Gustavs fon Bergmanis
Luterāņu mācītājs. Apgaismības darbinieks un izdevējs
(08.04.1749. Ādažu mācītājmuižā - 12.07.1814. Rūjienā )
 |
| Rūjienas draudzes mācītājs Gustavs Bergmanis (1749-1814) |
Gustavs Bergmanis jeb Gustavs fon Bergmanis (vācu: Gustav von Bergmann, 1749—1814) bija luterāņu mācītājs, izdevējs, latviešu valodas filologs. Organizējis vakcināciju pret bakām Vidzemes guberņā aptuveni 12 000 cilvēkiem. Maskavas dabaspētnieku biedrības goda loceklis (1806). Rīgas brīvmūrnieku ložas "Zum Schwerdt" brālis (1785), ieguvis 4. grādu Striktās Observences sistēmā (1790).Savā tipogrāfijā iespieda pirmos latviešu tautasdziesmu jeb "latviešu gudrību" (lettischer Sinngedichte) krājumus. Pirmais Latvijā uzsāka masveida vakcināciju pret bakām.
Biogrāfija
Dzimis Ādažu jeb Bukultu (Neuermühlen) mācītāja Baltazara fon
Bergmaņa un viņa sievas Annas Elizabetes, dzim. Depkinas, ģimenē. Viņa brāļi bija Baltazars (1736-1789), Ambrozijs (1740-1784) un Liborijs
fon Bergmanis
(1754-1823).
No
1763. gada viņš mācījās Veimāras ģimnāzijā. 1767.-1770. gadā Bergmanis studēja teoloģiju
un dabaszinības Leipcigas universitātē.
1771.-1780.
gadā viņš bija luterāņu mācītājs Āraišu draudzē, 1780.-1785. gadā Mazsalacas draudzē, kur 1782.-1785. gadā iekārtoja
Mazsalacas grāmatu spiestuvi savā mājā.
1785.-1814.
gadā Bergmanis bija mācītājs Rūjienas draudzē un Rūjienas grāmatu spiestuves
īpašnieks. Divdesmit astoņos amata gados viņš izpotēja pret bakām ap 12 000
Rūjienas apkārtnes ļaužu, par ko 1802. gadā saņēma zelta pateicības medaļu.
1806. gadā Maskavas Zinātņu biedrība G. Bergmani ievēlēja par savu goda biedru.
No 1807. gada viņš bija Vidzemes luterāņu baznīcas virskonsistorijas asesors.
Miris
Rūjienā 1814. gada 12. jūlijā.
Bērni
- Benjamins Firhtegots Baltazārs fon Bergmanis (Benjamin Fürchtegott Balthasar von Bergmann, 1772–1856) - luterāņu mācītājs, etnogrāfs, vēsturnieks, valodnieks
- Hermanis Johans Jakobs (Hermann Johann Jacob v. Bergmann, 1780-1856) - luterāņu mācītājs
- Heinrihs Eberhards (Heinrich Eberhard v. Bergmann, 1794-1872) - Krievijas impērijas armijas virsnieks
- Izveidojis plašu bibliotēku - vecākās grāmatas viņš bija mantojis no sava vecvectēva dzejnieka un valodnieka L.Depkina.
- Savā tipogrāfijā iespiedis ap 160 izdevumiem - pirmos latviešu tautasdziesmu krājumus, gan paša redakcijā, gan arī Palsmanes mācītāja F.D.Vāra sastādīto "Palcmariešu dziesmu krājumu" (1808) ar vairāk nekā 400 dziesmām.
- Pārdrukājis senus Baltijas vēstures avotus.
- "Kristīgas ticības mācība" (1772),
- Gustav Bergmann. Geschichte von Livland, nach bossuetischer Art entworfen. Leipzig : Im Schwickertschen Verlage, 1776. lk. 48–52. lpp. ("Līvzemes vēsture")
- Sammlung livländischer Provinzialwörter ("Vidzemes apvidus vārdu krājums", 1785),
Pagodinājumi un apbalvojumi
- 1787. gadā - iecelts muižnieku kārtā,
- 1802. gadā - zelta pateicības medaļu par potēšanu pret bakām,
- 1806. gadā - ievēlēts par Maskavas dabaszinātņu biedrības goda biedru.
* * *
Dainas ir šīs tautas domāšanas un jušanas veids
Pirmajam mūsu tautasdziesmu izdevējam Gustavam Bergmanim - 250
Literatūrzinātnieks
Jānis Rudzītis, recenzējot profesora Arveda Švābes monogrāfiju "Kāda
mācītāja dzīve" (“Daugava", Zviedrijā, l958), rakstīja: "Ar to, ka
Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis savā rokas spiedē (1807-1808)
sagatavoja trīs pirmos plašākos latviešu tautasdziesmu izdevumus (divus
paša sastādītos, trešo F.Vāra), šī vīra vārds ir godam daudzināts gan
mūsu folkloristikā, gan arī literatūras vēsturē, kur pievērsta uzmanība
Bergmaņa darbībai vēl citos virzienos." Ludim Bērziņam Bergmanis "liels
zinātnieks, latviešu tautas draugs. latviešu tautas dziesmu pazinējs",
Teodoram Zeifertam - "vispusīgi izglītots vīrs". Arveds Švābe Bergmani
raksturojis kā izcilu XVIII gadsimta enciklopēdistu, kurš ar šo dainu
krājēja un izdevēja darbu latviešu tautai pavēris ceļu uz Rietumeiropu
un tādējādi pieder arī mūsu laikam. Gustava Bergmaņa priekšteči bijuši
zemkopji, kuru dzīslās plūdusi arī kāda šalts pārvācoto, mums radniecīgo
senprūšu asiņu, Livonijā ap XVII gadsimta vidu ieceļojuši no
Rītprūsijas. Gustava tēvs Baltazars Bergmanis dzimis 1703. gadā, kopā ar
citiem lielā mēra pasaudzētiem bērniem mācījies Rīgas Domes skolā, kopš
1722. gada Jēnas un Vircburgas universitātēs studējis teoloģiju un
medicīnu. iegūstot filozofijas maģistra grādu, pēc atgriešanās Vidzemē
ievēlēts par mācītāju Skujenē, Ādažos, Carnikavā. Viņa lielā ģimene,
kurā auga 13 bērni, sazarojusi pa Krieviju, Vāciju un Zviedriju. Divi no
Baltazara dēliem palikuši Vidzemē: filozofijas doktors Liborijs (virsmācītājs Sv.Pētera baznīcā Rīgā) un Gustavs (slavenā ķirurga,
goda Zelta skalpeļa ieguvēja Ernsta Bergmaņa vecvectēvs). Savā
autobiogrāfijā Gustavs Bergmanis rakstīja, ka viņš piedzimis 1749. gada 8. aprīlī (pēc jaunā stila) Ādažu mācītājmuižā kā astotais bērns
savā ģimenē. Tēvam nebijis vaļas bērnus audzināt, šo pienākumu veikuši
māte un mājskolotāji - “aumeistari", kuri bijuši neiecietīgi un
ļauni. “Es vēl sapņos redzu, pat pēc 100000 gadiem atcerēšos, ka tieku
no rītiem rauts no gultas, sists un plēsts aiz matiem, ja esmu
nepareizi lietojis latīņu lietas vārdkārtu vai locījumu. No šiem
laikiem manā dvēselē tik dziļi iespiedies naids pret katru varmācību
un netaisnību, ka mana sirds katrreiz nodreb, redzot vai dzirdot kādu
pārestību. "Bērnībā pārciestais atstājis dziļas pēdas Gustava
raksturā, dzīves ceļā, kas bijis līdzīgs tēva izraudzītajam. Pēc ģimnāzijas beigšanas Gustavs studējis Leipcigā teoloģiju, dabaszinības,
valodas - ne tikai savam amatam noderīgās ebreju, sīriešu un arābu,
bet arī franču, angļu, itāļu un spāņu. Latviski kā lauku mācītāja
dēls Gustavs runājis jau kopš mazotnes, studenta gados šīs zināšanas
vēl vairāk izkopis, strādādams Breitkopfa apgādā, lasot Manceļa
sprediķu, kā arī Kurzemes dziesmu grāmatas 1770. gada izdevuma
korektūras. Gustavs no zēna gadiem kala pantus, vingrinājās
rakstniecībā, tāpēc Leipcigā cītīgi apmeklēja sava dievinātā dzejnieka
Gellerta lekcijas, jūsmoja par viņa garīgajām dziesmām un odām,
tikumiskajiem ideāliem, kas iespaidoja jaunā censoņa pasaules uzskata
veidošanos. Tirgotāja Šēnkopfa namā, kur saviesīgos vakaros pulcējās
studenti no Vidzemes, reiz daiļās Katrīnas dēļ Gustavs, būdams pēc
dabas straujš, saķildojies un duelējies ar Volfgangu Gēti, ar rapieri
ievainojot viņu augšdelmā. Atgriezies dzimtenē, Gustavs sekmīgi
izturēja amata pārbaudījumus, kandidāta gadu pavadot Krimuldā un Rīgā,
kur iestājās brīvmūmieku ložā. Tur viņš iepazinās ar sava laika
slaveno hronistu J.K.Broci, kura ietekmē vēlāk sarakstīja pa savai
vīzei Vidzemes vēsturi. Apprecējis sava priekšgājēja Medera meitu
Beāti, Gustavs Bergmanis kļuva par Āraišu draudzes mācītāju. Taču
drīz Virķēnu barons Engelhards ierosināja konventam izglītoto teologu
ievēlēt par mācītāju Rūjienas-Mazsalacas draudzē, kurā bija 20
muižas, 578 zemnieku mājas ar 11300 dvēselēm, to vidū 58 muižnieki, 8
literāti, 75 amatnieki, 95 kalpotāji, 1444 kroņa un 9642 privāti
dzimtcilvēki. Polemizējot ar Garlību Merķeli, Bergmanis sūdzējās, ka
viņam gadā jānotur 60 latviešu un 25 vācu dievkalpojumi, jāiesvēta 1000
mācībbēmi, jāpārklaušina 1400, jāsalaulā 80 pāri, jānobrauc 300
jūdzes 40 amatceļojumos jebkuros laika apstākļos, jāpieņem 4300
dievgaldnieki, jāvada kristības, bēres, jāveic valsts ierēdņa un
ārsta-dziednieka pienākumi, kas gan Gustava cienīgtēvam bijusi
sirdslieta. Kāda ģimenes vai draudzes locekļa izārstēšana ar paša
gatavotām zālēm, saknīšu uzlējumiem, ko tautā līdz šai dienai dēvē par
Bergmaņa "esencijām". viņam sagādājusi lielu prieku. Pastorātā bija
ierīkota lazarete, kur tika ārstēti pat ar lepru un tīfu saslimušie,
ko nediplomētais dakteris ar savām "kūrēm" uzturēja pie dzīvības. Kad
Katrīna Otrā vēl nemaz nebija aicinājusi slavcnos angļu mediķus uz Pēterburgu potēt sevi un galma ļaudis, Rūjienas pastors sekmīgi
turpināja draudzē vīrusu apkarošanu ar potēm, ko oficiāli atzina tikai
pēc 100 gadiem. Gustavs Bergmanis potēja pret bakām ap 12 000 bērnu
un pieaugušo, no kuriem neviens sērgā neaizgāja bojā. Vēsts par
zinību vīra humāno darbību bija nonākusi līdz galmam, un ķeizars
Aleksandrs Pirmais 1802. gadā piešķīra Gustavam fon Bergmanim Zelta medaļu, bet Dabas biedrība viņu ievēlēja par savu locekli. Rūjienā
Bergmanis rosīgi turpināja Leipcigā sākto literāta un izdevēja darbību.
No 167 izdotajiem darbiem 156 iespiesti viņa spiestuvē un ātri kļuvuši
par retumiem grāmatu krātuvēs un antikvariātos. Rīgā 1777. gadā izdotie
"Svēti stāsti no tiem notikumiem vecās un jaunās derības laikos"
piedzīvoja vairākus izdevumus. Garīgajā rakstniecībā lielākais Bergmaņa
sacerējums bija 1795. gadā klajā laistā "Sprediķu grāmata" ar daudziem
pamācošiem vērojumiem no dzīves. Vairākkārt izdota “Labbu ziņņu un
padomu grāmata, vidzemniekiem pa labbu iztaisīta" (1791), no 1792. līdz
1799. gadam “Vidzemes kalendārs", kur ievietotas vēsturiskas un
statistiskas vēstis, medicīniski ieteikumi u.c. Valodniekus un
kolekcionārus ieinteresēja 152 valodās Bergmaņa izdotā Tēvreize un paša
sastādītā “Baltijas provinciālisma vārdnīca", kur sniegtas ziņas par
Ziemeļvidzemes upēm, ezeriem, mežiem, alām, kā arī pagāniski ticējumi,
māņi un autora karagājiens pret tiem. Taču, pēc Arveda Švābes un Jāņa
Rudzīša domām, tā ir sava veida likteņa ironija, ka Bergmanis, pats
būdams Baltijas feodālā provinciālisma upuris, nemirstību ieguva,
glābdams “blēņu dziesmas" - gara dārgumus (ap 500 tautasdziesmas) tai
tautai, kuras senči pēc viņa pārliecības bijuši tumši pagāni, dzīvojuši
bedrēs un alās starp meža zvēriem. Tomēr nojauzdams, ka dainas "ir šīs
tautas domāšanas un jušanas atveids". Bergmanis, varbūt pat to īsti
neapzinoties. kļuvis par vienu no pirmajiem sekotājiem Herdera radītajā
gara revolūcijā, spēris krietnu soli pretī paša nesaprastajam Garlībam Merķelim.
Interesants
ir fakts, ka lūzums Bergmaņa uzskatos iestājies pēc Francijas
revolūcijas, izdodot lielā franču apgaismotāja Voltēra "Henriādi". „
Lauku mācītāja grāmatplauktos bija 827 vērtīgi sējumi - latīņu klasiķi,
mantotās vārdnīcas, komentāri, plaša bībeļu kolekcija, kas vēlāk nodota
glabāšanā Tērbatas universitātē. Augstākā muižniecība, kur Bergmanis
sīvi lūkoja iekļūt, neapstiprinādama Ķirbcļu muižas pirkumu par 6000
rubļiem, neļaudama mācītājkungam braukt karietē, sabiedrībā savas
meitas saukt par freilenēm, gauži sarūgtināja centīgo, nopelniem bagāto
draudzes ganu. Vidzemes bruņniecība neņēma vērā arī vācu muižnieka
titulu, ko Bergmanim bija piešķīris ķeizars Jozefs II. Aizvainotais
rūjienietis aizvien vairāk ieslēdzās sevī, gadiem ritot, sadrūma, taču
nepadevās, mācēja savos sprediķos "caur puķēm" atriebties
augstprātīgajiem skauģiem un vīzdeguņiem:
Ko dara daži priekšnieki?
Tie
nestrādā ar ziņu,
Tie manus ļaudis ēd un rij
Kā maizes kumosiņu.
Tie
paši ir no netikļiem.
Kas Dieva vārdus groza
Ar savu vārdu svētumu
Tie
apklāj savu blēdību...
Nespēdams izrauties kroņa virskārtās, sarūpēdams
iztiku plašajai ģimenei - skolojot savus desmit bērnus, spurainais,
nenogurdināmais Gustavs Bergmanis atdeva savu enerģiju pastorātam, kopa
saimniecību un draudzes dzīvi, dāsni dāļāja savas garīgās un laicīgās
itin noderīgās pamācīšanas, gūstot ļaužu cieņu un slavu. "Mūsu zeme,"
Bergmanis samierinoties uzsvēra, “nav bēdu ieleja, bet Dieva
brīnumdārzs, kur varam baudīt priekus draudzībā, laulībā, tuvāku
mīlestībā un nemitīgā darbībā... Īstā kristietība nepastāv lūgšanā un
iešanā pie dievgalda, bet labos darbos un skaidrā dvēselē." Bergmanis ar
patiku savos sprediķos iestarpināja rindas no paša rīmēm un
izteicienus, kas iegājuši tautā:
"Ēd ar sātu, dzer ar prātu!", “Ja gribi
no arkla bāgāts tapt, tad ar pats!" Mācītājs no kanceles aicināja
atcelt sodanaudas nelietīgi pavestām jaunavām, atcelt miesas sodus,
ierobežot dzimtbūšanas patvaļu, prasīt, lai jaunekļi dzīvei norūdītos,
izejot karadiencstu, mācītos smalkus amatus pie vācu, angļu un zviedru
meistariem, precētu meitas ar stingru darba tikumu, ar nožēlu minēja
trūcīgās mātes, kuras nonāvē jaundzimušos, "lai ar savu augli mēslotu
kapsētas". Kad darbīgā vīra spēki sāka izsīkt un bija jāliekas slimības
gultā, ārsti konstatēja sirds pārpūli, astmas uzliesmojumu, nieru
iekaisumu, bīstamas tūskas veidošanos... Aizvien biežāk uzmācās
nepanesamas sāpju lēkmes, atmiņas zudums 1814. gada 12. jūlijā Gustavs
Bergmanis lielās ciešanās mira. Tik liels pavadītāju pulks Rūjienā vēl
nebija pieredzēts. Kad šķirstu ar Bergmaņa mirstīgajām atliekām
novietoja dzimtas kapličā Ternejas kapos, visos apkaimes baznīcu torņos
ducināja piemiņas zvani. Rūjienas draudzei palika prātā tai vēl
nepazīstamā vācu dzejnieka Gētes vārdi no “Torkvato Tasso", ko svētrunā
teica konsistorijas pārstāvji no Rīgas:
Tās takas, diža gara mītas.
Uz
gadu simtiem iesvētītas.
Un viņa vārdu, darbu atbalsis
Pār paaudzēm ar
baltu gaismu līs.
Vienā no Bergmaņa mācītājmuižas saglabātajām ēkām
ierīkota izstāžu zāle muzejs, pie kura novietots piemiņas akmens
slavenajai Bergmaņu dzimtai. kuras pārstāvji nepārtraukti pēc kārtas
taisnā līnijā no tēva uz dēlu darbojošies par mācītājiem Rūjienas
draudzē 118 gadus: Gustavs (1771-1814), Benjamiņš (1814-1841). Rihards
(1841-1878), Eduards (1878-1889).
|
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru