piektdiena, 2019. gada 1. novembris

Jukums Palevičs <>

Jukums Palevičs 

dzimis Kurzemē, Tadaiķos, kalpu ģimenē kā jaunākais no septiņiem dēliem. Visvairāk viņu atbalstīja vecāķais brālis Indriķis Palevičs, kas bija sava laika ievērojams pedagogs un publicējās presē par audzināšanas jautājumiem. Viņa meita Milda Paleviča ir ievērojama latviešu filozofe, meitas pirmais vīrs ir dzejnieks Fallijs.


   Jukums Palevičs latviešu literatūras vēsturē pazīstams ar divām lugām – komēdiju "Preilenīte" un drāmu "Spīgaņi" ("Purvā"), kas pauž jaunstrāvnieku uzskatus par sievietes stāvokli sabiedrībā un literatūras uzdevumiem. Literatūras vēsturē J.Palevičs vērtēts kā viens no pirmajiem marksistiem Latvijā, minot viņa vārdu blakus J.Jansona (Brauna), P.Dauges, F.Roziņa, G.Zemgala, P.Kalniņa u.c. vārdiem.


Savu pirmo anonīmi publicēto stāstiņu "Par vēlu!" (1889) Palevičs saraksta sešpadsmit gadu vecumā. Precīzs ir Arvīda Griguļa dotais šī darba nesaudzīgais vērtējums – "neveikls, pliekans 16 gadus veca ģimnāzista literārs mēģinājums". J.Palevičs tā sacerēšanas laikā mācās Liepājas Nikolaja ģīmnāzijā, kur viņa skolas biedri ir J.Jansons (Brauns), F.Roziņš, Ernests Ekšteins u.c. Te viņi ar skolotāju konferences atļauju nodibina latviešu pulciņu, kuram piemīt tautiski romantiska iedaba: tā biedri sarunājas latviešu valodā, studē latviešu literatūru, aizraujas ar Ausekļa dzeju. Cieņa pret Ausekli ir tik liela,ka pulciņa dalībnieki Ausekļa nāves dienā ierodas skolā ae sēru lentēm uz rokas.


Tērbatā J.Palevičs studē no 1892. līdz 1893. gadam Vēstures un filozofijas fakultātē un ir Studentu zinātniski literārās biedrības  (Pīpkalonijas) biedrs. Te arī, cik nojaušams no atstātajām liecībām, viņš pirmoreiz sastopas ar marksistu darbiem (iespējams, ar tiem J.Paleviču iepazīstina A.Dauge, tuvākais viņa studiju biedrs). Tērbatā top arī feļetons "Daiļas lasītājas un laipni lasītāji" (1893), ko bieži kritikā vērtē kā vēršanos pret "tautisko romantismu" (J.Eiduks u.c.). Patiesībā tā ir ironijas pilna satīra par dažādu tipa lubu literatūru, lasītāju vienkāršoto gaumi un arī kritikas aprobežotību: "Viņš (kritiķis) ir jifts un žults trauks uz divām kājām, spalvu apbruņõjies Prokrusts, kas katram krīt klāt un tālab arī nosaukts par kritiķi." (Kop.raksti. Maskava, 1937, 56. lpp.)


   No 1893. līdz 1900. gadam J.Palevičs studē Maskavā, vispirms Vēstures un filoloģijas, tad Juridiskajā fakultātē, kuru viņš ar izcilību paspēj beigt, bet diplomu saņemt neļauj pāragrā nāve (pēkšņa trieka).


   Fakultāšu maiņa 1896. gadā sola nākotnē labāk atalgotu – advokāta vietu, bet tagadnē prasa vairāk darba, jo papildus jānokārto vairāki eksāmeni, turklāt svarīgi ir tos nolikt izcili, lai iegūtu stipendiju. Vecākā brāļa Indriķa atbalsts un iespējas ir ierobežotas. J.Palevičs ir ieguvis kņaza Mečerevska stipendiju (160 rubļi 60 kapeikas mēnesī), tā sedz visus viņa izdevumus Maskavā.Kad uz kādu laiku sakarā ar fakultāšu maiņu stipendiju nemaksā, J.Palevičs nonāk materiālā trūkumā un ir spiests pieņemt mājskolotāja vietas. Tā semestrī mājskolotāja darbs aizņem 5-7 stundas dienā.


   Šķiet, pārspīlēti ir A.Griguļa aizrādījumi, ka iegūtā stipendija kavējusi J.Paleviču pabeigt studijas ātrāk (tās ilgst septiņus gadus), un P.Dauges vērtējums: "Paļevičs bija mainījis fakultāti, bet tikai dažas dienas pirms eksāmeniem,kurus viņš aizvien noturēja spīdoši, iznira no zemes apakšas. Lielāko laiku viņš pavadīja traktieros, kur viņš nokāva savu veselību un kuri kļuva par viņa ļoti ātrās nāves cēloni." (Dauge P. Mīļas vecas atmiņas. J.Jansona un citu draugu piemiņai.//Strādnieku kalendārs 1918. gadam., 1918, 101. lpp.)


   P.Dauge uzskatīja, ka J.Palevičs bijis hronisks alkoholiķis,kura agro nāvi veicinājusi dzeršana, kas radīja materiālas grūtības.

   Maskavā J.Palevičs iesaistās studentu pulciņā,kura kodolu veido bijušie liepājnieki, kā arī P.Kalniņš, P.Dauge u.c. Par J.Paleviča darbību tajā zināms, ka vienreiz 1894. gadā viņš kā Maskavas studentu pārstāvis piedaījies Raiņa sasauktā slepenā apspriedē Rīgā, kā arī lasījis un apspriedis nelegālo literatūru.


   Šajā laikā J.Palevičs saraksta stāstu "Kā Cibiņu Juris iebrauca laulības ostā" (1894), kura apakšvirsraksts ir "romantisks stāsts pret romantismu". Te J.Palevičs vēršas pret tautiskā romantisma epigoņu darbiem, pret lubu literatūras ietekmi uz cilvēku prātu un jūtām, izmantojot šīs literatūras trafaretus un paņēmienus, konfrontējot tos ar dzīves īstenību.


   Maskavā J.Paļevičs saraksta savus labākos darbus – lugas "Preilenīte" un "Spīgaņi". Luga "Preilenīte" pirmoreiz uzvesta Jaunajā latviešu teātrī 1903. gadā, pēc tam iestudēta vairākkārt. "Spīgaņi" sacerēta 1896. gadā. Cenzūrai luga iesniegta 1897. gadā, kad tā pēc M.Remiķa sprieduma kā "pēc savas tendences vispār kaitīga" tiek aizliegta. Luga pirmoreiz iespiesta 1903. gadā ar nosaukumu "Purvā", atļauju iestudēt ta saņem tikai 1905. gadā, "tālab pirmo reizi parādījās 26. decembrī Apollo teātra telpās, bet 1906. gadā notika lugas pirmizrāde Rīgas Latviešu teātrī..."(Hausmanis V. Drama pirmajos gadu desmitos, 20. lpp.)  Luga "Spīgaņi" ir latviešu dramaturģijā pirmā reālistiskā sociālā drāma.


* Ieva Kalniņa "Variācijas par latviešu drāmas vēsturi: teksts un konteksts", R, Mansards, 2012

💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢

Kapsētas ainava. Rakstnieka J.Paliviča (1873-1900) kaps Rīgas raj. Ādažu ciema padomes kapos. Foto: M. Krīgers; 1972.gada 3.oktobris; Rīgas raj.; Ādaži

Nozīmīgs atradums
1983.04.19 Darba Balss (Rīgas rajons)
Leinasars, J.


🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁🍁
Zināmais un izzināmais
1983.05.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
Mīlbergs, V


💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠💠

JUKUMS PAĻEVIČS
ARVĪDS GRIGULIS 

1. Strauji augošā revolucionārā strādnieku kustība pagājušā gadsimteņa pēdējā gadu desmitā Latvijā izraisīja intensīvu revolucionāri demokratiskās kultūras uz plaukumu. Sevišķi spilgti tas izpaudās literatūras laukā. Ne velti literatūra jaunajā strāvā ieņem tik redzamu vietu. Latviešu ideoloģiskie darbinieki sāk apzinīgi izprast literatūras svarīgo lomu sabiedrības audzināšanā, sāk izprast literatūru kā ideoloģijas veidu. Līdz ar to literatūra kļūst par apzinīgu, aktīvu šķiru cīņas izpausmes veidu. Demokrātiskā un revolucionārā literatūra top par mobilizējošu faktoru sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Straujais literatūras pacēlums, kas izveidojās sakarā ar literatūras apzināto sociālo un politisko funkciju, audzināja un veidoja arī jaunus literatūras kadrus. Mēs zinām dažus rakstniekus, kas sāk savas rakstniecības gaitas tieši šajā aktīvajā mūsu tautas dzīves periodā. Mēs viņus zinām labi kāpēc, ka viņu literārā deva ir plaša un ilgst vairākus, pat daudzus gadu desmitus. Tā kā viņu visaktīvākā literatūras darbība un dažkārt arī visnozīmīgākā ir cieši saistīta ar jaunās strāvas idejām, tad šos rakstniekus mēdz dēvēt par jaunās strāvas rakstniekiem. Tādi ir Aspazija, Zvārgulis-Treimanis un sevišķi Veidenbaums, kaut arī pēdējā literārā darbība ilgst gaužām īsu laiku. Taču būtu aplam domāt, ka tikai šie nedaudzie vārdi jau pilnīgi reprezentē visu jaunās strāvas rakstniecību. Blakus šiem rakstniekiem darbojas vesela rinda citu, kuru literārā darbība neizvērtās tik plaši, bet kuru darbi cieši iesaistījās kopējā jaunās strāvas literārajā frontē un darīja to jo nozīmīgāku. Tāpēc arī šiem mazāk pazīstamajiem rakstniekiem ir ievērojama nozīme revolucionāro un demokrātisko tradīciju veidošanā latviešu literatūrā. Dažu šo rakstnieku literārā darbība pārtrūka viņu pāragrās nāves dēļ, dažu darbību pārtrauca cariskās patvaldības represijas, daži pārstāja strādāt literatūrā, koncentrēdami savu darbību citās nozarēs. Buržuāziskie literatūras vēsturnieki centās šos rakstniekus noklusēt un viņu literāro nozīmību mazināt. Latviešu padomju literatūras vēsture līdz šim vēl maz darījusi, lai šiem rakstniekiem ierādītu pienācīgu vietu mūsu literatūras vēsturē un viņu vārdus popularizētu tautā. Viens no tādiem «aizmirstiem» un «noklusētiem» rakstniekiem ir Jukums Paļēvičs. Viņa atstātais literārais mantojums nav sevišķi liels — trīs nelieli darbi prozā, divas lugas un daži vēl līdz šim neatšifrēti publicistiski raksti. Bet tieši lugu dēļ Jukumam Paļevičam ir ievērojama vieta latviešu literatūras vēsturē, jo dramaturģija bija tas žanrs, kas pirmspadomju latviešu literatūrā atpalika no citiem žanriem. Tāpēc katrs sasniegums šajā žanrā pelna īpašu uzmanību. Līdzšinējās literatūras vēstures, vai nu pilnīgi noklusē Jukumu Paļeviču, vai arī veltī tam tikai pāris rindu, aizbildinoties ar datu trūkumu. Ir tiesa, materiālu trūkums par šiem «noklusētajiem» rakstniekiem tiešām ir konstatējams, jo nekas netiek darīts, lai šos materiālus iegūtu un savāktu. Te īpašs pārmetums nākas Rakstniecības muzejam un arī citām ar literatūru strādājošām organizācijām, to starpā arī Rakstnieku Savienībai. Piem., ir zināms, ka par Jukumu Paļeviču atrodami materiāli Maskavas universitātes archivā (Lieta Nr. 601 — 1900. g. archivā) un Ļeņingradas Centrālās Dramaturģiskās bibliotēkas rokrakstu nodaļā, kur glabājas cenzūras archīvs, taču līdz pat šim laikam nekas nav darīts, lai noskaidrotu, kādi materiāli tur atrodas, nemaz jau nerunājot par mēģinājumiem iegūt norakstus vai fotokopijas. Sakarā ar šo «materiālu trūkumu» arī izskaidrojams tas, ka jau tā trūcīgie dati par šiem rakstniekiem kā literatūras vēsturēs, tā bibliogrāfijas ne reti ir sajaukti un nepareizi. Piem., Jukuma Paļeviča darbi tiek sajaukti ar viņa brāļa Indriķa Paļeviča darbiem. Indriķis Paļēvičs bija samērā plaši pazīstams pedagogs, kas darbojies arī presē. Ukstiņa izdotajā «Latvietī», kas iznāca Liepājā, Indriķis Paļēvičs iespieda dažus tulkotus un lokalizētus stāstiņus, kā arī citos izdevumos rakstus par audzināšanas jautājumiem un dziedāšanas mācību, parakstoties — I. Paļēvičs. Tā ka Jukums Paļēvičs dažviet parakstījās J. Paļēvičs un dažreiz abi brāļi tikai ar iniciāļiem, tad neuzmanīgiem lasītājiem un bibliogrāfiem sajaukt bija ļoti viegli. Tā dažkārt varam lasīt, ka stāstiņš «Dūšīgais Jānītis» («Dūšīgais Janitis». Ļoti jauks stāsts maniem jaunajiem draugiem un draudzenēm latviski no IP, iespiests «Latvietī» 1386. gadā no 36.-52. nr. un 1887. g. no 1.—12. nr.) u. c. piederot Jukumam Paļevičam, kaut gan īstenībā šo darbu autors ir Jukuma brālis Indriķis Paļēvičs. Tāpat gandrīz visur lielāks vai mazāks datu sajaukums ir Jukuma Paļeviča biogrāfijā. Šī raksta nolūks ir minētos trūkumus kaut aptuveni novērst un dot nelielu ieskatu par Jukuma Paļeviča dzīvi un darbiem.

Jukums Paļēvičs dzimis 1873.g. 18. maijā Liepājas apriņķī, Izriedes muižā. Rakstnieka tēvs Pēteris Paļēvičs tajā laikā ir Izriedes muižas kalps. Viņam septiņi dēli, jaunākais no tiem — Jukums. Drīz pēc Jukuma piedzimšanas Pēteris Paļēvičs pārceļas dzīvot uz Liepāju un strādā kokzāģētavā. Tas ir devis iemeslu literatūras vēsturēs par Jukuma Paļeviča dzimšanas vietu uzrādīt Liepāju. Jukuma vecākais brālis Indriķis beidz skolotāju semināru. Viņš arī sniedz savam jaunākajam brālim pirmo izglītību. Kad Indriķis dabū skolotāja vietu Lielezeres Rozes ministrijas skolā, Jukums dodas tam līdz uz Lielezeri un pabeidz tur brāļa vadīto skolu. Līdzīgi kā Ed. Veidenbauma izglītības centienu atbalstītājs ir brālis Kārlis, tā Jukumu Paļeviču atbalsta brālis Indriķis. Pabeidzis Lielezeres ministrijas skolu, Jukums atgriežas Liepājā un, pamācījies vācu, latīņu un grieķu valodu, 1888. g. iestājas Liepājas ģimnāzijas tercijā. Liepājas ģimnāzijā pastāv latviešu pulciņš, kura dibinātājs ir Jansons-Brauns. Jansons- Brauns mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā no 1887. g. līdz 1890. g. Tā kā Jukums Paļēvičs Liepājas ģimnāzijā mācījās no 1888. g. līdz 1891. g., tad abu šo nākošo jaunstrāvnieku ceļi šeit pirmo reizi sastopas. Uz Jansona-Brauna iniciatīvu 1888. g. rudenī ģimnāzijā nodibinās latviešu pulciņš. Vai Jukums Paļēvičs piedalījies pulciņu dibināšanā, nav zināms. Tikai jau sākot ar 1888. g. Jukums Paļēvičs ir aktīvs pulciņa dalībnieks. Pulciņš dibināts ar skolotāju konferences atļauju un tā raksturs «tautiski romantisks». Pulciņa dalībnieki dod solījumu sarunāties uz ielas latviski, valkāt «pašaustas» drānas uzvalkus, Ausekļa nāves dienā ierodas skolā ar sēru lentēm ap cepuri utt. Pulciņa dalībnieki aktīvi piedalās Liepājas saviesīgajā dzīvē: dzied korī, spēlē lugu uzvedumos utt. Nekā jaunstrāvnieciska šajā pulciņā tā sākuma periodā vēl nav, kaut gan bez Jansona-Brauna, Jukuma Paļeviča pulciņā vēl aktīvi darbojas F. Roziņš u. c. nākošie jaunstrāvnieki. Ar zinātnes un literatūras jautājumiem pulciņš vēl nodarbojas maz. Pēc Andreja Upīša pētījumiem (sk. Andrejs Upīts. «Jansons-Brauns», 18. lpp.) Jukums Paļēvičs ģimnāzijas pirmajos gados interesējies par reliģiskiem jautājumiem, bet pulciņā arī nolasījis savu lugu «Preilenīte». No tā būtu secināms, ka «Preilenīte» jau uzrakstīta Paļeviča ģimnāzijas gados. Ņemot vērā «Preilenītes» māksliniecisko apdari, saturu un Jukuma Paļeviča pasaules uzskata veidošanos, šī hipotēze tomēr rada šaubas, un tāpēc pareizāks liekas ieskats, ka «Preilenīte» uzrakstīta vēlākos gados. iespējams, ka «Preilenīte» Liepājas ģimnāzistu pulciņā lasīta vēlāk, kad Paļēvičs jau bija Maskavas universitātes students. Studenti — liepājnieki mēdza, atgriežoties brīvlaikā Liepājā, nolasīt pulciņā referātus. Šie referāti arī ienesa jaunas vēsmas pulciņā un orientēja to uz sociālām problēmām. Tur Liepājas ģimnāzisti tad sāka iepazīties ar marksismu. Bet tāds raksturs pulciņam piemita, kad Paļēvičs jau bija uzsācis savas studiju gaitas, kaut gan zināms pulciņa pārveidošanās process sākās pēdējos Paļeviča ģimnāzista gados. Liepājas ģimnāzijā Paļēvičs tiek raksturots kā kluss, kautrs un atturīgs savādnieks, izcils šachists un mācību ziņā pirmais skolnieks klasē. īpašās sekmes mācībās tam dod iespēju pat izdarīt lēcienu, pārejot no zemākās klases augstākajā. Klusajā savādniekā tomēr dažbrīd uzliesmojusi spītība, kas to novedusi konfliktā ar klases audzinātāju vācu valodas skolotāju Šēnu. Konflikts ar Šēnu bijis arī iemesls vairākām «netaisnām atzīmēm» kursa gaitā. Jau ģimnāzista gados Paļēvičs pievēršas literatūrai. Uz šo nodarbību to ierosina brālis Indriķis, kas ir cītīgs Liepājā iznākošās nedēļas lapas «Latvietis» līdzstrādnieks. 
Pirmie ģimnāzista spalvas mēģinājumi vēl nevarīgi un naivi. No ģimnāzista sacerējumiem uzglabājies tēlojums «Par vēlu» («Dienas Lapā» 1889. g.). 1891. gadā Jukums Paļēvičs sekmīgi beidz Liepājas Nikolaja ģimnāziju (gala pār baudījumos pieci «piecnieki» un trīs «četrinieki»). Pēc ģimnāzijas beigšanas Jukums Paļēvičs strādā par mājskolotāju Zaļeniekos, pie muižas rentnieka Neibunga: Še uzrakstīts stāsts «Maizes dēļ», kas nav saglabājies. 1892. g. rudenī Paļēvičs dodas uz Tērbatu studēt. Bez pārbaudījumiem viņu uzņem vēstures un filoloģijas fakultāte. Veidenbaumu Paļevičam vairs neizdodas sastapt. Tas pavasarī miris. Tomēr ļoti drīz nodibinās tuvas attiecības ar studentu zinātniski literārās biedrības radikālākajiem biedriem. Paļēvičs iestājas biedrībā par biedru. Šeit vistuvākās attiecības izveidojas ar A. Daugi, kas šajā laikā sāk rakstīt savus pirmos marksistiskos rakstus. Spriežot pēc Tērbatas studiju biedru liecībām, Paļēvičs jau Tērbatā ieradies ar pārliecinātu marksistisku pasaules uzskatu. Tas norāda, ka pēdējie gadi Liepājā un Zaļeniekos ir bijuši lūzuma gadi Paļeviča pasaules uzskata attīstībā. Tērbatā Paļēvičs ir viens no radikālākajiem studentiem, kas nevienā jautājumā nav atzinis nekādu kompromisu. Tajā ziņā viņš pilnīgs pretstats Aleksandram Daugem, kas drīz vien pēc augstskolas beigšanas aizgāja renegata ceļu. Arī citādā ziņā Jukums Paļēvičs kā Terbatas universitātes students tiek raksturots pavisam pretēji nekā Paļēvičs — ģimnāzists. Tērbatā Paļēvičs atšķīries no citiem studentiem ar savu straujo, dzīvespriecīgo, humora pilno, strīdu tieksmēm bagāto raksturu. Studentu zinātniski literārajā biedrībā, t. s. «Pīpkolonijā», Paļēvičs bijis pats straujākais, kaislīgākais, radikālākais biedrs. Sakarā ar to viņam nepārtraukti bijuši strīdi un diskusijas ar «mērenajiem». Varbūt tieši tas arī bijis iemesls tam, ka Tērbatā Paļēvičs nav īsti juties kā savā saimē. Nespēja pilnīgi iekļauties Tērbatas studentu sabiedrībā arī ir viens no iemesliem, kas Paļeviču vilktin vilcis uz Maskavu, kur studēja Jansons-Brauns un citi liepājnieki. 1893. g. jūlijā Paļēvičs savu nodomu arī realizē un pārceļas studēt Maskavā, iestājoties Maskavas universitātes vēstures un filoloģijas fakultātē. Maskavā studējošie latvieši jau no Kr. Valdemāra laikiem bija vairāk vai mazāk organizēti. Jau 1880. g. Maskavā, Mazajā Bronnas ielā 18 (Malaja Bronnaja), nodibinās latviešu studentu «komūna», kas kļūst par Maskavā studējošo latviešu un vēlāk par latviešu studentu marksistu centru. Maskavas studentu marksistu pulciņa pirmie organizatori un izveidotāji ir Jansons-Brauns, Pauls Dauge, Jukums Paļēvičs, Ukstiņš (Liepājas grāmatu un laikraksta izdevēja dēls, bijušais Liepājas ģimnāzijas latviešu pulciņa aktīvs loceklis, bet nevis pats grāmatu izdevējs, kā to dažkārt atzīmē), Gūža, Viegners, Krūmiņš u. c. Kādā 1936. g. 26. jūnijā rakstītā vēstulē Pauls Dauge šo Maskavas studentu marksistu pulciņu raksturo šādi: «1895. gadā uz «lieldienu suņu dienām» mani ataicināja uz Maskavu mans vecākais brālis Emils, atsūtīdams ceļa naudu. Šinī gadījumā es arī tuvāk saistījos ar Maskavas latviešu marksistisko studentu pulciņu, kurā bij J. Jansons (kā vadonis), Pauls Kalniņš (vēlākais baltās Latvijas saeimas prezidents), Pauls Viegners (vēlāk ārsts — emigrējis uz Ameriku pēc 1905. g. revolūcijas), Gustavs Zemgals (vienu laiku «Dienas Lapas» redaktors, baltajā Latvijā — kara ministrs) un J. Paļēvičs. (1896. g. iebrauca E. Rolavs un Gūža.) Es atvedu uz Maskavu daļu no nelegālās literatūras (šo literatūru Pauls Dauge bija atvedis no Berlīnes 1894. g. — A. G.), ar kuru iepazīstināja pulciņu. Starp citu, atvedu un iekaldināju pulciņa biedriem vācu valodā «Strādnieku marseļjezi», «Sociālistu maršu», «Wer schafft das Gold zu Tage». Es viņiem gari un plaši stāstīju par vācu strādnieku kustību, par A. Bebeli, kuru biju personīgi apmeklējis, par reichstaga vēlēšanām 1893. g. utt. Sēdējām veseliem vakariem, tērzēdami par minēto tēmu. Latviešu marksistiskie studenti sapulcējušies gandrīz katru sestdienas un svētdienas vakaru. Lasīti referāti, iztirzāta periodika, studēts Marksa «Kapitāls», no kura atsevišķas vietas tulkotas latviski un pavairotas izplatīšanai. Pulciņa rīcībā bijusi visa ievērojamākā tā laika nelegālā literatūra gan krievu, gan vācu valodā. Izbraucot uz Latviju, Paļēvičs vairākkārt piedalījies jaunstrāvnieku nelegālajās sanāksmēs. Jukuma Paļeviča studijas Maskavā ritējušas joprojām sekmīgi, kaut arī Paļēvičs mācījies neregulāri. Mācības traucējusi ne vien politiskā darbība, bet arī tā pati kaite, kas Veidenbaumam — alkohola lietošana. Neskatoties uz to, Paļeviča studijas bijušas tik veiksmīgas, ka viņš ieguvis Mečerska stipendiju, kas to gandrīz pilnīgi materiāli nodrošinājusi. Pa daļai nodrošinātais materiālais stāvoklis arī Paļeviču attur no savlaicīgas universitātes beigšanas. Nepabeidzis vēstures un filoloģijas fakultātes kursu, Paļēvičs 1895. gadā pāriet uz juridisko fakultāti. Taču, pārceļot no vienas fakultātes uz otru, Paļevičam tiek svītrota Mečerska stipendija. Tas pilnīgi izmaina viņa materiālos apstākļus, un viņš 1895. g. oktobrī universitātes rektoram iesniedz sekojoša satura lūgumu: «Pārcelts no vēstures un filoloģijas fakultātes II kursa uz III, es septembrī pārgāju uz juridisko fakultāti. Bet vēstures un filoloģijas fakultātē man piešķīra kņaza Mečerska stipendiju 160 rubļu 80 kap. apmēra. Tā kā mans lūgums, minēto stipendiju atstāt man arī juridiskajā fakultātē, noraidīts, — kāda iemesla dēļ es, nepasniedzot stundas un neko nesaņemot no mājām, atrodos bez jebkādiem eksistences līdzekļiem, — ... lūdzu atļaut palikt man vēstures un filoloģijas fakultātes III kursā un saņemt stipendiju.» Atļauju palikt filoloģijas fakultātē Paļēvičs arī saņem, taču nodomu pāriet uz juridisko fakultāti viņš neatmet. 1896. g. aprīlī viņš iesniedz rektoram no jauna lūgumu. Šoreiz rezultāti ir labāki. Viņu pārceļ uz juridisko fakultāti, atstājot stipendiju. Blakus studijām un sabiedriski politiskajai darbībai Paļēvičs nodarbojas arī ar literatūru. Ir pamats domāt, ka še tiek uzrakstīta vai vismaz galīgā veidā pabeigta joku luga «Preilenīte», un 1896. gadā viņš saraksta savu otro lugu — drāmu «Spīgaņi» (kas vēlāk iespiesta un pazīstama ar virsrakstu «Purvā»). Abas lugas nolasītas studentu pulciņā un apspriestas. 1900. gadā Jukums Paļēvičs beidz Maskavas universitātes juridisko fakultāti Nolicis valsts eksāmenus, bet nesagaidījis diploma izsniegšanu. Jukums Paļēvičs dodas uz Latviju. Jukuma brālis Indriķis šajā laikā ir Ropažu mazgadīgo noziedznieku kolonijas direktors. Nevienu reizi vien Jukums, viesojoties brīvlaikā Latvijā, apmeties pie sava vecākā brāļa. Indriķa sievai Annai tas arī veltījis savu lugu «Spīgaņi». Arī tagad Jukums apmetas Ropažos un ar visu savu dedzīgo temperamentu iesaistās Ropažu sabiedriskajā dzīvē. Rodas ari nodoms ar vietējiem spēkiem iestudēt un izrādīt lugu «Spīgaņi». 1900. gada jūnija beigās Paļēvičs raksta vēstuli Maskavas universitātes rektoram, lai tam izsūta kvīti par samaksātiem 2 rbļ., jo bez tādas nodevas universitāte diplomu neizsūtīja. Rūpes par diplomu ir savienotas ar izredzēm iegūt jurista vietu kādā no Rīgas krājkasēm. Visi šie Jukuma Paļeviča nodomi paliek nerealizēti. 
Neregulārais dzīves veids ir galīgi sabeidzis tā veselību, un 1900. gada 22. jūlijā to pēkšņi ķer trieka. Jurista diploms uz Joakima Paļeviča vārda paliek Maskavas universitātes archivā. 27. jūlijā Jukumu Paļeviču apglabā Ādažu kapsētā. Nevienā no laikrakstiem nekrologs neparādās. Paļeviča vārds literatūrā vēl ir nenozīmīgs. Tikai vairākus gadus pēc viņa nāves tiek publicētas abas Jukuma Paļeviča lugas, un līdz ar to latviešu literatūrā ieiet viņa vārds. «Dienas Lapas» 11. jūlija numurā (23. jūlijā) parādās tikai piederīgo sēru sludinājums, bet nedēļu vēlāk kāda korespondenta E. G. ziņojums no Ropažiem. 
Šajā ziņojumā starp citu teikts: «Sestdien, 15. jūlijā (v. st.), saulei rietot, Ādažu draudzes kapsētā pavadījām uz pēdējo dusu atkal vienu no latvju centīgākajiem dēliem, tikko Maskavas ķeizariskās universitātes juridisko fakultāti ļoti sekmīgi beigušu Jukumu Paļeviču. Nelaiķis dzimis Kurzemē kā vienkāršu rokpeļņu dēls. Vienīgi viņa gara dāvanas, nenogurstošā enerģija gan pašam mācoties, gan stundas dodot pelnoties, un vienīgā brāļa pabalsts deva tam iespēju tiktāl tikt, gars nu gan bija stiprs, bet miesa daudz bija cietusi: «tas trauks saplīsa, un tas vīns izlija». Pārbraucis pie sava brāļa atpūsties, atspirgt, lai tad atkal ar jaunu enerģiju varētu ķerties pie darba, bet liktenis tam nebija lēmis vairs atspirgt. Kā degoša svece, tumsībā gaismu izplatot, pati pie tam sadeg, līdzīgi tam arī viņš izdzisa; pēc īsas, grūtas cīņas aizvien lēnāk un lēnāk sāka pukstēt viņa līdzjūtīgā, cilvēku mīlestības pilnā sirds, līdz tā pavisam apklusa. Neskatoties uz visiem ne labvēlīgajiem apstākļiem, viņš tomēr arī plašāki bija pazīstams: lasot viņa ražojumus, kuros viņa persona mēdza slēpties aiz kāda pseidonīma — ārējas slavas tas nemeklēja — modās viena otra doma, tika aizkustināta viena otra sirds stīga. Saviem biedriem tas arvien bija palicis uzticams, krietns biedrs, ko liecināja sirsnīgie un dziļi izjustie atvadīšanas vārdi no biedru, draugu un pazīstamo puses pie nelaiķa kapa. Visiem, visiem, kas vien tevi daudz maz tuvāki pazina, dārgo nelaiķi, tu atstāji sāpīgu, neaizmirstamu piemiņu.» 

2. Pirmais iespiestais Jukuma Paļeviča darbs ir tēlojums «Par vēlu». Tas ievietots 1889. g. «Dienas Lapas» 258. pielikumā._ Autors pats darbu nosaucis: «rudens ainava». Iespiests tas anonīmi, bez autora vārda. «Rudens ainava» («Par vēlu») ir neveikls, pliekans 16 gadus veca ģimnāzista literārs mēģinājums, kas varēja pa rādīties periodiskā presē ievietotās literatūras vispārējā zemā mākslinieciskā līmeņa dēļ. Nelatviskais vārds «Marianne» ļauj secināt, ka darbs vai nu ir lokalizējums no vācu salkanās literatūras krājumiem (sekojot brāļa Indriķa paraugam), vai arī rakstīts šīs literatūras ietekmē. Tikai nelielā liriskā iejūsma nedaudz iezīmē rakstnieka spējas. Bakstmeks iet pa rudenīgu dārzu «... kur vējš dzeltenās lapas jau sen aizpūtis... Asteres un ģeorģīnes savas galvas jau nokārušas... Bet caur padebešiem tagad atspīd saulīte... Par vēlu, mīļā saulīte, par vēlu». Un rakstnieks sāk apcerēt šo jēdzienu... «par vēlu...», «jo tas ir lāsts, kas cilvēci vajā pastāvīgi. Bet mēs to varētum uzvarēt, ja tikai to gribētum». Un ilustrācijai rakstnieks dod trīs piemērus, kur dominē šis «par vēlu». Vispirms Marija un Juris. Tie ir nabadzīgi cilvēki, kas viens otru mīl. Darba dēļ tie satiekas tikai reizi nedēļā, un tas viņiem ir svēts brīdis. Viņi sapņo par dzīvoklīti ar paklājiem, baltiem aizkariem un spožiem traukiem virtuvē. Viņi krāj, lai realizētu savu mērķi, bet neko nespēj sakrāt. Jurim apnīk krāt, un viņš visu naudu iegulda loterijā. Beidzot viņš arī laimē, bet tad jau ir par vēlu. Marija ir slima, un tie salaulājas slimnīcā, kad Marija jau guļ uz nāves gultas. Otra ilustrācija šim briesmīgajam «par vēlu»: kāds dzejnieks badojas, atsakās no mīlestības un raksta, raksta. Neviens viņa darbus neatzīst. Beidzot, kad tas jau ir vecs sagrauzts vīrs, ko pārņēmusi apātija, viņa darbos pēkšņi atklāj vērtības un jaunajiem par priekšzīmi sāk to slavēt. Bet vecais vīrs par visu to tikai rūgti smejas. Sarūgtinājumā viņš mirst, bet vīri melnos uzvalkos tam uzceļ krāšņu pieminekli. Taču tas viss jau ir «...par vēlu...» Beidzamais piemērs — Pauls un Marianne. Tie ir turīgi jaunieši un laimīgi mīl viens otru. Bet Paula draugs atriebības nolūkos atmodina viņā greizsirdību. Pauls greizsirdības mokās top kā ārprātīgs, un Marianne ieņem «ģifti». Pauls gan savu rīcību nožēlo, bet tas jau ir ... «par vēlu ...» Autors nāk pie slēdziena, ka šo briesmīgo cilvēces lāstu «par vēlu» var atņemt tikai ar mīlestību. «Tikai drusciņ vairāk mīlestības — tikai drusciņ vairāk saules spožuma, tad jūs, pumpuri, atvērtos, jūs nabaga pumpuri, pirms nāca sauciens, ka ir par vēlu!...» Otrais Jukuma Paļeviča iespiestais darbs ir satīriskais feļetons «Daiļās lasītājas un laipnie lasītāji», ievietots 1893. g. «Baltijas Vēstneša» 6. pielikumā. Te pirmo reizi nomanāms rakstnieks un jau iedzirkstas tās asprātības, kas padara tik populāru viņa vēlāko «Preilenīti». Te pirmo reizi arī sākas uzbrukumi latviešu sēnalu literatūrai, kas kalpo mietpilsonisko madāmiņu un jaunkundzīšu bezdarbīgā laika kavēšanai. Līdz ar to sākas uzbrukums arī salkanajam tautiskā romantisma epigonismam. Pārspīlētā, pliekanā romantika, kas tik bagātīgā mērā bija sastopama latviešu literatūrā pag. gadsimta beigās, kļūst par vienu no galvenajiem uzbrukuma objektiem turpmākajā rakstnieka darbā gan nākošajā stāstā, gan komēdijā «Preilenīte». Savā feļetonā autors vispirms cenšas noskaidrot «kāpēc rakstnieki mēdz saukt visas lasītājas par daiļām un visus lasītājus par laipniem,» bet, «kāpēc nevēlas laipnas lasītājas un daiļus lasītājus?» Tāpēc, ka no tām būtu prasīts par maz, jo tās arvien laipnas, izņemot tās reizes, kad kāda cita, viņām dzirdot, tiek atzīta par skaistāku. Bet no vīriešiem — par daudz tāpēc, ka viņiem grūti būt laipniem, ja par to nesamaksā. Ar lasītājām viegli iztikt: visas viņas lasa tikai mīlestības un sirdslietu dēļ. Ar vīriešiem grūtāk. Tos autors iedala 4 grupās: 1) Kas lasa ar prātu — prātīgi lasītāji. 2) Kas lasa aiz kaislības — kaislīgi lasītāji. 3) Kas lasa aiz gara laika — garlaicīgi lasītāji. 4) Kas lasa ņirgāšanās dēļ — kritiķi. Prātīgie lasītāji, kam viss izliekas ģeniāls, vienmēr ir tikai 2 — rakstnieks un apgādnieks. Kaislīgie ir visnevainīgākie un vispatīkamākie. Tiem vajag tikai labi daudz pārsteigumu, asiņu, slepkavību un līķu. Pie tiem pieder arī tie tēvu dēli, kurus skolotājs pieķer pie «galieru verga» piedzīvojumiem. Arī tās mātesmeitas, kas cauru dienu pavada uz zofā ar biezām taukainām grāmatām rokās, kamēr cēlie sāniņi nekļūst jēli. Ja visi būtu tādi, cik tad rakstniekam būtu jauki — tur nevajag ne pazīt un tēlot dzīvi, ne prast raksturot, ne zināt gramatiku. Garlaicīgajiem lasītājiem nekas nav pa prātam Tie meklē tikai treknus jokus. Kritiķus gan neviens rakstnieks nestādīs laipno lasītāju starpā, jo tiem laipnība tikpat iespējama, kā iespējams neturēt sevi vismaz par šālaika spožāko zvaigzni pie rakstniecības debesīm. Vīns un sievietes ir radījušas daudz ļaunuma pasaulē bet kritiķis ir ļaunāks par abiem. Vīns ir ļauns, kad tas jauns, sieva, kad tā veca, bet kritiķis, kamēr jauns, lamājas aiz nezināšanas, kad vecs, aiz paraduma. Jauns vīns kaitīgs tiem, kam vāja galva, veca sieva griež zobus uz jaunākām skaistulēm bet kritiķis rej un kož visu. Tāpēc autors kritiķa vārdu atvasina no Prokrusta vārda! Piektā lasītāju grupa ir «daiļās lasītajās». Viņas pieder pie sirdspuķīšu jeb debesu atslēdziņu sugas. Uzbrukumi kritiķiem, kas sastopami šajā_ feļetonā, vērsti pret tā laika buržuāziskajiem kritiķiem, kuri nebija spējīgi izvērst principiālu kritiku un kuru vērtējumi kalpoja pašslavināšanai, nepamatotu iedomu izpausmei un katras progresīvas domas nopulgošanai. Vistipiskākais šādas kritikas pārstāvis bija Lautenbachs-Jusmiņš. «Baltijas Vēstnesis» šo Paļeviča feļetonu iespiedis, neizprazdams visā pilnība pret ko vēršas autora satīriskie izteicieni. Tajā pašā gadā nolasītais Jansona- Brauna referāts «Domas par jaunlaiku literatūru» līdz pamatiem satricināja valdošo literatūru un literatūras kritiku. Feļetons iespiests ar parakstu «Paļeviču Jukums». 

Nākošais un arī pēdējais Jukuma Paļeviča darbs prozā ir 1894. g. «Dienas Lapā» trio 172.—180. nr.) iespiestais «Romantisks stāsts pret romantismu» — «Kā Cibiņš Juris iebrauca laulības ostā». Tas ir satīrisks stāsts, kas vērsts pret mietpilsonību, tautiska romantisma epigonismu un sēnalliteratūru vispār. Autors rāda, kādu postošu iespaidu atstāj sabiedrībā no dzīves atrautais, banālais, līdz absurdam pārspīlētais reakcionārais romantisms, kas tik bagātīgā mērā pārplūdināja latviešu literatūru. Par tā milzīgajiem apmēriem liecina jau tas, ka viens pats Lapas Mārtiņš laidis klajā tuvu pie 100 grāmatām. Šis Paļeviča darbs ir atsaukšanās literatūras formā uz Jansona-Brauna uzbrukumiem reakcionārajām un diletantiskajām parādībām latviešu literatūrā. Sava referāta sākumā Jansons- Brauns saka: «...Pie mums stipri «plaukst un zeļ» agrākā savītusi salkanība,... vēl arvien mūsu literatūru pārvalda paviršība, nedabiska tēlošanas kārta kopā ar pārjūsmīgo, pārliecīgo «mīlestību» (erotismu)». Pēc savas mākslinieciskās izveides Paļeviča satīriskais stāsts ir pamflets par tāda veida literāriem sacerējumiem, uz kuriem norāda Jansons-Brauns. Stāstā notēlotais Cibiņu Juris, salasījies «romantisku» literatūru, sapņo par Itāliju un skaistām dienvidniecēm. Paklīdušu sievieti, kas klejo pa krogiem, Cibiņu Juris, slimīgas fantāzijas pārkairināts, notur par atbēgušu itālieti, bet tās mīļāko par laupītāju virsnieku. Cibiņu Juris pārvēršas par Džordžo Cibino un, palienējis no savas dzīvokļa saimnieces — turīgās atraitnes Katūna kundzes naudu, gatavojas bēgt ar «daiļo itālieti» uz Itāliju. Norunātajā satikšanās vietā pie vecajām pils drupām, Cibiņu Juri ievaino un aplaupa. Viņu atrod Katūna kundze un, pārvedusi mājās, kopj un dziedina. Jau vienmēr Cibiņu Jurī cīnījušās divas jūtas — simpātijas pret visu romantisko un simpātijas pret Katūna kundzes pīrāgiem. Liktenīgais notikums palīdz beidzot Cibiņu Jurim izšķirties. Viņš paliek pie pīrāgiem un laimīgi apprecas ar Katūna kundzi. Pretstatā Cibiņu Jurim nostādīts Stibiņu Kārlis — reālpolitiķis un dažbrīd «pesimists», kas dzīvē redz tikai «rāvējus» un «čiepjamos». Vietām tas izpilda rezoniera lomu — izsakot nievājošas domas par romantiķiem. Stāstā sastopamas atsevišķas replikas, kas tieši vēršas pret attiecīgām sava laika parādībām. Piem., «Ak tu, mīļais Jurītis. Cik smuki viņš runā! Kā viens «Baltijas Vēstnesis!»; «Koku un krūmu ēnas stiepjas aizvien garākas, tāpat kā divu korespondentu polemikas latviešu laikrakstos.» Ceļā uz noslēpumaino pili autors varoni apvij ar fantāzijas lidojumu, kur izpaužas ironija par pliekanajiem senatnes slavinājumiem. Senču gari lien pa durvju spraugām un atslēgu caurumiem dzīvo mājokļos, pie kam miroņi nes kabatā Lautenbacha-Jūsmiņa bēdīgi slaveno eposu «Niedrīšu Vidvuds». Stāsts uzrakstīts asprātīgi un liecina par rakstnieka talantu un asu sabiedrisko parādību vērtējumu. Galvenie trūkumi kompozīcijā. Vietām tas pārāk stiepts. Darbs iespiests ar J. Paļeviča parakstu. Ja arī divi pēdējie Paļeviča literārie sacerējumi var modināt interesi par autora savdabīgo talantu, tad tomēr tie ieņem tikai epizodisku vietu Paļeviča literārajā darbā. Galvenā nozīme tomēr Paļeviča atstātajā mantojuma ir viņa divām lugām — joku lugai «Preilenīte» un drāmai «Spīgaņi» («Purvā»). Kaut arī tās parādījās tikai pēc autora nāves un ar stipriem cenzūras svītrojumiem, tās tomēr vērsa uz sevi visas sabiedrības uzmanību un nodrošināja Paļevičam vietu latviešu literatūras vēsturē. «Preilenīte» — joku luga 4 cēlienos, pirmo reizi iespiesta «Pēterburgas Avīžu» literārajā pielikumā 1903. g. (ats. grāmatā 1909. g.). Lugas oriģināls nozudis, un līdz ar to nav iespējams noskaidrot sarakstīšanas laiku. Kā jau minēts, pastāv hipotēze, ka darbs radies jau autora ģimnāzista gados. Šis uzskats neiztur kritiku. Vispirms jau tēlojums «Par vēlu» rāda, ka tāda veida darbs autoram vēl nav pa spēkam. Tam runā pretī arī dažas vietas lugas tekstā. Kāds no lugas varoņiem — Silapuķe nereti kalpo dažādu repliku izteikšanai, kas pauž paša autora ironiju par dažādajām sava laika dzīves parādībām. Tā, piem., ceturtajā cēlienā Silapuķe izsaka nievājošus vārdus par Lautenbacha-Jūsmiņa eposu «Niedrīšu Vidvuds»: «Ak, šī mūsu dzīve, mūsu dzīve! Garlaicīga kā «Niedrīšu Vidvuds»! Man bija reiz draugs, tas mira briesmīgā nāvē. Nelaimīgais ļaunā stundā bija iesācis lasīt «Niedrīšu Vidvudu», bet pie piektās lapas puses žāvājās tik briesmīgi, ka pārplēsa žokļa kaulu.» Bet «Niedrīšu Vidvuds» iznāca 1891. gada pavasarī. Tieši tajā pavasarī Jukums Paļēvičs beidz Liepājas ģimnāziju. 1937. gadā Maskavā iznāk Jukuma Paļeviča kopoti raksti. Šeit komentāros izvirza ieskatu, ka «Preilenīte» sarakstīta Maskavā, pirms «Spīgaņiem», kas pabeigti 1896. g. beigās, tātad, ap 1895. gadu. Dažas teksta vietas «Preilenītē» arī šo datumu liek apšaubīt. Piem., krodznieka meitai Karlinei ir pāri par 30 gadiem. Bet otrajā cēlienā lasām Silapuķes repliku: «Viņa (t. i. Karline) ir katrā ziņā apskaužama partija. Proti: trešos dziedamos svētkos viņa bija tikko 20 gadus veca.» Trešie dziesmu svētki notika 1888. g. Ja lugas rakstīšanas laikā kādam ir 30 gadu, bet trešajos dziesmu svētkos tam bijis 20 gadu, tad secināms, ka luga rakstīta vis maz 1998. gadā. No tā gūstam ieskatu, ka «Preilenīte» sarakstīta pēc «Spīgaņiem», t. i. deviņdesmito gadu beigās. Bet vairāki laika biedri min jau agrāk «Preilenītes» vārdu. Arī tematiski «Preilenīte» ir ļoti tuva 1894. g. sarakstītajam stāstam «Kā Cibiņu Juris iebrauca laulības ostā». Tāpēc domājams, ka «Preilenīte» rakstīta ilgāku laiku (visticamāk, ka tas noticis Maskavas periodā) un galīgā veidā pabeigta tikai deviņdesmito gadu beigās, pēc «Spīgaņu» sarakstīšanas. «Preilenīte» ir asa satīra par buržuāziju, tās audzināšanas metodēm, mantrausību un tautiskajiem veikaliem. Lugas sižetā redzam krodznieku Vāveri — tipisku mantrausi, viņa sievu Trīni un meitu Karlini. Karline ir izlutināta buržuāzijas atvase, kas ieguvusi pilsētā «smalku audzināšanu» un tagad mājās caurām dienām zviln uz dīvāna un lasa «Kapsētas Urzulu» un citus tamlīdzīgus romānus. Ar šo sēnalliteratūru viņa pārkairina savas slinkumā izmiekšķētās smadzenes. Tā alkst visu pārspīlēto, visu «romantisko». No šī viedokļa Karline stipri atgādina Cibiņu Juri. Krodznieka Vāveres galvenās rūpes ir dabūt nost no kakla šo dīkdieni, to izprecinot. Tāpēc visiem līdzekļiem tiek ķerti precinieki. Šajā ziņā pakalpojumus var izdarīt pagasta pļāpa Kalna Dārta. Tā paziņo, ka ieradīsies precinieks, kāds saimnieka dēls Silapuķe, bet viņš nākšot pārģērbies un paslēpies zem cita vārda. Tieši tajā laikā uzklīst zaglis un klaiņotājs Vēzis. Visi to notur par precinieku un saņem atplestām rokām. Lai tomēr precinieku neatbaidītu vecmeitas Karlines izskats, tiek nolemts tam rādīt nevis Karlini, bet gan tīkamo audžu meitu Anci. Ar to sākas visādi pārpratumi. Vēzis apprec Karlini, bet Silapuķe — audžu meitu Anci. Karlines apprecēšana tiek apvīta ar romantisku parodiju. Vēzis top par Don Vēzino Vēzinelli (līdzīgi Cibiņam), bet Karline par Donnu Karolinu. Lai apmierinātu Karlines romantiskās tieksmes, Don Vēzino Vēzinelli «nolaupa» donnu Karolinu. Tikai pēc kāzām atklājas, ka Vēzis ir vienkāršs zaglis, kuru apcietina. Pēc kādas replikas spriežot, autors šo lugu iecerējis kā burlesku, īstenībā tā ir spraiga, situācijām bagāta komēdija. Galvenais sižeta risinājums un raksturi ne sevišķi dziļi atklāj laikmetu — 90-tos gadus. Šis tas te liekas mantots vēl no Alunāna joku lugām. Taču īpašu nokrāsu lugai piešķir replikas ; kas nesaistās ar sižetu, bet kas vēršas pret raksturīgām sava laika parādībām gan literatūrā, gan sabiedriski politiskajā dzīvē. Tieši ar šīm replikām luga kļūst "jaunstrāvnieciska". Tā Vēzis savu klejošanu nosauc par tautisku «reizošanu». Līdz ar to Vēzis sasaucas ar tiem «dzimtenes apceļotājiem», ar ko tik pārbagāti 80-tie un 90-tie gadi, kad «māmuļnieki» staigāja kājām pa Latvijas «kalniem un lejām» un pārplūdināja literatūru un periodisko presi ar muļķīgajām «ceļojumu» piezīmēm. Ilustrācijai var noderēt šādas replikas: «Vēzis (krodzniekam Vāverēm): Jūs esat krietns cilvēks! īsts latviešu nama tēvs, kas «ar gardo alu pacienā», kā Pavasaru Jānis dzied.» Citā vietā Vēzis saka: «Es dibināju laikrakstu, kur katrā numurā apsolīju dot piecu abonentu biogrāfijas un viņus krietni saslavēt; pirmajā mēnesī man apstellēja 10.000 eksemplāru.» Silapuķe: «Nē, es pats nezinu, kas man šodien kaiš. Zinu tikai, ka man tik nelāga dūša, it ka būtu septiņas «vances» izdzēris, vai vienu lapas pusi no «Niedrīšu Vidvuda» izlasījis.» Vēzim muižā augot kvieši kā «Austruma» abonentu skaits._ Silapuķe: «Priekšzīmīgi tautisks veikalnieks šis Vāvere. Anci viņš lieto par izkārtni, ar ko pievilināt savai Karlinei preciniekus. Jauna izkārtne un veca, sapelējusi prece! Ta mūsu «tautiešiem» universālmode. To izlieto «tautiskos» centienos, «tautiskas» partijas, «tautiskās» biedrībās, «tautiskos » laikrakstos.» «...Mūsu tautieši savas meitas reti skolo. Un no tiem, kas to dara, lielāko tiesu iegrūž viņas kaut kādā pilsētas skolā un nodod lētā panzijā, neskatīdamies uz to, kādos apstākļos viņu meitiņai būs jāaug un ar kādiem cilvēkiem jāsaietas. Tur nu iznāk tādas «Karlines».» Vesela virkne asprātību veltīta «ulivirpuniķiem», «bālajām grēfienēm» un citām parādībām no literatūras pasaules. Pēc publicēšanas «Preilenīte» sāk parādīties uz skatuves. Raitās, asprātīgās situācijas, kā arī dzīvie raksturi piesaista teātru uzmanību šai lugai. Jaunais Rīgas teātris iestudē «Preilenīti» 1908.-1909. g. sezonā; Dailes teātris 1926.-1927. g. sezona. Ļoti daudz «Preilenīte» izrādīta uz provinces skatuvēm. 1948. g. «Preilenīti» iestudēja Muzikālās komēdijas teātris. Taču šis iestudējums jāuzskata par neveiksmīgu pārpratumu, jo nespēja dot inscenējumam pareizu nostādni un atrisinājumu. Padomju teātriem derētu atgriezties pie šī dramaturģiskā materiāla, jo tas nenoliedzami ieņem redzamu vietu mūsu dramaturģiskajā mantojumā un spēj dot interesantu izrādi. Sabiedriski vēl asāka un mākslinieciski dziļāka ir Jukuma Paļeviča 4 cēlienu drāma «Spīgaņi» («Purvā»). Autors šo lugu pabeidz 1896. g. beigās un jau 1397. g. janvārī iesniedz Pēterburgas dramatiskajai cenzūrai. 1897. g. 20. janv. (v. st.) cenzors M. Remiķis sastāda raportu, kurā sīki atstāsta drāmas saturu un citē «kaitīgās» un «šaubīgās» vietas. Remiķis raportu nobeidz ar slēdzienu: «Šinī lugā — tikai daudz asākā formā — tiek paustas tās idejas, kuras tika propagandētas latviešu dienas avīzes «Dienas Lapas» slejās par sieviešu emancipāciju, kapitālistu un visas buržuāzijas nopelšanu un mantīgās šķiras dēvēšanu par naudas maisiem. Visu augšminēto vērā ņemot, pēc manām domām, šī luga «Spīgaņi» ne vien nepiedienīga izrādīšanai uz skatuves, bet pēc savas tendences vispār kaitīga.» Pēc tam uz šī Remiķa raporta parādās atzīme: «Lugu aizliegt izrādēm uz skatuves. 24. janv. 1897. g. M. Solovjovs». Tā šī luga arī neparādās ne presē, ne uz skatuves līdz pat 1903. g., kad to vairākus gadus pēc autora nāves iespiež ar zināmiem grozījumiem un ar virsrakstu «Purvā» «Pēterburgas Avīžu» literārajā pielikumā. Tikai 1905. gadā šo lugu atļauj izrādīt Pēterburgā. Taču 1905. g. decembrī Rīgas Latviešu teātrim noliedz lugu izrādīt. Beidzot, pēc vairākiem labojumiem un arī paša cenzora Remiķa svītrojumiem, lugu ar nosaukumu «Purvā» atļauj izrādīt arī Rīgā. Līdz pat 1937. gadam šī luga bija pazīstama tikai sakropļotā veidā un ar mainītu virsrakstu. 
1937. g. Maskavā iznākušajos Jukuma Paļeviča kopotajos rakstos luga ievietota ar autora virsrakstu «Spīgaņi» un ar redakcijas un cenzūras svītrojumu atjaunojumiem, jo Paļeviča iesniegtais manuskripts cenzūras archivos saglabājies. Tas dod iespēju arī literatūras vēstures materiālos atjaunot autora virsrakstu: «Spīgaņi». «Spīgaņi» rakstīta kā psicholoģiska drāma un pēc sava sižetiskā veidojuma ne daudz atgādina Ibsena «Noru». Samērā trūcīgie Kalngāži ar pūlēm izskolojuši savu meitu Toniju. Tā ieguvusi mājskolotājas tiesības un strādājusi Maskavā kādā bagātnieku ģimenē. Dievbijīgie Kalngāži, kuriem, atskaitot mantiskas intereses, cits nekas nerūp, šo meitas stāvokli uzskata par vislielāko sasniegumu un dieva žēlastību. Bet Tonija, smalkjūtīga un gudra sieviete, nav varējusi paciest šo «augsto stāvokli», atsacījusi kungiem un pārbraukusi pie vecākiem. «Jūs man pārmetat, ka esmu mājās pārbraukusi... Ka tik labiem kungiem atsacījusi. Labi kungi, ak jā! Vai jūs zināt, vai jūs varat iedomāties, kas man tur par dzīvi bija pie šiem labajiem kungiem? Viņi mani nopirka, šie labie kungi, par brīvu dzīvokli un uzturu un divdesmit rubļiem mēnesī! Un tad viņi mani aptina apkārt un apkārt ar savu labsirdību, ar savu laipnību. Viņi drupatu pēc drupatas nodrupināja manu gribu, manu pašapziņu. Viņi mani pārvērta par mašīnu, kura darīja visu, ko tik viņi gribēja,» saka Tonija. Toniju mājās sagaida smagas un grūtas dienas, jo vecāki meitas soli nespēj izprast. Taču Tonijas dzīvē nāk kāds notikums, kas rada pagriezienu un atbrīvo viņu no vecāku aizbildniecības un pārmetumiem. Tonija mīl progresīvu cilvēku — advokātu Artaviņu un apprecas ar to. Artaviņa personā mēs nepārprotami redzam «mēreno» jaunstrāvnieku pārstāvi, kas labprāt mīl runāt par augstām idejām un cēliem mērķiem, bet kas, saduroties ar dzīves īstenību, meklē kompromisu un tā pamazām ieslīgst reakcijas purvā. Artaviņa renegatisms Tonijai atklājas tikai pamazām. Tas rada dziļu saviļņojumu, no kura izaug katastrofa. Jau sākot ar drāmas otro cēlienu, redzam Artaviņa ieslīgšanu kapitālistu tiešā kalpībā. Kapitālistus lugā pārstāv krājkases direktors Simsons. Simsons savu īsto dabu atklāj sarunā ar žurnālistu Pauliņu. «Simsons (dusmīgi): Eita jūs gulēt ar savu augsto uzdevumu, bet nerakstiet avīzi, kuru ļaudis lasa! Klausieties, mēs līdz šim vēl skatījāmies uz jums un jūsu avīzi caur pirkstiem! Bet tagad mēs gribam zināt: vai jūs esat ar mums vai pret mums? Pauliņš: Mēs cīnāmies par cilvēces augstajiem ideāliem: gaismu, daiļumu, patiesību. Simsons: Paturiet tās tenkas sev! Es gribu strupu un skaidru atbildi. Ja jūs esat pret mums, tad mēs zināsim jūs un jūsu avīzi padarīt nekaitīgu! Tad varēsit griezties uz kreiso pusi — pie tiem. Bet labi jums tur neies, to es jums saku. Un ilgi arī viņiem pašiem tas jandāliņš ne vilksies.» Šajā dialogā skaidri izskan kapitālisma draudi jaunajai strāvai. Drīz vien šie draudi piepildījās. 1897. g. jauno strāvu reakcija sagrāva. Tonijai acis atdarīt palīdz viņas draudzene Anna Liepiņa, kas pārstāv lugā emancipēto latviešu sievieti. Liepiņa studē Šveicē medicīnu un, atbraukusi dzimtenē, viesojas Artaviņu namā. Sarunā ar Annu visā kailumā atklājas latviešu kapitālistu «tautiskā politika»: «Simsons: Man tiešām prieks par mūsu mācītiem tautas dēliem un meitām. Viņi, tā sakot, reprezentē mūsu tautu citu, lielo tautu starpā. Bez tam, zināms, gaisma, izglītība... Es nekad neliedzu atpirkšanai no jaungada vizītēm savus desmit rubļus. Es esmu gaismas draugs, un man prieks, ka latvieši tik dūšīgi cenšas uz priekšu! Ir jau latviešiem pat lieltirgotāji, fabrikanti!... Ņemsim tik mūsu krājkases. Pa rublīšam tur salasās milzīgas sumas. Tās mēs atdzīvinām, apgrozām un viņas nes zelta augļus. Peļņa neaiziet svešās rokās, paliek latviešu kabatās. Un cik vēl ne dzīvā kapitāla guļ latviešos! Ar to varētu lielas lietas darīt! Lielas lietas! Anna: Bet kas darītu tās lielās lietas? Simsons: Mēs darītu. Liepiņ jaunkundze! Es pats darītu! Lai tikai nes man šurp savus dziesmu grāmatās un zeķēs noglabātos krājumus. Es gan zināšu, ko iesākt. Anna: Jūs domājat ar tā sakrāto kapitālu daudz pelnīt? Simsons: Na! Vai es daudz pelnītu! Miljonus es pelnītu! Anna: Un kam paliks peļņa? Simsons (drusku neuzticīgi): Peļņa paliks latviešu kabatā, jaunkundz. Anna: Tas ir, kā latviešu kabatā? Atvainojiet, es īsti nesaprotu. Visu latviešu kabatā? Jūs domājat ierīkot tādu kopēju kabatu, kura piederēs visiem latviešiem un no kuras varēs ņemt katrs latvietis? Simsons: Ko? Ha, ha, ha!» Ar šādiem ļaudīm tagad ir uzsācis kopējas gaitas bijušais progresīvais inteliģents Artaviņš. Tonijas cīņa pret Artaviņa renegatismu veido ģimenes ietvaros dziļu pārdzīvojumu drāmu. Pazemota Simsonu aprindu sabiedrībā, kur to ar varu ievelk vīrs., Tonija nolemj, kopā ar Annu, atstāt šo purvu un sākt savu dzīvi vēlreiz no gala. Tonijas solis satrauc Artaviņu, jo tas var viņu sabiedrības acīs kompromitēt. Izlietojot savas tiesības uz bērnu, viņš neļauj Tonijai aiziet, jo tā nav spējīga bērnu atstāt. Šī katastrofa ieved Toniju ārprātā. Tā redz sev visapkārt purvu, pa kuru šaudās maldīgās liesmas — spīgaņi. Paļeviča luga ir asa apsūdzība pret kapitālismu un sakropļoto valdošās šķiras sabiedrību. Tā ir arī apsūdzība pret sīkburžuazisko inteliģenci, kas lasa druskas no buržuju galdiem. «Spīgaņi» ir dramatiski ļoti spēcīga luga. Tās trūkums ir pārāk garie un dažbrīd deklaratīvie dialogi. Tie arī vietām atsevišķas personas dara schematiskas. Kaut arī sakropļotā veidā, tomēr Paļeviča drāma «Spīgaņi» ar virsrakstu «Purvā» ir piedzīvojusi vairākus veiksmīgus iestudējumus. 1905. g. revolūcijas laikā to izrāda dažas provinces skatuves (Alūksnē v. c). 1906. g. to iestudē Rīgas Latviešu teātris, bet 1908.-09. g. sezonā Jaunais Rīgas teātris. Jukuma Paļeviča atstātais literārais mantojums nav liels, bet tas ir savdabīgs un tam pieder noteikta loma demokrātisko tradīciju veidošanā latviešu literatūrā, īpaši latviešu dramaturģijā. Ar to Jukums Paļēvičs ieņem redzamu vietu latviešu literatūras vēsturē. 

JUKUMS PAĻEVIČS
1950.02.01 Karogs
ARVĪDS GRIGULIS
🌸🌸🌸🌸🌸🌸🌸🌸

«MŪSU STARPĀ VAR BŪT TIKAI CĪŅA»
SAKARĀ AR JUKUMA PALEVIČA 110. DZIMŠANAS DIENU 

1900. gada jūlija sākumā Maskavas vilciens Rīgā atved ari kādu plecīgu, tumšmatainu, nedaudz apaļsejīgu, briļļainu jaunekli apvalkātā studenta formas tērpā. Viņam nesen apritējuši divdesmit septiņi gadi, un burtiski pirms dažām dienām viņš ar izcilību beidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. Tiesa — diploms palicis neizņemts, jo pietrūcis «nieka» piecu rubļu samaksai par diploma izrakstīšanu. Taču jauneklis, domājams, neskumst, jo viņu gaida darbs, kas beidzot dos iespēju izrauties no trūkuma un būt materiāli neatkarīgam. Varbūt tad arī varēs realizēt slēptās ieceres, varbūt... kaut gan cenzūras žņaugi cariskajā Krievijā ir stingri, un jaunais censonis par to ir pārliecinājies, saņēmis noraidošu atbildi uz lūgumu par savu lugu izrādīšanu. No Rīgas viņš steidz uz Ropažiem, kur par pedagogu strādā viņa brālis. Jauneklis ir nākotnes cerību un ticības pārpilns. Viņš stundām ilgi uzjautrina mājiniekus ar dzirksteļojošu humoru, bet dažkārt arī ar paasu un rūgtu skepsi, rīko vēžošanu un zveju netālajā upē. Un meklē pa visu Ropažu  apkārtni jauniešus, lai pats iestudētu cenzūras aizliegto lugu «Spīgaņi». Tas, protams, ir nelikumīgi, taču Jukums acīmredzot ir pārliecināts, ka tā tas jādara. Par spīti, ka nedrīkst. Par spīti, ka aizliegts. Jo lugā ir viņa domas par latviešu buržuāzijas divkosību, aprobežotību, nesaudzīgs tās atmaskojums un pārdroši vārdi: «Mūsu starpā var būt tikai cīņa.» Bet 23. jūlija pievakarē jaunekļa vairs nav. Sirdstrieka — skan oficiālais atzinums. Bet varētu arī teikt — trūkums, nabadzība, garīgā pārslodze, diemžēl ari bohēmiskais dzīves veids. Un pēc dažām dienām Ādažu kapos parādās jauna kopiņa un divos laikrakstos paīsi nekrologi par nelaikā aizgājušo Maskavas universitātes absolventu Jukumu Paleviču, kurš bijis apveltīts ne tikai ar izcilām prāta spējām, bet arī ar rakstnieka talantu. Un seko lakoniska piebilde, ka diemžēl gandrīz visi J.Paleviča darbi palikuši neiespiesti. Tikai, it kā garāmejot, nekrologu autori piemin J. Paleviča interesi par ekonomiskajiem jautājumiem un to, ka viņš esot centies apgūt pašas jaunākās ekonomikas atziņas. Saprotams, ka ar to tiek domāts marksistiskais viedoklis, taču pārējo, kas saistās ar J. Palevlču un revolucionārās kustības vēsturi Latvijā, varēja uzzināt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. 1873. gada 18. maijā Liepājas tuvumā dzimušais Jukums Palevlčs piederēja pie «Jaunās strāvas» demokrātiskākā spārna. Jau 1891. gadā kopīgi ar Liepājas ģimnāzijas biedriem J. Jansonu-Braunu, E. Rolavu, F. Roziņu v. c. sāka interesēties par sociāldemokrātisko literatūru, bet 1893. gadā, būdams Maskavas universitātes students, iepazīstas ar vācu marksistu darbiem. To ierosmē J. Palevičs, kā tēlaini izsakās viņa pirmais un kompetentākais biogrāfs J. Eiduks, veic pirmo izlūkgājienu pseidotautiskā romantisma literatūras lēģerī un ar nežēlīgu sarkasmu atmasko tās idealizētos un salkanos, no reālās dzīves absolūti atrautos «varoņus». J. Paleviča «romantiskais stāsts pret romantiku» «Kā Cibiņu Juris iebrauca laulības ostā» atsedz pseidotautiskās literatūras sižetisko banalitāti, naivi eksaltēto personāžu, zināmus priekštečus A. Upīša izsmietajam «vistas lidojumam». Tikai dažus mēnešus vēlāk J. Jansons-Brauns Jelgavā nolasa savu slaveno referātu «Domas par jaunlaiku literatūru», it kā fundamentāli turpinādams J. Paleviča aizsākto darbu. 1894. gadā J. Palevičs, vienīgais Maskavas latviešu studentu pārstāvis, piedalās Raiņa sasauktajā jaunstrāvnieku grupu koordinācijas sanāksmē, bet gadu pirms tam viņš ir uzrakstījis sadzīves komēdiju «Prellenīte», kuras satīras bultas tāpat ir vērstas pret pseidotautisko romantiku un tās popularizētajiem tēliem. Sižeta attīstību veido t. s. Moljēra mistifikācijas lugu shēma: izlikšanās par citu personu, veikla blēža māka apburt vientiesīgus un naivus ļautiņus, lai iegūtu sev naudu un citus materiālus labumus, taču galu galā seko atmaskošana. Lugā ir viešams arī folkloras aizmetnis — bārenītes uzvara pār nekrietno un slinko mātes meitu. Šo no folkloras nākušo īpatnību ievēroja jau gadsimta sākuma literatūrkritiķi, saskatīdami šeit alegoriski atsegtu pseidotautisko romantiķu un jaunstrāvnieku polaritāti. «Preilenītē» ir daudz asprātīga un šķelmīga humora, mazāk asas satīras elementu nekā J. Paleviča lugā «Spīgaņi». Tiesa gan — darbību un teatrālo dinamismu jūtami atslābina daudzie polemiskie un publicistiskie iespraudumi, kuru tiešais adresāts ir tā laika buržuāzija, taču kopumā luga ir dzīvesspējīga. Šķiet, to īpaši parāda «Preilenītes» pēdējais iestudējums Valmieras Drāmas teātrī P. Lūča režijā. Šis uzvedums ir pārsvarā veidots tautas lugas stilistikā un daudzviet atgādina A. Alunāna dramaturģiju (šāds vērtējums divdesmitgadīga jaunekļa darbam uzskatāms par komplimentu). Otra saglabājusies (no četrām uzrakstītajām) J. Paleviča lugām «Spīgaņi» veidota samērā tiešā H. Ibsena sieviešu emancipācijas lugu ietekmē. Tās centrālā varone Tonija Artaviņa ir pirmoreiz latviešu dramaturģijā fiksēts jaunstrāvnieciskās studentes personāžs: gudrs, tālredzīgs, patstāvīgs, sīksts un nelokāms savos spriedumos. Līdzīgi H. Ibsena Norai, Tonija Artaviņa nespēj samierināties ar buržuāzisko ģimenes ideālu, ar vīra divkosību un gļēvumu, ar pasivitāti sabiedriskajā dzīvē. Viņas aicinājums ir cīņa, un tā lugu arī izprata cenzors M. Remīķis, kurš aizliegšanas rakstā sašutis vērtēja: «Šinī lugā paustas idejas par sieviešu emancipāciju, kapitālistu un visas buržuāzijas nopelšanu. Luga «Spīgaņi» ne vien nepiedienīga izrādīšanai uz skatuves, bet pēc savas tendences vispār kaitīga.» Tikai 1903. gadā atcēla cenzūras aizliegumu J. Paleviča lugām, bet 1905. gada beigās tās izdevās (ar lieliem cenzūras svītrojumiem) iestudēt, kaut gan R. Blaumanis 1903. gadā. publicēdams lugu «Spīgaņi», rakstīja: «Mēs Šo lugu pieskaitām pie labākajiem latviešu dramatiskajiem darbiem un nožēlojam, ka tam tik ilgi bijis jānoguļ kā gandrīz neviena nepazītam manuskriptam.» Tie bija rūgti un diemžēl patiesi vārdi, jo līdz pat 1937. gadam, kad Maskavā iznāca J. Paleviča izlase, viņa vieta latviešu progresīvās literatūras attīstībā bija samērā neizpētīta, var pat teikt — noklusēta. Noklusēta asās pretburžuāziskās tendences dēļ, noklusēta asi sarkastiskā dzīves tēlojuma dēļ, noklusēta sabiedrības visprogresīvāko slāņu atainojuma dēļ. Tikai daļēji šajā noklusēšanā var vainot pašu autoru, jo neba nu šauri polemiskās iezīmes iznīcināja to patiesi māksliniecisko un skatītājiem tuvo un aktuālo, kas ir abās J. Paleviča lugās. To, ka J. Paleviča darbos esošais lādiņš pret ļaužu lētticību, muļķību, bezauglīgu sapņošanu, slinkumu un pasivitāti nav novecojis arī mūsdienās, spilgti parāda valmieriešu «Preilenītes» plašie ap meklējumi. To parāda arī Ādažu astoņgadīgās skolas literārā pulciņa dalībnieku piemērs, kuri savu pulciņu nosauca «Preilenītes» vārdā un uzņēmās šefību par J. Paleviča kapavietas aprūpēšanu. Tā turpinās piemiņa. 

V. Vecgrāvis 
«MŪSU STARPĀ VAR BŪT TIKAI CĪŅA»
1983.06.09 Cīņa


=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru