pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Alderi Vallijas Gumbeles atmiņās #

Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi
Pa lētāko ceļu 

Mūsu rajonā ir visā Latvijā pazīstamie ezeri — Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezeri. Ir skaisti to dzidrie ūdens plašumi, smilšainie krasti, kas pāriet varenu priežu audzēs. Darbaļaudis iemīļojuši te atpūsties. Taču vēl nozīmīgāki šie ezeri kopā ar straujo Gauju un tos savienojošiem kanāliem. Tas ir ūdensceļš, pa kuru piegādā koksni Rīgas uzņēmumiem. Septiņgadē, kad arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta taupībai katrā jomā, tas iegūst sevišķu nozīmi, jo ūdensceļš ir lētākais transporta veids. Ieradāmies pie Mazā Baltezera, lai iepazītos ar pludinātāju pašreizējām darba sekmēm. Aprīlī, maijā un jūnijā līdz mēneša
vidum pludinātāju brigādes, ko vada A. Emsiņš, A. Vītols, J. Kaņeps un citi, strādāja visā pāri par 300 killometru garajā Gaujas trasē. Tagad apmēram 50 tūkstoši 
kubikmetru koksnes koncentrēti Mazajā Baltezerā. Pirms desmit gadiem pludinātāji M. Egle un J. Krēmanis ierosināja arī šeit koku šķirošanai iekārtot speciālu šķirošanas dārzu. Mūsu zemes upēs, pa kurām pludina kokus, šādi dārzi sastopami visur. Tur straume virza stumbrus, bet pludinātājiem atliek tikai tos ievirzīt vajadzīgos nodalījumos. Bet šeit, ezerā, kur straumes nav? M. Egle un J. Krēmanis atcerējās vēja spēku. Lūk, tas tagad dzen kokus pa šķirošanas dārza koridoriem. Pašlaik te strādā E. Osīša vadītā kompleksā brigāde. Vairums tās locekļu ir pieredzējuši ļaudis, kas pludināšanā strādā ne pirmo gadu. Vairāki no viņiem strādājuši pat uz Volgas un Kamas, pie straujajām Karēlijas upēm. Katru dienu brigāde izpilda uzdevumus par 180— 200 procentiem. Protams, darbu ļoti sekmē pēdējā laikā valdošie labvēlīgie vēji, bet vēl lielāks nopelns šo panākumu kaldināšanā ir šķirotāja V. Zariņa, enkurnieka T. Konrāda, motorista un pluldināšanas iecirkņa komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra E. Gumbeļa un citu pašaizliedzīgajam darbam. Gaujas pludināšanas iecirkņa kolektīvs rūpējas, lai Rīgas kokapstrādāšanas uzņēmumi paredzētajā laikā saņemtu izejmateriālu.  

J._Ozoļa teksts
* Darba Balss / 12.07.1959
Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi

No Vallijas Gumbeles atmiņām:
„Rau, tepat rindā kaimiņos visas mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti – ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis no Dumpjiem, tur ir tāda maza  upīte, un tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs, bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.

Alderu  muižas - Hollershof 
 kalpu māja















 
Alderu muiža - Hollershof.

Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim piederējis arī pieminētais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca jau padomju laikos,  ģimeni izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt, no zemes tikai ļāvis lasīt, bet kokos kāpt uz to stingrāko aizliedzis. Visa Dauguļu dzimta atdusas Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu godības šodien vairs pāri nav palicis. 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš pats sev padarīja galu to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani seņči, arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana mamma tur strādāja.

 

 





 
Alderos pie veco plostnieku un enkurnieku mājām











 
Viena no Dauguļa alusbrūža ēkām


 
Alus darītava. Alderos ražotais alus bija augstas kvalitātes,
Rīgā tas spēja konkurēt pat ar vienu otru lielo vācu alus darītavu produkciju


Aldermuižas krogus ēka


 
2020.g.

Alderu bijušais traktieris



Piestātne pie Aldera kroga



Zīmogi no Alderu muižas laikiem
Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas varēja  būt ap 1936.gadu, muižu aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5 lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak,

neuztraucieties, uz jums neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha, mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka spējām vairs nešaubījās, vēlāk viņa pie gaišreģa bija vēlreiz. „Jūs ievērojāt to jauno cilvēku?” viņš teicis. „Tas ir mūsu jaunais valstsvīrs.” Vēlāk izrādījās – jā, Vilis Lācis! „Divi vien sēdējām,” mamma stāstīja, „kā es varēju neievērot?”

 
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas navmūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta  zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene.
Mans tēvs manu māti satika šeit, Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu!











piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Kokaudzētava "Baltezers" / Kazāku dzimta #

Ādažu novada "Sabīņos" izveidota un darbojas kokaudzētava "Baltezers". Saimniecība izveidota uz meža kokaudzētavas bāzes, kuras darbība aizsākta jau 1972. gadā Inčukalna MRS sastāvā.
Šobrīd kokaudzētavas sortimentā ir vairāk nekā 500 augu nosaukumu, bet tas katru gadu tiek papildināts ar jauniem, Latvijas klimatiskajai zonai atbilstošiem augiem. Piedāvājuma klāstā ir skuju koki, lapu koki un krūmi, vīteņaugi, ziemcietes un dekoratīvās graudzāles.  
Tās darbības nozare ir dekoratīvo stādu audzēšana un realizācija, taču apmeklētājiem tiek piedāvātas arī ekskursijas.  Ekskursijas pa kokaudzētavas teritoriju iespējams pieteikt visu sezonu, bet pavasara un vasaras sezonā tās ir jāpiesaka laikus, vismaz 5 dienas iepriekš.




 



























==============================================
VĒRTĒŠANAS LAIKS 

Konstitūcijas diena - zināma veida vērtēšanas laiks padarītajam darbam. Divkāršs - meža kopējiem un audzētājiem, jo rudenī redzi vasarā paveikto, redzi vairākos hektāros jaunu mežu pirmsākumu - jaunos kociņus. Helmuts Kazāks Baltezera mežizstrādes iecirkņa mežniecības Ādažu kokaudzētavā strādā astoņus gadus. Šajā laikā izaudzēti  vairāki simti miljonu jauno cglīšu un priedīšu. Astoņus hektārus lielajā platībā valda stingra kārtība. Bez jau pieminēto sugu kokiem te aug ievas, jasmīni un daudzu jo daudzu mazāk pazīstamu sugu koku. Arī abi Kazāka dēli seko tēva pēdās - viens iestājies LLA  mežsaimniecības fakultātē, otrs strādā turpat kokaudzētavā.

A. Blaua
* Darba Balss / 06.10.1979

Viņi strādā Inčukalna MRS 

Koka mūžs ir daudzkārt ilgāks nekā cilvēka. Tomēr dzimtās zemes smilti, līdzīgi kokam ar spēcīgāko sakni, ieaugusi mežkopju Kazāku dzimta. Vectēvs. Tēvs. Dēls. Tēvs “Helmūts Kazāks  saka: — Mūsu, mežkopju, mūžam tikai tad ir jēga, ja darbam ir turpinātājs, ja visu mūžu koptais dārzs nepaliek pamests, aizaudzis ar nātri. 
Koki aug ilgi, cilvēks, kas tos iestādījis un apkopis, nomirst, viņa koks aug šalkodams vējā un kazi, varbūt atcerēdamies savu saimnieku, kas tagad jau zem velēnas. Varbūt atceras, jo Helmūts Kazāks ir pārliecināts: - Mežs tas ir dzīvs organisms. Tas elpo tāpat kā mēs. Mežs elpo visapkārt, un Baltezera mežniecības stādau
dzētavā tēvs un dēls Kazāki rok bedrītes - ne lāpstu dziļāk, ne seklāk — jaunajām eglītēm. Nezin, vai varam tik vienkārši sacīt stādaudzētavā, jo patiesībā te ir dārzs, kur starp saviem kokiem ar rūpi par katru no tiem strādā abi Kazāki. Tepat arī dzīvo, lai ik brīvu brīdi ziedotu stādaudzētavai. Arī sestdienas un svētdienas. Diviem kungiem nekalposi, teic Helmūts Kazāks, - tāpēc paša dārzam darba druskas vien atliek. Nekas, vēl gads līdz pensijai, tad ar rokām vairāk pa savējo raušos, prāts un padoms gan dēlam vēl te būs vajadzīgs. Negribas šoreiz runāt par darba disciplīnu, par darba ražīgumu, arī par ekonomisko efektu, ko Inčukalna MRS dod Baltezera stādaudzētava, jo te, šajā dārzā, rodas cilvēka mūža jēgas izpratne. Bijušais stādaudzētavas vadītājs Helmūts Kazāks atdevis no sava tēva ņemto padomu savam dēlam. Darbs turpināsies.

E. Līviņš
* Darba Balss / 14.09.1985
***
Pārskolojamos stādus izaudzēs vienā gadā 

Inčukalna MRS 20 hektāru lielā stādaudzētava ar meža sienu ieskautajiem spirgti zaļo kociņu četrstūriem liekas kā pašas kārtības un tīrības paraugs. Mežs īstenībā dzimst te no sīkām sēkliņām. Īpašās ar plēvi apjumtās siltumnīcās tiek izaudzēti kociņu stādi, lai tad tos pārstādītu uz lauka — pārskolotu, kā zīmīgi saka mežkopji, un tad jau pietiekami pieaugušos kociņus izstādītu mežā. Šo stādaudzētavu nu jau piekto gadu sekmīgi vada Lūcija Puķilova. Šogad no kokaudzētavas mēs varēsim dot miljonu egļu stādu, - stāsta jaunā mežkope, — gan trīsgadīgus, gan divgadīgus kociņus. Paši savā mežsaimniecībā izlietosim tikai pusi, pārējo esam paredzējuši Rīgas rajona kolhozu un sovhozu mežiem. Mums te top egles, otrā mūsu stādaudzētava Baltezerā, ko vada Helmuts Kazaks, vairāk audzē priedes. Iegūstam arī dekoratīvus kociņus - liepiņas, kastaņas, ozolus, dažas krūmu sugas un arī potētas rozes. Visu šo kociņu klāstu izaudzēt nav viegla lieta. Jau rudenī mēs siltumnīcās ievedam kūdru, pavasarī tikko nokūst sniegs, velkam plēvi virsū un kad augsne iesilusi, uzsākām sēšanu. Lūcija ar lepnumu rāda arī siltumnīcu, kur audzē bērzu stādus. Sēklas te iesēj jau oktobrī pirms sala, un pavasarī, agri uzvelkot plastmasas plēvi, arī sēklas drīz vien uzdīgst. Pa vasaru izaug spēcīgi, skaisti bērzu stādi. Darba stādaudzētavā daudz, bet ilggadējās strādnieces savu lietu prot. Šeit siltumnīcās vairāk saimnieko Olga Eglīte, bet par kociņu dēstīšanu un kopšanu uz lauka gādā Valerija Lapiņa, Anna Sergejeva un Dagmāra Eriksone. Tagad ir vieglāk, stāsta b. Puķilova,  agrāk arī sējumus audzējām uz lauka. Ja uznāca sauss laiks, bija tīrais negals ar liešanu. 
 Tagad siltumnīcā varam iesēt ļoti agri un vienā gadā izaudzēt pārskolojamos stādus. Ir laistāmās iekārtas, vieglāk ar stādu mēslošanu. Kokaudzētavā agrāk pārskološanu veicām rokām, tagad ar 4 rindu mašīnu. Darbs kluvis vieglāks un ražīgāks. Inčukalna MRS galvenais mežzinis Jānis Kreilis ir pārliecināts, ka savu 120 ha lielo šī gada meža atjaunošanas plānu varētu izpildīt arī pāris nedēļās. 16. aprīlī izdarītā gatavības skate liecināja, ka tehnika ir kārtībā, apstādāmās platības rudenī ir sagatavotas. Taču ne jau visur var ar stādāmām un sējamām mašīnām strādāt, ne jau vienmēr var savākt vajadzīgo strādnieku skaitu, jo mežrūpniecības saimniecības dažādie un īpaši pavasarī steidzamie darbi nav pārtraucami. Tāpēc, kur un kad vien var, jālūdz palīgā talcinieki. Jau 14. aprīlī izdevniecības «Zvaigzne» darbinieki pie Vangažu stacijas palīdzēja sagatavot pirmo hektāru meža apsēšanai ar priedēm. Talcinieku sarakstā ir arī RPI studenti, ik gadus daudz palīdz Inčukalna, Ropažu un Siguldas internāta un citu skolu audzēkņi. Tāpēc inčukalniešu meža jaunaudzes ir labā stāvoklī — īpaši Allažu meža meistara Voldemāra Vāvuļa, Mālpils Rūdolfa Gatska un Pētera Jansona, Baltezera - Edvina Baravika un Jāņa Šteina iecirkņos. Bet kā veicas mežu atjaunošana visā republikā? - Smagie laika apstākļi iepriekšējā gada rudenī, un šajā ziemā praktiski neietekmēja sagatavošanos meža atjaunošanas darbu sezonai,  pastāstīja Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Meža atjaunošanas un meliorācijas daļas priekšnieks Osvalds Cinītis. — Ziemā pārsniedzām sēklu sagatavošanas plānus, augsne rudenī ir sagatavota, pagājušajā gadā izpildījām sējeņu un stādu sagādes plānu. Dēstāmā materiāla pietiks arī kolhozu un sovhozu vajadzībām. Piecgades triju gadu uzdevumu esam izpildījuši visos rādītājos. Ierīkotas meža kultūras 26,1 tūkstoša ha kopplatībā, tas ir vairāk nekā plānots. Sasniegti augsti rādītāji meža kultūru pieaugumā. Bez tam esam palīdzējuši Ukrainai, Baltkrievijai un Krievijas Federācijai ar egļu sēklu materiālu. Eksportējam sēklas un stādus arī uz ārzemēm. Cieša ir mūsu sadarbība ar meža zinātniekiem. Ir ieviesta vesela virkne jaunu mašīnu meža sēšanā un stādīšanā. Meža atjaunošanā, selekcijā un stādāmā materiāla izaudzēšanā teicami ir strādājusi Jēkabpils MRS. Labus panākumus gūst arī E. Ezerlīcīša vadītā Jūrmalas MRS, kur par galveno mežzini strādā J. Graube, tāpat Bauskas un Kuldīgas MRS kolektīvi..

 A. Zandovskis, «Darba Balss» sabiedris kais korespondents 
 * Darba Balss / 15.05.1979
* * *
Kur priede dzimst 

Kad ziemā kokmateriālu sagatavošana izvērsta visā plašumā, gadās dzirdēt, ka, tā mežus cērtot, to ilgi nepietikšot. Meža darbinieki tomēr zina atbildēt, ka katru gadu republikas mežos koksne pieaug par 5 miljoniem m 3, bet izcērtam tikai ap 4,2 miljoniem m 3, t.i., 80%. Cita lieta, ja ik gadus neizpildītu paredzēto nocirsto meža platību apmežošanu. Kā tad šogad ir veicies meža mākslīgajā atjaunošanā? Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Meža atjaunošanas un meliorācijas daļas priekšnieks Osvalds Cinītis ir apmierināts. Šinī piecgadē mums jāapmežo 33 tūkstoši ha. Kā iepriekšējos gados, tāpat šogad ar šiem darbiem nekāda aizķeršanās nav bijusi, tāpēc var apgalvot, ka uz šī gada 1. oktobri piecgades plāns meža atjaunošanā būs izpildīts. Sevišķi iepriecina tas, ka šogad krasi uzlabojusies darba kvalitāte un visās pārbaudītajās mežrūpsaimniecībās nav konstatēts neviens neapmierinošs darba izpildījums. Vislabāk ar darbiem šopavasar veicies Inčukalna, Jēkabpils, Alūksnes, Bauskas, Gulbenes un Jūrmalas mežrūpsaimniecībām, kuras savus uzdevumus izpildīja pirmās un vislabākos agrotehniskos termiņos... Apmierināts ir arī Inčukalna galvenais mežzinis Jānis Kreins. Mums šogad nebija liels meža atjaunošanas plāns tikai 120 ha. Tā kā katru gadu plānu nedaudz pārsniedzām, tad visas piecgades meža atjaunošanas plānu izpildījām līdz šā gada 1. jūnijam.
Vislielākais plāns bija Mālpils mežizstrādāšanas iecirkņa mežniecībai. Tā tos veica ātri un labā kvalitātē. Lieli nopelni te ir iecirkņa meistaram Andrim Reselim, kas šim darbam labi organizēja talciniekus un medniekus. Vispār mednieki gan Mālpils, gan Allažu kolektīvi ikgadus strādā ļoti aktīvi un apzinīgi, kā prēmijas saņemot arī aļņu atšaušanas atļaujas. Allažos visaktīvākie meža atjaunošanā bija iecirkņa priekšnieks Arvīds Broks un meistars Eriks Gulbis. Interesējos, vai visu koku stādus izaudzē paši inčukalnieši. Ne tikai pietiek pašiem, bet krietni palīdzam arī citām MRS un kolhoziem. Mums ir divas koku stādaudzētavas — Inčukalnā un Baltezerā. Inčukalnā audzējam galvenokārt egli, Baltezerā priedi. Te audzētā priede neslimo ar skujbiri, kas citur ir diezgan bieža parādība, tāpēc šogad nodevām gandrīz visām republikas MRS un arī kolhoziem 3 miljonus priežu stādu. Tas galvenokārt ir kokaudzētavas vadītāja Helmūta Kazaka nopelns, kura darbu nu turpinās tikko šopavasar LLA Mežsaimniecības fakultāti beigušais dēls Varis. Baltezera 8 ha lielo kokaudzētavu aizsargā pajauna meža sienas. 
Zem dzidri zilajām debesīm koši zaļo jauno priedīšu pareizie četrstūri. Vienā malā paprāvs dekoratīvo kociņu nodalījums. Pie savdabīga pīlādža nelielā ūdensbaseinā zaļo ūdensrožu lapas. Neliela dārza mājiņa zem spirgtām lapeglēm, tīri celiņi, kārtība. Jautāju Varim, kā viņi panāk, ka priedītes neslimo ar skujbiri.  Jā, ar skujbiri priedes mūsu stādaudzētavā nav slimojušas jau vairāk nekā desmit gadus. Nekāda noslēpuma nav tomēr  tikai rūpīgi jāapstrādā ar preparātiem.
Nu, bet to taču dara arī citur . . .  Tā arī jādara. Jāmiglo pēc vajadzības ne tikai formāli pēc priekšrakstiem, bet cik vajadzīgs. Tik, cik darbs to prasa. Helmūta Kazaka sirdslieta ir dekoratīvie kociņi. Šogad pārdevuši 7 tūkstošus. Te savāktas retas sugas gan dažādi viršaugi, vairākas ērikas sugas, galpērijas, retas Ķīnas un Japānas egļu sugas. Tas viss prasa zināšanas, rūpību un darbu. Jā, bez darba jau nekas neiznāk,  piekrīt Helmūts.  Mēs tā strādājam visa ģimene daudzus gadus — dēls, sieva Ausma, dažreiz otrs dēls Vents, kad sevišķi spiedīgi, arī sezonas strādnieki, studenti. Pamatā tomēr mēs paši, jo darbs stādaudzētavā prasa īpašu apzinību. Kad apstākļi prasa jāstrādā arī svētdienās un svētku dienās un arī darba stundas nevar tik stingri ievērot. Tā viņi - Kazaku ģimene te strādā tāpat kā citus pavasarus. Visi kopā — neskatoties, kurš ir priekšnieks, kurš padotais. Jo darbs šeit prasa zināšanas, rūpību un mīlestību. Gluži kā bērnudārzā. Un vai tad te arī nav mazu kociņu bērnudārzs, kurus gatavo lielajai meža dzīvei?

A. Zandovskis
* Darba Balss  / A.Zandovskis "Kur priede dzimst" / 18.06.1985


VARBŪT-BEZ CIRŠANAS? 

Dvīņubrāļi Varis un Vents Kazaki ir mežkopji Inčukalna mežrūpniecības saimniecībā. Baltezera stādu audzētavā zem sniega pavasarim spēkus krāj brāļu lolojums — vairāk nekā septiņi miljoni dažādu stādiņu. To lielais vairākums — priedītes. Ziemas miegu snauž arī Vara vaļasprieks — vairāk nekā divdesmit formu virši, dažādie rododendri un tūjas, kadiķi un īves. Nākotnē, varbūt jau nākamgad, te sazaļos arī lapotie stādi: forsitijas, bārbeles, spirejas, jasmīni, ozoli, oši un liepas. Tie diendienā gaidīs dvīņubrāļu un viņu ģimenes locekļu gādību. Bet šodien Varis, Vents un viņa meitiņa Zanda mežā pušķo un dedzina Vecgada eglīti un piedāvā arī mums: varbūt varam iztikt bez ciršanas?
Varis, Vents un viņa meitiņa Zanda mežā pušķo un dedzina Vecgada eglīti

VARBŪT-BEZ CIRŠANAS?
1987.12.31 Cīņa
O. Lūša teksts un foto


===========================================================


Varis Kazaks savā darba laukā.



 




Kokaudzētava "Baltezers" / 2006.g. vasara

















 


Kokaudzētavas "Baltezers" vadītājs Varis Kazaks / 2010.g. 7.jūlijs