 |
| Iļķenes muiža - Hilchensfahr 20.g.s.sākumā Priekšplānā saimniecības ēka, siltumnīca un sakņu dārzs aktieru arodbiedrības "Talia" atpūtas namā, bij. Iļķenes muižā/ ap 1929.g. |
 |
| Sanatorijas "Gauja" vadītāji pie Iļķenes muižas saimniecības ēkām / 1928.g. |
***
Ādažu novads.
Divi J. K. Broces zīmējumi ar Garkalnes krogu un baznīcu un Iļķenes pārceltuvi
Johans Kristofers Broce savus zīmējumus ir aprakstījis sekojoši :
1. Skats pie Garkalnes kroga 3 jūdzes no Rīgas 1795. gadā.
2. Pārceltuve pāri Gaujai pie Iļķenes 1795. gadā.
Sīkākus paskaidrojumus var iegūt grāmatā: Johans Kristians Broce "Zīmējumi un apraksti" 3. sējums
 |
Iļķenes pārceltuve 1934.gadā 18.gs. Iļķenes prāmis sastāvēja no kopā savienota baļķu plosta, kuru seklā ūdenī stūma uz priekšu ar kārti. Kur ūdens bija dziļāks un straujāks, prāmi pārvilka ar tauvas palīdzību, kas bija nostiprināta abos krastos. Tauva stiepās no baļķa, kas bija uzstatīts uz plosta, lai neļautu upes straumei plostu aizraut. Plostu velkot, tauvu kustināja divi cilvēki. Laterna un soli uz prāmja bija ierīkoti ļaužu ērtībām, tādu citiem prāmjiem Vidzemē nemaz nebija. Kultūras centra muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones apkopotie dati  Iļķenes muižas pārceltuve ap 1909.gadu |
1909.05.13 Rigasche Zeitung
* Segewolda - Siguldas pils muiža, kas atradās Rīgas apriņķa Siguldas pagastā.
🎭 🎭 🎭
„Teijateris."
Teijateris.
1924.09.05 Svari
📯 📯 📯
Ādažu pagasta valde izdos 1933. g. 7. martā, plkst. 10 rītā, Ādažu pagasta valdes kancelejā atklātā vairāksolīšanā uz trim gadiem, skaitot no 1933. gada 15. marta, pārceļamās tiesības pāri Gaujai pie Iļķenu muižas, uz Remberģu-Štāles-Iļķenu un Āņi-Vidzemes šosejā III šķiras ceļiem. Drošības nauda izsolē par pārceļamām tiesībām Ls 20,—. Kokus pārceltuves ierīkošanai izsniegs bez maksas no valsts meža. Tuvāki paskaidrojumi un noteikumi Ādažu pagasta valdes kancelejā katru darba dienu, no pīkst. 9—15. Ādažos, 1933. g. 21. februārī.
👣 👣 👣
Rīgas nomalēs
PURVCIEMIETIS
Rīgas nomalēs
1938.08.27 Darba Dzīve
Skats uz Aplokciemu no Rīgas-Rūjienas dzelzceļa tilta Mīlgrāvī
------------------------------
Iļķenes muiža (arhitekts Shtalbergs un Prettuberkulozes biedrības vadītāji pie ēkas. )/ 1928.g. / vēlāk ēka kalpo kā sanatorija "Gauja"
***
Bērnu un viesu grupa gada svētkos Gaujas sanatorijā. Ar (X) apzīmēta sanatorijas
ārste Dr. Siliņas jkdze.
Pēdējā Brīdī, Nr.200 (05.09.1928)================
 |
| Iļķenes muižā pēc 1928.g. tika iekārtota sanatorija "Gauja" plaušu veselības uzlabošanai. / 1928.g. |
Uz parādes ieejas kāpnēm Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības valdes priekšsēdētāja E. Klaustiņa kundze un ēkas arhitekts R.Veidemanis
 |
| Sanatorija "Gauja" Iļķenē bija viena no trim Latvijas sanatorijām bērnu tuberkulozes ārstēšanai cauru gadu, arī ziemas mēnešos. Personāls un mazie pacienti - silti saģērbti uz ēkas trepēm ap 1930. gadu. |
==============
 |
| Veselības veicināšanas biedrības sanatorija "Gauja" Iļķenē. 1938.gada jūnijā. |
Gaujas sanatorijas iemītnieki ar savām audzinātājām un kopējām
1930.06.22 Pēdējā Brīdī
J. Br
==============================
 |
| Gaujas sanatorijas kopskats |
 |
| Klēts Iļķenē |
===================
 |
| 2011.g. |
 |
| Gauja ziemā pie Iļķenes / 2013.g. |
 |
| 2013.g. |
 |
| Pārceltuves vieta 2013.gada ziemā; pretējā krastā Āņu ciems / 2013.g. |
 |
| 2013.g. |
 |
| Pamestas ēkas Iļķenē / 2013.gads |
 |
| 2013.g. |
 |
| 2013.g. |
 |
| 2013.gadā |
 |
| 2013.g. |
 |
| 2013.g. |
 |
| 2017.g. |
 |
| 2017.g. |
PIE GAUJAS
Jānis Jaunsudrabiņš
Iepretim Iļķenei Gauja griež graciozu līkumu. Krastu stāvums, kas augšpus celtuves garu gabalu stiepies pa labi, lejas pusē pēkšņi pārsviežas uz kreiso malu. Te nu ir dziļums un lēna, bet spēcīga straume. Taisni tāda vieta, kādā katrs makšķernieks var cerēt uz lomiem. Vācu okupācijas pēdīgajā vasarā, vērojot atkal lielu pārmaiņu tuvošanos, man negribējās vairs nekā prātīga darīt. Es tāpēc vai ik dienas atskrēju uz šejieni, iestūmu ratu kuplā elkšņu krūmā un dzīvoju gar ūdeni. Kur varēja nokāpt lejā un stāvēt kraujas pakājē, es to darīju, bet kur nebij iespējams, sēdēju augšā, kājas pārkāris pār saulē izdegušo krastu velēnu, kā tagad dažkārt pār gultas malu, kas pārsegta ar amerikāņu zaļgandzelteno segu. Es sēdēju mazliet sakumis un pa reizai stipri atpakaļ atmeties, jo divdesmit divu pēdu garais kāts nebij viegli valdāms. Daždien es savilku krietnas vakariņas, reizumis vajadzēja apmierināties ar mazumu. Bet jauki tā sēdēt bija vienmēr, sevišķi vasaras otrajā pusē. Minētajā laikā un aprakstītajā vietā man reiz gadījās interesanta sastapšanās ar kādu jaunu cilvēku, ko gribu šodien ietvert īsā stāstā, sev par uzjautrinājumu un citiem trimdiniekiem par nevainīgu laika kavēkli. Taisni tur, kur es visu laiku biju cēlies upei pāri vai nu vecā laivā, vai stāvēdams uz prāmja, līdzās izbaiļu pārņemtiem zirgiem, tagad vācieši taisīja tiltu. Viņiem turpat krastā bija uzstādīti zāģi, kas sagrieza vajadzīgos materiālus. Tā bija maza fabrika. Zemnieki veda resnas priedes no tuvējā meža. Tika pāļi dzīti, vilktas sijas, grīztas biezas grīdas. Trokšņu pilns bija tā gaiss kā ūdens. Tilts auga augumā, tomēr upe bija plata, un pagāja labs laiks, kamēr darbi bija galā. — Ja man būtu bijusi pie tilta kāda teikšana, es katrā ziņā būtu aizrādījis, ka tas daudz par zemu un pavasarī ledi to salauzīs kā skangalu bunti. Jo līcī, labi augstāk par tiltu, taču spīdēja dēļu bļodiņas un tukši gliemežvāki, kā ticami pavasara palu liecinieki. Bet man jau neviens padoma neprasīja, un inženieriem un meistariem nebij jāraizējas par tilta tālāko likteni. Viņu uzdevums bij noteiktā laikā to nodot, lai karaspēkam pie atkāpšanās nebūtu nekādu kavēkļu, un to viņi godam veica. Kamēr pie tilta tika strādāts, bija izslēgta no lietošanas vai pati labākā zivju vieta. Zem kupliem alkšņiem un vītoliem, ne visai lielā dziļumā, tur gulēja iegāzušies koki, sirmas siekstas un lieli akmeņi. Nu šī vieta beidzot, iestājoties klusumam, piederēja man atkal, un es to izmantoju, līdz ceļiem iebridis, lai ar sienāzīti, laižot to ar spoli pa straumes virsu krietni tālu, piemānītu baltiņus un sapulēnus. Tā es dažus biju dabūjis jau tarbā, kad gadījās kas neparasts. Nelielā attālumā, prāva akmeņa pavēnī, pieķērušos zivi piepeši kaut kas satvēra un turēja uz vietas. Es zināju, ka cits tas nevar būt kā līdaka. Es mēģināju, joka pēc, vilkt, kaut gan labi zināju, ka gandrīz mikroskopiskais āķītis bij pilnīgi apslēpts satvertās zivs mutē. Tā arī bija. Stiprāk pavilcis es jutu atbrīvošanos un dabūju rokā savu sapalu, gan stipri sakostu. Pazīdams plēsoņas dabu, es tagad, makšķernieka intereses vadīts, izmeklēju vissīkāko no noķertajām zivīm un, izvēris tai āķi cauri virslūpai, iesviedu aiz akmeņa, kur līdaka bij apmetusies. Jā, pēc nedaudz mirkļiem mana raudiņa bij satverta. Es jutu spēcīgu stiepienu, tā ka kāts saliecās lokā, un kad aukla kļuva svabadāka, mēģināju mazliet ietīt, kas man arī izdevās. Tā mazpamazām, vilkdams un atlaizdams, es piedabūju lomu sev pie kājām un satvēru aiz skausta. Tā bija skaista, lāsaina līdaka, mārciņu piecu, ko uzreiz iekāroja tikko no tilta nokāpusī jauna dāma, kurvīti uz elkoņa. "Vai nevarētu dabūt pirkt?" viņa tik pazemīgi teica, ka nevarēju atturēties viņā neklausījies. "Jums daudz ēdāju?" es savukārt vaicāju. "Četri. Par mani un vīru nebūtu daudz ko bēdāt, bet mazajiem patiesi nevar vairs saprast ko dot ēst. Gaļas nav, sviesta nav, tāpat olu. Saimnieki, pie kā esam apmetušies, ir man tuvi radi, bet tie paši tukši. Viss jāatgrūž vāciešiem. Aizskriešu līdz kooperatīvam, varbūt tur kas dabūnams." "Nu labi," es atteicu. "Ar līdaku man gribas mājās palepoties. Bet solu jums, ka dabūsiet pilnu maltīti citu zivju, kas man pa daļai jau saķertas un ko ceru vēl dabūt." Es nosēdos zālītē, izņēmu no mugursomas zivju kulīti un noguldīju sev līdzās sešus skaistus baltiņus un divus sapalus. Es redzēju, ka kundze vislabprātāk būtu zivis tūlīt likusi savā grozā, jo viņa jau grasījās vērt vaļā naudas maciņu, ko turēja saujā sažņaugtu. Bet es pasteidzos piebilst: "Lai nebūtu velti jānēsā, lai paliek pagaidām pie manis. Jums taču tepat atpakaļ būs nākams. Viss var būt, ka makšķerēšu jau tur, viņā līkumā. Jūs jau redzēsiet un mani pazīsiet."
Kundze paspēra jau dažus soļus, tad atgriezās un sacīja: "Drošības pēc es tomēr gribētu —" un viņa atvēra maku. "Kundze! Vai es izskatos tāds, kas varētu neturēt vārdu?" Viņa sastomījās un aizgāja. Makšķerniekam laiks skrien ātri. Drīz vien kundze bija atpakaļ. Es strādāju jau lejas līkumā un bez vilcināšanās pārliku no savas somas viņas kurvītī pirmāk solītās zivis un vēl tikpat daudz, ko pa šo laiku biju pieķēris klāt, jo šodien sevišķi labi kodās. Lai neiznāktu stīviņš maksas dēļ, es, atdevis zivis, nolaidos no diezgan augstā krasta lejā, kur, nostājies uz sacietējuša kūdras blāķa, kādi te sedza visu piekrasti, izmetu makšķeri. Kundze tur augšā bija gan nemierā ar to, ka es atsacījos par zivīm naudu ņemt, atrunādamies, ka likums neatļauj makšķerniekam savus lomus pārdot, beidzot tomēr samierinājās un atvadījās, savā nezināšanā no visas sirds novēlēdama dievpalīgu, kur taču vajadzēja sacīt vai nu "akmens kulē!" vai "ne asakas!" Tikko mana viešņa bija izgaisusi, kad tai pašā vietā uz krasta parādījās garš, kalsens vīrieša stāvs. To es vispirms ielāgoju no ēnas, kas asi krita ūdenī, manu acu priekšā. Es tūlīt pavērsu augšup baltas acis, lai liktu cilvēkam noprast, ka viņa stāvēšana tur debesīs nav man pa prātam, bet mana nelaipnā izturēšanās viņu atstāja vienaldzīgu. Brīdi es cietos, tad pagāju soļus divdesmit lejāk un makšķerēju tur. Bet piepeši tā pati ēna uzgūlās uz ūdens arī šeit, līdzās manējai. Es sakodu zobus un valdījos, beidzot tomēr plīšu vaļā: "Ja jūs tik ļoti interesē makšķerēšana, kāpēc slaistāties apkārt bez makšķeres?" Cilvēks tur augšā apsēdās. "Mani tā lieta interesē bez gala. Bet ko lai dara? Nolādētā nevaļa! Es lūk esmu mežniecībā darbvedis un labi ja varu uz pāris stundām izrauties, lai aizcilpotu uz Garkalni. — Es skatos un brīnos. Jūs mūžu drīz beigsiet dzīvot, un makšķerēšanā esat gatavais ābecnieks." "Kā tā!" es sašutis iesaucos, un reizā sāku ietīt auklu, jo krietni lejāk nolaistais kumoss bija paņemts. Vīrs, redzēdams auklu sastieptu, pietrūkās kājās, un kad es izcēlu brangu vimbu, nicīgi noteica: "Pat tīkliņa viņam nav, ko pašaut apakšā!" Nu man pietika. Novietojis tikko noķerto zivi, es izcēlu no somas pirmītējo līdaku un lepni rādīju: "Šo es arī izcēlu tāpat bez tīkliņa. Tīkliņš makšķerniekam sagādā tikai neērtības un katru zivi satrauc tā, ka tā sāk trakot un noraujas, pirms jūs viņu iedabūjat lamatās." "Gadās arī aklai vistai grauds," viņš jau ar manāmu skaudību teica. Es domājos mežniecības darbvedi satriecis gluži mazu, bet acīmredzot viņš piederēja tai cilvēku pasugai, kas stūrgalvīgi paliek pie reiz sacītā. Jo viņš tikai izkrekšēja īsu, negribīgu smiekliņu un pavisam mani nonicināja: "Ja tā patiesi jūsu pašu ķerta, tad es tiešām nezinu, kas te šogad Gaujā notiek. Jūs stāvat pilnā augumā, pagalam klajā vietā. Laikam domājat, ka zivīm acu nav. Tad es varu iedomāties, ko te vilktu kārtīgs makšķernieks, kam zināšanas un prakse." "Kā Jūs zināt, ka man nav ne zināšanu, ne prakses?" "Kā es zinu? — Būtu jūs lasījuši Jaunsudrabiņa grāmatu "Ūdeņi", tad jūs vis neprasītu. Tur čigāns saka: Brālīt, kad uz vēdera nelīdīsi pie sapala netiksi! Un ko jūs? Jūs rēgojaties kā spoks uz nobrukušas velēnas." Es paskatījos augšup vērīgāk. Kāds tad īsta izskatījās šis puisis, kas mani reizā slavēja un pēla. Reizi sašutis un glaimots es teicu: "Jums laikam liekas, ka ja rakstnieks ko uzraksta, tad tā tas arī ir. Bet es sacīšu, ka tāds skribents ir bieži vien vai nu melis, vai nelga. Kā citādi lai izskaidro tādu lietu, kā ar to pašu jūsu Jaunsudrabiņu? — Viņš makšķerē Kaukāzā, kādā kalnu ezerā, visu vasaru, un tikai rudenī dabū zināt, ka tur iekšā nemaz zivju nav. Un vai tas ir kāds nopietni ņemams makšķernieks, kurš staigā gar ūdeņiem kā apdulis, dienas un naktis, rītus un vakarus, jūsmodams kā kāds puika, kaut gan viņš varētu būt jau manos gados. Kā piemēram —" Un es noskaitīju viņam veselus garus gabalus no pieminētās grāmatas par upēm, ezeriem, strautiem un jūrām, ziemeļos un dienvidos. Sākumā jaunais cilvēks mani dzīrās pārtraukt, bet es ik reizes pārtraucu viņu īstā laikā un, beidzis citēt, ar uzsvaru teicu: "Vai jūs nebūtu dzirdējuši, ka jūsu dievinātais makšķernieks jau sesto gadu dzīvo Garkalnē un bieži ir redzams pie Gaujas?" Šis aizrādījums mežniecības darbvedim bij laikam acis atvēris. Jo pēkšņi viņa ēna tur uz ūdens atrāvās no manas ēnas. Un kad es, Gaujai muguru pagriezis, pavēros augšup, tad tur, virs krasta tumšās velēnas, pret debesu zilumu, šūpojās tikai bālas smilgas.
Daugava, Nr.2 (01.04.1947)
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru