|
KĀRĻU ZIVJU AUDZĒTAVĀ
Tā ir neliela vienstāvu mājiņa, kas nelīdzinās nedz fabrikai, nedz mazai rūpnīcai. Un tomēr tās gada produkcija jāskaita ne desmitos un pat ne simtos tūkstošu, bet miljonos. Šī mājiņa ir Kārļu zivju audzētava, kas 1953. gadā izlaida 3 miljonus 156 tūkstošus lašu un taimiņu mazuļu. Kas pašreiz notiek audzētavā? Audzētavas telpā novietoti vairāki dažus metrus gari aparāti, kas līdzinās lielām kastēm. Pavisam to ir piecpadsmit. Caur tiem pastāvīgi tek auksts, filtrēts upes ūdens. Divas reizes mēnesī audzētavas darbinieki pārbauda skābekļa daudzumu ūdenī, ūdens caurteku. Tas vajadzīgs tāpēc, lai nenoslāptu lašu un taimiņu ikri, kas novietoti aparātos. To ir daudz — katrā aparātā vairāk nekā 200 tūkstoši. Garu ceļu nobraukuši ikri iekams nokļuva Kārļos. Katru gadu rudenī Salacgrīvas un Carnikavas zvejnieki dodas lašu zvejā. Gaujā un Salacā tos zvejo ar tačiem. Jūrā — ar murdiem un stāvvadiem. Krastā sastopam audzētavas darbiniekus — viņi dodas uz zvejas vietām, tur atlasa zivis «slaukšanai». Uzmanīgi viņi apskata katru lasi un taimiņu. Zivis sver caurmērā 12—15 kg, bet gadās arī 16—18 kg smagas. Par tām priecājas gan audzētavas darbinieki, gan zvejnieki. — Būs daudz ikru, — viņi saka, bet nu atlase beigusies, taču zivis «slaukt» vēl nevar. Parasti tās nārsto novembrī, un tāpēc jāgaida, kad laši metīs ikrus. Visu oktobri un novembri laši un taimiņi dzīvo dārzos — lielās, vairākus metrus garās un platās kastēs, kas novietotas upes straujākajās vietās. Audzētavas darbiniekiem novembrī daudz darba, ik pēc pāris dienām viņi pārbauda katru lasi un taimiņu. — Darām to tikpat rūpīgi kā ārsti, apskatot slimniekus. — Audzētavas techniķis b. Zambergs. Viņš nejoko. No apskates atkarīgs viss turpmākais darbs, jo, dzīvojot dārzos vai arī zvejniekiem vedot lomu uz krastu, zivis var dabūt ievainojumus. Ja laši dzīvotu jūrā,
tad šie ievainojumi ātri sadzītu — jūras sālsūdens tos dezinficē. Upes ūdens ir netīrs, un tāpēc ievainojumu vietās rodas iekaisumi. Lasis saslimst ar smagu slimību — pelējuma sēnītēm. Ja tās parādās uz žaunām, tad pēc dažām dienām zivs iet bojā. Lašu un taimiņu «slaukšana» sākas ap 24. — 25. novembri. Katra zivs dod caurmērā 12 tūkstoš ikru, bet dažas pat 24 — 25 tūkstošus. Apaugļotie ikri jānogādā audzētavā. Tas nav nemaz tik vienkārši. Novembra beigās uz Vidzemes šosejas redz braucam automašīnas, kas «izturas» visai savādi. Pie mazām bedrītēm tās gandrīz vai pilnīgi apstājas un lēnām pārveļas tām pāri. Šo mašīnu vadītāji strauji nebremzē, vienmēr ievērojami samazina gaitu un tikai tad pārslēdz ātrumu. Ko šīs mašīnas ved? Stiklus? Vai varbūt kādus sevišķi jutīgus aparātus? Nekas tamlīdzīgs.
 |
| Audzētavas darbinieki (no kreisās) Zambergs, Rudmieze un Rozenberga atlasa bojātos ikrus. |
Tās ved lašu ikrus. Brauciena laikā ikriem noteikti jākustas (lai nenoslāptu), bet tos nedrīkst kratīt. Tāpēc šoferi arī brauc uzmanīgi. Tad kannas ar ikriem nonāk audzētavā. Atkinsa aparātos tos turēs vairākus mēnešus. Šai laikā au
dzētavas darbinieku vienīgais uzdevums — atlasīt bojātos ikrus. Varētu domāt, ka tas ļoti sarežģīti — starp miljoniem ikru atrast nederīgos. Taču atlase ir visai vienkārša — bojātos ikrus viegli pamanīt. Jo tie klūst balti. Aprīļa vidū no ikriem izšķiļas mazuļi, kurus novieto īpašos audzēšanas aparātos. Šie aparāti ļoti līdzīgi Atkinsa aparātiem, tikai ūdens tajos plūst no apakšas uz augšu. Mazuļi nav jābaro, jo tiem katram ir sava «barības noliktava» — t. s. tauku jeb barības pūslītis. Audzētavas darbinieki vērīgi seko mazuļu augšanai. Barības pūslītis kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot izzūd. Šis process ilgst apmēram 30 dienas. Pienāk laiks laist mazuļus dabīgajos ūdeņos. To izdara noteiktās vietās Gaujas un Amatas pietekās, Salacā. Lasēni, nonākot dabīgajos ūdeņos, parasti ir 25 mm gari un sver 100—130 miligramus. Viņiem grūti cīnīties ar saviem ienaidniekiem, trūkst «dzīves pieredzes» un daudzi no tiem aiziet bojā. Tāpēc audzētavā katru gadu audzē 10 tūkstoš lasēnu ilgāku laiku — līdz 1. augustam, barojot ar īpašiem tārpiem. Šīs zivtiņas izaug daudz spēcīgākas, augusta sākumā sver 650—900 miligramu, to garums sasniedz 38—50 mm. Tad šos lasēnus laiž dabīgajos ūdeņos. Tie mazuļi, kurus ielaiž Gaujas pietekās, vēlāk aizpeld uz jūru, un Carnikavas zvejniekiem lašu netrūkst. Lai laši neizzustu arī Salacgrīvā, tad katru gadu uz Salacu ved 0,5 līdz 1 miljonu lašu un taimiņu ikru. Te viņus tur, kamēr tie izšķiļas. Tas notiek aprilī. Mazuļus ievieto audzēšanas aparātos un tad laiž dabīgajos ūdeņos. Kārļu zivju audzētava aug. Šogad tur paredzēti plaši celtniecības darbi. Jāierīko baseini un dīķi, jāuzceļ speciāla ēka tārpu audzēšanai. Audzētava audzēs arvien vairāk lašu un taimiņu.
 |
| 1953. gada novembris. Kārļu zivju audzētavas techniķis b. Zambergs (no labās) un zvejnieku kolchoza «Carnikava» zvejnieks b. Cukurs «slauc» lasi. |
KĀRĻU ZIVJU AUDZĒTAVĀ
1954.03.10 Padomju Jaunatne
N. Skultes teksts
 |
| Carnikavas arteļa zvejnieki laivās lašu zvejā, 1963.gads |
🐟 🐟 🐟
Jūras sudraba pieaugumam
 |
| Ar šo meiteni mēs iepazināmies Carnikavā uz Gaujas ūdeņiem. |
Protams. Marina Kasjanova nav zvejniece. Viņa nezvejo, bet gan ... audzē lašus, lai zvejniekiem būtu gana jūras sudraba. Marina ir Kārļu zivju audzētavas darbiniece. Te, Carnikavā, viņu sastapām kopā ar zvejnieku kolhoza «Carnikava» vīriem pie lašu ikru noņemšanas inkubācijai. Un kad ārā auros sniegputeņi, gar pakškiem ložņās lauskis, zivju audzētavu inkubatoros šķilsies mazie lasēni. Pēc diviem gadiem tie jau redzēs upju ūdeņus, tad — jūrā, lai vēl pēc trim atgrieztos kā pieaugušas zivis. Vēl nesen Kārļu, Tomes un citas zivju audzētavas izlaida Gaujas, Ventas un Daugavas ūdeņos pāris miljonu lašu mazuļu, bet nākošgad Baltijas jūras ūdeņos izlaidīs pāri par sešiem miljoniem.
Jūras sudraba pieaugumam
1964.12.15 Dzimtenes Balss
A. TĪSĒNS.
 | ||||||||
| Carnikavas vīri zvejā ar lašu stāvvadu. 20.gs. 50.- 60.gadi 🐟 🐟 🐟 ZVEJAS VĪRU LIELĀ UZVARA «Carnikava» labākā Rietumu baseinā Stāvvados sudrablaši Zvejniekiem darba diena sākas agri. Saule tik tikko pakāpusies un vizuļo ūdeņos, kad «Carnikavas» zvejas ostā sāk pukšķēt motorlaivas. Abu brigāžu vīri pošas jūrā, lai pārlūkotu lašu stāvvadus, lai ieliktu jaunus zvejas rīkus. Garā virknē cita pēc citas laivas dodas uz jūras pusi. Brauciens pa Gauju ir samērā garš no kolhoza zvejas ostas līdz Gaujas «mutei» upes ietekai jūrā savi kilometri četri. Pie ietekas vilnis kļūst aizvien lielāks, un motorlaivas lēkā pa baltajām putu krēpēm kā vieglas skaidiņas. Katra posma ļaudīm ir sava zvejas vieta, un tāpēc jūrā laivas izklīst uz visām pusēm. Pirmās brigādes otrajam posmam stāvvadi ielikti iepretim Lilastei. Brauciens līdz turienei aizņem labu laiku. Vīri laivā sēd klusēdami. Brīžu brīžiem uzvelk dūmu, pārmij kādu vārdu. Motorists Ainis Gerstdorfs pirms neilga laika apciemojis kādu draugu Moldāvijā. Maz pamazām raisās saruna, un viņš stāsta par redzēto un dzirdēto. Pirms dažām dienām pirmās brigādes vīri lašu zvejai izveidojuši jaunu rīku. Paši to
nosaukuši visai dīvainā vārdā par spoku. Braucot uz zvejas vietām, tad nu spriež, vai «spokā» kāds lasis būs iegājis vai nē. Komunists Jānis Lūsis ir pats vecākais Carnikavas zvejnieks. Jau 46 gadus viņš vago Gaujas un Rīgas jūras līča ūdeņus. Skarbie jūras vēji un ilgie darba gadi atstājuši vecā zvejnieka sejā dziļas grumbas. Taču no iemīļotā darba Jānis Lūsis neaiziet. Un biedri par to priecājas, jo pieredzes ziņā reti kāds var ar viņu sacensties. Ilgajā darba mūžā Jānis Lūsis iepazinis jūras tikumus un untumus, zivju ceļus un iemīļotākās uzturēšanās vietas. Gadi devuši milzīgu pieredzi. Un laikam jau tāpēc viņa mestie zvejas rīki nekad nav tukši. Carnikavieši Jāni Lūsi jokojot dēvē par «nēģu karali». Katru gadu viņa murdos salien simtiem kilogramu gardās zivs. Stāvvadus var redzēt jau iztālēm. To atrašanās vietu zvejniekiem norāda «mērķi» noenkurotas kārtis ar sarkaniem karodziņiem galā. Stāvvads ir interesants zvejas rīks. Jūrā zivju ceļos tiek izvilktas garas tīklu sētas. Atduroties pret tām, zivis iepeld no tīkliem veidotos koridoros un visbeidzot nonāk stāvvada «kastē» nelielā četrstūrī, no kura vairs izeju nav. Dažkārt laši mēģina izbēgt no gūsta, lecot pāri «kastei». Taču arī par šiem bēdzējiem ir padomāts: ūdens virspusē izveidota paplata tīklu josla, kurai pāri lecot, laši iekrīt un sapinas. Griez vairāk pa labi, stūres vīram Laimdotam Rikardam uzsauc motorists. Laiva ieguļ pareizā kursā, un jau drīz vien sasniedz gala mērķi. Esam jūrā iepretim Lilastes bākai. Te beidzas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zvejas robeža. Tālāk saimnieko Saulkrastu zvejnieki. Vīri piesien lielo motorlaivu pie stāvvada, bet paši sakāpj parastā airu laiviņā, kas atvilkta līdzi, jo no lielās motorlaivas stāvvada «kasti» pārlūkot nevar. Četri pāri spēcīgu roku lēnām paceļ no jūras dzelmes kaprona linumu. Stāvvada «kaste» ierīkota apmēram 10—11 metru dziļumā. Ahā, redz kur viens jau spārdās, zvejnieka Imeņina Skaveņeca sejā pavīd priecīgs smaids. Ar veiklu tvērienu Laimdots Rikards satver prāvu sudrablasi un iemet laivā. Lielā zivs negrib samierināties ar jauno dzīves vietu un cenšas pārlēkt laivas malai. No stāvvada tiek izņemts vēl viens prāvāks eksemplārs. Tīklos iemaldījušies arī daži zandarti un vimbas. Pēc tam tiek izcelts murds, kas arī ietilpst šai tīklu kompleksā. Kad apaļie loki parādās virs ūdens, baltās putās ūdens lāses kuļ spēcīgs taimiņš ... Pēc tam tiek pārlūkoti citi stāvvadi. Jūrā tie viens no otra atrodas apmēram puskilometru tālu. Pamazām pildās zivju kastes. Šai reizē loms neesot no bagātākajiem, un tomēr sūdzēties nevar. Kastēs guļ divi apmēram astoņus kilogramus smagi laši un seši apmēram piecus sešus kilogramus smagi, tad vēl zandarti un vimbas. Saule jau pakāpusies krietni debesu jumolā, kad laiva dodas atceļā. Brīžiem vecais petrolejas motors «Proļetarij» nosprauslo un nošķaudās.
Svece piekvēpusi, Ainis Gerstdorfs nosaka un veikli savā instrumentu kastē sameklē jaunu sveci. Strādājot motora vienam cilindram, laivas gaita uz brīdi kļūst lēnāka. Taču defekts tiek ātri novērsts. Kolhoza flote aizvien pieaug, saka motorists. Jaunām laivām liekam jaunus motorus. Tām gaita ātrākā, un motoristam mazāk bēdu. Bet vecajās laivās vēl kalpo veci motori. Zvejnieki savus lomus nodod Skultes zivju apstrādāšanas fabrikas Carnikavas nodaļā. Tās vadītāja Emīlija Kalniņa nosver vedumu un izsniedz pavadzīmes. Posms atkal par soli tuvāk gada uzdevuma izpildei. Nēģu kubliņi gaida turpat, «zivju fabrikā» kādā no noliktavām sakrautas lielas grēdas jaunu, baltu nēģu kubliņu. Drīz, pavisam drīz Gaujā sāksies nēģu laiks. Upes gultnē jau tagad salikti daudzi murdi. Izcelti arī pirmie lomi, bet īstais ražas laiks vēl priekšā. Tad abu brigāžu vīriem būs darba pilnas rokas. Zvejnieki šogad jau daudzkārt pārveduši bagātus lašu lomus, taču īstais lašu laiks tikai sākas. Rudens nozveja «Carnikavas» zvejnieku kontā nāks vēl simtiem centneru augstvērtīgu zivju, kad visi cīnās par uzvaru. Kad pārrunāju ar kolhoza valdes priekšsēdētāju Vincentu Tutiņu par kolektīva veikumu, viņš sacīja: Par uzvaru cīnījās abas brigādes, visi četri posmi, arī mūsu tāljūras zvejnieki. Un izcīnītā lielā uzvara ir visa arteļa kolektīva nopelns. Jā, Carnikavas zvejnieki šogad strādājuši tiešām lieliski. Izpildīti un pārsniegti uzdevumi zivju daudzuma nozvejā, tāpat arī pēc šķirām un sugām. Šā gada otrajā ceturksnī tik raženi kā Carnikavas zvejnieki nestrādāja neviens kolhozs Rietumu baseina zivju rūpniecības galvenās pārvaldes sistēmā, t.i., ne Kaļiņingradas apgabalā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, nedz Leņingradas apgabalā. 52 zvejnieku kolhozu sacensībā carnikavieši izrādījās uzvarētāji. Viņi saņēma pārvaldes ceļojošo Sarkano karogu un lielu naudas prēmiju. Tik lielu panākumu Latvijas zvejnieki izcīnījuši tikai otru reizi. Kolhozā otrā ceturksnī vajadzēja nozvejot 7280 cnt zivju par 155.800 rubļiem kopvērtībā. Uzdevums tika izpildīts par 169.3 procentiem. Valsts no Carnikavas saņēma 12 321 cnt zivju. īpaši labi strādāja brigadieru Oļģerta Lūkina un Gunāra Priedes vadītie ļaudis. Pirmā brigāde savu nozvejas plānu izpildīja par 233,2 procentiem, bet otrā brigāde par 271,4 procentiem. Labi ekspedīcijas zvejā strādāja arī kapteiņa Jevgeņija Lačina vadītā kuģa SRT-4591 komanda, kas nozvejas plānu izpildīja par 196.3 procentiem. Kapteiņa Jefima Tihonova vadītā kuģa SRTR-9142 komanda uzdevumu paveica par 152,2 procentiem. Arī tagad Carnikavas ļaudis sekmīgi turpina zveju un jau krietni pārsnieguši plānoto uzdevumu. Līdz 1.augustam kolhozam vajadzēja nozvejot 4200 cnt reņģu, bet valstij nodoti 5800 cnt.
Tāpat pārsniegts arī lašu, zušu un nēģu nozvejas uzdevums. Par izcilu darbu daudzi kolhoza ļaudis saņēmuši augstus apbalvojumus. Par drosmi un vīrišķību avarējuša zviedru kuģa glābšanā piecus kolhoza zvejniekus kapteini Jefimu Tihonovu, bocmani Jāni Meškūnu, traļmeistara palīgu Gunāru Cipuli, mehāniķi Aleksandru Ņemčenko un saldētavas meistaru Aleksandru Tutinu apbalvoja ar valdības medaļu. Traļmeistaram Borisam Redko piešķirts Nopelniem bagātā zvejnieka nosaukums. Kuģa pavārs Ivans Šetko apbalvots ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu. Republikas zvejnieku kolhozu savienība ar Goda rakstu apbalvojusi Augustu Rozenbergu, bet mūsu rajona izpildu komiteja Kārli Rozenbergu un Vincentu Tutinu. Piecpadsmit kolhoza labākajiem zvejniekiem pasniedza arteļa valdes un partijas organizācijas Goda rakstus. Carnikavieši ir apņēmības pilni arī turpmāk strādāt tā, lai paturētu izcīnīto Sarkano karogu. Viesiem būs ko redzēt šais dienās, kad kolhozs saņēma augsto apbalvojumu, artelī viesojās Kubas zvejnieku delegācija. Viesi iepazinās ar carnikaviešu darbu, sasniegumiem, zvejnieku dzīvi. Viņi par to izteica daudz atzinīgu vārdu. Pēdējā laikā kolhozā viesojušās arī citas ārzemju delegācijas. Droši vien arī turpmāk netrūks viesu. Jau tagad carnikavieši var atbraucējiem daudz ko parādīt. Nākotnē ar ko palepoties būs vēl vairāk. Kolhozā uzcelta sava zivju kūpinātava, ko vēl paplašinās. Turpat līdzās zivju kūpinātavai sāks būvēt lielu saldētavu. Patlaban kolhozā būvē jaunas garāžas, paplašina mehānisko darbnīcu. Drīz uzbūvēs arī jaunu, staltu arteļa valdes ēku. Paplašinās arī kolhoza zvejas flote, aug zvejas rīku bagātība. Carnikavas vecākais zvejnieks Jānis Lūsis dažkārt mēdz atcerēties tās dienas, kad arteļa vīri pirmo reizi devās jūrā kopīgā zvejā. Tagad, salīdzinot ar tām dienām, zvejnieku rocība un iespējas augušas desmitiem reižu. Dzīve gājusi kalnup milža soļiem.
|
Jūras vīriem stipras rokas
Rītos vēl pirms saules lēkta Carnikavas zvejas vīri pulcējas Gaujas malā. Laivu piestātnē iedunas dīzeļi, un gara karavāna, līkumojot pa kuģojamo ceļu, dodas jūrā.
 |
| Un nu pienācis brīdis, kad vīri saņem stāvvada lomu |
Tagad, siltajās vasaras dienās, abos Gaujas krastos līdz pat jūrai izaugušas telšu pilsētiņas un vientuļnieku teltis. Upes līkumos un pie meldru puduriem uz nenosakāmas formas kuģošanas rīkiem zvejā izbraukuši agrīnie makšķernieki. Kad viņiem garām aizslīd lielās motorlaivas, tāds asarīšu, raudiņu un ķīšu mednieks droši vien iztēlē redz arī lielos sudrablašus un melniem punktiem nosētos taimiņus, kas stāvvados un jūras murdos gaida tikai īstos zvejniekus. . . Vispirms uz Lilasti vai «launadžiem»? motorists Rihards Radziņš noprasa Kārla Rozenberga vadītā posma vīriem. Sāksim ar tālāko, zvejnieki atbild. Jūras vārtos motorlaiva uzsēžas viļņu galotnēm un nesteigdamās dodas uz Lilastes bākas pusi. Motorlaivā esam septiņi. Pēteris Kirejs, Jānis Rozenbergs, Ernests Rikards vecākais. Ziedonis Ozoliņš, Rihards Radziņš un Roberts Līviņš jūru jau vagojuši neskaitāmas reizes. Es pa šo «maršrutu» braucu tikai otru reizi. Lēkājot no viļņu mugurām ielejās, lašu stāvvadu un murdu bojas un karodziņus grūti ievērot. Bet vīriem katra zvejas vieta zināma kā sava kabata. Kad nonākam pie stāvvada. Ziedonis Ozoliņš, Roberts Līviņš un Ernests Rikards pārsēžas līdzatvestajā airu laiviņā, bet lielo motorlaivu Rihards Radziņš stūrē vēl tālāk, kur jūras dzelmē noenkurots murds. Raugiet, lai kaste būtu pilna zušiem, vīri laivā uzsauc nopakaļus. Ar zušiem trūcīgi, Pēteris Kirejs domīgi nosaka. Pērn šai pašā vietā no murda pa 50 un pat 100 kilogramiem uzreiz cēlām ārā, bet šogad tukšums. Labi, ja kāds pārītis iemaldījies . . . Zutis ir tāda savāda zivs.
 |
Kad stavvadā nokļūst, lūk, šāds ķeņķis, Pēteris Kirejs ir apmierināts. |
Tās dabu neviens nevar īsti izprast. Reizēm
zuši atnāk ar siltu ūdeni, reizēm piekrastes vējā, reizēm kad pūtiens no jūras. Ar lašiem citādi. Ja svilpo ziemeļrītenis. tad zini, ka stāvvados un murdos ūdens mutuļos vien no viņu griezieniem. Vīri atrota piedurknes, un viņu spēcīgās muskuļotās rokas iekrampējas murda virvēs. Lēni virs ūdens parādās linums. Ievizas jūras sudrabs. Zvejnieki strādā ātri, noteikti. Katrs savu lietu prot. katrs to darījis simtām un tūkstošām reižu. Piekrastes zvejas vīriem, kas jūrā dodas motorlaivās, pagaidām nav nekādu mehānismu, kas atvieglotu viņu darbu. Tīkli un murdi jāizvelk ar rokām. Tagad vasarā nekas, ūdens silts, laiks parasti saulains. Bet rudens mēnešos, īstajā lašu laikā, kad salts ziemelis vienmēr viļņu galotnes apjož ar putu krēpēm, kad ūdens kļuvis stindzinoši auksts, lielos lomus izcelt no dzelmes nenākas viegli. Samirkst drēbes, vējš izvelk cauri līdz kaulam. Un tā diendienā. .. Grūts, ļoti grūts ir piekrastes zvejnieku darbs. Pie motorlaivas sāniem piestāj tās mazā pavadone. Nu, kā šodien ir? motorists vaicā. Atbildes vietā Ziedonis Ozoliņš paceļ kilogramus 15 smagu ķeņķi. Lašu tēvu no gulda kastē, bet tam līdzās vēl citus gandrīz tādus pašus smagsvarniekus. Citu pēc cita vīri pārlūko stāvvadu un murdus, kastēs krājas laši, taimiņi, zandarti, vimbas, butes, asari. Loms labs. Un tad pēkšņi jūras vaigs kļūst bargs. Viļņi kāpj aizvien augstāk un augstāk. Laiva lido kā šūpolēs. No pamales nāk melni negaisa mākoņi. Jau pēc brīža tie ir mums virs galvas un dara savu darāmo. . . Ar pilnām zivju kastēm atgriežamies mājup. Atceļš nav patīkams. Slapjās drānās vēsi. Jūrā jūlijs nereti līdzīgs oktobrim krastā. Redzi, šitādā reizē gribot negribot mājās viens mēriņš sīvā jāuzņem uz krūts, Ziedonis Ozoliņš mēļo, lai asinis riņķo straujāk un kāds nelabums nepiemetas. Tagad nekas neiznāks, kāds no vīriem atteic, no mūsu veikala visi krājumi uz Salacgrīvu aizvesti. Zvejnieku svētkiem. Kad zivju pieņemšanas punktā nodots loms posma kontā pieskaita 80 kilogramus lašu un taimiņu. Savu artavu atved arī citas laivas. Uz svētkiem varam braukt ar smaidu, vīri spriež. Un tā ir - carnikavieši veiksmīgi izpildījuši pusgada nozvejas uzdevumu, veiksmīgi vago zilo lauku arī tagad. Priecīgus svētkus jums, Carnikavas zvejas vīri!
Jūras vīriem stipras rokas
1967.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
KALVĀNA, A.
🐟 🐟 🐟
UZ LAŠIEM
Kā šogad veicas ar lašu zveju? — jautājam priekšsēdētājam M. Filatovam.
 |
| Tā ap astoņi kilogrami būs spriež Jānis Miškūns. |
 |
| Carnikavas zvejnieki I.Cipulis, E.Phincis, R.Stepanovičs, J.Miškūns un Z.Ozoliņš šogad ir veiksmīgākie lašu vīri. |
Kad trīs stāvvadi iztukšoti, vīri nolemj atgriezties mājup, jo šādā laikā zvejot aizliegts. — Būtu jūs atbraukuši vakar, tad bija pavisam cits guvums. Viens makans svēra 23 kilogrami. Bet viss dienas loms bija 800 kilogramu! Vēl šorīt no visiem pieciem mūsu posma stāvvadiem izsmēlām 120 kilogramus, bet tagad labi ja būs astoņdesmit. Fabrikā loms tiešām svēra astoņdesmit kilogramu. «Carnikava» šogad ieplānojusi nozvejot vismaz 33 tonnas lašu. Sezona iet uz beigām, ar 1. oktobri lašu zveja jāpārtrauc, tāpēc vīri steidzas, jo grib pārsniegt plānoto. Pie Gaujas ietekas lašu vēl netrūkstot, tāpēc Carnikava pēdējos gados ieņem pirmo vietu šo augstvērtīgo zivju nozvejā, atstājot aiz sevis Daugavas un Lielupes ietekas zvejnieku kolhozus «9. Maijs», «Uzvara», "Sarkanais daugavietis", nemaz jau nerunājot par citiem Rīqas jūras līča zvejnieku arteļiem, kas nozvejo desmit reizes mazāk vertīqu zivju. Pavisam Latvijas zvejnieki šogad paredzējuši nozvejot 135 tonnas lašu. «Carnikavai» vislielākais arī nēģu nozvejas plāns — 122 tonnas. Bet nēģiem sezona tikai nesen sākusies. Carnikavas vīri ir optimistiski noskaņoti — ja jau pērn nozvejoja 176 tonnas, tad šajā sezonā nebūs sliktāk un rīdzinieki atkal varēs slavēt Carnikavas vīru guvumu.
UZ LAŠIEM
1969.09.12 Dzimtenes Balss
K. BROKA teksts
🐟 🐟 🐟
SĀKUŠI NĀKT LAŠI ...
 |
| «Carnikavas» zvejnieks Juris Grūbe. |
Dzimtenes Balss
1971.09.02 Dzimtenes Balss
🐟 🐟 🐟
Kolhoza Carnikava zvejnieki ir vieni no tiem, kas Rīgas jūras līcī velk lašu lomus. Statistika rāda, ka apmēram puse lašu, ko nozvejo Latvijas zvejnieki, ir izauguši no mazuļiem, kurus savā laikā ūdeņos ielaida mūsu zivaudzētāji.
DARBA VIETA: OKEĀNS
1975.08.21 Dzimtenes Balss
 |
| LAŠA SVĒRŠANA. 1913. G. CARNIKAVĀ. ( NO ŽURNĀLA STARI ETNOGRĀFISKĀ PIELIKUMA ) |
FOTOGRĀFIJAS ETNOPSIHOLOĢISKIE ASPEKTI
1987.10.01 Avots (Latvijas Rakstnieku savienības žurnāls)
KORSAKS, PĒTERIS
🐟 🐟 🐟 |
Carnikavā SIA "Leste" piekrastes zvejas priekšnieks Oļģerts Lūkins ar nozvejoto lasi. NOVADOS 1995.08.14 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija" Māra Libeka 🐟 🐟 🐟 Carnikavieši brauc lašos     ANDA KRAUZE, - NRA, 1996.10.03 Neatkarīgā Rīta Avīze 🐟 🐟 🐟  |
Reiz divi Kronis Visam aģenti, kuri lepojās ar savu jūrniecisko izcelsmi - zvejnieka meita un reņģu galvaspilsētas pārstāvis bet paši jūrā vēl nebija bijuši, sadomāja doties plašās jūras apskāvienos. Par izmēģinājumu poligonu tika noskatīta Carnikava, bet par iesvētītājiem - SIA Leste, kas tulkojumā no nezināmas latviešu izloksnes nozīmējot bute, zvejnieki. Tie bija pretimnākoši, un sauszemes žurkām tika ierādīta vieta motorlaivas, kas gan izskatījās pēc motorkuģa, priekšgalā. Krietni pārklausījušies baisus stāstus par jūras slimības cietējiem, domās novēlēdami savas dvēseles visaugstākajam, bet kuņģa saturu - zivīm, kronisti devās savā pirmajā jūras svētceļojumā. Jūrnieki meistarīgi apvienoja žurnālistu pieskatīšanu ar lašu zveju. Piestātnē aiz motorlaivas tika sasieta laivu buntīte, un vīri devās ceļā. Pēc izpeldēšanas no nelielas attekas, kas vairāk atgādināja līšanu pa upes gultni, motorlaiva devās pa Gauju uz jūru. Pa ceļam tika noskaidrots, kurš paliks kontrolpunktā sargāt upē saliktos tīklus (vai varbūt murdus?), zvejnieki septiņu vīru sastāvā devās pretī lašu iznīcībai. Augstākā vara apžēlojās par Kroņa darbiniekiem un dabas stihijas nesūtīja - ne lietu, ne vēju, ne sniegu, ne krusu, ne varavīksni. Nevarētu teikt, ka laivošana jūrā atgādinātu braukšanu ar Opel pa Tallinas šoseju, bet tomēr jūras slimību šī šūpošanās nevarēja izraisīt. Zvejnieki cēla ārā stāvvadus, un pēc Lestes vīru paskaidrojumiem zivju ķeršanas mehānisms tik sarežģīts nemaz nelikās - zivs šajā būvē ielien iekšā, bet ārā vairs netiek. Atliek tikai piebraukt ar laivu, izvilkt tīklu un likt lomu uz pannas... vai kaut kā tamlīdzīgi. Pēc pirmo zivju parādīšanās tīklos laimīgi nopūtās Kroņa apskatnieks - izrādījās, ka tīrās sagadīšanās pēc viņš zina, kāds izskatās lasis, tiesa, dažbrīd to jaukdams ar taimiņu. Dažs labs zobains lašu tēvainis izskatījās diezgan bīstams lielāko eksemplāru motorlaivas kapteinis turpat uz vietas nosvēra. Svaru skala apstājās pie 14 kilogramu atzīmes. Pēc skata gan viens lašu paps izskatījās vēl vērsīgāks. Kronists ierosināja rīkot sacensības zvejniekiem nevis divpudu bumbu celšanā, bet šādu lasēnu cilāšanā. Lašu mammas tika gādīgi ievietotas ūdens rezervuāros. Tās bija paredzēts nogādāt uz zivaudzētavām. Dažas mazākās zivteles zvejnieki žēlīgu roku pārmeta pāri bortam. Brēcošās kaijas tikai kāri noskatījās. Izcēluši divus stāvvadus, zvejnieki konstatēja, ka varētu šai nodarbei mest mieru - loms bija pietiekams. Pēc nostāstiem, gan dažreiz viņi ļaujoties zvejā iekarst, un tad, atceļā dodoties, virs ūdens rēgojoties tikai laivas malas augšējais dēlis. 
Diemžēl dažas dzīvai pārvešanai mājup domātās zivis ūdens rezervuārā nezināmu iemeslu dēļ nodevīgi bija apmetušās ar vēderiem uz augšu jeb, kā trāpīgi teica kāds zvejnieks: "Viņas lasa avīzi!". Atgriežoties krastā un ieraugot piestātni, no kurienes agrā rītā devāmies prom gandrīz pilnīgā klusumā, vai pamira sirds. Sagaidītāju pulku pietiekami tēlaini varbūt varētu raksturot tikai Vilis Lācis grāmatā Zvejnieka dēls, tāpēc aprobežošos ar sausu uzskaitījumu - pāris suņu, pulka kaķu, ziņkārīgi puikas, zvejnieki un uzpircēji, zvejnieku un uzpircēju sievas utt. Mazais laukumiņš šajā īsajā motorlaivas pienākšanas brīdī piestātnē bija pārvērties par stāvlaukumu. Zvejnieki nebija skaudīgi, un arī kronistiem tika dota iespēja nomēģināt, kā tad garšo lasis. Dīvaina sajūta, kad zivs, kas vēl pirms pusstundas plunčājās jūrā, jau tiek pārstrādāta citās enerģijās. Rezumējot jāsaka - brauciens izdevās. Zvejniekiem labs loms, kronistiem - pieredze. Jūras arāji pretēji leģendām bija pieklājīgi ļaudis - savas un svešas mātes nepieminēja un ne ar vienu vārdu neļāva noprast, cik ļoti viņiem iet pie sirds process, kad darba laikā pa laivu vazājas liekas personas. Starp citu, runājot par jūras arājiem, tas nemaz nav pārspīlējums, jo motorlaivas aprīkotas ar baltkrievu traktoru Belants motoriem. Bet Kronis Visam jau sapņo par pāriešanu zvejnieku profesijā - kaut vai tikai par profesionālajiem ceļā pavadītājiem, kuru vienīgais darbs būtu pamāšana ar baltu šņupdrāniņu jūra izbraucošajām laivām. Pirmajā jūras svētceļojumā
ANDA KRAUZE
1996.10.05 Neatkarīgā Rīta Avīze
ANDA KRAUZE
1996.10.05 Neatkarīgā Rīta Avīze
 |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru