 |
| Bonaventuras muiža pazīstama arī kā Baložu muižiņa, jo ap 1780. gadu par tās īpašnieku kļuvis namnieks Jānis Balodis. No viņa uzvārda nosaukumu ieguva arī plašāka apkaime. |
 |
| Bonaventuras muiža nosaukta Zviedru Vidzemes laiku ( no 1625.gada ) muižas īpašnieka Bonaventuraa Millera vārdā. Sena karte 1689. gads. |
***
====== Presē sastaptie rakstu darbi no Baložu muižas iedzīvotājiem ======
VASTLĀVI.
Pirmā marta mēneša diena negaidīti, un tikpat negaidīti arī Vastlāvis bija klāt. Viegls atkals bija pārklājis ceļus, kalniņus un sētas vidu. Vēl lāga nebija iekodis brokastis, kad pie durvīm viegli nodrebēja zvārgulītis un atskanēja bēra zviedziens. Arī pie vārtiem piebrauca pajūgs, un bija dzirdama jautra čaloņa. Jau iepriekš bija norunāts, ka mani ar bēri krietni jāizvizinājot, gāju pie bēra, kamanās jau sēdēja četras līgsmas sejiņas. Pie vārtiem bija piebraucis kaimiņa puisis ar savu „vezumu". Teicās, ka divatā braukšana būšot jautrāka. Kamēr pirmā pajūga puisis kārtoja segas, palīdzēdams maziem ierīkoties ērtāki salmos, es sarāvu grožus, un bēris slaidi sāka rikšot. Arī aiz muguras noplaukšķēja pātaga un iedziedājās zvārgulītis. Acumirklī mazie jūsmoja par ziemas rītu, par skaistām eglēm, svaigajām sniegu pikām, kuras bērais šķēla ar aso pakavu un svaidīja pār mūsu galvām. Vietvietām kamanas lidoja pa pusgaisu, kā laiva uz viļņiem, tā kā pat elpa aizrāvās, bet krūtīs urbās patīkami baiga tirpoņa. Es brīžam caur zobiem kaut ko dūkdams, pievilku un palaidu grožus, skubinādams bēro uz skriešanu. Kamanas sāka slīdēt uz leju. Ausīs džinkstēja no vēja spiediena. Bija mirkļi, kad vajadzēja aizturēt elpu, it kā no liela augstuma krītot. Labajā pusē slīdēja garam pusapsnigusi kapsētas vaļņa melnā svītra, aiz kuras rindās vien auga neskaitāmu krustu jumtotās galotnes. Tālāk aiz kalna pacēlās skolas un pagastmājas apsnigušie jumti. Ceļš atkal ieliecās prāvā, kā melna čūska, mazā Veļupīte izlocījās caur tiltu un spocīgi locījās pār zili-balto sniegu. Visam pāri, mežmalā pacēlās baznīcas torņa šķautnes. Noslēpumainas jūtas plūda no visa šī. Braucām gar mājām. Kā melni, vilnas kamoliņi, kaukdami atņirgtiem zobiem, nikni rēkdami, izskrēja pāris suņu, kuri mūs pavadīja labu gabaliņu. Apjautājos maziem, vai kādam kājas nesalst. Dabūjis noraidošas atbildes, pagriezu zirgu uz upi. Nu braucām daudz ātrāk. Upes krasti bija apauguši ar kārkliem. Šad tad pāri upi pārcilpoja kāds zaķēns, kas droši vien mielojās ar kārklu mizām. Zaķēnu ieraudzījuši, mazie ilgi smējās un savā starpā trieca. Tālāk braucot, pamanīju kādu zēnu, tas ar pavecām ragaviņām laidās no krasta. Uz krasta stāvēja arī maza meitenīte. Apturēju zirgu un uzsaucu: ..Nākat, nu, ar bērīti pabraukt, Šodien jau Vastlāvis! Meitenīte kūtri novietojās kamanās, bet zēns palika uz sliecēm stāvot. Braucot domāju, cik gan nav tādu bērnu, kuri nedabū ar zirgu pat Vastlāvī pabraukties, bet cik gan nav vēl tādu, kuri nevar aiz apģērba, apavu trūkuma, pat no uzkalniņa nobraukt. Sniegsim, cik spēsim, katrs viņiem palīdzīgu roku!
Arnolds Jansons, Baložu muiža
* Jaunais Cīrulītis / 01.03.1927
***
SVĒTRĪTĀ.
Strautmalā, palejā,
Baltas ievas zied;
Rīta dzestrā miglājā,
Gans jau dziesmu dzied.
Pakalnē, mežmalā,
Putnu dziesmas skan;
Vecā lauku baznīcā
Sirmais zvans jau skan.
Apvārksnis, pamale,
Sārti krāsojas;
Visa plašā pasaule,
Zeltā līgojas.
Aris, Baložu muižā.
* Jaunā Nedēļa / 27.05.1927
***
VECĀ SKOLĀ.
Bēra asais pakavs šķeļ gurkstošo sniegu. Zvaniņš skan, un viņam pretīm it kā dzīvs, atsaucas sniega sastingušais sils, tumši-drūmais eglājs un sīkie, apsudrabotie kārkli strauta malā. Viss, viss kā veci paziņas sveicina mani. Es atgriežos atkal tajās pašās vecās tēva mājās, no kurām pirms gada aizbraucu pilsētā turpināt skolu. Un nu atkal braucu pie vecā tēva, sirmās mātes, pie vectēva un citiem mīļiem, mīļiem ļaudīm. Trīc zvaniņš niknajā salā, un viņa skaņa viļņo gaisu, kā vējiņš rāma ezera līmeni jūnija vakarā. Bēris nogriežas pa meža ceļu, pa kuru no Līča pļavām vestie siena vezumi aplauzuši sīkiem ceļmalas alkšņiem stīvos, sasalušos zarus, un izkaisījuši visapkārt siena zāles, no kuram plūst viegla, skumīga smarža. Arī uz eglīšu zariem, kuri caur nosarmojušiem elkšņiem bāž laukā savas zaļās sprogas, šur un tur ir palikuši mazi siena zāļu pušķīši. Sirds krūtīs patīkama uztraukuma pilna, strauji pukst. Meža ceļi, kā klusas pelītes lodā zem egļu zariem, gan uz pļavām, gan arī uz malkas cirsmēm. Pēc brīža aiz eglēm atveras plašs gaismas loks, kas ar katru mirkli aug lielāks. Tās jau ir Līča pļavas, aiz kurām sākas lauki. No ceļmalā esošām mājām kā vilnas kamoliņi izripo suņi skali riedami. Ceļš lokās atkal caur mazām, sirmām priedītēm, sīkiem, nosarmojušiem koku pudurīšiem, kas kā izkaisīti plašajā sniega tuksnesī. No birstalas izbraucot skaidri redzu skolu, uz kuru senāk bridu . . . Sirds krūtīs sāpīgi sažņaudzas . . . Lūk, tas pats zemais, dziļā sniegā tītais jumts ... tas pats pakalns, no kura tik daudzas reizes esmu lejup braucis .. . Sniegi kūpēja, smiekli skaļi, skaļi, no visas sirds skanēja ... Nē, es ilgāki nespēju, un asaras, ka karsti garaiņi spiežas acīs... Es apturu Bēri, pievedu viņu pie vītola un piesienu. Pats eju vecā skolā. Ik katru jaunu soli sperot, man liekas, ka es dziļāk un dziļāk iegrimstu senās atminās kā miegā ... Es atkal veru vecās, zemās durvis, kuras tik daudz esmu virinājis ... Un it kā sapnī dzirdu skolēnu sudrabotās balsis . . . Pašlaik norit stunda. Atspiežos pret palodzi un atkal it kā saldā miegā, grimstu senās atmiņās. Kāpēc mani še ietin skumju segas? Kāpēc es nebraucu garām šai mazai būdiņai, par kuru pat zaķis menesnīcā ir lielāks? Un it kā kāda varena balss atbild: tavs dzīves pamats še ir likts. Tev pirmie ieroči cīņai ar dzīvi še ir doti. Tu nedrīksti aizmirst šo vietu. Saldas, reibinošas zvaniņa skaņas manu domu pavedienu pārrauj. Skaļš troksnis kā viesulis saceļas klasē. Sirms, salīcis vīrs, it kā balta sniega apkaisīts, ver vecās klases durvis. Tas vecais skolotājs ... Un kad mēs spiežam viens otra roku, saldas asaras iemirdzas mūsu acīs . . . «Vēlāk, citreiz,» es saku, kad vecais vīrs vedina mani stāstīt, kā klājies pilsētā. «Es vēlāk atnākšu. Tagad tikai garām braukdams iegriezos, gribēju tikai jūs un veco skolu apskatīt. Vēl divas mīļas sirdis mani gaida . . . Vēl tētiņš un māmiņa... Un nu sirmā vīra roku spiezdams, es atkal atvados. . . . Bēra asais pakavs šķeļ gurkstošo sniegu... Zvaniņš skan, un viņam pretim kā dzīvs, atsaucas sniegā sastingušais sils, tumši-drūmais eglājs un sīkie, apsudrabotie kārkli strauta malā . . .
* Jaunais Cīrulītis / 01.02.1928
***
ATMODAS SVĒTKI — LIELDIENAS.
Cik auksta un stindzinoša arī nebūtu ziema, tomēr viņa nevar aizkavēt dzīvinošās saules darbu un jaunās dzīves atmodu. Cik lielas un tumšas arī nebūtu mūsu bēdas, tomēr modīsies reiz laime. Un lūk, Atmodas svētki. Man šķiet, šinī laikā iznīcība ar dzīvību cīnās. Un protams, pēdējā veiks pirmo. Šai dzīvības uzvarai pār iznīcību, pār stindzinošo ziemu, pār vistumšākām bēdām, pār lielāko postu un nelaimes likstām mēs svinam par godu Atmodas svētkus! Katra puķīte, katrs kociņš, kukainītis, mostas un uzsāk jaunu dzīvi . . . Cik tas arī jokaini nebūtu, tomēr, dzīvībai un gaismai ir jācīnās ar iznīcību un tumsu. Tas pastāv jau gadu tūkstošus, ne tik vien dabā, bet arī cilvēcē. Tomēr mēs smelsimies cerību uz savu nākotni un nenogurstošu spēku savam darbam, nerimstošām cīņām ar tumsu, to ceļu, kas mums jāatbrīvo uz sauli un dzīvību. Lūk. cik vareni cīrulis skandina dziesmu pār iezaļgano lauku. Vai jūti. kāda salda smarža plūst no tikko izplaukušiem bērza pumpuriem? Un vecmāmiņa allaž Lieldienu rītos minēja, ka saulīte šūpojoties . . . Lai trallina cīrulis, lai bērzi ver pumpurus, lai Lieldienas saulīte lec šūpodamās un ļaužu sirdīs uzliesmo mūžīgās dzīvības un nenogurstošā darba prieka apziņa. To arī lielajos Atmodas svētkos novēlu nepazīstamajiem draugiem...
Arnolds Jansons, Baložu muižā.
* Jaunais Cīrulītis / 01.04.1928
=======================================
10 g. v. Osvalds no Baložu muižas lūdz ministru A. Bērziņu nodot Vadonim pašaudzēto ozolu ar lūgumu atļaut iestādīt to Uzvaras laukumā kā strādnieku un zemnieku bērnu draudzības simbolu.
* Jaunākās Ziņas / 28.07.1936
***
Šodien sāk darbu Brīvdabas muzejs
Šodien pēc ziemas pārtraukuma no jauna uzsāks darbus Brīvdabas muzejā pie Juglas ezera. Vispirms jānobeidz pagājušā rudenī atvestās vecās Baložu muižas dzīvojamās ēkas uzstādīšana. Bez tam vēl aprīļa mēnesī no Latgales atvedīs vairākas saimniecības ēkas, lai nobeigtu Latgales sētu. Lai papildinātu Zemgales sētu, tur maija sākumā uzstādīs vairākas no Zemgales atvestās ēkas. Pagājušā gadā muzejs papildināts ar 8 senceltnēm. 1537. g. celto Bornes baznīcu, ap 1770. g. celtā „Poķu rinka" — kalpu kūts pārvesta no Sīpeles pag., „Sluju darvas ceplītis" pārvests no Rendas pag., „Jaunkarbu klēts" pārvesta no Ķempju pag., "Kuldīgas pumpja namiņš" no Kuldīgas, „Kalna Romulu dzīvojamā ēka" — tipiska Latgale» dzīvojamā ēka no Krāslavas pag., "Līksnas klēts" no Līksnas pag. un minētā Baložu muižas ēka no 17. g. s. beigām, atvesta no Baložu muižas. Sākot ar nākamo svētdienu muzejs būs pieejams apmeklētājiem ikdienas. Ēkas būs atvērtas svētdienās no plkst. 12 līdz 6 vakarā, darba dienās no plkst. 10 līdz 4 p. p.
Rīts / 16.04.1937
***
Jaunas celtnes Brīvdabas muzejā
Brīvdabas muzejā uzstādītas senās celtnes, kā Bornes baznīca. Muzejā nākušas šogad klāt arī vēl citas celtnes: Latgales īpatnējā Daugavpils apriņķa Kalna Romuļu dzīvojamā ēka, klēts no Līksnas pagasta un vecā Baložu muižas dzīvojamā ēka, kas celta 17. gs.
* Latgales Vēstnesis / 21.05.1937
***
Senatnes pieminekļu
aizsardzības un pētīšanas darbi pagājušajā gadā
Valsts aizsardzībā pārņemto senatnes pieminekļu kopskaits tagad ir 1407, no tiem 377 senvēstures, 205 celtniecības, 701 mākslas un 124 vēstures pieminekļi. Senvēstures pieminekļu pētīšanas un aizsardzības nolūkā izdarīti izrakumi 28 senvietās. Sarīkotas 23 senatnes pieminekļu apzināšanas un aizsardzības ekspedīcijas. Pavisam izrakumos iegūtas 5196 senlietas; pieminekļu valdei dāvātas 491; pirktas — 102. Pagājušā gadā iegūtas kopskaitā — 5789 archaioloģiskas senlietas, kaulus un keramikas fragmentus neieskaitot. Pieminekļu valdei dāvāti 49, pirkti 84 vēsturiski un mākslas priekšmeti; dāvinātas — 973 un pirktas 2003 monētas. Iegūti kopskaitā 133 vēstures mākslas priekšmeti un 2976 monētas. Bez tam vēl iegūts 41 etnogrāfisks priekšmets. 1937. gadā Brīvdabas muzejā atkal uzstādīta raksturīga Latgales saimniecības ēka, kas satur klēti, lieveni, stalli, kūti un cūku kūti. Ēka pārvesta no Rēzeknes apr. Makašēnu pag. „Čudarānu" ciema . No Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Vecķempju" mājām pārvestā 1750-tos gados celta dzīvojamā ēka, no Jelgavas apr. Džūkstes pag. „Ļupīšu" mājām tikpat veca senlaiku rija, no Džūkstes pag. „Kalna Kundziņiem" — pirts un no Bauskas apr. Ceraukstes pag. „Ribu" mājām — 1755-tā g. celta klēts. Turpināta Baložu muižas dzīvojamās ēkas izbūve. Pie muzeja ieejas uzstādīta tēlnieka Zāles dāvināta skulptūra, bet pie Baložu muižas dzīvojamas ēkas — Krišjāņa Valdemāra biste — tēlnieka G. Šķiltera darbs. Muzeja ēkas papildinātas ar 665 etnogrāfiskiem priekšmetiem. Mežu dienās Rīgas skolu jaunatne iedēstījusi muzejā pāri par 1000 kociņu, veidojot alejas, dārzus, birzis. Gada laikā bijis 62.500 apmeklētāju.
* Jaunākās Ziņas / 12.02.1938 / Senatnes pieminekļu aizsardzības un pētīšanas darbi pagājušajā gadā
JAUNAS CELTNES BRĪVDABAS MUZEJĀ
Baložu muižas dzīvojamā ēka, celta 17. g. s. Šinī ēkā tagad iekārtota 19. g. s. latviešu inteliģences mītne. Krišjāņa Valdemāra tēls, kas uzstādīts Baložu muižas priekšā.
* Atpūta / 01.04.1938
* * *
Par apdzīvotību Baložos ir saglabājušies dati no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. No šī laika nekas gan nav saglabājies, taču pazīstamāks ir saimniecības nākamais īpašnieks – Bonaventurs Millers, kas šeit saimniekoja kopš 1625. gada un deva muižai arī savu vārdu. Bonaventuras muiža pazīstama arī kā Baložu muižiņa, jo ap 1780. gadu par tās īpašnieku kļuvis namnieks Jānis Balodis. No viņa uzvārda nosaukumu ieguva arī plašāka apkaime. 1824.gadā muižu nopērk Ādolfs Heinrihs fon Vulfs.
20.gadsimta sākumā muižai piederēja vairāki uzņēmumi, tai skaitā Bertela spirta dedzinātava un liķiera fabrika (dēvēta par Berteli). Rūpnīca atradusies netālu no tagadējās ieejas Brīvdabas muzejā, ziemeļos no tās.
1919.gada zemes reformā muiža tika atsavināta un kļūst par Valsts Bankas īpašumu. 1934.gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Šeit strādāja mežzinis Arturs Kundziņš un mežsargi Jānis Lapiņš un Raubiško. Apkārtējās muižas ēkas un zemi Valsts Banka pārdod saviem darbiniekiem Tančeram un Sālmanim. Krustiņu māja tiek piešķirta pulkvedim Kreišmanim. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas LLU Mežsaimniecības fakultāte, Berģu astoņgadīgā krievu skola un - līdz pat šim brīdim - Brīvdabas muzeja direkcija.
 |
| 2015.g. |
Senāk šeit pastāvēja elegants klasicisma ēku ansamblis ko veidoja ap centrālo laukumu izvietotas sešas būves. Diemžēl vecāko no tām – 17.gadsimta ēku - 1936.gadā pārvietoja tuvāk Brīvdabas muzejam un tajā ierīkoja muzeja fondu glabātuvi. Šādi būtībā bezjēdzīgi tika izjaukts muižas komplekss, jo šo funkciju ēka tikpat ērti varētu pildīt arī savā oriģinālajā atrašanās vietā.
Tomēr kopumā muižas komplekss saglabājies salīdzinoši labi.
Adrese: Rīga, Brīvības gatve 440
* Līgas Landsbergas apraksts
 |
| Muiža mūsdienās |
 |
| Baložu muižas aleja |
=
