sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Pašu ļaudis #
















***
KVALITĀTI KATRĀ DARBA VIETĀ

DAINIS CAUNE 
Ojāra Martinsona fotoattēli 

***



1982.01.01 Liesma
-----------------



























***
AR STIPRĀM SAKNĒM 
CIEMOS PIE KOPSAIMNIECĪBAS «ĀDAŽI» JAUNIEŠIEM

Ādažu kopsaimniecība ir pazīstama visā Latvijā. Te rūpīgi un maksimāli pārdomāti izmantota ik zemes pēda, ik lauksaimnieciskās ražošanas iespēja, ik cilvēka māka un talants. Kolhoza ienākumi pērn sasnieguši turpat septiņus miljonus rubļu. Nav viegli izvērtēt, cik liela daļa no tiem nopelnīta ar vairākus simtus lielā kopsaimniecības jauniešu kolektīva rokām, kāds ir viņu devums saimniecības labajai slavai. Tikšanās sākumā ar  komjauniešu dzīves vadītāju Aiju Tūci runājām par to, vai jauniešiem patīk savā ciemā un kāpēc? 
— Pati esmu strādājusi Rīgā, tad atgriezos kolhozā. Nu jau četrus gadus strādāju par lopkopības grāmatvedi, un esmu apmierināta gan ar darbu gan sabiedrisko dzīvi. Nemaz nezinu, kā varētu bez tā iztikt. Ir ļoli interesanti allaž būt kopā ar jauniešiem, zināt viņu vajadzības, rīkot visdažādākos kolektīvos pasākumus Nepatiku sabiedriskajā darbā sagādā mazāk atsaucīgi jaunieši. Tiesa, viņu ir maz. Lielum lielā daļa pie mums tomēr pierādījuši, ka iespējams sekmīgi apvienot darbu ar jauniešu pasākumiem. Komjauniešu organizācijas pirmā ceturkšņa darba plāns, kas jau īstenojies dzīvē, liecina par daudzpusīgām jauniešu sabiedriskajām aktivitātēm. Politiskās izglītības jomā līdz ar mācībām notikuši tādi interesanti pasākumi kā tikšanās ar radio un televīzijas politiskajiem komentētājiem. Modernais kopsaimniecības kultūras nams savukārt ik vakaru sasauc kopā pašdarbības dalībniekus — dziedātājus, dejotājus, mūziķus - īpaši lielu ievērību Latvijas mērogā guvis ādažnieku estrādes ansamblis «Suvenīrs». Tā pūrā ir daudzi «vērtīga kaluma» laureāta tituli, daudzas uzstāšanās Latvijā un aiz tās robežām. Zīmīgi, ka ansambļa kodolu veido visai parasti cilvēki, kolhoznieki, nevis «estrādes zvaigznes». Ansambļa solists Jānis Vanags ir elektriķis, mūziķi A. Radioņenko, L. Kasjonoks, V. Zirnis strādā kokapstrādes cehā, sieviešu vokālā ansambļa dalībniece Indra Lapiņa strādā par sekretāri. Visi viņi ir arī komjaunieši. Pa ceļam uz pirmo brigādi gar salapojušo ābeļdārzu mums aizducina garām pāris puišu uz motocikliem. — Tas pie mums cieņā, jūs taču zināt «Ādažu» motobolistus? Nu, un puikas arī ar to «saslimuši»! Pastrādā pa vasaras brīvlaiku kolhozā, nopelna naudu motociklam un tad nu braukā, — stāsta A.Tūce. Saimniecības mehāniskajās darbnīcās satieku arī šīs slimības «vaininiekus» — «Ādažu» motobola komandas vīrus. Starp viņiem ir trīs Zirņu ģimenes pārstāvji: vecākais, Agris, ir komandas treneris, pārējie divi — spēlētāji. Visi PSRS sporta meistari. 
Tomēr saruna ar Daini Zirni, visjaunāko no trim brāļiem, komjaunieti, mazāk skar sportu un vairāk rit par to, kas tad īsti saista jauniešus pie saimniecības. 
— Te ir labi dzīvot. Būtu brīnums, ja notiktu pretējais un jaunieši dotos no kolhoza projām. Ādaži nemaz nav sliktāki par pilsētu, nopelnīt te var tikpat un pat vairāk. (Vēlāk līdzīgas atsauksmes tieši šajā, materiālajā jomā, man sniegs arī par citu arodu pārstāvjiem — mehanizatoriem, lopkopjiem, dārzniekiem, palīgnozaru strādniekiem.) Mūsu pašu vecāku dzimtā pilsēta ir Rīga, tomēr šobrīd gandrīz visi esam pārcēlušies šurp. Ar «Ādažu» motobolistu vārdu daļēji saistās vēl viens saimniecības dzīvei raksturīgs pasākums — daudzās tikšanās ar ārzemju jauniešiem. Nu jau par tradīciju kļuvuši apmaiņas braucieni starp Ādažu un Drēzdenes betona rūpnīcas motobolistiem, kuros piedalās arī citi jaunieši. Pērn apmaiņas kārtībā Ādažos vasaru pavadīja 30 bulgāru jaunieši — studentu celtnieku vienību dalībnieki. Ādažnieku uzslavu izpelnījās gan viņu darbs, gan sirsnīgā, atsaucīgā piedalīšanās kolhoza sabiedriskajā dzīvē. Draudzība saista Ādažu jauniešus arī ar Polijas populārā mākslinieciskā kolektīva — deju ansambļa «Slask» dalībniekiem, kas viesojušies kopsaimniecībā. Ustins Solovjovs, ar kuru kopā klausāmies Aijas stāstījumu par ārzemju jauniešiem, tikai pusgadu kā atgriezies no dienesta Padomju Armijā, strādā kopsaimniecībā par šoferi, ir aktīvs jauniešu sabiedriskajās rosībās. Netraucē arī tas apstāklis, ka viņam latviešu valodu vieglāk saprast, bet grūtāk runāt, — puisis mazliet kautrējas, jūtot, ka akcenti «ieklūp» aplamās vietās. Svarīgākais tomēr ir paveiktais, vēlme daudz ko darīt citu jauniešu labā. Un tā pēc viņa domas skan: te ir interesanti. Arī turpmāk palikšu tepat. Vienīgi vēl pamācīšos. Viņš ir beidzis tehnisko skolu un pašlaik sapņo par mācībām industriālajā politehnikumā. Tādu puišu un meiteņu kolhozā nav mazums - viņi mācās gan tehnikumos, gan augstskolās, jo saimniecībai, kurai ir tik plaši attīstītas visas ražošanas nozares un kur strādā ap 1600 kolhoznieku, ir nepieciešami visdažādākie speciālisti. Diploms nenozīmē tikai augstāk atalgotu darbu, tas apliecina katra jaunieša vēlēšanos pilnveidot savu aroda meistarību. Natālija Lukjanoviča pagaidām strādā par kopētāju kopsaimniecības celtniecības un projektēšanas grupā un līdztekus mācās LVU Ekonomikas fakultātē. Dārznieks Donāts Janēvics nesen beidzis LVU Bioloģijas fakultāti. — Mūsu saimniecība ir tik plaša, ka pats darbs prasa arvien augstāku izglītību, — jauniešu tiekšanos mācīties komentē A. Tūce. 

Rit parasta darba diena "Ādažos". Uz brīdi pie ēnainā laukuma ciemata centrā piestājis arī šoferis Ustins Solovjovs. Viņš un Aija Tūce stāsta par Ādažu jauniešu dzīvi un sabiedriskajām rosmēm. 

AR STIPRĀM SAKNĒM
1972.06.15 Dzimtenes Balss
V. ARUMS
***




pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Alderi Vallijas Gumbeles atmiņās #

Alderu plostnieks - Gumbeļa kungs / 20. gs. 90 gadi
Pa lētāko ceļu 

Mūsu rajonā ir visā Latvijā pazīstamie ezeri — Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezeri. Ir skaisti to dzidrie ūdens plašumi, smilšainie krasti, kas pāriet varenu priežu audzēs. Darbaļaudis iemīļojuši te atpūsties. Taču vēl nozīmīgāki šie ezeri kopā ar straujo Gauju un tos savienojošiem kanāliem. Tas ir ūdensceļš, pa kuru piegādā koksni Rīgas uzņēmumiem. Septiņgadē, kad arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta taupībai katrā jomā, tas iegūst sevišķu nozīmi, jo ūdensceļš ir lētākais transporta veids. Ieradāmies pie Mazā Baltezera, lai iepazītos ar pludinātāju pašreizējām darba sekmēm. Aprīlī, maijā un jūnijā līdz mēneša
vidum pludinātāju brigādes, ko vada A. Emsiņš, A. Vītols, J. Kaņeps un citi, strādāja visā pāri par 300 killometru garajā Gaujas trasē. Tagad apmēram 50 tūkstoši 
kubikmetru koksnes koncentrēti Mazajā Baltezerā. Pirms desmit gadiem pludinātāji M. Egle un J. Krēmanis ierosināja arī šeit koku šķirošanai iekārtot speciālu šķirošanas dārzu. Mūsu zemes upēs, pa kurām pludina kokus, šādi dārzi sastopami visur. Tur straume virza stumbrus, bet pludinātājiem atliek tikai tos ievirzīt vajadzīgos nodalījumos. Bet šeit, ezerā, kur straumes nav? M. Egle un J. Krēmanis atcerējās vēja spēku. Lūk, tas tagad dzen kokus pa šķirošanas dārza koridoriem. Pašlaik te strādā E. Osīša vadītā kompleksā brigāde. Vairums tās locekļu ir pieredzējuši ļaudis, kas pludināšanā strādā ne pirmo gadu. Vairāki no viņiem strādājuši pat uz Volgas un Kamas, pie straujajām Karēlijas upēm. Katru dienu brigāde izpilda uzdevumus par 180— 200 procentiem. Protams, darbu ļoti sekmē pēdējā laikā valdošie labvēlīgie vēji, bet vēl lielāks nopelns šo panākumu kaldināšanā ir šķirotāja V. Zariņa, enkurnieka T. Konrāda, motorista un pluldināšanas iecirkņa komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra E. Gumbeļa un citu pašaizliedzīgajam darbam. Gaujas pludināšanas iecirkņa kolektīvs rūpējas, lai Rīgas kokapstrādāšanas uzņēmumi paredzētajā laikā saņemtu izejmateriālu.  

J._Ozoļa teksts
* Darba Balss / 12.07.1959
Ēriks Kārlis un Vallija Gumbeļi

No Vallijas Gumbeles atmiņām:
„Rau, tepat rindā kaimiņos visas mājiņas ir līdzīgas viena otrai, visas celtas apmēram vienā laikā, sākumā kā guļbūvītes, bet vēlāk apmūrētas ar ķieģeļiem. Starp citu, un tas ir interesanti – ķieģeļi tika ražoti tepat uz vietas. Lūk, kur pa logu var redzēt – tur kādreiz ir bijis ķieģeļu ceplis. 20. gadsimta sākumā baržas pa ezeru veda ķieģeļus uz Rīgu. Vēl te bija arī alus brūzis. Pie tiltiņa, kur braucāt pie manis no Dumpjiem, tur ir tāda maza  upīte, un tur slējās brūža ēka. Tagad tā, protams, nojaukta, bet labi atceros, kā mēs, bērni būdami, ložņājām pa brūža pagrabiem. Vēl tur bija tāda gara māja, tā saucamā bruņinieku zāle, kur senos laikos bruņinieki uz ballēm pulcējās. No agrākās Alderu muižas godības tagad palicis tik vien kā grausts, kurā dzīvo dažādi garāmgājēji. Ne velti muižas īpašnieks, atbraucis no ārzemēm ciemos, arvien šķendējas, ka te tikai buldozeram darbs esot palicis.

Alderu  muižas - Hollershof 
 kalpu māja















 
Alderu muiža - Hollershof.

Alderu muiža ir ļoti veca, man zināmais muižkungs Kīns to savulaik nopircis no ļoti bagāta un varena vīra, kam uzvārdā Daugulis. Daugulim piederējis arī pieminētais alus brūzis, muiža un arī ķieģeļu ceplis. Pāri upītei Daugulim bija lepna māja, kuru nodedzināja Piektajā gadā, pēdējās drupas novāca jau padomju laikos,  ģimeni izveda. Ko par Dauguli varu pastāstīt? Dikti viņam esot garšojis alkohols, arī paskops bijis. Vaktējis puikas, lai nenāk ābolus zagt, no zemes tikai ļāvis lasīt, bet kokos kāpt uz to stingrāko aizliedzis. Visa Dauguļu dzimta atdusas Baltezera kapos, atceros, kapakmeņi, tādi lieli, melni granīta pieminekļi, bija datēti pat ar 1750.gadu. Tos visus nozaga, gandrīz nekas no senākās Dauguļu godības šodien vairs pāri nav palicis. 1937. gadā arī Kīni devās no Latvijas prom. Kad krievi nākuši virsū, vecais Kīns, kam bija Volfgangs vārdā, esot pateicis, ka dzīvs viņš tiem rokās nedosies. Vai nu veco kungu nošāva, vai viņš pats sev padarīja galu to neviens tagad vairs skaidri nezina, jo pistole viņam esot bijusi līdzi. Volfganga kundzi sauca Eva, viņiem bija divi bērni, dēls un meita. Muižkundze, kurai tagad jau pāri 80, vēl arvien regulāri brauc ciemos uz Latviju, arī bērni un mazbērni. Kad viņa ierodas, vienmēr satiekamies. Mani seņči, arī krustēvs un krustmāte, gandrīz visi bija saistīti ar muižu, un arī mana mamma tur strādāja.

 













 
Alus darītava. Alderos ražotais alus bija augstas kvalitātes,
Rīgā tas spēja konkurēt pat ar vienu otru lielo vācu alus darītavu produkciju


Aldermuižas krogus ēka


 
2020.g.

Piestātne pie Aldera kroga



Zīmogi no Alderu muižas laikiem
Pastāstīšu, kāds sakars ar mūsu muižu slavenajam pareģim Finkam. Rīgā, Voldemāra ielā 11/13, muižkungam Kīnam piederēja piecstāvu nams. Kā jau bagātnieki, pa ziemu viņi dzīvoja Rīgā, bet vasarās laukos. Protams, dodoties uz pilsētu, visus sīkumus jau saimnieki prom no muižas neveda, un tas laikam likās vilinoši zagļiem. Tā nu vienā naktī, tas varēja  būt ap 1936.gadu, muižu aplaupīja. Mana mamma tolaik strādāja te par kūts pārzini, slaveno Otto Švarcu apgādāja ar pienu, dārzeņiem. Kad notika laupīšana, visi muižas darbinieki satraucās ne pa jokam – ko nu darīs, ko kungiem teiks?! Mamma ar smalkmaizīšu cepēju Johannu sameta pa 5 latiem un brauca pie Finka, lai pasaka, kas muižu aplaupījis. Iznāk šis ārā un saka: „Ahā, redzu, redzu – jūs 5 lati un Johanna 5 lati metāt, vai ne?” Mamma vēlāk teica, ka viņai kājas kļuvušas aukstas – kā tad to var zināt?! Bet Finks tik runājis tālāk, sak, neuztraucieties, uz jums neviens nedomā, paņēma tas, kam ir trīs zelta zobi un kas pīpē cigareti. Pļavā esot lielais šķūnis, un tur tad arī jāmeklē pulksteņus un sudrablietas. Ha, mamma zinājusi to cilvēku, bijis tāds Aleksis, kas to laupīšanu pastrādājis. Un arī mantas atrada, tiesa, ne visas, bet tomēr! Kopš tās reizes mamma par Finka spējām vairs nešaubījās, vēlāk viņa pie gaišreģa bija vēlreiz. „Jūs ievērojāt to jauno cilvēku?” viņš teicis. „Tas ir mūsu jaunais valstsvīrs.” Vēlāk izrādījās – jā, Vilis Lācis! „Divi vien sēdējām,” mamma stāstīja, „kā es varēju neievērot?”
 
Kad aizgāja muižnieki, Alderos ienāca pludinātāji, jo muiža bija ļoti skaista, labi sakopta un uzturēta. Ar laiku vecā godība sāka plēnēt, jo tā jau notiek, kad kādai vietai vairs nav kārtīga saimnieka. Tādu, kas Alderu muižā dzīvo kopš seniem laikiem, tagad te nav daudz, tikai pāris ģimenes. Nu, tā jau ir – nekas navmūžīgs. Bet man vienalga liekas, ka te ir vislabākā un skaistākā vieta  zemes virsū, jo tā taču ir mana dzimtene.
Mans tēvs manu māti satika šeit, Alderos, kur viņa ir dzimusi un augusi. Abi gan nokristīti un vēlāk arī salaulāti šeit, Ādažu baznīcā, tāpēc ar pilnām tiesībām sevi varu saukt par ādažnieci jau vairākās paaudzēs. Alseri ir unikāls nostūris, jo te kopš seniem laikiem dzīvojuši pludinātāji, arī muižas laikā pa kanālu tika pludināti koki. Kanāls bija plats, liels, ar ozolkoka grīdu apakšā, un kuģīši pa to vilka prom kokus uz lielajiem ūdeņiem. Kanālu raka laikā no 1902. līdz 1904. gadam, mans vectēvs visos darbos piedalījās, vēl bildes ir saglabājušās. Tie ozoli sen jau ir izvilkti laukā, un tagad tas vairs nav nekāds kanāls, plančka vien, palicis tikai nosaukums. Toties ezers, kurš tepat mājas priekšā – kas par skaistumu!