 |
| Piena ražošanas komplekss "Briljanti" |
KOMPLEKSS «BRILJANTU: BIOLOĢIJAI PAKĻAUTA TEHNIKA
 |
| Alumīnija torņi lopbarības graudu glabāšanai. Katra tilpums 250 t (Vissavienības Vieglo sakausējumu Institūta projekts). |
Govis uz slaukšanu iet grupās cita aiz citas (pēc tā sauktās apļa sistēmas) precīzi noteiktā laikā. Nokavēt vai steigties nedrīkst: slaukšanai jāsākas tad kad govij parādījies piena atdošanas reflekss, citādi dala piena aiziet zudumā. Katru jaunu ideju, ja vien tajā ir racionāls kodols, te uzņem ar interesi un īsteno ātri. Saimniecības speciālistiem jau ir trīs autorapliecības par slaukšanas tehniku, tiek noformēti vēl vairāki izgudrojumu pieteikumi. Piemēram. ir radīts automatizēts profilaktiskās diagnostikas komplekss Tā galvena dala ir slaukšanas parametru uzskaites ierīce, ko pieslēdz slaukšanas aparātam. Visi dati cik daudz piena, no kuras tesmeņa daļas kāda sastāva, kādā laikā utt. tiek novadīti uz ESM, pēc tam fiksēti katrai govij iekārtotā kartītē. Ja vērojamas novirzes, var prasīt padomu veterinārārstam. Līdz šim nav bijis neviena mastīta gadījuma.
 |
| Pie vadības pults kompleksa «Briljanti» priekšnieks Z. Štālbergs |
Ja rodas kaut mazākās aizdomas par mastītu, lieto augstfrekvences apstarošanu. To lieto arī kā profilakses līdzekli visam ganāmpulkam, mainot barību. Pagaidām šī metode ir eksperimentāla un tālāk pētāma. Kompleksa «Briljanti» «komandcentrs» ir vadības pults. Te ir kompleksa priekšnieka un maiņas priekšnieka darba vieta. 24 televīzijas kameras pārraida uz pults ekrānu pilnīgu informāciju par to, kas notiek kompleksā, vai tā būtu barošana, slaukšana vai mēslu aizvākšana. No centrālās pults var vadīt visu kompleksa automātiku.
 |
| Pirmsslaukšanas zāle ar tesmeņa mazgāšanas automātu. |
Tā, vārda tiešā nozīmē neizkustoties no vietas, īsā brīdī var atklāt traucējumus darba ritmā un veikt nepieciešamos pasākumus. Bez tam no centrālā punkta var vadīt visu kompleksa automātiku. Uzskata, ka kompleksa vērtība pašlaik ir divi miljoni rubļu. Bez telpām, kur izvietotas govis, kompleksā ietilpst cehs, kur ražo koncentrēto barību visas saimniecības vajadzībām, iekārtas mākslīgai zāles žāvēšanai un granulētas zāles barības ražošanai. Komplekss attīstās. Radīta centrālā barības un veterinārā laboratorija, kur uz veterināro analīžu pamata sastāda katrai govju grupai nepieciešamo barības devu. Vai tas viss attaisnojas? Lūk, rezultāti: 1978. gadā (gadu pēc kompleksa atklāšanas) no vienas govs ieguva 4020 kg piena, bet 1982. gadā jau par 748 kg vairāk. Bet, tā kā Latvijas brūnās šķirnes govis, kuras tagad tur «Briljantos», ģenētiski «ieprogrammētas» nedot vairāk par 5000 kg piena (vidēji uz 1000 govīm), tad tās jau tagad nomaina (un 1985. gadā būs jau pilnīgi nomainītas) ar melnraibās šķirnes govīm, no kurām var iegūt līdz 7000 kg piena. Šis līmenis ir pilnīgi reāls kompleksam, kur darbu cenšas organizēt atbilstoši jaunākajām zinātnes un tehnikas prasībām
KOMPLEKSS «BRILJANTU: BIOLOĢIJAI PAKĻAUTA TEHNIKA
1983.11.01 Zinātne un Tehnika
Martinova, N.
========
Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» piena ražošanas komplekss «Briljanti».
 |
| Ieeja Briljantos |
🐄 🐄 🐄
Oranža telšu auduma komplekti, ko Tukuma eksperimentālā ceha šuvējas darinājušas pēc Ādažu kolhoza liellopu kompleksa "Briljanti" darbinieku pasūtījuma.
Modernā kombinezonā — uz fermu 1984.09.22 Padomju Jaunatne V. ARVE 🐄 🐄 🐄 KOLHOZA «ĀDAŽI» JAUNAIS LIELLOPU KOMPLEKSS «BRILJANTI» ( ZVAIGZNE 1978. Nr. 3. 1—32 ) |
«Ādažu» lopkopības kompleksa kopskats un lopkopju atpūtas telpas,
kur šajā brīdī apspriežas celtniecības brigadieris Edgars Šnikvalds (no kreisās) un
kompleksa būvdarbu vadītājs Antons Rudzītis.
| PSRS KONSTITUCIONĀLĀS GARANTIJAS 1977.07.26 Cīņa |
🐄 🐄 🐄
 |
| Ziemas dārzs atpūtai 🐄 🐄 🐄  |
Padomju Latvijas lauku darbaļaudis ar lielu interesi lepazīstas ar Latvijas Padomju Sociālistiskas Republikas Konstitūcijas (Pamatlikuma) projektu. Tajā atspoguļota partijas un valdības lielā gādība par padomju cilvēku labklājību, par mūsu republikas ekonomikas un kultūras tālāku uzplaukumu.
*
Ar Latvijas PSR Konstitūcijas projektu iepazīstas Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» lopkopības kompleksa «Briljanti» darbinieki.
1978.03.19 Cīņa
 |
| Govis ganībās |
🐄 🐄 🐄
Komplekss, ko cēlusi saimniecības būvbrigāde, paredzēts 1000 govīm. Fermu apkalpo 26 cilvēki, starp tiem ir 12 slaukšanas operatori — visi jaunieši, kurus kolhozs bija nosūtījis mācīties uz mehanizācijas skolu. Šeit daudz gādāts ne tikai par augstražīgu darbu, bet arī par tā maksimālu atvieglošanu cilvēkiem, par viņu atpūtas un sadzīves apstākļiem, par estētiku: mehanizēta slaukšana, mehānismi padod barību no skābsiena torņiem, no dispečeru zāles ar televīzijas palīdzību pārskatāms viss fermā notiekošais. Apkalpojošajam personālam glīti un gaumīgi iekārtoti kabineti, dušas. Un tad vēl plaša zāle atpūtai ar daudz un dažādiem dienvidu augiem, ar strūklakām, ar spoguļiem gar sienām, kas atgādina iluminatorus, ar skaistām mēbelēm. Šajā lielfermā ražos ap 3800 tonnu piena gadā.
1977.11.17 Dzimtenes Balss
1977.11.17 Dzimtenes Balss
1977.11.17 Dzimtenes Balss
|
🐄 🐄 🐄
 |
| Priekštelpa ar strūklakām un dienvidu augiem |
 |
| Piena ražošanas kompleksā strādā galvenokārt jaunieši |
Pieredze—paātrinājuma rezerve
Ar skaistu darbu—skaista dzīve
Izdevniecība «Avots» nesen ir laidusi klajā agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētaja Sociālistiskā Darba Varoņa Alberta Kaula pārdomu grāmatu «Labrīt, mana rugtenā diena!». Alberta Kaula stāstījumu pierakstījis žurnālists Ilgonis Bite. Publicējam šīs grāmatas fragmentus, kuros stāstīts par to, kā tagadējā agrofirmā «Ādaži» savā laikā sāka intensificēt lopkopību, Veltījot īpašu uzmanību lopkopēju darba un sadzīves apstākļu uzlabošanai.
...Pāreja uz intensīvo ražošanu «Ādažos» sākās, var teikt, 1975. gadā, iecerot metus desmitajai piecgadei. Spēkus virzījām atbilstoši - piens, liellopu un putnu gaļa, kartupeļi. Sākām ar pienu, kura ražošanā paši sev noteicām trīs konkrētus darbošanās virzienus. Pirmais. Līdz piecgades beigām veikt tādu selekcijas darbu, lai ganāmpulka vidējā produktivitāte sasniegtu četru tonnu izslaukumu no govs, strādājot galvenokārt ar Latvijas brūnajām. Otrais. Uzbūvēt lielfermu tūkstoš govīm, kurā visi darbi būtu kompleksi mehanizēti. Un lai šī būve reizē atrisinātu kadru piesaistes problēmu. Trešais. Izveidot atbilstošu lopbarības ražošanas sistēmu. Tikai trīs pasausi ieraksti tā laika protokolā. Un no tiem var rasties iespaids, ka viss bija tikpat vienkārši, kā nopūst pārziedējušu pieneni. Taču patiesībā katrs solītis toreiz tika sperts nezināmajā. Un tādās reizēs bez zinātnes pleca neiztikt. Tikai te ir jāievēro kāda ābeces patiesība. Pirms apvienošanās «Ezerciemā» (šajā kolhozā A. Kauls strādāja pirms pāriešanas uz «Ādažiem».— Red.) vājākais punkts bija zemie izslaukumi. Lopbarību sagādājām vairāk nekā iepriekš, bet kāpuma tomēr nebija. Pašu speciālisti ieteica, ka esot jānomaina mazražīgās govis.
Taču vispirms paaicinājām talkā Siguldas institūta ļaudis. Un nācās sarkt, kad siguldiešu secinājumus toreizējais direktors Edmunds Jaunsleinis izteica visai pikti: Dārgie biedri! Pirms aicināt palīgā mūsu zinātniekus, pacentieties ieviest fermās kaut elementāru kārtību! To neērto situāciju es laikam atcerēšos līdz kapa malai. Jo nav jau jēgas gludināt baltu virsvalku, ja cilvēks nevīžo nomazgāt rokas. (..) Lielfermu tomēr uzcēlām. Paši reizē projektējām un paši reizē būvējām. Projektētāji vietvārdā «Brilanti» radoši iesprauda vienu mazu burtu un iznāca «Briljanti». Un vāvuļniekiem atkal sīrups uz mēles: «Vai es neteicu, ka ādažnieki ir lieluma mānijas piemeklēti?» Ar to maisam gals tika vaļā sak, kad jau, tad jau! Jauno putnu fermu paši nokristījām par «Pērli», bet uzspiesto cūku kompleksu par «Dālderiem». Lai nu tiek, kam tīk, pilna mute... Bet tas nu tā lai paliek putām. «Briljanti» bija vajadzīgi lielajam pienam, darba atvieglošanai. Uzcēlām divos gados. Ar iekšējās televīzijas un citas elektronikas palīdzību visas norises kompleksā mehanizējām un daļēji pat automatizējām. Vadāmība no centrālās pults. Nospied taustiņu, un uz ekrāna redzams, kā automātiski atveras, teiksim, trešā boksa durvis, kā govis pēc grupā izveidojušās hierarhijas iet uz slaukšanas zāli. Kā skrēperi pa to laiku izmēž telpu un tā joprojām. Telekameras pēc vajadzības ļauj pārskatīt ne tikai visus vienpadsmit blokus un tehnoloģiskās norises tajos, bet tāpat arī pirmsslaukšanas un slaukšanas zāli, atnešanās nodaļu, izolatoru un pārējās telpas. Šeit, no pults, iedarbina arī visus mehānismus, lopbarības dozatorus un piegādātājus ieskaitot. Ir speciāli indikatori, kas noteic piena atdevi katrā tesmeņa ceturksnī. Slaukšanas operators pirms stobriņu pielikšanas nospiež trīs kalkulatora ciparus tas ir attiecīgās govs numurs, un perfolentē tiek fiksēti visi vajadzīgie dati. Perfolentes «izlasa» kolhoza skaitļošanas centrā Ulda Bidera vadītie speciālisti. Šī metode ļauj atklāt iekaisumus operatīvi, nevis pēc dienām desmit, kas pagāja, izdarot ķīmiskās analīzes. Tikpat aši tagad jārīkojas veterinārajam dienestam. Tas ir būtisks ieguvums. Rezultātā kompleksā, kur mīt gandrīz tūkstoš govis, mastīta nav. Otrs ieguvums: skaitļošanas datu banka dod iespēju precīzi izkopt fermas ganāmpulku, veikt nopietnu selekciju. Tāpēc veicīgi varam regulēt barības devas, jo govis ir sagrupētas boksos pēc pienīguma. (..) Taču domāju, ka visvērtīgākais «Briljantos» tomēr ir sociālais ieguvums. Kompleksa 26 darbinieki strādā divās maiņās. Ir brīvi vakari ģimenes dzīvei, atpūtas un kultūras vajadzībām. Un tad atkal ir brīvi rīti saldākam nomiedzim. Katram nedēļā ir divas brīvas dienas. Kā kārtīgā uzņēmumā pieklājas, bez sturmēšanas mēneša beigās.
Vidēji no govs tur izslauc stabili vairāk par piecām tonnām, gandrīz tikpat, cik vidēji slaucam visā 2200 brūno un melnraibo gotiņu ganāmpulkā. Bet 1978. gadā, kad «Briljanti» tapa gatavi, uz mums skatījās greizi. Kam boksiem vajadzīgi caurspīdīgie jumti, kam baltās flīzītes, kam tehniskā televīzija un eksotiskais ziemas dārzs priekštelpā? Kam darbiniekiem speciāli šūdināti darba tērpi? Budziska māžošanās, vairāk nekas! Taču mēs redzējām kopsaucēju: pateicoties lielfermai, piena ražošanu «Ādažos» desmitajā piecgadē izdevās gandrīz divkāršot, pirmo reizi kolhoza vēsturē darbiniekus fermai nevajadzēja vairs mangot par varītēm: tie pieteicās paši, un vēl tagad ir gribētāju rinda.
1988.10.20 Dzirkstele (Gulbene)
🐄 🐄 🐄
Pieredze paātrinājuma rezerve
Ar skaistu darbu—skaista dzīve
(Nobeigums)
Labi apzinos, ka visi tehniski tik piesātinātus kompleksus uzbūvēt nevar. Tagad gan jau saka arī nevajagot! Lai nu tā būtu, ka visiem nevajag. Bet kāpēc nevajag tiem, kuri spēj un grib? Un mēs tomēr gribam lopkopējus reiz atsiet no govju astēm, pie kurām viņi bijuši piesieti gadsimtiem ilgi. Un, ticiet man, tas nepavisam nav prestiža jautājums! Vispirms der ieskatīties statistikā. Un tā nežēlīgi rāda, ka valstī trīs no četriem lauksaimniecībā nodarbinātajiem vēl noņemas ar roku darbu. Bet cik ilgi viņi to gribēs darīt? Aizpagājušajā mācību gadā mūsu lauku profesionāli tehniskajās skolās slaucēju specialitātei atvēlēja 480 vietu, bet sakomplektēja ar audzēknēm mazāk par pusi! Kas par iemeslu? Profesijai nav prestiža, bet prestiža nav arī tāpēc, ka kompleksi mehanizēts darbs ir tikai 33 procentos no republikas liellopu fermām. Un fermās ar daļēju mehanizāciju lopkopes dienā ar rokām pārcilā vairākas tonnas dažādu smagumu. Un kas tad ir ar mieru to darīt? Vispirms lielas uzticības cilvēki, bet nav taču noslēpums, ka tuvāk pie piena turas arī šķirtenes ar bērniem, kurām vajadzīga pārtikšana. Strādā arī sievietes ar dažādām novirzēm, kuras pie kārtīgām šķirnes govīm nedrīkstētu laist ne tuvumā. Tāpēc darba apstākļi fermās ir jāpadara pievilcīgāki, ar astoņu stundu maiņu kā rūpnīcā, kā pilsētā. Tāpēc mēs turpinām būvēt mehanizētas novietnes sešsimt jaunlopiem, kā ari 2000 vietas nobarojamiem lopiem. Būvējam tādas, uz kurām iet strādāt jaunie. Cilvēki, sevišķi laukos un savā nodabā augušie, nav vienādi kā lietus lāses. Vienam patīk burzīties kolektīvā, cits labprātāk Strādā savrup, kur viss darāmais un padarītais ir kā uz delnas pārredzams. Un katram jādod iespēja sevis izteikšanai. Piemēram, mūsu veiksmīgākā slaucēja Sociālistiskā Darba Varone Elza Mitriķe burzmu nemīl. «Ceros», kur viņa strādā, ir veca maza ferma. Un tā pastāv vēl šodien tikai tāpēc, ka ir mūsu Elziņa, viena no kolhoza veterānēm. Jau kopš 1958. gada viņai ir izslaukumu dienasgrāmata. Un ieraksti tajā apliecina gan pašas, gan daļēji arī visas saimniecības kāpumu. Sākumā 2587 kilogrami no govs. 1968. gadā 5132, 1977. gadā 5500, bet pērn jau ceturto gadu pēc kārtas pāri 7000 kilogramiem no govs. Un atkal viens no vislabākajiem rezultātiem republikā. Un tā pat grūti strādāja kolhoza veterānes Ilga Brīdiņa, Ausma Jansone, Elza Avotiņa un citas. Mazfermas līdz ar kompleksu mums palīdzēja piena bruto ieguvi divās pēdējās piecgadēs gandrīz divkāršot. «Briljantos» iegūst vairāk nekā trešo daļu kolhoza piena. Taču pārējās govis ir izvietotas gan pavisam mazās fermās, gan tādās, kur simt un divsimt vietu. 1985. gadā par piena rūpniecisko ražošanu uz intensīvas ganību izmantošanas bāzes republikas speciālistu grupai un tajā skaitā arī man tika piešķirta PSRS Ministru Padomes prēmija. Toreiz kāds žurnālists noprasīja: Ko «Briljanti» deva jums, ko saimniecībai un pārējiem? Es atbildēju, šķiet, strupi, bet zem šiem vārdiem esmu gatavs parakstīties vēl šobrīd: «Man un speciālistiem tas bija sava veida varēšanas apliecinājums. Saimniecībai? Ar šo kompleksu «Ādaži» stingri nosvērās uz lauksaimniecisko lielražošanu.
 |
| Briljantu kompleksa centrālā vadības pults |
Atvieglojām lopkopju soli. Pārējiem? Vismaz nekautrīgs izaicinājums, ja viņi negrib saredzēt lielfermā neko vairāk.» Ir taisnība, ka ekskursantu tipa kolhoza apmeklētājiem piemīt viena ķenciska vājība: viņi ierauga vadības pulti, televizoru ekrānus, eksotiskos augus, un vīpsna gatava, bet izzināt tā visa īsto jēgu parasti nav ne laika, ne gribēšanas. Kompleksa vadītājs Zigmunds Štālbergs stāstīja, ka viena viešņa esot pacēlusi acis uz palmu un iesaukusies: «Kaut mums būtu tāda bērnudārzā!» Mēs šādiem «oh!» un «ah!» parasti atbildam ar trim vārdiem: «Jāstrādā, biedri, jāstrādā!» Katram taču neklāstīsi, ka arī šā ziemas dārza aizsākums patiesībā bija tikpat nejaušs kā kompleksa nosaukumā iespraustais burts kādam palma vienkārši auga griestos, bet izmest ārā to, dabiski, bija žēl. Vai jums nederētu tur «Briljantos»? Paņēmām un pārējos augus piemeklējām klāt. Padarīt skaistu savu apkārtni vai tas nav svētīgs darbs? lekopta vide cilvēkam neļauj strādāt kā sušķim, pa roku galam. Un bez skaista darba nav skaistu bērnu. Bez skaista darba ādažnieki nevarētu nodibināt republikā pirmo slaucēju seštūkstošnieku klubu. Tāpat arī nevarētu, uzņemot tajā, izmaksāt trīssimt rubļu prēmiju. Nejaudātu šā kluba biedrēm pagarināt oficiālo atvaļinājumu par nedēļu. Tāpat pieņemt lēmumu: ja jums ir desmit gadu slaucējas stāžs un trīs no tiem esat bijusi seštūkstošniece, tad, aizejot pensijā, katru mēnesi saņemsit 80 rubļu piemaksu. Un tā nav mētāšanās ar naudu. Tās sešas tonnas no govs gadā ar trādirīdi rallallā izdabūt nevar. Pie lielas uzcītības un strādīga rakstura tur vēl vajag arī gudru galvu. Un maksājam par to visu kopā ne tikai šodien, kad cilvēks ir stipruma pilns, bet maksāsim arī aizparīt, kad viņš savus galvenos spēkus sabiedrībai jau būs atdevis. Kā redzat, seštūkstošnieču klubs nav spožas pogas piešūšana spīdumam. 1986. gadā mums jau bija 13 kluba biedru un 18 kandidātu. Par Rīgas rajona līdzīga kluba prezidenti ir ievēlēta Elza Mitriķe. Visas republikas piectūkstošnieču kluba prezidente ir otra mūsu Sociālistiskā Darba Varone Aina Dreimane. Pilsonīši, kas ļoti nadzīgi mīl skaitīt rubļus otra maciņā, parasti ir nopūtu un vaidu pilni. Arī par «Ādažiem». Bet otra darba soļus tādi nemēdz skaitīt, jo tad nebūtu laika snauduļot.
1988.10.22 Dzirkstele (Gulbene)
🐄 🐄 🐄
 |
| Govju sekcija |
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru