Iļķene ar pastāstiņu <>

Iļķene ir ciems Ādažu novadā, izvietojies novada austrumdaļā, 11 km no novada centra Ādažiem un 39 km no Rīgas.Ciems atrodas Gaujas labajā krastā, iepretim citam novada ciemam, Āņiem. Kādreiz uz Gaujas darbojusies pārceltuve.

===== Veras =====

 

⏳ ⏳ ⏳

Muižas zēns un kolchoza priekšsēdētājs

Vēl kaimiņu māju logi bija tumši, kad Iļķenes muižas amatnieka Jāņa Vilciņa sieva Anna jau rosījās ap plīti. Pēterīt, dēliņ, celies nu! Viņa mudināja gulētāju. Miegs tik salds, taču ilgāk gultā palikt nevarēja. Lai guļ tie, kuru tēviem ir zirgi. Kājiniekiem jāceļas agrāk, lai laikā nokļūtu skolā. Uzāvis kājās trīs pāri zeķu un lielas pastalas, pasitis padusē maizes kulīti, Pēterītis drīz vien atradās uz ceļa, sāka cīņu ar dziļo, neizbrienamo sniegu un puteni. Tāpat kā visās citās, arī Ādažu Garkalnes pamatskolā diena sākās ar boksterēšanu un galvas rēķiniem, ar bībelstāstiem un baušļiem. Ar tiem rītā sākās, ar tiem pēcpusdienā beidzās. Kaut gan «dieva gudrības» Pēterītim lāgā nepatika, bez tām no vienas klases uz otru pāriet nevarēja. Jākaļ, jāiegaumē Jēzus ceļojumi un kala. Tas atgadījās trauksmainajā 1905. gadā. Pēterītis toreiz mācījās otrajā klasē. Skolotāji aizgāja uz sapulci. Palikuši vieni, zēni nolēma audzināt meitenes «laicīgā garā». Atņēmuši tām katķismus, viņi «debesu grāmatiņas» uzmeta debesīs - uz krāsns. Protams, šāda rīcība nepalika bez sekām. Arī mazais Vilciņš (tā Pēterīti sauca skolā) kā viens no «dumpja» organizatoriem dabūja ar pletni pa rokām. 

Pamatskola pabeigta. Ko darīt tālāk? Izlemt palīdzēja apstākļi, kaut gan tēvs un māte muižas darbos plēsās no rīta tumsas līdz vēlai naktij, četrus bērnus paēdināt un apģērbt nespēja. Jāstrādā pašam ko te vēl gudrot, ko citu izdomāsi. Ziemās Pēteris Vilciņš veda muižas malku uz Rīgu, pavasaros ecēja kunga tīrumus, rudeņos sēja rudzu kūļus, piemiņa seru pantus, raka kartupeļus. Pat vēdera tiesu nopelnīt nevarēja. Muižkungam bija ķieģeļu ceplis. Par 30 tūkstoš ķieģeļu kraušanu maksāja 5 rubļus. - Uzvalks būs rokā, - nodomāja zēns un sāka smago darbu. Tas notika pavasarī. Pienāca Jāņi, rudens, taču 5 rubļus sagaidīt vien nevarēja. Pēterītis raudāja, dusmojās uz vagaru, nesveicināja viņu, nebučoja tam roku.  Kādu dienu Jāni Vilciņu un dēlu izsauca uz muižu. Tu velti raudāii. Nu kungs, Pēterīt, tos piecus rubļus atdos, gājējus ceļā pavadīja māte. Zēns jau izprātojās, kādas krāsas drēbi pirks, kādus šūs svārkus, kādas bikses. Pats kungs ar Vilciņiem šoreiz nerunāja. Pretim iznāca vagars Līcis. Daru jums zināmu, ka Jāņa Vilciņa divas aitas uzgājušas muižas nopļautajam rudzu tīrumam. Par aitu nodarīto skādi Pētera Vilciņa pieci rubļi norakstīti. Otrkārt, puika ir bezkaunīgs, nedod man godu, nebučo roku. Par šito viņam pienākas pēriens. Nopelnīto piecu, cerētā uzvalka vietā Pēterīša mugurā bija sūrkstošas rīkšu pēdas. Sapņo vēl par augstām lietām! 

Gadi vilkās kā lietus mākoņi, aizēnodami Pēterīša bērnu un jaunības dienu sauli. Smagiem svina zābakiem gāja laiks, sirdī atstādams rūgtumu, delnās tulznas.  1918. gads. Bijušais Krievijas cara armijas ierindnieks Pēteris Vilciņš brīvprātīgi iestājās jaunorganizētajā Sarkanajā Armijā. Baltgvardu tīrīšana no Maskavas, sardze pie Kremļa, pie lielā Ļeņina. Lūk, viņš - dižais gudrais cilvēks, dedzīgais Ļeņins, uzkāpis uz patronu kastēm, vienkārši runā ar sarkanarmiešiem. Ļeņins_un rītausma cilvēces vēsturē spirgtu dvesmu atnesa arī Pētera Vilciņa dzīvē. Padomju vara Latvijā 1919. gadā. Bijušais muižas zēns uzvilcis brīvprātīgo ugunsdzēsēju mundieri. Viņam kabatā Pētera Stučkas parakstīta apliecība, rokās šautene, sirdī neizsakāma vēlēšanās cīnīties. Ugunsdzēsējs. Taču ugunsgrēkus nācās dzēst mazāk, vairāk bija jācīnās ar baltajiem bandītiem, jāpalīdz ievainotajiem. Neaizmirstamais 1940. gads. 

Trīs pagasti - Ādažu, Mangaļu un Ropažu - darba zemniekam Pēterim Vilciņam dāvā lielu uzticību, viņu kā šo pagastu pārstāvi sūta uz Vissavienības lauksaimniecības izstādi. Pārbraucis mājās, viņš stāsta, kā cilvēki dzīvo Padomju zemē, kā strādā kolchoznieki. Viņš...  taču noziedzīgais fašistu iebrukums pārtrauc sapņus un nodomus. Vilciņam valstij jāmaksā papildus nodevas. Ja Vilciņš ko neizpilda - viņam draud ar cietumu. Pēteri Vilciņu ne tikai vācieši - varas vīri, bet arī pašmāju fašistu līdzskrējēji sauca par sarkano... 1957. gada novembris. Tāpat kā agrāk uz jūru vilņus veļ Gauja. Daudz sūru dienu, sviedru un asaru tā aizskalojusi projām. Tās krastos zeļ jauna brīva, pārticīga dzīve. Uz Gaujas krasta stāv «Paunu» mājas, kuras kādreiz no Iļķenes muižas rentēja Jānis Vilciņš, muižas amatnieks. Tagad Jāņa vairs nav. Šajās mājās dzīvo viņa dēls lauksaimniecības arteļa «Garkalne» valdes priekšsēdētājs.

Tālāk par pamatskolu, kurā šodien atrodas kolchoza kantoris, (krāsns, uz kuras meta katķismus, gan pārmūrēta) viņš netika. Taču, ko agrāk nevarēja jaunie, to tagad iespēj pat vecie. Tā arī Pēteris Vilciņš mācās. Uz galda laikrakstu, žurnālu klāsti, brošūras, grāmatas. 1949. gadā viņš ar teicamām sekmēm beidza Priekuļu lauksaimniecības technikumā organizētos trīs mēnešu kolchozu priekšsēdētāju kursus. Kopš 1953. gada viņš vada sociālistisku saimniecību - to nevar veikt bez zināšanām, bez mācīšanās. Ja 1952. gadā arteļa «Garkalne» kopējie naudas ienākumi bija nepilni 492 tūkstoš rubļu, tad 1953.gadā jau 836 tūkstoši, bet pērn - pirmais miljons. Kur gan mūsu rajonā ir tik lieliska kukurūza kā «Garkalnē»? Nekur. Par tās audzēšanu kolchozs jau trešo gadu ir Vissavienības lauksaimniecības izstādes dalībnieks. 

Turīgāki nekā agrāk kļuvuši kolchoznieki. Šogad par katru izstrādes dienu viņi saņems 8,50 rubļu' naudā, pusotra kilograma graudu, pus kilogramu kartupeļu. Nav viegls priekšsēdētāja darbs. taču veikt var visu, ja karsta griba, ja labi palīgi. Gribas, arī palīgu b. Vilciņam netrūkst. Lūk, brigadieris Jānis Eglīte, agronoms Žanis Ģēmis, kolchoznieks Jānis Eglītis palīdz ar vērtīgu padomu. Ne tikai viņi, ir vēl arī citi, bez kuriem priekšsēdētājs Vilciņš savu darba ikdienu iedomāties nevar. Ir aktīvisti, ir saliedēts kolchoznieku kolektīvs, ir panākumi un te viena no galvenajām lomām Pēterim Vilciņam, viņa neatlaidībai, viņa uzņēmībai.

R. Vējiņa teksts 

* Darba Balss / 07.11.1957

================ *** ==============

Militāro mācību nodrošināšanai un sabiedroto karaspēka uzņemšanai nākotnē Ādažu apkaimē varētu būvēt vēl vienu tiltu pār Gauju, savukārt pagaidām valdība ir atbalstījusi sarunu sākšanu ar Ādažu novada domi par Iļķenes ceļa pārņemšanu Aizsardzības ministrijas (AM) valdījumā, par valdībā lemto vēsta aģentūra LETA.

Valdība otrdien uzklausīja AM ziņojumu par situāciju ar ceļa infrastruktūru Ādažu apkaimē. AM norāda, ka, ņemot vērā Ādažu bāzes attīstības plānus, pieaugošo militāro mācību skaitu un apjomu un ar to norisi saistītās drošības prasības, civilā autotransporta kustība pa pašvaldībai piederošo Iļķenes ceļu, kas šķērso Ādažu poligona teritoriju, jau pašlaik tiek īslaicīgi ierobežota.

Līdz ar militāro mācību skaita pieaugumu un drošības prasībām militārajos objektos ilgtermiņā būtu nepieciešams šo ceļu slēgt un izmantot tikai militārajām vajadzībām. Lai to īstenotu, tika izskatīts jautājums par pieeju alternatīvam ceļam, jo Iļķenes ciema iedzīvotājiem Iļķenes ceļš ir vienīgais asfaltētais maršruts uz saviem īpašumiem. Tika izskatītas alternatīvas – Vecštāles ceļa atjaunošana vai arī tilta pār Gauju izbūve, savienojot Iļķenes un Āņu ciemu.
Apkopojot Satiksmes ministrijas sniegto informāciju, secināts, ka Ādažu novada pašvaldības ceļu pārbūvei un tilta pār Gauju izbūvei Eiropas Savienības fondu vai Valsts autoceļu sakārtošanas programmas līdzfinansējums nevar tikt novirzīts, jo finansējums plānots valsts galveno un reģionālo autoceļu pārbūvei.

AM infrastruktūras attīstības plānos 2016.-2018.gadam nav ieplānoti budžeta līdzekļi ceļu infrastruktūras sakārtošanai Ādažu pašvaldībā minētajā apjomā. Infrastruktūras attīstības prioritātes ir saistītas ar Nacionālo bruņoto spēku (NBS) spēju attīstību un uzņemošās valsts atbalsta infrastruktūras izveidi sabiedroto spēku izvietošanai. Ilgtermiņā kā prioritāte tiks izvērtēta iespēja līdzfinansēt tilta pār Gauju izbūvi. AM gan norāda, ka svarīgi būtu līdz 2020.gadam veikt reģionālās attīstības izpēti, lai izvērtētu šādas infrastruktūras izbūves ietekmi uz reģiona attīstību un nekustamā īpašuma vērtību.

Laivu maršruts no Iļķenes līdz Gaujas tiltam Ādažos

Tilta izbūve būtu ieguvums ne tikai NBS, Iļķenes un Āņu ciema iedzīvotājiem, bet arī plašākai administratīvajai teritorijai, sekmējot mobilitāti un infrastruktūras attīstību kopumā, kā arī tilts kalpotu kā savienojums starp tuvumā esošajām šosejām, uzskata AM.

Ņemot vērā iepriekšminēto, ka AM budžetā tuvāko četru gadu laikā nav paredzēts finansējums, lai veiktu Ādažu novada ceļu nepieciešamos būvdarbus alternatīvas pieejas nodrošināšanai, šobrīd vienīgais risinājums ir pašreizējās ceļu infrastruktūras uzlabošana, kas nozīmētu, ka Iļķenes ceļš tiktu pārņemts AM valdījumā un uzlabota tā infrastruktūra. Līdz alternatīva ceļa infrastruktūras risinājuma īstenošanai satiksme uz Iļķenes ceļa netiks ierobežota, izņemot īslaicīgi – intensīvu militāro mācību laikā.

Laivošanas galapunkts Ādažos

Šis ir īstermiņa risinājums, jo, palielinoties mācību intensitātei, būtu grūti nodrošināt sabiedrības drošību un izsekot civiliedzīvotājus, kuri izmanto šo ceļu. Papildus AM uzskata, ka ir jārod ilgtermiņa risinājums situācijas uzlabošanai, kas nozīmētu budžeta līdzekļu piešķiršanu alternatīva ceļa infrastruktūras projekta īstenošanai.

Iļķenes ceļa slēgšana nepieciešama gan civiliedzīvotāju drošībai, gan netraucētai NBS valsts aizsardzības uzdevumu izpildei Ādažu poligonā. Alternatīva ceļa infrastruktūras projekta īstenošanas risinājums AM atkārtoti jāvērtē pirms attiecīgā budžeta plānošanas perioda.
Ņemot vērā iepriekšminēto, valdība šodien konceptuāli atbalstīja sarunu sākšanu ar Ādažu novada domi par Iļķenes ceļa pārņemšanu AM valdījumā, finansējuma piešķiršanu ceļa infrastruktūras sakārtošanai un īslaicīgu publiskās ceļa satiksmes ierobežošanu militāro mācību laikā.

===