sestdiena, 2017. gada 14. oktobris

Pēteris Lauva par Albertu Kaulu <>

Ar Albertu Kaula kungu es iepazinos 1964. gadā (pirms gandrīz četrdesmit gadiem), kad strādāju Tukuma rajona komjaunatnes komitejā par sekretāru un viņš strādāja par Rīgas rajona komjaunatnes komitejas sekretāru. Tie bija samērā spraigi, un tomēr kā izrādījās daudz gadus vēlāk, – kārtējie nepiepildīto cerību gadi, kārtējie komunisma gaidu gadi.
Noslēdzās Hruščova reformu laiks. Iedibinātais Hruščova personības kults sasniedza savas attīstības virsotni, un atkal Padomju Savienībā notika kārtējais bijušo komjauniešu politiskais apvērsums, kas ievadīja tā saucamo Brežņeva stagnācijas posmu melīgajā un noziedzīgajā PSKP totalitārā režīma attīstībā.
Katrā reformā PSKP vadoņi tautai un savas partijas biedriem solīja, ka iepriekšējo gadu grēki neatkārtosies. Bet īstenībā notika tā, kā pazīstamajā Raimonda Paula dziesmā – «… un sākas viss no gala…».
Toreiz Latvijā par komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāru strādāja samērā progresīvs un vispusīgi attīstīts, tolerants cilvēks – Oļegs Rudņeva kungs. Starp citu, vēlākajos gados, strādājot par Rīgas kinostudijas direktoru, pēc viņa scenārija un iniciatīvas Latvijā tika uzņemta kinofilma «Ilgais ceļš kāpās». Tas bija pirmais mēģinājums kaut cik objektīvi atspoguļot Latvijas cilvēku likteņus laika periodā no 1938. gada līdz 1954. gadam.
Bet 1962. gadā viņš Latvijas komjaunatnes Centrālajā komitejā strādāja par otro sekretāru un nodarbojās ar komjaunatnes darba vadības un organizācijas jautājumiem. Es pat apgalvotu, ieviešot šai sfērā dažus zinātnes elementus. Būdams Tukuma rajonā, viņš ieteica painteresēties, kā šis darbs veicas Rīgas rajonā, kur par komjaunatnes rajona komitejas sekretāru strādāja Alberts Kaula kungs, kurš organizācijas un vadības jautājumus risinot samērā profesionāli.
Neilgi pēc šīs sarunas 1963. gadā notika pieredzes apmaiņas seminārs Rīgas rajonā, kur es tuvāk iepazinos ar Albertu Kaula kungu. Es iepazinos ar tiem pārvaldes principiem, kurus viņš centās ieviest savas rajona komjaunatnes organizācijas darbībā.
Mani ieinteresēja šie jautājumi, un es sāku samērā daudz lasīt par darba zinātnisko organizāciju un pārvaldes principiem. Te bija gan pienākumu sadale starp komitejas darbiniekiem, gan atbildības reglamentācija un tās deleģēšana. Alberts Kaula kungs šos jautājumus risināja tiešām profesionāli, aptverot visu savas organizācijas darbību.
Jāatzīst, ka, tiekoties pēc septiņpadsmit gadiem – 1982. gadā, Ādažos es ieraudzīju Alberta Kaula kolhozu − agrofirmu, kur zinātniskā darba organizācija un pārvalde tika īstenota tā, it kā tas notiktu paraugdemonstrējumu poligonā, lauksaimniecības menedžmenta zinātniskajā institūtā. Organizācijas un pārvaldes sistēma agrofirmā «Ādaži» darbojās tiešām samērā veiksmīgi.
Tagad, kad viens vai otrs sabiedriskās saskarsmes mēdijs apsaukā Albertu Kaula kungu par sarkano baronu, man nāk prātā Amerikas Savienoto Valstu Aijovas štata miljardieris Džons Kristāls, kurš ciemojās Ādažos. Viņš gandrīz nedēļu staigāja pa fermām, ražošanas nozarēm un rūpīgi iepazinās ar ražošanu, cilvēku darba apstākļiem, to attieksmi pret darbu, runāja par dzīvi. Apmeklējuma beigās viņš man teica: «Ar tādu uzņēmumu kā «Ādaži» var lepoties gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs.»
Kas attiecas uz sociālistisko ekonomiku, tad to Džons Kristāls nekādi nevarēja izprast un beidzot salīdzināja ar savas sievas attieksmi pret naudas tērēšanu, jo viņas tēriņiem neesot nekādas racionālas loģikas, bet, viņaprāt, tie tomēr esot par lieliem.
Es uzskatu, ka Alberts Kauls ir bijis un vienmēr paliks uzticīgs Latvijas valstij un Latvijas zemniecībai. Dažkārt viņam patiešām pietrūka iecietības un takta. Manuprāt, liela mēroga vadītājs vispār nedrīkst būt izteikti tolerants. Viņš var atļauties iecietību tikai atsevišķos, sevišķi privātos, vispārcilvēciskos jautājumos. Un diezin vai te kāds kaut ko var pārmest Albertam Kaulam.
Atzīmējams ir tas, ka viņa vietnieki − speciālisti «Ādažos» vairumā bija augsti izglītoti un toleranti cilvēki, bet, ja kāds tāds nebija, viņam vajadzēja agrofirmu pamest (tajā skaitā arī man personiski). No demokrātijas viedokļa tāda pieeja administrēšanā dažiem brīvdomātājiem izskatījās kā vergturu laiku pārvaldes sindroms, bet patiesībā Alberts Kaula kungs centās īstenot striktu, mūsdienām atbilstošu agrofirmas pārvaldes modeli integrētā un sarežģītā lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumā. Tādu veiksmīgu uzņēmumu visā lielajā PSRS bija tikai kādi astoņi.
Tā izveidošanā neapšaubāmi liela loma bija Padomju Savienības Lauksaimniecības Akadēmijas korespondētājloceklim Albertam Kaula kungam un šīs Akadēmijas prezidentam akadēmiķim, bijušajam padomju Latvijas lauksaimniecības ministram Aleksandram Ņikonova kungam, kas, tāpat kā Antons Berklāva kungs, piecdesmitajos gados no Latvijas tika izsūtīts trimdā, tikai uz Krasnodaras apgabalu, kur dzīvoja un strādāja līdz Mihaila Gorbačova nākšanai pie varas.

*Ekonomikas zinātņu doktors Pēteris Lauva.
Citāti no sacerējuma “VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM DAUGAVU RAKT?…”
( 6.nodaļa "Gadi lielinieku ideju pavēnī")

=

1 komentārs:

  1. Grāmata vēl nav izdota, tāpēc, kamēr tās izdošanas laiks vēl nav pienācis vai Mareks Justs nav atjaunojis elektronisko versiju, pareizāk būtu rakstīt, ka tie ir citāti no Pētera Lauvas sacerējuma “VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM DAUGAVU RAKT?…” 6.nodaļas "Gadi lielinieku ideju pavēnī". Tā kā man bija tas lielais gods būt pazīstamam ar Pēteri Lauvu un palīdzēt viņam uzrakstīt uz datora šo sacerējumu, tad, patiesību sakot, Pēteris Lauva bija Ādažu "zelta smadzenes". Vēl viens no Alberta Kaula labākajiem organizatoriem un mārketinga veidotājiem, kam daba bija devusi šo spēju bija Grigorijs Lučanskis. Vēl ņemot vērā, ka Alberts Kauls bija mācījies kopā ar Mihailu Gorbačovu Ādažos varēja atļauties daudz vairāk, nekā citur...

    AtbildētDzēst