ceturtdiena, 2020. gada 30. janvāris

Zirņi #

Agris Zirnis 
( 11.10.1937- 19.03.1995)

PSRS Sporta meistars motosportā 1958.g.
* * *
Aug jauns meistars 

Kad šogad Baltijas padomju republiku motociklistu krosa startam gatavojās 125 cm* klases braucēji, nācās dzirdēt šādu sarunu: — paskaties, atkal abi Zirņi ņemas ap savu motociklu! Droši vien izdomājuši ko jaunu. — jo, ko tu tam puisim izdarīsi, — otrs piebilda. — Tikko dabūjis pasi un braukšanas tiesības, bet jau «izgriež pogas» dažam labam vecam zēnam, kas motocikla mugurā vai zemes lodi apriņķojis. — Pagaidi tikai. Nav brīnums, ka šodien atkal visus pārspēs. Skatītāji nebija kļūdījušies — Agris Zirnis pārliecinoši uzvarēja visus pretiniekus un pie mērķa pienāca  droši pirms otrās vietas ieguvēja Zatlera. 18 gadu vecam jaunietim šāda, Uzvara ir jau liels panākums  taču tas  neatlaidīgu darba gadu rezultāts.  Agris ar motocikla sportu «iepazinās» jau trīs gadu vecumā. — stāsta jaunā sportista tēvs Edgars Zirnis. — Kad toreiz atgriezos no darba miera mājās nebija, līdz neuzsēdināju to sev priekšā uz motocikla degvielu tvertnes un neapbraucu  līkumu pa pagalmu. Pārslēgt ātrumus un citas motociklistam nepieciešamas mākas Agris apguva ļoti ātri, tomēr nācās gaidīt dažu labu gadu  kamēr pats varēja ķerties pie stūres, j0... puiša kājas vēl arvien bija par īsām, lai sasniegtu kāpšļus. Vēlāk, kad arī šis trūkums, bija pārvarēts, radās jaunas nepatikšanas. Satiksmes inspekcijas darbinieki vis neskatījās, cik  labi tu brauc, bet noprasīja gadu skaitu. Agrim nācās apmierināties ar klusām lauku taciņām un motosacensībām, kurās piedalījās viņa tēvs. Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena — 1953. gada 11. novembris, kad Agris Zirnis draugu un tuvinieku vidū nosvinēja savu 16. dzimšanas dienu. Nedēļu pēc tam viņš startēja arteļa «Kalvis» meistarsacīkstēs un ... pienāca pie mērķa kā pēdējais. Tikai tagad viņš saprata, ka ir liela starpība vienkārši braukt ar motociklu  vai piedalīties sacensībās. Agris sāka trenēties ar lielāku  enerģiju, centās pilnīgi izprast motocikla noslēpumus. Tēvs bija viņam labs skolotājs, kas ne vien palīdzēja nākošajam čempionam treniņos, bet arī sagatavot motociklu sacensībām. Darbs nesa augļus — 1954. gadā Agris Zirnis kļuva par republikas labāko jauno motobraucēju sacensībās uz šosejas. Tajā pašā gadā viņi izcīnīja uzvaras arī Vissavienības "Spartaka" meistarsacīkstēs kā šosejas braucienā, tā krosā. Agris nesekoja tiem sportistiem, kas guvuši zināmus panākumus, uzskata, ka «melnais darbs» tagad pa veikts un atliek tikai soļot no uzvaras uz uzvaru un savākt slavu. Gan tēva, gan «Spartaka» trenera b. Kiopes pieredze Agri mācīja, ka ne uz brīdi nedrīkst pārtraukt treniņus. Viņš jau laikus saprata, ka sacensībās liela nozīme ir motociklam.


Agris Zirnis pēc uzvaras pirmajās Baltijas republiku motosacīkstēs Rīgā. 


Vislabāk to pierādīja PSRS meistarsacīkstēs motociklu sportā 1955 gadā Minskā. Sacensībās varēja startēt tikai tie dalībnieki, kuru motocikliem bija trokšņu slāpētājs, pretējā gadījumā distanci uzrādītajam rezultātam pie skaitīja stundu soda laika. Mūsu republikas komanda, kuras vidū bija arī Agris, klusinātājus piemontēja tikai neilgi pirms sacensībām. 125 cm klasē startēja vairāk nekā 80 PSRS spēcīgāko moto braucēju šajā klasē. Agris izrāvās jau no starta un pirmā apļa kontrolpunktos dalīja 1.—3. vietu. Tad notika kļūme — pārlūza nesen piemontētais trokšņu slāpētāja turētājs. Agrim vajadzēja izšķirties — vai nu sacensību turpināt ar neizlabotu motociklu un saņemt 1 stundu soda laiku, vai metināt un kļūmi likvidēt. Viņš izšķīrās par pēdējo. Žēl bija noraudzīties, kā viens pēc otra garām aiztraucās pārējie braucēji. Varbūt cīņu  pārtraukt? Bet Agris atcerējās, ka republikas komandai nepieciešama viņa rezultāta ieskaite. Viņš pārējos apļos panāca daudzus sacīkšu dalībniekus un distanci beidza kā trīsdesmitais. Šīs sacensības pierādīja, ka liela vērība jāveltī motocikla techniskajai gatavībai. Kad Agrim jautā, kas bija viņa uzvaras galvenie priekšnoteikumi Baltijas padomju republiku krosā, jaunais sportists atbild: — Vairākas nedēļas trenējos ar 350 cm motociklu. Tas nostiprināja manu fizisko gatavību, kam bija liela nozīme. Šogad Agris Zirnis nolēmis labot Mežaparka trases rekorda 125 cm motocikliem. Viņš uzskata, ka iespējams sasniegt 100 km caurmēra ātrumu stundā — Bez tam steidzīgi vien jācenšas sasniegt labāka forma, jo pat manā ģimenē aug jauni sāncenši, — viņš smaidīdams saka. — Varbūt pēc dažiem gadiem republikas sacensībās piedalīsies vēl viens Zirnis — jaunākais brālis Vilnis, kurš jau tagad ir man neatlaidīgs treniņu biedrs, kaut gan tam tikai 13 gadu. Tikai atkal tā milicija. Tomēr Agrim jābaidās ne tikai no "jaunās paaudzes", jo arī viņa tēvs Edgars Zirnis pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal piedalīsies sacensībās. Vinš nolēmis labot republikas rekordu 125 cm motocikliem 1 km distancē gaitā, kas pašreiz pieder "Spartaka" braucējam un ir 109.090 km stundā — Nav neiespējams, ka jau šogad sasniegsim 115 km. — saka E. Zirnis. — Technika taču pilnveidojas. Tomēr visvairāk viņš lepojas ar dēlu Agri. — Šogad viņam oficiāli piešķīra  III, pēc tam II un visbeidzot I sporta klasi. Varbūt drīz viņš kļūs par PSRS sporta meistaru?... Nav šaubu, ka mūsu republikas motociklistu saime kļuvusi bagātāka ar jaunu talantīgu sacīkšu braucēju. Viņa turpmākie panākumi atkarīgi no neatlaidīgiem treniņiem. 


Aug jauns meistars
1956.05.16 Padomju Jaunatne
J. Vainovskis
* * *
Agris Zirnis

Moto sacīkšu trasē 

Svētdien neparasti daudz rīdzinieku devās uz Šmerļa apkārtni, lai noraudzītos labāko motosportistu cīņās krosa distancē, kas bija izraudzīta Biķernieku mežā. Sacīkšu dalībnieku vidū bija gandrīz visi mūsu republikas spēcīgākie meistari. Sievietēm 20 km garo distanci ar 125 cms klases motociklu visātrāk nobrauca sporta meistare V. Ošiņa. Padomju Savienības čempionei V. Lapiņai nācās samierināties ar otro vietu. 36. vidusskolas audzēkne R. Ose bija trešā. Jauniešiem uzvarēia Oļģerts Rešetniks. Šais sacensībās Rešetniku ģimenei bija «svētku diena» — uzvarētāju godā tika trīs brāļi. Reinis Rešetniks sīvā cīņā pārspēja savu nopietnāko pretinieku sporta meistaru E. Ķirsi. Abi starptautiskajās sacensībās rūdītie sportisti iepriecināja skatītājus ar virtuozo motocikla vadīšanas prasmi, drosmi un veiklību grūtajā distancē. Trešajā vietā 350 cm klasē ierindojās Voldemārs Rešetniks. Ar 750 cm klases motociklu Rīgas čempiona nosaukumu izcīnīja pirmā taksometru parka šoferis Padomju Savienības čempions E. Krūze. 125 cm klasē Padomju Armijas sportistam A.Zirnim par dažiem metriem izdevās pārspēt savu pretinieku sporta meistaru V. Jankovski.  Komandu cīņās labākie bija DOSAAF sportisti. 

skatītāji apsveic jauno čempionu 125 cm klasē vīriešiem karavīru Agri Zirni
Moto sacīkšu trasē
1959.02.18 Cīņa

* * *
DROSMĪGO TRASĒ... 

Latvijas PSR meistarsacīkstēs motokrosā, kas notika Madonā, piedalījās vairāk nekā 250 sportisti no republikas pilsētām un lauku rajoniem. Tas liecina, ka motosporta popularitāte aug.
Kopā ar pieredzējušiem meistariem grūto trasi veica arī jaunie braucēji. Pirmie ceļā devās vīrieši 125 cm? klasē. Čempiona nosaukumu ieguva 17 gadus vecais liepājnieks Imants Dzintars. Sporta meistars Kārlis Ošiņš ierindojās otrajā, bet I. klases braucējs Ivars Beņķis — trešajā vietā. Sacensību otrajā dienā Dzintars kļuva par uzvarētāju arī jauniešu sacensībās. 125 cm I klasē sievietēm pārliecinoši uzvarēja divkārtējā PSRS čempione Ruta Ose. Otrā distanci veica sporta meistare Vilma Ošiņa, bet trešā — ventspilniece Zigrīda Grīnberga. Sekmīgi startēja armijas sportists Augusts Cīrulis. Viņš kļuva par republikas čempionu 175 un 250 cm klasē.  Vismasveidīgākais bija brauciens 850 cm  klasē — startēja 70 dalībnieki. Jau ar pirmo apli vadībā izvirzījās LVFKI students Andris Kļaviņš Viņš otru gadu pēc kārtas izcīnīja Čempiona nosaukumu. Voldemārs Rešetniks startēja neveiksmīgi, un trasē sākumā bija viens no pēdējiem, bet finišu sasniedza otrais! Kārlis Ošiņš 45 km garo distanci beidza trešais. Braucienā motocikliem ar blakusvāģiem čempiona nosaukumu izcīnīja Agris Zirnis ar līdzbraucēju Kārli Pļaviņu. Lauku rajonu komandu grupā pirmo vietu izcīnīja Tukuma rajona motobraucēji, otro — Talsu, bet trešo — Ogres rajona komanda. Pilsētu komandu grupā 1. v. autotransporta darbinieku centrālā automotokluba komanda, 2. v. — ASK. trešajā vietā — Ventspils sportisti. 

S. Andžāns

Jaunie Latvijas PSR čempioni Agris Zirnis un Kārlis Pļaviņš motokrosa trasē.

DROSMĪGO TRASĒ...
1962.09.19 Padomju Jaunatne
S. Andžāns
     * * *

TĀ VARĒŠANA NEBRAUC BRAUKŠUS...
AGRIS ZIRNIS 

Kādureiz, domājot par sporta izaugsmi mūsu republikā gluži negaidīti ienāca prātā jautājums: cik tad Latvijā ir tādu sportistu, kuri bijuši kopā ar savu sporta veidu no pašiem pirmsākumiem, kopš tā brīža, kad «no nekā» rodas un izaug jaunas sportiskas batālijas. Un biju gandrīz vai gatavs bez apdoma atzīt — nav. Galu galā vairums sporta veidu gan to cienītājiem, gan pašiem sportistiem zināmi un pazīstami jau kopš neatminamiem, paaudzēm gariem laikiem, tāpēc sportisti nāk un iet, bet sacensības paliek. Neviens nevar, teikt, ka tieši viņš bijis to entuziastu vidū, kuri sākuši treniņu jaunā, neierastā sporta veidā un nav šķīrušies no tā arī šobrīd. Un nevar zināt - vai šīs pārdomas tā arī nebūtu palikušas tikai abstraktu, netaustāmu spriedumu līmenī, ja pēkšņi motobola mača laikā Biķernieku stadionā kāds skatītājs tur nebūtu bildis: Kur tam Zirnim rodas enerģija? Cilvēks kā cilvēks, bet gandrīz jāsāk domāt, ka pašam iekšdedzes dzinējs kaut kur aiz vējjakas paslēpts!» Cik gadu Latvijas motobolam, tik ziemu un vasaru arī trenera Agra Zirņa «motorizētā futbola» mīlestībai. Šobrīd gan Agris ir «Ādažu» motobolistu vecākais treneris un nu jau vairākus gadus laukumā neiet, bet šos pašus pienākumus viņš veicis arī visu spēlētāja postenī aizvadīto laiku. Mācījies un audzis līdz ar savu sporta veidu bijis visu notikumu epicentrā. Nav tiesa, ka vienmēr no malas viss labāk redzams! Vislabāk ir būt vidū un just katru spēles niansi - kā panākumu, tā neveiksmi - pašam tomēr ne jau vienmēr tikai ar komandas sniegumu vien izdodas visu pasacīt skatītājiem lielo maču laikā. 
Mūsu svētdienas lappuses viesis ir Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris Agris Zirnis
Bieži vien gadās, ka aiz skaļu prieku izvirduma aizmirstam bijušās grūtības un varbūt arī meklējumu sezonas. Šogad «Ādaži» atkal tikuši pie medaļām, turklāt uzreiz — sudraba kaluma. Taču līdz tam noiets ceļš 13 gadu garumā, bijis arī 1973. gada «bronzas laikmets», bet ilgi pirms šā panākuma Latvijas motobols sāka iet tautā, jauno sporta veidu iepazīdams un «pieradinādams». Kā tas viss iesākās? — Pats pirmsākums radās sporta biedrībā «Daugava». Toreiz pazīstamais motosportists Andris Kļaviņš ar vienkāršu pašdarbību bija saorganizējis savu motobola komandu no krosistiem. Viņš tad pretinieku meklējot, apjautājās, vai mēs negribot pamēģināt. Pirmais mačs notika «Daugavas» stadionā, uz ledus sanāca visi ar tādiem motocikliem, kādi nu kuram bija pie rokas Neviens nebrīnījās arī par to. ka laukumā parādījās parastā futbola bumba. Mūsu ASK komandā toreiz bija Ķirsis, Ozols, Draugs, Vītoliņš, mans brālis Vilnis un es pats. «Daugavā» spēlēja vai pareizāk sakot. — tāpat kā mes mēģināja to darīt Kļaviņš ar saviem puišiem. Mūsu tālaika tehnika tagad izraisītu ne tikai smaidu, bet vispārēju jautrību. Pats Andris bija pamanījies mazītiņam motociklam piekonstruēt iža motoru Nospēlējām — 4:4. Vai nu kas prātīgs tur iznāca - nezinu, taču redzēt gribētāju bija tik daudz, ka tie pat iespēja kaut kur ielauzt stadiona tribīnes, bet sporta bāzes direktors apgalvoja, ka šis esot skatītāju rekordskaits «Daugavā». Jau otro spēli pārraidīja televīzija, un mača organizētāji bija pratuši sagādāt arī mūsu republikā pirmo īsto motobola bumbu. Andrim ar to nebija gana. Vienreiz atnāk pie manis un saka: «Klausies, tev tur krosistos ir tik daudz labu zēnu...» Bijām jau mazliet «saindējušies» ar šo spēli, sākām gudrot par pastāvīgu komandu. Vajadzēja bāzi. Kur brauksim, kam prasīsim? Aizgājām pie Ādažu kolhoza priekšsēdētāja Kukeļa, jau it labi zinādami, ka viņam patīk viss jaunais un neierastais. Viņš arī nebaidījās riskēt, sak, kaut ko jau izdomāsim, tikai — ko ar to ciema slimnīcu tagad lai dara? Ja jau jūs šito spēlīti sāksit, vajadzēs būvēt tai mājai trešo stāvu. Sāka strādāt par kolhoza galveno inženieri Jānis Mālzems — arī liels sporta entuziasts. Kā atnāca, tā arī palika — strādā vēl šodien. 

Pa visiem to lietu valdes sēdē dabūjām cauri, iedeva piecus motorus un desmit riepas, pārējais bija jāvelk bezmaz vai no lūžņiem laukā. Ko tikai nedarījām — pašdarbība vistīrākajā veidā! Par aizsargpiederumiem nebija ko sapņot. Atceros — kaut kur sadabūju milzīgus zābakus, laikam kāda 58. lieluma. To vien zinu, ka tie tā īsti derēja tikai tad, ja iepriekš uzvilku velteņus. Sākumā tas bija tāds joks, bet tad pamazām, pamazām . . . Sanāca kopā tādi vīri, kuri paši varēja savu tehniku sakārtot: virpotājs komandā bija, metinātājs arī, ko tad vēl vairāk! Viens otrs motocikls izskatījās pēc tāda hibrīda, ka paši nesapratām, aiz ko tā kaste turas kopā un vēl rūc arī. Man vēl tagad žēl, ka no paša sākuma nesaglabājām tā laika mašīnas, būtu iznācis unikāls, ne ar ko citu nesalīdzināms muzejs. Pašam gan vēl ir mājās vārtsarga motocikls ... Arī tas vispār izskatās pagalam dīvains. Vislielākais humors bija tad, kad pirms mača vārtsargam ar to vajadzēja nobraukt goda apli. To paredzēja sacensību noteikumi. Ne tur lāga stūres, ne arī normāla braucamā izmēru! Varat iedomāties, kā uz tāda daikta izskatījās mūsu augumā raženais vārtu vīrs Andrejs Kublenieks. Tam motociklam bija mopēda motors, un iedarbināts tas uzreiz skrēja prom. Kad nu uzkurbulēt bija izdevies, vajadzēja šo agregātu ātri. ātri mest pie zemes un mēģināt uzlēkt virsū... Un, kamēr noteikumi neļāva vārtsargam tikt no tāda piedēkļa vaļā, katrs to būvēja, kā nu vien prata. Bijām VDR, tas pats hibrīds arī līdzi, bet vācieši bija izgudrojuši vēl labāk — stāvēja vārtos ar vienkāršu velosipēdu, jo viņu spēles noteikumos bija teikts, ka dampim nepieciešama kaut niecīga līdzība ar motociklu, bet tā rūkšana nebija obligāta. 

Neko nemēģinājām protestēt, draudzības mačs, abi iesācēji, katrs cīnās, kā prot. Tātad jūsu sporta veidā daudz kas kļuvis citāds. Taču jums, ņemot vērā, ka no motobola nekur tālu neesat aizgājis, visas tā labās un sliktās puses būs vieglāk izvērtēt. Tātad — kas nācis klāt motobolā? — Kaut vai bumbas vešana. Agrāk pietika ar to, ja pratām bumbu savaldīt pagrieziena iekšpusē, tagad jau praktiski ikviens spēlētājs (visādā ziņā tie, kas prot izdarīt pagriezienu, apstrādājot bumbu ar «ārējo kāju») ir būtībā nenosedzams. Un uzreiz pretstatā - šā jauninājuma izraisīta sliktā parādība. Nevarēdami apturēt tādu meistarīgu uzbrucēju ar vienkāršākiem paņēmieniem, daudzi pieļauj bīstamu bloķēšanu. Tā rodas kritieni un savainojumi, kuru varētu arī nebūt. Sitiens pāri ritenim. To izpildīja arī manas spēlēšanas laikos, taču tagad to dara daudz tehniskāk, pareizāk. Līdz ar motoru jaudu auguši arī ātrumi. Tas prasa ne tik daudz spēka, cik uzmanības un koncentrēšanās. Daudz labāki kļuvuši laukumi. Kas gan neatceras VEF stadiona dubļu jūru lietaini laikā! Tagad spēlējam Biķerniekos uz bitumena seguma un šis apstāklis krietni vien palīdz darboties tehniskāk, vairāk lietot kombinācijas, bez kurām mūsdienu motobols nemaz nav iedomājams. Tiesa, vēlreiz jābilst par vārtsargiem. Viņi no mūsu eksperimentiem tepat Biķerniekos cietuši visvairāk. Skaidrs bija viens — vārtsargam kritieni uz bitumena ir pārāk sāpīgi. Lauzām to bruģi laukā, uzlikām gumijas segumu. Tad gāja vēl trakāk, jo pēc lēciena neizbēgamais kritiens prasa arī vārtu vīra slīdējumu pa zemi. Bet uz gumijas seguma, kas slīdēšanu praktiski nepieļauj varēja bezmaz vai visu ādu no kauliem nobrāzt. Kolēģi ieteica izklāt vārtu laukumu ar velēnām, taču tad kaut arī vārtsargam šāds laukums ir vistīkamākais, jāstrādā vai veselai brigādei, lai uz katru treniņu un spēli šīs velēnas sagatavotu. Laikam tomēr optimālais variants ir pašlaik Biķerniekos lietotais — smilts un tenisits. Un kāds ir jūsu ideālas komandas modelis? — Jāatzīst, ka agrāk, lai uzvarētu, pietika, ja vienībā bija viena vai divas individuāli spilgti izteiktas tehnikas «zvaigznes». Taču šobrīd, kad visi iemācījušies šos meistarus neitralizēt, labāk ir, ja vienībā spēlē kādi četri pieci tehniski labi sagatavoti, teiksim, vidusmēra spēlētāji. Un tad arī nav briesmīgi, ja mūsu uzbrukuma līderi Jāni Zāli pretinieki neitralizē. Viņš piesaista sev vairākus spēlētājus un tādējādi dod iespēju «izvērsties» pārējiem. Tā, piemēram, Kudinovu no «Molņijas» kārtīgi pieskatot, šo vienību var uzvarēt, jo pārējie nespēj parādīt pietiekamu meistarību, lai kompensētu šā vīra varējumu. Svarīgāk ir spēlēt kolektīvi. Šobrīd diezin vai kāds vairs spēs kaut atkārtot Kudinova labāko gadu rekordu — 68 vārti vienā sezonā. Nav tie laiki! Tieši mūsu komandas prasme spēlēt kolektīvi ļāvusi mums šajā sezonā PSRS meistarsacīkšu otro apli aizvadīt bez zaudējumiem — tikai uzvaras un divi neizšķirti rezultāti. Kad tikko sākām spēlēt, galīgi nepratām rimties viesos, gadījās pat, ka pa visu vasaru no izbraukumiem pārvedām vienu vienīgu punktu. Šobrīd ir otrādi. «Ādaži» vislabāk spēlējuši viesos, pat punktus tur izcīnījuši vairāk nekā savu līdzjutēju priekšā. Tur ir tāda sīka niansīte: ciemos kolektīvs kļūst saliedētāks un precīzi izpilda trenera norādījumus, mājās turpretim stāsti un runā: «Nelec ārā no rāmjiem!» Visi klana galvas, ka sapratuši, bet, tiklīdz tiek laukuma katram gribas savējiem parādīt sevi no vislabākās puses. Pajūk kolektīvā spēle, čiks vien iznāk, un arī skatītājiem prieka mazāk. Aizvadītajos mačos ādažniekiem grūti gāja ar soda sitienu izpildi. Cik atceros, kādreiz Agris Zirnis visus soda sitienus raidīja nekļūdīgi! — Kad vēl spēlēju pats, centos vienmēr pēc treniņa kādu brītiņu palikt, lai patrenētos šādu sitienu izpildē. Tā jau nebija, ka nebūtu kļūdījies. Kādas pāris reizes aizsitu arī garām. Laikam gan pieļāvām kļūdu, katru neveiksmīgu sitēju nākamajā līdzīgā gadījumā nomainot ar citu. Galu galā visi, bez sekmēm izmēģinājušies, vairs negribēja bumbai uz 11 m atzīmes ne tuvumā iet. Pēdējā laikā organizējām brīvo treniņu, kurā katrs (arī «vienpadsmitmetrinieki») var pamācīties tieši tos spēles elementus, kuru izpilde vēl nevedas. Agrāk mūsu republikā bija arī citas motobola komandas: Rīgas TSK, Tukuma «Vārpa» ... Notika pat republikas meistarsacīkstes. Tagad diemžēl tā vairs nav. Kā ir ar jauno spēlētāju audzināšanu un motobola propagandu? — Jā, bija jau gan. Tad tas viss labu saimnieku trūkuma dēļ izjuka (motobols tomēr ir visai dārgs prieks). Bet par propagandu .. . 
Visādā ziņā nedomāju, ka tās uz ātru roku salasītās «brigādes», kas ar kultūras nesēju marku laiku pa laikam klīda riņķī pa republiku, rādot paraugspēles, var ko reālu sniegt drīzāk otrādi. Vienreiz «pa kluso» aizbraucu paskatīties, ko tad šie īsti demonstrē. Ar tāda līmeņa spēli motobola propagandai var nodarīt vienīgi ļaunumu. Par to jau runāju motosporta federācijā, prasīdams izbeigt šis bezjēdzības. Viens otrs ņēma un apvainojās, taču es savus vārdus atpakaļ neņemu. Par jaunajiem. Pašreiz ir daudz labu un talantīgu puišu, kuriem vajadzīga palīdzība. Nepieciešams izveidot otru republikas komandu, kura varētu startēt B klasē un neprasot no viņiem augstas vietas, ļaut puišiem gatavoties pirmās meistarkomandas pamatsastāvam. Šajā gadījumā nekādi nedrīkst palaist garam izdevību, jo vēlāk jaunie motociklisti var arī izklīst. Un tad rezultāts būs tikai viens — pēc pašreizējo spēlētāju aiziešanas «Ādaži» sāks balansēt uz izkrišanas robežas un beigu beigās motobols paliks tikai uz bildes, varbūt vēl spēlētāju un uzticīgāko skatītāju atmiņu stāstos. 


Šajā situācijā nav nekā smieklīga. Mūsu kolhozam, protams, nav neierobežotu iespēju, lai arī šo komandu ņemtu savā aizgādībā. Pašreizējais motobola tehnikas līmenis prasa visai daudz materiālā atbalsta. Tāpēc vēl jo vairāk sāpīgi, ka DOSAAF komiteja pat «Ādažiem» sniedz tik ļoti niecīgu palīdzību ar skaidri izteiktu domu — gan paši kaut kā izkulsies. Kulties jau kuļamies. taču arī kolhozs nevar apgādāt visu nepieciešamo. Kaut vai patlaban. Esam izstrādājuši treniņplānus jau nākamajai sezonai, bet vēl joprojām nezinām, vai tos izdosies realizēt. Uzvaras patīk visiem, palīdzēt — palīdz ar gariem zobiem. Gāju un teicu: «Varbūt tad komandu un līdz ar to visu sporta veidu «klapēsim ciet», ja jau nevienam gar šīm lietām nav nekādas daļas? .. .» Atbilde: «Ko jūs gan iedomājaties — nekāda gadījumā!» Tā nu iznāk — cik garš, tik plats. Tādu sasāpējušu organizatorisko jautājumu ir ļoti daudz, un tie jārisina nekavējoties, citādi var gadīties, ka komanda jaunajai sezonai nespēs pienācīgi sagatavoties. Plānu ir daudz. Ādažniekiem savu palīdzību apsolījis arī sporta zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs sporta ārsts Auliks, kas jau agrāk līdzējis mums treniņplānu izstrādāšanā. Arī slodzes jāprot dozēt. Vismaz aizvadītajā sezonā republikas fiziskās kultūras dispansera ārsti, pārbaudot mūsējos, atzina, ka pašreizējais trenētības līmenis ir visaugstākais visā komandas pastāvēšanas vēsturē. Bez zinātnes arī mēs vairs nevaram iztikt. Dažādi testi itin labi parāda katra spēlētāja trūkumus, ļauj labot kļūdas. Motobolista gaitās jums, protams, gadījušies arī kuriozi. Lūdzu, pastāstiet par kādu gadījumu arī mūsu lasītājiem! — Pa šiem gadiem sakrājušies dažādi piedzīvojumi. Gandrīz katra spēle vai gatavošanās tai apgādā kādu lustīgu «numuru». Toreiz, kad Čerkeskas «Dombai» motobolisti vēl bija mūsu valsts čempioni un Eiropas kausa glabātāji, viņu spēles Rīgā bez šaubām, radīja ļoti plašu interesi. Vienreiz viesu maču bija nolēmuši iemūžināt arī mūsu kinostudijas ļaudis. Atbrauca uz stadionu radošā grupa un ķērās pie darba. Bet kinooperatoriem ir paradums mēģināt nokļūt notikuma vietai pēc iespējas tuvāk. Tā arī šis stāv un bildē pie pašiem vārtiem, ne par ko nebēdājot. Vilnis Zirnis izdara sitienu un ar pilniem apgriezieniem drāžas gar stabu garām. Mēģināja gan izvairīties no sadursmes, taču nekā. Lielais, smagais filmēšanas daikts nokrita, bet pats operators jāteniski uzkaras uz priekšēja riteņa. Un nu tikai abi griež veselu kaskādi meistarstiķu pa visu stadionu gluži kā cirkā. Galu galā pārcentās, katrs sev par labu darbodamies, un pakrita. Skrienam visi klāt sabijušies ne pa jokam. Tajā uztraukuma prasām vienā laidā: «Kā ir — vai aparāts vesels?» Operators atcērt: «Lai velns rauj to aparātu, ka tikai nu man pašam pēc šitām atrakcijām viss nebūtu sakratīts uz otru pusi! ...» Ko pašreiz dara «Ādažu» motobolisti? — Esam tieši sava kolhoza kartupeļu laukā. Raujamies vaiga sviedros no rīta līdz vakaram, palīdzam novākt ražu. Kad viss būs apdarīts, tad jau tā vien būs, pienācis laiks sākt gatavošanos jaunajai sezonai. Kaut gan vēl jau vecā nav beigusies... 1. oktobrī Biķernieku bāzē sāksim cīņu par PSRS kausu.
 
Kopā ar AGRI ZIRNI motobolu «Uz laika svariem» izsvērt mēģināja JĀNIS VAHERS.
TĀ VARĒŠANA NEBRAUC BRAUKŠUS...
1977.09.25 Padomju Jaunatne
AGRIS ZIRNIS
* * *
Agris Zirnis
=================================


Baiba Šīrone Zirne (07.06.1932)

PSRS Sporta meistare motosportā 1953.g.

Mācījās LLA zootehnikas fakultātē. (Rīgā) 1957. g.
Sāka 1951. g. „Spartakā” bez specializācijas, treneris – mehāniķis Kārlis-Arvīds Grīnbergs, pēc tam A. Bāders tad atpakaļ pie Grīnberga A., pārgāja uz ASK kopā ar Grīnbergu.
1958. g. Armijas Vissavinības kross Ordžonikidzē, kad sāka strādāt Ādažos, un beidz sportot.
1960. gadā piedzimst meita Dace, bet 1962. g. vēlreiz piedalās sacīkstēs (PSRS čempionātā Rīgā, Šmerļa mežā), piedzīvoja avāriju, distanci beidz, bet vairāk nestartē (uzvar Lukina no Ļeņingradas).
Sākoties motobolam Ādažos (Kukeļa laikā) pievēršas organizātora  darbam komandā,  komentē spēles . Kukelis bija līdz 1974. g. un visu laiku darbojās kopā ar motobola komandu.
Strādā par apsekotāju „Ādažu” kolhozā, un tad pieņem zvēraudzētavas fermu.
8 – kārtēja Latvijas čempione krosā un šosejā.
PSRS sporta meistaru izpildīja 1953. g. Rostorgujevā, ~ 4. vieta Rīgā, Baltijas čempionātā 1. vieta krosā.
1952. g. Vissavienības „Spartaka” sacensībās krosā Viļņā 3. vietā ar traumu.   


Sporta meistares 
.... Nekas savāds nevienam neliekas, ja meitenei patīk vingrošana. Ja viņu aizrauj basketbols, volejbols vai ziemas sporta veidi — slēpošana un slidošana. Bet, ja nu pēkšņi jauna, sīka meitenīte sēžas uz motocikla un bezbailīgi pa Šmerļa apkārtnē «uzrūgušo» zemi dodas pavasara krosā — Jā, tad gribas mazliet pagrozīt galvu ... Arī Baibas Šīrones tēvs toreiz pirmo reizi nožēloja, ka nopircis jaunu motociklu un ļāvis savai 18 gadus vecajai meitai piedalīties viņa darba vietā rīkotajos motobraucēju kursos. Tas bija 1951. gadā. kad Baiba Šīrone, beigusi septīto vidusskolu un vēl labi neizšķīrusies, kur turpināt mācības, strādāja 7. būvpārvaldē... Un ja tagad, pēc vairākiem gadiem, Baiba atceras šo dienu, tad liekas, ka vēlākas uzvaras nekad vairs nav tik daudz prieka atnesušas kā tieši šī pirmā. Visu ceļu domāts tikai par vienu — kaut 40 km nobrauktu, kaut nepaliktu sēžam Šmerļa grāvi vai kādā nokalnē. Un, lūk, tikko sasniegts finišs — daudzas rokas viņu paceļ gaisā, vēl laimes. Kā, vai tiešām pirmā vieta? Baiba vēl netic. Bet draugi smejas: «Par otro vai trešo vietu jau mēs tevi tā neurrātu». Panākumu iepriecināta un «saslimusi» ar grūto un savā ziņā riskanto sporta veidu, Baiba uzsāk neatlaidīgus treniņus sporta meistara Kārļa Grīnberga vadībā. 1952. gadā Vissavienības «Spartaka» meistarsacīkstēs Viļņā viņa izcīna trešo vietu un tiek iedalīta Vissavienības «Spartaka» izlasē. 1953. gadā Baiba Šīrone Vissavienības meistarsacīkstēs iegūst ceturto vietu, bet 1954. gadā kļūst Vissavienības «Spartaka» čempione. 1955. gadā viņa jau saņem sporta meistares nosaukumu. Tagad Baiba Šīrone jau četrus gadus pēc kārtas ir Latvijas čempione krosa un šosejas braucienos. Tas prasījis daudz pacietības un enerģijas. Ne vienu vien reizi nācies krist un celties, sakost zobus un pārvarēt bailes, bet Baiba nevar neklausīt savai sirdij, kas iemīlējusi sievietei ne visai parasto sporta veidu. Pēc nedaudz dienām Baiba Šīrone kopā ar savu vīru Ivaru Uksas beigs Lauksaimniecības akadēmijas zootechnikas fakultāti. Pašlaik notiek valsts eksāmeni. Bet tiklīdz tos sekmīgi nokārtos, ar jaunu enerģiju būs jāatsāk treniņi. Šovasar taču Rīgā paredzētas starptautiskās motobraucēju sacīkstes, un Baiba Šīrone-Uksas tajās nolēmusi cīnīties savā parastajā 125 kubikcentimetru klasē. Lai visur būtu laikā un visu paspētu, bieži vien no daudz kā jāatsakās, sīki jo sīki jāsadala diena. Tikai tā iespējams sasniegt lielus mērķus, nepalikt stāvot pie vecās slavas lauriem. Tā savus sporta meistaru nosaukumus izcīnījušas mūsu republikas labākās sportistes Dzidra Levicka, Skaidrīte Vēgnere, Guna Ieviņa, Aija Šmaukstele un vairākas citas, bet divas — Inese Jaunzeme un Dzidra Karamiševa kļuvušas par Nopelniem bagātajām sporta meistarēm. 
Dz. Purene 

Sporta meistare Baiba Šīrone-Uksas 

Sporta meistares
1957.03.08 Cīņa

Baiba Šīrone-Zirne

===========================================


Dainis Zirnis ( 27.12.1946)

 Sportojis no 1963.-1982.gadam. 

* Darba Balss / 14.11.1969
=============================================


Vilnis Zirnis (16.06.1942- 27.07.2013)

PSRS čempions 125cc 1960.g.

1970.g-3v.; 1971g.-3v; 1967.g-3v.


============================================

Edgars Zirnis

==========================================

Edgars Zirnis ar dēliem Agri, Vilni un Daini,
 kuri kļuva par ievērojamiem motosportistiem

* * *
Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem greznojās pie VEF stadiona Rīgā, kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz „Kovrovec" motocikla sēdoši vīri. Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis arī mūsdienās.
Brāļi Zirņi un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola leģendas. 1973. gada 23. septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar tobrīd jau čempionu titulu ieguvušajiem Poltavas „Vimpel", Pierīgas turīgā „Ādažu" kolhoza motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas. Pirmās medaļas „Ādažu" vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, Andrejs Bārbalis, Juris Virza, Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs. Tolaik viņus uz rokām nēsāja ne tikai Ādažos.
Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu līnijas staipīja līdz kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. Jo slapjā laikā reizēm ar visu bumbu ielidoja vārtos. Labāko sitieni bija nežēlīgi.
Pēc tam  ādažnieki vienreiz (1977. gadā) izcīnīja PSRS čempionāta sudrabu, 1978. gadā vēl vienu bronzu. Un sudrabu PSRS Tautu spartakiādē zem Latvijas, tolaik LPSR,  karoga. Astoņdesmitajos gados pat turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par dārgu. PSRS čempionāta bronzas medaļas Kretingas „Žemūktechnika" sastāvā astoņdesmitajos gados izcīnīja bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle. Lietuva divreiz ir ieguvusi Eiropas čempionāta medaļas – 1994. gadā bronzu, 1996. gadā sudrabu.
Dainis Zirnis un Valērijs Mardarenko joprojām uzspēlē motobolu un viņus darbībā varēja redzēt 22. septembrī Biķerniekos pret Lietuvas „Bartuva". Agris un Vilnis Zirnis to jau dara citā dimensijā. Motobols Latvijā atdzimis MK „Rīga", tomēr sper tikai pirmos soļus. Vecie vīri dod padomus, tomēr sisties un augt jau vajadzēs jaunajiem pašiem.

=============================================

* Darba Balss / 14.11.1969