piektdiena, 2014. gada 24. janvāris

Gaujas-Baltezera kanāls - IV #

Pirmais tika izbūvēts 3km kanāls no tagadējā  Strautkalnu ciemata pie Gaujas līdz Alderu muižai pie Mazā Baltezera


Atvērsim vārtus uz Gauju.  
NO "ZVAIGZNES" PASTA SOMAS 

Klāt pavasaris. Tūristi atkal kravā ceļasomas un gatavojas vasaras atpūtai. Kaut arī bieži slavējam Gaujas skaistumu, tomēr tūristu maršrutos tā joprojām neieņem pienācīgo vietu. Tam vairāki iemesli. Pats galvenais — Gaujā nav organizētas atpūtas uz ūdens, t.i., braucieni ar laivām, vizināšanās ar motorlaivām, varbūt arī regulāru ekskursiju braucieni ar upju motorkuģiem. Protams, nevienam tūristam nav liegts jūsmot par Gaujas krastu skaistumu, laižoties lejup ar laivu vai plostu, bet tas viss ir saistīts ar lielām neērtībām. Īsi sakot, no Rīgas nav iespējams nokļūt Gaujā pa ūdensceļu, bet laivas ar automašīnām vai pa dzelzceļu jāaizved, teiksim uz Siguldu vai Valmieru un tikai tad varam sākt ceļojumu pa upi uz leju. Arī ekskursijas nobeigums saistīts ar neērtībām. Nobraucot līdz kanālam, kas savieno Gauju ar Mazo Baltezeru, ekskursija ir jāpārtrauc. Kas tad būtu darāms, lai atvērtu vārtus tūristiem uz Gauju? Kā panākt, lai ūdenssporta cienītāji varētu izmantot ne tikai Ķīšezeru, Lielo un Mazo Baltezeru, bet nokļūt bez sevišķām grūtībām arī Gaujā? Un ne tikai Gaujā, bet Dzirnezerā, kura krastos tik plaši sāk izplesties telšu pilsētiņas. Visa šķērslis — kanāls, kas savieno Gauju ar Mazo Baltezeru, jo kanāls nav ne kuģojams, nedz laivojams. Tā sauktā augšējā kanāla garums ir nedaudz vairāk par trīs kilometriem. Ūdens līmeņu starpība Gaujā un Mazajā Baltezerā sasniedz nepilnus trīs metrus, tātad kritums kanālā krietni liels — nepilns metrs uz katru kilometru. Tāpēc jau no seniem laikiem uz kanāla pastāv speciālas ierīces koku pludināšanas uzlabošanai, kas ievērojami atvieglo baļķu nolaišanu no Gaujas Baltezerā, bet tajā pašā laikā paralizē dažāda tipa laivu kustību no Gaujas uz ezeru un otrādi. No hidrotehniskā viedokļa jautājums par kanāla izmantošanu laivošanai un kuģošanai atrisināms samērā vienkārši, proti, uz kanāla pie Baltezera izbūvējamas attiecīgas slūžas. lerīce kuģu un laivu caurlaišanai būtu nepieciešama ne tikai tūristiem. Lieta tā, ka Gaujas gultnē atrasti ievērojami būvgrants krājumi, kurus jau tuvākajos gados vajadzēs nogādāt Rīgas celtnieku rīcībā. Augšējais kanāls tātad būs jāizbūvē brīvai liellaivu un kuģu karavānu kustībai. Un rodas jautājums: vai var apvienot kuģošanas vajadzības ar tūristu interesēm? Šķiet, ka var. Projektu izstrādājot, slūžu kamera jāparedz tik liela, lai tur bez kuģiem un liellaivām varētu izvietoties zināms skaits motorlaivu un airu laivu, vai arī jāparedz pilnīgi atsevišķa slūžošana tikai ūdenssporta un tūrisma vajadzībām. Jo braucēju pa šo kanālu netrūktu un Gauja tūristu un ekskursantu maršrutos ieņemtu vēl nozīmīgāku vietu. 


Atvērsim vārtus uz Gauju.
1961.03.05 Zvaigzne
E. BISENIEKS
🌐🌐🌐
Gaujas rajona pludinātāju darbs 

Gaujas pludināšanas kantora kolektīvs sekmīgi cīnās par kokmateriālu pludināšanas šā gada plāna izpildi. Salīdzinot ar pagājušo gadu, darbi šogad labāk veikušies. Sekmju pamatā savlaicīga sagatavošanās pludināšanas sezonai un darba spēka sagāde, labāka organizācija un spraigāka sociālistiskā sacensība. Jau pagājušā gada jūlijā, tūlīt pēc pludināšanas pabeigšanas, sākām gatavoties šīs sezonas darbam. Atjaunojām Sikšņu aizsprostu Gaujā, kas izmaksāja vairākus simtus tūkstošu rubļu, kā arī Baltezera kanāli. Iztīrījām no Gaujas sagrauto tiltu pāļus, siekstas un akmeņus. Tā kā pērnajā gadā bija sausa vasara, tad darbu veicām ievērojami ātrāk un labāk, nekā tas būtu pavasarī vai rudenī. Ziemā kantora darbinieki vienmēr atradās krautuvēs, iekārtojot izdevīgāku nokraušanu. 
Tas deva iespēju šopavasar dažās vietās kokmateriālu iemešanu ūdenī veikt ar trīsreiz mazāk darba spēka nekā pagājušajā gadā. Laikus sakomplektējām kadru strādniekus, kā arī noslēdzām līgumus ar darba zemniekiem par koksnes iemešanu ūdenī. Gaujā to sākām piecas dienas ātrāk nekā pagājušajā gadā, bet Niedrupītē pat līdz ar ledus iešanu. Lielākās krautuvēs iekārtojām šaursliežu ceļus un vagonetes, lai neatrautu zirgus pavasara sējai. 31. maijā nobeidzām baļķu iepludināšanu Baltezera reidā. Par sekmīgu pludināšanu kantora strādnieki, kalpotāji un inženiertechniskie darbinieki visos iecirkņos saņem prēmijas. Pirmajā vietā izvirzījies Velēnas iecirknis, kur vadītājs b. Laivenieks un Valmieras, kur vadītājs b. Jauniņš. 
Sevišķi labus panākumus šogad guvis Baltezera šķirošanas reida kolektīvs b. Šķista vadībā. Kokmateriālu šķirošanas un pienešanas ceturkšņa uzdevumus viņi pārsnieguši seškārt. Kolektīva sekmīgs darbs devis iespēju Gaujas rajona pludinātājiem nodot gala punktā — zāģētavām un celtnēm jau 200% virs ceturkšņa plāna. Tas panākts, noorganizējot brigādes un tām savstarpēji sacenšoties. Visbiežāk pirmajā vietā izvirzās b. Čerņigova, Plānā, Timofejeva un Trofimova vīri. Neatpaliek arī pārējās brigādes. Vēl sekmīgāk veikt uzdevumu šeit traucē Upju kuģniecības pārvaldes vājais darbs. Laikā nesavedot kārtībā savu floti, tā nespēj visus sagatavotos kokmateriālus nogādāt zāģētavām un pašreiz Baltezerā uzkrājies vairāk nekā 20 tūkstoš kbm saplenētu kokmateriālu. Arī Baltezera šķirošanas reida kolektīvam darbs sekmētos vēl labāk, ja tie saņemtu velkoni pleņu pārvilkšanai no ūdens dārza. Padomju Latvijas pludinātāji stājušies sociālistiskajā sacensībā ar lietuvju un igauņu pludinātājiem. Šai sacensībā mums jāuzvar — ar šādu domu strādā un cīnās par jauniem panākumiem arī Gaujas pludināšanas kantora kolektīvs
.

A. Cīmurs, Gaujas pludināšanas kantora inženieris 

plosts, no slēdzot vaļējo baļķu pludināšanu, iebrauc Gaujas - Baltezera kanālī.

Gaujas rajona pludinātāju darbs
1948.06.02 Cīņa
 
 

Gājēju celiņš no Alderiem uz tiltiņu pār kanālu
  





Gājēju tiltiņš Alderos pie kanāla ietekas Mazajā Baltezerā


 


























2007.g.











Gaujas-Daugavas ūdensceļš bija koku pludināšanai izveidota ūdensceļu sistēma, kas savienoja Gauju un Daugavu. Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība izstrādāja un realizēja Gaujas-Daugavas ūdensceļa projektu no 1899.gada līdz 1903.gadam. Pirmais tika izbūvēts 3 km garais Gaujas-Baltezera kanāls, kas sākās pie bijušās Remberģu muižas (tagad Strautkalnu ciemats) pie Gaujas un beidzās pie bijušās Alderu muižas Mazajā Baltezerā.
Tā kā Gaujas ūdenslīmenis kanāla atdalīšanās vietā bija par 2-6 m augstāks nekā Baltezeros, ūdens teci regulēja ar slūžām. Pie Gaujas bija ierīkotas vārtveida slūžas, bet pie ieejas Mazajā Baltezerā "Stoneja" sistēmas slūžas.
20.gs. 60.gados koku pludināšana tika pārtraukta un slūžas laika gaitā sagruva



Baļķi ceļā uz Mazo Baltezeru

Vairāk nekā 70 gadus Ādažu novada Alderu ciema iedzīvotāju galvenā nodarbe bija koku pludināšana. Pa īpaši izveidotu kanālu cauri abiem Baltezeriem no Vidzemes uz Rīgas ostu gadā tika nogādāti apmēram 160 tūkstoši kubikmetru koksnes. Lolojot ideju par Gaujas – Daugavas kanāla iztīrīšanu, Eiropas kultūras mantojuma dienās sirmie koku pludinātāji kopā ar jauniešiem sakopa vēsturisko Alderu parku.

Astes plosta mājiņa
Alderu  nosaukums cēlies no kādreizējās alus darītavas. Bet 1903.gadā sāk darboties tam laikam unikālā inženiertehniskā būve, proti, Gaujas –Daugavas kanāls, pa kuru no Vidzemes  uz Rīgas ostu tika pludināti baļķi. Tad Alderi kļūst par plostnieku ciematu.


“Plostnieki man likās tādi kā varoņi. Viņi ar ķekšiem skrēja, kad bija tie sastrēgumi, un mēs bērni viņiem pakaļ un skatījāmies, kā viņi tur viens otru komandē un tos baļķus vilka. Man tie baļķi likās kā tādi delfīni, kad viņi nāca tur pa kanālu,” atceras Ādažu novada iedzīvotāja Līvija Kudiņa.

Alderos vēl  līdz mūsdienām saglabājusies plostnieka būda, kas koku pludinātājiem darba laikā, kas ilga apmēram divus mēnešus gadā, bija kā dzīvesvieta.

Ēriks ir plostnieks jau otrajā paaudzē un atzīst, ka darbs bijis gan grūts, gan interesants: “Tā nopludināšana iznāca bez lielas tehnikas, jo tas koks jau peldēja pa to upi. Bet tas bija jābaksta un jāliek visādas ragates, lai tie nepaliktu sausumā.”

Atzīmējot Eiropas kultūras mantojuma dienas, sirmie vīri, no kuriem vecākajam jau 95 gadi,  ar seno nodarbi iepazīstināja arī klātesošos. Alderu parkā tika atklāts informatīvs stends.

“Par plostniekiem es uzzināju tikai tagad, ka tādi ir bijuši. Ar ko viņi īsti nodarbojās, es tā īsti vēl neesmu sapratis, bet zinu, ka tas bija saistīts ar laivām,” saka Brīvās Valdorfa skolas audzēknis Toms Ādažu.

Kopīgā talkā tika sakopts arī vēsturiskais Alderu parks, bet ar Zemkopības ministriju uzsāktas sarunas par iespēju iztīrīt 3,1 kilometru garo un 10 metrus plato Gaujas – Daugavas kanālu.  

=======   kokmateriālu šķirošanas siets   =======










***
* Darba Balss / "Fabrika uz ūdens" / 17.07.1957

Iekšzemes tirgi 

Rosīgā būvniecība un stingrās cenas eksporta materiāliem neļauj arī augusta mēnesī apsīkt koku tirdzniecībai, lai gan parasti augustā koktirdzniecībā turpinās vasaras otrās puses klusuma periods, kad attiecīgie darbinieki aiziet atpūtā un tirdzniecības kantori sašaurina darbību. Mežu dienests augustā noturējis divas izsoles sagatavotu materiālu pārdošanai, pie kam sasniegti ļoti labi rezultāti un gandrīz visas izsludinātās vienības pārdotas. 10. augusta izsolē pārdoti skuju koku kluči: Rīgā — eksportostā par Ls 12,35 sterā (priedes) un Ls 14,— sterā (egles) — st. Kuprava par Ls 13,79 (egles un priedes) sterā. 
Rīgas un Baltezera ūdens dārzos pārdoti astoņās vienībās skuju koku baļķi, to atgriezumi un sīkbaļķi, pie kam iegūtas cenas no Ls 23,51 līdz Ls 41,09 ciešm. Raksturīgākās cenas jāuzskata Ls 28—34,— ciešmetrā vidējas kvalitātes baļķu partijai. 25. aug. izsolē pārdota partijās egles  papīrmalka Rīgā — eksportostā par Ls 12,50 sterā. Egles kluči Rīgā-Ķīpsalā pārdoti par Ls 17,01 sterā. Plostu airi pārdoti par Ls 2,90 gab. Lielāka partija priedes baļķu (Vecmoku v-bas) pārdoti par Ls 37,70 ciešm. Rīgā-ūdensdārzā. Pārējās skuju koku baļķu partijas, kuru sastāvs ļoti dažāds kvalitātes ziņā, pārdotas par cenām no Ls 24,98 līdz Ls 41,88 ciešm. fr. Rīga ūdensdārzs. Izsolē nebija pircēju divām Inčukalna v-bas degumos izstrādāto skuju koku baļķu (galv. kārtā priedes) partijām, novērtētām izsolei par Ls 30,70 ciešm. fr. Rīga. Arī ārpus izsolēm tiek slēgti jau diezgan daudzi darījumi ar privātmežu īpašniekiem par dažādu meža materiālu, kā arī mežu pārdošanu. Šo darījumu apmēri nav lieli. Raksturīgi, ka pircēji ar savu ierosmi sameklē pārdevējus un panāk darījumu slēgšanu. Mežu īpašniekiem būtu ieteicams būt patstāvīgiem darījumu slēgšanā un neļauties no dažiem pircējiem pierunāties, kas var novest tikai pie zaudējumiem. Koku patēriņš visās valstīs ir labs un ja negadīsies kādi ārkārtīgi sarežģījumi starptautiskās attiecībās, tad pieņemamas cenas pastāvēs. Mēneša beigās ar saviem politiskiem notikumiem ārpus mūsu robežām tomēr satrauc katru iespēju taisīt noteiktus secinājumus par nākotnes izredzēm.

* Meža dzīve / 01.09.1939

„Fabrika uz ūdens„

Kur gan varētu atrasties «fabrika uz ūdens»? vaicā lasītājs. Varbūt Venēcijā, kura, kā zināms pēc ģeogrāfijas grāmatām, celta uz ūdens? Arī mūsu Dzimtenes dienvidos piekrastēs naftu iegūst no jūras dzīlēm. Bet tepat, mūsu rajonā? Jā, un tomēr tāda ir, un tajā tiek veikts ļoti vajadzīgs darbs, strādā daudzi desmiti čaklu ļaužu. Ja jau runa ir par lietām un darbiem, kam sakars ar ūdeni, tad šoreiz nekāpsim autobusā, bet no Juglas tilta ar kuģīti dosimies pa ūdens ceļu uz mazo Baltezeru. Jo te atrodas mūsu ceļa mērķis — Gaujas pludināšanas iecirkņa centrs. Diezgan spēcīgā ziemeļu vēja sacelto viļņu galotnes saulē mirdzošo ezera līmeni pārvērtušas tūkstoššķautnainā spogulī, kas gandrīz neciešami žilbina acis. Taču krietnu daļu ezera aizņem ragatām ierobežoti koku dārzi, kuros drūzmējas simtiem un tūkstošiem baļķu. Skan uz ūdens strādājošo vīru balsis, šurpu turpu braukā velkoņi un laivas, vienā ezera sānā spēcīgi ducina kaut kāds motors. Lai izprastu. ko sevī slēpj nosaukums «fabrika uz ūdens», sāksim no paša gala. Katra fabrika kaut ko ražo, un tātad tai vajadzīgas arī izejvielas. Šinī gadījumā tās ir koki, ko izcērt Smiltenes, Mazsalacas un Gulbenes mežrūpniecības saimniecībās un nogādā Gaujas krastos. Visa upe sadalīta četros posmos, un katrā no tiem pludināšanas iecirkņa meistars pieņem kokus un rūpējas par to nogādāšanu uz leju. Laimējās sastapt paša tālākā posma meistaru b. Brītiņu, kas pastāstīja: - Mēs pieņemam kokus no Smiltenes un Gulbenes mežrūpniecības saimniecībām. Šopavasar no augšējā iecirkņa jānopludina lejup ap 15.000 kbm baļķu, tas ir, vairāk ne kā 40 procenti no visa pludināmā daudzuma. Protams, uzdevums prāvs, bet tā izpilde sekmējas labi viss paredzētais daudzums jau nopludināts līdz Gaujas lejasgalam. Vairākus kilometrus pa upi augšup no tās vietas. kur vaļējos baļķus ievirza: kanalā uz ezeru, strādā b. Gaiļa vadītā pludinātāju brigāde. Kādi pārdesmit vīru izkārto kokus, lai tie peldētu pa straumi tālāk uz leju, bet daži citi uzrauga tos ceļā līdz kanalam - atbrīvo un ievirza straumē atsevišķus aizķērušos stumbrus, jo citādi ātri vien varētu izveidoties sastrēgums, ar kuru tikt galā jau vairs nav tik vienkārši. Un kad nu baļķi ir nonākuši Gaujas līkumā kādus pārsimt metrus augšpus kanāla, tos sagaida b. Vasils un Rullītis, kuri tos iestumj norobežotajā upes daļā, no kuras pa straumi ir tikai viena izeja uz kanāla muti. Vēl pāris kilometru pa šauro kanālu un fabrikas izejviela — Ziemeļvidzemes zaļais zelts ir nonācis pārstrādāšanas vietā. Nu izvirzās nākošais jautājums — kā tad te baļķus pārstrādā — neredz taču kokzāģētavas, nešņāc gateri, nedūc finiera griežamās mašīnas? Taču finierim, būvmateriāliem. stutmalkai, papīra izgatavošanai, katrai no šīm vajadzībām paredzēta sava koku suga un šķirne, un tādēļ visi piepludinātie balķi ir rūpīgi jāsašķiro, iāsadala un jāsien plostos pa sortimentiem, lai tad tos nogādātu Rīgas kokzāģētavām un kokapstrādāšanas rūpnīcām. Tas tad ir galvenais «fabrikas uz ūdens» kolektīva uzdevums un šo darbu dara uz mazā Baltezera līmeņa. Pret vēiu novietots tā saucamais siets vesela ragatu sistēma, kuras izveido rindu koridoru. Šeit, mechanizētajā kokmateriālu plenēšanā, strādā pieredzes bagātā brigadiera b. Plānā ļaudis. Pats brigadieris uz ezera pavadījis jau vairāk nekā trīs gadu desmitus, un, kā pats saka, nemaz nevar iedomāties citu darbu. Kokus no ūdensdārza, iepriekš sašķirojot, ievada vienā no plenēšanas iekārtas 15 nodalījumiem. Kad kāds no tiem pilns ar viena sortimenta kokiem, pēdējos ievirza kanalā, pa kuru tie, vēja dzīti, peld uz plenējamo mašīnu. Pirms tam nosaka koku kubaturu un šķiru. Pāri kanālam uzcelts tiltiņš uz kura stāv brāķeris b. Luziks. Nepārtraukti viņš sauc stumbru garuma un labuma skaitļus. Resnumu, savukārt, sēdēdami tiltiņa galos pie paša ūdens, min divi cilvēki. Lūk pašlaik pie garāmpeldošā baļķa tievgala ar mēru rokā noliecas b. Mitrevics. Kubaturas aprēķinātājs, sēdēdams nelielā nojumē, visus šos skaitļus atzīmē. Parēķināsim: ja dienā saplenē 6—7 tūkstošus baļķu, tad iznāk pierakstīt ap 20000 skaitļu. Nu beidzot slaidās priedes vai egles pienākušas pie plenējamās mašīnas. Divi strādnieki tās sakārto sasiešanai kūlī atkarībā no resnuma pa 25—40 gabalu. Tad no abām pusēm stumbriem uzmet troses. Spēcīgāk iedūcas mašīnista b. Gumbeļa vadītais motors, plosts, uz kura atrodas visa ierīce, salīgojas un mazliet iegrimst, bet cieši savilktais kūlis nedaudz paceļas virs ūdens. 
* Darba Balss / "Fabrika uz ūdens" / 17.07.1957
Nu tam apmet stiepļu cilpas un sasien. Kādā kokā b. Luziks uzraksta kūļa kārtas numuru, stumbru skaitu un sortimentu. Troses atkal atlaižas. un kūli atvelk sānis, lai varētu ķerties pie nākošā. lelūkosimies dažos skaitļos, lai redzētu, ko dod plenēšana ar mašīnu. Agrāk, sienot ar rokām, 12 cilvēku liela brigāde maiņā spēja saplenēt tikai ap 400 kbm koksnes, pie tam sašķirojot tikai nedaudz sortimentos. Turpretim tagad 8 stundās saplenē ap 1000, pat 1200 kbm. Raiti veidojas kūlis pēc kūļa. Pēc kāda laika velkonis tos savāc un nogādā pie ezera pretējā krasta, kur b. Vītola vadītā brigāde no tiem sasien plostus. Un kad plosts beidzot gatavs, atkal piebrauc kāds no velkoņiem - šoreiz tas ir «Bērze», un koki sāk savu pēdējo ceļojumu — uz Rīgas zāģētavām un kokapstrādes fabrikām. Kas zina, varbūt arī tās jaunās mājas sienās, kurai mēs ik rītu ejam garām uz darbu, iebūvēti koki, kas gājuši caur vējos un saulē kaparbrūni nodegušo Gaujas un mazā Baltezera vīru rokām, varbūt nesen iegādātais skapis, kas stāv kāda lasītāja istabā darināts no finiera, kas griezts no šeit cauri pludinātā priedes stumbra? Pašlaik koku «aste» vēl stiepjas pa Gauju 5 km augšup no kanāla. Ieslēdzies socialistiskajā sacensībā mūsu kolektīvs devis solījumu šo daudzumu pārstrādāt līdz 18. jūlijam, — stāsta pludināšanas iecirkņa techniskais vadītājs b. Cimurs. Tā būs mūsu velte Padomju Latvijas 17. gadadienai. 

I. Bērziņa 
* I.Bērziņa raksts "Fabrika uz ūdens" - Laikraksts "Darba Balss" Nr. 84 no 17.07.1957

🌐🌐🌐

FABRIKA UZ ŪDENS 

Mazā Baltezera zilo spoguli klāj kokmateriālu sega — te atpludinātas Strenču, Smiltenes, Piebalgas un citu mežu slaidās priedes un egles. Tagad ap to pelēkbrūnajām mugurām rotājas reti vilnīši, tās glāsta saule. — Vairāk nekā 30 tūkstoš kubikmetru, — pārlaižot skatu ūdenī gulošajām koksnes grēdām, saka Baltezera ūdensdārza priekšnieks Nikolajs Trofimovs. — Lielākais vaļējo koku daudzums tomēr vēl ceļā. Tie šūpojas uz Gaujas līdz pat Strenčiem. Ezerā skatam paveras raita darba aina. Te uz vienu, te otru pusi šaudās motorlaiva «Straume» un velkoņi, padodot kokus un sakārtojot sasietos baļķus plostos. Dun sienamo mašīnu motori, skan enkurnieku un strādnieku balsis. Darba trauksmē, šķiet, trīc visa ezera līmenis. To izjūtam ari mēs, kad kopā ar ūdensdārza priekšnieku dodamies uz vienu no peldošajām fabrikām — mechanizēto plostu siešanas iecirkni. Pirms trim gadiem mūsu republikas pludinātāji saņēma pirmo koku plenējamo mašīnu "Unžeļesovec-3". To uzstādīja Lielupes ūdens dārzā. 1949. gadā turpat uzstādīja otru. Jaunās mašīnas bija neparasts notikums Lielupes enkurniekiem, — atceras b. Trofimovs, kas tolaik tur strādājis.— Kaut arī nebijām iestrādājušies, sekmes bija labas. Sienot plostus ar mašīnām, vajadzēja nevien mazāk strādnieku, bet tās arī ievērojami atviegloja un paātrināja darbu. Togad pienešanu nobeidzām ātrāk nekā iepriekšējos gsdos un vienu mašīnu nosūtījām talkā Baltezera ūdensvīriem. Varenais palīgs baltezeriešus pamudināja nopietni domāt par plostu siešanas mecbanizēšanu. Mechaniķis Jānis Krēmanis ierosināja pārbūvēt divus vecus, bet spēcīgus vilcējus, ar kuriem bija vedis no meža baļķus. Tā arī izdarīja un Baltezera ūdensdārzs ieguva savus mechaniskos plenētājus. Pērn tie sasēja vairāk nekā simti tūkstoš kubikmetru koksnes, Darba gaitā uzlaboja mašīnu konstrukcijas — to pontoniem pierīkoja blokus kūļu vieglākai savilkšanai. Lai taupītu šķidrās degvielas, motorus pārbūvēja darbināšanai ar gāzģeneratoru. Piebraucam pie mechaniskā plostu sējēja, ko apkalpo Jēkaba Plānā brigāde. Šeit šopavasar izvirzījušies pirmie izcilnieki — Arnolds Vītols, Kārlis Gailis un citi. lepazīstamies ar krietnajiem darba vīriem un mechanizēto pienešanu. 

Kokus no ūdensdārza, iepriekš sašķirojot, ievirza vienā no piecpadsmit plenēšanas sistēmas nodalījumiem. Kad «kambaris» pilns, baļķus izlaiž 10 metrus platā kanāli, kur tie vēja un nelielās straumes dzīti plūst uz plenējamo mašīnu. Šķirošana sokas raiti un viegli. Enkurniekj staigā pa dēļu tiltiņiem un ķekšiem virza baļķus uz vajadzīgo vietu. Kāda starpība salīdzinot bijušo, kad to vajadzēja izdarīt balansējot pa vaļējiem baļķiem. — Bez samērcēšanās toreiz neiztikām, — atceras ilggadīgais enkurnieks Jēkabs Blija. Pāri kanalim, pa kuru baļķi virzās uz mašīnu, uzcelts tiltiņš. Tanī iezīmēti metri un centimetri. Uz tiltiņa stāv uzmērītājs Jānis Šiliņš. Viņš, uzmetot baļķim skatu, nosaka tā labumu un nākošā momentā arī garumu. Tiltiņa vienā galā sēd Jēkabs Taube, otrā — Jekaterina Kačanova. Tā ka baļķim kubatūru nosaka pēc tievgala izmēra, tad to mērī tas, kura pusē peld baļķa tievais gals. Nepārtraukti skan garuma, resnuma un labuma nosaukumi. Nosauktos skaitļus rūpīgi pieraksta kubatūras aprēķinātāja Roma Egle. Vakarā viņa pateiks, cik brigāde maiņā saplenējusi. Izpeldējuši cauri tiltiņam, baļķi tuvojas pienešanas maliņai, Divi strādnieki tos sakārto sasiešanai kūlī — 26 līdz 50 gabalu katrā, atkarībā no koku resnuma. Pēc tam Arnolds Vītols un Kārlis Gailis kokiem no katras puses uzmet trosi. Mašīnists Staņislavs Daugulis iedarbina motoru, un troses, savelkot kokus, ieskaņās kā stīgas. Kūlis nedaudz paceļas virs ūdens. Tam apliek stieples un sasien. Kārlis Gailis uzraksta kārtējo numuru, sortimentu un gabalu skaitu. Motorists atkal iedarbina mašīnu. Troses atlaižas un savilkto kūli izbīda no kanāla. Ūdensdārza velkonis — mazā «Vera» tos savāc un aizvelk tālāk ezerā, kur kārto plostu pārvilkšanai uz Rīgu. Ko dod kokmateriālu pienešana ar mašīnām? Sienot ar rokām, 12 strādnieku liela brigāde maiņā sasien ap 400 kubikmetru koksnes, pie tam šķirojot tikai nedaudz sortimentos. Mašīna astoņās stundās saplenē caurmērā 800—900 kubikmetru. Šo skaitli bieži pārsniedz. Raiti veidojas kūlis pēc kū|a. Drīz plosts gatavs. Kapteiņa Kārļa Kalniņa vadītais velkonis «Lielupe» to paņem trosē. Sākās kokmateriālu pēdējais ceļojums uz zāģētavām.

Plenējamā mašīna savelk kūlī garos zāģbaļķus

Brigadieris Jēkabs Plānais (pa labi) un Kārlis Štālbergs kārto kokus nākamiem kūļiem. 

Kad kūlis sasiets, vecākais strādnieks Kārlis Gailis iegriež tā kārtējo numuru, sortimenta apzīmējumu un baļķu skaitu.

vecākais strādnieks Kārlis Gailis

vecākais strādnieks Arnolds Vītols.

FABRIKA UZ ŪDENS
1951.07.01 Zvaigzne
A. AKMEŅKALNS
🌐🌐🌐
Fabrika uz ūdens
REPORTĀŽA 

- Kur tāda atrodas? jautās lasītāji. - Rīgā tā kā nebūtu dzirdēta. Taisnība, pašā pilsētā _tās nav, bet tepat netālu - uz mazā Baltezerā, kur atpeld Smiltenes, Cēsu, Strenču un citu Gaujas baseina mežu priedes un egles. Tādēļ dosimies uz ezera viņu galu, kur atrodas plostnieku ciemats Aldari. Vispirms aprunājamies ar fabrikas vadību - meistaru Ansi Zandovski. - Šogad mums jāsasien ap 80 000 kubikmetru kokmateriālu, - stāsta A. Zandovskis, kas šeit strādā kopš LLA beigšanas 1951. gadā. - Patlaban reidā jau iepludināti 70 000 kubikmetru. Viss šopavasar paredzētais daudzums. Pārējais pienāks rudenī. Kopš 24. maija Rīgas uzņēmumiem jau esam nodevuši ap 15000 kubikmetru kokmateriālu. Kopā ar meistaru dodamies uz ezeru, kur daļu no zilā līmeņa klāj koki. Velkonis «Berze», ko jau 14. gadus komandē kapteinis Jēkabs Bute, mūs aizved uz fabriku. Braucot uzzinām, ka kuģis kokmateriālu pienākšanas periodā stāvējis darba sardzē dienu un nakti. - Nu jau desmito gadu šeit plostus sien ar mašīnu, - saka A. Zandovskis, kad esam piebraukuši pie sieta, kā pludinātāji sauc šo vietu. 

- Lūk, tā ir tā pati mašīna, tikai ar citu motoru, ko uzbūvēja pirms desmit gadiem.  - Ko dod kokmateriālu mehanizēta plenēšana? -- Parēķināsim. Cilvēku brigāde maiņā sasien ap 400 kubikmetru koksnes, pie tam kokus šķiro tikai četros piecos sortimentos. Šī mašīna tajā pašā laikā sasien līdz 1000 kub. metru koksnes, kas sadalīti 15 līdz 18 šķirās. Patlaban šeit strādā Ēvalda Osīša . kompleksā brigāde tajā ietilpst ne vien plenētāji, bet arī enkurnieki, kas materiālus nogādā, šķirotāji un strādnieki staigā pa dēļu celiņiem un šķiro pa sektoriem. Kad kāds no tiem pilns, baļķus ielaiž kanālā; kur tie, vēja un nelielas straumes dzīti, peld uz plenēšanas mašīnu. 
Uz tiltiņa stāv brāķeris Jānis Sausiņš, bet tiltiņa galos pie paša ūdens - mērītāji Elmārs Prikulis un Dzintra Mitrevica ar dastmēriem rokās. Brāķeris nosaka labumu un garumu, bet tas jaunietis, kam garām slīd baļķa tievais gals, to izmērī.  skan labuma  un resnuma apzīmējumi. Tos visus pieraksta Š.Krievāne, lai vakarā aprēķinātu padarīto. Jāpiezīmē ka viņa šo darbu veica arī pirms astoņiem gadiem, kad šeit biju pirmoreiz. «Pārbaudītie koki peld tālāk uz plenēšanas mašīnu. Divi strādnieki tos sakārto sasiešanai. Tad ap galiem apmet trosi un mašīnists Eriks Gumbelis iedarbina motoru. Troses ieskanas kā stīgas, savelkot kokus kūlī. Kad tas paceļas virs ūdens, ap kūli apliek stieples un sasien. Oskars Prikulis vienā no kokiem iegriež kūļa kārtējo numuru, koku skaitu tajā un sortimenta apzīmējumu. Teodors Konrads gatavo koku saini izbīda no kanāla ezerā. Bet motorlaiva «Sams», ko vada Sergejs Singelis, to nogādā kūļu dārzā. Šeit velkonis «Bērze» kūļus sakārto plostā, pa 120 līdz 150 katrā, nogādāšanai uz Rīgas zāģētavām, kokapstrādāšanas kombinātiem un finieru fabrikām. 

Tā strādā fabrika uz ūdens. No 22 cilvēku lielā čaklā kolektīva mēs pieminējām tikai dažus, taču teicamu darba darītāju šeit ir daudz.

Kas zina, varbūt mazais Jānis dienās būs tikpat izcils kokmateriālu šķirošanas speciālists kā viņa tēvs brigadieris Ēvalds Osītis. 

Motorlaivas vadītājs Sergejs Singelis sasietos kokmateriālus nogādā kūļu dārzā. 

Saule vai lietus, vienmēr smaidošs savā postenī ir enkurnieks Teodors Konrads.

Fabrika uz ūdens
A.Akmeņkalns
1959.06.14 Rīgas Balss

🌐🌐🌐
Plosti nāk 

Šalkdami aizskrējuši palu ūdeņi, atstādami Gaujas krastos baltas smilšu sēres. Gauja plūst atkal rāmi, tikai vietām sagriežot straujāku virpuli. Gleznainās upes krastos valda nerimstoša darba rosme — tur plostnieki steidz izmantot vēl samērā augsto ūdens līmeni koku pludināšanā. Cits pēc cita, spēcīgu roku vadīti, upē ieveļas priežu un egļu baļķi, brīdi ienirst, tad parādās ūdens virspusē, lai sāktu ceļu pa straumei. «Ar skuju kokiem maza bēda,» stāsta plostnieki, «tos var pludināt bez plosta siešanas. Grūtāk klājas ar bērziem — tie vispirms jāsasien plostos, Jo citādi laba daļa nogrimst.» Pa Gauju koki nokļūst līdz 3 km garam kanālam, kas savieno Gauju ar Baltezeru. Te ūdens plūst daudz straujāk. Jo līmeņu starpība starp Gauju un Baltezeru diezgan liela. Jau pa gabalu te dzirdams, kā, gāzdamies pāri ierīkotajiem pakāpieniem, šalc ūdens. Nepārtrauktā virknē pāri kritumiem aiztraucas baļķi un līgani šūpodamies, iepeld Baltezerā ierīkotajā koku dārzā. Te rosās plostu sējēji. «Vēl pirms dažiem gadiem plostus sējām ar rokām,» stāsta motorists b. Krēmanis. «Tas bija grūts un bīstams darbs. Plostnieki, kā nu kurš mācēdams, balansēja pa atsevišķiem baļķiem. Tagad pat darba aizsardzības noteikumi vairs neatļauj staigāt pa nesasietiem baļķiem, bet toreiz tas bija mūsu darbs. 1950. gadā, izmantojot vecāko republiku pieredzi, sākām plostu siešanu mechanizēti. Plostu siešanas jeb kā plostnieki saka plenēšanas mechanizācijā vislielākie nopelni pašam b. Krēmanim. Lūžņos sameklējis divus vecus vācu kara mašīnu motorus, viņš pats tos kapitāli izremontējis, un šodien plostu plenēšana Baltezerā pilnīgi mechanizēta. Biedrs Krēmanis pierīkojis mašīnām gāzģeneratorus, tā ietaupot valstij ievērojamu daudzumu šķidrās degvielas. «Pirms plenēšanas kokus laižam caur šķirošanas tīklu.» stāsta motorista palīgs b Asniņš. «Mums, plostniekiem, vislabākais laiks, kad pieturas neliels vējiņš. Tad koki caur šķirošanas tīklu iziet ar vēja spēku. Kad vējs grozīgs, ar velkoni jāsagriež viss šķirošanas tīkls vēja virzienā, un tas aizņem daudz laika. Tādās dienās pagrūti izpildīt maiņas uzdevumu, toties, kad pieturas labvēlīgs vējš, maiņas uzdevumu krietni vien pārsniedzam. Kokus pašlaik sašķirojam 15 šķirās, kamēr, sienot ar rokām, labi ja varējām sašķirot 3 līdz 4 šķirās. Bez tam toreiz strādājām līdz vēlam rudenim. Tagad plostu siešanu domājam beigt jau ap jūnija vidu. Ar mechanismu ierašanos plostnieku darbs kļuvis manāmi vieglāks, pieaudzis darba ražīgums.» Sašķirotie koki grupās pa 25 līdz 50 tiek padoti pie plenēšanas mašīnas. Te divi plostnieki katrs savā galā izmet padotajiem baļķiem trosi. Motoram trosi savelkot, plostniekiem atliek baļķus sasiet ar stiepli, un plosta posms gatavs. Saplenētajiem posmiem izraksta attiecīgo baļķu skaitu, izmērus un šķiras numuru, un tad tos piesien velkoņa tauvā. Ik dienas velkoņi plostus nogādā Rīgā, atvedot kokmateriālus rūpnīcām, kas tos pārstrādā augstvērtīgos būvmateriālos, saplākšņos, papīrā un gaumīgās mēbelēs. 


Mechanizetā plostu siešana. 

Plosti nāk
J.Kalvišķis
1953.05.22 Padomju Jaunatne
🌐🌐🌐

PAZĪSTI RĪGAS APKĀRTNI!
Pa Daugavas-Gaujas kanālu 
Gauju, kas tek cauri Vidzemes mežiem, plaši izmanto koku pludināšanai. Lai kokus nevajadzētu transportēt no Gaujas grīvas uz Rīgu pa jūru (kas, lielākam vējam saceļoties, savienots ar briesmām un materiālu risku jau no 1662. gada tika projektēts kanāls starp Gauju un Daugavu. To atklāja tikai 1903. gadā koku tirgotāju biedrība. 5,7 km garais Gaujas-Daugavas kanāls sākas Gaujā, netālu no Ropažu stacijas un caur Mazo un Lielo Baltezeru ieiet Juglā un caur Ķīšezeru uz Daugavu. Pirms dažiem gadiem starp Juglu un Aldari pa šo kanālu nodibināja pasažieru tvaikoņu satiksmi. Rīgas iedzīvotāji šo maršrutu bieži vien izmanto rīkojot svētdienās savus atpūtas izbraukumus. Izkāpuši Juglā no 6. tramvaja, braucēji dodas uz tvaikoņa piestātni. Vairums no tiem ir makšķernieki, bet ir arī tādi, kam vienīgais nolūks — pabraukt ar kuģīti, apskatīt neredzētas vietas. Drīz parādās arī «Kaija». Kuģītis nosvilpjas, izslēdz motoru un lēnām piestāj pie pasažieru tiltiņa. Sakustas makšķeres, saiņi un somas. Vēl viens svilpiens, un kuģītis, ūdeni mutuļodams, attālinās no krasta, jāsāk savu ceļu pa kanāla posmu, kas savieno Juglu ar Lielo Baltezeru. Gar abām kanāla malām kā goda sardze stāv makšķernieki. Zivju te netrūkst. Jo ezeru grupa: Jugla, Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezers, kas ar kanālu savienoti vienā ūdens sistēmā, bagāti barības. Kāds makšķernieks tik stipri aizrāvies savā darbā, ka nemaz nemana kuģīša tuvošanos. Tikai tad, kad vilnis apšļāc viņu ar ūdeni, vīrs it kā atmostas, nopurina no drēbēm ūdeni un, pablenzis vaininiekā, turpina novērot pludiņu. Kuģītis pabrauc garām zēniem laivā, kuri, buru vietā uzvilkuši gultas segu, norūpējušies to mēģina pagriezt tā, lai labāk varētu izmantot vēja spēku. 
Izbraucam cauri Bukultu tiltam un tuvojamies Senču silam, kura aizvējā saules staru iedarbība jūtama visstiprāk. Laikam tādēļ makšķernieku te ir visvairāk. Baltezera vējš dzen prāvu vilni, un ezera virsma saulē mirgo kā ar sudrabu izšūdināta villaine. Kaijas rotaļājas ar vēju, gan paceldamās augstu gaisā, gan skardamas viļņu virsotnes. Šai ezerā daudz salu, to kopplatība 16 ha. Pašlaik tās visas jau tērpušās košā pavasara rotā. Krastā redzama Baltezera sanatorija. Līdz galapunktam atliek tikai šķērsot Mazo Baltezeru. Mūsu uzmanību saista plašs baļķu klājs, kas iežogots Mazajā Baltezerā. Te uz laiku apstājas pa kanālu pludinātie koki, lai pēc tam, sasieti plostos, dotos uz Rīgu. Mazais Baltezers pieder pie dziļākajiem ezeriem Latvijas PSR. Tā lielākais dziļums 10 m, bet vidējais — 4,6 m. Ezera krastā atrodas arī mūsu gala piestātne Ādaži (Aldaris). Izkāpuši no kuģīša, dodamies pa kanāla krastu uz augšu. Dažās vietās kanāla kritums ir vairāk nekā metru augsts, kādēļ ūdens līmeņa regulēšanai te ierīkotas slūžas. Pavadījuši dienu Gaujas krastos, visu apskatījuši, atpūtušies un izklaidējušies, rīdzinieki dodas atpakaļ uz pilsētu, nenožēlodami, ka savam svētdienas izbraukumam izvēlējās tieši šo maršrutu.

Pa Daugavas-Gaujas kanālu
1954.05.29 Padomju Jaunatne
A. Sondors

🌐🌐🌐
Viņi sien varenus plostus 

Kā dziļa trauka dibenā, kura malas veido paaugstie, ar biezu priežu mežu apaugušie senkrasti, guļ mazais Baltezers. Kad no šī krasta lūkojas uz ezeram ziemeļaustrumos piekļāvušos ēku puduri, aina liekas kaut kur jau redzēta, aprakstīta. Jā, patiesi, tādos ciematos taču dzīvoja Oskari Kļavas un arī cilvēki, kas karotes sprauda aiz savu zemo debesu spraišļiem. Tas ir pludinātāju ciemats Aldari, šķiet, vienīgais tāds Latvijā. Mūsdienu aukainajā tehnikas attīstībā pastāvīgi dzimst jaunas, agrāk nedzirdētas profesijas un arī pastāvīgi atmirst daudzi seni arodi. Arī klasiskais pludinātājs aizvien tālāk aiziet uz mūsu zemes austrumiem un ziemeļiem, kur varenas upes ik gadus savos plecos iznes no nepārredzamiem mežiem koku kubikmetru miljonus. Bet šeit rietumu republikās mežos aizvien biezāks kļūst ceļu tīkls un raitāks kokvedēju automašīnu skrējiens. Pludinātājam jāmācās strādāt pa jaunam. Pludinātāja arods cilvēku tā sasaista ar dabu, ka bieži vien viņš no tās burvības netiek vaļā visu mūžu. Vajag redzēt kā pavasaros pie darbu vadītājiem atnāk vīri grumbainām, vēju un saules norūdītām sejām un prasa darbu. Pensijas ir jau izkalpotas un viņi varētu sēdēt mājās, bet ūdens taču met tādas saules dzirkstis un debesis ir tik dzelmaini zilas, ka vīri paši nezina, kas ar tiem notiek. Slēpjot savu mulsumu aiz paskaļas bravūras, plostnieks, kā pludinātāji sevi mīl saukt, saka, ka viņš vēl pamēģināšot pastrādāt, bet šogad gan patiesi pēdējo vasaru. Un tad atkal nāk dzestrie, miglainie rīti uz upes, nakts, ugunskuru dūmu sūrums, lieti un saules svelmes upes sērēs. Šāds vīrs iecietīgi smīn par tūristiem, kas apreibst no ievziedu smaržas un kuriem elpu aizrauj Gaujas sarkanīgo klinšu skaistums. Daudzās Latvijas upēs vairs neredz kokus uz leju līgojam kā kādreiz. Bet Ventā un Gaujā tas tā vēl notiek. Gan nav vairs tā kā desmit gadu atpakaļ, kad Gauja sanesa Mazā Baltezerā pie simts tūkstošiem kubikmetru koku un to izšķirošana un nosūtīšana ieilga līdz novembra saliem. Taču arī šogad Gauja pacēla plecos gandrīz 40 tūkstošus kubikmetru un nonesa lejas ezerā. Vajadzēja vīrus, kas pludinātāju darbu prot. Jaunie nelabprāt grib to uzņemties tāda čigānu dzīve, pie rūpnīcas darbgalda vieglāk. Ja nebūtu veco pensionāru, diezin, kā šogad būtu bijis. Taču jau no paša pavasara pie visatbildīgākā darba - ievadragatas ielikšanas Gaujā, ķērās pieredzējušais pāļdziņa motorists Sergejs Singells. Ar savu biedru O. Odiņu un pensionāriem J. Plāno un A. Krankovski viņš darbu veica desmit dienās, kad parasti tam vajag vairāk laika. Bet pavasarī iegūta diena pludināšanā var vēlāk atsvērt nedēļas. Tonis bija uzdots. Ūdens Gaujā šogad bija ļoti labs, taču tāds bijis ne vienreiz vien. Un tomēr vīri neatceras, kad vēl mēneša laikā būtu izdevies nopludināt vaļējo koku partiju. Jau 8. jūnijā ezerā bija pietiekoši daudz koku, lai izvērstu mehanizēto pienešanu. Varēja sākt dot kokus Rīgas zāģētavām, kuras agrā pavasarī koku aizkavētā pieveduma dēļ nokļuva grūtībās. Laimonis Bašķis devās uz ezeru, lai sēstos uz pieņešanas mašīnas un sietu baļķu kūļus veikli, kā prata lauzt koku sastrēgumus upē. Plenētāju brigādi pa paradumam uzdeva vadīt Ēvaldam Osītim. Brigadieris ir brigadieris, bet viņš kā pludinātāji saka, ne vella neizdarīs, ja īstie vīri nebūs īstās vietās. Kā komandieris kaujā, iecirkņa tehniskais vadītājs A. Cimurs pārgrupēja spēkus: no upes uz ezeru devās rūdītie plenētājl un plostu pavadītāji A. Vītols, V. Zariņš, A. Ūdris, atgriezās Singeļa vīri, kas līdzi meistarīgajiem pludinātājiem uz upes J.Kaņepam, P. Ansviesulim un citiem, bija iznesuši darba smagumu. Pēdējie koki «aste», kā pludinātāji saka, vēl nebija ezerā, kad velkonis «Krasnojarsk» jau vilka pirmos plostus uz Rīgu. Ir varens skats, kad šāds baļķu kūļu plosts, izstiepies vai puskilometra garumā velkas pāri ezeriem. Tur iekšā ir dažkārt ap četriem tūkstošiem koku un divi tūkstošiem kubikmetru. Un tā dienu dienā. Bet lai tā būtu, uz 120 m garā pienešanas sieta ezerā augu dienu skraida pāri par 20 vīru, šķiro kokus sortimentos, ar mašīnu sasien kūļos un nodod plostu formētājiem. Ne mazāk kā 1000 kubikmetru dienā izvirzīja uzdevumu brigāde. Un deva. Krietns koku daudzums bija saplenēts, daļa nosūtīta un stāvoklis Rīgas zāģētavās saglābts. No agra rīta, kad ezers vēl kūp lecošās saules staros, sākas rosme ezerā un bieži aprimst tikai īsajā vasaras nakts melnumā. Koki pa upi taču nāk un nāk, tie jāizvieto Ūdens dārzos, jāpiedod šķirošanas sietam, jāizved sasieti kūļi, jāsaformē plostos. Varētu domāt, ka šādu saimniecību un šādus ugunīgus vīrus vada cilvēks platiem pleciem un dimdošu baisi. Bet tā ir neliela auguma meitene, gandrīz trausla, zeltainiem matiem un ezerzilām acīm. Tā ir Baltezera meistars Ruta Strazdiņa «mazā» Ruta. Pludinātājiem ir ari «lielā» Ruta, Gaujas iecirkņa grāmatvede un ceha komitejas priekšsēdētāja Ruta Cimure, kura sevišķi veiksmīgi vada iecirkņa kultūras darbu. «Mazās» Rutas darba pamatā ir ne tikai Krasnojarskas Institūta zināšanas un prakse Sibīrijā, bet arī vairāku gadu pieredze uz Gaujas. Vīri to zin un prot novērtēt. Viņai šinī grūtajā darba cēlienā ir labi palīgi abi Jāņi gan vīrs, teicams šofers, un vīratēvs pieredzējis amatnieks. Abi ir ilggadēji pludinātāji. Bet savu daļu prasa taču ari mazā Ilzīte . ..
Neparasti karsta vasara un zemais ūdens līmenis Gaujā izjauca iecerēto otrās koku partijas nopludināšanu. Tagad vēji tukšaiā ezerā kuļ svina pelēkus viļņus, bet saimniece kārto ierīces, novāc ūdensdārzu ragatas, domā par laivu un takelāžas remontu un desmitiem citu darbu, kas nekad netrūkst. Bet Gaujas vīri ir atkal upes augšgalā. Pludinātājs atkal kļuvis krautuvju strādnieks. Mežrūpniecību mašīnas ved stumbru kravas, tās jāsagarumo, lai pamazām uzkrātu rezerves nākošajam pavasarim un arī apgādātu vedamo savām mašīnām, kas steidz ar koku kravām uz zāģētavām. Gateru zāģu dziesmai vienmēr jābūt pilnskanīgai. 

* A.Zandovska raksts "Viņi sien varenus plostus" 
Laikraksts "Darba Balss" Nr.120 no 08.10.1967

🌐🌐🌐
Baltezera ūdensdārzā sākusies koku mechaniskā plenēšana 
J. Plānā un K. Štālberga apvienotā brigade darbā; tā maiņas uzdevumu veic par 135-140 %


* A.Zandovska raksts "Viņi sien varenus plostus" - Laikraksts "Darba Balss" Nr.120 no 08.10.1967

* A.Zandovska raksts "Viņi sien varenus plostus" - Laikraksts "Darba Balss" Nr.120 no 08.10.1967
🌐🌐🌐
* Latvijas Kareivis / 25.07.1935

Kokmateriālu šķirošana Mazajā Baltezerā / 1958.gads


* Darba Balss /  Mūsu laukos un pilsētās / 08.06.1948

* Darba Balss /  Mūsu laukos un pilsētās / 08.06.1948





*********************************< šurpu - turpu >********************************





*************************************************************************************


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru