Gaujas krastos Carnikavā ^

Upe un Ezers, Nr.5 (01.10.1926)

«ZVAIGZNES» EKSPEDĪCIJA TURPINĀS 

DAŽU SKAISTU ZIEDU 

«Carnikavas» galvenais inženieris Verners Jeļiņevskis (pa labi)
 iepazīstina ar kolhoza notekūdeņu attīrīšanas iekārtām,
kurās daudzas jaunas idejas realizējuši pašu meistari. 

Bija. Viss bija. Bija arī skaisti ziedi (Carnikavā), un ne tikai daži. Bet bija arī ziņa, ka latviešu un amerikāņu kopējais miera gājiens daļu sava ceļa — no Cēsīm līdz Siguldai — veikšot laivās. Ziņa, kas pēc visa redzētā iedvesa klusas šausmas. Ja nu . . . Ja nu kādam ienāk prātā izpeldēties, kas būtu pilnīgi dabiski, vai, vēl sliktāk, pasmelt Gaujas ūdeni un uzvārīt tēju. Tā taču mēs kādreiz, kuģodami pa Gauju ar laivām, plostiem, pūšļiem un citiem peldlāčiem, darījām, vai ne? Un tas nebija nemaz tik sen. Skaistule Gauja dziesmu un nostāstu apvīta. Strauja un kaprīza kā pārgalvīga meitene un arī tīra kā nevainīga meitene. Daugaviņa — māmuliņa. Gauja — karsta mīlestība. Tās krastos dzīvoja, mīlēja un par savu mīlestību nāvē gāja Turaidas Roze. 

Šodien mīlestība ir piesmieta. Gau ja — visnetīrākā no Latvijas lielupēm, netīrāka par pašu Lielupi. No Strenčiem līdz Valmierai — vidēji piesārņota, no Valmieras līdz Siguldai — stipri. Tikai pašā lejdaļā Gaujai izdodas mazliet tikt pie tīrības. Zvejnieku kolhoza «CARNIKAVA» priekšsēdētājs Oļģerts Mauriņš saka: «Viss, kas nāk no augšas, attiecas arī uz mums. Tādēļ mums jālaiž Gaujā iekšā tik tīrs ūdens, lai kopējais piesārņojums nepārsniegtu normu.» Vēl viņš saka: «Gauja ir Latvijas nacionālā bagātība, tas nu būtu jāsaprot. Gauja ir vienīgā īstā nēģu upe.» Un tā jau ir vistīrākā ekonomika, ne tikai vaimanas par zaudētām peldvietām. Kolhoza galvenais inženieris Verners Jeļiņevskis ir lepns par Carnikavas attīrīšanas iekārtām. Kā ne — daudz darīts pašu spēkiem, kuģu remontdarbnīcās vīri izgatavojuši īpašu kompaktu moduļu sistēmu, kas papildus attīra suspendētās daļiņas. Salīdzinājumā ar tipveida projektiem izmaksas ir divarpus reižu lētākas. Arī aerācijas ietaises biodīķos ir pašu gatavotas. Rezultātā trešajā dīķī jau labi jūtas karpas. Ir arī savs «baltais sunītis» (atcerieties iepriekšējo reportāžu!) — mežapīļu māte ar bērnu strīpiņu. «Carnikavai», kā visiem kolhoziem, kuri pārstrādā zivis, notekūdeņos ir gan zvīņas, gan tauki, kuri iepriekš jānodala zivapstrādes ceha dotācijas stacijā. Negals ar zvīņām, jo nav savas izgāztuves. Uz Saulkrastu sadzīves atkritumu izgāztuvi zvīņas vest nedrīkst, savas izbūvēšanai izpildkomiteja zemesgabalu neizdala. Attīrīšanas iekārtu jauda ir pietiekama gan kolhozam, gan Carnikavai, gan Sautiņu ciematam dzelzceļa viņā pusē. Verners Jeļiņevskis paredz, ka drīz var rasties problēma, ko darīt ar dūņām, kas sakrājas nosēddīķos. Pagaidām izmanto paši saimniecībā un dod arī individuālajiem dārziņkopējiem. Protams, dūņas mēslošanai der tikai pēc kompostēšanas un pāris gadu izturēšanas. Tagad esot cerība uz zinātniekiem, ka tie ieteiks kādu briketešanas paņēmienu, tad varbūt varēšot arī realizēt. Te nu, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpasaka, ko mums stāstīja Cēsu attīrīšanas iekārtās, kuras bija apmeklējis mūsu tautietis — Ņujorkas ūdeņu attīrīšanas biroja direktora vietnieks J. Šķiņķa kungs. Dūņas esot liela problēma arī Ņujorkai. Līdz šim ar trim lieliem tankkuģiem tās veduši tālu okeānā, bet nu tas vairs neejot cauri. Izveidota 150 cilvēku liela zinātnieku grupa, kas konkursa veidā izstrādātu priekšlikumus, ko īsti ar tām darīt. Līdz šim tikai vienai Rietumvācijas firmai esot izdevies panākt dūņu efektīvu izmantošanu. Par izmantošanu lauksaimniecībā? Ja nu vienīgi augsnes veidošanai mežā. Nu, ko! Lai Dievs dod sekmes mūsu pašmāju censoņiem un viņiem galvā nāktu kāda pavisam laba ideja. 

Varbūt te vietā ir apgriezt teicienu par Jupiteru un vērsi, un tas, kas neder miljonu pilsētai, nav tik ļauns mazajai Carnikavai. Vismaz uz mūsu sanitārās dakterienes Olgas Belusas piekasīgo jautājumu par analīzēm Verners Jeļiņevskis apgalvoja, ka analīzes, protams, tiek taisītas un kompostētās dūņas nekādus kaitīgus mikrobus nav uzrādījušas. «Carnikava» atrodas pašā Gaujas lejtecē un, kā jau priekšsēdētājs teica, ir spiesta domāt par upi kopumā. Cik bieži šādas pieejas trūka citviet! Tiek karots par visu ko — par pļavu, par savām ambīcijām, par mīļo mieru. Vai arī — vienkārši nolaiž rokas un nedara neko. Kā būs — būs. Bet blakus upe ar tavu palīdzību pārvēršas notekgrāvī, un, kāda veselība var būt, dzīvojot notekgrāvja malā, liekas, nav jāsaka. 

STRENČOS vēl nevar runāt par netīru upi. Bet Strenči ir pirmie, kas to tādu dara. Pilsētā attīrīšanas iekārtu nav, viss iet caur psihiatrisko slimnīcu, bet tās attīrīšanas iekārtas celtas reizē ar pašu slimnīcu — 1907. gadā. Kādas nu toreiz bija — mehāniskās. Vēlāk iekārtoja hlorēšanu. Slimnīca celta prominentas vācu sabiedrības deģenerētām atvasēm un prātu izkūkojušiem sirmgalvjiem, tādēļ līdzekļi nav žēloti. To var redzēt pēc slimnīcas arhitektūras (arhitekts Augusts Reinbergs) un skaistā, plašā parka. Bet, mīļie, — pagājis vairāk nekā 80 gadu! Toreizējo 200 slimnieku vietā ir 800, viņu vidū vairāk nekā 150 tuberkulozes slimnieku. Ja pieplusē visu pilsētu, tad nav jābrīnās, ka attīrīšanas iekārtas strādā ar desmitkārtīgu pārslodzi un praktiski visu neattīrītu laiž iekšā Gaujā. Strenčos attīrīšanas iekārtu trūkuma dēļ aizliegta jebkāda celtniecība, rajona SES pavēlējusi šogad slimnīcu slēgt (!?). Kā paskaidroja mūsu nu jau pastāvīgā ekspedīcijas dalībniece, republikāniskās SES komunālās higiēnas nodaļas vadītāja Olga Belusa, tas jau ir vienīgais, ko SES var darīt, lai priekšniecība to nelamātu par bezdarbību. Valmieras reģionālās dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja  

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» hidroponikas

 siltumnīcās krāšņi zied rozes

vietnieks Oļģerts Cers, kurš pavada mūs sava reģiona robežās, teica, ka reiz jau tā ir bijis — vācu okupācijas laikā. Slimniekus nolikvidējuši, lai par velti neēstu dārgo kara laika maizi. Tas, protams, ir melnais humors, bet situācija Strenčos patiešām ir, es teiktu, pat traģikomiska. Ir bijuši attīrīšanas iekārtu projekti, tie dažādās stadijās noraidīti un pārstrādāti. Kad nu beidzot ir tiktāl, ka varētu sākt izstrādāt tehnisko dokumentāciju un rukāt vaļā, nav vairs, kas ceļ. Bija cerība uz Cēsu vispārējās celtniecības trestu, bet tas neņemas. Galvenais, ka ir pat nauda, — Veselības aizsardzības ministrija dod. Iesaka veidot celtniecības iecirkni turpat uz vietas Strenčos, bet tad troksni saceļ vietējā Tautas fronte — būšot migrācija. — No kurienes tad daudz te samigrēs? — nopūšas slimnīcas galvenais ārsts. — Taču tepat no Valmieras un Valkas. Un tā — Gauja saņem un vēl ilgi turpinās saņemt pirmo kārtīgo spērienu — apmēram 220 m*3 netīrumu diennaktī. Jūs teiksit — kas tas ir salīdzinājumā ar Valmieras un Cēsu tūkstošiem? Bet — darbiņš ir iesākts. 

TĪRĪBAS BRUŅINIEKS 

Valmieras galvenais sanitārais ārsts Vladimirs Bļednijs tāla ceļa braucējiem sarūpējis malku kafijas, taču to, ka tā nav saviesīga tērzēšana, liecina atvērtais žurnālista bloknots un Valmieras reģionālās dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieka Oļģerta Cera nopietnais skatiens.

Kad VALMIERĀ ieradāmies pie galvenā sanitārā ārsta Vladimira Bļednija, gribēju izteikt viņam līdzjūtību sakarā ar masveida salmonelozes gadījumiem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, kad, kā rakstīja «Cīņas» korespondents, «... visu dienu pie vārtiem dežurēja ātrās palīdzības mašīna un ik pa brīdim veda cilvēkus uz infekcijas slimnīcu». Taču V. Bļednijs par tādu «sīkumu» kā salmoneloze pat runāt negribēja. Nupat sanitāro dienestu kratījis tāds drudzis, ka vēl attapties nevar. Uz gaļas kombinātu bijuši atvesti divi ne visai sprauni «praktiski veseli» (ieraksts vietējā veterinārārsta pavadzīmē) individuālie bullēni. Viens grasījies atstiept kājas uz karstām pēdām, to strādnieki paguvuši aizkaut un . . . aizlaist pa kopējo apstrādes līniju. Pēc tam atskanējuši drausmie vārdi — Sibīrijas mēris! Ko tas nozīmē lielā gaļas kombinātā, ko tas nozīmē lielā pilsētā, kuras centrā ar varu šis kombināts iesēdināts! Ar visām smakām, un nu vēl arī ar Sibīrijas mēri! . . Trauksme tikko bija norimusi, neskaitāmās analīzes, par laimi, baiso diagnozi neapstiprināja, un dakteris bija gatavs runāt ar mums par to, kas viņam kremt Gaujas sakarā. Vispirms par ūdens analīzēm. Bakterioloģiskās analīzes izdara SES, ķīmiskās — hidrometeoroloģiskā stacija, Dabas komiteja un dažas resoru laboratorijas, «kurām mēs neticam». (Tas neattiecas uz Stikla šķiedras rūpnīcu un Agrorūpniecības komitejas laboratorijām saimniecībās.) Rūpnīcas netaisa savu notekūdeņu specifiskās analīzes atbilstoši ražošanas īpatnībām. Bet īpatnības, piemēram, ir tādas, ka Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas notekūdeņos ir toksiskie smagie metāli. Divas reizes SES panākusi rūpnīcas apturēšanu. Nu un tad! Norāva plombi, un ūdeņi aiztecēja burbuļodami. SES nodeva lietu prokuratūrai, bet arī tur — nekādu rezultātu. Tā jau nav, ka rūpnīca savus ūdeņus laistu tālāk pilnīgi bez iepriekšējas apstrādes. Ir filtri, naftas uztvērējs, bet šodien tas ir par maz. Tikai, ja esam godīgi, — vai šādas ekoloģiski kaitīgas rūpnīcas celtniecība pašā pilsētas centrā jau pats par sevi nav noziegums? Resori ar analīžu rezultātiem apmainās minimāli, savas vainas drīzāk katrs cenšas «piesmiņķēt» nekā citus par tām brīdināt. Tā teikt, datus tur «dienesta lietošanai». Sava dienesta, protams. Nezin kāpēc vēl niknāks grifs «slepeni» ir pilsētas lietusūdens kanalizācijas kartei. Vai tad jābrīnās, ka visā tajā šausmīgajā slepenībā mēs esam nonākuši tiktāl, ka Vides aizsardzības klubam jāstāv pie Gaujas tilta ar plakātu — Gaujas bakterioloģiskais piesārņojums 240 reižu pārsniedz normu! Kaut ko cenšas noslēpt katrs. It īpaši jau avārijas. Naftas bāzei pa Gauju aizpeld 73 tonnas dārgā 93. benzīna, pēc tam vēl 20 tonnu (labi, ka to nedzird mūsu šoferis!). Mēbeļniekiem pasprūk mazuts. Pie mūsu darba stila diemžēl no avārijām pasargāti neesam neviens, to pēdējo gadu notikumi parādījuši jo koši. Tad nu varbūt būsim vismaz tik godprātīgi un necentīsimies par visu makti to noslēpt. Varavīksne pa Gauju tā kā tā aizpeldēs. Lietusūdens kanalizācija, ja tā var teikt, ir daktera V. Bļednija «jājamzirdziņš». Pagājuši tie laiki, kad pa Valmieras ielām klidzināja zirdziņš, atstādams zvirbuļiem par prieku savus zirgābolus, kurus sētnieks ar baltu skoteli priekšā un zaru slotu rokās aizdiriģēja uz rensteli. 

«Cēsu kauju» strīda ābols — vecās attīrīšanas iekārtas.
Vai šajā pleķītī starp divām nogāzēm
var vēl kaut ko uzbūvēt? 

Tagad pa ielām joņo mašīnu miriādes, un ne visu, ko tās izpūš, paspēj ieelpot pastaigu ratiņos sēdošie bērneļi. Kaut kas tiek arī ielai. Pie trotuāra malas, mīļi pieglaudušās, stāv mašīnas. Pēcāk skaties — uz asfalta plankumi kā varavīksne debesīs pēc ražena pērkona lietus. Uz galvas gāžas lietus, kura paskābināšanā dalību ņēmuši rūpnīcu dūmvadi. Nē, tik nevainīgs tas renstelē nonākušais lietusūdens vis nav. Ne velti Valmierā ar to nodarbojas partijas birojs un pirmais sekretārs. Rezultāti? Nolemts visas automašīnu mazgātavas pārkārtot uz ūdens recirkulāciju. Aizslēdza individuālā transporta mazgāšanas staciju ar labu lokālo attīrīšanas iekārtu. To recirkulāciju jau uztaisīs, bet dakterim viltīgi prasa: «Vai jūs savu mašīnu tur mazgāsiet?» Valmierā ir divi absolūti nevadāmi un neaudzināmi «zeņķi», divi vareni resori — dzelzceļš un Iekšlietu ministrijas labošanas iestāde, vienkārši saukts — cietums. Par mūsu dzelzceļu tīrību katrs var pārliecināties pats, pastaigādamies gar sliežu ceļiem, īpaši 

tādās prāvās stacijās kā Valmiera vai Jelgava. Manevrēdami stumdās sastāvi, dīzeļlokomotīves svilpj, šņāc un tecina eļļu. Pa vagonapakšām ložņā dzelzceļnieki ar eļļas kannām rokā, un atkal ar dāsnu roku tiek gan tam, kam vajag, gan zemei. Tas pats ir pie pārmijām. Zeme trekna, zied kaut velnam uz sviestmaizes. Apvadkanāli netiek tīrīti. Vārdu sakot, dzelzceļš visur ir īpaša problēma. Nu, bet cietumā vispār sanitāro dienestu nelaižot iekšā. Oļģerts Cers gan teicās iekļuvis tur visai vienkārši, un mūsu žurnāla galvenais redaktors Augusts Lediņš pat atcerējās lasījis ieslodzītajiem lekciju par starptautisko stāvokli. Taču, galu galā, Valmierā tā vaina ar uzņēmumiem tik bezcerīga nemaz nav. Vesela virkne rūpnīcu cels lietusūdeņu attīrīšanas iekārtas, arī peltā Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca. Arī cietums būvēs attīrīšanas iekārtas ar recirkulāciju. Nu, bet tas pats galvenais, būtiskākais, kam būtu jābūt visa galapunktā, — pilsētas attīrīšanas iekārtas? To nepietiekamās jaudas dēļ taču tagad nevar pieslēgties ne rūpnīcas, ne dzīvojamie nami. To vainas dēļ šimbrīžam vairāk nekā puse noteces nonāk Gaujā, tikai mehāniski attīrīta. Jā, tā nu tas ir, ka no 12 000 m*3 notekūdeņu bioloģiski tiek attīrīti tikai 5,5 tūkstoši kubikmetru. Valmierā ir celts tik «gudri», ka uzbūvēta mehāniskās attīrīšanas pirmā kārta un pilna bioloģiskās attīrīšanas jauda. No «bioloģijas» tek kristāldzidrs ūdens, kuram tiek piejaukts tas brūnais, duļķainais, pretīgi smakojošais. Es pat nezinu, kā lai to nosauc, tikai ne par ūdeni. Un tāds, uz pusi atjaukts, šis «nezin kas» nonāk Gaujā. Valmieras attīrīšanas iekārtu celtniecība pārdzīvojusi visas mums jau pazīstamās peripetijas. Nepilnīgais projekts, 12 gadus ieilgusī celtniecība, daudzie defekti, vairākas valsts komisijas. Otrā mehāniskās attīrīšanas kārta tiek būvēta analoga pirmajai, arī 5,5 tūkstošiem kubikmetru paredzēta, bet notece jau šobrīd ir 12 000 m*3 diennaktī. Par kaut ko būs jāizšķiras — vai nu jaudas palielināt, vai Valmieras tālāko paplašināšanu ierobežot, jo dzīvot antisanitāros apstākļos pašiem un «dāvināt» tos lejup pa straumi citiem, — lai man piedod Valmieras, kā arī Strenču, Cēsu un Siguldas varasvīri un jo vairāk iedzīvotāji, kuri pie tā nav vainīgi, — atgādina slimu vieglas uzvedības sievieti, kura bez sirdsapziņas pārmetumiem «apdāvina» savus «viesus». Tikai šāda viesa lomā, pat pret paša gribu un gluži nejauši, var nonākt ikkatrs no mums. 

«CĒSU KARI» 

Tie nav saistīti ar varonīgajām cīņām 1919. gadā, kuru atceri šovasar Cēsīs atzīmēja, taču pilsētas sabiedrību tie saviļņoja ne mazāk. Ar televīzijas starpniecību par šo cīņu līdzdalībniekiem kļuva arī visi republikas iedzīvotāji. Runa ir par vietas izvēli jaunajām attīrīšanas iekārtām. Jautājums it kā vecs — projekts tapis jau 1977. gadā, jo vecās mehāniskās iekārtas nespēj attīrīt tos 6000 m*3 diennaktī, kas tām jāuzņem. Projektu vismaz reizes trīs pārtaisīja, visādas komisijas meklēja vietu, kur vislabāk un, kas tajā laikā bija likums, vislētāk būvēt. Pirmais variants — jau esošo vietā. 

Šovasar Mežaparkā, izstādē «Dabas aizsardzība-89»,
tika demonstrēta mūsu lielāko upju un jūras piekrastes
piesārņojuma shēma. 

Par to roku cēla izpildkomiteja, jo te galvenais faktors bija lētums. Sanitārie dienesti iebilda — nedrīkst tik tuvu pilsētas centram, izvadam Gaujā jāatrodas aiz Cēsu robežām. Otrs variants — meklēja jaunu vietu tajā pašā Gaujas kreisajā krastā, lejpus «Cīrulīšu» zonas. Piekrītiet, ka arī diez kas nav! Trešais — izbūvēt kolektoru no esošajām iekārtām zem Gaujas uz labo krastu tā, lai izvads būtu aiz pilsētas robežām. Pie šī varianta arī palika. Būtu sākuši celt jau 1986. gadā, bet nebija celtniecības jaudu. Ministru Padome mainīja savu lēmumu un atļāva sākt celtniecību 1989. gadā, lai to pabeigtu 1991. gadā. Kad nu ar tādām pūlēm beidzot tika līdz kolektora darba zīmējumiem, sākās pirmās nesaskaņas: kolektors bija ieprojektēts pārāk tuvu tēlnieka A. Jansona darbnīcai, un, ko Latvijas un, vispirms, protams, Cēsu iedzīvotājiem nozīmē tēlnieku Jansonu dinastija, nav lieku reizi jāskaidro. Vēsturnieki zinājuši teikt, ka kolektors šķērsotu arī senas ostas vietu un kādus simt metrus ietu pa kādreizējo vēsturisko ceļu. «Karā» tika iesaistītas tādas cienījamas personas kā Džemma Skulme un Leopolds Ozoliņš. Soli pa solim tika pārbaudīta kolektora trase, izspriesti vairāki varianti. Palika pie dārgākā — ar divām lielām pārejām šķērsojot Siļķupīti. Tās ar savu tehniku lika izbūvēt Gaujas meliorācijas sistēmu pārvaldes priekšnieks A. Eglītis. Darba gaitā uzdūrās veciem māju pamatiem. Atkal aizķeršanās. Arheologi atraka, nofotografēja un atļāva iet pāri. Līdzko beidzās kolektora epopeja, sākās divas citas problēmas. Esot jāmaina spiedvada vieta pāri Gaujai! Taču — kurš to uzņemsies darīt bez iepriekšējas ģeoloģiskas izpētes? Nācās samierināties ar projektēto. Otra — pats attīrīšanas iekārtu laukums. Pārāk tuvu upes krastam? Izdarīja korekcijas. Celtnieki grasās nīcināt laukā Gaujas palieņu pļavas? Dabā neviens tās pļavas parādīt nevarēja, kaut arī skaitījās, ka tur jābūt kolhoza «Uzvara» ganībām. Kolhozs tās ganības bija sen aizmirsis, to vietā pletās pārpurvojies krūmājs. Bet Gaujas Nacionālais parks palika pie sava, ka tur esot jābūt astoņām retām augu sugām. — Dabā tās retās puķītes tajā vietā gan neizdevās atrast, — teica Cēsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Herbsts. — Tāpat neizdevās pierādīt, ka nekur citur Gaujas palieņu pļavās tās neaugtu, bet, vienalga, — Herbsts neesot izvēlējies pareizo vietu! Jāceļot pie vecajām iekārtām. Atkal 40 cilvēku komisija. Bet pie vecajām taču nav kur! Tās iespiestas starp diviem ar mežu apaugušiem pauguriem. Cērtiet tās priedes nost! Kā tad tā, nesaprotu. Astoņas brikšņos neatrastas puķītes žēlo, bet septiņus hektārus priežu nežēlo? Izrādījās vienkāršāk par vienkāršu — mežu varot mēzt nost, jo tas pieder .. . pilsētai, nevis GNP! Tas tik būtu numurs — mēs pilsētas rekreācijas zonā cirstu laukā priežu mežu un līstu tur iekšā ar attīrīšanas iekārtām! Pret to kategoriski iebilda arhitekts G. Lūsis-Grīnbergs. Bija arī viens pamatots iebildums no LVU Ģeogrāfijas fakultātes profesora Gunta Eberharda puses. Gauja bieži maina gultni, nav garantijas, ka tā kādreiz nesāks skalot arī to krastu, kur būs uzbūvētas attīrīšanas iekārtas. Tādēļ jau laikus vajadzētu Gauju šajā posmā izmodelēt un izstrādāt krasta nostiprināšanas projektu. To varētu uzņemties «Meliorprojekts». Nu tā kā būtu vienojušās visas puses, izņemot tikai GNP. Es ļoti cienu parka speciālistus par lielo un bieži vien donkihotisko darbu, ko viņi veic, tādēļ ne mirkli negribētu apšaubīt viņu kompetenci. Nesaprotu tikai vienu — vai tiešām parks ir tikai tas, kas aug? Un ne mazākā mērā tas, kas tek tam cauri un, galu galā, pateicoties kam, ir gan parka nosaukums «Gaujas Nacionālais parks», gan pats parks. Jo lielāka šī neizpratne man radās Siguldā, bet par to mazliet vēlāk.

Te top Valmieras attīrīšanas iekārtu otrā kārta.
 Valmieras rajona ūdensvada un kanalizācijas pārvaldei
 kanalizācijas iecirkņa priekšnieka Modra Eglīša
solis ir apņēmības pilns. 

 Gribēju izteikt savas pārdomas arī par vārda spēku.Varbūt tāpēc, ka mums tik ilgi bijušas aizbāztas mutes un ka, neraugoties uz tādiem cēliem saukļiem kā «Cilvēks — tas skan lepni!», darbos mums tomēr arvien ticis norādīts, ka «lepnais» cilvēks ir un paliek tikai skrūvīte, pīslis, bet lemj augstāki (kaut arī ne katrreiz — gudrāki), ka pēc jebkura «zinātniski pamatota» dabas pārveidošanas projekta mums, kaunīgi acis uz zemi nolaižot, ir bijis jāatzīst, ka diez cik labi iznācis jau nav, bet mūsos ir izveidojusies alerģija pret celtņiem un buldozeriem. No vienas puses, kā to «Zvaigznes» apaļā galda sarunā par atomenerģētikas attīstības perspektīvām atzina Valdis Gavars, tāda opozīcija ir svētīga, jo ļauj atrast labākos variantus. Arī šajās «Cēsu kaujās» tika kaut kas iegūts, kaut vai pārliecība, ka mēs neesam tik bagāti, lai varētu būvēt lēti. Ja mēs to laikus būtu sapratuši, tagad nebūtu jānodarbojas ar neskaitāmu ielāpu likšanu. Tautas jundītāja izsenis bijusi inteliģence. Rakstnieki, skolotāji, ārsti. Cilvēki, kuri zina vārda spēku un prot apieties ar to. Atcerieties, kā kinorežisors Jānis Streičs Lauksaimnieku savienības dibināšanas kongresā trijās minūtēs pagrieza kuģi no sabiedriski politiskas organizācijas dumpīgajiem ūdeņiem uz sabiedriskas organizācijas mierīgo līci. Ne viens vien delegāts vēl šodien kasa pakausi: «Kāpēc es nobalsoju tā, pats nesaprotu. Kaut kāda apmātība.» Gan runāts, gan rakstīts vārds jālieto godīgi un pilnībā par to jāatbild. Ko vērti, piemēram, pāris simtu «Cīrulīšu» darbinieku un atpūtnieku paraksti zem deputātiem A. Gorbunovam un E. Inkēnam adresētā vēstījuma pret attīrīšanas iekārtu būvēšanu, ja parakstītāji tekstu nav lasījuši, bet parakstu vācēji apgalvojuši, ka viņi cīnoties par ātrāku attīrīšanas iekārtu celtniecību, jo «jūs taču redzat, cik tā Gauja netīra!». Katrs gads, kas mūs attālina no attīrīšanas iekārtu nodošanas, tikai Cēsīs vien Gaujā ieplūdina 2 miljonus 784 tūkstošus kubikmetru neattīrītu ūdeņu! 

«KAS VAINAS! ĒD TIK NOST!» 

No Siguldas mēs izbraucām tādā šoka stāvoklī, ka līdz Rīgai neviens nepārmija ne vārda. Pilsētas attīrīšanas iekārtas, kā visur, ārkārtīgi pārslogotas. Taču bija dienas vidus, cilvēki darbā, tādēļ īpašu sastrēgumu tobrīd nemanīja. Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības Siguldas ceha meistare Valda Skudra, kura aizstāja ceha priekšnieku, stāstīja, ka ar «Lorupes» putnu ceha palīdzību tikšot izdarīta rekonstrukcija, pareizāk — nostiprināta caurule, kas notekūdeņus pa senkrasta nogāzi novada lejā uz iekārtām. Bijis gadījums, ka pavasarī notikusi augsnes noslīdēšana un caurule pārrauta. «Lorupe» nav bez grēka, vistu kaušanas laikā spalvu kunkuļi nonāk arī pilsētas attīrīšanas iekārtās. Restes kombinātā gan ir, bet, kā tas jau pie mums mēdz būt, šur tur izrūs, šur tur izlūst . . . Palūdzām, lai Valda Skudra aizved mūs uz kādu no sanatorijām, kas atrodas Gaujas krastā un iztiek ar savām lokālajām attīrīšanas iekārtām. Atzīšos, gribēju redzēt N. Strunkes vitrāžas, tādēļ nosaucu sanatoriju «Sigulda», bijušo Rakstnieku pili, vēl jo vairāk tādēļ, ka biju dzirdējusi par ideju atgriezt tai pirmskara statusu. Apskatījos un konstatēju, ka vajadzētu gan, turklāt, jo ātrāk, jo labāk. Aplūkojām vestibilā vitrāžas, pabāzām galvu ēdnīcā, kur, standartsmaržu apņemtas, pusdienoja sievietes baltos personāla virsvalkos un laipni piedāvāja ieturēties arī mums. Bijām garšīgi paēduši Līgatnes padomju saimniecības ēdnīcā, tādēļ pateicām paldies par laipno piedāvājumu. Bibliotēkā redzējām, ka plaukti aizgrūsti priekšā sienas gleznojumam. Pajautājām, vai bibliotekāre zina, kas to gleznojis. Nē, strādājot tikai pirmo dienu. Apmierinājuši ziņkāri, sākām interesēties par mūsu vizītes galveno mērķi. Vai, ar attīrīšanas iekārtām gan slikti! Nestrādā. Vai jau sen? Kopš pagājušā gada. Vai mēs nevaram paskatīties to vietu, kur sanatorija laiž savus ūdeņus Gaujā? Var jau, bet tur būs jāiet prāvs gabals kājām. Kas par to. Braucam. Pēc tam brienam pa slapju zāli, kur kādreiz iezīmējusies taka. Nonākam pie namiņa, kura durvis nav pat ar līku naglu aizstiprinātas. Namiņā dažas tukšas vannas un gumijas šļūtenes gals. Te notekūdeņi agrāk hlorēti, bet esot grūtības ar tīrā ūdens padevi . . . Brienam atpakaļ. Mūsu pavadonis ik pa ceļa gabaliņu paceļ zālēs ieaugušu šahtas vāku un konstatē — jā, turpat apakšā tā truba tiešām ir. Nekur nav pazudusi. Toties pazudis ir mūsu fotokorespondents Žanis Legzdiņš. Nu, ja nav, tad iesim vien paši caur bērnu sanatorijas pagalmu uz to Gaujas krastu. Mīļo tētīt! Smaka rauj elpu ciet! Kaut ko tādu var sajust tikai vissliktākās dzelzceļa stacijas sabiedriskajās mazmājiņās karstā vasaras dienā. Nu, protams, tepat jau ir tā Vissavienības sanatorijas «Sigulda» notekūdeņu izplūdes vieta. Tieši zem bērnu tuberkulozes sanatorijas. Paskat tik, krastā pat nolikts krēsls makšķerēšanai un zemē iesprausts makšķerkāts. Tepat netālu veiksmīgais makšķernieks ķidā prāvu zivi. «Vai tad jūs to ēdīsiet? Tā taču jau tagad ir krietni iemarinēta . . .» «Kas vainas? Ēd tik nost!» priecīgi atbild makšķernieks. Tā kā gāzmaskas mums nav līdzi, dodamies atpakaļ uz mikroautobusu. Gabaliņu tālāk pļaviņā bāls stāv Žanis Legzdiņš. «Te taču dzīvo bērni! Slimi bērni! Viena mamma atbraukusi apraudzīt, raud. Saku, lai ņem savu bērnu prom. Nevarot, pašai jāiet darbā, nav kas pieskata.» «Ja jūs būtu aizbraukuši uz otru upes krastu, uz tūrbāzi, jūs redzētu to pašu,» saka Valda Skudra, un viņas balsī ir bezcerība. Par visu. Par šīm Vissavienības sanatorijām un tūrbāzēm, par pašu mazo naudīgumu un nevarību, par sanitāro ārstu, kuram gadu daudz un negribas ne ar vienu nīsties. Tālāk mēs braucam klusēdami. 

Kas kaiš Gaujas meitiņām 

Baltu kreklu nemazgāt: 

Pašas guļ dienas vidu, 

Viļņi kreklu izmazgāja. 

T. dz. 

KURŠ DOMĀS PAR GAUJU?

1989.09.05 Zvaigzne
Ekspedīciju uz papīra izlika ZAIGA KIPERE

DABA MUMS MĒS DABAI 

Gauja pie Carnikavas.

1982.06.06 Cīņa

 

autors: Sergej T

 

 

video no interneta dzīlēm

video no interneta dzīlēm

 

 

 

-