BĒRNĪBAS ZEMI PIEMINIET UN SKAISTUMU,
KAS PĀRI MŪŽAM ZIED!
Ar Andra Vējāna dzejas rindām kolhoza «Ādaži» bērnudārzu «Strautiņš» un "Vālodzīte" audzēkņi kopā ar audzinātājām bija sagatavojuši tematisku pēcpusdienu veltītu Vispasaules bērnu aizsardzības dienai. "Dažādu tautu dejas mijās ar dzejas rindām par mieru, par tautu draudzību, par darbu. Uz kolhoza sporta kompleksu no Pabažu puses atbraukuši vismazākie vālodzēni, kam vēl tikai trīs gadiņi, bet viņi jau prot nodejot latviešu tautas deju "Kamoliņš". Dažādu tautu etnogrāfiskās dejas mijas ar mūsdienu modernajiem ritmiem čarlstonu, disko, ko izpilda «Strautiņa» vecākie un sagatavošanas grupas audzēkņi. Uzvedumā (attēlā) skan I. Dunajevska melodija «Trauciet, miera dūjas». Sagatavojot uzvedumu daudz paveikuši abu bērnudārzu darbinieki, īpaši deju skolotāja Inta Virza. Šādam pasākumam ir liela nozīme bērnu personības veidošanā. Tajā caurvijas fiziskā, tikumiskā un intelektuālā audzināšana. Bērnos veidojas kolektīvisms, tautu draudzības un patriotisma jūtas.
A. Līdaka, rajona Tautas izglītības nodaļas pirmsskolas iestāžu metodiķe
* Darba Balss / 19.06.1986
 |
| 1983.gadā atklāj bērnudārzu "Strautiņš" 315 vietām |
KOLHOZU STIPRU DARA ĢIMENE
Kolhoza «Ādaži» jaunais bērnudārzs uzcelts, tā sakot, ar pielaidi augšanai. Tāpēc tajā ir brīvas vietas. Taču iekārtot bērnu diennakts grupā nav viegli. Valde piekritīs tikai tajā gadījumā, ja vecāki minēs svarīgus iemeslus, kāpēc viņi nevar vakaros veltīt laiku mazajam. Bērnudārzs, lai cik labs tas arī būtu nevar pilnībā aizstāt vecākus, uzskata kolhoza priekšsēdētājs A. Kauls.
Saki, ko gribi, bet morālo un darba rūdījumu bērns vispirms iegūst ģimenē. Tā paša iemesla dēļ saimniecībā atteicās no mazbērnu novietnes celtniecības. Tā vietā jaunajām mātēm saglabā darba stāžu, kamēr bērnam aprit trīs gadi. Viņas saņem ikmēneša pabalstu pēc pirmā bērna no 35 līdz 50 rubļiem atkarībā no tā cik ilgi sieviete strādājusi kolhozā. No pirmā acu uzmetiena tas var likties pārāk dārgi saimniecībai, turpina A. Kauls. Taču apsvērsim priekšrocības. Pirmkārt, kura jaunā māte strādās ar pilnu atdevi, ja sāp sirds: kā tur mans pirmdzimtais iztiek bez manis? Otrkārt, biežās slimības lapas bērna kopšanai un šai sakarā steidzamie aizvietotāja meklējumi un nervu bojāšana. Treškārt, ar summām, kuras mēs iztērētu mazbērnu novietnes celtniecībai, pietiek, lai 15 gadus mātēm izmaksātu papildu pabalstus. Rūpes par jaunajām mātēm un vismazākajiem «Ādažu» iedzīvotājiem ir tikai daļa no kompleksās sociālās ģimenes nostiprināšanas programmas, ko realizē saimniecībā. 
LATINFORM korespondents
| KOLHOZU STIPRU DARA ĢIMENE |
1986.07.10 Par Komunisma Uzvaru (Ludza) |
.jpg)
 |
| Sandra Breidaka - Ādažu PII "Strautiņš"vadītāja |
 |
| Anita Šaicāne |
👦👧👨👩
| AUDZIET VESELI! |
1986.02.01 Veselība ARUMA, A. |
👦👧👨👩
Daži fakti pārdomām
Decembra trešajā otrdienā izdevās iepazīties ar politmācībām trijās komjaunatnes pirmorganizācijās. Cik dažādas tēmas izraudzītas komjauniešu mācībām, tik dažāda bija arī auditorijas attieksme. Varētu domāt, ka visiedarbīgākā ir zinoša lektora uzstāšanās. Jaunas informācijas pārbagātība. Sēdi un klausies. Protams, interesanti. Taču šajā mirklī klausītājs izdzirdēto vēl nav apdomājis, izanalizējis un līdz galam piesavinājies. Vai esat ievērojuši, ka uzzinātais kļūst par jūsu neatņemamu īpašumu tikai tad, kad esat to izteikuši ar saviem vārdiem kādam citam? Tāpēc jau arī seminārveida nodarbības šķiet pašas interesantākās un iedarbīgākās. Bet tagad visu pēc kārtas.
KĀ ĶINIETIS NOREĶINĀS AR VALSTI?
Manuprāt, šis bija viens no interesantākajiem jautājumiem, kuru agrofirmas «Ādaži» metodiskā kabineta vadītāja propagandiste A. Treiguta uzdeva bērnudārza «Strautiņš» mācību grupas klausītājiem. Kamēr mazie ādažnieki gulēja diendusu, lielākā daļa personāla pabija īstā ģeogrāfijas stundā. Jo kursa «PSKP XXVII kongress un pasaules politikas pamatproblēmas» kārtējā nodarbība tika veltīta Āzijas un Klusā okeāna reģio
na valstīm. Atmiņas atsvaidzināšanai G.Dambe vēlreiz pārlūkoja reģiona valstu ģeogrāfisko izvietojumu, praktikante S. Daukšte bija sagatavojusi stāstījumu par militārajiem blokiem. Sarunas risinājās arī par nesen Deli notikušo PSKP CK ģenerālsekretāra M. Gorbačova vizīti, tās nozīmi. Par Japānu interesanti stāstīja darbmācības pasniedzējs V. Zviedris. Un kā ne, ja šajā valstī 99,7% visas saražotās produkcijas atbilst pasaules standartam, rūpnieciskie roboti spēj izdarīt 1000 kustības, augsti attīstīta elektronika. Šķiet, kas vēl vairāk, klausies, pieraksti un priecājies par Japānas sasniegumiem ar nostaļģisku nopūtu, kad mēs tā iemācīsimies saimniekot. . . Bet tajā pat vietā ir A. Treigutas atgādinājums par ASV delegācijas viesošanos «Ādažos» un amerikāņu apmulsums, ka arī mēs protam saimniekot ekonomiski. Ķīnā notiek ne tikai ekonomiska augšupeja vien. Šī agrārā valsts noslēgusi līgumus ar ģimenēm par zemes apsaimniekošanu. Bet, ja kāda iemesla dēļ ķīnietis nav ieguvis gaidīto ražu? Daļa klausītāju ir sliecīga domāt, ka valsts nāk pretī. Gluži tāpat kā piešķir aizdevumus mūsu saimniecībām. Bet nekā. Zemi atsavina. Tāpēc Ķīnas zemnieks ir ar mieru krist parādos, laist pasaulē daudz bērnu, lai tikai noturētos pie zemes. Tas ir pretrunā ne tikai ar valsts politiku demogrāfijas jautājumā, bet veicina arī tautas noslāņošanos. Bagātie kļūst vēl bagātāki. Vai ceļš ved atpakaļ kapitālismā? Jā, ir ko padomāt audzinātājām, kamēr bērni vēl guļ . . .
S. Veckalne ; A. Treiguta
no kreisās: Anita Šaicāne, Normunds Breidaks
 |
| Ādažu pirmsskolas izglītības iestādes peldēšanas treneris - Jānis Skrims / 2012.g. 17.aprīlis |
.jpg)
Ādažu "Strautiņš"
Pagājušajā gadā stārķis ādažniekiem atnesis divas reizes vairāk bērnu nekā iepriekšējos gados. Viņi to ciemiņiem paziņo labprāt, līdzās pārējiem saimniecības sasniegumiem. Ik reizes šo vēsti pavada tāds neliels triumfa smaidiņš — lepojamies! Bet arī tas, kurš uz «Ādažu» zemes nav spēris ne soli saprot — 218 pasaulei pieteiktie saucieni gadā tik tiešām ir arī kolhoza stabilitātes rādītājs Kādreiz tiku dzirdējusi — Ādažos ceļot jaunatnes izglītošanas un audzināšanas kompleksu. Sarāvos cik skaļi tas skan! Bet tie nav piepacelti vārdi! Izzinot šī «audzināšanas plāna» detaļas, pilsētniekam grūti pat visu to aptvert. Nu sakiet, vai varat noticēt, ka kāds jums maksātu naudu par to vien, ka jūsu delveris iet skolā? Un ja vien viņš nav gluži auša, mācās labi bez trijniekiem maksātu vēl? Bet «Ādažos» tā ir!
Tas ir gluži fantastiski (protams, atkal manā, pilsētnieces, uztverē). Lauku ļaudīm spēcīgākās saimniecībās, iespējams, ir līdzīgi apstākļi - cik saņem un kādus atvieglinājumus gūst vecāki par bērnu kārtīgu audzināšanu. Protams, gan ar vienu noteikumu, ja vecāki paši ir priekšzīmīgi savā darbā un abi kolhozā nav svešinieki te nostrādājuši vismaz trīs gadus. «Ādažos» uzskata, ka visstiprākās ir tās ģimenes, kur tēvs un māte strādā saimniecībā. Un meklē dažādas iespējas, lai rastu piemērotu darbu abiem. Pērn rudenī kolhoza centrā nodeva sen loloto, pašu ieprojektēto un rūpēto bērnudārzu. Šai jaunajā bērnu dārzā satiku jauniņu frizierīti. Viņas darbatelpu vēl tikai iekārto, neviens par tādu neparastu štata vienību kā frizieris bērnudārzā arī nebilda, acīmredzot pie visa rādāmā tas tāds nieks vien ir. Nu. lūk, šīs jaunās sievietes vīrs strādājot saimniecībā (dzīves vieta Rīga), bet mājās viņam sieva — friziere ar bērniņu. Paaicinājuši pastrādāt uz pusslodzi. Lūk, jaunajai frizierei bērnudārzā izrādījies plašs darbalauks — 300 cērpjamas un veidojamas mazas galviņas, svētku reizēs — arī lielās. Nu. protams, kuram lauku cilvēkam ir laiks bērnus vest uz frizētavu? Bet laiks ir pagājis. Ak Jānītis noaudzis plušķains kā sunītis un Ilzītei gribas poniju uz pieres. Ieraksti grāmatā! Un vakarā saņem savu bērnu kā no salona iznākušu. Frizieris, daiļdārznieks, peldēšanas treneris, darbmācības pasniedzējs — atzīsimies, tās vēl nav visai pierastas profesijas bērnudārziem, vai ne? Bet padomāsim, padomāsim .. . Vai nav tā, ka šīs profesijas būtu vēlamas ikvienai bērnu audzināšanas iestādei. Lai mūsu kuslie bērniņi ieiet skolā norūdīti, darboties griboši un varoši, lai viņi jau no pašas mazotnes sevī izkoptu tās spējas, ko viņos ielikusi māmuļa Daba.
Ādažu» bērnudārzs ir skaists, pat ļoti skaists, celts ar vērienu, kāds pienākas šādai saimniecībai. Te atkal ir ziemas dārzs, kur visa dzīva radība zeļ, zied un vairojas, ir skaisti iekārtoti interjeri, baseini, pat poniji, kuriem speciāli tiek pasūtīti (nu jau droši vien gatavi) iejūgi un mazi ratiņi. 
Vēlreiz atcerēsimies — šīs ir pārtikušas un ar tālu skatu nākotnē dzīvojošas saimniecības visjaunākās paaudzes mājas. Galvenais, kas priecē pat ciemos ienākušu cilvēku, — te viss ir ērts, lidz sīkumam izdomāts. Man teica — tā bijusi Ārija Kaula — pirmā bērnudārza vadītāja, kas braukājusi, skatījusi, meklējusi un ierosinājusi, šo projektu burtiski izauklējusi visu tā tapšanas un celtniecības laiku. Tagad stafeti nodevusi Sandras Orlovas rokās. Ienākuši bērnudārzā, apmulstam: te valda tāds svinīgs miers, it kā būtu nokļuvuši teātrī izrādes laikā, ne bērnudarzā, kur 13 grupās strādā apmēram 300 bērnu! Un trešdaļa no šī skaitļa vēl pieaugušo klāt. Katrai grupai savs namiņš, kuri savienoti ar trim gariem (kā skrejceļi) gaiteņiem — gan zilo, gan zaļo, gan sarkano. Atveram darbmācības kabineta durvis sagatavošanas grupas zēni darina putnu būrus. Nē, pirkstiņi vēl nav veikli — tu, cilvēkbērns, sit pa naglu, un — au! — biedra pirkstam virsū. Bet tas taču ir nieks salīdzinājumā ar to nopietno darbu, ko dari. Tu stāvi pie īsta darbgalda (vienīgais, kas speciāli pasūtīts, viss cits veikalā nopērkams), rokās īsts āmurs vai zāģis (tie ir 6 veidu), tu vari strādāt ar pavisam īstām — tikai mazām —- skrūvspīlēm. Droši vien šiem puišeļiem pat prātā neienāk kādu svētību viņiem pieaugušo dzīvē atnesīs šīs pie darbgaldiem pavadītās stundas. Jau izgaršots radīšanas prieks, ka īstu zivi ar iededzinātām acīm un spurām katrs savai māmiņai izgatavojis produktu sadalīšanas dēlītī, svečturus, dažādas kastītes, putnu barotavas. Jā, pavisam īsts darbs te tiek veikts ar sešgadīgu puišeļu roķelēm. un tādēļ vai žēl (varbūt un noteikti arī tas noderēs), ka viņi aizjūgs savu mazo zirdziņu (poniju) un mācīsies vadīt pajūgu. Bet tā zālīte, kas aug visapkārt— tā taču nepieciešama četrkājainā drauga launaga galdā. Un kūtiņā — ak, cik daudz pūliņu un darba vajadzīgs, lai tāds mazs lopiņš spētu iepriecināt savus draugus. Tā tieši un netieši, pat caur sirdi un prieku tiek iets uz galveno cilvēka dzīvē — darbu. Un caur pienākumu arī. Ja ir tik skaists iekšējais dārzs, tas jākopj, bruņurupuči, zivis un papagaiļi (ak, kā tiem te patīk dēt olas un perēt cālēnus!) —jābaro. Ir leļļu mēbeles, kas lūst — jālabo! Un mazie cilvēkbērni visu mācās darīt. Ir protams, arī programmas. Un metodiķi raujas vaigu sviedros, lai, ievērojot pakāpenību, bērni apgūtu pēc iespējas vairāk pamatiemaņu praktiskajai dzīvei. Meitenes pin aukliņas un sutažu, izšuj, auž ar mazajām stellītēm, šuj pogas un pakaramos. Rit pilnvērtīga dzīve. Uzrakstīju — miniatūra, bet patiesībā tā nav nekāda mini dzīve. Man pat šķiet, ka nopietnāka nekā dažam labam pieaugušajam. Bērni te visi izskatās gluži pēc paraugbērniem. Kā to panāk? Vadītāja smaida: «Tas ir līmenis. Vecāki, skatoties šai kārtībā, neatļaujas atvest nesakoptu bērnu. Un mūsu klusā devīze ir: «Caur bērniem, pie vecākiem!»» Jā, to dzirdēju vairākkārt, arī no priekšsēdētāja Alberta Kaula. Ja vajadzētu īsumā raksturot šī bērnudārza pamatdarbu, es teiktu, ka tas balstās uz trim vaļiem: bērnu veselības nostiprināšanu, interešu izkopšanu un mācīšanu strādāt. Par pēdējiem diviem vairāk vai mazāk pastāstīju, izņemot to, ka te ir gan tautisko deju kolektīvi, gan modernā aerobika, gan katras grupiņas ansambļi, gan izlases kolektīvi Protams, skaisti tērpi, spējīgas muzikālas audzinātājas, deju skolotāja. Bet tam jūs noticēsit, jo, paldies dievam, esam jau pieraduši, ka augstākā vai mazāk augstā līmeni tas tiek veikts visur. Tādēļ labāk pastāstīšu par to unikālo, ko ādažnieki aizsākuši pirmie mūsu valstī tā ir poliklīnika bērnu dārzā. Jā, jā, nevis ārsta kabinets, bet īsta poliklīnika. Ar pieņemšanas kabinetu, uzgaidāmajām telpām, fizikālās terapijas kabinetu, izolatoru. Mazais cilvēciņš sāk iet bērnudārzā, un viņa slimības vēsture tūdaļ pārceļo uz dārziņu, un turpmāk visa viņa ārstēšana notiek tikai te. Ārste Gudrīte Dambe Ādažos pēc augstskolas beigšanas strādā nu jau divdesmit trešo gadu. Tas nozīmē, ka viņa ārstējusi jau šo bērnu vecākus, pazīst viņu mājas apstākļus, zina iedzimtību. Roku rokā ar saviem palīgiem feldšeri-masieri un divām medmāsām — mūsu pašreizējā izpratnē viņas strādā it kā uz divām pusēm: ārstē slimos bērnus, iet mājas vizītēs, pieņemšanas stundās pieņem sasirgušos bērnus tāpat kā ikviens iecirkņa pediatrs un paralēli veic visus profilaktiskos darbus ar veselajiem bērniem. Bet patiesībā tas ir vienots, nesadalāms cikls. Bērni tiek rūdīti, tiem seko ik dienas, viņiem nav saskares ar citiem slimojošiem bērniem — tātad vīrusi, kas klīst ārpus dārziņa robežām, viņus gandrīz neskar. «Ak, kā viņi tai rudenī, kad atvērām dārziņu, slimoja, atceras daudzi. Domājām ko nu? Tā pils būs jāslēdz ciet! Bet ar decembri regulāri sākām peldes un slimības it kā atkāpās. Gripu laikā rudeņos un pavasaros — 15 dienas bērnus sauļojam. Pašlaik mums tādu nopietnu slimību tikpat kā nav. Ja kāds šķauda, sākas iesnas vai ir apsārtis kakliņš, tepat bērnudārzā viņi saņem fizikālās terapijas procedūras. Mums ir mikroskops — uz vietas iztaisām arī vienkāršākās asins analīzes. Vecākiem (un, pirmkārt, jau bērniem! šāda veida ārstēšana ir ideāla. Kā medicīniskais personāls saka: Mēs patiesībā katram bērnam te esam mājas ārsti, pazīstam visas viņu kaites jau divās paaudzēs un zinām, ko katrs drīkst atļauties un ko ne.» Trīs mēnešos katrs bērns tiek apskatīts, kā stiepies garumā, kā pieņēmies svarā. Runāts atsevišķi ar vecākiem, ar audzinātājiem. Lūk, Miķelītis nedrīkst lietot saldumus. Lienītei par daudz garšo sviests — jāmēģina atradināt. Sevišķi vērīgi tiek apskatītas pēdiņas (platās pēdas noteikšanai te lieto pat savu metodi), muguras. Ja vajag — uz vietas notiek koriģējošā vingrošana, masāžas. Visi bērni reizi gadā tiek dispanserizēti. Vesels cilvēks —tā ir ādažnieku pirmā rūpe. Vietējā slimnīcā pašu cilvēkiem atvērta atsevišķa nodaļa. Priekšsēdētājs Alberts Kauls sapņo par bērnu nodaļas atvēršanu. Lai būtu tuvumā pie mājas un māmiņas varētu biežāk ieskriet, lai azaidā viņi saņemtu visu labāko, ko saimniecība spēj dot, bet galvenais — lai te būtu ārsti, kas par saviem mazajiem slimniekiem būtu norūpējušies tāpat kā Gudrīte Dambe. Tie taču ir un būs viņu saimniecības cilvēki.
VELGA ERNŠTREITE
Aerobikas bums skar ne tikai pieaugušo pasauli. Mums, mazajām meitenēm, mūzikas pavadījumā fiksi, fiksi kustēties (un pucēties!) patīk vēl labāk.
===================
 |
| Kolhoza «Ādaži» bērnudārzs «Strautiņš» |
1986.07.22 Padomju Jaunatne
Liela enerģija un prasme nepieciešama vadītajai Sandrai Orlovai, lai «Strautiņa» straume plūstu dzidra un vienmērīga.
Ik rītu pulksten astoņos «Strautiņa» durvis aizveras. Sākas dzīve. Spraiga un daudzveidīga. Brīžiem tikpat aizņemta kā bērnu vecākiem.
«Mēs esam dežuranti!» Tātad priekšauti ir apsieti: apkopt puķes, paēdināt dzīvnieciņus un iztīrīt būrīšus — tas ir pienākums. Bet vispirms jau gods un prieks.
Abos baseinos viņi peldas katru dienu. Ziemā — divas reizes nedēļā. Līdz skolai visi ir peldētpratēji.
Rotaļa tā ir pati dzīve. Lūk, es gribu tieši šo kūciņu! Bet tu, lūdzu, negrūsties gaidi savu rindu!
Tā jau tas sākumā ir, ka īsti nezini, pa kuru galu naglai uzsitams. Un tādēļ esam mēs, lielie, lai to bērnam iemācītu. Valdis Zviedris ir labs galdnieks un arī — skolotājs.
| Ādažu "Strautiņš" |
1985.07.20 Zvaigzne
VELGA ERNŠTREITE |
👨👩👨👩👨👩
OPERĀCIJA "MAZULIS"
... aizsākto sadarbību ar bērnudārzu ziemas mēnešos turpina Ādažu astoņgadīgās skolas zēni. Darbmācības stundās viņi zāģē, vīlē un krāso, līdz atkal gatava kāda rotaļlieta mazajiem. Bērnudārzā jau spēļu laukumā ir viņu darinātā lauku sēta ar visiem mājdzīvniekiem. Tagad skolotājs Jānis Dzirkalis ieteicis izveidot veselu ganāmpulku, droši vien melnraibās gotiņas. Kā jau «Ādažos» ir. Kad tas būs apdarīts, jātaisa kastītes ķemmītei. Ideju viņiem pilna galva. Kā jebkuram no Ādažu cilvēkiem. Turpat netālu no bērnudārza ceļas jauna skola. Arī tā būšot skaista. Bet kolhoza priekšsēdētāja vietnieks Jānis Leicis sarunā teica šādus vārdus: «Ceļot bērnudārzu, saimniecība iztērēja milzum daudz naudas. Tāpat tagad jaunajai skolai. Taču mums nav žēl šo līdzekļu, šīs patērētās enerģijas, spēka. Tur, kur aug cilvēks, visam jābūt skaistam Tikai caur skaistuma izjūtu, caur pasaules uztveres tīrību, caur noteiktu ritmu nāk cilvēkā darba tikums, pieklājība, disciplīna, labestība.» Še teiktajā der ieklausīties. | OPERĀCIJA "MAZULIS" |
1985.12.20 Pionieris Dzidra SMILTĒNA |
 |
| Puķu dobes uz Pirmās ielas pie bērnudārza |
 |
| Ziemassvētku pasākums Ādažu pirmsskolas izglītības iestādes 1.grupiņā Vecītis - Ādažu domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns. / 2012.g. |
.jpg)
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru