pirmdiena, 2018. gada 26. februāris

Alnis Zaķis (19.01.1931. - 17.09.2012 ) #

Latviešu mūziķis, vijolnieks, saksofonists, komponists, dziesmu aranžētājs un diriģents, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris.

Viesojoties Kultūras namā / 1980.g.
Dzimis Limbažu pagastā, tēvs Voldemārs Zaķis bijis arhitekts. 1955. gadā beidzis Latvijas valsts konservatorijas vijoles klasi. 
No 1968. līdz 1993. gadam bijis Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes orķestra( t.s. Radio bigbenda) pirmais diriģents. Pateicoties viņa profesionālismam, radio vieglās mūzikas orķestra līmenis bija droši ierindojams to laiku labāko Eiropas bigbendu sarakstā.



Pēc Radio bigbenda likvidēšanas bibliotēkas mantojumā palicis ap 9000 partitūru, to skaitā ap 100 Zaķa oriģinālo skaņdarbu. 
1968 Alnis Zaķis bija Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāts. 1978. gadā saņēmis Latvijas PSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu.


90- tajos gados, kad REO izformējās, Alnis Zaķis noslēdza līgumu ar grieķu kuģu kompāniju un braukāja pa Vidusjūru, muzicēdams komfortabla lainera 11. stāvā. Atgriezies Rīgā, kādu laiku spēlēja Vernisāžā, Hotel de Rome, muzikālajā kafejnīcā Ligzda, Admirāļu klubā un 1999. gadā ierakstīja CD Sveču gaismā.
2006. gadā saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā.
No 2006.gada viņš regulāri piedalījās «Mirage Jazz Orchestra» koncertprogrammās.
2010.gadā Zaķim tika piešķirts Triju zvaigžņu ordenis.
Viņš  bija precējies, brīvajā laikā  hobijs - medībās.
2011. gada intervijā I.. Lūsiņai par saviem mūža gadiem, kuru galvenā radošā raža ievākta vēl padomju laikā, maestro smiedamies teica: «Var teikt, ka esmu kopā ar Ļeņinu baļķi nesis. Pēc krietnākajām uzdzīvēm parasti teicu: vai zināt, kāda ir starpība starp Ļeņinu un Zaķi? Ļeņins ir mūžam dzīvs, bet Zaķis - knapi dzīvs
Atminas trompetists Zigurds Linde, kura sadarbība ar A. Zaķi sākās jau REO un turpinājās 25 gadus:
Kas tik nav piedzīvots! «Kā bigbenda mākslinieciskais vadītājs Alnis slīpēja līmeni, pacietīgi strādāja ar visām orķestra grupām. Viņš pats darīja visu netīro, šmucīgo darbu, lai visi vienādi domātu un spēlētu, lai būtu monolīts skanējums, nevis kā veci, cauri zobi...
Viesojoties Kultūras namā / 1980.g.
Gandrīz katru dienu bija ieraksts. Viņš aranžējis pāri par tūkstoš skaņdarbu, lielāko daļu Raimonda Paula dziesmu spēlējām Zaķa instrumentācijā,
» kolēģis stāsta, ar manāmu patiku atceroties, cik plašs un interesants bijis orķestra skanējums. «Viņam bija fenomenālas spējas, orķestra izjūta, un viņš pats spēlēja pirmo alta saksofonu, bija koncertmeistars.»
Savukārt Radio un TV darbinieki savu vienmēr laipno un smaidīgo kolēģi dēvēja par Trusi Lauvu un viņš pats nemaz neapvainojās un bieži jokoja par savu vecāku humora izjūtu, dēlam vārdu izvēloties.

Apglabāts Ādažu novada, Baltezera kapos.


otrdiena, 2018. gada 20. februāris

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Sieviešu vokālie ansambļi #

Ādažu ansamblis



Sieviešu vokālais ansamblis



Vokālais ansamblis - Aija, Dzintra, Renāte, Laima, Vija, Marijana









Sieviešu vokālais ansamblis



Garkalnes sieviešu ansamblis





piektdiena, 2018. gada 9. februāris

Daudzdzīvokļu ēkas ciematā / Privatizācija #


 



Pirmā ielā 21

===========================





* Darba Balss / 04.07.1974


 
* Darba Balss / 06.09.1975



 

 2018.g.septembrī

2018.g.

Pirmā iela 23

===========================



Pirmā iela 27
=============================

2018.g.septembrī


Pirmā iela 25
=============================



* Dzimtenes Balss / 20.12.1979
 












 

 
 2018.g.septembrī



2018.g.septembrī


Pirmā iela 29
============================




* Darba Balss / 20.12.1979

Pirmā iela 31
=======================


 





Pirmā iela 38
=============================


* Darba Balss / 25.03.1982







2018.g.septembrī


 















 

 



Gaujas iela 25
=======================



Pirmā iela 36




 

 

Pirmā iela 36 un 34
========================




 

 
 2018.g.septembrī

  2018.g.septembrī


  2018.g.septembrī

 



  2018.g.septembrī


  2018.g.septembrī
 




  2018.g.septembrī


  2018.g.septembrī


  2018.g.septembrī




 2018.g.septembrī


 2018.g.septembrī

Pasta iela
==============================




 


 




 2018.g.septembris



 


2018.g.septembris


Pirmā iela 43
=================

2018.g.septembrī
================================


 * Darba Balss / 09.08.1984






skats uz ēku Attekas ielā 22 / 21.gs.sākums


Attekas iela 22
=========================

Ādažos — tikai vispārējā privatizācija

Ādaži visos laikos bijis liels un turīgs pagasts. Mūsdienās, kad no tā atšķelta Garkalne un daļu teritorijas uzsūkusi Rīga, tas platības ziņā sarucis divarpus reižu. Tomēr gan galvaspilsētas tuvums, gan bijušās paraugsaimniecības spožums un vēriens Ādažiem devis īpašus vaibstus. Sairstot kolektīvajai saimniecībai, kas bija arī pagasta mugurkauls, šeit straujāk nekā citur Latvijas laukos tika izveidotas lielas pārtikas ražotnes un citi uzņēmumi. Kā zināms, te mājvietu atradusi arī slavenā firma “Kellogg's Latvija”, kas vienīgā no iespējamiem ārzemju partneriem samierinājās ar to, ka zemi zem ražošanas ēkām nevarēja nopirkt, bet tikai nomāt... Arī nākotne rādās interesanta, jo Rīgas reģiona attīstības plānotāji paredz, ka, attīstoties vieglajai rūpniecībai un kaut nedaudz pieaugot iedzīvotāju labklājības līmenim, tieši šajā virzienā sāksies gan privāto dzīvojamo māju, gan komerciālo uzņēmumu celtniecība. Bet pagaidām Ādažos pieklusums, varētu teikt — krīzes situācija. Likumdošana un nodokļu politika nav veicinājusi sākotnējo aktivitāšu atraisīšanos, uzņēmumi lielākoties nīkuļo un mēģina noturēties uz izdzīvošanas robežas. Tomēr kāds no privatizācijas procesa virzieniem ar pilnu jaudu turpinās — un tā ir dzīvojamo māju privatizācija. Par to saruna ar Aldi Kronenbergu , Ādažu pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieku.

— Pie mums pašlaik notiek tikai māju vispārējā privatizācija, jo puse no visa dzīvojamā fonda tika privatizēta agrāk. Kad kolhozs “Ādaži” pārtapa par akciju sabiedrību, darbiniekiem gandrīz vai piespiedu kārtā nācās dzīvokļus izpirkt par pajām. Tas bija ļoti lēti, un tādējādi lielākā daļa Ādažu iedzīvotāju jau ir dzīvokļu īpašnieki. Tagad ar dzīvokļu īpašniekiem par jaunu jānoslēdz līgumi sakarā ar namu vispārējo privatizāciju, lai tos varētu ierakstīt zemesgrāmatā un procesu pabeigt.

— Cik privatizējamu dzīvojamo māju pagastā ir?

— Divpadsmit daudzdzīvokļu namu, divi, kuros ir pa desmit un piecpadsmit dzīvokļiem, kādas desmit bijušās lauku viensētas, kurās padomju laikā iekārtoti vairāki dzīvokļi. Sakarā ar privatizāciju savas dzīvojamās mājas mūsu valdījumā nodevusi arī mežrūpniecības saimniecība. Tās ir kādas piecpadsmit mājas Mazā Baltezera krastā, kuras gadsimta sākumā uzcēla koku pludinātājiem. Pirms kāda laika tās tika atdotas mums un arī pakāpeniski jāprivatizē. Domāju, ka ar dzīvojamo māju privatizāciju tiksim galā ātri un bez lieliem sarežģījumiem.

— Kāds pamats šim optimismam?

— Drusku paradoksāls. Ādažos ir gandrīz septiņarpus tūkstoši iedzīvotāju, taču ļoti daudz ienācēju. Astoņdesmit pieci procenti ādažnieku, galvenokārt saimnieki, četrdesmit devītajā gadā tika izsūtīti. Toreiz bija sešsimt sešdesmit saimniecību, tagad — septiņdesmit piecas zemnieku un daudz piemājas saimniecību... Liela daļa no ienācējiem nav Latvijas pilsoņi: viņiem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss. Šie cilvēki ļoti aktīvi cenšas iegūt dzīvokļus īpašumā, jo ar laiku arī tie, kam tas pēc likuma nav jādara, no Latvijas domā aizbraukt. Ja dzīvoklis ir īpašumā, to var pārdot un par šo naudu iegādāties sev mājokli citur. Otrs iemesls, kālab paredzu privatizāciju bez sevišķas vilcināšanās, ir tas, ka tikpat kā visas dzīvojamās mājas atrodas uz pašvaldības zemes un līdz ar to nav gaidāmi sarežģījumi ar tās piešķiršanu dzīvokļu īpašniekiem.

— Cik daudz zemes pie mājām piešķirat?

— Kā iznāk pēc funkcionālā lietojuma — bērnu rotaļu laukumus, autostāvvietas, veļas žāvētavas, visu, kas pienākas. Cenšamies, lai starp mājām neviena zemes strēmelīte nepaliktu bez saimnieka.

— Cik dzīvokļa īpašniekam jāmaksā par zemi?

— Dažādi. Katrā ziņā tas nav dārgi — apmēram divarpus vai trīs sertifikāti. Gaujas ielā pašlaik privatizējam vairākas mājas, tur tā iznāk. Vissarežģītākais šajā procedūrā ir tas, ka cilvēkiem jānāk pie mums otrreiz slēgt līgumus. Ādažos tas jādara divarpus tūkstošiem cilvēku. Bet mums savukārt ir milzīgas papīru darīšanas.

— Vai, raugoties no praktiskā viedokļa, būtu iespējams šos līgumus otrreiz neslēgt, cilvēkus lieki neapgrūtināt? Varbūt atkal notiek birokrātiskas spēles?

— Nē, diemžēl tas nav iespējams. Dzīvoklis ir nozīmīgs privātīpašums, un šādiem mantiskajiem jautājumiem jābūt pilnīgi precīzi nokārtotiem. Atklāj viltotus personas kodus

— Ādažos kāda māja jau privatizēta?

— Vēl nav. Aktīvā procesā ir četras piecdesmit piecu dzīvokļu mājas, piecas tiek gatavotas, bet septiņu namu iedzīvotājiem izsūtīti paziņojumi, un šeit privatizācija turpinās šogad. Pret ko esam atdūrušies šo pirmo četru māju privatizācijas procesā?
No Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas saņēmām datorprogrammu māju vispārējai privatizācijai. Tā ļoti sīki un pamatīgi izstrādāta, tiek prasīts uzrādīt daudz datu gan par māju, gan par zemi, gan par īrniekiem. Un te atklājās problēma. Divu dzīvokļu iemītnieku personas kodus skaitļotājs neņēma pretī. Pilsonības un imigrācijas departamentā noskaidrojām, ka tie ir viltoti. Šādu viltoto personas kodu īpašniekus atklājām bijušajās armijas mājās. Tā kā privatizācija par pajām tajās nav notikusi, pašlaik šie cilvēki vienkārši ir īrnieki un — nelegālie iedzīvotāji. Iespējams, viņi nevarēs iegūt pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja statusu, tātad arī kļūt par dzīvokļu īpašniekiem. Taču māju privatizācija, kaut arī būtībā viss jau paveikts, šo “falšo” personas kodu īpašnieku dēļ ir iestrēgusi. Ja kāda dzīvokļa īrniekam datorā nav fiksēts kods, tad programma uzrāda, ka šis dzīvoklis ir tukšs... Kaut arī tas mums rada grūtības, jāatzīst, ka šāda programma lieliski kalpo arī kā kontroles mehānisms un novērš iespēju kādam nelikumīgi iegūt dzīvokli īpašumā.

— Vai šajās bijušajās armijas mājās ir daudz brīvu dzīvokļu?

— Četras no tām atrodas pašā Ādažu centrā — pretī pagastnamam, pārējās Kadagā, skaistā priežu mežā. Visas ir apdzīvotas. Mēs vienkārši nepieļāvām, lai ēkas paliek tukšas un izpostītas. Pirmie aizbraucošie armijas cilvēki mums atstāja galīgi izlaupītas telpas. To remontēšana izmaksāja ļoti dārgi. Tādēļ krievu armijas virsniekiem sākām izmaksāt kompensācijas un katru dzīvokli pieņēmām tikai pilnīgā kārtībā. Sākumā kompensācijās par kvadrātmetru maksājām četrus latus, beigās pat divdesmit latus. Pēc tam šo dzīvokļu īres tiesības pārdevām izsolēs. Sākuma cena — divdesmit astoņi lati par kvadrātmetru. Tagad visi armijas cilvēki, kam bija jāaizbrauc, ir projām un armijas mājās izsolē pārdodami tikai daži dzīvokļi. Mums uzskaitē ir cilvēki, kuri vēlas dzīvokļus iegādāties, viņiem par izsoli ziņojam, un tā notiek. Ja esi vesels, tev sevi jāapgādā.

— Vai ir daudz ādažnieku, kuriem vajadzīgs dzīvoklis?

— Agrāk, kad dzīvokļus deva par velti, bija ļoti liela rinda. Tagad gribētāju nav daudz. Jo — spēkā stājušās naudas attiecības. Katram jāapsver, ko viņš var atļauties un vai viņam to vajag. Diemžēl daudzi to joprojām nespēj saprast. Dzīvokļu īpašnieki pagastam par komunālajiem pakalpojumiem ir parādā simt astoņdesmit tūkstošus latu. Pagastnamā pie sienas izlikts garš to cilvēku saraksts, kuri mums parādā vairāk par divsimt latiem. Viņu dēļ būtībā sala lielākā daļa pagasta iedzīvotāju, jo mums vēl oktobra beigās nebija līdzekļu, par ko iegādāties kurināmo. Bijām spiesti meklēt aizdevumu. Baltijas Tranzītu bankā pēdējā brīdī uz gadu par piecpadsmit procentiem dabūjām deviņdesmit tūkstošu latu kredītu. Te atkal izveidojas absurda situācija. Ādažu pagasts Pašvaldību izlīdzināšanas fondā gadā maksā divsimt četrdesmit septiņus tūkstošus trīssimt trīsdesmit latu. Visu nopelnīto atdodam projām, paši kļūstot nabagāki par tiem, kam šie līdzekļi tiek iedoti, un vēl lienam parādos...

— Varbūt cilvēkiem nav darba un tādēļ nav naudas?

— Pagastā reģistrēti piecdesmit bezdarbnieku, tas ir 1,12 procentu no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita. Parādnieku rinda ir daudz garāka, un tajā atradīsim tikai dažus no šiem cilvēkiem. Paradoksāli — maksā tie, kuiem patiešām klājas grūti, bet nemaksā pavisam citi — kuriem vairāk bezkaunības.

— Dažām lielāko nemaksātāju mājām pērn solījāties atslēgt apkuri. Lai dzīvokļu īpašnieki paši gādā malku, paši domā, kas kurinās...

— Tā izdarījām, bet nekas jau īpaši labāk nekļuva. Tajās daudzdzīvokļu mājās joprojām daļa dzīvokļu saimnieku gādā malku un kurina, bet daži — tāpat neliekas par to ne zinis. Vienīgais labums, ka tas vairs uz mums neattiecas.

— Ko darīsit ar pilnīgi nelabojamiem parādniekiem?

— Pirmkārt, saskaņā ar likumu par dzīvojamo māju privatizāciju, šie cilvēki nevarēs kļūt par pilntiesīgiem savu dzīvokļu īpašniekiem — tas ir, ierakstīt tos zemesgrāmatā. Viņi arī nevarēs ar tiem veikt nekādas darbības, jo šie parādi skaitās apgrūtinājums. Bet cilvēki par to pašlaik vēl nedomā. Ir bijušas arī vairākas tiesas prāvas par parādu piedziņu no ļaunprātīgajiem nemaksātājiem. Parādi mums ir pietiesāti. Taču tiesas izpildītāju un policistu bezpalīdzība ir labākais pārliecināšanas veids: ļaunprātīgs parādnieks pie mums ir neaizskarams! Pagaidām esam no dzīvokļiem izlikuši divus nemaksātājus, pašlaik gatavojam trešo. Pārvietojam tos uz māju, kurai ir jumts, logi un durvis, bet vairāk nekā nav un nebūs. Vispār tur ir telpas divdesmit ģimenēm. Es uzskatu, ka valstij ir pienākums palīdzēt slimiem un veciem. Taču ikviens cilvēks, kuram ir rokas un kājas un galva vesela, var sevi apgādāt. Mums tagad veidojas pilnīgi ačgārna ideoloģija — avīzēs raksta, radio skandina: “Nabadzība nav netikums!” Es uzskatu — nabadzība ir netikums! Radies vesels sabiedrības slānis, kas to vien dara, kā gaida kādu palīdzību, pabalstus, bet neko nedara, lai paši sev palīdzētu. Agrāk viņi dzīvokļus dabūja īpašumā praktiski par velti, tagad uzskata, ka arī siltums un viss pārējais joprojām pienākas tāpat vien.

— Pagājuši vairāki gadi, kopš puse ādažnieku kļuvuši par dzīvokļu īpašniekiem, daudzi — ļoti skaistās mājās. Vai jūtama arī privātīpašnieku attieksme?

— Nē. Man tā šķiet, ka daudzi nemaz nesaprot, kas tas ir — privātīpašums. Ja cilvēks nav par savu sūri krāto naudu pats uzcēlis sev māju, bet gandrīz par neko dabūjis līdzvērtīgu dzīvokli, tas netiek novērtēts.

— Pēc māju vispārējās privatizācijas tās būs jāapsaimnieko. Ja par nepārvaramu šķērsli kļuvuši komunālie maksājumi, kas notiks, ja ēkai par īpašnieku naudu būs jālabo jumts, jāmaina caurules, jāremontē koplietojamās telpas?

— Kādu laiku tām atļaus lēni iet postā. Tie cilvēki, kuri rūpējās par savu mājokli arī tad, kad tas viņiem nepiederēja, protams, mēģinās kaut ko darīt, bet viņi ir mazākumā. Tas būs liels un ilgstošs cīniņš, kamēr nomainīsies daļa kvalitatīvāko māju dzīvokļu īpašnieku, kamēr katrs dzīvokļu tirgū dabūs to, ko ir pelnījis.

* Mudīte Luksa
Latvijas Vēstnesis / 21.01.1997., Nr. 24