otrdiena, 2017. gada 17. oktobris

Ārija Elksne #

Dzimusi Rīgā mūziķa ģimenē, bērnība pagājusi Krustpilī. Mācījusies Cēsu 1. pamatskolā, Jēkabpils vidusskolā. 1947. — 1953. gadā studējusi medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā, dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī.


Pirmā publikācija — dzejoļi žurnālā "Padomju Latvijas Sievietes" 1956. gadā. Dzeja savdabīga ar tiešumu — atgādina vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, tur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi.


Miķelis Fišers dzīvesbiedres Ārijas Elksnes 50 gadu jubilejā.
No kreisās- meita Ieva Bērziņa, znots Uldis Bērziņš,
 Ārija Elksne, Miķelis Fišers (jaunākais), Miķelis Fišers (vecākais)








Dzeja
  • "Vārpu valoda" (1960)
  • "Uz tavu veselību, zeme!" (1963)
  • "Vasaras vidū" (1966)
  • "Galotņu gaisma" (1968)
  • "Trešā bezgalība" (1971)
  • "Klusuma krastā" (1973)
  • "Vēl vienai upei pāri" (1975)
  • "Līdz saulei aizdomāt" (1977)
  • "Metamorfozes" (1980)
  • "Stari" (1982)
  • "Viršu karogs" (1986)
  • "Es visu mūžu mīlējusi esmu" (1988)
  • "Lūgums" (2005)
  • "Mīlēdama" (2008)
📚  📚  📚




📗  📘  📙

Lielu popularitāti Ārijas Elksnes darbi piedzīvoja 1970. gados un 80. gadu sākumā. Pēc viņas nāves 1984. gadā, Elksnes dzejas izdevumu tirāža tikai pieauga, un arī šodien viņa ir viena no visbiežāk citētajiem latviešu literātiem visdažādākajos dzīves gadījumos.
"Ārijas Elksnes dzeja valdzināja lasītājus (sevišķi lasītājas) ar sirsnību un vienkāršību," tā par savu laikabiedreni teicis rakstnieks Zigmunds Skujiņš. 
"Viņas panti neklaiņoja abstraktās filozofijas tālēs, bet kā mājas baložu bars riņķoja ap pazīstamām vietām un tuviem cilvēkiem. Bez meklētas oriģinalitātes un atskaņu ārišķībām viņa klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runā uzticīgu draugu pulkā: par bērniem, par mīlestības priekiem un bēdām, par dzīvi, kas zūd, un spītīgajām alkām kādu laimes kriksi tomēr notvert," rakstījis Skujiņš. 
Ārija Elksne studējusi medicīnu - 1957. gadā viņa pabeigusi aspirantūru Rīgas Medicīnas institūtā, līdz 1965. gadam institūtā bijusi docente. Paralēli darbam medicīnā viņa rakstīja dzeju – pirmās publikācijas bija 1956. gadā žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete", bet pirmais dzejoļu krājums "Vārpu valoda" iznāca 1960. gadā. 
Kopš tā laika izdoti vairāk kā 10 dzejas krājumi un izlases. 1990. gadu otrajā pusē "Preses nams" izdeva Ārijas Elksnes kopotos rakstus piecos sējumos, no tiem noslēdzošajā apkopotas draugu, laikabiedru un kolēģu atmiņas par dzejnieci. 
Ne mazāk nozīmīgs ir Ārijas Elksnes ieguldījums literatūras tulkošanā – viņa latviešu valodā tulkojusi Annas Ahmatovas, Aleksandra Bloka, Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova, Fjodora Dostojevska un citu autoru darbus.

 

Ārija Elksne mirusi 1984. gada 29. septembrī. Viņa dzīvi beidza izdarot pašnāvību.



Mirusi Rīgā, apbedīta netālu no Rīgas — Baltezera kapos. Kapa pieminekļa autors — O. Feldbergs.




 * Londonas Avīze / 02.11.1984

⌛   ⌛   ⌛

Kā pērkons rudens debesīs 
Domājot par ĀRIJU ELKSNI 
7. II 1928. - 29. IX 1984 

Kā pērkons rudens debesīs nodārdēja šī vēsts, mums 11. oktobrī no tāliem Rietumeiropas ceļiem atgriežoties Rīgā: Tevis nav... Ārija Elksne mirusi un jau pirms nedēļas apglabāta Baltezera kapos. Man 29. septembrī, Miķeļu dienā, stāvot uz Vaterlo tilta Londonas saulainajā rītā, pat ne mazākās nojausmas nebija, ka mūsu mājās, Vesetas ielas 8. namā iegriezusies melnā viešņa, lai Tevi, Ārij, uz laiku laikiem aizvestu no dzīves, no dzejas, no tik daudziem iecerētiem sapņiem. Bargi un nežēlīgi sejā iecirtās jūras vējš, lietus asām pātagām kapāja pieri un domas. Tik grūti tobrīd bija savienot šos divus šķirtus pavedienus: dzīvība un nāve. Un vēl ilgi tā būs. Allaž kāds mīļš stars uzsmaidīja, kad Tu nāci pretim, apstājies, apvaicājies, apsolīji jaunus dzejoļus. Šie gaismas stari plūst no Tavām grāmatām, kas smaržo pēc rudzu maizes un siera. Un šo grāmatu vidū Tu pati stāvi kā Jāņu māte, kā Latvijas liepa jūlijā, kad mākoņu mākoņos sakuplo ziedi, kuros dūc bites. Un man, lasot Tavus dzejoļus, bieži vien šķitis, ka Tu pati reizē esi liepa un bite, un visa reibīgi zaļojošā vasara, kas gar Daugavas krastiem nāk uz Rīgu. Tev ļoti patika mūsu pilsēta, kurā studēji, rakstīji, pirmo un pēdējo reizi atzinies mīlestībā, auklēji meitu un dēlu, un kļuvi vecmāmiņa, gaiši apmirdzēta kā pļaujas laikā druva. Tu prati eleganti ģērbties, Tevi valdzināja teātris, Tavā gaitā bija jūtams neparasts cēlums, bet sirdī, Ārij, Tu paliki lauku meitene, kura basām kājām nule iebridusi rasotā pļavā. Un Tu necenties nokratīt valgās ziedlapas un taciņas smiltis. Tās sekoja visur Tev līdzi, atbalsojās soļos un vārdos. Pirms 30 gadiem mēs pirmo reizi satikāmies jauno autoru seminārā Rakstnieku savienībā. Nodarbības ritēja «Karoga» redakcijas telpās, un mēs visi jutām un redzējām: latviešu literatūrā pieteikusies strādāt sirsnīga, patiesa un plaša vēriena dzejniece. Tu neizdomāji savus dzejoļus. Tie bija dzimuši Tavos bērnības pagalmos, auguši mātes un tēva paspārnē, bet tad atrada savus spārnus un pacēlās gaisā. 
Tie prata mūs priecināt bēdās, bet, pārāk skaļai līksmībai uzbrāzmojot, mācēja arī brīdināt: uzmanieties no sāpēm, viņas jau tepat blakus! Tu pati to biji rūgti pārbaudījusi savos ceļos — jau kopš bērnības gadiem, kad vectēvs kulšanas talkām darīja alu, kur saldajiem miežiem tika piesviesta sūro apiņu šķipsna. Kāpēc? Šis jautājums vijas cauri Tavam mūžam, cauri visiem Taviem jaunrades meklējumiem. Es esmu redzējis Tevi bezgala laimīgu — draugu vidū, Balkārijas un Kabardijas rožu ielejās, Elbrusa pakājē. Mēs brīnījāmies: ziedošā liepa var ne tikai apburoši klusēt un vasarīgi viegli sanēt, bet tā var arī pavasarīgi skanēt gavilēs kā cīruļu pulks padebešos. Daudzkārt Tu biji arī skumja, un šīm skumjām piemita nevis bezcerība, bet smeldze pēc pazaudētiem sapņiem vai nesasniegtām ilgām. Tu apzinājies, ka cilvēks pats sevī nes savu likteni. Ne Karmenas daba Tev bija ar prasmi nest izaicinoši lepni ugunīgu magoni, ne Solveigas raksturs, kam pietiek ar gaidām vien. Ne es viena, ne otra no viņām, citur man steigties, un citur man stāt, mīlēt man nozīmē bijīgi kalpot, nevis sapņot vai vilināt. 
Tu lasīji kopā visu to mīļumu, ko pauž tautasdziesmas, un kā zvirgzdus vāci vārdiņus, ko mātes bērniem pie šūpuļiem sprauž. Un tikai nātres, tikai tās gribēji paturēt sev. «Kāpēc ar nātrēm citiem dzelt?» Arī šis jautājums bija būtisks Tavai daiļradei, pasaules uztverei, attieksmei pret cilvēkiem. Ar labestības balto sagšu apsegusies Tava mūza, Ārij. Tu biji latviešu sarkanā strēlnieka meita. Bet nekad to īpaši neizcēli, nepasvītroji, tikai reizēm ļoti klusos dzejoļos atzinies, izsakot pateicību sirdij vistuvākajam cilvēkam un viņa vienkāršajiem, drosmīgajiem kauju biedriem. Un tad gluži nemanāmi vārsmās iedūcās vecā klarnete, mirkli šķita: katra nots iekvēlojas sniegā kā asinis. Tu pati biji skaista. Un gribēji, lai arī citi Tev blakus būtu skaisti, lai dzīve un pasaule plauktu raženā mierā. Mēs zinājām, ka Tevi pēdējos gados pavada nedziedināma slimība. Bet tomēr nāves vēsts mūs satrieca kā pērkons rudens debesīs. Pēc tam jau nāk tikai novembra vētras un ziemas klusums. 

Kā pērkons rudens debesīs
1984.12.01 Karogs
ANDRIS VĒJĀNS 

📌  📌  📌


Mirusi dzejniece Ārija Elksne 

29. sept. Latvijā pēkšņā nāvē mirusi pazīstamā dzejniece Ārija Elksne. ("Cīņa", 2. okt.). No neoficiāliem avotiem zināms, ka viņa mirusi no ievainojumiem, gūtiem pašnāvības mēģinājumā. Viņa izlēkusi pa dzīvojamās mājas augšējā stāva logu un ievietota bezsamaņā slimnīcā.
Dzimusi 1928. g. Rīgā, muzikanta Grietiņa ģimenē. Viņas skolas gadi paiet Cēsīs, Krustpilī un Jēkabpilī. Izstudējusi par ārsti Latvijas valsts universitātes Medicīnas fakultātē, Elksne strādāja kā ārste, nobeidza Rīgas Medicīnas institūta aspirantūru un līdz 1965.g. bija medicīniskās bioloģijas pasniedzēja. Tad viņa sāka pievērsties tikai dzejai. 1960.g. viņa uzņemta Rakstnieku savienībā un 1963.g. — komunistiskajā partijā. Viņai izdoti vairāki dzeju krājumi, ar ko viņa latviešu tautā kļuva ļoti populāra. Pirmais dzeju krājums "Vārpu valoda", izdots 1960.g., viens no pēdējiem "Metamorfozes", 1980.g. Elksnes valoda ir apvaldīti emocionāla, viegli smeldzoša, vienmēr atklāta. Viņas dzejas par ģimenes siltumu un Latvijas dabu pauž sirsnību un folkloras tuvumu un ļauj aizmirst padomju dzīves apkārtni. Izņēmums ir daži padomju režīma "pasūtinātie" darbi. Rakstījusi darbus arī bērniem. Atdzejojusi H.Heines dzeju un tulkojusi F. Dostojevska  darbus. Viņas daži darbi tulkoti krievu, ukraiņu un baltkrievu valodās. Ārijas Elksnes nāves dienā laikraksts "Padomju Jaunatne", nodalījumā "Diskokluba dziesmu albums" publicēja viņas dzejas Lūgums tekstu, kas izteic drīzas šķiršanās nojautas .

 * Laiks / 17.10.1984


Kapa pieminekļa autors - O.Feldbergs

 


Šai gaismas mirklī 
No vienas mūžības uz otru ejot, 
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Man gribas, lai, nevienu netraucējot,
Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.
Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.
Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,
To saknes vienmēr manī pašā mīt.
Un, ja tev patīk, ej no manis projām,
Ar varu negribu sev piesaistīt.
No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,
Zem ievu krūma pakavēties ļauts.
 Ā.Elksne                

Ārija Elksne (A. Fišere)

1 komentārs:

  1. Godīgākā un patiesākā dvēsele latviešu - padomju literātu inteliģencē. Ticu, ka Viņas sniegums latviešu tautas identitātes, cilvēcisko vērtību saglabāšanā reiz TIKS patiesi novērtēts un atzīts. Cik daudz likteņu mūsu tautā ir ietekmējusi Ārijas dzejas sirdsskaidrība un tiešums! Viņa pelnījusi arī valstisku atzinumu. Lai Dievs svētī un sarga Viņas Dvēseli.

    AtbildētDzēst