Ādažu novads cauri gadu simtiem bildēs: Gaujas-Baltezera kanāls

piektdiena, 2014. gada 24. janvāris

Gaujas-Baltezera kanāls - II <>

Tilts pār Gaujas-Baltezera kanālu Podniekos

Kanāla sakopšanas talka Pašvaldību vēlēšanu gaisotnē / 2017.g. pavasaris

Skats no tilta Podniekos

Kokmateriālu pludināšana Gaujā kardināli mainījās pēc 1903. gada, kad pēc ilgiem pūliņiem atklāja Gaujas – Daugavas kanālu, kas ļāva Gaujas baseina baļķus pludināt līdz Baltezeram. Tā bija vaļēju koku, ne plostu laišana lejup pa upi.

Intensīva plostu laišana pa Gauju sākās 19. gadsimta 80. gados. Lai Gaujas plostnieki tiktu līdz Rīgas koku ostai, nācās tos laist pa upes grīvu Rīgas jūras līcī un ar velkoni vadīt līdz Daugavas grīvai. Tas bija pats bīstamākais un dārgākais Vidzemes kokmateriālu pludināšanas posms. Tāpēc jau desmitgadi vēlāk, ap 1894. gadu, radās ideja savienot abas upes ar kanālu. Doma nebija jauna, jo ik pa laikam bija izskanējusi jau daudz agrāk. 1896.gadā problēmas risināšanai izveidoja Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrību. Dibināšanas brīdī to sauca par upju ceļu pārlabošanas sabiedrību. Vēlāk nodibināja arī Daugavas-Gaujas savienošanas biedrību, bet darbi nesekmējās tik raiti, kā gribētos, jo prasīja krietnu finansējumu.

Kanāla vietas izpēte sākās 1898. gadā un turpinājās arī nākamajā gadā. Šim nolūkam sabiedrība pat nolīga pieredzējušu speciālistu no Dānijas.

Kanāla sākumu nosprauda Gaujas līkumā pie Remberģu muižas, kur mūsdienās atrodas Ādažu novada Strautkalni. Vieta bija izdevīga, jo aptuveni trīs kilometru attālumā atradās Mazais Baltezers, un vēlāk kanāla pirmo posmu tā arī dēvēja: par Gaujas – Baltezera kanālu. Tālāk ar 300 metru garu kanālu atlika savienot Mazo Baltezeru ar Lielo Baltezeru, bet nākamais mērķis bija Ķīšezers, līdz kuram varēja nokļūt pa Juglas upi. Tāpēc no Lielā Baltezera kanāls tālāk veda uz Juglas upi, un to raka lielākoties pa bijušā Bukultu strauta gultni apmēram 3 km garumā.

Ķīšezera galā, kas bija aptuveni 7,5 km garš ūdensceļš atradās Mīlgrāvis, bet tālāk – Daugavas atteka. Kopumā bija jārēķinās ar nepilnus 30 kilometrus garu ceļu no vienas upes līdz otrai.

Nelieli rakšanas darbi iesākās 1900. gada otrajā pusē, bet ar pilnu sparu turpinājās 1901.gadā, paralēli tam projektējot un ceļot divas slūžas. Ūdens līmenis Gaujā bija par 2,6 metriem augstāks nekā Baltezerā, un to varēja regulēt tikai ar slūžām. Darbu vadība bija uzticēta kādai firmai no Berlīnes, kuras inženieri Rīgā ieradās 1901. gadā. Prese rakstīja, ka rakšanu veicot kāda moderna „ārzemju mašīna”, kura diennaktī norok 200 kubikasis zemes un kuru vada ārzemnieks.

Pirmie izmēģinājuma plosti pa kanālu tika palaisti 1902. gadā, bet oficiāli to atklāja 1903. gada 18. martā – bez orķestra un liela pompa. Turpmākajos gados plostu skaits Gaujā krasi samazinājās. Agri pavasarī Gaujas ledu desmitiem kilometru garumā nomainīja blīva jo blīva baļķu sega – kokmateriālus upē pludināja vaļējā veidā. Tas deva iespēju sezonā nopludināt ap 150000 kubikmetru koksnes, kas bija ļoti efektīvs koku transportēšanas veids. Pludināšanā iesaistījās ap simt vīru – pludinātāji – no visas Vidzemes.

Gaujas-Baltezera ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju ar Daugavu

Gar kanālu virzās zemes ceļš

Apakšā pa kreisi Gaujas Daugavas atjaunotais kanāls.

Pa labi Gaujas Daugavas kanāla krituma aizžogojums

======================================================================

Gaujas - Daugavas kanāla padziļināšana.

Kara laikā kanāls bija cietis no lielgabalu granātām.

* Nedēļa / "Gaujas – Daugavas kanala padziļinašana" / 11.12.1925

Kanāla gultne bija izklāta ozola koka dēļiem un krasti nostiprināti / 20.gs. 50.gadi

Aizbrauca pēdējais plosts

Gaujas~Daugavas kanāls (saukts arī Gaujas-Baltezera kanāls) savieno abas ievērojamākās Latvijas upes caur Mazo Baltezeru, salām bagāto Lielo Baltezeru un Ķīšezeru. Kanāls sākas tur, kur Gauja pavirzījusies savā tecējumā vistālāk uz dienvidiem un maina virzienu uz ziemeļrietumiem. Tā garums līdz ietekai Mazajā Beltezerā 3 km.

Kanāla lejas posmā no Lielā Baltezera līdz Juglas upei (Juglas ezera noteka uz Ķīšezeru) garums ir 3,3 km un to sauc arī par Juglas kanālu. Ķīšezera noteka uz Daugavu ir Mīlgrāvis. Kopējais ūdensceļa garums ir 26 m. Kanāls rakts 1899.-1903. gados koku pludināšanai no Gaujas baseina nolūkā saīsināt ūdensceļa garumu. Pirms tam kokus pludināja līdz Gaujas grīvai, tad sēja plostos, ko velkoņi vilka pa jūru un Daugavu uz Rīgas kokzāģētavām. Pludināšanas celš bija gandrīz divas reizes garāks un rudens vētrās bija risks, ka plostus izārdīs. Kanāla izbūve rokas darba rīkiem pirms vairāk nekā 70 gadiem, kad nebija nekādas mehanizācijas, atzīstama par ievērojamu veikumu. Šā gada pavasarī no Mazā Baltezera «koku dārza» svinīgi aizvadīja uz Jaunciema papīrfabriku pēdējo plostu. Gaujas-Daugavas kanāls kalpoja pludināšanai 70 gadus un devis kokrūpniecībai lielu ekonomisku efektu. Tomēr kanāls nav zaudējis savu nozīmi arī turpmāk. To izmanto kuģīšu satiksmei no Rīgas līdz Aldarim (Mazā Baltezera Ziemeļaustrumu krastā) un atpūtai, tas atjaunina abu ezeru ūdeņus. Atpūtas apstākļi Mazajā Baltezerā un tā krastos pēc pludināšanas izbeigšanas krasi uzlabojas. Gaujas-Daugavas ūdensceļam Rīgas zaļās zonas teritorijā ir liela, savdabīga atpūtas nozīme.

Z.Sūna

* Darba Balss / 07.10.1972

Zaloms - baļķu sastrēgums Gaujas-Baltezera kanālā / 1957.gads

Arī 20 metru platajā kanālā bieži gadījās sastrēgumi. Daļu tā krastu pret izskalošanos nodrošināja dēļu un kārklu zaru sienas, pat grunts daļēji bija izlikta ar dēļiem.

*******************************< šurpu - turpu >********************************