===
ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris
svētdiena, 2019. gada 27. oktobris
Celtniecība Ādažos <>
Brigadieris J. Liberts
Brigadieris J. Liberts un viņa brigāde
🚚 🚚 🚚
Atbildības lielais svars
🍁 🍁 🍁
=
Ēvalds Valters <>
no kreisās: Alberts Kauls, Ģirts Dzenītis, Ēvalds Valters
Ādažnieki sveic skatuves lielmeistaru
lr svētdienas novakara ceturtā stunda. Nekas neliecina, ka pie Dailes teātra parādes ieejas tūlīt, tūlīt risināsies aizraujoši notikumi. Aizrit vēl trīsdesmit minūtes. Durvis plaši atveras, un tām cieši piebrauc žigulis. Teātra ļaudis pārbauda, vai iekšā ies, iet. Likumodama pa priekšlauka betona plāksnēm, teātrim tuvojas volga: Ēkas priekšā iznāk Dailes teātra puišu «streļķu» ierinda. No volgas izkāpj sirms stiegraina auguma vīrs, kuru «strēlnieki» apņēmīgi iesēdina žigulī, un tas iebraucis ģērbtuvē, stingru roku vadīts, griež vienu apli pēc otra. Latvijas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Ēvalds Valters sāk savas 85 gadu jubilejas svinības. Skan «streļķu» melodijas, gan agrākās, gan tieši Ēvaldam Valteram sacerētās. Sagaidīšanas apsveikuma nobeigumā Mindauga karavīri ienes koka lādi. No tās izkāpj brīnumdare feja ar zeltainiem ziediem un sumina jubilāru. Vakara izrādē - Justīna Marcinkeviča dramatiskā poēma "Mindaugs", ko no lietuviešu valodas tulkojusi Daina Avotiņa. Ēvalds Valters poēmas otrajā daļā tēlo Mindauga pils māla meistaru, kam autors devis tautas prātu un dzīves gudrību simbolizējošu nosaukumu Vecais. Dižais Mindaugs, kas vienā mirklī var pacelt neceļamo, bet otrā to visu turpat iznīcināt, nāk pie Vecā taisīt no māliem otru Lietuvu. Nāk šaubu un pārdomu pilns, lai prasītu padomu, un tad te vairs ir tikai divas dvēseles. Viena - šaubu, naida un varas plosīta, nākotnes rūpju, slavas un ciešanu nospiesta. Otra - tautas gara gatves, darba varas, gudrības, mīlestības un labvēlības apņemta. Nebūs pareizi, ja teiksim, ka Ēvalds Valters Vecā lomu nospēlē - nē, viņš to uz skatuves nodzīvo tā kā to spēj tikai viņš. Pēc izrādes autors Justins Marcinkevičs apsien krāšņas lietuviešu goda lentes lugas režisoram Arnoldam Liniņam un jubilāram. Zinātāji saka, ka Ēvaldam Valteram- tautas vitālā spēka un prāta paudējam bērnībā daudz palīdzējusi no mātes mantotā spēja izprast dainu poētiskumu, darba nepieciešamību un vērtību. Bet tēvocis dārznieks mācīja izzināt dabas gudrības noslēpumus. Ēvalds Valters jau jaunībā bija daudz lasījis, mācījies no pasaules kultūras bagātībām. Tiekoties ar šīm vērtībām, mākslinieks salīdzināja ar to, kas bija pašu zemē, un saprata, ka nav jānicina citu tautu kultūra. Tās viena otru papildina, var sacensties un sarunāties kā līdzīgas. Vakara otrā puse ir veltīta Ēvalda Valtera godināšanai. Skatuves dziļumā visā tās augstumā slejas tikko saplaucis bērzs. Izej cauri bērzu birzei, atskaties, Varbūt baltais bērzs tev līdzi ies. . . Nāk, nāk un nāk apsveicēji. Katram kaut kas īpaši tikai viņam vien zināms un tikai jubilāram vien sakāms. Rīdzinieki, madonieši, valmierieši, liepājnieki, kuldīdznieki. To delegācija ir īpaši kupla - jāapsveic taču Kuldīgas pilsētas goda pilsonis! Tad kārta teātra šefiem, mūsu rajona kolhoza «Ādaži» saimei. Tās uzdevumā jubilāru uzrunā arodorganizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Jansons. Viņš pasniedz arī ādažnieku velti - savdabīgu suvenīru, kas darināts kolhoza kokizstrādes iecirknī. No Rīgas rajona Ēvaldu Valteru sumina Bulduru sovhoztehnikuma un restorāna "Sēnīte" kolektīvi. Rīgas 50. vidusskolas impozantais audzēkņu orķestris liriski izjusti nospēlē, bet mazās meitenītes graciozi nodejo jubilāra vismīlāko lībiešu tautas dziesmu «Nāk rudentiņis». Drāmiešiem savs sakāmais: - Tu esi vecākais šai ciematā. No tevis var mācīties, kā vajag dzīvojot strādāt un strādājot dzīvot. Dailes teātra puišu «streļķiem» sāk pietrūkt ziedu trauku. Tur Landora saules krāsas rozēm draudzīgi stāv blakus mūsu sviesta purenes un maijpuķītes, bet pa tām vēl stiedz uzziedējis bumbierzars no Vārnu ielas stūra. Tā vien šķiet, ka bērzs un lielais ziedu klāsts ir dzimtenes saules un trauksmainu vēju pilni.
«Darba Balss» sabiedriskais korespondents A. Stūrmanis
* Darba Balss / 07.06.1979
=
Aptieka <>
Ar rozēm, neļķēm un lilijām
Pie kolhoza «Ādaži» poliklīnikas slimnīcas pulcējas ļaudis. Vai kādi svētki? Zināmā mērā - jā. Mūsu ciema aptiekas jurģi. Pirms tam bija pārkravāšanās jaunajās telpās. Tagad zāles gatavos kā fabrikā. Recepte iekšā, zāles laukā. Pārceļoties nesa visādus aparātus: ledus, siltuma un destilētā ūdens. Raugi, apgaismojums kā kafejnīcā. Un zāļu tik daudz. Visu. kas bija vecajās telpās, vairākas dienas veda. Arī to, ko skolēni vāca brīvlaikā pļavās, dārzā, mežā. Lūk, aptiekas vadītāja Elga Šlūke, kas vada nelielo kolektīvu jau divdesmit gadus. Gribu pateikties atsaucīgajam kolhoza priekšsēdētājam par rūpēm un atbalstu jauno aptieku iekārtojot (mēbeles pašu kolhozā izgatavotas). Turpmāk mums būs vieglāk un ērtāk strādāt. Paplašinājusies sadarbība ar slimnīcu un poliklīniku. Plašāk iepirksim ārstnieciskos augus. Par gaumīgajām personāla atpūtas telpām priecājas ilggadējā farmaceite Zigrīda Valdmane, kas strādā jau divdesmit septiņus gadus. Savs vārds sakāms arī farmaceitei Inārai Bikšei un provizorei tehnoloģei Olgai Gončarovai: tagad raižu būs mazāk. Rūpīgāk varēsim pārbaudīt izgatavotās zāles, uzmanīt krājumā esošos medikamentus un pārsienamos materiālus. Te gūs gan slimnīca, gan slimnieki. Mūsu darbalaiks aizvien ir 12 stundas. īsā diena — sestdiena. Brīvdiena — svētdiena. Galvenā aptieku pārvalde saņēmusi vērtīgu papildinājumu. Ne velti klātesošajiem labs garastāvoklis. Dažam rokās rozes, citam neļķes, vēl kāds tur balto liliju pušķi. Liekas, pat saulesstars pavasarīgi smaida.
H. .Jurčenoks, kolhoza «Ādaži» preses grupas loceklis
PIE ZĀĻU GATAVOTĀJIEM
lenākot Ādažu ciema aptiekā jūs ieraudzīsit patīkamu un gaumīgu tirdzniecības zāli. Smaidu un sirsnīgu vārdu jums veltīs Zigrīda Valdmane. Viņa veikli atradīs vajadzīgo un nemaldīsies kā labirintā dažādajos zāļu un medikamentu nosaukumos, kuru skaits sniedzas tūkstotī. Zigrīdu var savā ziņā apskaust. Aiz letes pavadītajos 25 darba gados ne vienas piezīmes, neviena konflikta ar apmeklētājiem. Toties bijis tā. ka citi aiz mūsu aptiekas letes diemžēl nonāk tikai gadījuma dēļ - stāsta aptiekas vadītāja un lepni piebilst - pie mums strādāt paliek tikai tādi darbinieki, kurus nebaida precīzais, rūpīgais darbs un būsim atklāti visai zemais atalgojums. Toties palikušie strādā garus gadus vienā vietā. Tiem rūp profesijas gods.
Pašlaik kolektīvam aizrit otrais gads jaunās telpās. ielūkosimies. kas tur dziļāk notiek. Lūk, komuniste Anna Naumenko gatavo sterilos šķīdumus. ko lieto injekcijām. Citā telpā, kā viduslaiku alķīmiķus atdarinādamas, pie traukiem un svariem, receptē pa brīdim ieskatīdamās, nesteidzīgi kustas Anita Veinberga un Skaidrīte Kapko. Aptiekai cauri iet viss. ko ārsti izraksta. Pēdējā instance ir zāļu kontrole. Šajā atbildīgajā postenī astotais gads rit Olgai Gončarovai. Kādreiz uz aptieku atnāk tā saucamie staigājošie slimnieki no ambulances vai slimnīcas. Prasa zāles vienai vai otrai kaitei. Un tad aptiekas darbiniekiem jāiekļaujas ārsta lomā. Sociālistiskajā sacensībā Ādažu aptiekas kolektīvs turas smailē.
H. Jurčenoks. kolhoza «Ādaži» preses grupas loceklis
 |
| 1983.gads - pie aptiekas |
 |
| Ādažu aptieka ( pie slimnīcas) |
 |
| 2021.g. janvāris |
 |
| 2021.g. janvāris |
=
Abonēt:
Ziņas (Atom)