trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Baltezera baznīca - III #

Ādažu draudze pirmo reizi rakstu avotos minēta 1549. gadā. Pirmā baznīca celta 1633. gadā . 1656. gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, iebrukdams Vidzemē, nodedzināja vai nopostīja sešus lauku dievnamus t.sk. Ādažu baznīcu. Draudze dievkalpojumus noturēja kāda zemnieka istabā. 1658.-1660.g. uzcēla pagaidu baznīcu. 1669.g. draudzes novada muižām tika dots rīkojums par būvmateriālu (baļķu) piegādi. 

Baznīcu ēku pārvietošanā Ādažu baznīca starp Vidzemes draudzes novadiem ieņem īpatnēju vietu: tā 40 gadu laikā (1630-1669) pārvietota četras reizes.

1669.g. uzcēla jaunu dievnamu, kura uzbūve un proporcijas bija izteikti gotiskas. Virs baznīcas ieejas uz jumta kores daļā atradies neliels barokāls zvanu tornis. Divus logus altāra telpai dāvināja landrāts Oto fon Mengdens, bet draudzes telpas četrus logus – divpadsmit draudzes locekļi.

Tāpat kā pie 17.gs. otrās puses Vidzemes baznīcām, arī pie Ādažu baznīcas atradies kauna stabs.

1669.g. altāra telpā no akmens uzmūrēja altāra galdu. Minēts, ka 1670.g. dievnama iekštelpas iekārta bijusi tik trūcīga, ka tai nav bijis ne altāra, ne kanceles. Ādažu baznīca bija  to 25 baznīcu skaitā, kuras Ziemeļu kara sākumā nopostīja Pētera I karaspēks Šeremetjeva vadībā. 1692.g. zīmējumā redzama draudzes telpa ar piebūvētu poligonālu altāra apsīdu un pie tās piebūvētu sakristeju. Virs ieejas – tornis ar galeriju un barokālu smaili. 

Pretstatā lielākajai daļai tā laika baznīcu jumtu, ko klāja t.s. holandiešu, šķērsgriezumā S veida kārniņi, Ādažu baznīcas jumts bija segts plakaniem kārniņiem, t.s. mēlītēm jeb bebrastēm (Bieberschwanze).

Pašreizējā Ādažu jeb Baltezera baznīca savā vietā atrodas vairāk nekā 300 gadu. 1772.g. 8.maijā baznīcas patrons Ādažu muižas īpašnieks Justus Vilhelms fon Reimersens lika pamatus jaunam mūra dievnamam. 1773.g.  19. augustā nojauca veco baznīcu. Lai draudze nepaliktu bez dievnama, tika uzcelta pagaidu baznīca Zušos. 1774.g. no Vācijas ieceļojušais galdnieks Georgs Mihaels Oto baznīcai uzbūvēja akmens mūra zvanu torni. Mūrniekmeistara Bernharda Joahima no Mazungenas Švarcvaldē ( Vācija ) vadībā celto baznīcu ar 400 sēdvietām iesvētīja 1775. gada 21. Maijā. 1912.g. dievnams bija nonācis sliktā tehniskā stāvoklī. Draudzes loceklis veikalnieks Jēkabs Upīts  baznīcas kapitālajam remontam ziedoja 3000 rbļ. 1930. g. Tika veikts ērģeļu , kas izmaksāja Ls 3400.

1944. g. 22.novembrī Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs L.Taivans raksta LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam profesoram A.Kirhenšteinam, ka „sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta: ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, altāra un kanceles drēbju apšuvumi un segas noplēstas un aiznestas ... . Tāpat izpostīta sakristeja un izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts, plāksne norauta u.t.t. Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā stāv vēl arvien...”

Rīgas ceļš uz Ādažiem, ap 1928.gadu
Pēc 2.pasaules kara, 1946.g., draudze bija spiesta atteikties no baznīcas. No 1948.g., kad baznīca pārgāja Ādažu ciema padomes rīcībā, sākās tās pastiprināta postīšana. 1953.g. Ministru Padomes  Arhitektūras pārvaldes priekšsēdētāja v.i. Kurzemnieks sūta vēstuli Saulkrastu rajona saimniekiem un Ādažu CP IK priekšsēdētājam: „Tā stāv neaizslēgta, bez uzraudzības – un tur nepārtraukti turpinās dažāda veida postīšanas darbi. Tāds stāvoklis uz priekšu  turpināties nevar”.  Neskatoties uz saraksti, postīšana turpinājās. 1955. g. ar Kultūras ministrijas ziņu noņēma zvanu. Šajos gados par baznīcu izmantoja kapliču. 1956 .g. uz Daugavgrīvas Balto baznīcu pārveda ērģeles.

1957 g. draudze ciema padomes izpildkomitejai lūdza atdot baznīcu, taču tai tika atteikts. 1958. g. nojauca baznīcas torņa smaili un dievnamā ierīkoja klubu ar kinozāli. 1972. g. baznīca kļuva par kolhoza „Ādaži” tukšās taras noliktavu, altāra telpā ierīkoja telefona centrāli. Neilgu laiku dievnams kalpoja par akmeņkaļu darbnīcu, tad arī baznīcai tika uzlikts pagaidu tornis ar gaili galā. Baznīcas pēdējais izmantotājs bija kolhozs „Sidgunda”. 1982.g. noliktavu pārbūvēja par mākslinieka – kalēja darbnīcu, 1989.g. 21. aprīlī baznīca pārgāja Kultūras ministrijas VKPAI bilancē.

Baznīcas restaurācija sākās  1990.g., kad atjaunoja vecā torņa veidolu – torņa smaili ar gaili. Draudzes telpas jumtam  uzklāja cementa kārniņu segumu.

1990.g.  atsākās draudzes darbība, 1944.g. tā juridiski atguva savu  dievnamu. Turpinājās baznīcas glābšanas un atjaunošanas darbi. Bēniņos tika izbūvēta zāle un nomainīti logi. Uzbūvēts  jauns metāla konstrukcijas tornis ar vara segumu, uzlikts jauns  kārniņu jumts, nokrāsotas fasādes  un iekštelpas..
* Zemkopis / 20.01.1910

Baznīca ir garenbūve ar poligonālu altāra daļu, stāvu divslīpu jumtu un smagnēju torni ar barokālu smaili, kas novietots uz jumta kores virs galvenās ieejas. Ādažu dievnama barokālā rietumfasāde atspoguļo gan baroka stila, gan klasicisma iezīmes.

Rietumu fasādes centrālo daļu iezīmē uzsvērti plats, nedaudz izvirzīts rizalīts. Baznīcas galveno ieeju akcentē barokāls portāls ar augstu  logailu augšdaļā. Zelmini rotā ovāli logi un milzīgas barokālas volūtas, kuru malās bija izvietotas akmens vāzes. Arī dienvidu fasādi grezno barokāls portāls. Sānu fasādēs izvietotas augstas pusloka logu ailas ar sīkrūšu dalījumu.
















 

















Ādažu draudzes dāmu komiteja / 1930.g.

* Tēvija / 18.06.1942


Draudzes telpai – ar dēļiem apšūta segmentvelve. Pilastri ar joniskajiem kapiteļiem kalpo ne tik  daudz pārseguma balstam kā sienu dalījumam. Altāra daļā krusta velves.

Greznā barokālā iekārta – altāris un kancele – gājusi bojā.. Altāra rentabla kompozīciju veidoja korintiskās  kolonnas un pilastri, kas balstīja biezu antablementu, virs kura volūtas balstīja Gloriju ar „Dieva aci”. Retabla edikulā atradās krucifikss. Kanceles  poligonālo korpusu rotāja ornamenta kartušas.

1673.g. zvans atliets Rīgā, Gerharda Meijera lietuvē. Uz tā uzraksts Me  fecit Gerhardt Meijer Riga 1673.



1775.g. Krievijas Ķeizarienes Katrīnas galma ārsta Hermaņa L’Estoka sieva, Ķeizarienes galma dāma Aurora Marija, dzimusi fon Mengdena, dāvināja baznīcai zvanu ar uzrakstu: Diese Glocke hat die wirkliche Geheimratin Marie Grafin L’Estocq geb. Baronesse Mengden der Neuemuhlenschen Kirche geschenkt anno 1775 lobe den Herrn mit heller Zimbeln. Psalm 150. Me fecit Heinrich Begrow Riga.

Pēc 2. pasaules kara baznīcas zvanu tornī bijis zvans ar uzrakstu: Ādažu baznīca 1925.

 







skats uz ērģelēm 20. gs. 30. gadi

skats uz altāri 20. gs. 30. gadi

Skats uz altāri / 20.gs. 30 gadi.

  Altāris 20.gs. 30. gadi























 


Tezē jauniešu tikšanās