piektdiena, 2016. gada 26. februāris

Valdības uzrunas Ādažu vidusskolas atklāšanā / 1986.g. #




Skolas atklāšanā piedalījās Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks
 L.Bartkevičs














 










2015.g.




trešdiena, 2016. gada 24. februāris

svētdiena, 2016. gada 21. februāris

Pirmie soļi skolā / Ādažu vidusskola / 1986.g. #

1992.g.











* Darba Balss / 02.12.1986


* Darba Balss / 02.12.1986

* Darba Balss / 03.10.1987
Juris Latiševs


Kopīga valoda atrasta 

Jaunajiem skolotājiem ne allaž izdodas nodibināt pareizo kontaktu ar audzēkņiem. Lai to panāktu, noteicošā ir pedagoga stāja, korekta attieksme, bet galvenais spēja ieinteresēt kopīgam mācību darbam, saturīgiem ārpus klases pasākumiem. Ādažu vidusskolas fizikas skolotājs Juris Latiševs, kam iesācies otrais mācību gads to pratis izdarīt. 
Viņa audzināmās devītās klases meitenēm un zēniem ļoti gribējās pašiem savu atskaņotāju, lai varētu klausīties mūzikas ierakstus, padejot. Naudu nolēma nevis izdiņgēt no vecākiem, bet paši nopelnīt, strādājot pie šefiem agrofirmas dārzniecībā. Tā arī izdarīja. Kāroto mūzikas iekārtu pirkt nevajadzēja, to saņēma kā balvu par labām sekmēm un aktīvu sabiedrisko darbu. Arī vasarā nedzīvoja dīkā, bet katrs atrada spējām piemērotu darbu agrofirmā. Ekskursiju uz Kingisepu, kurā devās pēc paveiktā, tāpat piešķīra par čaklumu. Nu var sapņot par tālāku braucienu un nopelnītos līdzekļus krāt tam. Ceļojuma mērķis jau izdomāts - nākamā vasarā vajag Kaukāzu ieraudzīt. Tālab ir vērts pacensties mācībās, čakli pastrādāt rudens talkās.  Galvenais ir atrast kopīgu mērķi, tad saprašanās nodrošināta. Kad vajadzēja sagatavot kabinetu jaunajam mācību gadam, skolēni labprāt nāca palīgā. Klausījāmies mūziku un strādājām līdz vēlai naktij, pedagogs pastāstīja vidusskolas pieņemšanas laikā. Paša sastrādātās rokas apliecināja vārdu patiesīgumu. Klases audzināšanā Jurim labs palīgs ir viņa dzīvesbiedre Maija. Abiem kopā jaunajai ģimenei aprūpējami un labos tikumos mācāmi trīs mazuļi. Tālab gudra pedagoģija nepieciešama gan mājās, gan skolā. Ja ir pietiekami mīlestības pret izvēlēto profesiju un gribas strādāt, tad sekmes neliek gaidīt.  

A. Ansone
* Darba Balss / 03.10.1987




trešdiena, 2016. gada 10. februāris

Pirmā stunda Ādažu Vidusskolā / 1986.gads #

Ādažu vidusskola / 1987.g.







Pirmā  stunda Ādažu vidusskolā pasniedzēju: Gaļinas Gornostajevas, Veras Solovjovas (matemātika), Vandas Daugavietes, Vitas Reinboomas (ex Caunes) klasēs.








Pirmā stunda skolotāju: Ausmas Grodzas, Līvijas Egles (pamatizglītības skolotāja), Maijas Latiševas, Ilzes Dreimanes (pamatizglītība) klasēs.



* Darba Balss / 01.01.1989
***
SKOLA PĀRMAIŅU PRIEKŠĀ 

Pārbūves laikā arī pedagogi meklē jauno savā darbā. Kā labāk, efektīvāk mācīt un audzināt jauno paaudzi? Uz šo jautājumu centās rast atbildes Vissavienības tautas izglītības darbinieku kongresa dalībnieki gada nogalē Maskavā. Republikas delegātu vidū bija Rīgas rajona skolu direktoru padomes priekšsēdētājs, Ādažu vidusskolas direktors Jānis Tikmers. Pirms izbraukšanas no Rīgas lūdzām viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Ar kādām izjūtām dodaties ceļā? Optimistiski. Ceru uz tautas izglītības darba būtiskiem pārkārtojumiem. Kā gan citādi? Mēs taču esam liecinieki tam, ka pārbūves process un politiskie notikumi kļūst dziļāki un plašāki. Pastāstiet, lūdzu, par atziņām, ko jūs, pārstāvēdams Rīgas rajona pedagogu saimi, paudīsiet kongresā!  Viens no galvenajiem jautājumiem ir nacionālās skolas koncepcija. Ceru, ka kongress dos savienotajām republikām un nacionālajām autonomajām vienībām iespēju patstāvīgi izlemt tautas izglītības jautājumus, jo mūsu plašajā zemē katrai republikai ir sava skolu attīstības vēsture, savas tradīcijas un īpatnības. Tās jāievēro, nosakot mācību saturu un metodes. Visu to attiecību uz latviešu skolu. Esam aizmirsuši nacionālo skolu.  Pēc kara tur mācīja psiholoģiju, loģiku, latīņu valodu pat grāmatvedības un ekonomikas pamatus. Būtu jāizskata jautājums par šo priekšmetu atjaunošanu. Jaunībā, mācīdamies vidusskolā, kur tolaik nebijām vēl daudz ko pazaudējuši, kur bija divpadsmitgadīgs kurss daudz guvu. Tagad bieži domāju par humanitāro priekšmetu pasniegšanas tradīcijām tajās tālajās dienās. Toreiz dzimtās valodas, krievu un svešvalodu mācīšanā bija pareizi samēri. Uzskatu, ka mums skolās nevajaga tik daudz stundu krievu valodā, jo šī priekšmeta apguvi sekmē apkārtējā vide. Krievu valodā un svešvalodā jāatgrležas pie triju stundu minimuma. Esat ielūkojies arī citu valstu skolu mācību plānos. Varbūt tajos kaut kas interesants?

Salīdzinot ar ASV, Somijas un Zviedrijas skolu mācību plāniem, man liekas. ka pie mums neizmērojami lielu uzmanību veltī matemātikas cikla  priekšmetiem. Dzīves pieredze rāda, ka tas neattaisnojas. Piemēram, somi augsti attīstīta, inteliģenta tauta, kas daudz domā par mācīšanas problēmām, šais priekšmetos plāno ne vairāk par trim stundām nedēļā. Turpretī mūsu zemē šis skaitlis dubultots. Kādos ieskatos esat par pedagoga patstāvību? Patstāvību attiecinu uz darba kolektīvu. Tautas izglītībā to vajadzētu republikas orgāniem un vismaz daļēji skolu kolektīviem. Piemēram, skolotāju atestācijas līdzšinējā pieredze, kur daļēji diferencē darba samaksu, ir daudzpakāpju sistēma, sākot ar skolas kolektīvu līdz Tautas izglītības komitejai. Tiek tērēts laiks. rakstīti daudzi papīri. Pamatā atestācija no sākuma līdz beigām varētu notikt skolas kolektīvā, piešķirot vecākā skolotāja. skolotāja metodiķa nosaukumu, kā arī izteicot norādes vai piezīmes pedagoga darba uzlabošanai. Esmu dziļi pārliecināts, ka skolotāju inteliģence, zināšanas un kritiskā pieeja atļautu pārbūves procesā šo jautājumu lietišķi izskatīt mācību iestādes kolektīvā. Agrofirmai «Ādaži» jau ilggadēja pieredze mazo bērnu audzināšanā ģimenē . . . Jā. Pie mums mazulis ģimenē aug līdz trim gadiem. Tikai pēc tam viņš turpina gaitas bērnudārzā. No pedagoga skatījuma šādai rīcībai vislielākā atzinība: bērns izjūt ģimenes siltumu, viņā ienāk gimenes mīlestība, nostiprinās viņa veselība. Pie mums mātei saglabā darba stāžu, viņa saņem pabalstu. Kongresā ierosināšu šo pieredzi pārdomām, ieteikšu to citiem reģioniem, jo šāds atbalsts attaisnojas. Ieviešot saimniecisko aprēķinu, pašfinansēšanos, bāzes uzņēmumu materiālā palīdzība, skolām mazinās.
Visi cenšas izsvērt katru rubli. Tāpēc uzņēmumos vērojam tendenci samazināt atbalstu skolām. Tomēr tā nenotiek visur. Patīkami atzīt, ka agrofirmā «Ādaži» 1988. gadā skolām, kur mācās kolhoznieku bērni, iedalīja simttūkstoš rubļu. Tā ir ievērojami lielāka summa nekā iepriekšējos gados. Domāju. izstrādājams pašreizējai situācijai atbilstošs nolikums par bāzes uzņēmumu. Tad izskaustu uzņēmumos aplamo rīcību  dot savām skolām kaut ko no naudas pārpalikuma. Jautājumu loks plašs. Arī skolotāju sadzīves apstākļi nav spoži. Jaunajā piecgadē, bez šaubām  jārūpējas, lai tie uzlabotos. Mūsu rajona skolotāji ilgus gadus stāv rindās pēc dzīvokļiem un nereti saņem tos tikai tuvu pensijas gadiem. Pie durvīm jaunais gads. Ko tas vēl nebijušu nesīs jusu skolā? Domājam izveidot mūsu ciema un agrofirmas principiem atbilstošu jaunā kolhoznieka mācīšanas plānu. Esam pateicīgi valdei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam, kas šos centienus atbalsta. Četrpadsmitajā janvārī rīkosim pedagogu forumu, kur tautas diplomātijas skatījumā mēs savā skolā gribam tikties ar draudzības skolu kolektīviem. Nākamajā gadā jaunumi būs mūsu ikdienā: padziļināsim demokratizāciju — radīsim skolas pašpārvaldi. veidojot skolas domi. Tas palīdzētu demokrātiski izskatīt skolas dzīves jautājumus. 

Sarunājās L. Roze
* Darba Balss / 01.01.1989

2018.g. 1.septembris