svētdiena, 2021. gada 18. jūlijs

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ #

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ 

Pērnruden agrofirma «Ādaži» un Čehoslovakijas lielākais agrokombināts «Slušovice» parakstīja sadraudzības līgumu. Tobrīd Latvijas kooperatori tikko bija ieguvuši agrofirmas statusu. Turpretī partneris ir izslavēta, jaudīga apvienība, kur audzē šķirnes lopus, iegūst graudaugu un citu kultūru rekordražas, pašu rūpnīcās pārstrādā visu fermās un tīrumos izaudzēto. «Slušovices» veikali un restorāni darbojas visā valstī. Gada apgrozījums sasniedz aptuveni piecus miljardus kronu. Un nu šī Eiropā pazīstamā kombināta kolektīvs nācis pie atziņas, ka būtu lietderīgi sadarboties ar mūsu republikas saimniecību. Kāpēc? Lūk, ko domā viesi: «Agrofirmā «Ādaži» uzkrāts krietns ekonomiskais, materiāli tehniskais un intelektuālais potenciāls. Agrofirma izstrādā un ievieš produkcijas ražošanas, uzglabāšanas un realizācijas industriālās sistēmas, kuras tālāk pielietojamas citos kolhozos un padomju saimniecībās. Šāda lauksaimnieciskās ražošanas ievirze uzskatāma par jaunu, augstāku sociālistiskās lauksaimniecības pakāpi, kas pilnībā atbilst visprogresīvākajām pasaules prakses tendencēm . . .» Tātad kolhoza vērtīgā, pamācošā pieredze šodien iemanto starptautisku nozīmi. Taču sevišķi jāliek pie sirds, ka tiesības tikt atzītiem un iegūt patstāvību, tiesības eksperimentēt un meklēt, pat riskēt ādažnieki ieguvuši ilgā cīņā. Vēl pirms nedaudz gadiem republikas žurnālistiem bija aizliegts rakstīt par «Ādažiem». Kādas avīzes redaktors tika publiski «ķidāts» par to vien, ka kolhoza nosaukums nevilšus bija iespraucies sludinājumu slejā. Šodien tam grūti noticēt, bet vēl gluži nesen «dumpīgajam» kolektīvam un tā pārmēru uzņēmīgajiem vadītājiem varēja uzlikt tabu par jaunu domāšanu un mēģinājumiem jaunās atziņas ieviest dzīvē. Apbalvojumi un godināšanas ādažniekiem gāja secen, toties ārzemju un citas prominentas delegācijas gan brauca turpat katru dienu sak, skatieties, kādi mums panākumi, mācieties, kā darbs darāms. Pirms divdesmit gadiem ādažnieki mēģināja panākt, lai kolhozs vienlaikus būtu arī rūpnīca, proti, šodienas terminoloģijā agrofirma. Arī tas bija cerīgs pārkārtošanās, ekonomiskās reformas laiks. Vārdos visi bija par lauksaimniecības un rūpnieciskās ražošanas kooperēšanu. Ādažnieki savu vārgo mājražošanu no šķūņiem gribēja pārcelt pieklājīgos, par savu naudu celtos cehos. Te nu sākās . . . Apsūdzības bira kā no maisa: piesavinās svešus ienākumus, produkcijas pārstrādāšana kolhozā iedragās pilsētnieku intereses ja nu pēkšņi svaigu dārzeņu un kartupeļu pietrūkst, ar kolhozā ražotajiem konserviem tos vis neaizstāsi. Un ja tam visam pievieno republikas ietekmīgo personu nepatiku pret «dumpiniekiem», boikotu presē . . . 

JEVGEŅIJS VOSTRUHOVS 

Vai varat iedomāties, kādos apstākļos bija jādzīvo un jāstrādā novatoriem? Ne saskaitīt rājienus, ko «augšgalā» saņēma kolhoza valdes priekšsēdētājs, komunists, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, Josifs Kukelis, kurš septiņpadsmit gadus vadīja saimniecību. Tā bija viņa ideja kolhozu pārvērst par rūpnīcu. 1970. gada decembra beigās, kad laida darbā pirmo kartupeļu rūpnieciskās pārstrādes cehu, kolhozā bija ieradies «Izvestijas» speciālkorespondents Anatolijs Agranovskis. «Iztēlojieties zāli, kur sienas klātas baltām flīzēm,» viņš rakstīja materiālā, ko avīze drīz vien publicēja, «un tajā mašīnas, kas šķiro bumbuļus, tīra, mazgā, sagriež, cep, sāla, dozē un saiņo pašas, cilvēkam rokas nepieliekot. Līdz šim ko tādu varēja vērot tikai Maskavas rūpnīcā. Vienā galā ievada parastus kartupeļus, otrā nāk ārā celofāna maisiņi ar kraukšķīgiem salmiņiem vai trauslām kartupeļu lapiņām. Šis cehs ir tikai lielas rūpnīcas pirmā kārta. Vēlāk viņi ražos sulu koncentrātus, sausu kartupeļu biezputru produktus, kas vajadzīgi gan darbā noslogotām namamātēm, gan polārpētniekiem un jūrniekiem . . .» Autora uzdevums ir vienkāršs, uzsvērts apraksta sākumā, sniegt reportāžu par to, kas redzēts «Ādažos». Un Agranovskis spoži tiek ar to galā. 

Mēs kļūstam liecinieki notikumam, kurā nav ne vēsts no parādes spožuma, redzam zemkopjus, kas todien zināmā mērā kļuva arī par strādniekiem, pārdzīvojām un uztraucāmies līdz ar viņiem. Šajā it kā vietējās nozīmes notikumā «Izvestijas» speciālkorespondents prata novērtēt tā lielo sociālo nozīmi. Šeit, Rīgas apkaimē, A. Agranovskis pirms sešpadsmit gadiem saskatīja agrorūpnieciskā kompleksa pilnveidošanas eksperimentu, kas šodien beidzot rod īstenojumu daudzos mūsu valsts rajonos. Tolaik vēl turpinājās sīvi strīdi kolhozam ir vai nav jākļūst par rūpnīcu. Agranovskis pārliecinoši pierādīja: ir. Arī šodien viņa rakstītais skan aktuāli: «Novācot kartupeļus ar mašīnām, 30 procenti no tiem tiek bojāti, un ilgstoša uzglabāšana nav iespējama, «otrās maizes» pārstrāde pašreiz nodarbina visas attīstītās valstis, tādas rūpnīcas ir jāceļ. Kāpēc laukos? Kāpēc tieši laukos? Bet kāpēc Maskavā? es jautāju. Kāpēc ūdens un dubļu tonnas jāved uz lielpilsētu? Katrs lieks kilometrs taču padārdzina produktu, pārvadājot zaudējam vēl septiņus procentus ražas, un atkritumi, mizas vai nav loģiskāk tos turpat uz vietas pārvērst cūkgaļā? Grozi kā gribi, tomēr celt tādas rūpnīcas laukos būs prātīgāk . . .» Agranovskis pārliecina, ka gan prātīgāk, gan izdevīgāk laukos celt konservu cehus (1970. gadā «Ādažos» sulā pārstrādāja 90 tonnas ābolu), apstrādes cehus (cirvju kātus «Ādažos» pasūta pat sibīrieši, bet slotaskātus ltālija, Indija, Kuveita; izrādās, valūtu var pelnīt, pat koka gabalu pārdodot!), attīstīt citas palīgnozares. «Rūpnieciskie cehi» nevien nenovērš kolhoznieku uzmanību no galvenajiem uzdevumiem, bet, gluži pretēji šim galvenajam piesaista. Graudaugu un kartupeļu ražas, izslaukumi, arī citi rādītāji «Ādažos» ir vieni no augstākajiem rajonā. Kolhozā daudz ceļ, bet peļņu par konserviem un lāpstām iegulda pamatnozarēs. Un tās dod krietni lielākus ienākumus nekā palīgražošana. Savu galveno sūtību kolhozs neaizmirst. Kolhoza rūpnīcas nes vēl kādu labumu: cilvēki turas pie saimniecības, neaiziet. Kā teicis Kukelis, cehi akumulē darbaspēku. Sējas un ražas novākšanas laikā visi iziet tīrumā. Pilsētnieku palīdzība ādažniekiem nav vajadzīga jau gadus divdesmit. 

Pārsteidz Anatolija Agranovska paredzēšanas spēja: šķiet, apraksts tapis nevis pirms sešpadsmit gadiem, bet gan šodien, analizējot mūsu pašreizējās problēmas un pārkārtošanās pieredzi. Agranovski bija ietekmējusi vēl viena «Ādažos» dzimusi ideja, proti, kolektīvais darbuzņēmums. Ādažnieki jau toreiz grasījās izveidot kompleksu agrorūpniecisku brigādi, piesaistot tai jauno cehu, traktorus un kartupeļu novākšanas kombainus. «Pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Vieni un tie paši cilvēki gan apstrādā zemi un stāda kartupeļus, gan pārstrādā novākto ražu. Viņiem rūp ne vien tas, lai bez aizķeršanās strādātu rūpnieciskā līnija, bet arī lauksaimniecisko izejvielu daudzums un kvalitāte. Darbu apmaksā atkarībā no gala rezultāta.» Tas uzrakstīts jau 1971. gadā! «Uzskatu,» raksta Agranovskis, ka «sociologiem un ekonomistiem nāktos papētīt šo principiāli nozīmīgo ierosmi . . .» Bet vai pētīja, novērtēja, varbūt pat izplatīja? Kur nu . . . Tik daudz gadus esam mīņājušies uz vietas vai pat rāpušies atpakaļ tāpēc vien, ka palikām vienaldzīgi pret jauno, nevēlējāmies atbalstīt cilvēkus, kas negribēja iesīkstēt un ļodzīja ierastos, iesūnojušos priekšstatus par ekonomiku. Atbalsta vietā viņi saņēma rājienus un infarktus. No septiņpadsmit priekšsēdētāja amatā nostrādātajiem gadiem savus desmit Kukelim pastāvīgi draudēja atcelšana (kuru gan toreiz interesēja kolhoznieku domas par savu vadītāju?). 1971. gadā to neļāva izdarīt Agranovska apraksts «Izvestijā». Tomēr dažus gadus vēlāk Kukeli piespieda aiziet no kolhoza. Viņa vietā stājās trīsdesmit sešus gadus vecais Alberts Kauls. Visā kolhoza pastāvēšanas laikā viņi bija trīs. Mārtiņš Krēsliņš dibināja arteli grūtajā 1948. gadā. Pēc viņa nāves 1956. gadā pie kolhoza vadības stājās Josifs Kukelis, un pirms trīspadsmit gadiem stafeti pārņēma Alberts Kauls, komunists, kura tēvs gājis bojā cīņā ar fašistiem. Jaunais priekšsēdētājs drīz vien izjuta aizspriedumaino attieksmi pret «Ādažiem». Tiem joprojām pārmeta «dzīvošanu uz citu rēķina», to, ka «Ādaži», lūk, pelnoties no atpalicēju nevarības. Meli, aizspriedumi, rājieni tas vēl nebūtu nekas, bet tīša sabotāža . . . 

Atceros savu pirmo braucienu uz kolhozu pirms desmit gadiem. Gribējās apskatīt, kā darbojas pirmā kartupeļu pārstrādes līnija, uzzināt, kā sokas ar otro? Plašajā ceha telpā bija tukšs un kluss. Pustumšajā korpusā blāvi spīdēja balti nokrāsotās iekārtas un sienu flīzes. «Vai pārtraukums?» pavaicāju. «Pārtraukums gan, nu jau divus gadus,» atbildēja Kauls, «nav izejvielu. Sākt runas par otro kārtu vienkārši nav jēgas.» Togad kolhozs ievāca pāri par sešiem tūkstošiem tonnu kartupeļu. Daļu atstāja sēklai, daļu lopiem. Un kur pārējie? «Pārdevām,» paskaidroja priekšsēdētājs. «Pārtikas kartupeļu piegādes plāns jāpilda, bet pārstrādāti kartupeļi republikā nevienu neinteresē.» Savulaik Latvijas PSR Ministru Padome gan pieņēma lēmumu, kas paredzēja visus pārstrādātos kartupeļus kolhozam ierēķināt valsts iepirkumu plānā. Attiecīgām ministrijām un statistikas pārvaldei pat uzdeva noteikt kārtību, kā tas izdarāms. Un tas viss lai pūstu miglu acīs Savienības Lauksaimniecības ministrijai. Tā tika nīdēta principiāla ierosme, bez kautrēšanās apspiesta kolhoza iniciatīva. Ko tas Kaulam maksāja, zināms tikai viņam pašam un krietni apjomīgajai slimības vēsturei ciemata slimnīcā. Kauls un Kukelis ir dažādi cilvēki pēc rakstura, vecuma, dzīves pieredzes. Bet abus vieno uzticība zemei un pienākumam. Mēmi izpildītāji viņi nekad nav bijuši, toties cēlāji, domātāji, cīnītāji vienmēr. Ne jau viss gājis gludi. Tiem, kas priekšgalā soļo, gadās arī paklupt. Taču pat viņu kļūdas ir pamācošas. Kauls ne tikai nosargāja sava priekšgājēja padarīto, bet arī vairoja meklējumu garu. «Ādaži» guva lieliskus panākumus. «Rūpnīcai nav vietas starp mājelēm un viensētām, bez visa cita vajadzīgs arī asfalts,» uzsver Agranovskis. Jau tolaik ādažniekiem bija labiekārtotas mājas, slimnīca, skola, klubs. Tādas kafejnīcas kā kolhoza klubā nebija ne Maskavas Literātu, ne Žurnālistu namos. Bet šodien jaunuzceltā vidusskola un bērnudārzs tādu nu laikam nav nekur ne Amerikā, ne Eiropā. Pats redzēju amerikāņu tūristus, gluži mēmus no pārsteiguma. Bērnudārza vajadzībām vien «Ādaži» ik gadu izdod pus miljonu rubļu, miljonu sociālajai nodrošināšanai un materiālai palīdzībai kolhozniekiem, trešdaļu miljona personālajām pensijām. 
 

Miljonus ādažnieki dod cilvēkiem, jo no gada gadā ir cēluši savu pamatnozaru augkopības un lopkopības efektivitāti. Salīdzināsim: divdesmit gados graudaugu ražība palielinājusies no 25 līdz 50 centneriem no hektāra, izslaukumi sasnieguši 5080 kilogramus no govs, lai arī ganāmpulks palielinājies pieckārtīgi. Peļņa par produkcijas realizāciju sasniedz 45 miljonus rubļu palielinājusies turpat desmit reizes. Par spīti uzbrukumiem «no augšas», turpina pastāvēt palīgnozares. Kolhoza rūpnīcas tāpat vairākkārt palielinājušas produkcijas izlaidi: pērn par pārstrādāto lauksaimniecības produkciju nopelnīti gandrīz četri miljoni rubļu. Un atkal Agranovskim taisnība: «Latvijas kolhoza pieredze tādēļ tik vērtīga, ka tas praktiski ķēries pie darba un savu izaugsmi nopelnījis pats . . .» Pats sagatavojis pamatu progresīvam darbam: ekonomiski, tehniski, organizatoriski un, ja gribat, tikumiski . . . Visus šos gadus ādažnieki attīstījuši un pilnveidojuši pašfinansēšanas, efektīva darbuzņēmuma un saimnieciskā aprēķina metodes. Pat kolhoza priekšsēdētāja vietnieka alga šodien ir atkarīga no gala rezultāta nozarē, kas ir viņa pārziņā. Visās fermās, kompleksos, ražošanas iecirkņos pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Astoņdesmito gadu «Ādažiem» jaunu ceļu pavēra PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnums. Visi darba kolektīvi sākot ar brigādi, iecirkni un beidzot ar cehu un fermu pēc pašu iniciatīvas apsprieda savas iespējas un rezerves. Kopīgi radās agrofirmas attīstības programma piecgadei un laika posmam līdz 2000. gadam. Paredzēts krasi palielināt gaļas, piena, kartupeļu, dārzeņu un augļu rūpniecisko pārstrādi un vienlaikus radīt bezatkritumu ražošanas sistēmu. Iecerēts atvērt firmas veikalus, kafejnīcas, restorānus Rīgā un citās republikas pilsētās. «Ādaži», piemēram, apmierinās trešdaļu no galvaspilsētas pieprasījuma pēc kartupeļiem un to pārstrādes produktiem. Darbs rit pilnā sparā: jau top ietilpīgas kartupeļu glabātavas, jaunās tehnikas cehā (arī tāds šeit ir) tiek modernizētas un radītas jaunas augsnes apstrādes, augkopības un ražas novākšanas mašīnas. Meristēmo kultūru laboratorijā audzē brīnumsēklas kartupeļu plantācijām, rit sarunas (beidzot cerīgas!) par visdažādāko kartupeļu pusfabrikātu izgatavošanas iekārtu iepirkšanu, jaunu mašīnu, konstrukciju, mēslojumu piegādi «Ādažiem». Bet vai taisnīgi, ka viss tikai «Ādažiem»? 

Arī šodien vēl dzird jautājam un pārmetam: «Viss tikai viņiem .. .» Jautājums ir pamatots: pirms pārkārtošanās laikā lauksaimniecībā pastāvēja nivelēšanas princips katram pa mazumiņam. Dažviet atpalicējiem tika pat vairāk nekā pārējiem atbilstoši īpašām programmām. Kā saka, «sameta» bēdubrāļiem. Uz šo pašu jautājumu pirms 16 gadiem pārliecinoši atbildēja Agranovskis: «Atzīšos, ka, iepazinies ar visu saimniecību, nevilšus padomāju: vai taisnīgi, ka kartupeļu pārstrādes līnija iedota tieši «Ādažiem»? Kāpēc viss viņiem vien? Es tūlīt pat, uz karstām pēdām izlemtu citādi, nolūkotu kaut kādu citu kolhozu, mazāk turīgu, iespējams, pat atpalikušu, un lai tik . . . Nekā, neiznāks vis. Sapratu, ka arī šeit pavēles ir bezspēcīgas. Ne tikai tāpēc, ka ideja radās «Ādažos». Kolhozam rūpnīcu uzspiest nevar. «Kaut kāds» vis ar to galā netiks, uzsēdīsies valstij uz kumbra.» Tādu sēdētāju mums atliku likām. Nu beidzot runājam atklātu valodu: gana balstīt sliņķus, līdzekļi jādod tiem, kam šie līdzekļi ātri un ar uzviju atmaksājas. Turklāt ādažnieki jau nenopūlas tikai savā labā vien. «Ādaži», būdami agrofirmas vadošais uzņēmums, produkcijas audzēšanas un pārstrādes progresīvākās metodes ievieš visos agrofirmas kolhozos un padomju saimniecībās. «Ādaži» palīdz partneriem apgūt ražošanas sistēmas, kuras tik augstu novērtējuši kolēģi no Čehoslovakijas. Kolhozs apgādās partnerus ar labāko šķirnes sēklu, mašīnām, mēslojumu, sniegs servisa pakalpojumus tehnikas aprūpei, palīdzēs audzēt augsti produktīvus piena lopus. Ādažnieki uzņēmušies «svešo» speciālistu apmācīšanu. Meklējumi un likstas nav bijušas veltas. Kartupeļu rūpnieciskās apstrādes sistēma ir pirmā, pie kuras ķērusies agrofirma. Un šīs sistēmas pamati tika likti 1970. gada decembrī, kad iedarbināja līniju, par kuru rakstīja Agranovskis un kas rosināja pilnīga saimnieciskā aprēķina brigāžu veidošanas ideju. Savu kārtu gaida vēl divas tehnoloģijas: rapša audzēšanai un piena lopu ganāmpulka atražošanai, pielietojot transplantācijas metodi. Tādējādi «Ādaži» kļūst par vidutāju, saikni, kas vieno zinātni un ražošanu, par brīvprātīgu, uz ekonomiskiem pamatiem organizētu apvienību, kas ievieš zinātniski tehniskā progresa sasniegumus. 

Pagājušajā gadā lauksaimniecības zinātņu kandidātam A. Kaulam piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. Sī gada sākumā viņš iedvesmots atgriezās no sanāksmes PSKP Centrālajā Komitejā: «Tur taču bija runa par mūsu cerībām un centieniem. Un kādu atbalstu guvām mēs, saimniecību vadītāji!» «Ādaži» enerģiski rīkojas. Lai gan arī šodien pastāv birokrātiski šķēršļi, kas bremzē, liek zaudēt laiku. Agrofirmas attīstības programma, piemēram, mēnešiem ilgi nogulēja Republikas Agrorūpniecības komitejas kabinetos. Nesen, lai paātrinātu agrofirmas materiāli tehniskās bāzes attīstību, pilnvaroto sapulce ieteica izmantot kolhoznieku un viņu ģimenes locekļu personiskos līdzekļus paju veidā, vēlāk izmaksājot procentus. Kolektīvs priekšlikumu atbalstīja. Taču Valsts bankas kantori un Finanšu ministriju šis priekšlikums nobiedēja. Toties cerīgs ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas, PSRS Valsts Agrorūpniecības komitejas atbalsts. «Ādaži» prot pārvarēt grūtības. Viņi uzvarēja 70. gadā un ir pārliecināti, ka uzvarēs šodien. 

"ĀDAŽI" 20 GADU AMPLITŪDĀ
1987.09.09 Avots (Latvijas Rakstnieku savienības žurnāls)
VOSTRUHOVS, JEVGEŅIJS

otrdiena, 2021. gada 6. jūlijs

Berta Stratinska #



* Darba Balss / 15.07.1966

🐽 🐽 🐽 🐽 🐽

Sirds kvēlo darbam



* Darba Balss / 28.04.1963

Pēteris Balzāns #




* A.Neiburga - "Karot pret alkoholismu" - laikraksts "Darba Balss" - / 03.04.1984.























* Darba Balss / 29.03.1984




ceturtdiena, 2021. gada 24. jūnijs

Svētdienas izbrauciens #

Svētdienas izbrauciens.

E. Birznieks-Upītis

I. Visu nedēļu bija atkal lijis, bet svētdienas rīts pienācis jauks. Sēžam uz soliem vairāki izbraucēji un gaidām pienākam autobusus. Spriežot pēc ļaužu daudzuma, uznāk šaubas, vai divi autobusi maz spēs uzņemt visus gribētājus. Viens no mūsu biedriem aizgājis, kur autobuss pārguļ nakti, nosoloties iesēsties jau tur tajā. kurš dosies pirmais ceļā. Taisni noteiktā laikā parādās autobuss. Caur braucējiem izskrej it kā elektriska strāva. Visi uzlec no soliem un nostājas ar savām pauniņām uzmanīgi ielas malā. Auto vēl nav paguvis ne godīgi apstāties, kad veiklākie jau ir uzlēkuši uz trepītēm, paspējuši ietikt iekšā un ieņēmuši vietas. Citi sadrūzmējušies apkārt un spaidu kārtā spiežas iekšā. Mēs savu biedri neredzam autobusā un tādēļ arī neņemam cīņā. Patlaban brauc arī otrs autobuss ar mūsu ceļa vadoni, šo autobusu tā neielenc, jo katrs taču grib labāk aizbraukt ar pirmo un izkļūt par stundiņu agrāk ārā no Rīgas. Tādēļ iekļūstam te diezgan brīvi un novietojamies ērti ar visām makšķerēm, fotoaparātu un rukzakiem. Bet drīz vien arī mūsu telpas ir pārpildītas, šoferis lūdz aiztaisīt durvis un sāk arī tūliņ braukt. Agrāk piebraukušais autobuss paliek ar saviem pasažieriem ielas malā pie soliņiem. Daži no mūsējiem vēl laipni paceļ cepures un atvadās no palicējiem. Kaut gan svētdiena, šosejā tomēr diezgan daudz braucēju. Vieglie autiņi un sprakstošie motociklisti bieži šaudās turpu un atpakaļ. No pilsētas mājup dodas pieninieki ar pilniem ratiem tukšu kannu. Pretim brauc svētdienas svinētāji goda ratos. Pēc nedēļas lauku vientulības, viņi grib pabūt kaut dienu pilsētas burzmā, tāpat kā mēs lauku vientulībā. Tikko nonākam mežā, šofers aptur autobusu, izvelk no sēdekļa apakšas ādas somiņu ar biļetēm, uzkar to sev kaklā un pārvēršas par kasieri. „Tas mums aiz taupības." viņš smiedamies nosaka: "un varam arī iztikt vienā personā, jo mums ceļā pasažieri gandrīz nemaz nemainās." Un patiesi: klāt nemaz nenāca, bet pirmie braucēji sāka kāpt ārā tikai iepretim Gaujas tiltam. Citi visi braucām līdz pašam šosejas galam. 

II. Pagājām vēl drusciņ pa aleju uz priekšu, lai redzētu garāžu un zinātu, no kurienes vakarā brauks atpakaļ uz Rīgu. Tad devāmies uz Gaujas pusi. Bijām mūsu bariņā pavisam pieci puisieši: divi spiningotāji, viens fotogrāfs un divi vienkārši dabas mīļotāji. Citi līdzbraucēji jau bij izklīduši katrs uz savu pusi. Daži patlaban vēl gāja pa nupat samesto smilšu dambi jaunajam dzelzceļa tiltam pāri un nolūkojās Gaujas pārplūdumā. Mūsu šīs dienas ceļa mērķis bija nēģu fabrika un pirmais ezers tūliņ aiz Gaujas. Tur gribējām spiningot. Tādēļ arī nekāpām augšā dambī, bet gājām gar dambja malu uz fabrikas pusi. lai gan te viss mūsu priekšā gulēja ūdenī. Sākumā turējāmies uz ežām, te bija sausāki kājām. Tad arī ežas jau sāka liekties ūdenī. Nosēdāmies uz rukzakiem un noāvām kājas. Nopļautie lauki visapkārt atradās zem ūdens, dzeltenās labības statiņas izskatījās kā cērpi purvā. Pienāca kungs ar dāmu un apstājās, jo arī laikam negribēja apavus slapināt. Kopīga nelaime tuvina cilvēkus. Mēs līdzcietīgi piedāvājām pienācējiem savus rukzakus, kur apsēsties, kamēr noaus kājas. Bet viņi laipni atteicās, jo tiem vēl bij cerība tikt kaut kādi uz priekšu apautām kājām. Mūsu spiningisti ieraudzīja pa kreisi dziļāku vietu, laikam kāpostu dārzu, kur virs ūdens nekas vairs nerēgojās, un aizsteidzās turp izmēģināt savu laimi. Mēs palikušie uzlocījām augstāk bikses un devāmies uz priekšu. Ceļu varēja atšķirt labi: pašā vidū tumšāka ūdens strīpa te izbrauktais ceļš, gar malām cauri ūdenim vēl varēja saskatīt zaļgano zāli, tad nāca pavisam melnas joslas katrā pusē, tur atradās platie dziļie grāvji ceļa abās malās. Gribot negribot turējāmies gar ceļa malām uz apakšā esošās zālītes, jo paša ceļa vidū dubļi bij šausmīgi glumi. Pie vismazākās izdevības varēja iesēsties pavisam ūdenī. Pārgājām pāri tiltam un ienācām vītolu gatvē. Te gar malām vairs nebija ne grāvju, ne zāļaino taciņu, bet pats ceļš izbraukts pavisam zems, ūdens te šāvās uz priekšu mutuļodams. Turējāmies pašā malā pie žoga asajām drātīm, un tomēr ūdens visu laiku sniedzās pāri ceļiem. 
Beidzot iekļuvām sētā. Bet arī te bija izlikti baļķi pār laipām, lai kārtībnieks  no savas piebūves varētu iznākt sētā un ietikt citās dzīvojamās telpās. Tāpat bija arī jālaipo, lai piekļūtu sētas otrā pusē laivai, kura cēla pāri Gaujai. Laipnā laiviniece bija gatava mūs celt tūliņ pāri, bet mums bij jāgaida mūsu spiningotāji. Ja labi būs ķēries, tad jau vārīsim tepat arī zivju zupu. 

III. Pēc brīža ieradās mūsu zvejnieki tukšām rokām. Nospriedām vispirms apskatīt nēģu fabriku un nogaršot siltus  nēģus, jo var jau gadīties, ka vēlāk  vairs neizlietojam šo pašu ceļu atpakaļ, bet aizgriežamies uz citu pusi. Gājām iekšā lielā garā mūra ēkā turpat uz upes krasta. Tūliņ pie durvīm atradās milzīga krāsns ar vairākām mutēm, no kurām divas patlaban bij izkurējušās un pašā priekšā savilktās ogles sarkani zvēroja. Mūsu sveicienus atņēma kreklos izmeties meistars pie krāsns ar dzelzs kruķi rokā un divas darbinieces gaišos priekšautos turpat pie galda. Atlocītām piedurknēm un, sasietiem lakatiņiem galvās viņas veikli ņēma no toverīšiem nēģus un lika uz dzelzs režģiem galdā. Daži nēģīši vēl bija dzīvi un locīdamies šļuka nost no režģiem uz galdu. Kad režģi bija pieblīvēti pilni, pienāca meistars ar dzelzs dakšām līdzīgu daiktu, pabāza to zem nēģu pieliktajiem režģiem un iešāva krāsnī. Arī te vēl kāds nēģītis pašā pēdējā brīdī bij iedomājies bēgt, bet ielēca tikai pie režģu kājām karstajās oglēs. Otrā kvēlojošā krāsns mutē nēģi patlaban jau bij izcepuši. Meistars ar savu dzelzs rokturi izņēma čurkstošus režģus no krāsns un apgāza otrā galdā, kur citas darbinieces tos pievāca un ieskaitīja spainīšos. Ceptu nēģu smarža izplatījās pa visu plašo telpu. Vairākas darbinieces pie sētas puses durvīm nodarbojās vienīgi ar trauku mazgāšanu. Attālāk no krāsns pie gara galda atradām jau dažus atbraucējus priekša. Viņi patlaban ēda siltos nēģus. Arī mēs izņēmām no rukzakiem sviestmaizes un pomidorus un nosēdāmies galda galā. Saimniece mums pasniedza čaukstošā pergamenta papīrī siltos nēģus. Sākām ēst. Bet varbūt samērā agrais laiks, vai varbūt arī atceroties, kā nēģīši bij locījušies uz režģiem un lēkuši pat ugunī iekšā, ēšana ne visai veicās. Kādam no biedriem ienāca prātā palūgt aukstus nēģus. Saimniece paķēra no galda atslēgu saini un žvadzinādama aizsteidzās uz pagrabu. Drīz viņa atgriezās ar veselu spainīti. Aukstie nēģi ar sviestmaizēm un pomidoriem mums izlikās daudz pieņemamāki. Pēc iekošanas stājās darbā fotogrāfs. Lāgoja no vienas puses, no otras, tomēr nebij apmierināts: slēgtās telpās bez mākslīgas gaismas nekas labs neiznākšot. 

IV. Devāmies pāri upei. Laiviniece veda mūs šīpus upmalas kokiem un žoga, labu gabalu pret straumi uz augšu un tad tikai airēja pāri pašai upei, bet otrā pusē nonācām taisni iepretīm mūsu iekāpšanas vietai. Lejup pa straumi redzējām it kā aizžogojumu upē. Tur bij ierīkoti nēģu tači. Vietām prāvie, no kārkliem pītie, grozi atradās pa pusei virs ūdens. Zvejnieka gan neviena neredzējām patlaban tuvumā. Aiz upes smilšainajā priežu mežā pacēlās vairākas glītas vasarnīcas. Nāca pretim daži viņpusnieki uz laiviņas piestātni. Pēc nēģiem mums gribējās dzert. Prasījām, kur te varētu dabūt pienu. Vasarniekiem pašiem pienes pienu vietējie saimnieki, tur tālāk, no meža. Varbūt dabūsiet pie mežsarga tepat pa labi pie ezera. Gājām pa augstajām kāpām pa labi pie ezera mežsarga. Pēc brītiņa no smilšu paugura caur priedēm ieraudzījām apakšā dažas pelēkas ēkas un zaļu sakņu dārziņu. Laidāmies lejup pa irdeno smilti un ienācām caur vārstuļiem ezermalas mežsarga valstībā. No vārstuļiem uz abām pusēm aizstiepās dzeloņdrāšu žogs. No pelēkās mājiņas mums vēlās pretim mazs melns sunītis dzeltenām krūtiņām un stipri kunkstēja. Bet tikko noliecāmies, lai to saķertu, mazais kustonītis iespieda astīti starp kājām un bailīgi atmetās augšpēdu, it kā gribēdams teikt: „Padodos, pilnīgi padodos! Darāt ar mani, ko gribat." Noglaudījām mīļo lopiņu. Viņš acumirklī sajuta, ka pienācēji, kaut gan pavisam sveši, tomēr nav ienaidnieki. Uzlēcis, viņš jautri metās katram klāt, piedāvādams mums savu draudzību. Tālākajā ceļā mūs saņēma gailis ar vistām. Gailis bij nopietni dusmīgāks par taksīti un visu laiku bārās par traucējumu. 
Uz istabiņas trepītēm parādījās saimniece ar dēliņu un meitiņu. Piena vairs nebija, bet apsolīja mums pusdienas slaukumu. Tagad pasniedza krūzi auksta ūdens. Arī laiva jau bij aizņemta no vakar vakarā atbraukušā makšķerētāja. Atstājām vāgūzī savus liekos krāmus un gājām uz ezeru spiningot. Mūsu mazais draudziņš, kurš pie vārstuļiem mūs bija tik nikni saņēmis, taisījās mums līdzi. „Kā tad sauc jūsu uzticīgo mājas sargu?" ieprasījāmies saimniecei. „To mēs nevienam nesakām." saimniece smiedamies atbildēja. „Ja svešnieks viņu pasauc vārdā, tas tūliņ sāk luncināties apkārt un paliks par draugu, bet mēs to negribam. Arī ar jums viņš jau draugos! Jums derētu viņu krietni iepērt." „Kādēļ lai peram savu draudziņu? Lai viņš nāk mums vien līdzu" Un viens, otrs no mums noliecās un noglaudīja taksīti. Piesteidzās puisītis, saķēra taksīti un aiznesa atpakaļ istabā. 

V. Nogājām ezera malā un nometamies priežu ēnā. Spiningotāji saskrūvēja garus, garus makšķeru kātus, svieda āķus ar spožajām bļitkām tāļu ūdenī un, griežot ritentiņus, vilka atpakaļ malā. Āķi visu laiku nāca tukši ārā. Tāpat aiz niedrām laivā sēdēja vakar atbraukušais makšķernieks, un reižu reizēm dzirdējām iešļakstamies zivis. „Vai arī mēs nevarējām atbraukt vakar!" spiningotāji sev pārmeta, savilkuši skābus ģīmjus. „Vai tad tāpat te nav jauki?" jūsmojām mēs dabas mīļotāji: „Savs prieks jau bija braucot autobusā, tad brišana pa ūdeni, nēģu ēšana, vizināšanās laivā, mīlīgā saņemšana pelēkajā mājiņā un tagad atspirdzinošais, sveķainais priežu gaiss, skaistais ezers ar vairākām saliņām... Ko jūs vēl jaukāku varat vēlēties?" Arī fotogrāfs likās būt apmierināts un bij jau uzstādījis savu aparātu, lai mūs visus ar ezeru un saliņām uzņemtu. Bet neapmierinātie spiningotāji pagrieza mums muguras un aizgāja gar ezera malu, lai citās vietās izmēģinātu no jauna savu laimi. Palikām trijatā vien. Sākām staigāt pa mežu, nolauzām pa brūnai barvikai un sārtai bērzlapai, izcēlām veselas rindas dzeltenu gaileņu, kas, sprauzdamies ārā no zemes, bij saņēmuši uz saviem pleciem gan sūnas, gan skujas un lapas. Palasījām pa sarkano brūkleņu ķekaram, kamēr nonācām atkal pie dzeloņdrāšu aizžogojuma Stiepdamās no priedes uz priedi, asās staipulēs nobeidzās ezerā pie mieta. „Te laikam mežsarga ganību robežas," ieteicās fotogrāfs. Un kā pastiprinot fotogrāfa izteiktās domas, gar žoga malu virzās šurpu dažas govis ar telēnu un nesapīts zirgs. Telēnam galvā bij ašķu iemaukti, kādus līdz šim biju redzējis pielietojam tikai kumeļiem, kad tos grib atradināt no zīšanas. Arī telēnam visādā ziņā bij uzmaukti ašķi, lai govīm neļautu izzīst pienu. Lopi likās būt pieēduši, jo tagad noplūkāja pa zāļu kušķītim tikai aiz gara laika bet vairāk likās uz sēņošanu. Viņi nebij tik izlepuši kā mēs un neizvēlējās tikai baravikas, bērzlapas un gailenes, bet ņēma no vietas visas, arī tās, kuras mēs saucām par pekām. Mums par lielu brīnumu arī zirgs lasīja sēnes. Pienāca drīz saimniece ar bērniem un aizdzina govis mājās slaukt. Arī zirgs aizgāja labprātīgi līdzi mājup. Tagad mēs varētu dabūt pienu no saimnieces, tomēr bij neērti iet vieniem bez spiningotājiem. Kopā braukuši, kopā slāpes cietuši, kopā arī dzersim pienu. Ja viņiem nelaimēsies ar zivīm, tie drīz vien atgriezīsies. Atgriezās. Saīguši, noguruši, jo nekas nebij ķēries. Atslēja makšķeres pret priedi, sakāra kamzoļus zaros, bet paši atgūlās drusku atpūsties. 

VI. Mežsarga mājās mūs jau gaidīja saimniece ar pienu. Bij pārradies arī vakar atbraukušais makšķerētājs ar labu lomu. Salikām savas mantas pie mājiņas uz galda, sākām ēst un dzert. Saradās mums visapkārt arī šā rīta paziņas: mazais sunītis un gailis ar vistām. Piebiedrojās vēl arī zirgs, ar kuru bijām iepazinušies mežā, sēnes lasot. Viņš stiepa mums klāt savu mīksto samta purnu un pieņēma arī dāvanas no mums, ja ko devām. Pliku rudzu maizi zirgs ēda ļoti labprāt, bet nēģi, pomidori un sviestmaizes viņam ne visai gāja pie dūšas. Tos viņš laida zemē, bet mums pēc ilgi rādīja baltos zobus. "Saimniec, jūsu zirgs smejas!" iesaucās fotogrāfs un aizsteidzās pēc sava aparāta. Mēs turpinājām ēšanu un pacienājām arī zirgu, bet fotogrāfs rīkojās ar aparātu. Ja devām darba vīra rudzu maizi, tad zirgs ēda ar gardu muti, ja devām kungu nēģus un sviestmaizes, tad atkāpās, stiepa kaklu gaisā un rādīja baltos zobus. Fotogrāfs knikšķināja savu aparātu, priecājās un smējās. Viņa jautrība pārgāja arī uz mums visiem. Beidzot iejaucās saimniece starpā: „Ko jūs, bezgoži, te izsmejat manu zirdziņu" viņa mums pārmeta un smiedamās bīdīja savu zirgu no mums projām aiz mājas paksi. Bet zirgs nepiekrita saimniecei. Viņam negribējās šķirties no jautrās kompānijas. Apskrējis mājai ātri apkārt, viņš no otras puses steidzās atkal mums klāt... Kad gājām projām, visi šajā dienā iegūtie draugi mūs pavadīja līdz vārstuļiem. Kad atšāvām vārstuļus, saim
niece saķēra zirgu aiz krēpēm, bet puisītis paņēma taksīti rokās, lai tie nenāktu mums tālāki līdzi. Kamēr šāvām ciet kārtis, saimniece aicināja nākošo reizi atbraukt jau sestdienas pievakarē.  „Tad dabūsiet arī laivu un varēsiet aizbraukt uz ezera saliņām."  „Vai tāds bars nebūsim jums par apgrūtinājumu?" ieprasījāmies. „Kas par apgrūtinājumu! Kūtsaugšā siena vai cik, pietiks naktsguļai. Braucat kaut vairāki."  Pārcēlušies pāri upei, iegriezāmies atkal nēģu fabrikā pēc cepures, kuru kāds no mums te šorīt bij aizmirsis. Cepure vēl vienumēr karājās pie galda vadzī. Aiz galda vēl sēdēja kāds kungs ar dāmu un ēda nēģus. Saimniece pasniedza dāmai no krāsns izžāvētas zeķes un kurpes. Dāma aizgriezās sāņus un sāka aut kājas.  Mēs atminējāmies, ka mums priekšā dziļais ūdens ceļš, tādēļ šņorējām vaļā zābakus, vilkām nost zeķes un rotījām augšā bikses. Apavus piesējām pie rukzaķiem, jo rokām vajadzēja būt brīvām, lai varētu turēties pie asā gatuves žoga Arī kungs, skatoties uz mums, sāka aut nost kājas.  „Tātad tie nav vis no vienām mājām, lai gan te ēda kopā nēģus," man neviļus iešāvās prātā.  Iznācām sētā. Kungs gāja papriekšu, dāma viņam sekoja Pie laipām uz kārtībnieka dzīvokli dāma iebāza kunga mēteļa kabatā savu rokas somiņu un kabatas lakatiņu.  „Tā man būs ērtāka pieturēšanās pie žoga un brunču piesargāšana," viņa ieteicās.  Mēs baskājainie sākām laipot pa baļķiem, vairoties sākumā no ūdens, bet dāma apautām kājām brida tūliņ tieši ūdenī. Tālāk ūdens sniedzās krietni pāri ceļiem. Mēs vīrieši reižu reizēm apstājamies un lūkojamies, vai nebūtu kur seklāka vietiņa pāri tikšanai, bet dāma visu laiku kāpa dūšīgi bez apstāšanās, tikai laiku pa laikam pavelkot svārkus un mēteli, piesargot tos no saslapināšanas. 

VII. Metās jau krēsla kad izbridām  no ūdens nosēdamies jaunā dzelzceļa dambja malā apauties. Kad pienācām šosejas galā, te dāma ar basām kājām, bet kungs ar apautām patlaban sēdās iekšā automobīlī. Mēs gājām tālāk uz garāžu. Mūsu autobuss jau bij nostājies gatavs ceļam, lai gan vēl palika minūtes divdesmit līdz atiešanai. Kāds pavecīgs kungs garās zaļās vilnas zeķēs staigāja gar autobusu un tik skaļi un dabiski kūkoja, ka nevien autobusu pasažieri, bet arī apkārtējo māju iedzīvotāji nāca lūkoties vēlo dzeguzi. Ieņēmām vietas. Arī vācu kungs bij sakūkojis kopā savus piederīgos. Bij pienācis laiks. Sākām braukt šosejas galā gaidīja otrs autobuss. Pabraucām tam garām, bet šosejā drīz panācām bariņu gājēju, kuri mūs apturēja, jo arī gribēja pārkļūt Rīgā. Kamēr tos sasēdinājām pie sevis, pabrauca garām otrs autobuss, lai uzņemtu pasažierus iepretim Gaujas tiltam. Tā mēs pārmaiņus lasījām izbraucējus līdz pat Ādažu baznīcai. Tad laikam bijām iekļuvuši citu autobusistu robežās un vairāk neuzņēmām neviena . Mežā apstājāmies un šoferi ar elektriskām lampiņām apstaigāja pasažierus un iekasēja braukšanas naudu. Tumsā Rīgas šoseja bija daudz dzīvāka nekā no rīta. Visu laiku vai nu staroja pretīm automobīļu spilgtās ugunis, vai arī zibiņoja garām sarkanās uguntiņas. Pie Šmerļa ieskanējās pirmie tramvaju zvani un iedunējās sliedes. Jutām, ka drīzi būsim mājās. Gandrīz visu ceļu bijām klusējuši. Ielieca mūsu vidū galvu fotogrāfs un aizgrābti ieteicās: „Taču labi, ka sarīkojām šo izbraucienu! Vai mēs Rīgā būtu redzējuši nēģus, kas paši lec iekšā karstās oglēs? Vai Rīgā būtu izdevies nofotografēt smejošos zirgu? Jeb vai mēs būtu dzirdējuši tik jauki kūkojam vācu kungu? Ja nelīs lietus, brauksim atkal kaut kur nākošā svētdienā!" Mēs visi četri pilnīgi piekritām fotografa domām un uzaicinājumam.
 
Svētdienas izbrauciens. 1930.11.01 Jaunais Cīrulītis
E. Birznieks-Upītis

piektdiena, 2021. gada 18. jūnijs

Mežkopji #


Baltijas mežkopji mūsu mežos 

Galvas pilsētas Rīgas Slēperu purvā
BALTIJAS mežkopju sanāksmes otrajā dienā galvaspilsēta Rīga bija aicinājusi dalībniekus veltīt uzmanību pilsētas mežsaimniecībai un citām darbības nozarēm. No Rīgas pa jūrmalas gludo šoseju 3 autobusi drīz sasniedz Piņķu mežniecības rajonu un, no šosejas nogriežoties, dodas uz Slēperu purvu. Jau purva malā vērojama rosīga darbība. Te paceļas pamati lielākai noliktavai, kur varēs novietot visu dedzināmās kūdras viena gada produkciju. Uz betona pamatpāļiem ceļamās koka konstruktīvās daļas turpat būvvietā skārda traukos «diponizē», nodrošinot kokdaļu ilgāku izturību. Vēlāk sliežu ceļš noliktavu savienos ar tuvējo dzelzceļa līniju, pa kuru kūdra ērti ceļos uz Rīgu. Pats purvs jau agrāk nosusināts un šad un tad pa daļai arī izmantots, bet, šķiet, ka ar šo gadu kūdras ražošana ievirzīsies plašākā mērogā, un turpmāk šis purvs daudzus gadus dos kurināmo 
Triju valstu mežkopji draudzīgās sarunās
dažādiem pilsētas uzņēmumiem.
 Brīdi novērojuši, ka kūdras sagatavošanas darbs veicas nepārtrauktā darba ritmā, dalībnieki dodas atpakaļceļā uz Rīgu. Abpus Jūrmalas gatvei, Imantciemā, amatnieku darba rīkiem klaudzot, aug jaunas mazēkas, — šīs ģimeņu mājiņas iezīmē jaunus vaibstus mūsu galvas pilsētas sejā. Šķērsojot Rīgu un no Sarkandaugavas puses tuvojoties Meža parka rajonam, redzams, ka Rīgas mežu darbinieki centušies novērst priedes dārznieka nedarbus. Gar dzelzceļu novāktas sakropļotās priedes un meža mala apstādīta ar lapu koku joslu, lai turpmāk tur vairs nerēgotos staciju krautuvju laukumiem tik raksturīgās kailās priežu galotnes. Pa spoguļgludo Viestura prospektu, kas ir viens no mūsu solīdākajiem jaunajiem betonētiem autoceļiem un kur izpaužas nevainojama gaume ceļa harmoniskā iekļaušanā ar apvidus dabu — mežu, tālāk braucēji trauc uz Vecāķiem. Patīkami vērot bērziņu alejas spēcīgo briedumu gar Vecāķu šoseju. Tie ir meža dienu stādījumi pirms 4 gadiem, pilsētas mežu darbinieku vadībā. Pie Vecāķiem, izbraucot pludmalē, visi līksmi trauc jūras vēsajos viļņos, lai uz brīdi atvairītu saules tveicējošo iespaidu. Pie Mangaļu mežziņa mājas, viesus uzkavēties aicina no kupliem paegļiem veidotie karogotie goda vārti. Zem augsto koku ēnainās lapotnes klātais  atspirdzinājumu galds atrod nedalītu piekrišanu. Apskatot mežniecības saimniecības ēkas, dzīvu interesi izsauc daži jaunākie būvveidi un materiāli, kā piemēram, viļņotais šifers jumta iesegumā. 

Strauji rit kūdras sagatavošanas darbs

Kūdras mašīnas transportieris gādā, lai klājlauki pildītos

No Mangaļu kāpām paveras plašs skats

Daudzajām kūdras grēdām pievienojas jauni krājumi

Nostiprinātās un apmežotās kāpu platības

Blakus mežniecībai, būvdarbi tuvojas noslēgumam arī vienā mežsarga mājā. Redzētais ir tikai maza daļiņa no tā darba, kas veikts pilsētas mežu darbinieku dzīvokļu un saimniecības ēku izbūvē, jo pēdējos gados jau nobeigtas 65 jaunceltnes un darbi citās vietās vēl turpinās, lai visas 7 mežniecības un 60 mežsargu dzīves vietas būtu apgādātas ar piemērotām mītnēm. Plašs un interesants darbs arī veikts Vecāķu un Mangaļu kāpu rajonā. Šo kāpu nostiprināšana, pilsētas mežu darbinieku vadībā, sākta 1933. gadā ar toreizējiem bezdarbniekiem. Šais gados darbā gūtas daudzas, turienes apstākļiem piemērojamas atziņas un izkristalizējušies jau noteikti darba paņēmieni. Plūstošās kāpās vispirms kvadrātveidīgi sasprauž zarus, vai ezeru meldrus un tad noklāj ar viršiem. Pēdējiem sadēdot, to vietā stājas ķērpji — baltā sūna un līdz ar to vaļējo smilšu pārvietošanās ierobežota. Nostiprinātās vietas apmežo ar 2—3 gadīgiem priežu stādiem vai dēstiem.
Vecāķu kāpās
 Caurbraucot Mangaļu, Ataru un Ādažu apgaitām un vērojot apkārtējo priežu mežu ainavas, ekskursanti nokļūst pie Mazā Baltezera. Šeit, sūkņu stacijā, kas apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni, atbraucēji gūst interesantu pārskatu par ūdens apgādes problēmām tagadnē un nākotnē. Ceļā tiek skarta arī pie Venču ezera esošā sudrablapsu audzētava «Zooloģiskā ferma Latvijā». Šī pirmā no vietējām sudrablapsu audzētavām savā pastāvēšanas laikā iekārtas ziņā pārdzīvojusi vairākas stadijas un patreiz daļa lapsu jau mitinās uz jauniem principiem iekārtotos būros. Lai apkarotu dažādas tārpu slimības, būrus vairs nenovieto tieši uz zemes, bet tagad lapsām jāstaigā uz paaugstinātas stiepuļu režģu grīdas. Mežu pētīšanas stacijas mītnē viesus sagaida stacijas vadītājs K. Eiche ar saviem līdzstrādniekiem. Apmetušies glīti koptajā zāļu mauriņā, viesi noklausās stacijas vadītāja sniegto pārskatu par mūsu mežu pētīšanas vēsturi, stacijas darbības iekārtu, principiem un turpmākiem nodomiem. Pēdējā apskates vieta ir Dreiliņu mežniecībā izdarītā koku atzarošana priežu audzēs. Jau 1900. gadā prof. E. Ostvalda vadībā vairākās vietās notikusi stumbru atzarošana. Šos gludos stumbrus ļoti labi var atšķirt no pārējiem audzes kokiem. 
Esiet sveicināti Mangaļos
Cik vērojams, toreiz atzarotās audzes jau bijušas mazliet par vecu un atzarotos stumbrus kādreiz sagriežot plankās, vidējā plankā zari rēgosies ārpusē. Piemērota vecuma audzēs atzarošana iesākta Skultes apgaitā š. g. pavasarī. Atzarotie stumbri  arī apzīmēti ar baltiem eļļas krāsas gredzeniem krūšu augstumā. Saulei rietot, caur Latgales priekšpilsētu brauciens atgriežas Rīgā. Vakara mielastā Armijas virsnieku klubā, galda runās izskanēja izbraukuma dalībnieku sirsnīga pateicība par izbraukumā sagādātiem pieredzējumiem un atzinīgi vārdi pilsētas mežsaimniecības daļas vadītājam K. Auškāpam par ekskursijas rūpīgo vadību. Trešajā dienā, jau agrā rīta stundā, sanāksmes dalībnieki pulcējās Kronvalda dārza piena paviljonā, lai pēc spēcinošām brokastīm, varētu doties tālākā izbraukumā pa Vidzemes mežiem. Šai dienā viesus savā gādībā bija lūdzis Mežu departaments un izbraukumā pievienojās arī direktors J. Ozols. Pirmā pieturas vieta ir Lapmeža apgaitas mežsarga māja Vidzemes šosejas malā, iebraucot Inčukalna virsmežniecības rajonā. Jaunās mājas nosaukums patreiz gan nemaz vēl neattaisnojas lapmeža nozīmē, jo šī mītne nodibināta priežu meža smilšainajā zemē, bet plānveidīgi iesāktie apkārtnes izdaiļošanas darbi dod pārliecību, ka drīz šeit varēs baudīt arī lapkoku vēso pavēni. Māju 
Mēžu pētīšanas stacijas vadītāja paskaidrojumi
komplekts, ar maziem pārveidojumiem, atgādina kādreiz godalgotā «Vilkupērāja» mežsarga māju. 
Ar dzīvu interesi daudzi no dalībniekiem iegriežas katrā telpā, lai sīkāki apskatītu telpu iekārtas lietderību. Par šīs dienas smagumpunktu izvērtās jau daudzkārt daudzinātie Inčukalna virsmežniecības «Krustkalni», jo šeit apmežošanas darbu agrākais vadītājs K. Eiche un tagadējais — virsmežzinis A. Ansons iekļuva nepārtrauktās jautājumu krustugunīs. Redzot vairāk kā 700 ha apmežotu nepārtrauktu platību vienkopus, kas veikts, sākot ar 1929. g. ļoti nelabvēlīgos apmežošanas apstākļos, tiešām rodas interese vērot un atkal jautāt, pat tiem, kas šos darbus daudzkārt redzējuši, un pat pirmsākumos. Šogad neproduktivo platību iekarošanas cīņā laisti darbā arī smagāki ieroči, un proti — kāpurķēžu traktors zemes uzaršanai. Jauno apmežojumu vidū, kā oāze rēgojas vecāks priežu pudurītis — tas atstāts kā rezervāts atmiņai no bijušiem laikiem, lai varētu salīdzināt, kādi agrāk izskatijās Krustkalnu viršāji. Šeit, zem nojumes, kur lietus laikā meža strādniekiem patvērums, tagad, saulainā dienā, nolikti atspirdzinājumi slāpju veldzēšanai; un arī šeit vēl aktivākie vērotāji neļaujas iebaidīties no plašā diagramu materiāla, kuru izklāstot, stacijas vadītājs K. Eiche, dod salīdzinošu ainu par dažādu apmežošanas paņēmienu priekšrocībām šais viršājos. 
Inčukalna Krustkalnos šogad talkā nācis kāpurķēžu trakstors

Tuvojoties Raiskuma mežsaimniecības skolai no Straupes puses, abpus ceļam Straupes novadā izdevība vērot egles dabisko atjaunošanos ar ievadītām pakāpeniskām cirtēm. Pierādījies, ka apsēšanās vislabāk notiek tur, kur zemsedze ievainota — šai nolūkā noplēsta sūna, izveidojot laukumiņus.  Raiskumā, ejot uz ezeru noskalot ceļa  putekļus, bija izdevība vērot rūpīgi kopto kokaudzētavu, kas terasveidīgi novietota slīpā nogāzē.
Lai apmežojumu platības plašākas kļūst

Pēc ieturētām pusdienām un skolas  apskates, ceļa gaitas atkal tuvinājās Rīgai. Atpakaļ braucienam pievienojās arī  biedrības priekšnieks K. Birnbaums un  valdes loc. A. Padēls. Cēsu pilsparks kļuvis ievērības cienīgāks  tādēļ, ka tur droši mitinās meža pīles, kas no ziņkārīgiem un neticīgiem gan ļaujas fotografēties, bet uz māju pīļu distanci neatļaujas tuvoties. Amatas krastus apmeklējot, bija izdevība vērot Zvārtes iezi, kas ir augstākais smilšakmeņa slāņa atsegums Baltijas valstīs. Straujie ūdeņi, izskalojot ieža apakšdaļu, sagatavo ceļu ieža nobrukumam — tādēļ Mežu departaments paredzējis ieža pamatu ieplombēt, lai iezi saglābtu tāpat kā Staburags aizsargāts no sabrukšanas. 
Uz brīdi braucēji vēl uzkavējās Siguldā. Kur uzmanību saista Kronvalda piemineklis, rakstnieku pils, vecās pilsdrupas, Gaujas tilts, Gūtmaņalas avotiņš un senie ieraksti alas sienās. Pagājušā gadā, alas priekšā bijušā staignāja vietā izveidotie mākslīgie ezeriņi jau tagad atstāj tik dabīgu iespaidu, ka rodas šaubas — vai tie tiešām ir cilvēku roku veidoti. 
Raiskumā dabisko  mežu atjaunošanu
panāk ar pakāpeniskām cirtēm
Vakara krēslā braucienam noslēdzoties, savās viesmīlīgajās telpās viesus uzņem , «Šalkone». Visās sanāksmes dienās, bez redzētā, vērotā un dzirdētā, atkal nodibinātas daudzas jaunas draudzības un pastiprinātas agrākās jau sirsnīgās attiecības zaļo mežu audzētāju saimē. Un  ja paredzētais laika iedalījums mūsu  tuvāko kaimiņu zemju viesiem neatļāva  dažu sarunu un problēmu pavedienu  tālāk risināt, tad paliek apmierinājums,  ka iesāktam turpinājums būs nākošā gadā pie Estijas mežkopjiem, kuri savu laipno ielūgumu, atvadoties jau nodevuši. Tāpat atvadoties, tika pieteikti vairāki apmeklējumi no mūsu kaimiņiem, lai ilgākā laika sprīdī un pamatīgāki iepazītos ar mūsu veikto darbu. 


Baltijas mežkopji mūsu mežos
1939.09.01 Meža Dzīve
==================== 

Tālāk numerācijas kārtībā sekoja to vietu apraksts, kādas bija paredzētas ekskursantu apskatei. Turpbraucienā pirmā pieturas vieta bija Ādažu iec. mežsaimniecības stādu audzētava, kur apskatīja vairākgadīgu izmēģinājumu rezultātus — mēslojuma un apmiglošanas iespaidu priežu skujbires apkarošanā. 2. pietura — Kultūras Bukultu nov. 65. kv., kur stādījumi bija izdarīti augstjoslās, tāpat kā 3. pieturā — Remberģu nov. 57 kv. Atpakalbraucienā apskatīja Inčukalna galveno stādu audzētavu (4. pietura).

1. Ādažu iec. stādu dārzā. 2. Uz noklātām jūrmalas kāpām Carnikavas nov. Centrā - Izmēģinājumu stādījumos Inčukalna nov. 3. izmēģinājumu stādījumos Inčukalna nov. 3. Pie teicami atjaunojušās priežu jaunaudzes Remberģu novadā. 4. Inčukalna galvenā stādu audzētavā pie apšu stādījumiem. 


Lietuvas mežkopji - ekskursanti Inčukalna virsmežniecība   


Dr. O. Lakari ekskursija Inčukalna virs mežniecība. 

* Meža Dzīve / 01.08.1931   

***

Inčukalna virsmežniecības Carnikavas iec. darbinieki; no kreisās: A. Grūbe — mežsargs, H. Jansons — mežzinis, J. Rikards mežsargs.

Skati no Inčukalna v-bas Ādažu iec. stādu audzētavas.
No augšas uz leju, darbinieki: A. Zariņš — Ādažu iec. mežzinis, J. Rapss — virsmežsargs, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa I. pak. goda zīmi, J. Gredzens — mežsargs.

Remberģu iec. darbinieki, no kreisās 1. rindā M. Upīts — nokalpojis 28 gadus, apbalvots ar uzslavas rakstu, E. Karlsons nok. 46 g., P. Šulcs — mežzinis, E. Bokmanis — nok. 13 g., apb. ar sudraba medāli, 2. rindā: D. Ābols — nok. 30. g. apb. ar uzslavas rakstu, J. Egle — nok. 43 g., apb. ar uzslavas rakstu, V. Ārgals — nok. 14 g., P. Stīpnieks — nokalpojis 32 g., apb. arī ar uzslavas rakstu.  

 1 gad. priežu stādījums augstjoslās, ar ilgadīgo lupīni starprindās, Inčukalna v-bas Remberģu nov. 22. apg. kv. 57. Stādīts 9. 4. 1930.
 Uzņemts 28. 10. 1930.   

1 gad. priežu stādījums augstjoslās, ar ilggadīgo lupini starprindās, Inčukalna v-bas Bukultu nov. 39. apg. kv. 65. Stādīts 1930. g. pavasarī. 
Uzņemts 16. 10. 1930.  

Kalsnavas virsmežniecības Ļaudonas iec. darbinieki: J. Krastiņš — virsmežs. un K. Upīts — mežs., kuriem piešķirtas mežu d-ta prēmijas par sekmīgu mežu atjaunošanu.

    Par aizrādītiem nopelniem mežu atjaunošanā Inčukalna v-bā apbalvoti 9 darbinieki. 
* Meža Dzīve / 01.03.1931  

==========================

Mežkopju ekskursija bijušā Rīgas virsmežniecībā. 
Ekskursants 

Š. g. 25. augustā notika mežkopju ekskursija bijušās Rīgas virsmežniecības Bukultu un Carnikavas novados. Ekskursijā piedalījās ap 30 personu un to vadīja bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche. Ekskursanti divos Mežkopju Savienības pasūtītos autobusos devās no Rīgas uz Ādažu iecirkņa mežniecību, kur apskatīja tur priekšzīmīgi ierīkotas stādu audzētavas. Mazā stādu audzētava atrodas līdzās Ādažu iecirkņa mežziņa mājai, Ādažu Baložu meža muižā. Šī ir viena no pirmām Latvijā ierīkotām pastāvīgām koku stādu audzētavām. Audzētava ieslēgta no bieza žoga. Blakus viņam, ka arī gar 11/2 metra plato krusta ceļiņu abām malām ierīkots dzelteno akāciju dzīvžogs. Dzeltenās akācijas stādi izaudzināti tanī pašā audzētavā un  dzīvožoga apstādījumi, izdarīti ar 2—3 gadīgiem stādiem vēl 4 gadi atpakaļ, labi apkopti un piedod stādu audzētavai, jau no ārējas puses, labu izskatu. Pate audzētava ierīkota šaurā iedobumā starp smilšu kāpām. Pēc K. Eiches paskaidrojuma, šī bijuse vienīgā piemērotā vieta stādu audzētavas ierīkošanai mežziņa mājas tuvumā, kur to pirmos mūsu pastāvēšanas gados vajadzējis izvēlēties grūtās apsardzības dēļ. Zeme še ļoti viegla smilts, ar niecīgu trūdu vielu daļu, mazsaistīga, kamdēļ, izžūstot ļoti viegli tiek izpūsta no vēja. Lai to aizkavētu, sējumu dobju starprindas ikgadus nober ar izmantotu ogļu atkritumiem, kas bez tam piedod mazauglīgai smiltij zināmu mēslojumu, sajaucot atkritumus ar smilti pie zemes rijolēšanas stādu audzētavā. Ogļu pelni un atkritumi atradušies turpat audzētavas tuvumā un tamdēļ arī bijuši viegli pieietami. Stādu audzētavā pirmos gados audzināti galvenām kārtām priežu stādi, bet ar otras lielas audzētavas ierīkošanu, par kuru runa būs vēlāk, mazā kalpojot lapu koku sugu audzēšanai. Lapu koku stādus audzinot gandrīz vienīgi dekoratīvu apstādījumu nolūkiem. Atzīmējama lapu koku, arī ozolu, stādu un dēstu samēra ļoti labā attīstība un augšanas gaita. Ekskursantiem še tika paradīta un demonstrēta drusciņ pārveidotā Koļesova ķiļveidīgā dzelzs lāpsta, kuru lieto 1—2 gadīgu priežu stādīšanai Rīgas virsmežniecības vieglās smilšu zemēs jau daudzus gadus ar labiem panākumiem. Pēc tam ekskursanti apskatīja 1 kilometru tālāk ierīkoto Ādažu iecirkņa lielo stādu audzētavu, kura pēdējo četru gadu laikā devusi pāri par 5 miljoni stādu veco izdegumu un tukšo viršu klājumu apmežošanai. Stādu audzētava ierīkota plašā iedobumā starp smilšu kāpām, vecā izcirtumā. Biežie celmi šinī vietā bijuši tādā mērā satrūdējuši, ka tie, sadrupot, netraucējuši zemes riējolēšanu 2 lāpstu dziļumā un, sajaukti ar smilti, piedevuši zemei zināmu mēslojumu. Stādu audzētava apvilkta ar biezu dzeloņdrāšu žogu, sadalīta pusotra metra platiem ceļiņiem vairākos kvartālos, ar apkoptiem dzeltenās akācijas dzīvžogu apstādījumiem kā apkārt audzētavai, tā gar kvartālu ceļiņu malām. Galvenā sējumu platība aizņemta no priežu stādiem, kuru lielākā daļa pagājušā pavasarī pārskolota, bet šī gada pavasarī, ka Rīgas virsmežniecības likvidācijas sekas, nav izstādīta mežā, bet atstāta uz trešo gadu. Stādi ļoti labā stāvoklī un neskatoties uz to, ka stādu audzētavā stiprā mērā iepriekšējā gadā bija ieviesusies sēnīte Lophodermium pinastri (slimība Sūtte), pateicoties pagājušā gadā izdarītai apmiglošanai, kā arī pārskološanai, stādi ļoti labi pārcietuši un krāšņi. 
 
Dzelzsceļnieku sanatorija Rīgas jūrmalā

Še ekskursanti redzēja no vienas puses nepārskolotus neapmiglotus un apmiglotus 3. g. stādus sējumu dobēs, pārskolotus un neapmiglotus un pārskolotus un apmiglotus, pie kam sevišķi krasi apmiglošanas nozīme redzama, salīdzinot pirmos un trešās grupas stādus sējuma dobēs. Nenoliedzams arī stādu pārskološanas teicamais iespaids slimības attīstības aizkavēšanā un stādu aizsargāšanā, kaut gan še, — lai gan daudz mazākā mērā, nekā nepārskoloto stādu dobēs, — bojājumi tomēr novērojumi, turpretim, ka pārskolotie un apmiglotie stādi sējumu dobēs uzglabājušies pilnīgi veseli un krāšņi. Šinīga-, mīnā mēs vēl lieku reizi varējām pārliecināties, ka pielietojot priežu stādu audzētavās vajadzīgos cīņu paņēmienus, varam arī ar šo ļoti bīstamo kaiti saslimušās, priežu audzētavās dabūt pietiekoši labu, veselīgu un pat 3 gadus vecu stādu materialu. 
Pēc stādu audzētavas apskates, ekskursanti devās uz Remberģes Bukultu novadu, kur apskatīja vecos izdegumos plaši izvestās priežu kultūras. Apmeklētos izdegumos apmežošanas darbi uzsākti 1922. gadā. Kultivējamā platība — paaugstināts, vidēja lieluma viršiem apaudzis, līdzenums. Zeme ar plānu sausas kūdras un ļoti niecīgu izskaloto virskārtu, dziļu tumši dzeltenu smilti zem tās. Ortšteina kārtas izveidošanās un sacietējumi nav novērojami. Tomēr augsne zem nelabvēlīgā atmosferisko apstākļu atklātā iespaida redzami sablīvējusies.
Še pielietotais kultūru izvešanai zemes  apstrādāšanas veids — arkla vagas vakaru-rītu virzienā. Vagas vienā gadījumā  dzītas ar vienkāršu lauka, bet otrā ar Ekķerta meža arklu. Dažās vietās kultūras izvestas bez zemes uzirdināšanas vagās, bet citās izdarīta apmēram 1 pēdu dziļa zemes uzirdināšana ar arklu — zemes padziļinatāju. Attālums starp vagām no 1,25 - 2 metri. Vagu nozīme — atbrīvot zemi no viršiem, kuri traucē kultūras, bet arkla  padziļinātajā, kā sacīts, — piedot sacietējušai zemei irdenumu. Vagas pavasara sējumam virsmežniecībā parasti sagatavo rudenī, lai velēnām dotu iespēju ziemā nogulties, sadrupt. Apskatītās kultūrās zemes apstrādāšana izdarīta dažās vietās rudenī, bet dažas tieši pavasarī, iepriekš  kulturu izvešanas. 
...........
 Runājot vispār par apskatītām Bukultu novadā kultūrām, tās jāatzīst par semērā ļoti labi izdevušamies. Atzīmējams, ka par kultūru un vispār jaunaudžu nodrošināšanu pret uguni arī gādāts, ierīkojot aizsargu joslas, ko sasniedz rūpīgi uzarot vai norokot kvartālu līnijas un joslas gar Rīgas-Valkas dzelzsceļu. Pēc kultūru apskatīšanas ekskursantiem tika demonstrēta turpat meža izdegumā zemes apstrādāšana ar Ekkerta meža arklu, laižot pēc tam pa vagu arklu-zemes padziļinātāju. Šis vienkāršais un lētais zemes apstrādāšanas veids, kas pielietots Rīgas virsmežniecības vecos izdegumos un viršu laukumos smilts zemēs, (kas izrādījies par ļoti lietderīgu), izsauca dzīvu interesi un pārrunas ekskursijas dalībniekos. Tā ka laiks bija ļoti ierobežots un ekskursijas programā vēl ietilpa plūstošo kāpu un viņu nostiprinājumu apskate Carnikavas jūrmalā, tad, par nožēlošanu, tālāko iepazīšanos ar priežu kultūru izvešanu pie dažādu citu zemes apstrādāšanas paņēmienu pielietošanas kā Bukultu, tā arī citos blakus novados nācās pārtraukt. Tā, pildot ekskursijas programu, viņas dalībnieki devās tālāk uz Carnikavas jūrmalas kāpām. Pa ceļam ekskursantiem bija izdevība vērot lielisko priedes dabiskās atjaunošanās spēju Ādažu novadā Bākšas apgaitā III bonit. priežu audzēs. Tāļāk, pa ceļam, Carnikavas novadā iebraucot, ekskursantiem bija izdevība redzēt, jādomā, vienu no visulielākiem (apm. 35—40 kv. kilometri) līdzkara izdegumiem, kurā sākot jau ar 1920. gadu, ļoti enerģiski un plaši uzsākti minētā deguma apmežošanas darbi. Joslā gar ceļu, priežu sējumi izdevušies ļoti teicami. Par nožēlošanu, iepazīties plašāk ar še izvestiem darbiem, laika trūkuma dēļ, nebija izdevības. Braucot jūras virzienā, acīs krīt Carnikavas novada īpatnības — kāpainais reljefs nn ezeri, no kuriem tā saucāmais Dūņu ezers, gar kuru rit ceļš, ir viens no lielākiem un stiepjas no Carnikavas, meža muižas gandrīz līdz pašai jūrai, apm. 7 kilometri garumā. Tuvojoties jūrai, ekskursantiem atklājas rets skats — skaistais piekrastes priežu mežs, balto smilšu aprakts, pazūd milzīgajā plūstošajā piejūras kāpā. Apstājoties, no kāpas pakalnes puses novērojams, ka pa lielākai daļai kāpas priekšdaļa jau aizvilkusies ar raksturīgo piejūras smilšu kāpu augu - smilšu auzu (Elymus arenarius)  
Bij. Rīgas virsmežniecības lapu koku stādu audzētava Ādažu iecirknī
Dažas priedes no kāpas apbērtas tikai pa daļai, bet kāpas slīpuma virsotnē tikai šur tur rēgojas smilts aprakto priežu pašas galotnes. Par plūstošas kāpas rašanās iemesliem, ka arī par novērojumiem kāpas virzīšanā uz priekšu, paskaidrojumus sniedz bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche un Carnikavas iecirkņa mežzinis Jansons. Novērojumi par kāpas virzīšanos tiek vesti zistematiski jau no 1922. gada. No šiem datiem redzams, ka kāpa caurmērā ikgadus gājuse 1 metru uz priekšu. Kāpas, (kura pie mums ir viena smilšu auzu (Elvmus arenarius). Dažas priedes no kāpas apbērtas tikai pa daļai, bet kāpas slīpuma virsotnē tikai šur-tur rēgojas smilts aprakto priežu pašas galotnes. Par plūstošas kāpas rašanās iemesliem, ka arī par novērojumiem kāpas virzīšanā uz priekšu, paskaidrojumus sniedz bijušais Rīgas virsmežzinis K. Eiche un Carnikavas iecirkņa mežzinis Jansons. Novērojumi par kāpas virzīšanos tiek vesti zistematiski jau no 1922. gada. No šiem datiem redzams, ka kāpa caurmērā ikgadus gājuse 1 metru uz priekšu. Kāpas, (kura pie mums ir viena   no vislielākām plūstošo smilšu kāpām) nostiprināšanas un apmežošanas darbi uzsākti vēl 1921. gadā. Nostiprināšanas darbi vēl pēc 1—2 gadiem tiks nobeigti un atliks stāties pie sistemātiskas nostprinātās kāpas apmežošanas. Kā redzams no novērojumu datiem, tad, sakarā ar izvestiem kāpas nostiprināšanas darbiem, viņas caurmēra virzīšanās ātrums ar katru gadu redzami samazinājās, pēdējā gadā tas jau samērā niecīgs un dažas vietās, kur redzama kāpas priekšpuses apaugšana ar smilšu auzu, viņas kustēšanās uz priekšu jau pilnīgi apturēta.   Vēl 1921. gada rudenī, uzsākot cīņu ar šo kāpu, iegūts pieietamais kāpas apstādīnāšanai un nostiprināšanai kārklu materiāls no tuvākajām kāpai Gaujas upes sērēm. Plūstošo kāpu nostiprināšanai un apmežošanai, kā piemērotas, lietojamas tikai dažas kārklu sugas, kā sarkanais (Salix acutifolia) un dzeltenais kārklis (Salix daphnoides). Kārklu stādīšana kāpās izdarīta arkla vagās. Kārklu aizsargāšanai no izpūšanas viņu starprindas tuvākā laikā bija paredzēts nosegt, apklājot ar priežu zariem, kadiķiem un tml. Tomēr kārkli jau pirmā un vēl vairāk turpmākos gados ārkārtīgi cieta no kukaiņa Galeruca capreae, kura kāpuri galīgi izēda viņu lapas. Neskatoties, ka stādījums sastāvējis no mistrotām kārkļu sugām, kāds samēra mazāk padots dažādu parazītu bojājumiem, arī tas nevarējis aizkavēt minētā bojātāja straujo izplatīšanos un bojājumu lielos apmērus, īpaši stipri no dažādiem kukaiņiem vispār cieš kurvju kārklis (Salix viminalis), kas minētā kārklu stādījumu mistrojumā ieņēmis redzamu vietu. Šī lapu zistemātiska apgraušana, protams, aizkavējuse kārklu augšanu un iesakņošanos, kas pie atklātas vēja darbības, ar kārklu izpūšanu no smilts, izsaucis lielākās daļas stādījumu bojā iešanu. Cīņa pret minētā kukaiņa izplatīšanos un bojājumiem te, uz samērā lielas platības, bijuse neiespējama. Apmēram tanī pašā laikā arī mūsu jūrmalas pazīstamās dārzu zemeņu plantācijas lielā mērā cietušas no radnieciska Galeruca capreae bojātāja.  Tomēr zīmīgi, ka kārklu stādījumos kāpās šos nelabvēlīgos apstākļus labāki pārcietis plūstošām smiltīm sevišķi piemērotais sarkanais kārklis (Salix acutifolia), kurš stādījumu vietā tagad sastopams kā atsevišķi, tā lielākiem vai mazākiem puduriem. Pēc šādas kārklu kultūru neizdošanās, tāļāk kāpas nostiprināšanai pielietota vienīgi smilšu noklāšana ar priežu zariem, iegūstamiem pie cirsmu tīrīšanas, kadiķiem vai materiāliem no smalctīres jaunaudzēs. Klāšanai caurmērā izlietos ap 15 kubikasu minētā materiāla uz ha. Galīga 1 ha nostiprināšana un apmežošana izmaksās ap 300 līdz 400 latu. Nostiprinātā platība jau tagad sniedzas daudzos desmitos hektāru. Pateicoties šim diezgan grandiozam darbam, ne tikai ierobežota kāpas tāļāka virzīšanās un tāļāka meža apbēršana, bet arī nodrošinātas no aprakšanas zem smilts kā blakus kāpai ejošais Rīgas-Neibades ceļš un atrodošies ezeri, tā arī tuvējas kāpai mājas un Lilasta dzirnavas. Pēc šīs apskates, tuvojoties jau tumsai, ekskursijas dalībnieki devās atpakaļ uz Rīgu, lai, pēc atpūtas, otrā dienā ņemtu dalību savā gadskārtējā mežkopju savienības sasaucamā sapulcē. Beidzot jāatzīmē tā lielā pamācošā nozīme, kāda vispār piekrīt mežkopju sarīkotām ekskursijām, kamdēļ vienīgi jāvēlas, lai šādu intersantu ekskursiju sarīkošanai mežkopju savienība arī uz priekšu piegriestu vajadzīgo vērību.  

* Meža Dzīve / 01.09.1928

 =======================
Arī nosaukums liecina par darbu

Broņislavs Romāns
Braucot uz Rīgu pa Pleskavas šoseju, sākot no Vangažiem līdz pat Berģu autoservisam, redzam labi koptus priežu silus, kas daudz neatpaliek no Rīgas parkiem. Jau desmit gadus šajos mežos saimnieko Baltezera mežu izstrādes iecirkņa priekšnieks Broņislavs Romāns - allaž smaidošs, vienmēr asprātīgs un darbīgs. Baltezera mežniecība Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā ir pati lielākā — 17000 ha, mežu izstrādes darbu apjoms katru gadu sasniedz 12000 kubikmetrus, pie kam 95 procenti te ir kopšanas cirtes, jo galvenā izmantošana Rīgas apkārtnes mežos nepārsniedz 500 kubikmetrus gadā. Mežniecības meži ir arī paši uguns bīstamākie. Vasarās neuzmanīgu atpūtnieku dēļ miera nav nevienu brīdi. Šogad Broņislavam Romānam piešķirts 1. kategorijas mežu izstrādes iecirkņa mežniecības priekšnieka nosaukums. 

Arī nosaukums liecina par darbu
1979.12.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
Blaua, A.