===
ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris
svētdiena, 2019. gada 27. oktobris
Celtniecība Ādažos ^
* Darba Balss / Vēstis no Ādažiem / J.Čapiņš / 14.02.1981
🍁 🍁 🍁
🍁 🍁 🍁
A t b i l d ī b a s l i e l a i s s v a r s
🍁 🍁 🍁
Brigadieris J. Liberts
Brigadieris J. Liberts un viņa brigāde
🍁 🍁 🍁
TAUPOT LAIKU UN ENERĢIJU
Līdz šim laikam kolhoza «Ādaži» Pabažu iecirkņa tehnikas saimniekiem pēc degvielas nācās mērot ceļu uz Saulkrastiem. Traks skrējiens, laika, cilvēkenerģijas un cisternvedēju benzīna patēriņš. Tuvākajā laikā šīs neērtības izzudīs. Pabažos sāks darboties degvielas uzpildes stacija. Saimniecības tehniku nodrošinās četras benzīna tvertnes ar 76. un 72. oktānskaitļa benzīnu, divās tvertnēs glabāsies dīzeļdegviela. Trīs cisternas izveidotas eļļas glabāšanai. Padomā vēl tehnikas mazgātava - netālu no jaunās degvielas stacijas. Līdzšinējā tehnikas apkopšanas un spodrināšanas prakse, kad mehanizatori savus traktorus mazgāja kur kurais, bieži radīja konfliktus ar dabu. Mazgāšana uz speciāli iekārtotas estakādes, zem kuras 2 metru dziļumā nosēdtvertne eļļas daļiņu, piesārņojuma uztveršanai, draudus apkārtējai videi novērsīs.
Pabažnieki par nevajadzīgo mašīnskrējienu likvidēšanu, operativitātes iegūšanu mehanizatoru darbā vispirms var pateikties kolhoza celtniecības un komplektācijas pārvaldei A.Peiča vadībā. Ar īpatno tehnoloģiju saistītos darbus veica V.Kudabas brigāde, apdarnieki strādāja J.Mačukāna virsvadībā, savukārt par santehniskajiem darbiem un elektrifikāciju atbildīgas L.Senča un J.Krūmiņa brigādes. Labiekārtošanas darbus veica M. Ulberta vīri.
Skats uz jauno objektu.
1985.11.12 Darba Balss (Rīgas rajons)
Olte, G.
Olte, G.
🍁 🍁 🍁
UZ STARTA CELTNIEKS
Izdevība apliecināt sevi
Divu ziņkārīgo interesi piesaista neparastums. Četrstāvu mājas kārba ar divdesmit četriem dzīvokļiem uzbūvēta piecos ziemas mēnešos.
 |
| Četrstāvu mājas kārba ar divdesmit četriem dzīvokļiem |
 |
| P. Burlaka |
Ar balkoniem un jumtu. Edz, kā raujas mūrnieki! Lielo rubli pelna. Ne katrs to var atļauties maksāt, uzrunātais atbild ar neslēptu skaudību. Es arī vairākkārt skatījos, kā tas notiek: pievestos materiālus torņceltnis ar mašīnista P. Burlaka starpniecību uzreiz liek mūrniekiem pie kājām. Tiek izmantota metode: no automašīnas uz jaunbūvi. Pirms dažiem gadiem par tādu darba organizāciju sapņoja tīklgrafikas sastādītāji. Varbūt šogad sagāde kļuvusi labāka? Neraugoties uz vajadzību mūsu agrofirma nesaņem visu celtniecībai apsolīto un tieši šajā brīdī visnepieciešamāko. Arvien nākas izmantot to, kas pie rokas. Sagādniekiem jāprot izraut un izplēst nepieciešamo.
Kāda te var būt runa par apgādes disciplīnu? Jūs apgalvosiet vakardienas filozofija. Nē, jāaug ir vēl straujāk, tāda ir laikmeta prasība. Iesim pie celtniecības pārvaldes galvenā inženiera Aivara Smildziņa un paklausīsimies, ko viņš saka par ekonomiskiem jautājumiem. Vai mājas celtnieku brigādes darba samaksa šajā gadījumā neveido pretrunas ar ekonomikas prasībām? Galvenais inženieris, noklausījies mani, groza galvu. Tas nozīmē liegumu. Un viņš skaidro: _ Darba algā brigāde par katru mūrēto kubikmetru saņem desmit līdz piecpadsmit rubļu. Kopējās izmaksas? Pēc procentēšanas parādās zaudējums. Minētais kubikmetrs pārmaksāts par pieciem rubļiem. _ Atgriezīsimies jaunceltnē. Kas te vada darbus? Iepazīsimies. Celtnieks kopš 1951. gada. Mūrnieks un saliekamo detaļu montētājs Jānis Zunda
 |
| Jānis Žunda |
Viņa pirksts pielikts daudzās agrofirmas būvēs, arī sporta kompleksā un jaunajā vidusskolā. Diendienā braukā no Rīgas uz darbu jau vairāk nekā desmit gadus. _ Pie jums strādā mūrnieki ar dažādu amata prasmi? Es sāku ar jautājumu. Jā, brigadieris apstiprina. Daži jaunieši atnākuši pie mums apliecināt varēšanu un pārbaudīt sevi.? Viegluma te nav. Arī dažs, kam aiz muguras profesionāli tehniskā skola, vēl mācās. Ko viņi cenšas atdarināt? Es domāju, ka nosaukšanas cienīgi ir Pēteris Liberts un Staņislavs Zažeckis, saruna apraujas, un brigadieris jau ir kājās. Būvlaukumā viņu kāds sauc. Celtnie
ku vagoniņš, kurā mēs sarunājāmies, tiek pamests. Torņceltņa tuvumā pievesti Līvānu ķieģeļi starpsienām. Brigadieris nemeklē celtņa saišu kabinātāju, rīkojas pats. Lielpiekabes veikli tukšojas, īss brītiņš, un brigadieris atgriežas pie vagoniņa. Pārtrauktā saruna var turpināties. Šito, viņš pamāj uz jaunceltni, iesākām pērnā gada desmitajā novembrī. Ar būvbedres sagatavošanu. Mūsu temps stāvs mēnesī. Parēķiniet paši! Te uz būves veidojas biogrāfijas. Ar sviedriem vaigā, vējā un salā pelna godu, slavu, ērtības, tiesības un visu pārējo. Visi ir pārliecināti, vienpadsmit mēnešos būvēt paredzētā māja tiks nodota deviņos.
 |
| Oskars Svenčs |
Aiz muguras aukstums, ūdens sildīšana javai, garās darba stundas, dažreiz arī prožektoru gaismā. Skaudra romantika. Kas to neiztur, aiziet uz neatgriešanos! Oskars Svenčs ir to starpā, kuri izturēja. Ir iegūts laiks, tātad arī nauda. Bet kā ir ar kvalitāti? Saruna turpinās ar darbu vadītāju Jāni Butkānu. Ziema, paši ziniet, kāda. Visi centās, kā var un prot. Kvalitātes pārbaudītāji brāķi neatklāja. Es tomēr rezultātu, kādu gaida, garantēt neuzdrošinos. Rīt vai parīt savu tiesu sāks apdarnieki un santehniķi. Mēs pašlaik beidzam jumtu. Tad sāksim celtniekiem paredzēto astoņdesmit dzīvokļu māju. Atgriezīsimies pie galvenā inženiera un turpināsim ekonomikas jautājumu apspriešanu. Kad būvējam dzīvojamās mājas, pārvaldei praktiski nekādas peļņas nav. Uz dzīvokļiem ir rinda. Tātad tie ir nepieciešami, un mēs būvējam. Cenu, izcenojumu un izmaksu summa beigu beigās nonāk pie nullītes. Tāda ir šodienas realitāte. Taču, kā jau sākumā minēju, mūrniekiem tiek pārmaksāts, lai citur pārmaksāto ietaupītu. Taisnības principi pārkāpti netiek. Vērtības likums darbojas. Iegūts ir laiks.
Ēvalds Valters <>
no kreisās: Alberts Kauls, Ģirts Dzenītis, Ēvalds Valters
Ādažnieki sveic skatuves lielmeistaru
lr svētdienas novakara ceturtā stunda. Nekas neliecina, ka pie Dailes teātra parādes ieejas tūlīt, tūlīt risināsies aizraujoši notikumi. Aizrit vēl trīsdesmit minūtes. Durvis plaši atveras, un tām cieši piebrauc žigulis. Teātra ļaudis pārbauda, vai iekšā ies, iet. Likumodama pa priekšlauka betona plāksnēm, teātrim tuvojas volga: Ēkas priekšā iznāk Dailes teātra puišu «streļķu» ierinda. No volgas izkāpj sirms stiegraina auguma vīrs, kuru «strēlnieki» apņēmīgi iesēdina žigulī, un tas iebraucis ģērbtuvē, stingru roku vadīts, griež vienu apli pēc otra. Latvijas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Ēvalds Valters sāk savas 85 gadu jubilejas svinības. Skan «streļķu» melodijas, gan agrākās, gan tieši Ēvaldam Valteram sacerētās. Sagaidīšanas apsveikuma nobeigumā Mindauga karavīri ienes koka lādi. No tās izkāpj brīnumdare feja ar zeltainiem ziediem un sumina jubilāru. Vakara izrādē - Justīna Marcinkeviča dramatiskā poēma "Mindaugs", ko no lietuviešu valodas tulkojusi Daina Avotiņa. Ēvalds Valters poēmas otrajā daļā tēlo Mindauga pils māla meistaru, kam autors devis tautas prātu un dzīves gudrību simbolizējošu nosaukumu Vecais. Dižais Mindaugs, kas vienā mirklī var pacelt neceļamo, bet otrā to visu turpat iznīcināt, nāk pie Vecā taisīt no māliem otru Lietuvu. Nāk šaubu un pārdomu pilns, lai prasītu padomu, un tad te vairs ir tikai divas dvēseles. Viena - šaubu, naida un varas plosīta, nākotnes rūpju, slavas un ciešanu nospiesta. Otra - tautas gara gatves, darba varas, gudrības, mīlestības un labvēlības apņemta. Nebūs pareizi, ja teiksim, ka Ēvalds Valters Vecā lomu nospēlē - nē, viņš to uz skatuves nodzīvo tā kā to spēj tikai viņš. Pēc izrādes autors Justins Marcinkevičs apsien krāšņas lietuviešu goda lentes lugas režisoram Arnoldam Liniņam un jubilāram. Zinātāji saka, ka Ēvaldam Valteram- tautas vitālā spēka un prāta paudējam bērnībā daudz palīdzējusi no mātes mantotā spēja izprast dainu poētiskumu, darba nepieciešamību un vērtību. Bet tēvocis dārznieks mācīja izzināt dabas gudrības noslēpumus. Ēvalds Valters jau jaunībā bija daudz lasījis, mācījies no pasaules kultūras bagātībām. Tiekoties ar šīm vērtībām, mākslinieks salīdzināja ar to, kas bija pašu zemē, un saprata, ka nav jānicina citu tautu kultūra. Tās viena otru papildina, var sacensties un sarunāties kā līdzīgas. Vakara otrā puse ir veltīta Ēvalda Valtera godināšanai. Skatuves dziļumā visā tās augstumā slejas tikko saplaucis bērzs. Izej cauri bērzu birzei, atskaties, Varbūt baltais bērzs tev līdzi ies. . . Nāk, nāk un nāk apsveicēji. Katram kaut kas īpaši tikai viņam vien zināms un tikai jubilāram vien sakāms. Rīdzinieki, madonieši, valmierieši, liepājnieki, kuldīdznieki. To delegācija ir īpaši kupla - jāapsveic taču Kuldīgas pilsētas goda pilsonis! Tad kārta teātra šefiem, mūsu rajona kolhoza «Ādaži» saimei. Tās uzdevumā jubilāru uzrunā arodorganizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Jansons. Viņš pasniedz arī ādažnieku velti - savdabīgu suvenīru, kas darināts kolhoza kokizstrādes iecirknī. No Rīgas rajona Ēvaldu Valteru sumina Bulduru sovhoztehnikuma un restorāna "Sēnīte" kolektīvi. Rīgas 50. vidusskolas impozantais audzēkņu orķestris liriski izjusti nospēlē, bet mazās meitenītes graciozi nodejo jubilāra vismīlāko lībiešu tautas dziesmu «Nāk rudentiņis». Drāmiešiem savs sakāmais: - Tu esi vecākais šai ciematā. No tevis var mācīties, kā vajag dzīvojot strādāt un strādājot dzīvot. Dailes teātra puišu «streļķiem» sāk pietrūkt ziedu trauku. Tur Landora saules krāsas rozēm draudzīgi stāv blakus mūsu sviesta purenes un maijpuķītes, bet pa tām vēl stiedz uzziedējis bumbierzars no Vārnu ielas stūra. Tā vien šķiet, ka bērzs un lielais ziedu klāsts ir dzimtenes saules un trauksmainu vēju pilni.
«Darba Balss» sabiedriskais korespondents A. Stūrmanis
* Darba Balss / 07.06.1979
=
Aptieka <>
Ar rozēm, neļķēm un lilijām
Pie kolhoza «Ādaži» poliklīnikas slimnīcas pulcējas ļaudis. Vai kādi svētki? Zināmā mērā - jā. Mūsu ciema aptiekas jurģi. Pirms tam bija pārkravāšanās jaunajās telpās. Tagad zāles gatavos kā fabrikā. Recepte iekšā, zāles laukā. Pārceļoties nesa visādus aparātus: ledus, siltuma un destilētā ūdens. Raugi, apgaismojums kā kafejnīcā. Un zāļu tik daudz. Visu. kas bija vecajās telpās, vairākas dienas veda. Arī to, ko skolēni vāca brīvlaikā pļavās, dārzā, mežā. Lūk, aptiekas vadītāja Elga Šlūke, kas vada nelielo kolektīvu jau divdesmit gadus. Gribu pateikties atsaucīgajam kolhoza priekšsēdētājam par rūpēm un atbalstu jauno aptieku iekārtojot (mēbeles pašu kolhozā izgatavotas). Turpmāk mums būs vieglāk un ērtāk strādāt. Paplašinājusies sadarbība ar slimnīcu un poliklīniku. Plašāk iepirksim ārstnieciskos augus. Par gaumīgajām personāla atpūtas telpām priecājas ilggadējā farmaceite Zigrīda Valdmane, kas strādā jau divdesmit septiņus gadus. Savs vārds sakāms arī farmaceitei Inārai Bikšei un provizorei tehnoloģei Olgai Gončarovai: tagad raižu būs mazāk. Rūpīgāk varēsim pārbaudīt izgatavotās zāles, uzmanīt krājumā esošos medikamentus un pārsienamos materiālus. Te gūs gan slimnīca, gan slimnieki. Mūsu darbalaiks aizvien ir 12 stundas. īsā diena — sestdiena. Brīvdiena — svētdiena. Galvenā aptieku pārvalde saņēmusi vērtīgu papildinājumu. Ne velti klātesošajiem labs garastāvoklis. Dažam rokās rozes, citam neļķes, vēl kāds tur balto liliju pušķi. Liekas, pat saulesstars pavasarīgi smaida.
H. .Jurčenoks, kolhoza «Ādaži» preses grupas loceklis
PIE ZĀĻU GATAVOTĀJIEM
lenākot Ādažu ciema aptiekā jūs ieraudzīsit patīkamu un gaumīgu tirdzniecības zāli. Smaidu un sirsnīgu vārdu jums veltīs Zigrīda Valdmane. Viņa veikli atradīs vajadzīgo un nemaldīsies kā labirintā dažādajos zāļu un medikamentu nosaukumos, kuru skaits sniedzas tūkstotī. Zigrīdu var savā ziņā apskaust. Aiz letes pavadītajos 25 darba gados ne vienas piezīmes, neviena konflikta ar apmeklētājiem. Toties bijis tā. ka citi aiz mūsu aptiekas letes diemžēl nonāk tikai gadījuma dēļ - stāsta aptiekas vadītāja un lepni piebilst - pie mums strādāt paliek tikai tādi darbinieki, kurus nebaida precīzais, rūpīgais darbs un būsim atklāti visai zemais atalgojums. Toties palikušie strādā garus gadus vienā vietā. Tiem rūp profesijas gods.
Pašlaik kolektīvam aizrit otrais gads jaunās telpās. ielūkosimies. kas tur dziļāk notiek. Lūk, komuniste Anna Naumenko gatavo sterilos šķīdumus. ko lieto injekcijām. Citā telpā, kā viduslaiku alķīmiķus atdarinādamas, pie traukiem un svariem, receptē pa brīdim ieskatīdamās, nesteidzīgi kustas Anita Veinberga un Skaidrīte Kapko. Aptiekai cauri iet viss. ko ārsti izraksta. Pēdējā instance ir zāļu kontrole. Šajā atbildīgajā postenī astotais gads rit Olgai Gončarovai. Kādreiz uz aptieku atnāk tā saucamie staigājošie slimnieki no ambulances vai slimnīcas. Prasa zāles vienai vai otrai kaitei. Un tad aptiekas darbiniekiem jāiekļaujas ārsta lomā. Sociālistiskajā sacensībā Ādažu aptiekas kolektīvs turas smailē.
H. Jurčenoks. kolhoza «Ādaži» preses grupas loceklis
 |
| 1983.gads - pie aptiekas |
 |
| Ādažu aptieka ( pie slimnīcas) |
 |
| 2021.g. janvāris |
 |
| 2021.g. janvāris |
=
Abonēt:
Ziņas (Atom)