sestdiena, 2021. gada 29. maijs

Māris Sprindžuks #


Jaunais Ādažu mērs: "Ādažos bija pieprasījums pēc izmaiņām, un te nu es esmu", kļuvu par šī saraksta līderi Arī tas ka saraksts kļuva par vadošo koalīcijā nebija smalki izplānots ZZS ir ļoti ietekmīgs spēks reģionos to pārstāv ļoti daudz mēru. Tajā pašā laikā man ir sajūta ka šai partijai ir jāmainās ka vajadzīgas jaunas asinis un uz reformām balstīti lēmumi Administratīvi teritoriālā reforma. manuprāt ir tikai pusceļā jāiet uz lielāka mēroga pašvaldībām. 
Novadu reforma Ādažus neskāra nosaukumu pagasts vienkārši aizstāja ar jauno vārdu novads tāpat kā tas notika citviet spēcīgām pašvaldībām bagātajā Pierīgā Kādu tieši redzat novadu reformas turpinājumu Ādažos. Domāju ka arī Pierīgā jāveido lielākas pašvaldības Ādaži un Carnikava no muižu laikiem bijuši vienoti. Mana vīzija ir ka agrāk vai vēlāk Ādaži izcirtīs logu uz jūru. Smejas. Lai tas notiktu vajadzīga skaidra valsts politika, kas noteiktu kādu pakalpojumu grozu pašvaldībām jāpiedāvā novada minimālo iedzīvotāju skaitu vai tie būtu 25 vai 30 tūkstoši Reformu gan nevajag taisīt Pierīgas dēļ tā ir ekonomiski spēcīga pat spēcīgāka nekā Rīga. 
 Te ir jautājums par valsti, kas nevar atļauties dzīvot tik raibā deķī kā šobrīd Nodokļu maksātāji nevar finansēt tik neefektīvu valsti, kurā piemēram ir divreiz vairāk pedagogu uz bērnu nekā vidēji Eiropā šie skaitļi ir šokējoši. Jo ilgāk reformas novilcināsim, jo vairāk par tām samaksāsim. Jāiet straujāk uz priekšu pat nesot zināmus upurus. Manī šī pilsoniskā pārliecība ir spēcīgāka par tādu romantisku savas teritorijas identitāti. Ja Ādaži, Carnikava un Garkalne veidotu kopīgu projektu - Kultūras centru vajadzēja būvēt šīm pašvaldībām kopā kaut kur pa vidu uz robežas Atkritumu saimniecība kopīgi uzņēmumi ugunsdzēsība veloceliņi tie jāattīsta mērogā, bet šobrīd to kavē administratīvā nodalītība. Cik reāli ir sagaidīt novadu reformas otro kārtu ņemot vērā lielo tās kritizētāju pulku. Aicinu partijas neskatīties populistiski, bet atbildīgi pret tautu un valsti. Ja nespējam lēmumus pieņemt cilvēki nobalso ar kājām aizejot no šīs valsts. Tā ir visu politiķu atbildība lai cik populāri būtu politiķi Latvijas Pašvaldību savienībai manuprāt jābūt proaktīvākai nevis bremzēt lēmumus, bet pateikt darba kārtību pašvaldībām priekšā. Nevis gaidīt kad valdība ar lielu lielu burkānu piespiedīs vēlreiz apvienoties, bet veidot analītisku plānu kā to darīt.
 Manuprāt es tikko jau 80 procentus pateicu priekšā tikai jāsaskata funkcijas ko izdevīgāk darīt mērogā un kurām vajag efektivitāti un tā nav tikai komunālā saimniecība. Arī sociālā aprūpe profesionālā izglītība. Priekšvēlēšanu programmā solījāt risināt profesionālās izglītības iespējas Ādažu vidusskolā kā tieši tas notiks? Ļoti intensīvi domāju par to, lai Ādažu vidusskolai būtu specializācija lai mums būtu klases informācijas tehnoloģiju jomā vai dizaina jomā kā pēctecība mūsu mākslas skolai, kas ražo jauniešus ar estētikas izjūtu un māku turēt rokā zīmuli. Mums jāspēj no dancotājiem un dziedātājiem radīt kaut ko saimniecisku un pārdodamu. Izglītības jomā ir ļoti lielas iespējas Ādažu vidusskolā ir 1000 bērnu, iedzīvotāju skaits novadā palielinās tā ir unikāla situācija Latvijas teritorijā. Cilvēki šeit grib dzīvot!
Ja novērsīsim dažas nelielas problēmas - tādas kā bērnudārzu rindas Ādaži turpinās strauji augt. Darbu varēs atrast tepat, nebraucot uz Rīgu. Pašlaik Ādaži no spēcīgas lauksaimniecības un industriālās attīstības vietas kļuvuši par guļamvagonu. Esam pazaudējuši savu rūpniecisko potenciālu saimniecisko domāšanu. 



ZM Ārējo sakaru departamenta direktora vietnieks Māris Sprindžuks: «Eiropa vēlas zināt, vai tirgus pie mums ir regulēts un labi strādā, vai neregulēts un labi strādā, vai arī valstiski regulēts un slikti strādā.»
ANITA JAUNBELZERE 

Eiropa vēlas zināt, cik mēs maksājam
1996.07.26 Neatkarīgā Rīta Avīze
JAUNBELZERE, ANITA









Ādažu mērs: 
Karošana beigusies, jāceļ skola  
Autors Ģirts Kondrāts  10.04.2015 

Māris Sprindžuks: Pierīgas novadi, ieskaitot Ādažus, ir kā buferjosla starp Rīgu un pārējo valsts teritoriju. Ja šeit nebūs patīkami dzīves apstākļi un ar laiku arī vairāk darbavietu, valsts turpinās zaudēt savus iedzīvotājus. Bet mums jādomā par jaunas skolas celtniecību.  Māris Sprindžuks Ādažu novada domē tika ievēlēts 2013. gada pašvaldību vēlēšanās un, balstoties uz piecu partiju aliansi, kļuva par novada domes priekšsēdētāju.    Jau 2014. gada janvārī viņš tika aizstāts ar Normundu Zviedri no "Vienotības" saraksta, taču tā paša gada vasarā M.Sprindžukam tika dota iespēja atgriezties Ādažu novada domes priekšsēdētāja amatā    
– Kopš jūs atkal esat Ādažu novada domes priekšsēdētājs, vietējā politiskā dzīve, no malas raugoties, ir kļuvusi tāda garlaicīga. Vai beidzot piepildījies jūsu priekšgājēja Normunda Zviedra sacītais, ka ""Ādaži" nav politisko spēļu skatuve"?  
– Ādažu novada domē pēc vēlēšanām izveidojās visai raibs politiskais spektrs. Tīri aritmētiski varēja izveidot vairākumu, bet patiesībā tas bija stāsts par vēzi, gulbi un līdaku. Visi kopā apņēmās vilkt vezumu, taču raustīja ratus katrs uz savu pusi. Tas beidzās ar to, ka vezums nekustējās ne no vietas. Tā vietā, lai atrastu kopīgu valodu un risinātu vietējos saimnieciskos jautājumus, tika izcīnītas politiskas kaujas un beidzot nomainīts domes priekšsēdētājs.    
Taču arī Normunds Zviedris šos ratus nevarēja izkustināt, jo katram vezuma vilcējam bija savs darbības vektors. Vēlāk gan izrādījās, ka vaina nav priekšsēdētājos, bet gan kopīga darbības virziena trūkumā. Tagad situācija ir mainījusies.    
– Ko esat mācījies no to dienu kaislībām?    
– Esam 15 deputāti, un teikšu tā: kādi māli ir, tādi jāmīca jeb jāstrādā ar tādu domes sastāvu, kāds tas ir. Domes priekšsēdētāja uzdevums ir saliedēt šos cilvēkus ne tikai ar darījuma rakstura piedāvājumiem, bet arī veidot novada nākotnes vīziju. Protams, tam ir vajadzīgs laiks, cilvēki jāiepazīst.   
Vēl esmu sapratis, ka nevar vēlētājiem solīt nereālas lietas, piemēram, gājēju ceļus pāri Tallinas šosejai vai tuneļus zem tās, ja otrā pusē ir tikai pārdesmit māju. Tāda pāreja maksā vismaz pusmiljonu, bet mums ir jāuztur skolas un bērnudārzi, kuros ir vairāk nekā 1000 bērnu. Ir lietas, ko var paveikt jau par pašreizējā budžeta naudu. Ir tādi darbi, kurus varēsim atļauties tikai pēc desmit, pat divdesmit gadiem.    
Tomēr pats galvenais ir nepolitizēt lietas tur, kur tas nav jādara. Labākām idejām durvīm vienmēr jābūt vaļā, nedalot, vai tās nāk no pozīcijas vai opozīcijas.   
– Kāda pašlaik ir jūsu dienaskārtība?   
– Iedzīvotāju skaits Ādažos pēdējo 11 gadu laikā ir pieaudzis vairāk nekā par 32 procentiem, kamēr pārējie valsts reģioni, ieskaitot Rīgu, ir zaudējuši vidēji no 24 līdz pat 32 procentiem iedzīvotāju. Tāpat kā citos novados, kas veido buferjoslu ap Rīgu, mums jādomā par atbilstošas sociālās un ražošanas infrastruktūras radīšanu.    
Skaidrs, ka jābūvē jauna skola, veidojot bāzi gan pamatskolai, gan vidusskolai, jo Ādažu vidusskolā pašlaik mācās 1132 bērni un jau kuro gadu ir septiņas pirmās klases. Mēs vienkārši savus bērnus vairs nespējam iespiest esošās skolas sienās.   – Kas izvēlas Ādažus par savu dzīvesvietu?   
– Tie ir gan cilvēki no citiem reģioniem, gan tie, kuriem Rīga vairs nešķiet pateicīga dzīvesvieta, piemēram, ģimenes ar bērniem. Ja viņi var atļauties līdzīgu mēneša maksājumu, cik dzīvojot namīpašnieka namā Rīgā, tad drīzāk pārcelsies uz Pierīgu, nekā vēl desmit gadus cīnīsies ar namīpašnieku un kaimiņiem. Piemēram, Podnieku mikrorajons piecos gados ir izaudzis līdz 1,5 tūkstošiem iedzīvotāju.    
Mājokļu cenas Ādažos objektīvi ir noteikušas celtniecības izmaksas. Tagad tās ir pat kritušās. Liels pieprasījums ir pēc dzīvokļiem – gan pirkšanai, gan īrēšanai. Piemēram, Kadagā remontējams divistabu dzīvoklis maksā no septiņiem līdz 10 tūkstošiem eiro. Podnieku ciemata mājās vai "Ādažu terasēs" cenas par divu vai trīs istabu dzīvokli svārstās no 70 līdz 90 tūkstošiem eiro. Baltezera savrupmājas ir segments cilvēkiem, kuri var atļauties maksāt vairāk.    
– Tā kā daudzi novada iedzīvotāji strādā Rīgā, Ādažus var uzskatīt par tādu kā Pierīgas "guļamrajonu".   
– Vēsturiski cilvēki nāca uz Ādažiem tieši darbavietu dēļ, jo šeit bez klasiskās lauksaimniecības attīstīta bija arī pārtikas pārstrādes rūpniecība – čipsu, pat aroniju vīna ražošana. Tagad vecās ražotnes ir bankrotējušas un vietā nāk jaunas – "Latfood", zīdaiņu pārtikas ražotāji "Lateco Food", dāņu investors, kas nodarbojas ar lašu pārstrādi un produkciju eksportē uz Eiropu. Ir uzņēmumi, kas ražo kanalizācijas sūkņu stacijas, keramiskos krāšņu materiālus un daudz ko citu.   
Ādažos no agrākajiem laikiem ir saglabājusies laba inženiertehniskā infrastruktūra – ūdens, kanalizācija, pievedceļi, gāze, ir elektrojaudu rezerve, kā arī darbaspēka pieejamība un neliels attālums no Rīgas. Tas ir spēcīgs magnēts ražotājiem, kas tradicionāli darbojušies Rīgā.   
Attīstīt tādu lielražošanu kā Olainē mēs neplānojam, bet rīkosimies tā kā Eiropā, piesaistot uzņēmējus, kam nepieciešami savi 1000–2000 kvadrātmetri zem jumta, kur notiek ražošana, ir noliktavas vai distribūcijas centri. Esam uzsākuši novada teritorijas plānojuma izstrādi, lai veidotos kompakta ražošanas zona, bet ne šahveida kompozīcija, jaucoties dzīvojamajām mājām ar ražotnēm. Tādas kļūdas, ka starp dzīvojamajām mājām ikdienā braukā kravas mašīnas, pieļaut nedrīkst.    
Šobrīd redzam vairākas perspektīvas industriālās zonas, piemēram, Ādažu muižas un Eimuru polderu teritorijas, kur nav attīstījies dzīvojamais sektors.    
Ja runa ir par Eimuru polderu teritorijām, gribētos, lai novadā saglabātos līdzsvars un viss nepārvērstos vienlaidu apbūvē. Manuprāt, polderu teritorijas – aptuveni 1000 hektāru zemes – būtu laba vieta lopkopībai, jo tad platības tiktu ne tikai appļautas, bet arī noganītas. Taču pastāv vēsturiski izveidojusies īpašumu struktūra ar desmit, divdesmit, trīsdesmit hektāru lieliem zemesgabaliem katram īpašniekam. Uz tādiem zemes ielāpiņiem lielu saimniecību izveidot ir grūti. Tikmēr zemes cena novadā svārstās starp lauksaimniecības zemes hektāru un apbūves kvadrātmetru. Tad tas lauksaimniecībai ir par dārgu.   
Pašvaldībai pieder vairāki simti hektāru meža un sabiedriskajām funkcijām nepieciešamās teritorijas, kur izvietot jauno skolu vai sociālās infrastruktūras objektus. Nedaudz zemes ir pie ezeriem, kuras mēģinām saglabāt, lai nodrošinātu pieeju ūdeņiem un pludmalēm.     
– Kā izdodas sabalansēt, piemēram, Kadagas un Baltezera villu iedzīvotāju intereses?    
– Ādažu novada apdzīvotības struktūra ir pietiekami demokrātiska tajā ziņā, ka mums nav tāda pretnostatījuma kā, piemēram, Maskavas priekšpilsēta un Mežaparks Rīgā. Protams, pie ezeriem jau vēsturiski dzīvo mākslinieki, mūziķi, komponisti – cilvēki, kuri ir meklējuši sev inspirācijas vietu, jo pirms 50 gadiem to krastos bija tikai dažas viensētas. Tagad viņi mēdz atgādināt, ka ir samaksājuši simtiem eiro nodokļos, bet nav sakārtots ceļš līdz ciemam.    
No otras puses, daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji sūdzas, ka nav apgaismots pagalms. Bet tas taču ir viņu kopīpašums, un kas gan traucē samest naudu pāris lampām? Mēs palīdzēsim, taču jāsaprot, ka pašvaldība nevar labiekārtot privātas teritorijas, piemēram, būvēt pļavu ciemos ielas.   
Tāpēc politiķim ir jāmāk sarunāties ar iedzīvotājiem, jo, kā jau teicu, pašvaldības politika nav prasta naudas dalīšana, bet prasme pateikt, ko var izdarīt, ko ne.   





Gaujas svētkos

Dziesmu svētku gājienā



Sākumskolas celtniecība






Domes sēde
💥💥💥

Māris Sprindžuks: “Jau pandēmijas sākumā aicināju – dodiet, deleģējiet maksimāli atbildību uz leju, pašvaldībā labāk pārzinām stāvokli.
  Turklāt pašvaldību vadītāji Latvijā ir valsts amatpersonas, es vadu Civilās aizsardzības komisiju! Taču es nezinu inficēto skaitu ne armijas bāzē Kadagā, ne skolās, ne ražošanas uzņēmumos. Tas ir galīgi garām.”





“Eiropas miljardus pa galvu, pa kaklu pakaisa baložiem un zvirbuļiem.” 
Saruna ar Ādažu novada domes priekšsēdētāju  
28. februāris 2021 
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze, AS “Latvijas Mediji”  


Jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām jānotiek pēc jauniem noteikumiem jaunās teritorijās. Taču daudzas pašvaldības nevēlas apvienoties un meklē palīdzību Sa­tversmes tiesā (ST). Tepat, Rīgas pievārtē, no sākotnēji projektētā pāri palikusi Ādažu un Carnikavas savienība, un arī carnikavieši, vēloties patstāvību, vērsušies tiesā.  

Par “mērnieku laiku” un citiem aktuālajiem jautājumiem saruna ar Ādažu novada domes priekšsēdētāju Māri Sprindžuku (Latvijas Reģionu apvienība). 

Vai pār Ādažu vadītājiem nekrīt Alberta Kaula ēna? Vietējie cilvēki nemēdz salīdzināt – pie Kaula bija labāk, Kauls būtu darījis tā?   

M. Sprindžuks: Ar Kaula dēlu, sen jau nelaiķi Armandu, mācījāmies vienā klasē, bijām draugi. Kaula vadīšana bija padomju laikā, un metodes saglabājās, kad Latvija izvēlējās iet citu ceļu. Viņam kļūstot par zemkopības ministru, 90. gadu vidū strādāju Zemkopības ministrijas Ārējo sakaru departamentā.  
Toreiz sanāca diezgan liela saķeršanās, jo ministrs teica – kāda Eiropa! Beidziet, es aizbraukšu pie Černomirdina (Krievijas premjera), visu sarunāšu, būs jums kvotas. Konflikts beidzās, kad mūs sūtīja uz Maskavu kārtot lietas, kaut negribējām. Padzirdēja premjers Šķēle, un tas, šķiet, bija pēdējais piliens Kaula karjeras kausā pirms norieta.   
Kopumā “Kaula laiks” Ādažos atstājis ietekmi, jo tika panāktas ļoti lielas investīcijas, lai izveidotu palīgražojošās nozares. Tas devis milzu grūdienu, un pusgadsimtā Ādaži no laukiem izauguši par pilsētu, kaut gan juridiski vēl tādi neesam. Daudzi atceras Kaulu labiem vārdiem, daudzi – pretrunīgi.   
Puča laikā ādažnieki nostājās pret bijušo līderi. Esmu dzimis, audzis ādažnieks, tēvs strādāja agrofirmā par agronomu, mamma bija mākslinieciskā vadītāja kultūras namā. Nešaubīgi, padomju gados agrofirmā “Ādaži” bija vairāk kapitālisma nekā pārējā padomijā. Bija ražotnes – lapsu un ūdeļu audzētavas, siltumnīcas, tapa pirmie plastikāta maisiņi, ceptuvē ar dienvidslāvu iekārtām tika ražotas Latvijā pirmās garās franču bagetes un izcepa pirmās picas PSRS. Tas radīja uzņēmējdarbības garu, kas cauri laikiem ieaudies ādažniekos.  

Ādaži vēsturiski pulcējuši saimnieciskus cilvēkus, pēc sistēmas maiņas bijušajās telpās ir jauni uzņēmumi, viss dinamiski mainās un turpinās.  

Vai nav konfrontācija starp vecajiem ādažniekiem un ienācējiem?  

Ienācēji pārsvarā ir jaunās ģimenes. Dzīvojamais fonds pie mums vēl ir attīstības stadijā, tāpēc jaunie ņem aizdevumus, paši būvējas un ir saimnieciski aktīvi. Viņi veido aktīvu dzīves pozīciju, nāk ar savu pieredzi – kurš no Rīgas, kurš no reģioniem. Ādažos veidojas jauns sabiedrības modelis, jo redzu dinamiku, prasīgumu – liela daļa ieradušies no pilsētām, kur bija pilsētai raksturīgi spēles noteikumi.   

Jaunie–vecie Ādaži labi sadzīvo, nav lielu pretnostatījumu. Sabiedriskā apspriešana kļūst sarežģītāka – ne katru būvi, veikalu vai baznīcu grib pieņemt. Cilvēki vēlas dzīvot pēc augstāka standarta un tīrā vidē – vairs ne visur var karināt veļu, dedzināt lapas vai šaut salūtu, kad grib.   

Nodibinājāt apvienību “Rīgas metropole”, kurā vienojās galvaspilsēta ar apkārtējiem novadiem. Tajā esat līdzpriekšsēdētājs. Ar kādu mērķi dibināta apvienība, kādi kopīgi projekti iespējami Ādažiem ar Rīgu?    

Pierīgas pašvaldības sanāca kopā, kad mainīja pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Sapratām, ka Latvijas Pašvaldību savienība mūs, donorus, neaizstāvēs, jo esam mazākumā salīdzinājumā ar tiem, kam izdalīja līdzekļus. Izlīdzināšanai Garkalne deva trešdaļu budžeta, līdzīgi maksāja Mārupe, Ķekava, un no Ādažiem kopējā kasē paņēma pusotra miljona eiro.   
Aptvērām arī faktu, ka daudzas neatrisinātas problēmas var risināt tikai sasaistē ar Rīgu – vai tie ir caurbraucamie ceļi vai kopīgs ūdensvads, vai piegulošie mežu nogabali, vai sabiedriskā transporta maršruti. Esam saimnieki savā zemē, taču ne līdz galam, jo jāsēžas pie viena galda ar Rīgu un ministriju, ar “Latvijas valsts mežiem” vai “Latvijas valsts ceļiem”.   

Bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs dzīvoja drusku virs zemes un līdz mums nenolaidās. Tā arī neizdevās nekad ar viņu tikties.   

Tikai pēc vēlēšanām nāca sapratne, ka no kopdarbības ieguvēja būtu kā Rīga, tā Pierīga. Sākās dialogs, iecēla vicemēru sadarbības veidošanai Edvardu Smil­tēnu. Nebijām gaidījuši pat optimistiskākajos plānos, ka sēžam ar Rīgu kā partneri pie viena galda, kur otra puse ir – valdība. Taču “Rīgas metropolē” tas izdevies, panākot līdzvērtīgu balsošanas un lēmumu pieņemšanas modeli.   
Lai nonāktu līdz konkrētiem projektiem, pirmais solis ir plānošana. Kā tagad, kad pie horizonta parādās Eiropas Savienības atveseļošanās fonda līdzekļi. Jābūt gataviem projektiem, bet, kur tādi ir – veloceliņi, auto stāvparki? Rīgai nekas nav gatavs, izņemot iepirkumu par simtiem miljonu ekobusiem.   
Kļūst redzama agrākās varas bezdarbība. Mobilitātes ziņā autoceļu caurlaidība, lai no kuras puses iebrauktu Rīgā, nav sakārtota. Tepat blakus Tallinas šoseja vasarā ir lēnāka nekā kustība uz Ādažu ceļiem – 30 km/h pārvietošanās pa maģistrālu trasi līdzinās stāvēšanai uz vietas. Saprotamā kārtā autoceļu, sabiedriskā transporta un skolu tīklu plānošana izvirzās priekšplānā.   
Rīga nevar atrisināt bērnudārzu problēmu, jo arī Pierīga pieved bērnus – nav skaidrs, cik liela vajadzība ir pēc vietām, ne arī kam par ko jāmaksā. Tāpēc apmainīsimies ar datiem, cik un kur ir bērni, kur pareizāk ģeogrāfiski būvēt dārziņus – Rīgā vai pašvaldībā.   
Augstāk, valdībā, Eiropas miljardi netiek dalīti stratēģiski. Vienkārši pa galvu, pa kaklu pakaisa baložiem un zvirbuļiem. Kā valdība ultimatīvi vēlas – var pateikt, vai nu naudas piešķīrums vilcienu elektrifikācijai, vai nekam.   
Pārējos pie lemšanas neaicina, bet redzam, ka lēmumi nebalstās uz izdiskutētām stratēģijām, uz tiešām atbildēm – kas no tā mainīsies? Saskatāma vēlme tērēt fiksām idejām, un tas ir bēdīgi. Tāpēc esam “Rīgas metropolē”, kurā dzīvo puse valsts iedzīvotāju un pastāv divas trešdaļas Latvijas ekonomikas.   
Tā nebūtu slikti iedibināta tradīcija – runāt ar nozaru (ministriju) pārstāvjiem, pieteikt problēmas, dot mandātu risinājumam, ja vajag, meklēt finansējumu. Tas ļautu pieņemt lēmumus pamatotāk, nevis ugunsgrēka kārtībā, kad īpaši kovida apstākļos valdība aizņemta pati ar sevi, netiek galā ar iekšējo bērnudārzu. Tas būtu prom no partiju feodalizācijas, kurā elementāri viss tiek iztirgots.   
Kaut vai 500 eiro izdalīšana bērniem. Ja savlaicīgi būtu izstrādāta ģimeņu atbalsta politika, par kuru visu laiku runā Ilmārs Mežs, kādi stimuli jāmobilizē, lai vairāk dzimtu bērni, tad nevajadzētu vienkārši izballēt 180 miljonus eiro vienreizējā maksājumā, cirkam, lai nodzēstu neapmierinātību ar valdības nemākulīgu darbu krīzes vadībā. Paldies arī par to, pats esmu triju bērnu tēvs, bet mums ir konkrētāki priekšlikumi, kas jādara bērnudārzu sakarā, kā jāorganizē brīvpusdienas bērniem. Tas bija jādara selektīvāk. 
  
Jautājums Ministru prezidenta Šķēles otrās valdības biroja vadītājam. Dažkārt izskanējis, ka Latviju mūs piemeklējušā nestundā prasmīgāk vadītu cieta tipa vadītāji, nevis “mīkstākais” Kariņš. Piekrītat?   

Kariņā redzu gaišu cilvēku. Viņš ir upuris aritmētiskajam vienādojumam, no kura izriet, ka valdību nevada vīzija, nevada līderība, bet valdību vada nesagāžama aritmētiska loģika.   

Tas nozīmē, ka jebkurš lēmums ir satirgots, lai tēv­zemiešiem, bordāniešiem un pārējiem atlec kāds labums. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās piecpartiju koalīcijas premjeram. Arī novadu reforma ir prasta tirgus rezultāts. Kariņš to redz, saprot, bet neko nevar pasākt. Premjeram nav citas izvēles, kā vilkt līdz galam. Kovida laikā zirgus mainīt nedrīkst. Kā ir, tā jāstrādā. 
  
Cilvēku neapmierinātība pieaug. Pirms pāris nedēļām valdības sociālie partneri rīkoja preses konferenci, kurā it kā gaidīja demisijas pieprasījumu. Valdība tad gan steidzās paņemt komandā Pašvaldību savienību, darba devējus un pārējos.  
 
Jā, gadu plosās kovids, un beidzot paprasīja arī partneru līdzdalību! Iztēlosimies uz mirkli, ka nav Eiropas fondu, nav divu miljardu dāvanas. Kamēr ir kokos augusī nauda, politiķi pamato tautai savu eksistenci, jo visu laiku kaut kas jādala. Dala Eiropas labumus, kurus nopelnījuši citu valstu nodokļu maksātāji.   
Bet iztēlosimies, ja šie resursi būtu jādabū no vietējiem uzņēmējiem: no šiem pašiem kosmetologiem un frizieriem, ražotājiem un eksportētājiem. Tā ir deformēta sistēma, un ES fondi no 2004. gada radījuši ne tikai labumus, bet demokrātiskajai sistēmai – arī tik lielu kaitējumu. Tieši tādēļ vara varējusi dzīvot diezgan attālināti no nozarēm un nodokļu maksātāju interesēm.    
Tagad bez jebkādas zinātnes dala atkal divus miljardus tādā veidā, ka jāpabrīnās pat Eiroparlamenta deputātiem. Bez mērķiem, bez skaidrojuma, kāds būs ieguldījumu rezultāts. Cerams, izdzīvosim šo posmu, lai turpmāk miljardus dalītu citādi. Jāizguļ grāvis, lai tajā vairs neatgrieztos.   

Kāds ir Covid-19 saslimstības līmenis Ādažos? 
 
Pavasarī bija viens no labākajiem, pašlaik piedzīvojām vienu no sliktākajām situācijām. Saslimstības rādītāji ir augsti, slimo bērnudārzu darbinieki – mediķi iznes krīzes smagumu, bet arī pirmsskolas iestāžu pedagogiem esam pateicību parādā par atrašanos frontes līnijā. Jau pandēmijas sākumā aicināju – dodiet, deleģējiet maksimāli atbildību uz leju.  
Pašvaldībā labāk pārzinām stāvokli. Sniedziet iespējamo informāciju – ja ne par Jāni un Annu, tad kur, kas notiek, lai varētu saprast, kur ir perēkļi, kur uzliesmojumi. Es nezinu inficēto skaitu ne armijas bāzē Kadagā, ne skolās, ne ražošanas uzņēmumos. Bet pašvaldību vadītāji Latvijā ir valsts amatpersonas! Es vadu Civilās aizsardzības komisiju! Valdība, protams, gribēja skatīties globāli. Tāpēc diemžēl par situāciju Ādažos uzzinu, lasot ziņas. Tas ir galīgi garām.  

Vai pašvaldību vēlēšanas jāpārceļ?   

Domāju, jā. Bet ne kovida dēļ. Vienudien klausījos translāciju no Satversmes tiesas sēdes, kur skatīja pašvaldību prasību pret novadu reformētājiem. Runāja Juris Pūce, Tieslietu ministrijas pārstāvji pret pašvaldību aizstāvjiem, ekspertiem. Man bija pilna pārliecība, ka valsts tiesu zaudējusi. Ka reforma nav notikusi tiesiski. Ka sabiedriskā apspriešana nav dokumentēta. Ka reformai bija jābalstās uz likumu, kurā ir kritēriji, nevis jāiet pāri novilktai šņorei.  

Ja to uztvēra kā iepriekšējās reformas turpinājumu, tad mazie, normatīviem neatbilstošie novadi bija jāpievieno lielākiem veidojumiem. Turoties pie šīm konsekvencēm, būtu ap 60 pašvaldībām. Kāpēc kritērijus neiekļāva (vai izņēma)? Tāpēc, ka traucēja politiskai andelei. Barteram – tev Ogre un Saulkrasti, man – Garkalne. Izskatās itin neglīti, un, ja Satversmes tiesa tiešām sargā demokrātiju un konstitūciju, tai jāredz, kas patiesībā noticis, un jāatdod pusdarbs atpakaļ. Jāiedod vēl gads reformas pabeigšanai. 

Būtu mazāks ļaunums pārcelt vēlēšanas nekā sagraut cilvēkos ticību, ka likumi un demokrātiska izvēle ir jāciena, jārespektē.   

Ka “pašu valdību” paši cilvēki var ietekmēt, kā dzīvot un kas uz vietas notiek ar viņu maksātiem nodokļiem. Ja reforma noslēdzas, kā tagad uztaisīta, šī pārliecība tiek samīdīta. Dosim laiku Saeimai un VARAM kļūdu labojumam.   
No Ādažu viedokļa gan nav ko sūdzēties. Mūs apvieno ar Carnikavu, divas draudzīgas pašvaldības. Sarežģītāka būtu sākotnēji plānotā savienība, kurā ietilpa arī Saulkrasti, Sēja, Garkalne. Bet tur bija sava loģika apakšā. Šobrīd garkalnieši nesaprot, kāpēc centrs būs Stopiņos. Vangažnieki jautā – kāpēc jābrauc uz Stopiņiem? Tā ir cilvēku pazemošana, kas nevienam nav par labu, un tā noticis partiju andelēšanās dēļ. 
 
Kad zīmēja karti, iedzīvotāju domas maz ņēma vērā. Varēja pat 95% nobalsot, ka novadam jāpaliek, vienalga svītra pāri.   

Absurdi, ka Ikšķili, spēcīgu centru, pievieno Ogrei, kamēr Saulkrastus, kas ievērojami mazāk dinamiski par Ikšķili, paceļ attīstības centra statusā.  

Kādu prognozējat ST spriedumu pirmajās divās lietās?  

Neesmu jurists, bet, ja konstatē brāķi būtiskās reformas sadaļās, kas rada nelabvēlīgas sekas, lemšana var būt vienā virzienā. Proti, administratīvi teritoriālā reforma, kas ir valsts arhitektoniskais plānojums, ir jāpabeidz līdz galam.  
Karte ir mazākā darba daļa. Svarīgākā ir funkciju sadale – ko dara valsts, ko reģions un ko novada vietvara. Reģionālo līmeni reforma pat nav skārusi. Tas paslaucīts zem paklāja.  
Bet organizēt sabiedrisko transportu, skolu, ceļu, veco ļaužu aprūpes tīklu – tas jāveic reģionālā līmenī, jo 42 pašvaldības tam par sīkām. Uzzīmējot pilnu “arhitektūru”, ir skaidrs, ko dara ministrijas, ko reģionālā un municipālā vara. Tad māja ir izprojektēta no pamatiem līdz jumtam. Pašlaik sadalītas istabas, kas ir daudzmaz vienādas, bet nav skaidrs, kas notiek augšstāvā, apakšstāvā, kas virtuvē un garāžā.  

Vai tas neatgādina stingras centralizācijas modeli, kurā “no Rīgas viss labāk redzams”?  

No iedzīvotājiem noslēptais reformas mērķis bija izkārtot šūnas – teritorijas, ko vieglāk iekarot. Otrs – reģionu sakarā, kā partijām sadalīt gubernatoru amatus, kuri pilda kontrolieru funkciju.  

Kāpēc carnikavieši negrib dot savus nēģus ādaž­niekiem?   

Viņi grib dzīvot patstāvīgi un arī aiznesuši prasību uz ST.    
Nedomāju, ka carnikavieši cīnās pret Ādažiem. Cīnās par tiesībām tikt uzklausītiem un lai reformā tiek izmantoti argumenti. Kā spēcīgi novadi Ādaži un Carnikava mierīgi spēj pastāvēt autonomi. Protams, kopā varam vairāk, un tam ir redzami ieguvumi. Bet tas jāpierāda.  


Ādažu–Carnikavas savienībā nav tik daudz pretrunu kā, piemēram, Saulkrastiem, kūrortam, pievienojot izteikti lauksaimniecisko Sējas novadu.  

Pretrunas starp divām tik dažādām pasaulēm ātri izlīdīs ārā. Stāstu par tiem, kas blakus, bet burbuļo arī Sēlija, meklējot loģiskākās saites, vārās Varakļāni un Vidzemes gals. Globāli reforma – atgriešanās pie rajonu sistēmas – ir pareiza, bet katrā teritorijā ir cilvēki un ir ekonomikas. Pašlaik tam vienkārši pārbrauc pāri ar ceļa rulli. 
 
Ko esat sākuši kārtot kopā ar Carnikavas novadu? Veidojat administratīvo pārvaldi, kaļat attīstības plānus?  

Situācija ir delikāta, jo paralēli rit ST process. Pat ja reforma nenotiek, esam ciešā mijiedarbībā. Bērni mācās kopā, vasarā ādažnieki atpūšas jūrmalā Carnikavā, carnikavieši apmeklē mūsu slimnīcu. Cilvēkiem robežu nav. Pirmie rudenī sākām veidot attīstības stratēģijas plānu, ar ko esam pie finiša un kas tiks balsots divās domēs.   
Ir nervozitāte domju darbinieku vidū. Visi saprot, nebūs divas būvvaldes, grāmatvedības, divi attīstības departamenti. Pārvalde būs vienota. Tāpēc dažu māc domas, vai palikšu par priekšnieku vai mani nostums. Tas karājas gaisā. Es pieeju vēsu galvu. Abās būvvaldēs strādā labi speciālisti.  
Jāpanāk koordinācija un sadarbība, darbojoties vienoti attieksmē pret klientu. Augošā Pierīgā nav stāsta, ka kāds zaudēs darbu. Ir jautājums par lomu pārdali, jo nebūs kā kādreiz, kad katrs sēdēja savā stūrītī.  

Novada centrs paredzēts Ādažos?  

Jā, bet attīstības pro­grammā carnikavieši arī izteica vēlmi pārtapt par pilsētu. Nav problēmu, ļoti labi. Likums uzlicis pienākumu Ādažiem, Ķekavai, Mārupei līdz 2022. gada vidum pārveidoties par pilsētām, bet tas arī apstrīdēts Satversmes tiesā.  
Nevaram to izpildīt procedurāli, jo jāmaina robežas, teritoriālais plānojums, nav skaidras kārtības praktisku jautājumu risināšanā. Pieļauju, arī te tiesa var lemt pretēji, nekā iecerējuši reformas tēvi. Nav strīda, ka Ķekava ar 23 tūkstošiem un Ādaži ar 12,3 tūkstošiem iedzīvotāju nevar būt pilsēta, lai paši pēc tā neraujamies. Neesam striktās pilsētas robežās – Ādaži aug visos virzienos.  

Atgriežoties pie valsts lietām – tātad valdība ir kritizējama, bet tai jāstrādā līdz finišam?   

Vismaz līdz kovida krīzes beigām. Ir izgaršota līdz mielēm tirgošanās ar ietekmi, kas sastāv no padsmit balsīm Saeimā. Jānāk jaunai politiskai kultūrai ar prasmi strādāt komandā, nezaudējot tempu.  
Liela vaina, ka daudzi jaunievēlētie deputāti nav strādājuši ne pašvaldības, ne uzņēmumu vadībā. Var teikt, pirmziemnieki raksta likumus, neizgājuši augstskolas kursu.  

Iebraukusi uz lozungiem un vēlēšanu mušpapīriem Saeimā, tāda “jaunā seja” nepazīst savu vēlētāju, nepārzina viņa intereses.  

Politiskiem spēkiem, kas pratuši iestāstīt vēlētājiem, ka ir godīgākie, ka visas nekārtības nofilmēs un parādīs, apakšā nav satura, nav kapacitātes un nav saiknes ar reālo dzīvi. Tāpēc iet, kā iet – cilvēki paši nesaprot savu ievēlēto valdību.

Daiga Mieriņa un Māris Sprindžuks vēl katrs savā novadā