No kultūras dzīves Carnikavā / Ozolaine <>

Par tautas nama "Ozolaine” pirmsākumu tiek uzskatīts 1933.gada 28.oktobris, kad kādreizējā Ernsta fon Mengdena pārbūvētā muižas labības klēts tika iesvētīta par Carnikavas Labdarības biedrības namu. Kopš tā laika šī ēka vienmēr bijusi vieta, kur pulcēties aktīviem un sabiedriskiem novadniekiem.
Nama sienas pieskandinātas dziesmām, deju soļiem un citu mākslas novirzienu aktivitātēm, jo lielais un daudzveidīgais amatierkolektīvu skaits kā viena liela ģimene ik vakaru pulcējas  omulīgajās tautas nama telpās. Savukārt brīvdienās ciemos tiek gaidīts ikviens novada iedzīvotājs vai viesis, lai atpūstos un uzzinātu ko jaunu.
Šobrīd tautas namā darbojas kā bibliotēka, tā dažādi mākslinieciskie kolektīvi: teātra studija "Nagla”, mākslas studijas "Auseklītis” un "Triepiens”, kori "Undīne” un "Vēja balss”, vokālā grupa "Jūras zaķi”, deju kolektīvi "Dālderītis”, "Abi divi”, "Arnika”, "Tacis” un "Gaujmalietes”, kā arī folkloras kopa "Cēlāji”, improvizācijas teātris "PLIT" un vokāli instrumentālā grupa "Piloti”.
Tautas nama „Ozolaine” kolektīvs organizē visdažādākos pasākumus – Valsts un gadskārtu svētkus, koncertus, teātra izrādes, kino seansus, mākslas izstādes u.c. Vasaras sezonā tiek organizēti dažādi pasākumi Carnikavas muižas parkā un Carnikavas novadpētniecības centrā - Ģimenes diena, Bērnu un jauniešu deju festivāls, Ielīgošana, Zvejnieksvētki un lielākie novada svētki - Nēģu svētki.

Tieši Carnikavā par tradīciju izveidojusies arī latviešu Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša ikgadējās literārās prēmijas pasniegšana kādam dzejoļu krājuma autoram, kas ik gadu notiek O.Vācieša dzimšanas dienā - 13.novembrī.

Dzied Rīgas rajona zvejnieku kolhoza «Carnikava» vīru koris «Enkurs»
(diriģents Arnis Poruks)

🎭 🎭 🎭

Carnikavas kluba nedienas

«Klubu pārņemt esam ar mieru kaut vai šodien, mums tas būtu tiešām izdevīgi!» Jau kuro reizi atkārto zvejnieku kolchoza «Carnikava» priekšsēdētājs b. Tutins. To sacīdams, viņš, tāpat jau kuro reizi, pārlaiž staltajai divstāvu ēkai saimniecisku, vērtējošu skatienu. Jā ... No pirmā acu uzmetiena redzams, ka tai bez rūpīga saimnieka nav klājies diezin cik labi. Daudziem logiem izsistas rūtis, dažiem nav vairs pat rāmju. Balsinājums mūriem noplucis, mājas apkārtne netīra. Arī iekšpuse nemājīga, telpas netīras. Otrā stāvā, pie kluba lielās zāles durvīm, saslieti izjaukti un noputējuši spēļu galdi. . . Tā gan nav, ka klubs būtu «beidzis elpot» pavisam. Pie biļešu kases dēļu būdiņas sienas piesprausta afiša: viesošoties Valsts jauktais koris. Arī kinozāles durvis ik vakaru tiek atslēgtas, un skatītāju netrūkstot abiem seansiem. Pēdējā laikā gan filmas te parādoties tikai tādas, kas Rīgā sen jau nogājušas no ekrāna. Ir te arī bibliotēka. Uzraksts vēstī, ka tā šodien darbojoties, tikai .. . durvis aizslēgtas. Bet priekšsēdētājs Tutins jau stāsta, gluži aizrāvies, par kluba pārkārtošanas plāniem. O, tie ir pārdomāti līdz pēdējam sīkumam! Tiklīdz ēka būs pārņemta, iztaisīs kapitālremontu. Lejas stāva sienām jāliek kūdras vai kāda cita izolācija. Jo tās pārāk mitras. Ir vēl daži lielāki labojumi. Kopā izdevumu sanāks ap 50—60 tūkstoši rubļu. Katrā ziņā ir izdevīgāk izremontēt jau gatavo lielo ēku nekā celt no jauna. Kolchozā celtniecības plānos paredzēts ir klubs, ir kolchozā kantoris . .. Nu, un te varētu iekārtot abus, tik «jāiztīra» no apakšstāva nepiederošie iemītnieki, kas te ievākušies. Garderobes telpās dzīvo kolchoza govju slaucēja . .. Kur tagad kluba apmeklētāji noliek virsdrēbes? Sieviešu tualetes telpās. Protams, arī vīriešiem turpat... Bet blakus kinozālei lejas stāvā, kur dzīvo divas citas ģimenes, telpu kolchozā kantorim pietiktu pārpārēm. Ēkas otrā galā ierīkotu skolu. Vismaz divas vai trīs jaunākās klases. Biezi apdzīvotajā Carnikavā gandrīz katrā ģimenē ir pāris bērnu, bet līdz tuvākajai skolai — pieci kilometri. Augšstāvā viss paliktu pa vecam: klubs, bibliotēka ... «Bet kas mums dos tos sešdesmit tūkstošus?» saka kolchoza priekšsēdētājs. Tādēļ arī nevarot par kluba pārņemšanu nerunāt. Vismaz pagaidām. Prasījuši, lai līdzekļus piešķir Zvejnieku kolchozu republikāniskā savienība no saviem kultūras fondiem. Bet tā noraidījusi. «Ar kolchoza līdzekļiem remontēt? Nē, nekādā ziņā nevaram. Arī ne nākošā, ne aiznākošā gadā laikam nevarēsim», priekšsēdētājs kategoriski purina galvu. .. . Ādažu ciema padomes nodoms nodot Carnikavas klubu zvejnieku kolchozam nebija slikti iecerēts. Ādažu un Carnikavas ciemiem apvienojoties, ciema centrs tagad ir Ādažos. Tur ir arī tautas nams ar savu vadītāju un aktīvu. Bet līdz ko no Carnikavas kluba aizgāja algots vadītājs, kultūras dzīve tajā apsīka, lai gan kolchozam tai pašā laikā nav sava kultūras centra. Kas maksās? Lūk, «akmens», pret ko ikreiz klūp, kad spriež par Carnikavas kluba labiekārtošanu un izmantošanu. Ne ciemam, ne rajonam tādu līdzek]u nav, bet kolchozs atsakās ieguldīt. .. Atsakās ne tāpēc, ka tos nebūtu kur ņemt. Patiesībā paši kolchoza vadītāji nav nemaz tik lieli «kultūras piekritēji», par kādiem izliekas. Kolchozā pašdarbnieki labi zina, cik grūti bija izplēst «algu» kora diriģentam — tos nedaudz rubļus par dažām stundām nedēļā. Orķestra dibināšanas idejai bija jāpārvelk svītra. Instrumentu iegādei priekšsēdētājs neatļāva ne kapeikas, īpatnēja nostāja b. Tutinam ir arī jautājumā par kolchoza kultūras darba organizatoru. Ņemt bijušo kluba vadītāju Skaidrīti Āboliņu? Jā, sieviete enerģiska, pieredzējusi organizatore. Bet mums, redziet, vajag dabūt tādu cilvēku, kas reizē varētu arī ... vadīt kolchozā partijas pirmorganizāciju. Gan tiks ar abiem darbiem galā! Nenoliedzami, katrs solis te tiek smalki aprēķināts. Vai būtu pret to ko iebilst? Protams, nē, tomēr tikai tik ilgi kamēr šis aprēķins nekaitē sabiedrības interesēm. Par zvejnieku kolchoza vadītājiem vairs neteiksim, ka viņi rēķina pareizi, prātodami atbildīgos un lielos kultūras organizatora un partijas sekretāra pienākumus uzvelt vienam cilvēkam. Arī šķērslis kluba pārņemšanai meklējams līdzīgos apsvērumos. Lai nu visiem būtu tādi ienākumi kā zvejnieku kolchoziem! Bet, kādēļ grābt savā kabatā, neizmēģinot, vai pa priekšu nevar citā? Tielēties var droši, nerēķinoties ar laiku. Klubs nekur nepaliks, kolchozs to paņems tā kā tā, bet varbūt, ka izdodas bez pašu tērēšanās ... Bet kolchoznieki lai pagaida vien tos nākotnes labumus. Kultūras darbs arī «nav zaķis, nekur neaizbēgs». Lūk, kā apsvērts! Tikai viens gan aizmirsts: kolchoznieku griba un vajadzības. Jo viņiem nepieciešams savs klubs, sava pašdarbība un kultūras rosme. Bet ne Ādažu ciema padome, ne Saulkrastu rajona Izpildkomiteja nevar grozīt kolchoza priekšsēdētāja Tutina nodomus. Patiesības labā gan jāsaka, viņi to arī negrib. Un tas ir ļoti slikti, pret pašu Carnikavas zvejnieku interesēm. 

Carnikavas kluba nedienas

1956.07.04 Cīņa

A. Kārkliņa

🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹

Carnikavā dejo jauni un veci

TUVOJAS DZIESMU un DEJU SVĒTKI

Pirms pāris mēnešiem Rīgas rajona kultūras namā notika skate, kur rajona deju kolektīvi sacentās par tiesībām piedalīties Latvijas PSR dziesmu un deju svētkos. Labāko kolektīvu vidū iekļuva arī Carnikavas zvejnieku kolhoza jauniešu un veco ļaužu deju ansambļi. Zinātāji runā, ka 12. jūlijā paredzētajā Latvijas deju kolektīvu skatē Rīgā carnikaviešiem esot visas iespējas izcīnīt Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tas ir daudzu pašdarbnieku sapnis. Rīgas rajonā šādā godā pagaidām ir tikai rajona kultūras nama kolektīvs «Ritenītis». Kas sekmējis carnikaviešu panākumus? Saulkrastu estrādē draudzības koncertā  sastapām deju kolektīvu vadītāju Āriju Zēbergu un uzdevām viņai šo jautājumu. Ārija domā, ka panākumus veicinājuši vairāki apstākļi. 

Jaunības spēks un enerģija dzirkst ikvienā dejā,
vienalga, vai to izpilda koncertzālē, estrādē,
upes līcī vai jūrmalā.

Pirmkārt — ar Carnikavas meitām un puišiem viņa strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Tātad labi pazīst ciemata ļaudis, zina jauniešus, kas jau no mazotnes labprāt piedalās pašdarbībā, un palīdz tiem izvēlēties deju par galveno atpūtas veidu. A. Zēberga te sākusi kā bērnu deju kolektīva vadītāja. Tad izveidoja jauniešu kolektīvu, kas jau pēc dažiem gadiem sāka papildināties ar dejotājiem no bērnu deju kopas. No mazām dienām mēģinājumos un koncertos piedalījusies, piemēram, pārdevēja Dace Bērziņa, kolhoza šoferi Boriss Ņesterovs un Harijs Āboliņš, vidusskolas abituriente Līga Ozoliņa un vairāki citi. Tā tas turpinās visus šos gadus. Arī patlaban bērnu kopā dejo sešdesmit mazo carnikaviešu četrās dažāda vecuma grupās, sākot no četru gadu vecuma līdz piecpadsmit gadiem. Rudenī lielākie no tiem aizstās jauniešus, kas dosies karadienestā vai uz augstskolām. Carnikava ir tuvu Rīgai, tāpēc daudzi studenti turpina darboties sava ciemata kultūras namā. Vadītāja neslēpj, ka darbs ar jauniešiem, kas studē klātienē, vai tiem, kas strādā un mācās neklātienē, prasa daudz pūļu, izkārtojot brīvos brīžus mēģinājumiem. Toties šo jauniešu dejas prieks un centība sagādā baudu un gandarījumu. Tāpēc vadītāja nemaz nesūdzas, ka vairāk nekā puse no divdesmit diviem dalībniekiem mācās. Edvīns Mālbergs beidz tehnikumu, Anita Gulbe, Uldis Banga un Staņislavs Mencis studē klātienē. Harijs Āboliņš mācas Industriālā politehnikuma vakara nodaļā. Ligita Kārkle un Indra Filipsone strādā un apmeklē sagatavošanas kursus iestājai universitātē. Aizraušanos ar deju daudziem carnikaviešiem netraucē ne intensīvs darbs (kad jau divos trijos naktī jābrauc jurā), ne mācības, ne godi un ģimenes pienākumi. Ilgus gadus jauniešu kolektīvā dejoja Arvīds Ozoliņš un Anda Rikarde. Laikam jau deja arī bija tā, kas viņus satuvināja vienā ģimenē. Drīz jaunā ģimene sakuploja un Andai bija jāpārtrauc mēģinājumi pulciņā, taču Arvīds līdz pat šim pavasarim dancināja Andas biedrenes. Tagad viņu vecākā meita sākusi iet tēva un mātes pēdās, cītīgi apmeklēdama bērnu deju kopas mēģinājumus. Ir arī piemēri, kad vecāki seko bērnu priekšzīmei. Indru un Mārīti Filipsones jau vairākus gadus Carnikavā pazīst kā lielas dejotājas.

Ārija Zēberga
mazo un lielo carnikaviešu «dancinātāja»

Un tas nemaz netraucē viņu skolas gaitās. Tagad mēģinājumus apmeklē arī viņu tēvs Harijs Filipsons, kas aktīvi piedalās veco ļaužu deju kolektīvā. Arī Harija Āboliņa māte Skaidrīte Āboliņa ik nedēļu divus vakarus izbrīvē vairākas stundas no mājas darbiem, lai piedalītos deju mēģinājumos vai koncertos. Ar dejām ir citādi nekā ar dziesmām. Kori cilvēks var dziedāt līdz sirmam vecumam. Bet dejas visu laiku uzskatīja par jauniešu priekšrocību. Tad uzņēmīgi ļaudis arī vecāka gājuma cilvēkus sāka iesaistīt deju kolektīvos. Tā radās veco ļaužu deju kopas. Tos, kam jau pāri četrdesmit pieciem, vismaz Carnikavā, laipni lūdz atkal atsākt dejošanu savā «vecīšu» kolektīvā. Un tavu brīnumu! Dalībnieku šai grupā nav mazāk kā jauniešu ansamblī. Un kas tiem par atbildības sajūtu, centību! Kaut arī gadu skaits, kā zvejniekam Jānim Lidigam vai pensionāram Reinholdam Markevicam, jau pāri sešdesmit. Viens otrs no viņiem jaunībā lēkuši polku, griezuši valsi, bet gadās, ka uz mēģinājumu ierodas arī tāds pensionēts entuziasts, kam jāsāk ar dejas ābeci. Bet re, rajona skatē visi taisīja tik raitas tūres, ka žūrija bez šaubīšanās atvēlēja tiem lielo dziesmu un deju svētku estrādi. Veco ļaužu kolektīva dejotājas prot ne tikai danci vest, bet arī aust un šūt tautiskos tērpus. Līdz šim iztika ar stilizētiem, fabrikā austiem apģērbiem. Tagad sievas pašas darina savam ciemam (Ādažu) precīzi atbilstošus etnogrāfiskos tērpus. Jauniešu kolektīvam viņas gatavo tērpus pēc Vidzemes lībiešu etnogrāfiskajiem paraugiem. Kas vēl veicinājis carnikaviešu dejas soļa raitumu un atbalsi kaimiņu ciemos, pat kaimiņu republikās? 

Vislielākos aplausus vienmēr izpelnās
viena no jaunrades dejām
"Dzintarkrasta puiši".

Tas ir interesantais repertuārs, kurā iekļautas daudzas mazāk pazīstamas latviešu tautas dejas, kā arī pēdējo gadu jaunrade. Netrūkst arī cittautu — krievu, moldāvu, ungāru, vācu, poļu deju. — Manuprāt, viens no galvenajiem, mūsu panākumu cēloņiem ir zvejnieku kolhoza vadītāju lielā atsaucība un pašdarbniekiem sniegtais atbalsts gan materiālā, gan morālā ziņā, — saka vadītajā Ā. Zēberga. — Kolhoza priekšsēdētājs M. Filatovs nav izlaidis gandrīz nevienu mūsu koncertu, viņš vienmēr interesējas par mēģinājumu izkārtojumu, nepieciešamo transportu u. c. Viņa meita Irēna arī piedalās bērnu deju pulciņā. Ne tikai mēs, dejotāji, bet visi carnikavieši ar lielu interesi un uztraukumu gaida lielos svētkus un Latvijas labāko deju kolektīvu skates rezultātus.

Carnikavā dejo jauni un veci

1970.06.19 Dzimtenes Balss K. BRĪVIŅŠ

🎻 🎻 🎻

LĪKSMI SVĒTKI SAULKRASTOS

 

Rīgas rajona deju svētkos, kas notika Saulkrastu kultūras un atpūtas parkā, piedalījās Carnikavas, Siguldas, Vangažu, Bulduru, Krimuldas, kolhoza «Uzvara», Saulkrastu un Mālpils deju kolektīvi. 

No jauniešiem neatpalika Berģu ciema, Siguldas un Ķekavas darba veterānu deju kolektīvs. Savu māku rādīja Rīgas rajona kultūras nama deju kolektīvs «Ritenītis». Jautrie svētki bija pulcinājuši ap 1800 skatītāju. 

LĪKSMI SVĒTKI SAULKRASTOS 1966.08.05 Zvaigzne A. ČIPIZUBOVA teksts un foto

🎈 🎈 🎈

Kopdziesmas un kopdejas svētki 

Šovasar ventspilnieki un daugavpilieši, valmierieši un baušķenieki, visu novadu pašdarbnieki atkal pulcēsies kopdziesmai un kopdejai. Republikas Ministru Padome pieņēmusi lēmumu sarīkot kārtējos dziesmu un deju svētkus no 10. līdz 13. jūlijam. Padomju Latvijā šis masveidīgākais un nozīmīgākais pašdarbības mākslas sarīkojums notiks devīto reizi. Šovasar arī dejotāji cer uzstāties pilnā krāšņumā. Iepriekšējās svētku reizēs pie vārdā tika vienīgi Tautas deju ansambļi: ilgus gadus viņu «estrāde» — «Daugavas» stadions — bija remontā. Tagad celtnieki apsolījuši laist dejotājus un skatītāju tūkstošus ierastajā sarīkojuma vietā, un nu beidzot kopdejā varēs tikties arī republikas labākie jauniešu deju kolektīvi. Šovasar dziedātāji pamatīgi atjauninājuši repertuāru. No agrākajos svētkos dzirdētajām skanēs tikai vienpadsmit dziesmas. Gandrīz divtik dzirdēsim lielā kopkora balsīs pirmoreiz. Starp tām būs gan mūsdienu komponistu kora dziesmas — Imanta Kalniņa «Dziesma dzimtenei», Arno Babadžanjana «Dziesma par Konstitūciju», Raimonda Paula «Pieci olimpiskie apļi», Pētera Plakida «Ar dziesmu dzīvībā». Ģederta Ramana «Manas tautas dziesmu rīti», Valtera Kaminska «Savs gaišais kalns» un citas —, gan arī klasika: Pētera Čaikovska «Zelta mākonītis snauda», Alfrēda Kalniņa «Bezdelīgām aizejot». . 

Zvejnieku kolhoza "Carnikava" vīru koris

Kopkorus diriģēs LPSR Tautas mākslinieki. Iepriekšējos dziesmu svētkos viņu bija tikai divi — Daumants Gailis un Imants Kokars. Tā paša gada rudenī, pēc svētkiem, šo goda nosaukumu piešķīra arī pārējiem lielo dziesmu svētku virsdiriģentiem — Haraldam Mednim, Jānim Dūmiņam, Gido Kokaram, Edgaram Račevskim, Ausmai Derkevicai un Imantam Cepītim. Šovasar virsdiriģentu saimē redzēsim tikai tās pašas sejas, kuras redzējām iepriekšējos svētkos. Toties deju virsvadītāju «kārtā» šāda ranga sarīkojumos trīs labi pazīstami vārdi parādās pirmoreiz. Tie ir: LPSR Nopelniem bagātie mākslinieki Imants Magone, Uldis Steins un Alfrēds Spura. LPSR Tautas skatuves mākslinieks Aleksandrs Lembergs, LPSR Nopelniem bagātais mākslinieks Harijs Sūna, Osvalds Strauss un Vilis Ozols kopdejas vadījuši arī agrākajos dziesmu un deju svētkos, tāpat kā LPSR Tautas skatuves mākslinieks Uldis Žagata un Latvijas PSR un Polijas Nopelniem bagātā māksliniece Ingrīda Saulīte, kuri abi būs arī šo republikānisko deju svētku režisori.

«Carnikavas» pašdarbniekiem ir stingrs balsts 

— kolhoza priekšsēdētājs Mihails Filatovs. 

— Šur tur gadās dzirdēt apmēram tādas runas: «Kas nekaiš Rīgas rajonam: diriģentus var dabūt labu labos, viss pie rokas, viss pieejams ...» — Tiesa, savs labums no šī tuvuma ir. Un ne tikai labus diriģentus, bet arī labus lektorus un interesantus cilvēkus tematiskiem sarīkojumiem varam dabūt. Taču jāstrādā jau visur — neviens tev pats klāt nenāk. Un ir arī sarežģījumi, kurus rada tieši Rīgas tuvums. Ir ārkārtīgi jāpūlas, tā, lai būtu tuvu profesionālajam līmenim, citādi neviens tavu priekšnesumu skatīties negribēs. Jāliek priekšā kas ļoti interesants, citādi tavs potenciālais skatītājs vai klausītājs iesēdīsies autobusā un uz Rīgu prom. Nav mums arī tāda rajona centra kā citur, kas pats par sevi jau ir organizējošs un piesaistošs faktors. Nav arī tāda rajona kultūras nama - metodiskā centra — kā, piemēram, Valmierā vai Cēsīs. 

Mūsējais atrodas nomaļus, Berģu mežā, un to pārlieku «aplaimo» Rīgas ballīšu publika. 

— Šovasar arī dejotājiem beidzot būs republikāniskie svētki. Kā viņi tos sagaida? — Turamies savā parastajā līmenī, ar nelielu kāpumu. Mums ir četri Tautas deju ansambļi — zvejnieku kolhoza «Carnikava» TDA «Carnikava», rajona kultūras nama TDA «Ritenītis», kolhoza «Ādaži» TDA «Sprigulītis» un pavisam nesen TDA godā iekļuvušais  Ķekavas putnu paraugfabrikas deju kolektīvs, katrs ar diviem sastāviem. Un ir mums arī desmit jauniešu deju kolektīvi, pieci vidējās paaudzes un seši darba veterānu deju kolektīvi. — Vidējās paaudzes arī? Kā tad to varat piedabūt pie dejošanas? — Tā jau viens otrs ir brīnījies. Bet ne kā brīnumaina tur nav. Mums bija dejot gribētāji, un tā radas vajadzība pēc šādiem kolektīviem. Mūsu rajons gan bija pirmais, kur tādus kolektīvus izveidoja, bet tagad šo ideju pārņēmuši arī citi, un šovasar pirmo reizi republikas deju svētkos arī šai grupai būs viena deja. Tā ir kategorija, kas grib un var labi dejot. Viegli jau nav: viņiem reizēm ir pārlieku «gudras» galvas, ir žiguļi un visādas iespējas. Bet ir vērts ar viņiem strādāt. — 

"Carnikavas" vīru kora diriģents Arnis Poruks

Ko kopumā esat gatavi deleģēt uz republikas dziesmu svētkiem? — Pusotru tūkstoti pašdarbnieku — koristus, dejotājus, pūtēju orķestru dalībniekus. Lai tik jaudā ņemt mūs pretim. Pagrūtāk jau mums būs ar tik daudziem kolektīviem un tik lielu dalībnieku skaitu svētku dienās izgrozīties, bet gan galā tiksim. Un tiks arī. Šo pārliecību aizņēmos no Tautas mākslas nama direktora Arvīda Donasa, kurš pēc vairāku gadu kopdarbības pieredzes par Rīgas rajona Kultūras nodaļas vadītāju Ināru Endziņu teica: «Viņa ir ļoti enerģiska, ar savu nostādni un cīnītājas raksturu. Saprātīgi iet uz mērķi — ar darīšanu, nevis ar vārdiem,» 

Kopdziesmas un kopdejas svētki

1980.02.01 Zvaigzne VIKTORS BĒRZIŅŠ

------------------------------

* Darba Balss / 27.10.1970

 * Darba Balss / 27.10.1970

Carnikaviešu lielais loms

ZVEJNIEKU KOLHOZA «CARNIKAVA» KLUBĀ NOTIKA SVINĪBAS PAR GODU SAIMNIECĪBAS JAUNIEŠU DEJU KOLEKTĪVAM, KAM PIEŠĶIRTS TAUTAS DEJU ANSAMBĻA NOSAUKUMS 

— Bija noruna, ka šovakar dejotājus nepieteiksim, tomēr atļaujiet pirmoreiz nosaukt īstajā vārdā. Dejoja zvejnieku kolhoza «Carnikava» Tautas deju ansamblis! — paziņo aktieris Osvalds Bērziņš. Atveras priekškars, nodimd grīda. Carnikavieši dejo «Dzintarkrasta puišus». Slaidi kā mastu priedes. Skaties uz vienu, skaties uz otru, trešo. . . Braši! Puiši parāda vīra spēku, izveicību. Savukārt meitenes vijas liriskajā «Līgodama upe nesa» kā vilnis, kā ziedi pa straumi. Visas skaistas un graciozas. — Tagad Jūs redzēsit Carnikavas dejotāju nākotni, tagadni un pagātni, — saka O. Bērziņš. No kulisēm iztipina mazie, dažs pat pārlieku nopietni. Bērnu pulciņa dalībnieku «numurs» beidzas ar zveju — «noķerta» pamatīga zivs, ko mazie lepni parāda skatītājiem. Jauniešus — Tautas ansambli sagaida aplausu šalka. Cienīgi, bet ar jauneklīgu nebēdnību griež danci veco ļaužu kolektīvs. Katra paaudze demonstrē savu iznesību un veiklību. Koncerts beidzas. O. Bērziņš, uzrunājot ansambļa dejotājus un vadītāju Āriju Zēbergu, saka: Ja vilnis katru brīdi nemainītos. 

 Vai tad to apbrīnotu kāds? Patiesi vārdi. Carnikavas jauniešu deju kolektīva lielais sasniegums — Tautas ansambļa nosaukums — iegūts ar neatlaidīgu, grūtu, desmit gadus ilgu darbu. Visus desmit gadus kolektīvam palikusi uzticīga Carnikavas veikala pārdevēja Dace Bērziņa, kolhoza šoferis Harijs Āboliņš, LVU studente Anita Gulbe un dārzniecības darbiniece Ligita Kārkle. Ansamblī dejo māsas Vilipsones — Indra un Māra, RPI studenti Staņislavs Mencis un Uldis Banga, zvejnieks Jautris Rikards, arhitekts Edvīns Mālbergs, kuģu remonta rūpnīcas darbinieks Māris Auerbergs, friziere Gunta Ancāne. Dejotājus sveic daudz labvēļu un draugu. — Mēs domājam, tas lielais loms nu izvilkts: — saka baldonieši. Jautrības pilnu «apsveikšanas rulli» nes siguldieši.  Savus «bērnus» uzrunā Rīgas rajona deju kolektīva «mamma» — virsvadītāja Lūcija Bērziņa: — Ziniet, man gribas raudāt no prieka. Bet, — viņa brīdina. — Tautas ansambļu zvaigznājā, lai Jūs turpmāk nepaliktu tukšā nekad! Visiem dejotājiem un vadītājiem kolhozs pasniedz balvas. Ansamblis savukārt sirsnīgi pateicas priekšsēdētājam M. Filatovam. — Kolhozs mūs ļoti atbalsta. Palīdz visur, kur vien vajag. Nekad neatsaka. — stāsta A. Zēberga. Tā vajag. Jo saimniecības gods taču ir tās cilvēki un viņu darbs.

Carnikaviešu lielais loms 1970.12.18 Dzimtenes Balss I. BŪMANE

🎼 🎼 🎼

 * Darba Balss / 25.12.1969

 

💢 💢 💢

* Darba Balss / 08.01.1960

🎹 🎹 🎹

* Ārpusskolas izglītība /  01.06.1926

🎷 🎷 🎷

 * Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide / 01.01.1997 

🎶 🎶 🎶

 

Carnikavā darbojas deviņgadīgā skola, jauniešu deju kolektīvs "Abi divi", pirmskolas bērnu deju grupa "Dālderītis", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Arnika".

🎵 🎵 🎵

🎺 🎺 🎺

Noskaidroti skaistāko Carnikavas skatu iemūžināji 

18.10.2012

Autors Apriņķis.lv

 "Skaistākie vasaras mirkļi Carnikavas novadā". Tam pieteicās astoņi autori, kopumā iesūtot 100 bildes, no kurām balsotāji izvēlējās sev tīkamākās. Konkursā ikviens bija aicināts iemūžināt novada skaistākās vietas un notikumus. Par trīs labākajām bildēm ikvienam bija iespēja nobalsot Carnikavas novada domes vietnē, un apmeklētāji lēma, ka trīs labāko fotoattēlu autori ir Marina Siliņa, Monta Laura Malniece un Edgars Lūsiņš, vēsta portāls 

"Carnikava.lv".

💢💢💢

Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta 

Apriņķis.lv
08.08.2019
Autors: Una Griškeviča

Izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša 70. gados celtajā vasaras mājā Carnikavā nu saimnieko viņa mazdēls Mārtiņš ar ģimeni. Tiesa, māja šajos gados ir krietni pārbūvēta – no oriģinālās vasarnīcas atlikušas tikai trīs sienas un divi logi. Foto – no Ilzes Vācietes privātā arhīva

💢💢💢

Turpinot pētīt, kas notiek ievērojamu cilvēku dzīvesvietās, šoreiz “Rīgas Apriņķa Avīze” devās uz Carnikavas novadu, kurš var lepoties ar faktu, ka šeit dzīvojis dzejnieks Ojārs Vācietis, tēlnieks Vilnis Titāns un aktrise Anna Jēkabsone. Turklāt, dzīvojot tieši Carnikavā, Melānija Vanaga sarakstīja grāmatu “Veļupes krastā”, pēc kuras motīviem uzņemta filma “Melānijas hronika”.

Aktrises mājā dzīvo tāli pēcnācēji

Carnikavas novada “Karašu” mājās dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise Anna Jēkabsone (1890–1944). Kā viņa raksta savās bērnības atmiņās, kas publicētas portālā “Nekropole”, “.. bērnība man aizritēja Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur Gauja piekļaujas lielajai mātei – jūrai. Augu vientulīgi, ārpus trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un mazrunība un jūras lielais plašums un varenība.” 

24 gadu vecumā A. Jēkabsone beigusi latviešu skatuves runas mākslas pamatlicēja Jēkaba Dubura Latvju dramatiskos kursus, kas bija pirmā speciālā skatuves mākslas skola Latvijā, un pēc kursu beigšanas uzņemta Rīgas Latviešu teātra aktieru grupā – pirmajā latviešu profesionālajā teātrī. No 1921. gada aktrise strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kura direktors tolaik bija Rainis.

Kā stāsta Elita Pētersone, kura savulaik bija Carnikavas Novadpētniecības centra vadītāja, Annas Jēkabsones izcilākās lomas bija Guna Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” un Kristīne Rūdolfa Blaumaņa lugā “Ugunī”. Anna Jēkabsone spēlēja režisoru Alekša Mierlauka un Alfrēda Amtmaņa-Briedīša lugās, viņai līdzās bija kolēģi Marija Leiko, Anta Klints, Lilija Ērika, Jūlija Skaidrīte, Jānis Osis – vārdi, kuri latviešu teātra vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Taujāta par to, kas pašlaik notiek “Karašās”, Elita Pētersone zināja stāstīt, ka tur dzīvojot attāli aktrises radinieki, taču muzejs tur neesot ierīkots.

Carnikavas novada “Karašu” mājās dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise 

Anna Jēkabsone (1890–1944). 

Tagad tur dzīvo attāli aktrises radinieki un muzejs vai piemiņas nav ierīkota. 

Foto – no Nacionālā teātra arhīva

Ojāra Vācieša mājā saimnieko mazdēla ģimene

Izcilajam latviešu dzejniekam Ojāram Vācietim (1933–1983) un viņa ģimenei Carnikavā bijusi vasaras mītne. Par šo māju un Carnikavā pavadīto laiku atmiņu stāstos pērn intervijā “Carnikavas Novada Vēstīm” dalījusies Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse: “Vasaras mājas īstā saimniece bijusi Ludmilas mamma Emma Azarova (dzimusi Dimpēna), un zemi Carnikavā viņa saņēmusi kā kompensāciju par Rīgas HES būvniecības dēļ zaudētu zemesgabalu. Ludmilas mamma bijusi ļoti saimnieciska un vadījusi būvniecību. Māja pie Gaujas Ojāram Vācietim bija ļoti vajadzīga, jo tās krastos un apkārtnē viņš veidojies kā dzejnieks, un Gaujas poētiskā līnija dzejniekam bija ļoti nozīmīga. Garajās brīvā laika pastaigās gar Gauju kopā ar Ludmilu viņi vērojuši putnus, priecājušies, kā upes miglā ganās zirgi, kapu kalna galā čabinās eži…”

Tagad jau 15 gadus dzejnieka vasaras mājā dzīvo viņa mazdēls Mārtiņš ar ģimeni (Mārtiņš Vācietis ir Ojāra Vācieša biedrības priekšsēdētājs, – red.), un, kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” stāsta Mārtiņa dzīvesbiedre Ilze, māja ir krietni pārbūvēta un no Ojāra Vācieša vasarnīcas atlikušas trīs sienas un divi logi. “Mēs visu laiku kaut ko pārbūvējam, taču noteikti tiks saglabāta mājā iebūvētā podiņu krāsns, kurai dzejnieks skaistos brūnos podiņus vedis no Metsepoles. Māja ir attīstības procesā un izplešas, agrāk viss tajā bija mazs.”

Tiesa, kā uzsver Ilze, māja nekādā gadījumā nav uzskatāma par dzejnieka muzeju (Ojāra Vācieša muzejs atrodas Rīgā, Pārdaugavā, O. Vācieša ielā 19, blakus Māras dīķim, – red.), tāpat pie mājas neatrodas piemiņas plāksne un nekādas citas norādes. “Protams, ekskursanti šeit mēdz iemaldīties joprojām, un prom mēs viņus nedzenam, bet māja ir privātīpašums,” smaida Ilze.

Vilni Titānu godina, apceļojot viņa veidotās “Saules zīmes”

Vēl viens novadnieks, ar ko carnikavieši lepojas, ir tēlnieks Vilnis Titāns (1944–2006), kura radošā dzīve no 1974. gada pagāja Garupes ciemā, kur bija viņa darbnīca un tēlniecības darbi. Kā laikraksta “Carnikavas Novada Vēstis” šā gada jūlija laidienā raksta Maija Sarkane, ražīgākos sava mūža gadus tēlnieks pavadīja Carnikavas novadā: “Te viņš uzcēla māju, audzināja dēlus, mācīja Carnikavas skolasbērniem zīmēšanu un radīja savas skulptūras. Divas no tām apskatāmas Carnikavā. Viens no pirmajiem Viļņa Titāna lielformāta darbiem pēc Mākslas akadēmijas beigšanas ir granīta skulptūra “Atceroties”. To viņš 1974. gadā bija iecerējis veltīt landesvēra zaldātu nošauto carnikaviešu piemiņai. Tomēr skulptūra netika uzstādīta, un tikai 2011. gadā, jau pēc tēlnieka nāves, tā kļuva par Carnikavā topošā Svētku laukuma centrālo figūru, simbolizējot visus totalitāro lielvaru upurus.

Otra skulptūra – 1992. gadā radītais “Saules ceļš” – atrodas pie Carnikavas pamatskolas, kur tēlnieks un viņa sieva Vizbulīte Titāne vairākus gadus strādāja par skolotājiem. Šī skulptūra ir daļa no plašāka Saules cikla, kas saistās ar Viļņa Titāna dabas un folkloras izjūtu pārtapšanu granītā. Saules cikls ietver arī skulptūras “Zaļā saule”, “Zilā saule”, “Teiksmainā saule” un “Nakts saule (Zaļais stars)”, un tas veltīts saules dainu pētniekiem Vairai Vīķei-Freibergai un Imantam Freibergam.”  

par godu Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 80. gadadienai, tēlnieks Vilnis Titāns izveidoja akmens zīmes – skulpturālu grupu “Latvija saules zīmē” –, kuras dabā simboliski fiksē visus četrus Latvijas teritorijas galējos punktus: tālāko Latvijas rietumu punktu simboliski iezīmē akmens zīme “Zaļais stars”, tālāko austrumu punktu – akmens zīme “Austras koks”, galējo ziemeļu punktu – “Baltās naktis”, bet galējo diendu punktu – akmens zīme “Saules pu

Kā zināja stāstīt Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, kura kopā ar domubiedriem 26. jūlijā organizēja par akmens dzejnieku dēvētā mākslinieka 75. jubilejas piemiņas pasākumus, mākslinieka darbnīcā, kas atjaunota pēc ugunsgrēka, dzīvo viņa dēls – mākslinieks Jānis Titāns ar ģimeni, taču arī šeit neesot ierīkots mākslinieka muzejs.

Viens no ievērojamākajiem carnikaviešiem ir tēlnieks Vilnis Titāns. 

Kopš 2011. gada Carnikavas Svētku laukumā apskatāma viņa veidotā skulptūra “Atceroties”, 

bet mākslinieka darbnīcā nu dzīvo viņa dēls ar savu ģimeni. 

Foto – Carnikavas novada domes arhīvs

Carnikava – vieta, kur dzima “Melānijas hronika”

2016.gada novembrī Latvijas kinoteātros sāka rādīt režisora Viestura Kairiša uzņemto filmu “Melānijas hronika”, kas atgādināja par Latvijas vēstures skaudrākajām lappusēm – deportācijām pagājušā gadsimta 40. gados. Filma veidota pēc Melānijas Vanagas (1905–1997) grāmatas “Veļupes krastā” motīviem, taču reti kurš zina, ka rakstniece savu literāri bagātāko laiku – pagājušā gadsimta 90. gadus – pavadījusi tieši Carnikavā un šeit viņa nodzīvojusi līdz pat sava mūža izskaņai 1997. gadā.

Kā intervijā stāstījusi rakstnieces vedekla Ruta Vanaga, Melānija uz klusu dzīvoklīti kādā divstāvu privātmājā pārcēlusies, lai varētu pilnībā nodoties atmiņu apkopošanai un grāmatu rakstīšanai. Pārcelšanās no Rīgas uz Carnikavu notikusi ar konkrētu mērķi – pabeigt darbu pie grāmatu sērijas “Dvēseļu pulcēšana”, kurā apkopota viņas dzimtas vēsture un caur to – arī Latvijas vēsture. Rakstnieces vedekla stāstījusi, ka darbs Carnikavā ritējis ļoti intensīvi, jo Melānija apzinājusies savu vecumu. Viņas pirmā grāmata “Veļupes krastā” tika izdota 1991. gadā, kad rakstniecei bija 86 gadi. Tiesa, rakstnieces muzejs atrodas Amatas skolā, savukārt apbedīta viņa ir netālu no Carnikavas – Ādažu novada Baltezera kapos.

Ar Carnikavu saistās arī rakstnieces Melānijas Vanagas vārds.

Šeit kādas privātmājas otrajā stāvā 90. gados viņa pabeigusi darbu pie 

grāmatu sērijas “Dvēseļu pulcēšana”. 

Tiesa, rakstnieces muzejs atrodas Amatas skolā, nevis Carnikavā. 

Foto – facebook.com/MelanijaVanaga

===