sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Pašu ļaudis #
















***
AUGSTU KVALITĀTI KATRĀ DARBA VIETĀ
DAINIS CAUNE 
Ojāra Martinsona fotoattēli 

***



AUGSTU KVALITĀTI KATRĀ DARBA VIETĀ
1982.01.01 Liesma
DAINIS CAUNE
-----------------







=====================

KAS VELK SMAGO KULTŪRAS VEZUMU? 

Šoruden kartupeļi atkal ielija. Ūdens peļķes tīrumā kā ļaunu raganu acis skatījās debesīs smīnēdamas. Redzēs, redzēs, ko nu darīs. Ļaus, lai viss paliek un sasalst dubļos, vai būs tik dulli un līdis rakņāt ārā piemilzušos bumbuļus. Bet ādažnieki nav tie, kas ļaus dzīvai naudai palikt uz lauka. Garus zābakus kājās, siltāku kamzoli mugurā un pie darba. Ar saimnieka apziņu. Visi. Arī kantora sievas, arī kultūras darbinieki, arī priekšnieki un viņu vietnieki. Cik nu vietām ar tehniku iespējams, pārējo ar pašu desmit pirkstiem. Tiešām pa dubļiem. Priekšsēdētāja vietnieks Jānis Leicis pēc tam stāstīs, ka kartupeļu tīrumā palikusi vienas sestdienas un svētdienas tiesa. Cilvēki teikuši, nav ko raizēties. Liksimies visi iekšā, un būs tas darbs nodarīts. Līdz ar gaismu 500 cilvēku un 60 traktoru uzsākuši darbu. Priekšsēdētājs Alberts Kauls piecos no rīta bijis kājās. Ar bateriju rokās stāvējis lauka vienā galā, viņš — Leicis — otrā, veikdami priekšdarbus, lai pēc tam nebūtu ne mazākās kavēšanās, kā saka, pa sētas durvīm. Saskatīt, ka viņiem viss ir — izaudzēto zemē neatstāsi. Sauc to, kā gribi: par darba tikumu vai sirdsapziņu, Viens otrs no tuvējā vasarnīcu rajona gan klusāk, gan skaļāk balamutējis: redz, ko bagātie «Ādaži» demonstrē! Lielās ar savu tehniku un varēšanu. Izdzina cilvēkus sestdienu un svētdienu. It kā nevarētu tos dažus niekus zemē atstāt — mēslojuma tiesai. Šo teikto varētu nepiesaukt, ja arī tagad vēl dažkārt neatrastos viens otrs, kas, izdzirdis «Ādažu» vārdu, atmet ar roku: ko nu tie bagātie. Viņiem jau citas iespējas. Lielu naudu dod palīgražošana. Un tomēr — kaut kādam āķim tur jābūt. Lai saprastu, varbūt neskriet tūlīt uz «Briljantiem», uz «Podnieku» palīgražošanas cehu, bet mēģināt ienākt viņu iespējās un varēšanā, kā saka pa sētas durvīm. Saskatīt, ka viņiem viss ir neatraujami saistīts savā starpā. Kartupeļi rudens lietavu saskādētā laukā, ģimenes, dzimtas stiprums, mazo ādažnieku audzināšanas pamatprincipi, cilvēku savstarpējās attiecības, kultūras klātesamība un atpūtas iespējas. Ražošana kopā ar sadzīves apritēm, ar cilvēka iekšējo pasauli. Vai tieši šajā sapratnē nav meklējama atbilde, kāpēc «Ādažos» ir augstāks dzīves līmenis, stabilāka ražošana un ekonomiskie rādītāji? Tāpēc šajā brīdī, kad tik norūpējušies esam par šī ētiskā pamata veidošanu cilvēkā, būtiski svarīga likās tieši šī kolektīva pieredze un atziņas, kas varētu kļūt noderīgas arī citiem. Tāpēc ar priekšsēdētāju Albertu Kaulu vienojāmies par sarunu, kurā piedalās trīs priekšsēdētāja vietnieki: Mirdza Birze, Māris Forsts un Jānis Leicis, kultūras dzīves vadītāja Irēna Gedertsone, sporta dzīves vadītājs Viesturs Kamšs un arodkomitejas priekšsēdētājs Jānis Jansons. 
— Nav noslēpums, «Ādažos» atšķirībā no citām saimniecībām republikā darbaroku pietiek. Taču ar ko šis kolhozs pievelk cilvēkus? Piesaistīt var dažādi. Imants Ziedonis grāmatā «Tik un tā» par Madlienu raksta: «Pagaidām lauki cenšas pievilkt pilsētniekus ar pelņas iespēju. Bet es domāju, ka daudzus lauki paturētu ar zvaigznēm vien ziemas klusajā logā.» Viņš ir publicists, dzejnieks, jūs — lauksaimnieki, un jums ir savi argumenti. 
J. Leicis: — Esmu pārliecināts, ka bez materiālās puses šo jautājumu apskatīt nevar. Ar zvaigznēm vien būs par maz. Priecāties, kā zied rudzu druva, un palikt bez maizes — vai tas būtu pareizi? Lai paskatāmies mūsu saimniecības vēsturē: sešdesmitajos, septiņdesmitajos, septiņdesmito gadu vidū, kad atnāca Alberts Kauls, kā tad dzīvojām. Domājām uzreiz par visu — darba, dzīvesvietas apstākļiem, apkārtējo kultūru, vidi. Tas arī pievilka. It sevišķi jaunos. 
M. Birze: — Neesmu staigājusi citur skaistumu meklēt. Lai arī maizes rika šeit būtu plānāka, prom neietu. Jaunajiem varbūt tas ir mazliet citādi. Mani reizēm satrauc, ka par maz esam viņos ieaudzinājuši vietas piederības sajūtu. Daži arī ir šeit tā rubļa un saņemamā dzīvokļa dēļ. 
M. Forsts: — «Ādažos» nopelna vairāk nekā citur. Taču tie, kas uz šejieni atnāk, tikai rubļa dzīti, peļņas nolūkos, visai ātri arī aiziet projām. Šeit strādāt nav viegli. Par kaut ko naudu nemaksā. Skatās arī, kādu cilvēks uztur savas mājas apkārtni. Agrāk bija jāstaigā un jāaizrāda. Tagad paši sacenšas savā starpā. — Tīrā mājā jau pie sliekšņa gribas sabristās kurpes vilkt nost. Kā nu tā lāčosi iekšā. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai šī vieta cilvēkam dotu mājas sajūtu. Piederību ģimenei, dzimtai. Manī kopš bērnības dzīvošanas pie vecāsmātes ienākuši priekšstati par lauku ģimeni. Ar saimes galdu un sestdienās ceptās maizes smaržu. Tur taču tiek ielikts tas ētiskais pamats, uz kura var cilvēku audzināt tālāk. 
Cik stipras ir jūsu saimniecības ģimenes? 
J. Leicis: — Ir daudz stipru ģimeņu. It sevišķi tās, kur abi strādā kolhozā. Tas ir savādāk nekā pilsētā. Te intereses veidojas kopēji. Arī mūsu saimniecībā visi atvieglojumi ir virzīti uz ģimeni. 
M. Birze: — Par atvieglojumiem. Nu kaut vai daži. Sāksim ar kāzām. Ja precas divi saimniecības jaunieši, viņi katrs saņem 100 rubļus kāzu pabalstu. Tad vēl var saņemt 500 rubļus aizdevumu. Ja kārtīgi saimniecībā strādā, 50 procenti no šīs summas tiek dzēsti. Kad bērniņi sāk rasties, tad jau mums ir daudz un dažādi atvieglojumi. Trīs gadus saglabājas darba stāžs. Ja ģimenē ir trīs bērni, tā jau skaitās daudzbērnu ģimene. Tur atkal nāk papildu samaksas. 
J. Jansons: — Katrā gadījumā arī, pieņemot darbā, priekšroka tiek dota ģimenei, kur ir bērni. Tam ir savi apsvērumi. Ģimenes cilvēkiem, ja vien viņi nav dzērāji un pasaules klaidoņi, ir jābūt strādīgiem. Tāds cilvēks daudz nopietnāk izturēsies pret savu darbu. 
J. Leicis: — Mazbērnu novietni mēs neveidosim. Aiz tā iemesla, ka bērnam līdz trim gadiem vislabāk tomēr ir pie mātes. Vēl — lai veidotos ciešākas saites starp māti, bērnu, tēvu. Tas arī dod to ģimenes stiprumu. Ne jau velti pie mums bērnudārzā diennakts grupiņa var bērnu iekārtot tikai ar valdes lēmumu. Ne tāpēc, ka vietas nebūtu. Atļauj tikai tad, ja patiešām darbs abiem vecākiem tāds, ka nevar no rītiem un vakaros izvadāt. Atrunas nelīdz, jo ir taču autobusi, kas vadā darbiniekus no visām saimniecības vietām. Speciālos gadījumos arī pašam bērnudārzam ir savs transports. 
— Pavisam nesen jūsu saimniecībā uzcelts jauns bērnudārzs. Gribētos teikt — pils mazuļiem. Atrodas cilvēki, kas, tāpat kā par daudz ko citu, saka: tas jau ko izrādīties ciemiņiem. Vai tas saimniecībai atmaksāsies? 
J. Leicis: — Ja ta atklāti runa, tas ir dārgs. Daudzi to uzskata par kārtējo bagātības izrādīšanu. Taču mēs aizmirstam vienu — mazā cilvēka dvēselīti. Ja tā spēs sevī visu skaisto uzņemt, tad skaista arī veidosies. Tās nav tikai manas domas vien. Tas papagailis, zivtiņa, kas peld, — bērns to uztver un pārdzīvo sevī. Vienkāršs gadījums, par kuru biju pārsteigts. Mazmeita atnāk no bērnudārza un saka: zini, kur mēs bijām? Ekskursijā pa bērnudārzu. Grāmatvedībā, galdniecībā, virtuvē. Tur ir tādas mašīnas un tur dara to un to. Toreiz nodomāju: malači mūsu audzinātāji, kas iedomāja parādīt ne tikai tās vietas, kur bērns spēlējas, bet arī to, cik liels darbs viņiem tiek veltīts. Ļoti audzinoši, šis atklājums bērnam ir ar tālejošām sekām. Ne jau velti jaunā skola top. No šī bērnudārza uz veco skolu aiziet — tas nozīmē nosvītrot visu, kas izdarīts. Arī mājās, bērni no šādas bērnudārza vides atnākuši, sāk ievērot visus trūkumus un nevīžības. Pie mums bērnudārzā ir tā, kāpēc mājās citādi. Daudzām māmiņām tagad jāsāk domāt par savu attieksmi pret kārtību mājās, bērna apģērbā. 
M. Forsts: — Man arī mājās problēmas. Atnāk dēls no bērnudārza un saka: tagad katru dienu bērnudārzā vajadzēs baltu kreklu. Jābūt tīram un kārtīgam. Domāju, ka ir pieļauta liela kļūda līdzšinējā praksē pret cilvēkiem, kas nodarbojas ar bērnu audzināšanu. Bērnudārzos, skolās ir viszemākās algas, vismazākie līdzekļi. Mēs šo kļūdu esam centušies labot. 
J. Leicis: — Praktiskais rezultāts šādai darbībai jau jūtams. Ar saimniecības stipendi jām augstākās un vidējās speciālajās skolās mācās 128 cilvēki. Patlaban jau veidojas neliela speciālistu pārprodukci ja. Bet rezerve jau vienmēr vajadzīga. Pie nozaru vadītājiem, priekšniekiem noskaidrojam, kur un kādi kadri nepieciešami. Lai varētu sekmīgi domāt par nākotni. Jārēķinās ar to, ka pēc skolas beigšanas par lielu vadītāju tūlīt netiks. Vispirms jāpastrādā vienkāršie darbi. 
M. Forsts: — Mācoties akadēmijā, viņi jau zina, ka, atnākušiem šurp, būs sevi jāpierāda darbā. Ka te nebūs tā: tev ir diploms, būsi priekšnieks un pelnīsi lielu naudu. «Ādažos» ir spriegs ritms un temps. Viens otrs šeit neiztur. 
— Labi jau tā spēka gados. Bet kā ir tad, kad cilvēka dzīve velk uz mūža novakari? Pie jums vecie ļaudis ir materiāli nodrošināti, taču vai nav morāli aizmirsti? 
M. Birze: — Veco ļaužu ir ļoti daudz. No mūsu četrarpus tūkstošiem būs kādi astoņi simti četrdesmit pensionāru. Materiāli viņi pilnīgi nodrošināti. Domāju, arī morāli neesam aizmirsuši. iecirkņos ir sociālās nodrošināšanas padomes. Tās arī skatās, kā katram varētu līdzēt. Atnāk cilvēks — tur vajag zirgu, tur malciņu. Nekad netiek atteikts. Nesen pat no viena iecirkņa atnāca: šie gribot braukt uz «Sprīdīšiem» ekskursijā, autobusu vajagot. Lūdzu! Ja runājam par pasākumiem, tad, piemēram, rīkojam pensionāru vakarus. Pērn veselus piecus. Vasarā. Piecas sestdienas un svētdienas. Mēs viņus izvadājām pasaimniecību. Paēdām kopējas pusdienas, pēc tam kultūras namā bija koncerts. Izdancojāmies. 
— Dažkārt esmu iegadījusies braucienos kopā ar jūsu cilvēkiem. Ir tomēr atšķirība, kā savu darbu dara, teiksim, viens šoferis un otrs. Viens atbrauc laikā, atsaucīgs, laipns. Pa ceļam padzīs velnu, pasmiesies. Autobuss tīrs, nekur nekas ne mētājas. Otrs — burkšķ. Mūžīgu pretenziju pilns. Autobuss nebūt nespīd un nelaistās. Vai tas nepieder pie kultūras jautā juma? 
M. Forsts: — Domāju, kopumā tā nav raksturīga aina. Gadījuma rakstura cilvēku praktiski nav. Šoferiem tagad esam paredzējuši vienotu formu. Pēc tās uzreiz varēs redzēt, ka tā ir «Ādažu» firma. Tas, manuprāt, disciplinē. 
M. Birze: — Tas pats par traktoristiem. Kādreiz, kad ir tehnikas skates, attaisi durvis — un izveļas vesels būkšķis lupatu un avīžu. To ārpusi jau viņš ir pacenties novidžināt, bet iekšpuse atstāta tāda pati. Visiem jau pienācīgu attieksmi pret kārtību un darbu uzreiz neieaudzināsi. 
J. Leicis: — Cilvēki par to reizēm kaut kā neiedomājas. Kaut vai tāds gadījums. Tolaik strādāju Pabažos. Jauns puisis brauc uz 150-nieka. Lauki nelīdzeni sastrādāti. Pats ārdījās par tādu neakurātību. Tagad rudens arums iet, viņš darbojas ar kultivatoru. Pieeju klāt, skatos, brauc, ta kā arts. Prasu: puis, tu apjēdz, ko dari? Es saprotu, ka tev ir grūti šķērsām, bet pa diagonāli taču vari. O, man ne prātā neienāca — viņš atbild. Galu galā varētu no viņiem atteikties. Bet arī te mums savs apsvērums — viņi ir vietējie, nekur projām neaizies. Klimtīs tikai apkārt un taisīs cita veida nekārtības. Labāk, lai ir pie vietas. Zināmās robežās viņiem tad tomēr jāturas. Citādi cilvēki ar pirkstiem nobakstīs. 
— «Ādažos» ir grūti jāstrādā. Tas, ka te par velti naudu nemaksā, dzirdēts vairākkārt. Un tomēr — vai reizēm ar šo darbu cilvēkam netiek nodarīts pāri. Piemēram, vasarā dzīvojām Saulkrastos, un no jūsu saimniecības Pabažu gala vienām mājām ņēmām pienu. Vienreiz aizbraucam, sakām, kāpēc neatnācāt, Saulkrastos bija interesants sarīkojums. Viņi atmet ar roku, ko nu ies. Kā no rīta sāku strādāt, tā līdz vēlam vakaram. «Ādažos» tāds darbs. 
J. Leicis: — Tā jau ir. Nevaram apgalvot, ka cilvēks nostrādā astoņas stundas un iet mājās. Bet tāds ir zemnieka darbs. Tā ir lauku dzīve, un te nevar no zvana līdz zvanam. Ziema toties pabrīvāka. Tā jau nav, ja cilvēkam ļoti vajag, vienmēr var izkārtot brīvu. Sestdienās un svētdienās sistemātiski arī nepraktizējam strādāt. Ja runājam par lauku darbiem, tad atsevišķi traktori dažkārt iziet darbā. Lai veiktu priekšdarbus nākošajai nedēļai. Brīvdienu atdodam citā dienā. Arī sievietēm, kurām ir mazi bērni. Nāk skolas sākums, katrai taču jāsagatavojas šim brīdim. Dažkārt iedodam brīvdienu darbdienā. 
— Cilvēka enerģijas krājumi nav neizsmeļami. Bet tos var atjaunot. Arī pabumbojot, paskrienot, paslēpojot... «Ādažos» tagad uzcelts jauns sporta komplekss. Vai zināmā mērā šī zāle nepārvērtīsies par tādu kā reprezentācijas vietu, kur sacentīsies pasaulslavenas komandas? 
V. Kamšs: — Mēs visu laiku īrējām zāles daudzās vietās. Gan Rīgā, gan Carnikavā. Tagad visas sporta nodarbības varēs notikt uz vietas. Mūsu priekšsēdētāja galvena prasība — lai nodarbotos ar jaunatni un bērniem. Tas arī ir pareizākais punkts, šobrīd ap 200 bērnu iesaistīti regulārās nodarbībās. Trenējamies basketbolā, volejbolā. Darbojas vispārējās fizkultūras grupas. Zāle ir liela, visiem pietiks vietas. Otrajā stāvā ir cīņas paklājs un vingrošanas zāle. Neapšaubāmi, notiks arī sacensības. Pat tādas, kur sacentīsies slavenas komandas. Taču es domāju, ka cilvēki labprāt atnāks paskatīties šos mačus. Vienu otru reizi labprātāk nekā uz kādu kultūras nama pasākumu. Tā būs noslogota ziemās, kad cilvēki pabrīvāki. Vasarā tā būs tukša. Un tas netraucēs arī patrenēties kādai izlases komandai. Viss ir saplānojams un izdarāms. Zālē cauru dienu būs treneris dežurants. Vajag konsultāciju — lūdzu. 
— Viesturs saka: vienu otru reizi cilvēki atnāks maču paskatīties labprātāk nekā uz kultūras nama balli. Tas nozīmē, ka kultūras saiešanas jārīko tik interesantas, lai «sit pušu» visus sporta mačus. Bet kā ir patlaban? Vai līdzās augstajam dzīves līmenim kultūras nams piedāvā tikpat un vēl augstāku kultūras programmu? 
M. Forsts: — Kultūras nama rosība saimniecībā ir stipri jūtama. Praktiski katru dienu tur kaut kas notiek. Ja ne kultūras pasākumi, tad dažādas lauksaimnieku tikšanās, apspriedes, delegāciju viesošanās, citu organizāciju vakari. Turpat mēģina arī pašdarbības kolektīvi. Tautas deju ansamblis «Sprigulītis», vokālie ansambļi, pūtēju orķestris, bērnu kolektīvi. Notiek arī interesanti vakari, piemēram, mūsu ģimeņu klubs ir ar senām tradīcijām. 
I. Gedertsone: — Strādāju kultūras namā samērā īsu laiciņu. Katrs jauns cikls sākas ar patukšu zāli, līdz pamazām tā piepildījās ar dalībniekiem. Tautas universitātes nodarbībās, ko organizē Mākslas darbinieku nams, pērn mums bija kādi 150 cilvēki, taču šogad jau pāri par diviem simtiem. Tas pats ir ar kafejnīcu vakariem. Pagājušajā gadā — knapi simts, šogad jau dalās vecuma grupās un organizējam papildu vakarus. Darba gan ir daudz, un reizēm pietrūkst laika piestrādāt pie katra šāda pasākuma. Savā darbībā mēģinām izmantot arī gatavas programmas, pieskaņojot tās mūsu vajadzībām, šeit ar koncertiem ciemojas republikas estrādes kolektīvi. Mums dziedāja arī kamerkoris «Ave sol». īpatnēja situācija — Rīgā biļetes nevar dabūt, bet mūsējie tomēr atnāca mazāk nekā uz estrādes koncertiem. 
J. Leicis: — Tāpēc, ka cilvēki nav radināti nopietnākai uztverei. Bieži viņiem piedāvājam atvieglinātas programmas, šaurām interesītēm. Bet vai tas ir pareizākais virziens? Bez tam «Ādažu» cilvēki, būdami pilsētas tuvumā, ir izlepuši. 
- Ar to jārēķinās. 
Tāpēc, ja ko organizējam, vajag, lai būtu interesanti un pietiekami dziļi. Nepieciešami un saistoši ir Tautas universitātes vakari: tikšanās ar aktieriem, režisoriem. Taču, ja tā stingri vērtē, arī tajos ir momenti, kas nav izmantoti maksimāli. Nevar tādā vakarā pienākt brīdis, kad aktieris stāv zāles priekšā un saka: ko lai es jums vēl pastāstu. Personība nāk cilvēku priekšā, lai uzņemtos izglītojošo un audzinošo funkciju. Aicina, ceļ augstākai domai. Vispārzināmas patiesības nav vajadzīgas. Nepieciešams tas impulss, kas cilvēku mudina, izglīto, dod gaismas stara sajūtu. 
— Jādomā par to garīgo piepildījumu, ko cilvēks tajā vakarā saņem. Atbrauc mākslinieks, un tu esi spiests ņemt par labu visu, ko viņš atvedis līdzi. Vienā no kafejnīcu vakariem pie jums biju klāt, kad aktieris ieradās ne jau labākajā skaidrības pakāpē. Toreiz domāju, ko es darītu kultūras darbinieka vietā? Laikam teiktu: brauciet mājās! Iztiktu ar dejām. Atvainotos cilvēkiem, ka tā iznācis. 
I. Gedertsone: — Šī problēma ir atrisinājusies pati no sevis. Sakarā ar jaunajiem lēmumiem. 
M. Forsts: — Satura problēma pasākumā taču ir palikusi un būs. 
J. Leicis: — Ar kādu saturu iziet pie cilvēka. Dažs labs atbrauc ciemos ar divdesmit gadu vecu programmu. Tās seklības, tās vecās patiesības. Cilvēks jau nelēks kājās un nekliegs: brauc prom! Itkā pieņem visu. Arī pikantērijas un lētus jokus. Var stāstīt aizkulišu anekdotes, Bet var arī citādi. Tā, lai, aizgājis mājās, vēl ilgi būtu tās garīgās pacilātības sajūtā, ko devis vakars. 
M. Forsts: — Dzīvē viss ir salīdzinājumā. Ja pavēro, kā strādā citu kolhozu kultūras darbinieki, tad jāteic, ka mūsu cilvēkiem darbošanās griba un vēlēšanās izdarīt ir diezgan liela. Paralēli šim kultūras nama darbam tiek organizēti kolektīvie braucieni uz teātriem, koncertiem, izstādēm. Kultūras nama direktorei jābūt klāt dažādos kolhoza pasākumos. Ja reizēm arī vakari nav tik izdevušies, tad noteikti ir pietrūcis tā paša nepielūdzamā laika un varbūt pieredzes. 
M. Birze: — Pareizi. Bet, tā kā saimniecības darbā nekur netiek dotas atlaides, tad arī kultūras darbā tās jāievēro. Turklāt ņemot vērā, ka tieši šī darbība veido cilvēka garīgo pasauli, kā tagad saka, ētisko pamatu. Vienu laiku jau par to nerunājām un, jāatzīstas, nedomājām. Tikai nupat esam aptvēruši, ka galvenais ir un paliek pats cilvēks. 
J. Leicis: — Ne jau aiz bagātības vai lielības mūsu saimniecība iedibināja prēmiju par labāko īso stāstu. Kopā ar žurnālu «Skola un Ģimene». Es te redzu vairākas plusa zīmes. Veicinām rakstnieku pievēršanos lauku tematikai. Taču vēl lielāks ieguvums ir mūsu pašu cilvēkiem. Tas piesaista viņus literatūrai, tiem procesiem, kas gūst risinājumu šajos darbos. Zināmā mērā arī morāli ceļ. Viņi lepojas ar to, ka saimniecība nenodarbojas tikai ar ikdienišķās maizes jautājumiem. Tāpat ar Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša piemiņas glabāšanu un kopšanu. Viens otrs, kas dzejas grāmatu varbūt netika rokās ņēmis, tagad, piedaloties emocionāli organizētajos pasākumos, maina savu attieksmi. 
— Vai centra kultūras nama darbība aptver visus kolhoza cilvēkus? Liekas, reizēm pavīd vienas un tās pašas sejas sarīkojumos. Bet citi netiek pie nākšanas. 
I. Gedertsone: — Informācija par pasākumiem tiek nodota kultūras darba organizatoriem, izzvanot pa visiem iecirkņiem. Tāpat arī cenšamies laikus izlikt afišas. Domāju, kas jau grib, tas atnāk. Mums Pabažu galā ir klubs. Drīz to izremontēs. Sāks darboties pulciņi. Liela daļa noteikti ies uz turieni piedalīties sarīkojumā. Ērtāk. Tuvāk pie mā jas. 
J. Leicis: — Man liekas, ka tieši tas mums ir vājākais punkts. Cilvēki nezina, kas kultūras namā notiek. Ne visi atbrauks izlasīt afišu. Divus gadus biju Pabažos un zinu, ka informācija līdz turienei bieži nenonāk, paliek telefona vada galā. Vajadzētu meklēt citus propagandas veidus. Varbūt atrast iespēju braukt pašiem. Tiešais kontakts ir vissvētīgākais. No rīta aizbraukt pie dispečera un tur cilvēkiem pastāstīt, kas būs nedēļas nogalē. Dzīvais vārds ir dzīvais vārds. Vajag tuvāk tautai paieties. Vai būtībā tieši šī darbība nav uzskatāma par kultūras darbinieka augstāko misiju? Ne tikai sagatavot vakaru un gaidīt, kas atnāks, bet iet pašam aicināt. Tā modinot cilvēkos interesi par mākslu un kultūras procesiem. Kultūras darbiniekam jābūt saistaudam starp mākslas vērtībām un cilvēku. Ikdienas rūpēs, steigā un bieži vien  pelēcībā iegrimuši, cilvēki apmierinās tikai ar to, ko savās pārraidēs piedāvā televīzija. Taču garīguma no tām var iemantot pamaz. Vairāk informatīvi bagātināt sevi. Tāpēc kultūras nama funkcija ir dot šo emocionālo lādiņu. Prieks arī vajadzīgs. Taču ir svarīgi, lai prieki nenoslīktu rosolbļodās, matu cirpšanās un modes čaukstoņā. Šiem elementiem ierādāma sava vieta saviesīgā vakarā, taču ne galvenā.
Māris Forsts labi pateica: satura problēmai jābūt dominējošai. Bez tā viss dzīvē kļūst bezdvēselisks un sīks. Sarunas sākumā pieminētajā Imanta Ziedoņa grāmatā «Tik un tā» rakstīts: «Svētīgas ir pārdomu stundas. Varbūt, ja tādu būtu vairāk, mazāk vajadzētu gausties par trūkumiem un neizdarību? ...» Mums visiem. 

Ar «Ādažu» cilvēkiem runāja Dz. Smiltēna 

KAS VELK SMAGO KULTŪRAS VEZUMU?
1986.02.22 Cīņa


===========
PATEICĪBA PAR KRIETNO DARBU
1975.03.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Zīle, D.

======================




















***
AR STIPRĀM SAKNĒM 
CIEMOS PIE KOPSAIMNIECĪBAS «ĀDAŽI» JAUNIEŠIEM

Ādažu kopsaimniecība ir pazīstama visā Latvijā. Te rūpīgi un maksimāli pārdomāti izmantota ik zemes pēda, ik lauksaimnieciskās ražošanas iespēja, ik cilvēka māka un talants. Kolhoza ienākumi pērn sasnieguši turpat septiņus miljonus rubļu. Nav viegli izvērtēt, cik liela daļa no tiem nopelnīta ar vairākus simtus lielā kopsaimniecības jauniešu kolektīva rokām, kāds ir viņu devums saimniecības labajai slavai. Tikšanās sākumā ar  komjauniešu dzīves vadītāju Aiju Tūci runājām par to, vai jauniešiem patīk savā ciemā un kāpēc? 
— Pati esmu strādājusi Rīgā, tad atgriezos kolhozā. Nu jau četrus gadus strādāju par lopkopības grāmatvedi, un esmu apmierināta gan ar darbu gan sabiedrisko dzīvi. Nemaz nezinu, kā varētu bez tā iztikt. Ir ļoli interesanti allaž būt kopā ar jauniešiem, zināt viņu vajadzības, rīkot visdažādākos kolektīvos pasākumus Nepatiku sabiedriskajā darbā sagādā mazāk atsaucīgi jaunieši. Tiesa, viņu ir maz. Lielum lielā daļa pie mums tomēr pierādījuši, ka iespējams sekmīgi apvienot darbu ar jauniešu pasākumiem. Komjauniešu organizācijas pirmā ceturkšņa darba plāns, kas jau īstenojies dzīvē, liecina par daudzpusīgām jauniešu sabiedriskajām aktivitātēm. Politiskās izglītības jomā līdz ar mācībām notikuši tādi interesanti pasākumi kā tikšanās ar radio un televīzijas politiskajiem komentētājiem. Modernais kopsaimniecības kultūras nams savukārt ik vakaru sasauc kopā pašdarbības dalībniekus — dziedātājus, dejotājus, mūziķus - īpaši lielu ievērību Latvijas mērogā guvis ādažnieku estrādes ansamblis «Suvenīrs». Tā pūrā ir daudzi «vērtīga kaluma» laureāta tituli, daudzas uzstāšanās Latvijā un aiz tās robežām. Zīmīgi, ka ansambļa kodolu veido visai parasti cilvēki, kolhoznieki, nevis «estrādes zvaigznes». Ansambļa solists Jānis Vanags ir elektriķis, mūziķi A. Radioņenko, L. Kasjonoks, V. Zirnis strādā kokapstrādes cehā, sieviešu vokālā ansambļa dalībniece Indra Lapiņa strādā par sekretāri. Visi viņi ir arī komjaunieši. Pa ceļam uz pirmo brigādi gar salapojušo ābeļdārzu mums aizducina garām pāris puišu uz motocikliem. — Tas pie mums cieņā, jūs taču zināt «Ādažu» motobolistus? Nu, un puikas arī ar to «saslimuši»! Pastrādā pa vasaras brīvlaiku kolhozā, nopelna naudu motociklam un tad nu braukā, — stāsta A.Tūce. Saimniecības mehāniskajās darbnīcās satieku arī šīs slimības «vaininiekus» — «Ādažu» motobola komandas vīrus. Starp viņiem ir trīs Zirņu ģimenes pārstāvji: vecākais, Agris, ir komandas treneris, pārējie divi — spēlētāji. Visi PSRS sporta meistari. 
Tomēr saruna ar Daini Zirni, visjaunāko no trim brāļiem, komjaunieti, mazāk skar sportu un vairāk rit par to, kas tad īsti saista jauniešus pie saimniecības. 
— Te ir labi dzīvot. Būtu brīnums, ja notiktu pretējais un jaunieši dotos no kolhoza projām. Ādaži nemaz nav sliktāki par pilsētu, nopelnīt te var tikpat un pat vairāk. (Vēlāk līdzīgas atsauksmes tieši šajā, materiālajā jomā, man sniegs arī par citu arodu pārstāvjiem — mehanizatoriem, lopkopjiem, dārzniekiem, palīgnozaru strādniekiem.) Mūsu pašu vecāku dzimtā pilsēta ir Rīga, tomēr šobrīd gandrīz visi esam pārcēlušies šurp. Ar «Ādažu» motobolistu vārdu daļēji saistās vēl viens saimniecības dzīvei raksturīgs pasākums — daudzās tikšanās ar ārzemju jauniešiem. Nu jau par tradīciju kļuvuši apmaiņas braucieni starp Ādažu un Drēzdenes betona rūpnīcas motobolistiem, kuros piedalās arī citi jaunieši. Pērn apmaiņas kārtībā Ādažos vasaru pavadīja 30 bulgāru jaunieši — studentu celtnieku vienību dalībnieki. Ādažnieku uzslavu izpelnījās gan viņu darbs, gan sirsnīgā, atsaucīgā piedalīšanās kolhoza sabiedriskajā dzīvē. Draudzība saista Ādažu jauniešus arī ar Polijas populārā mākslinieciskā kolektīva — deju ansambļa «Slask» dalībniekiem, kas viesojušies kopsaimniecībā. Ustins Solovjovs, ar kuru kopā klausāmies Aijas stāstījumu par ārzemju jauniešiem, tikai pusgadu kā atgriezies no dienesta Padomju Armijā, strādā kopsaimniecībā par šoferi, ir aktīvs jauniešu sabiedriskajās rosībās. Netraucē arī tas apstāklis, ka viņam latviešu valodu vieglāk saprast, bet grūtāk runāt, — puisis mazliet kautrējas, jūtot, ka akcenti «ieklūp» aplamās vietās. Svarīgākais tomēr ir paveiktais, vēlme daudz ko darīt citu jauniešu labā. Un tā pēc viņa domas skan: te ir interesanti. Arī turpmāk palikšu tepat. Vienīgi vēl pamācīšos. Viņš ir beidzis tehnisko skolu un pašlaik sapņo par mācībām industriālajā politehnikumā. Tādu puišu un meiteņu kolhozā nav mazums - viņi mācās gan tehnikumos, gan augstskolās, jo saimniecībai, kurai ir tik plaši attīstītas visas ražošanas nozares un kur strādā ap 1600 kolhoznieku, ir nepieciešami visdažādākie speciālisti. Diploms nenozīmē tikai augstāk atalgotu darbu, tas apliecina katra jaunieša vēlēšanos pilnveidot savu aroda meistarību. Natālija Lukjanoviča pagaidām strādā par kopētāju kopsaimniecības celtniecības un projektēšanas grupā un līdztekus mācās LVU Ekonomikas fakultātē. Dārznieks Donāts Janēvics nesen beidzis LVU Bioloģijas fakultāti. — Mūsu saimniecība ir tik plaša, ka pats darbs prasa arvien augstāku izglītību, — jauniešu tiekšanos mācīties komentē A. Tūce. 

Rit parasta darba diena "Ādažos". Uz brīdi pie ēnainā laukuma ciemata centrā piestājis arī šoferis Ustins Solovjovs. Viņš un Aija Tūce stāsta par Ādažu jauniešu dzīvi un sabiedriskajām rosmēm. 

AR STIPRĀM SAKNĒM
1972.06.15 Dzimtenes Balss
V. ARUMS
***




pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Alderi Vallijas Gumbeles atmiņās #

Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi
Pa lētāko ceļu 

Mūsu rajonā ir visā Latvijā pazīstamie ezeri — Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezeri. Ir skaisti to dzidrie ūdens plašumi, smilšainie krasti, kas pāriet varenu priežu audzēs. Darbaļaudis iemīļojuši te atpūsties. Taču vēl nozīmīgāki šie ezeri kopā ar straujo Gauju un tos savienojošiem kanāliem. Tas ir ūdensceļš, pa kuru piegādā koksni Rīgas uzņēmumiem. Septiņgadē, kad arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta taupībai katrā jomā, tas iegūst sevišķu nozīmi, jo ūdensceļš ir lētākais transporta veids. Ieradāmies pie Mazā Baltezera, lai iepazītos ar pludinātāju pašreizējām darba sekmēm. Aprīlī, maijā un jūnijā līdz mēneša
vidum pludinātāju brigādes, ko vada A. Emsiņš, A. Vītols, J. Kaņeps un citi, strādāja visā pāri par 300 killometru garajā Gaujas trasē. Tagad apmēram 50 tūkstoši 
kubikmetru koksnes koncentrēti Mazajā Baltezerā. Pirms desmit gadiem pludinātāji M. Egle un J. Krēmanis ierosināja arī šeit koku šķirošanai iekārtot speciālu šķirošanas dārzu. Mūsu zemes upēs, pa kurām pludina kokus, šādi dārzi sastopami visur. Tur straume virza stumbrus, bet pludinātājiem atliek tikai tos ievirzīt vajadzīgos nodalījumos. Bet šeit, ezerā, kur straumes nav? M. Egle un J. Krēmanis atcerējās vēja spēku. Lūk, tas tagad dzen kokus pa šķirošanas dārza koridoriem. Pašlaik te strādā E. Osīša vadītā kompleksā brigāde. Vairums tās locekļu ir pieredzējuši ļaudis, kas pludināšanā strādā ne pirmo gadu. Vairāki no viņiem strādājuši pat uz Volgas un Kamas, pie straujajām Karēlijas upēm. Katru dienu brigāde izpilda uzdevumus par 180— 200 procentiem. Protams, darbu ļoti sekmē pēdējā laikā valdošie labvēlīgie vēji, bet vēl lielāks nopelns šo panākumu kaldināšanā ir šķirotāja V. Zariņa, enkurnieka T. Konrāda, motorista un pluldināšanas iecirkņa komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra E. Gumbeļa un citu pašaizliedzīgajam darbam. Gaujas pludināšanas iecirkņa kolektīvs rūpējas, lai Rīgas kokapstrādāšanas uzņēmumi paredzētajā laikā saņemtu izejmateriālu.  

J._Ozoļa teksts
* Darba Balss / 12.07.1959
Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi

No Vallijas Gumbeles atmiņām:
„Rau, tepat rindā kaimiņos visas mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti – ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis no Dumpjiem, tur ir tāda maza  upīte, un tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs, bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.

Alderu  muižas - Hollershof 
 kalpu māja















 
Alderu muiža - Hollershof.

Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim piederējis arī pieminētais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca jau padomju laikos,  ģimeni izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt, no zemes tikai ļāvis lasīt, bet kokos kāpt uz to stingrāko aizliedzis. Visa Dauguļu dzimta atdusas Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu godības šodien vairs pāri nav palicis. 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš pats sev padarīja galu to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani seņči, arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana mamma tur strādāja.

 

 





 
Alderos pie veco plostnieku un enkurnieku mājām











 
Viena no Dauguļa alusbrūža ēkām


 
Alus darītava. Alderos ražotais alus bija augstas kvalitātes,
Rīgā tas spēja konkurēt pat ar vienu otru lielo vācu alus darītavu produkciju


Aldermuižas krogus ēka


 
2020.g.

Alderu bijušais traktieris



Piestātne pie Aldera kroga



Zīmogi no Alderu muižas laikiem
Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas varēja  būt ap 1936.gadu, muižu aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5 lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak,

neuztraucieties, uz jums neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha, mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka spējām vairs nešaubījās, vēlāk viņa pie gaišreģa bija vēlreiz. „Jūs ievērojāt to jauno cilvēku?” viņš teicis. „Tas ir mūsu jaunais valstsvīrs.” Vēlāk izrādījās – jā, Vilis Lācis! „Divi vien sēdējām,” mamma stāstīja, „kā es varēju neievērot?”

 
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas navmūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta  zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene.
Mans tēvs manu māti satika šeit, Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu!