Agrofirma «Ādaži». Šoruden kopīgi svētkus svin lauksaimnieki un agrorūpnieciskā kompleksa pārstrādājošās rūpniecības uzņēmumu ļaudis. Agrofirmā «Ādaži» šim kopības jēdzienam ir tieša izpausme. Ādažnieki ir gan zemkopji, gan arī izaudzēto labumu vērienīgi pārstrādātāji, kā arī prot gādāt par savu darbinieku ģimenēm un bērniem. Par viņu darbu un panākumiem dzirdēsit 13. novembrī pl. 13.00 radioaprakstā «Agrofirma «Ādaži»».
 |
| Agrofirma «Ādaži» |
Rīgas Viļņi, Nr.46 (10.11.1986)
 |
| agrofirmas «Ādaži» maizes ceptuvē. Vienā diena šeit izcep 1 400 kilogramus maizes |
 |
| kartupeļu pārstrādes cehā |
 |
| agrofirmas «Ādaži» produkciju pārdod Rīgas augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības apvienības 21. veikalā. |
M. BĒRSONA un V. SEMJONOVA foto (LATINFORM)
AGROFIRMA „ĀDAŽI“
1986.12.25 Ļeņina Karogs (Preiļi)
un
Agrofirma «Ādaži»
1987.01.13 Progress (Limbaži)
 |
| Ekstraktu cehs |
 |
| Šeit top nu jau visā republikā populārais saimniecības ražojums - cigoriņu ekstrakts. |
 |
| Top republika populārais saimniecības ražojums - cigoriņu ekstrakts. |
| Kas tā tāda – AGROFIRMA? | |
1987.06.02 Padomju Ceļš (Ogre) ZĪLE, D. PĀRSLĒDZOT ĀTRUMU Kopš agrofirmu statusa oficiālās saņemšanas jau ir aizjoņojis vairāk nekā gads. Šī gada laikā republikas presē par tām stāstīts maz. Izņēmums — raksti «Cīņā» par Preiļu rajona agrofirmu «Krasnij Oktjabrj». Bet kas būtiski jauns noticis, piemēram, agrofirmā «Ādaži», kura neapšaubāmi bija šī ceļa izcirtēja? Neuzskaitīsim 1986. gada rezultātus, jo jaunās zīmogtiesības tos vēl neietekmēja. Šoreiz — īsi par BŪTISKIEM jaunumiem. «ĀDAŽI» rentniekos pagājušajā gadā — tomēr viens pieturpunkts ir jāliek — viņi uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes saražoja 1590 centnerus piena (republikas kolhozos — vidēji 651 c) un 588 centnerus gaļas (republikas kolhozos — vidēji 153 c). Dabīgi, ka tādā intensitātes pakāpē pašražotās spēkbarības vairs nepietiek. Aizvakar gaļas pasūtītāju labi sasolītais makā diemžēl nav kritis. Un tālāk, dziedi vai raudi, bija jārāpo pašiem. Citi, iespējams, pingvīniski būtu noplikšķinājuši spārneļus. Ādažnieki ir par lepniem. Padzirdējuši, ka kaut kur tālēs iznomā zemi, viņi tūlīt aplēsa, ka ir gatavi to rentēt vai, pareizāk, — braukt pusgraudā. Šie jēdzieni — rentēt, braukt pusgraudā — daudziem ir piemirsušies, un daudzi tos vienkārši nezina. Tāpēc jācitē «Latviešu valodas vārdnīca». Tātad PUSGRAUDNIEKS: « Pirmspadomju iekārtā — laukstrādnieks, kas apstrādā saimnieka zemi ar savu darbaspēku un inventāru un saņem par to pusi no ražas.» Tāda zeme atradās Ukrainas republikā, Kirovogradas apgabala Čapajeva un Vorošilova kolhozos, katrā pa 500 hektāriem. Tikko ādažnieki saņēma atvēli, tā devās prom. Šī aprīļa diena bija visai neparasta. Saposušos mehanizatoru ierinda. Spēlē orķestris. Tepat arī aizbraucēju ģimenītes. Cilvēki tādi kā apmulsuši, īsas uzrunas un vēlējums turēt godā firmas vārdu gan uz lauka, gan tālumā nakšņojot. Un tad — laimīgu ceļu! Vīri sakāpa autobusā, šoferi nosēdās pie stūrēm, un visa mehanizētā kolonna ar traktoriem uz lafetēm sakustējās motoru rūkoņā. No agrofirmas priekšsēdētāja Alberta Kaula: — Es skatījos un jutu lepnumu, ka esam tik varoši ar visu vajadzīgo tehniku doties tādā tālā ceļā uz Ukrainas viņu galu. Izvadīšana bija vajadzīga svinīga tāpēc, lai tur, būdami prom no iedzīves, tuviniekiem un strādādami pa 12 un 14 stundām dienā, mūsējie jaustu, kāds nebijis uzdevums ir viņu rokās, kāda mājinieku uzticēšanas un cerība. Izbraukuma kolektīvu veidojām pēc brīvprātības principiem. Pieteicās arī tādi puiši, kuri kolhozā nekādi labiņie vis neskaitījās. Dažs bija gandrīz pie robežlīnijas — vai nu iznāks, vai neiznāks mums pieņemams cilvēks. Tomēr aizlaidām arī tādus, un labi, ka iedevām iespēju pierādīt sevi. Neparastajos apstākļos viņi patīkami pārsteidza gan vadītājus, gan savus kolēģus. Un kārtējo reizi pārliecinājāmies, ka neviens no mums nav līdz galam gatavs kā ķieģelis, sak, iemūrē, kurā sienā gribi. Mainoties apstākļiem, izmainās arī cilvēka emocijas, viss pulvera lādiņš. Tikai ir jājūt, ka šajā vietā un laikā tieši es esmu vajadzīgs. Un to puiši juta. un tāpēc tā izvadījām. Tas viss bija liels risks. Vispirms jau tāpēc, ka atvēli ādažnieki saņēma pārāk vēlu. Piedevām tieši tolaik firmai uzklupa kārtējā pārbaude — lopiņu un dvēseļu pārskaitīšana ar zemtekstu: jūs, saka, te uzkrāsojaties. Pārbaude drīz sašļuka, neko aizdomīgu neuzkašņājuši. Bet laiku tā aprija. Uz ukraiņu zemītes ādažnieki tika virsū vēlu — tikai 28. aprīlī, kad kaut cik varošas turienes saimniecības kukurūzu graudiem (tieši to dēļ visa iecere!) jau bija gandrīz iesējušas. Nepaspēja vairs pat augsnes proves atvest savai laboratorijai. Bija jāpaļaujas uz viņu analīzēm, ko ukraiņu biedri izdara reizi piecos gados. Un drusciņ, zinu, bija arī eiforija: «Ādažu» liesajos arumos humusa saturs svārstās no 1,6 līdz diviem procentiem, bet tur ir pāri par ... septiņiem! Nē, pirmie kucēni nebija jāslīcina, taču iecerētie 50 centneri kukurūzas graudu no hektāra tomēr nesanāca, jo piedevām iegadījās vēl arī sausa vasara. Tomēr augustā ādažnieki brauca noslēgt jaunu līgumu — lai varētu sākt saimniekošanu uz tās zemītes jau šoruden. Ar nesteidzīgu prātu. Un nākamgad, izmantojot ČSSR agrokombināta «Slušovice» pieredzi, ir reālas iespējas tiešām tikt līdz pusgraudam. Reizē izmantojot pieredzi, kādas Latvijā kukurūzas intensīvajā audzēšanā graudiem, protams, nav, — no čehu zemes ar «Ādažu» starpniecību pārstādot Kirovogradas apgabalā. Labums visiem, bet zaudētāja neviena. Plus «Ādaži» vēl uzkrās pieredzi jaunam solim — kukurūzas audzēšanai graudiem pašu mājās. Un tas vairs nav tālu. Plus — pāris simtu hektāru paši varēs beidzot atpūtināt ar melnajām papuvēm. TRĪS LABAS LIETAS ... Kuri lasīja rakstu sēriju «Zvaigznē», kas bija publicēta 1985. gada nogalē, tie varbūt atcerēsies, ka Alberts Kauls toreiz iestājās par noslēgto ciklu — paši saražo, paši pārstrādā un paši preču gatavo produkciju arī realizē. Pamatā bija runa par kartupeļiem, maizes cepšanu, bet viņš lika cerības arī uz pienu, gaļu. Pa ceļam uz agrofirmas statusu un vēl arī pēc tā saņemšanas daudz kas ir nobirdināts nost. «Ādažiem» tā sauktajā brīvprātīgajā piespiedu ceļā atsijāti kopīgas misijas — zinātnes sasniegumu ieviešana praksē — trīs konkrēti atzari: Kartupeļu audzēšanas sistēma (pašiem — arī pārstrāde gatavos produktos) un tās ieviešana uz brīvprātības principiem partneru saimniecībās; tātad ne formālas ražošanas apvienības izveide. Viss tas pats par kaprīzo un pagaidām diezgan mistisko rapsi. Intensīvajai piensaimniecībai atbilstošas specializētas piena govs izkopšana. Tāda piena govs, spriežot pēc ASV pieredzes, patērē līdz 50 procentu lopbarības mazāk. Piecdesmit, tas ir, uz pusi mazāk, tur, viņiem okeāna viņā pusē. Bet lai būtu kaut vai par 30 procentiem mazāk, tomēr izdevīgi. Un tā nav laušanās nezināmajā. Daudz braukādams pa pasauli, «Ādažu» priekšsēdētājs zina: lauksaimnieciskajā ziņā attīstītākajām valstīm tas bija jau sešdesmito un septiņdesmito gadu atrisinājums. Tagad, kad katrā trešajā saimniecībā mūsu valstī nav sasniegts pat divu tūkstošu vidējais izslaukums, čāpošana vairs neder. Der vienīgi lēciens uz tā skrejceļa, kuru piedāvā zinātne. Tas viss darāms uz abpusēji ekonomiski izdevīgiem pamatiem — lai arī partneriem tiek juridiski garantēta peļņa un ražīguma kāpinājums. Tātad zinātnes un prakses .sakausēšana trijās ļoti būtiskās jomās. Ar šo misiju «Ādaži» arī atšķiras no trim pārējām agrofirmām. Atrisinājumi nav atkarīgi tikai no ādažnieku plaušu tilpuma: sak, ievelc elpu un pūt, kamēr svētku balons gatavs. Šeit ir simts saskaitāmo, kuras vienā rakstā nevar apskatīt. Un tāpēc jāturas pie galvenā. Pirmkārt. Ādažu agrofirma bija pirmā valstī, kurai šogad deva tiesības izdarīt preču tiešu apmaiņu. Ar Čehoslovakijas agrokombinātu «Slušovice» — viena miljona rubļu apjomā. Augusta beigās ādažnieki atgriezās no Dienvidslāvijas ar analogu līgumu kabatā par pusmiljonu. Tur «Ādažu» partneris ir agrokombināts «Belja». Abas summas realizējamas šogad. Saprotu, ka «Zvaigznes» lasītājs var jautāt: kāpēc tieši «Ādaži», un ko tā apmaiņa vispār nozīmē? «Ādaži» tāpēc, ka, būdama attīstīta daudznozaru saimniecība, tā spēj čehoslovaku un dienvidslāvu biedriem piedāvāt apmaiņai to, kas viņus interesē. Šādā vīzē ādažnieki no «Slušovices» jau ir saņēmuši oriģinālu pārvietojamo laboratoriju augstas klases embriju pārstādīšanai slaucamām govīm. Stacionāru laboratoriju jau pirms tam viņi iekārtoja paši. Kadrus apmācīja čehu biedri. Tas pieder pie šķirnības izkopšanas. Ir saņemti arī iesaldēti embriji ar potenciālo izslaukumu (kad auglis būs pieņēmies «Ādažu» govs iznēsātājas miesās par telēnu un kad telēns būs dzimis un izaudzis par slaucamu govi) līdz 12 000 kilogramiem gadā! Iekavās pateiktais var izlikties mūžību ilgs, bet patiesībā paiet tikai pāris gadu. Tādas telītes mūsu republikā jau dod pienu, un pasākuma jēga ir kolosāla — pārstādot govij sākuma stadijas augļus, ļoti īsā laikā var uzlabot piena ganāmpulka ražību. Vai «Ādaži» šajā jomā ir pionieri? Nav. Dažiem šādu iespēju pavēra jau mazliet agrāk — par iedotu naudiņu, teicās lieliem mērogiem. Ādažnieki to nopelnīja paši, bet mērogus rādīs nākotne. Pagaidām embrijus pārstāda pašu govīm, bet tālāk — arī citu saimniecību ganāmpulkos pēc abpusēji brīvprātīgas vienošanās, uz abpusēji izdevīgiem pamatiem. Bet ar kartupeļu pārstrādāšanu «Ādažos» pašlaik vēl ir tāds kā korķis. Pelēcīgus pantāgus viņi dot pircējiem negrib. Tām iekārtām, kuras uzcerējuši ārzemēs, ir vajadzīga valūta. Valūtu visu šo gadu neviens negribēja aizdot. Aizdot! Lai gan ieguvums būtu liels: šajā rudeni ādažnieki varētu valūtu jau atdot, un, ņemot vērā viņu apgriezienus, Rīga varētu jau šajā rudenī saņemt arī pirmos pārstrādāto kartupeļu produktus. Valūtu neaizdeva, un tā vēl viens lupstīšanās gads būs aizgājis garām. Žēl, bet pār galvu neviens vēl nav pārlēcis. Rokas arī nav nolaistas, jo, nevarēdami kartupeļu būšanā pagaidām darīt neko citu. «Ādažos» labā tempā būvē tupeņu glabātavas. Pašu sadabūtas, ar regulējamu mikroklimatu. Šodienai un priekšdienām. ... CETURTĀ VĒL NEBIJUSI Kad vasarā laikrakstā «Izvestija» parādījās informācija ar virsrakstu «Agrofirmas «Ādaži» akcionāri», sākušas brēkat pat zināmās ārzemju balsis. Sak, akcionāri padomju varas septiņdesmitgadē! Nu gan tur iet vaļā! Jā, vaļā iet. Un tas ir labi. Kad Latvijā dibināja kolhozus, katrs tajos iegāja ar savu mantību — ar lopiņiem, inventāru. Jo kolhozs ir kooperatīvs, ko sen esam aizmirsuši. Ādažnieki manīgi to atcerējās. Atcerējās stresa reizē. Jaunajai vidusskolai pirms termiņa (bija brāziens!) ielika pamatus. Tālākajā finansēšanā sagadījās aizture. Ko darīt? Iesaldēt tik vajadzīgu objektu, kad bērni mācās vismaz piecās izkaisītās un šā tā iekārtotās skolās? — Ņemiet mūsu naudiņu, aizdosim, — toreiz ierosināja ādažnieki. Bet toreiz atradās (kas meklē, tas atrod!) cits avots. Taču ideju «Ādažu» vadītāji paturēja galvā. Kamēr kolhozs bija kā kolhozs, tikmēr viņi to neizlaida pār lūpām. Kad saņēma firmas tiesības, tad lika kārti galdā — pilnvaroto sapulcē apstiprināja Nolikumu par kolhoznieku, viņu ģimenes locekļu un iedzīvotāju personisko naudas līdzekļu iesaistīšanu pajas veidā uzņēmuma attīstības paātrināšanai. Visus iemaksu noteikumus šeit izklāstīt nevaru — aizņemtu pārāk daudz vietas, un tā nebūtu arī no saistošākajām raksta daļām oficiālās terminoloģijas dēļ. Ieskatam nocitēšu tikai Nolikuma, varētu domāt, populārāko daļu: «2. punkts. Agrofirma par iemaksāto paju aprēķina un izmaksā (pieskaita pie pajas summas) atbilstoši ražošanas finansu gada rezultātiem, pēc agrofirmas Pilnvaroto gada pārskata sapulces, bet ne vēlāk kā līdz nākamā gada pirmajam martam pajas biedriem attiecīgus procentus no agrofirmā iegūtās peļņas uz vienu rubli pamatlīdzekļu vērtības pajas biedra iemaksātai summai — pajas apjomam un veidiem sekojošos apmēros: 2.1. par vispārējo pajas veidu: 2.1.1. par iemaksāto paju uz nenoteiktu laiku uzrēķinot 2% pajas biedra noguldītai kopējai summai, neatkarīgi no ražošanas-finansiālās darbības rezultātiem. 2.1.2. par noteiktu laiku: 2.1.2.1. uz laiku ne mazāku par vienu gadu. uzrēķinot 3%. 2.1.2.2. uz laiku ne mazāku par trīs gadiem, uzrēķinot 4%. 2.2. par mērķtiecīgo pajas veidu: 25% no pe|ņas uz ieguldīto rubli (t. i., peļņa uz vienu rubli konkrētā objektā vai saimniecībā un pajas biedram proporcionāli viņa iemaksātai pajas summai) par pilnu kalendāro gadu. Pajas summas ātrākas izņemšanas gadījumos izmaksā 2%. 3. punkts. Noteikt minimālo summu pajas biedra pirmreizējam noguldījumam simts rubļu apmērā un augstāk, pieņemot jebkādu neierobežotu summu uz noguldījuma noteikumiem pēc pajas biedra izvelēs.» Piebildīšu, ka agrofirma garantē noguldītās pajas saglabāšanu slepenībā. ... Beigās ir vērts lasītājiem atgādināt, ka šā gada februāra vidū agrofirmu apmeklēja PSKP CK ģenerālsekretārs biedrs Mihails Gorbačovs. Kā viņš novērtēja ādažnieku pūliņus, par to stāstīja televīzija,  ģenerālsekretārs atstāja šādu ierakstu: "Es esmu sajūsmā! Brīnišķīgi bērni. — Bet viņi ir kopīgs prieks. Uzteicu vecāku gādību par topošo maiņu. Cik tas ir svarīgi. Tas viss dos lielus augļus. Novēlu visiem kolhoza "Ādaži» darba rūķiem jaunus darba panākumus. — Kāpums atkal būs, — teica agrofirmas priekšsēdētājs Alberts Kauls. — Domājam, ka peļņas summā sanāks pat lēciens. Taču gads vēl nav beidzies. ILGONIS BITE Zvaigzne, Nr.22 (20.11.1987) RISKĒ TAS, KURŠ NERISKĒ  PRIEKŠSĒDĒTĀJ, kādas jaunas iezīmes 1987. gads ir atstājis jūsu kolektīvā! — Vispirms jau 18. februāra pēcpusdienu, kad agrofirmu apmeklēja partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs un ļoti atzinīgi novērtēja «Ādažu» un visu citu līdzīgu saimniecību izraudzīto ceļu. Tas kolektīvu uzlādēja un reizē deva pārliecību, ka pārkārtošanās būs daudz dziļāka, grūtāka un arī būtiskāka, nekā varējām iedomāties sākumā. PSKP CK 1987. gada jūnija Plēnums pēc tam pierādīja, ka ekonomikā jāsadrupina daudzi vecie postulāti un arī birokrātiskais pārvaldes aparāts, kas gadu desmitiem tos uzturējis. Taču lielie lēmumi ir, kā saka, ezera sildīšana no augšas. Griba pārkārtoties jāpierāda rīcībā. Mūsu agrofirma no citām Latvijā pagaidām atšķiras ar vienu misiju — ar zinātnes atzinumu paātrinātu ieviešanu pašmājās un pēc tam caur ekonomiski pamatotām ražošanas sistēmām arī partneru saimniecībās. Protams, uz stingriem brīvprātības principiem, ar juridiski garantētu abpusēju izdevīgumu. Pirmais virziens — kartupeļu audzēšana no atveseļotas sēklas līdz gatavam vai pusgatavam produktam. Otrais virziens — intensīvai piena lopkopībai atbilstošas specializētas piena govs izkopšana gan pašmājās, gan partnersaimniecībās, kas balstīta uz potenciāli augstražīgu embriju pārstādīšanu. Un paralēli tam — rūpes par rapša iespējami veiksmīgāku ieviešanu. Taču, lai kādu ražošanas sistēmu iedzīvinātu, ir vajadzīgi papildu resursi, jo ar gavēšanu zinātniskumu iestrādāt nevar. Agrofirmas dibināšanas pavēlē bija noteikts, ka tādi papildu resursi jāiedala republikas Valsts agrorūpniecības komitejai. Diemžēl «solīts makā nekrīt» un tagad jau ir skaidrs: cik daudz paši jaudāsim pacelt, tik arī aiznesīsim partneriem; cerēt uz «augšas» piepalīdzību būtu utopija. Pārvaldes aparāts tur joprojām aizņemts ar krēslu pārbīdīšanas drudzi, bet laiks burtiski aizjoņo . . . Tagad — par pērnā gada jaunumiem. «Ādaži» bija pirmie valstī, kam atļāva tiešu preču apmaiņu vispirms ar agrokombinātu «Slušovice» Čehoslovakijā, tad arī ar «Belju» Dienvidslāvijā, kopā — pusotra miljona rubļu apmērā, šogad noslēgsim līgumu arī ar ungāru biedriem. — Ko šie līgumi jums deva praktiski! — Deva to, ko nevarējām izlūgties pašu mājās. No «Slušovices» dabūjām iesaldētus embrijus. Tos pielietojot, izaudzēsim govis, kas izdos līdz 12 000 kilogramu piena gadā. No «Slušovices» nopirkām arī speciālu pārvietojamu embriju pārstādīšanas laboratoriju. To izmantosim saimniecībās, kuras gribēs ar mums sadarboties, čehu biedri palīdzēja apmācīt speciālistus, iekārtot savu stacionāro laboratoriju. Rezultātā — mums ir jau piedzimušas pārdesmit telītes, no kurām varam gaidīt ap desmit tonnu piena gadā, jo piecgades beigās vidēji no govs plānojam izslaukt 6000 kilogramus. Ir vēl, protams, arī daudzi citi sadarbības virzieni, firmas jaunā ārstniecības kompleksa projektēšanu ieskaitot. To veic Dienvidslāvijas speciālisti. Jāpieskaras arī mūsu Kirovogradas apgabala Čapajeva un Vorošilova kolhoziem Ukrainā, kur pērn pirmo reizi nomājām tūkstoš hektārus tīrumu kukurūzas graudu audzēšanai. Nevaram teikt, ka viss uzreiz izdevās spīdoši, taču lopbarības atspaids iznāca krietns, šogad strādāsim tālāk un gudrāk, jo lopu blīvums «Ādažos» ir tik liels, ka ar pašmājās izaudzēto labību — ja arī mēs izkultu 90 centnerus no hektāra — iztikt nevaram. Bet veikali nav tik apgādāti, lai kāds saprastu mūsu ganāmpulku samazināšanu. Un šeit kā uz delnas redzama vecā kaite: par kādreizējiem voluntāriem rīkojumiem, apejot lopu skaita un barības bāzes kopsakarības, ierēdņi nekādu ekonomisku atbildību nenes, paliek spēkā ražošana par katru cenu. Mēs daudznozaru saimniecībā šādi radušos mīnusus vēl varam kaut kā kompensēt, bet par kādu saimniecisko aprēķinu var runāt vājākie? — Daudz spriež par «Ādažu» akcionāriem, bet īstas skaidrības nevienam nav . .. — Nedomājiet, lūdzu, ka ir tādi īpaši plaukti vai skapji, kur — paver tik durvis — un visa skaidrība stāv kā uz paplātes. Pārkārtošanās jebkad ir bijusi saistīta ar risku. Tagad, man liekas, daudz vairāk riskē tie, kuri saprātīgi neriskē. Paju kases ideju mums pameta priekšā paši kolhoznieki, kad sākām celt jauno vidusskolu un iznāca spaidīgi ar līdzekļiem. «Ņemiet mūsu ietaupījumus, vēlāk atdosiet,» daži biedri ierosināja. Toreiz atradām citu izeju, bet doma palika. Pērn pilnvaroto sapulcē pieņēmām nolikumu par kolhoznieku, viņu ģimenes locekļu un iedzīvotāju personisko naudas līdzekļu iesaistīšanu pajas veidā uzņēmuma attīstības paātrināšanai. Teorētiķi saka: tas ir viens no veidiem, kā paaugstināt kooperatīva biedru juridisko un ekonomisko atbildību par sabiedriskā īpašuma labāku izmantošanu. Kolhoznieks turklāt var piedalīties šī īpašuma vairošanā. Un garantējam ne tikai iemaksātās pajas atdošanu, bet arī procentus. Pērn šī paju kase kalpoja galvenokārt kolhoznieku kreditēšanai. Tā piešķīra aizdevumus mājas celtniecībai, lopu vai automašīnu iegādei un citām vajadzībām, šogad ir nodibināta tā saucamā mērķa paja: cilvēki, kuri ieguldīs savu naudu konkrētā ražotnē, saņems ne tikai procentus par aizdoto, bet arī no peļņas. — Vai mērķa paju var iemaksāt tikai ādažnieki! — Nē, var iemaksāt jebkurš, kas to vēlas. Un paju īpašniekiem būs īpašs pārvaldes orgāns, bet tā saucamo kontrolpaketi paturēs agrofirma. Jāpiebilst, ka iemaksas daudzums, tāpat kā krājkasē, tiek glabāts slepenībā. Kopumā gribu teikt, ka aizvadītais gads agrofirmai bija spēku uzkrāšanas laiks. Labā tempā būvējām un arī šogad būvēsim kartupeļu glabātavas. Par pašu līdzekļiem. Salīdzinot ar 1986. gadu, vairāk nekā trīskārt paplašinājām lauksaimniecības produktu pārstrādi. Agrofirmas ieņēmumi, domāju, būs palielinājušies aptuveni par 25 procentiem, šogad būvēsim arī savu gaļas pārstrādes uzņēmumu. Lai «ezera sildīšanu» paātrinātu arī no apakšas, pārkārtojumiem augšā jāmeklē psiholoģiski ciešākas sakabes ar tiešā darba darītājiem. Tāpēc automašīnas un traktorus sākām nodot pilnīgā mehanizatoru apsaimniekošanā: gada sākumā kolhoznieka dienesta kontā firma pārskaita visus līdzekļus, kas nepieciešami mašīnas ekspluatācijai. Ja esi bijis saprātīgs, viss izdevumu ietaupījums pēc gadmijas tiks pieskaitīts tavai izpeļņai. Pārkārtojām arī pārvaldes shēmu: radnieciskos dienestus un ražotnes sagrupējām astoņās mikrostruktūrās, no kurām pilnīgi atkarīgs galarezultāts. Katru tādu struktūru vada kāds no priekšsēdētājā vietniekiem vai viņiem pielīdzināms speciālists. Vadītāju darbu tagad apmaksājam nevis pēc štata algu likmēm, bet pēc principa: vidējā izpeļņa uzņēmumā reizināta ar vadītāja koeficientu. Reizi ceturksnī novērtējam katra speciālista darbu pēc piecu punktu sistēmas. Kurš saņem mazāk par 3,5 ballēm, tas zina — valde un partijas komiteja izskatīs viņa atbilstību ieņemamajam amatam. — Bet kādas ir jūsu domas par pārvaldes rajona posmu! — Tas jāsamazina līdz minimumam. Pērn man bija izdevība piedalīties trijās PSKP Centrālajā Komitejā rīkotajās apspriedēs. Pēdējā, kas notika novembrī, es teicu, ka, uzdodot pārvaldes aparātam pašam sevi samazināt, daudzviet iznāk tikai izkārtņu nomaiņa. Paņemiet, teiksim, jauno tipveida nolikumu par rajona agrorūpniecisko apvienību. Lasot rodas iespaids, ka PSKP CK jūnija Plēnums vēl nemaz nav noticis — tās pašas vecās vārdkopas: sadala fondus un limitus, novada plānus un tā tālāk. — Ko jūs likāt priekšā! — Vispirms atteikties no diktāta, kas un cik daudz saimniecībai ir jāražo. Tā vietā vajadzētu izveidot nodokļu sistēmu un citas ekonomiskās sviras (kredītu likmes, zemes diferenciālo renti). Pārtika kā valsts pasūtījums, lai iegūst ekonomisko prioritāti, bet apjomi regulējami pēc savstarpējiem līgumiem. Saimniecību apgāde vairumtirdzniecības kārtībā tieši caur Valsts apgādes komitejas uzņēmumiem. Kredīti no agrobankas. Ienākumu nodokļa noteikšanai — tikai divi kritēriji: peļņas daudzums un zemes kadastrs. Cenas limitētas mazumtirdzniecības līmenī. Darba algas pieauguma tempu var regulēt ar īpašu nodokli. Visas speciālistu konsultācijas lai notiek par saimniecību vai zinātniskās pētniecības centru, ražošanas sistēmu līdzekļiem. Tā rezultātā rajona posmā pietiktu ar padsmit krēsliem, bet diemžēl projektē atkal — gandrīz pie simta! Tāpat teicu, ka pārtikas problēmas asuma izpratnes vēl pietrūkst arī finansistiem Maskavā, jo parādus, kas aplamo valsts iepirkuma cenu dēļ radās līdz 1983. gadam, tomēr liek dzēst pašam agrokompleksam. Rūpniecībā gan dzēsa no budžeta . . . — šogad «Ādažiem» apaļa jubileja. Ja visus ieguvumus sapresētu līdz pāris atziņām, tad kādas tās būtu! — Ir izveidota daudznozaru saimniecība ar industrializētu galveno un palīgražošanu, kas spējīgas iekļauties gan vietējā, gan ārējā preču tirgū, valūtas nopelnīšanu ieskaitot. Tas kolhozniekiem dod iespēju pieklājīgi nopelnīt un dzīvot materiāli un garīgi nodrošinātu dzīvi. Agrofirmas ļaudīm varam piedāvāt darbu gandrīz divsimts profesijās. Un tā, man liekas, ir viena no lauku demokratizācijas vislielākajām pārvērtībām, jo cilvēkiem ļauj sociāli uzziedēt, nepametot dzimto pajumti. Intervija ar agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāju Sociālistiskā Darba Varoni ALBERTU KAULU Intervēja I. Bite
Agrofirma "Ādaži" / 1988.gads |
FOTOREPORTĀŽA
VIELA DAŽĀDĀM PĀRDOMĀM
Lai uzlabotu vadošo kadru rezerves sagatavošanu, partijas rajona komiteja pagājušajā gadā organizēja kadru rezerves skolu ar mācību programmu vienam gadam. Nesen šīs skolas klausītājiem bija noorganizēta pieredzes apmaiņas ekskursija uz agrofirmu «Ādaži». Visi par šo saimniecību, tagad agrofirmu, esam gan lasījuši visdažādākajos preses izdevumos, redzējuši televīzijas pārraidēs un kinohronikās, taču visa šī informācija vienmēr ir ar vairāk vai mazāk atpakaļejošu datumu. Nelielā foto reportāžā neko izsmeļošu izstāstīt un parādīt nevar, vēl jo vairāk par agrofirmu «Ādaži».
Tomēr dažas ieskices, paņemtas no tikšanās ar agrofirmas vadītājiem un laikraksta «Ādažu Ritmi» (iznāk kopš 1987. gada 30. decembra) šā gada 2. numura jāparāda. Agrofirmas tīrā peļņa aizvadītajā gadā ir 18 miljoni rubļu. Mūsu rajonā visās lauku saimniecībās kopā - 13,2 miljoni rubļu. Paredzētais celtniecības darbu apjoms agrofirmā pērn bija 4,5 miljoni rubļu. Pašu spēkiem izpildīts gandrīz par 6,5, bet kopā ar apakšuzņēmējiem - par 7,7 miljoniem rubļu. Mūsu rajona kolhozos un sovhozos kapitālieguldījumos celtniecībā pērn apgūts nedaudz pāri 14 miljoniem rubļu. Viena no agrofirmas nozarēm ir kažokzvēru audzēšana. Te realizētās produkcijas apjoms pērn bija 8,1 miljons rubļu. Peļņa sasniedza 3,8 miljonus rubļu. Rajona zvēraudzēšanas padomju saimniecībā «Madona» pērn peļņa sasniedza nepilnus 2,3 miljonus rubļu. Tā un līdzīgi varētu turpināt vēl un vēl, bet, manuprāt, ar jau pieminēto pietiek, lai apjaustu agrofirmas mērogus attiecībā pret mūsu rajonu. Bez tam daudzie palīgnozaru cehi būtībā ir rūpniecības uzņēmumi, ar kuriem mums nav ko salīdzināt, bet ādažniekiem tie dod peļņu. Protams, neraugoties uz šīm atšķirībām, ir detaļas pārdomām un salīdzināšanai. Tas ir darba ritms, kas jaušams katrā vietā, cehā vai celtniecības laukumā. Ja tur ir pieci vīri, tad visi arī strādā, bet ne kā dažviet - viens kaut ko knibina, pārējie filozofē. Ādažnieku attieksmi pret darbu un pienākumu visai lakoniski izteica «Briljantu» slaucamo govju kompleksa vadītājs, ka viņi, tas ir, ādažnieki, strādā kā pie kapitālista, bet saņem kā sociālismā. Droši vien arī pie mums daudzviet «saņemšana» būtu iespaidīgāka, ja tās pamatstrādāšana atbilstu šim jēdzienam vislabākajā nozīmē.
 |
| ekskursija uz agrofirmu "Ādaži" |
 |
| vitrāža «Briljantu» kompleksa gaiteņa logā |
 |
| kraukšķošo kartupeļu salmiņu ražošana |
 |
| ekskursija uz agrofirmu "Ādaži", iepazīšanās ar «Briljantu» slaucamo govju kompleksu no zootehnisko speciālistu un kompleksa vadītāja stāstījuma un ar iekšējās televīzijas palīdzību. |
VIELA DAŽĀDĀM PĀRDOMĀM
1988.02.16 Stars (Madona)
O. SKUJA
| Ko pārņemsim no Ādažu pieredzes |
1988.02.27 Oktobra Karogs (Alūksne) KARRO, M. |
| Padomju saimnieciskās propagandas ofensīva |
1988.12.10 Laiks |
Agrofirma "Ādaži" un Alberts Kauls
1989.02.08 Laiks
I. S
| „ĀDAŽI“ – „VECLAICENE“ |
1988.05.07 Oktobra Karogs (Alūksne) TREIJS, G. |
ĀDAŽOS 12 SAIMNIEKI
ĀDAŽOS 12 SAIMNIEKI
1989.01.20 Lauku Avīze
E.Līcītis
Lauksaimnieciskās ražošanas iecirkņi agrofirmā „Ādaži” 1989.gadā
LANDAVU iecirknis ( A.Everss ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 544 ha, t.sk. 469 ha aramzemes.
Fermas: Sautiņi-2 (slaucamās govis), Landavas (jaunlopi), Sautiņi-1 (jaunlopi), sautiņi-3 (jaunlopi),
Sautiņi-4 (jaunlopi), Nagaiņi (jaunlopi).
STAPRIŅU iecirknis ( A.Ābols ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 520 ha, t.sk. 445 ha aramzemes.
Fermas: Stapriņi (slaucamās govis), Ceri (jaunlopi), Katlapas (jaunlopi), Abzaļi (jaunlopi).
MANGAĻU iecirknis ( A.Vikmanis ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 373 ha, t.sk. 238 ha aramzemes.
Fermas: Garciems (slaucamās govis), Kalngale (slaucamās govis), Kalngale (jaunlopi).
BRILJANTU iecirknis ( Z.Štālbergs ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 835 ha, t.sk. 462 ha aramzemes.
Fermas: Briljanti (slaucamās govis), Atari (slaucamās govis), Atari (jaunlopi).
GARKALNES iecirknis ( K.Bajelis ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 357 ha, t.sk. 217 ha aramzemes.
Fermas: Centrs-3 (slaucamās govis), Ledoņi (jaunlopi), Slejas (jaunlopi), Dzidrumi (jaunlopi),
Ošlauki (jaunlopi), Lantes (jaunlopi).
VANGAŽU iecirknis ( M.Malcenieks). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 329 ha, t.sk. 171 ha aramzemes.
Fermas: Kalnabranti (jaunlopi), Silāji (jaunlopi), Melķerti (jaunlopi).
INČUKALNA iecirknis (A.Dukste). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 449 ha, t.sk. 273 ha aramzemes.
Fermas: Zemzarīši (slaucamās govis), Salas (slaucamās govis),
EIPURU iecirknis (M.Puķītis). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 446 ha, t.sk. 271 ha aramzemes.
Fermas: Eipuri (slaucamās govis), Eipuri-1; 2 5 (jaunlopi).
BRANKŠU iecirknis ( J.Jarkovskis). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 462 ha, t.sk. 423 ha aramzemes.
Fermas: Lieplejas (jaunlopi), Lejas (slaucamās govis), Lejas (jaunlopi), Spriči (jaunlopi).
ĶEMERU iecirknis (M.Gleizups). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 383 ha, t.sk. 313 ha aramzemes.
Fermas: Ķemeri (jaunlopi), Jaunķemeri (jaunlopi), Druškas (slaucamās govis).
PASTARU iecirknis ( A.Smirnovs). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 358 ha, t.sk. 315 ha aramzemes.
Fermas: Pastari (slaucamās govis), Pļaviņas (jaunlopi), Vecmuižnieki (jaunlopi).
JURKU iecirknis ( J.Ozoliņš ). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 336 ha, t.sk. 223 ha aramzemes.
Fermas: Jurkas (slaucamās govis), Lankas (jaunlopi), Kalnteteri (cūkas), Ķemeri (cūkas), Eipuri-3;4.
Agrofirmas pasūtījums 1989. gadam.
N.P.K. | Ražošanas iecirknis | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās PIENS | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās GAĻA (dzīvmasa) | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās GRAUDI | Agrofirmas pasūtījuma realizācija tonnās KARTUPEĻI |
1. | LANDAVU | 605 | 123,2 | 50 | 1620 |
2. | STAPRIŅU | 700 | 88,7 | 50 | 1620 |
3. | MANGAĻU | 1490 | 25,5 | X | 400 |
4. | BRILJANTU | 3950 | 162,7 | 160 | 680 |
5. | GARKALNES | 295 | 90,1 | 46 | X |
6. | VANGAŽU | X | 62 | 154 | 200 |
7. | INČUKALNA | 1215 | 30,7 | X | 970 |
8. | BRANKŠU | 235 | 58,4 | 160 | X |
9. | PASTARU | 375 | 15,7 | 175 | 380 |
10. | EIPURU | 1655 | 135 | 140 | 90 |
11. | ĶEMERU | 375 | 20,8 | 60 | 180 |
12. | JURKU | 525 | 112,8 | 70 | 160 |
kopā | 11420 | 935,6 | 1065 | 6300 | |
Pēc pieredzes agrofirmā "Ādaži"  Podnieku palīgcehā, kur ražo dažāda veida polietilēna iepakojumu, darbojas augstražīga importa tehnika.  Briljantu kompleksa vadītājs Zigurds Štālbergs iepazīstina ogrēniešus ar televīzijas dispečerpunkta darbību.  Jaunās vidusskolas skatu torni noslēdz observatorijas kupols. PĒC PIEREDZES AGROFIRMĀ «ĀDAŽI» 1989.04.13 Padomju Ceļš (Ogre) Rubina A., vecākā pirmrindas speciāliste SARUNA PIE APAI,.Ā GALDA Starp lekciju un diskusiju Ceriņu zvani ieskandē kārtējā mācību gada izskaņu vispārizglītojošajās skolās. Un ne tikai skolās vien. Pavasaris noslēdz tādu pašu mācību gadu partijas izglītības sistēmā. Propagandisti vai nu ar gandarījuma, vai ar atvieglojuma nopūtu aizver savas lekciju klades. Līdz rudenim, līdz jaunajam darba cēlienam. Taču pirms sakām uz redzēšanos. propagandisti nu jau vairs ne pirmo gadu sapulcējas kopā, lai saliktu visus punktus uz «i». Tas nozīmē, ka viņi izvērtē paveikto, uzsver, kas izdevies, kas ne, un meklē jaunas ierosmes. Partijas izglītības laukā problēmu netrūkst. Galvenā - padarīt mācības atbilstošas pašreizējam laika garam, pārbūvei, cilvēku interesēm. Kā to panākt? - LKP rajona komitejas partijas izglitības kabineta vadītāja VALENTĪNA MIHAILOVA aicināja Ķīmiskās rūpniecības 42. celtniecības un montāžas pārvaldes partijas organizācijas sekretāri ŅINU LENCI, bērnu sanatorijas «Saulkrasti» galveno ārstu MĀRTIŅU ZĀLI, RA «Latvbiofarm» partijas komitejas sekretāru VASILIJU BUŠUJEVU, Olaines 2. vidusskolas direktori, LKP rajona komitejas biroja locekli INNU POTAPOVU, agrofirmas «Ādaži» metodiskā kabineta vadītāju ANITU TREIGUTI, ZPS «Sigulda» partijas komitejas sekretāri DZIDRU KALNIŅU. Sarunā piedalījās LKP rajona komitejas ideoloģiskā darba nodaļas vadītāja MĀRA KOKLE. Dz. Kalniņa: Kā partijas mācības organizētas pie mums? Vispirms gribu teikt, ka visi komunisti daudz lasa, skatās TV pārraides, par visu aktuālo ir informēti. Mazāk informēti ir tie, kas strādā lopkopībā. Kā bija agrāk? Nodarbībā slaucējai no pārguruma acis krīt ciet, viņa neko nepieraksta un diezin vai dzird lektora vārdus. Tāpēc lietderīgāk, ja speciālisti paši izbrauc uz mikrokolektīviem, runājoties par ražošanas jautājumiem, pastāsta arī par aktuālāko, paskaidro, ja kas nesaprotams. Cilvēki vairāk iecienījuši uzaicināto (Rīgas) lektoru uzstāšanos. Tagad republikā tik daudz populāru personību, ka iespēju viņus tuvāk iepazīt ļaudis vērtē pozitīvi. M. Zāle: — Tik tiešām iedzīvotāju interese par sabiedriski politiskajiem notikumiem loti srauji ir pieaugusi. Ar to propagandistam ir jārēķinās. ja negrib «zaudēt» savu auditoriju. Viņam atkal jāsper solis augstāk par savu klausītāju. Izejot no savas zināšanu bagāžas, dzīves pieredzes, viņam jāspēj dot dažādu sabiedriski politisko, vēstures notikumu teorētiskais pamatojums. cēloņu un seku sakarība. Un tas nemaz nav tik vienkāršs uzdevums. I. Potapova: — — Es par propagandisti strādāju skolotāju auditorijā. Un varu teikt. ka pēdējā laikā uzlabojusies mācību tematika, tā vairāk pietuvojusies dzīvei. skolotāji iegūto tiešām var pielietot savā darbā. Pamazām izzūd lekciju forma, paši klausītāji daudz uzstājas, runā. diskutē, no šīs formas nedrīkstam atteikties. M. Zāle: Runājot par nodarbību formu, domāju, ka šodien jāmēģina kombinēt, piemēram, pieaicinot pazīstamus lektorus, neatstāt klausītājus pasīvu vērotāju lomā, bet dot arī viņiem iespēju izteikties, uzdot jautājumus, apstrīdēt kāda viedokli, tātad — diskutēt. I. Potapova: Kā mēs izmantojam marksisma ļeņinisma klasiķu darbus? Jāatzīst, ka to studēšana gluži vienkārši ir tukšs formālisms. Jo cik tad ir to, kuri konspektē nopietni? Tā ir problēma. Ne mazāka problēma propagandistam saistās ar vēstures jautājumiem, kas šodien iznesta visas sabiedrības uzmanības centrā. Skolotājus interesē Latvijas pagātne. viņi grib dzirdēt atbildes uz ļoti būtiskiem jautājumiem. Bet kā tās pasniedz vēsturnieki? Piemēram, Eriks Žagars, rakstot par to, vai bija, vai nebija 1940. gadā revolucionārā situācija. atstāj šo jautājumu paša lasītāja kompetencē. Loti bieži gadās, ka uzaicinātie lektori uz šo un līdzīgiem jautājumiem nemaz nav spējīgi atbildēt. Taču ne mazums lekciju bijušas interesantas, ar plašu informācijas klāstu. V. Bušuļevs: Tā kā saruna pieskārusies mūsu teorētiskajam mantojumam, prātā ienāca doma stājoties PSKP biedros vai kandidātos, cilvēks iesniegumā parasti raksta, ka viņš ar partijas programmu un statūtiem ir iepazinies. izstudējis, solās to visu realizēt dzīvē. Bet tas taču ir visas teorijas pamats, bāze, kura tālāk jāpilnveido partijas izglītības sistēmā. Bet kad runā ar auditoriju, tāda pārliecība nemaz nerodas. Tieši otrādi tad tikai viss jāsāk, jālasa Markss, Engelss, Leņins, jāizskaidro vinu darbi. Ņ. Lence: — Tā kā mūsu pirmorganizācijā studējam tēmu «PSKP un mūsdienas», es vēlētos, lai lektori, bet vēsturnieki it īpaši, vairāk izmantotu arhīvu materiālus, kas partiju parādītu kā no sliktās, tā no labās puses. Iesaku viņiem arī apkopot, piemēram, mēneša laikā fiksētos sabiedriski politiskos notikumus, lai tos izanalizētu. Un noteikti vajadzīgi plašāki materiāli par Latvijas vēsturi. V. Bušujevs: — Bez teorētiskajām zināšanām cilvēkiem būtu jādod priekšstats arī par psiholoģiju. Tagad sakarā ar daudzu tautu  nacionālo atmodu, manuprāt, jārunā arī par nacionālo psiholoģiju. Zināšanas par to ļautu labāk izprast attiecīgās tautas vēsturi, centienus, mērķus. Nacionālās psiholoģijas nepārzināšana nereti lektoram sāpīgi atkožas auditorija viņu «nepieņem». A. Treigute: Man liekas, ka mēs šodien neesam apskaužamā stāvoklī. Salīdzināsim sevi ar zemniekiem. Viņi sava darba augļus tomēr ir baudījuši, neskatoties ne uz kādām varām un laikiem. Bet mēs šodien baudām partijas darba augļus. Skumji, jo tā ir mana paaudze, kurai šodien adresē pārmetumus. Tāpēc pašlaik par galveno es uzskatu atgūt dzīvē garīgumu visplašākā nozīmē. Jāatgriež tikumība. Tas būs ilgāka darba posms, bet toties stabilāks. Garīgumu augšā celt nevarēs tikai ar politiku, jāstrādā kultūras iestādēm. katram cilvēkam pašam. M. Zāle: _ — Garīgums jāaudzina caur dažādām audzināšanas sistēmām arī ar politiskās izglītības sistēmu. Tāpēc vēl jo nozīmīgāka šajā sistēmā kļūst propagandistu kadru problēma. V. Bušujevs: - Daudz kas ir atkarīgs no propagandista personības, viņa uzņēmības. Taču «tehniskais bruņojums» ienes gluži negaidītus risinājumus. Ražošanas apvienība «Latvbiofarm» iegādājās videotehniku, safilmējām sāpīgākos ekoloģiskos objektus, to, kā paši strādājam, un efektivitāte bija ļoti uzskatāma. Tomēr propagandistiem domātu videofilmu nav. A. Treigute: Mūsu agrofirmā attaisnojusies metodiskā kabineta pastāvēšana. Strādājam kopā ar mūsu zinātniskās informācijas dienestu. Veidojas konsultatīvais punkts, kas sniegs cilvēkiem zināšanas jebkurā nozarē. Aktuālo pārrunājam ar vēsturniekiem, ar ekonomistiem, piedalījāmies LLS veidošanā. Ejam kopā ar savas saimniecības dzīvi. M. Kokle: Simpatizē tas, ka šodien propagandistiem dota formu un metožu brīvība, ka propagandists pats var meklēt savus domubiedrus. izmantot klasiķu darbus, pielāgojot tos pašreizējam laika momentam. Skaidrs, ka katra diena, katrs mēnesis ienes un ienesīs daudz jaunu pārmaiņu mūsu dzīvē. Tātad arī jaunajā mācību gadā ko pārrunāt būs ne mazāk. Sarunu pie «apaļā galda» vadīja V. Mihailova, pierakstīja R. Ruska 1989.05.25 Darba Balss (Rīgas rajons)       
KĀ IEGŪT VĒRTĪGUS MILJONUS? Citvārd — konvertējamo valūtu. Tā, raugoties pa lielceļu lepni traucošajā japāņu auto, tīrumu bakstošā aizjūras traktorā vai šaipus Padomju robežai citur neskatītā maizes ceptuvē, vienlaikus prāto kā pilsētnieki, tā laucinieki. Prāto, līdz nolemj — vispārējā nabadzībā dažu lielsaimnieku dižošanās svešādos tērpos iespējama tikai tāpēc, ka aplaupīti citi. Tie, kam mantas mazāk. Jebšu — jau kuro reizi sarkanie baroni izsaimniekojuši Latvijas mežu. Ļaužu aizdomīgums ir saprotams. Ko gan civilizētie kapitālisti mūspusē var iekārot un ko mēs pārdot! Neba skābētu kāpostu mučeles vai ziedputekšņu ķobīši un zvērādu saišķi ir tādā vērtē, lai latvietis laukos dzīvotu tik lepni kā, par provi, «Ādažos». Skaidrības viešanai — kā nopelnīt valūtu un ko ar to darīt — saruna ar agrofirmas ārējās tirdzniecības šefu MĀRI FORSTU.
PATIESI, kā tiekat pie pasaulē atzītām un cieņā turētām naudaszīmēm? Mums nav ne zelta, ne naftas, un daudzi jo daudzi ārzemēs bijušie jūsu kolēģi apgalvo, ka Rietumu tirgus tiktāl pārsātināts, ka Baltijas precei, pat ja tā būtu labu labā, grūti, tur iespraukties! — Gluži pareizi viņi saka. Latvijai nav eksporta bāzes — ne Rietumiem vajadzīgās produkcijas, ne izejvielas. Tiesa, ir koki. Bet cirtīsim tos un paliksim bez mežiem. Ir kūdra. Vai raksim vairāk un pārdosim par kapeikām! Nav vērts. Tāpēc lauksaimniecības attīstība nekustēs ne par mata tiesu. Ja šobaltdien kāds pavisam nopietni grasās Latvijas laukus atveseļot un nākotnē tos grib nostatīt līdzās citvalstu konkurencei un sāncenšiem, tad skaidru galvu jāapjauš — zemnieksaimniecību izveide vien mums nelīdzēs. Nepieciešama kvalitatīva tehnika un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes iekārtas, jāapgūst jaunas tehnoloģijas. Ne vienu, ne otru un trešo Padomju Savienībā mums neatrast. Viss jāpērk patiesi attīstītajās valstīs. Par valūtu. Lai to iegūtu, lai cik tas dīvaini būtu, visu pirms sakari jāmeklē Austrumos. «Ādaži» kā oficiāli reģistrēta ārējās tirdzniecības firma sadarbības partneri atrada Krievijā, Permas apgabalā. Senos laikos tā iedzīvotāji apgādājuši vai pusi Sibīrijas un arī tagad zeme ir bagāta — atradīsit gandrīz visu Mendeļejeva tabulu, taču cilvēkiem ... Cilvēciņiem dzīve ir grūta. Diezko neatšķiras no ikdienas Staļina valdīšanā. Vienīgais labi, ka vēl šņabi dod. Lūk, šajā apgabalā tad arī noslēdzām līgumu ar minerālmēslu rūpnīcu «Serviņit». Tajā ražo kālija minerālmēslus. Kas tapuši papildu valsts pasūtījumam, pērn, piemēram, četrsimttūkstoš tonnas, ar «Ādažu» starpniecību tiek pārdoti. Izdevīgi gan mums, gan permiešiem, kuriem vieniem pašiem liegta jebkāda iespēja eksportēt savus ražojumus. Tagad esam vienojušies ar 25 Permas uzņēmumiem un atrastas 20 itāļu firmas, kas ar mūsu starpniecību sekmēs Permas attīstību. — Kādas saistības šai darījumā ir «Ādažiem» un kādas rūpnīcai? Kā sadalāt peļņu? — Septiņdesmit procenti pienākas «Serviņit». Mūsu iegūtie trīsdesmit savukārt nav pārlieku liela summa, jo tiei ir par produkcijas transportēšanu un iekraušanu Mariupoles ostā, ir par marketingu. Nedomājiet, ka tos mēslus Rietumos ir tik viegli pārdot. Citstarp «Ādaži» rūpnīcas peļņas daļu palīdz arī materializēt — pērkam tai nepieciešamās iekārtas, ceļam dzemdību namu, gādājam plaša patēriņa preces. — Jūs teicāt — tos mēslus nav viegli pārdot. Izvest ir viegli? — Kā nu kuram PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijas ierēdnim labpatīkas. Kam gaiša galva, neiebilst, bet dažs, juzdams, ka zūd gadiem lolotais monopols, lūko mūs pazudināt. Pat ar klajiem meliem, «Ādažus» apvainojot minerālmēslu pārdošanā par dempinga (pazeminātām. — Red.) cenām. Mūsu nodomu realizācija nav patīkama un lēta. — Varaskāre allaž ir rada skaudībai. Vai varat teikt, cik biezs tad pērn kļuva «Ādažu» valūtas maks? — Biezāks par 10 miljoniem būs. — Tad jau jūs esat bagātāki par Latvijas valdību, kopā ņemtu? — Nezinu, Ministru Padomes naudu neesmu skaitījis, toties labi zinu, kur liekam savējo. Par pašu valūtu nopirkām attīrīšanas iekārtas. Vienu miljonu maksāja tas joks, ko ārzemēs reklamē šādi — firmas direktors iekārtu viņā galā pasmeļ glāzi ūdens un smaidot izdzer.. . Deviņus miljonus dolāru dārgs ir kartupeļu pārstrādes kombināts — ceram, ka šāgada 1. septembrī tas sāks darboties. Ražosim vienpadsmit veidu pusfabrikātus — toskait tā sauktos frī kartupeļus: izņemiet tos no pakas, iemetiet krāsniņā un pēc 3 —4 minūtēm azaids galdā! Līdzās kombinātam būs kartupeļu glabātava — tajā satilps 24 000 tonnas. Patlaban Rīgas novietnēs izvieto 30 000 . . . Pat bez īpašas lielības varu apgalvot, ka šī uzņēmuma darbība radīs apvērsumu kartupeļu patēriņā — piemēram, Rīgas iedzīvotāju vajadzībām vairs nevajadzēs 70 000 tonnas. Nākamgad darboties sāks gaļas kombināts — arī nopirkts par valūtu. Gan tā, gan kartupeļrūpnīcas produkciju taču pārdosim par rubļiem, tātad droši var uzskatīt, ka «Ādaži» savus dolārus uzdāvinājuši Latvijai! — Bizness Tēvijas labad ir visnotaļ atbalstāms un tā lietderību noliegt var tikai muļķis, taču tagad lūkojiet atspēkot vai samierināties ar dažām visai netīkamām baumām. Zinu, ka «Ādažu» valūtas maku papildina arī peļņa par pārdotajām zvērādām, šķiet, par polietilēna plēvi, bet kā tur īsti pērn bija — saņēmāt vai nesaņēmāt daļu no somu markām, ko pelnījusi Ventspils ar ķīmijas eksportostas klātesmi? — «Ādaži» Ventspilij naudu atņemt nevar. Tiklab kā Ventspils «Ādažiem». No Savienības līdzekļiem gan esam ņēmuši — nezinu, vai tur bija arī Latvijas daļa, taču nedrīkst ļaut aiziet garām naudai — prom uz Gruziju vai Baltkrieviju, ja saproti, ka noderēt var arī tev. Šai sakarā man ļoti tīk igauņu kolēģi, kuri priecājas, ja kādam bijusi prasme ko iegūt vai izplēst. — Daži jūsu kolēģi no citām saimniecībām «Ādažus» vaino trīskāršā grēkā. Augļošanā, jo ņemat briesmoti lielus procentus par starpniecību darījumu slēgšanā. Tautas mantas izsaimniekošanā, jo pārdodat Latvijas koksni. Visbeidzot nelikumīgā tirdzniecībā, jo uz aizjūras zemēm tiekot vizināji pārkausēšanai gan tanki, gan jumta skārds. — Vareni! Muita nevienu mūsu sūtījumu nav aizkavējusi un nav tāda muitnieka, kurš apgalvotu — «Ādaži» pārdevuši tankus! Skārds! Runa acīmredzot ir par Karagandā pirkto otrreizējo bleķi, kurš diemžēl uz jumtiem un konservbundžu taisīšanai neder, bet republikas koksni vairs ārā nesūtām ne grama! Sabiedrībā ir radusies visai nepatīkama attieksme pret šāda veida tirdzniecību. Par lielu procentu plēšanu varu teikt vien to — jā, mēs to darām, bet ne no tām 35 saimniecībām, kam palīdzam. Tām ņemam tikai vienu procentu. Domāju, tas nav daudz. — Mēs laikam dzīvojam tādā sabiedrībā, kur baumām liels spēks. Līdzās «Ādažu» gaišajam imidžam radies arī melnais. Vai nebūtu bijis prātīgāk mīļā miera labad pašiem informēt cilvēkus? — Plātība komercdarīšanas neveicina. Bet, ja reiz visapkārt ir tāda ziņkāre, tad vēl varat uzzināt, ka «Ādaži», pelnot valūtu, neaizmirst arī pašus strādājošos. Viņi ir strādājuši gana labi, lai ikkatrs kolhoznieks par 200 rbļ., pārrēķinātiem valūtā, varētu iegādāties plaša patēriņa preces — tās, kuras mūsu veikalos nopirkt nevar — apģērbu, apavus, parfimēriju ... Speciālistiem nopirktas dienesta mašīnas — džipi. Pats pusotru gadu braucu un līdz šim motora pārsegu neesmu pacēlis... — Labi, vairs nekacināšu par nepatīkamo — lielāko daļu esam izrunājuši. Taču neticu, ka visa jūsu nopelnītā valūta tā arī iegulst «Ādažu» sadzīves un saimnieciskajā apritē PSRS robežās. Es jūsu vietā dolārus guldītu arī kapitālistu uzņēmumos, lai nauda taisa naudu! — To arī mēs darām. Vīnē ir izveidots «Ādažu» tirdzniecības nams — kopīgi ar divām citām ārzemju firmām. Mūsu uzdevums palīdzēt iziet Rietumu tirgū kolēģiem arī no Padomju Savienības un atrast nepieciešamo preci vai iekārtu mūsu partneriem. — Vai šajos laikos Padomju Savienības piesaukšanu sadarbībā nebaidāties? Daļa sabiedrības uz skata, ka neatkarīgā Latvijā gar lielo brāli nav nekādas daļas. — Nebaidos. Latvija kļūs spēcīga un ievērota ne tāpēc, ka še tā ir, bet tāpēc, ka mums ir ostas, gudri cilvēki un varam kļūt labi starpnieki. Patlaban mēs nevaram būt spēcīgāki, nekā esam.
|
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru