svētdiena, 2019. gada 27. oktobris

Ēvalds Valters <>

no kreisās: Alberts Kauls, Ģirts Dzenītis, Ēvalds Valters

Ādažnieki sveic skatuves lielmeistaru 

lr svētdienas novakara ceturtā stunda. Nekas neliecina, ka pie Dailes teātra parādes ieejas tūlīt, tūlīt risināsies aizraujoši notikumi. Aizrit vēl trīsdesmit minūtes. Durvis plaši atveras, un tām cieši piebrauc  žigulis. Teātra ļaudis pārbauda, vai iekšā ies, iet. Likumodama pa priekšlauka betona plāksnēm, teātrim tuvojas volga: Ēkas priekšā iznāk Dailes teātra puišu «streļķu» ierinda. No volgas izkāpj sirms stiegraina auguma vīrs, kuru «strēlnieki» apņēmīgi iesēdina žigulī, un tas iebraucis ģērbtuvē, stingru roku vadīts, griež vienu apli pēc otra. Latvijas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Ēvalds Valters sāk savas 85 gadu jubilejas svinības. Skan «streļķu» melodijas, gan agrākās, gan tieši Ēvaldam Valteram sacerētās. Sagaidīšanas apsveikuma nobeigumā Mindauga karavīri ienes koka lādi. No tās izkāpj brīnumdare feja ar zeltainiem ziediem un sumina jubilāru. Vakara izrādē - Justīna Marcinkeviča dramatiskā poēma "Mindaugs", ko no lietuviešu valodas tulkojusi Daina Avotiņa. Ēvalds Valters poēmas otrajā daļā tēlo Mindauga pils māla meistaru, kam autors devis tautas prātu un dzīves gudrību simbolizējošu nosaukumu Vecais.  Dižais Mindaugs, kas vienā mirklī var pacelt neceļamo, bet otrā to visu turpat iznīcināt, nāk pie Vecā taisīt no māliem otru Lietuvu. Nāk šaubu un pārdomu pilns, lai prasītu padomu, un tad te vairs ir tikai divas dvēseles. Viena - šaubu, naida un varas plosīta, nākotnes rūpju, slavas un ciešanu nospiesta. Otra - tautas gara gatves, darba varas, gudrības, mīlestības un labvēlības apņemta. Nebūs pareizi, ja teiksim, ka Ēvalds Valters Vecā lomu nospēlē - nē, viņš to uz skatuves nodzīvo tā kā to spēj tikai viņš. Pēc izrādes autors Justins Marcinkevičs apsien krāšņas lietuviešu goda lentes lugas režisoram Arnoldam Liniņam un jubilāram. Zinātāji saka, ka Ēvaldam Valteram- tautas vitālā spēka un prāta paudējam bērnībā daudz palīdzējusi no mātes mantotā spēja izprast dainu poētiskumu, darba nepieciešamību un vērtību. Bet tēvocis dārznieks mācīja izzināt dabas gudrības noslēpumus. Ēvalds Valters jau jaunībā bija daudz lasījis, mācījies no pasaules kultūras bagātībām. Tiekoties ar šīm vērtībām, mākslinieks salīdzināja ar to, kas bija pašu zemē, un saprata, ka nav jānicina citu tautu kultūra. Tās viena otru papildina, var sacensties un sarunāties kā līdzīgas. Vakara otrā puse ir veltīta Ēvalda Valtera godināšanai. Skatuves dziļumā visā tās augstumā slejas tikko saplaucis bērzs. Izej cauri bērzu birzei, atskaties, Varbūt baltais bērzs tev līdzi ies. . .  Nāk, nāk un nāk apsveicēji. Katram kaut kas īpaši tikai viņam vien zināms un tikai jubilāram vien sakāms. Rīdzinieki,  madonieši, valmierieši, liepājnieki, kuldīdznieki. To delegācija ir īpaši kupla - jāapsveic taču Kuldīgas pilsētas goda pilsonis! Tad kārta teātra šefiem, mūsu rajona kolhoza «Ādaži» saimei. Tās uzdevumā jubilāru uzrunā arodorganizācijas komitejas  priekšsēdētājs Jānis Jansons. Viņš pasniedz arī ādažnieku velti - savdabīgu suvenīru, kas darināts kolhoza kokizstrādes iecirknī. No Rīgas rajona Ēvaldu Valteru sumina Bulduru sovhoztehnikuma un restorāna "Sēnīte" kolektīvi. Rīgas 50. vidusskolas impozantais audzēkņu  orķestris liriski izjusti nospēlē, bet mazās meitenītes graciozi nodejo jubilāra vismīlāko lībiešu tautas dziesmu «Nāk rudentiņis». Drāmiešiem savs sakāmais: - Tu esi vecākais šai ciematā. No tevis var mācīties, kā vajag dzīvojot strādāt un strādājot dzīvot. Dailes teātra puišu «streļķiem» sāk pietrūkt ziedu trauku. Tur Landora saules krāsas rozēm draudzīgi stāv blakus mūsu sviesta purenes un  maijpuķītes, bet pa tām vēl stiedz uzziedējis bumbierzars  no Vārnu ielas stūra. Tā vien  šķiet, ka bērzs un lielais ziedu klāsts ir dzimtenes saules  un trauksmainu vēju pilni.

«Darba Balss» sabiedriskais korespondents  A. Stūrmanis
* Darba Balss / 07.06.1979








 
=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru