Atmiņas / Vija un Jānis Drunkas ^

Vija Emīla m. Drunka ( dz.Krastiņa ), dzimusi 1932.gada 8.jūlijā, kolhoza „Ādaži” biedre no 1948.gada, no 1987. gada pensijā.

Jānis Mārtiņa d. Drunka, dzimis 1917.g. 29.maijā, kolhoza „Ādaži” biedrs kopš 1948.gada , no 1978.gada pensijā.

 Atmiņas pierakstītas un papildinātas 1981.g. 20.oktobrī; 1988 gada 17.aprīlī; 1990.gada 16.maijā

Kampenhauzenu dzimtas kapenes

Ādažu  pagasta teritorijā pirms pirmā pasaules kara bija vairākas muižas. Ādažu  muiža piederējusi kādam vācu baronam Kampenhauzenam.

barons Kampenhauzens

Kad sākās pirmais pasaules karš, viņš aizbrauca uz Vāciju un vairs neatgriezās. Pēc tam par Ādažu muižas īpašnieku kļuva Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs Eduards Zvaigzne. Viņš dzimis 1881.gadā, no 1922-1934 gadam bija Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs, bet no 1934-1939.gadam – Rīgas apriņķa lauku pašvaldību vecākais. Zemes reformas laikā Ādažu muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem. Un tā nu iznāca, ka te, Ādažu centrā, atrodas bijušās jaunsaimniecības, bet vecsaimniecības ir gar malu. 

 Carnikavas muiža piederējusi baronam Falkam. Viņš apglabāts Carnikavas kapos. Tur tika uzstādīts ļoti liels interesants piemineklis, kurā attēloti arodi, ar ko nodarbojušies Carnikavas muižā.

Kalniņ-Landavu lauki veroties no Nagaiņu kalna

Veci ļaudis stāstīja, ka reiz Ādažu un Carnikavas baroni spēlējuši kārtis, Carnikavas barons zaudējis spēli. Tai reizē tad nu Ādažu barons esot ievinnējis zemi ar Kalniņ-Landavām, protams, ar visiem ļaudīm. Kopš tā laika šīs mājas skaitījušās pie Ādažu muižas. Un zināt, ko tas nozīmējis cilvēkiem? Viņi vairs nav skaitījušies Carnikavas draudzē, bet bijis jābrauc uz Ādažu (Baltezera) baznīcu. Arī visi mirušie bija jāglabā Baltezera kapos, nevis Carnikavas, kā līdz šim.

Kopīgi iegādātais traktors

... Latvijas valsts laikā pieci Ādažu pagasta saimnieki nolēma savstarpēji kooperēties, kā tagad saka. Salikuši kopā naudu un nopirkuši kuļmašīnu „Imanta”, traktoru „Internacionāls”, kā arī vēl citu tehniku. Nekāda oficiāla biedrība tā nav bijusi, tik tāda sadarbība, lai var kopīgi iegādāties lielāku, spēcīgāku tehniku. Pa kārtai tad arī izmantojuši, bet, kad pašu lauki bija apstrādāti, ļāvuši izmantot arī citiem. Vispār tā bijusi tiem laikiem laba tehnika. To izmantoja arī pēc kara. Un kad nodibinājās Ādažu kolhozs, tas pārņēma šo tehniku.

Latvijas valsts laikā Ādažu pagastā visvairāk attīstīta bija piensaimniecība. Saimniecības vērtēja pēc piena izslaukumiem. Labākie saimnieki skaitījās Lapiņš „Jaunkūlās”, Saulītis „Ledoņos”,  Dzidrums „Dzidrumos”. Pārgaujā – Lipsts, Pētersons, Zedulis. Visiem bija labi, ražīgi lopi. 

Labas veidojās jaunsaimniecības. Gandrīz katrā bija pa pāris zirgiem, veda pienu uz Rīgu.

Eduards Grantskalns

Liela bija  Grantskalna saimniecība „Sautiņi”. Pats Grantskalns bija liels amata vīrs. Viņš dzimis 1881.gadā Stienes pagastā zemnieku ģimenē, bijis Ādažu pagasta darbvedis, Rīgas apriņķa padomes priekšsēdētājs. Lauku darbinieku slimo kases dibinātājs un priekšsēdētājs. Latvijas pašvaldības iestāžu darbvežu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs, Satversmes sapulces un Saeimas loceklis. Latvijas Zemnieku bankas padomes priekšsēdētājs, kā arī Rīgas piensaimnieku savienības, akciju savienības  „Zemnieku domas” un zvejas rūpniecības sabiedrības „Carnikava” valdes loceklis. Ādažu krājaizdevumu sabiedrības padomes priekšsēdētājs; apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Vāciju, vēlāk uz ASV, kur miris 1964.gada 12 martā Ņūdžersijā.

Pastāvīgi „Sautiņos” dzīvojušas tikai pāris kalpu ģimenes, kuras tur turējušās galvenokārt pajumtes dēļ. Bet vieninieki gan ilgāk par gadu „Sautiņos” neturējās un otrreiz tur neatgriezās. Par katru pārkāpumu, par katru nieku saimnieks atskaitīja no algas. Gadās, saplīst šķīvis , - atskaita no kalpones algas. Strādājot saplīst zirglietas, puisim atskaita no algas. Virējas dēlam „Sautiņu” dārzā ķiršu laikā bija jāšauj strazdi, lai kungam būtu lepns azaids. Kad tika būvēta Ādažu – Carnikavas šoseja, Grantskalns kā Saeimas deputāts panācis, ka to izbūvē ar līkumu, jo, būvējot taisnu šoseju, tā ietu pāri „Sautiņu” laukiem. Šoseju izbūvēja pāri jaunsaimnieku zemītei.

.... 1948. gadā, kad nodibināja kolhozu „Ādaži”, tajā iestājās Vija Krastiņa ar māti. Strādājusi par teļkopi „Kalniņ-Landavās”. Teļus saveda no jauno kolhoznieku mājām „Kalniņ-Landavu” kūtī. Atceros, cik grūti gājis, kad teļi vesti ganībās. Katrs meties uz savām bijušajām mājām, ganībām. Labi, ka bijis prasmīgs palīgs – ganu suns Džimītis. Tas ātri vien savedis teļus vienkopus un pratis noturēt kopā. Bet tad atkal gadījusies nediena. Reiz dzinusi teļus uz ganībām Džimītis līdz. Te garām brauc kāds rajona speciālists. Aptur un sāk kliegt, kāpēc suns pie teļiem. Teļi traki palikšot, kas tad atbildēšot! Tūlīt lai suni aizvācot un pie teļiem nekad vairs nelaižot! Bija vien jāsūta taksītis mājās. Bet teļi, kā suņa vairs nav, izklīst, ka ne kopā dabūt. Tad nu ar māti darījušas tā. Kā tuvojas laiks, kad teļi jāved mājās (pulksteņa ganos jau nav bijis), tā māte laidusi Džimīti ārā, lai ejot Vijai pakaļ. Sunītis attecējis uz ganībām, palīdzējis savākt teļus, un tad ganāmpulku dzinuši mājās. Pavisam pie teļiem nostrādāja divarpus gadus. Tad  saslimusi māte un vienai jau tas darbs nav apdarāms. Pārgājusi uz lauku brigādi. 

centrā Jānis Drunka / arāju sacensības

Savukārt Jānis Drunka pirms kolhoza „Ādaži” nodibināšanās bija noslēdzis līgumu ar „Kalniņ-Landavu” saimnieku Pēteri Kalniņu par laukstrādnieka vietu. 1948.gada 5.decembrī notikusi kolhoza „Ādaži” pilnsapulce, kad uzņemti jauni biedri. Kolhozā iestājās „Kalniņ-Landavu”  saimnieka meita ( pats bija miris ) un līdz ar viņu arī visi saimniecības ļaudis. Tai reizē tad arī Jānis Drunka tika uzņemts oficiāli par kolhoznieku, lai gan kolhoza darbos bija piedalījies jau līdz uzņemšanai. Pilnsapulce notikusi toreizējā kolhoza valdes ēkā – Ādažu muižā, tā saucamajā Bruņinieku zālē. Tagad jau tā ēka stipri pārbūvēta.

Pirmais darbs esot bijis ierīkot teļu kūti „Kalniņ-Landavās”. Tad jau nāca visādi darbi uz lauka, ara ar zirgiem, trīs ziemas brauca uz mežu gatavot kokmateriālus, kādu laiku strādāja par kalēju. Vispār strādāja visādus darbus, kas tobrīd bija nepieciešami.

1951.gada rudenī kolhozs nosūtīja Jāni Drunku darbā uz Saulkrastu rajona Vidrižu mašīnu un traktoru staciju (MTS), kur viņš strādāja par kalēja palīgu. 1953.gadā no marta līdz maijam Jānis Drunka mācījās Apguldes lauksaimniecības mehanizācijas skolā un ieguva traktorista kvalifikāciju darbam ar traktoriem DT-54 un KD-35. (Pirmās traktorista tiesības J.Drunka bija saņēmis 1938. gadā Priekuļos ). 1953. gada vasarā viņš ieguva arī kombainiera tiesības.

1953.gadā Latvijas PSR Ministru Padome un Latvijas arodbiedrību Republikāniskā padome piešķīra Jānim Drunkam LPSR labākā mehanizatora nosaukumu. Ar laiku viņa amata prasme tika izkopta un nostiprinājās. No 1966.gada  līdz 1975. gadam viņš regulāri piedalījās dažāda mēroga republikas, zonu, rajona aršanas sacensībās un vienmēr guva godalgotas vietas.

Gan prieks, gan raizes piedzīvotas ilgajos kolhozā nostrādātajos gados. Visvairāk atmiņā iespiedies kolhoza sākuma darba posms. Un viens no smagākajiem tā laika darbiem bija kokmateriālu sagatavošana, kad spēcīgākie kolhoznieki mēnešiem ilgi tika atrauti no sava pamatdarba. Par šiem meža darbiem stāsta arī Vija un Jānis Drunkas:

„Uz kokmateriālu sagādi bija jābrauc visiem, kas kust. Brauca gan nepilngadīgie, gan pensionāri, sievas un vīri. Mums „Ādažos” bija viens kurlmēms kolhoznieks, arī to aizsūtīja. Kolhoza darbam fermās palika tikai paši nevarīgākie.

Pirmajā ziemā, 1948./1949. gadā mums bija jābrauc meža darbos uz Koknesi. Aizbraucām novembrī, atgriezāmies janvāra vidū, bet vedēji palika vēl ilgāk. Kādā mājā bija iebūvētas nāras. Cēlāmies tumsā. Pa salu, sniegu bridām 4 km uz darba vietu. Strādājām, gaismas neredzējuši. Togad bija ļoti lielas izstrādes normas – 99 m**3 uz cilvēku. Strādājām līdz tumsai. Tikai tai dienā, kad braucām prom uz mājām, dabūjām redzēt, kur īsti bijām dzīvojuši. Darbs bija smags – gatavojām stutmalku, baļķus, gulšņus u.c. Kas palika pāri, aizgāja malkai. Par darbu maksāja valsts. Produktus deva kolhozs, kāva lopus, sūtīja gaļu. Tik beigās, kad no nopelnītā atrēķināja uztura naudu, nekas liels jau pāri nepalika – pāris rubļu mēnesī. Bet gadījās, ka pie galīgā norēķina mēs vēl palikām parādā. Toreiz, kad strādājām Koknesē un palika pēdējās dienas, aptrūka pārtikas. Tik milti vien bij palikuši. Saimniecei nav, no kā ēdienu gatavot. Tad gājām pie vietējiem iedzīvotājiem mainīt miltus pret ko ēdamu.

Nekādu specapģērbu, specapavu jau tolaik nebija. Strādājām apģērbā un apavos, kas jau nu katram bija. Un sals toziem bija pamatīgs! Kad janvārī braucām mājup, bija 35 grādi. Tā nu nākošreiz bijām gudrāki. Jau vasarā sagādājām visu ko siltu, lai ziemā nebūtu jāsalst.

Brīvdienu arī nebija. Bet bijām tā nostrādājušies, ka nolēmām vismaz Ziemassvētkos atpūsties, neiet darbā. Saimniece torīt sagatavoja gardākas brokastis. Bet nekas jau nesanāca – atskrēja kāds no priekšniekiem un vaicā, kāpēc neesot darbā. Mūsu brigadieris Emsiņš saka, ka nevarot jau bez brīvdienām strādāt, jāatpūšoties ar esot. Bet priekšnieks tik kliedz, kāpēc tad tieši Ziemasvētkos tas jādara. Ziemassvētkus nedrīkstot svinēt, lai ņemot citā dienā brīvdienu. Tā nu bija jāiet vien.

Nākošās divas ziemas strādājām Augšciemā. Bet tad kolhozs noslēdza līgumu par sēklu audzēšanu. Un mūs kā sēklaudzēšanas saimniecību atbrīvoja no meža darbiem.”

* izmantots raksts „Gan prieks, gan raizes piedzīvotas” no laikraksta „Ādažu ritmi” / 20.06.1990.

-