sestdiena, 2019. gada 22. jūnijs

Jāņi ( 50-tie gadi ) / Apdziedāšana #



Līgo laukums

* Darba Balss / 24.06.1948

//////////////////////////////////////// 🍀 \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\






🌿🌿🌿🌿🌿🌿🌿🌿🌿




🌼🌼🌼





rīmes no:
* Darba Balss - No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo,
                         Pāri laukiem aizskan draudzīgs LĪGO !
24.06.1959

🌻🌻🌻

·         Tūristiem, kas apmeklēja LPSR Dziesmu un deju svētku koncertu, uzdāvināja īpašu svētku programmiņu, suvenīru, atklātņu un nozīmīšu komplektus. Bija organizēti arī nelieli “dziesmu svētki” sovhozos un kolhozos. Ievērojot to, ka šādi sarīkojumi bija parocīgāki propagandas darbam, tos izmantoja, lai veidotu trimdiniekiem domātu speciālo sarīkojumu programmu. Šajos sarīkojumos piedalījās tikai aicinātie, līdz ar to novērsa no aktīvās pretizlūkošanas interešu viedokļa nevēlamo  iespēju satikties ar padomju okupācijas varai neuzticīgiem pilsoņiem, kas varētu patiesi atspoguļot tūristiem padomju īstenību
·         Lai piesaistītu vairāk trimdinieku, bija domāts par nacionālu svētku jeb VDK aktīvās pretizlūkošanas operāciju rīkošanu latviešiem raksturīgu svētku ārējā formā. Atjaunoja Jāņu svinēšanu, piemēram, 1968. gadā 23. jūnijā kolhozā Ādaži Jāņus rīkoja plaši pazīstamais čekists Žanis Zakenfelds, sarīkojumu finansēja VDK Kultkom formā un rīkoja Intūrista veidolā. Uz šīm svinībām ieradās daudzi tūristi-trimdinieki. Svinībās piedalījās visplašākā ranga čekisti – augsta ranga VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas daļu virsnieki, parasti VDK Rīgas rajona nodaļas čekas darbinieki, Kultkom VDK darbinieki (gan štata, gan ārštata darbinieki jeb aģenti), Dzimtenes Balss līdzstrādnieki, Intūrista štata un ārštata VDK darbinieki, civilās drēbēs tērpti milicijas virsnieki un tā dēvētie tautas brīvprātīgie, kas izpildīja VDK dotās pavēles sarīkojumā, kuru ārēji it kā vadīja kolhoza Ādaži priekšsēdētājs Josifs Kukelis. Ž. Zakenfelds Jāņus rīkoja arī 1969. gada lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta saimniecībā Siguldā, kur piedalījās plaši sabiedrībā pazīstami tūristi-emigranti, kā arī ievērojami rakstnieki un dzejnieki. Dažiem no šiem tūristiem apmaksāja ceļa izdevumus, iespējams tādēļ viņi brauca uz okupēto Latviju neskaitāmas reizes. 
·         Tūristi-emigranti reti kad piedalījās īstos Latvijas latviešu svinētajos svētkos, pārsvarā tiem atsevišķi rīkoja nacionālos svētkus kādā kultūras vai saimniecības paraugiestādē. Tā 1973. gadā tūristiem-emigrantiem Jāņus organizēja atsevišķi Rīgas rajona Skultes kolhozā Zvejnieks Zvejniekciemā (pašreizējos Saulkrastos). Svētkos piedalījās apmēram simt tūristu-emigrantu un viņu radinieku, kā arī pārbaudītie, citējot presē minēto, 

🌼🌼🌼
* Cīņa - "Svētku prieks spārno jaunam darbam"/ 26.06.1946 

🍀🍀🍀

* Jaunā Balss - Laikrakstu apskats / 28.06.1924

🌳🌳🌳 

* Laiks / 17.07.1976

🌼🌼🌼

no raksta "Viesos pie pirmrindas kolhoza Jāņiem"

Jāņu bērniem sieru sēja, 
Valde to tā pavēlēja. 
Šim stūrītis, tam stūrītis, 
Pirmrindniekam viducītis. 

🌿

Ai, Jānīti, brigadieri, 
Tavu lepnu rudzu druvu: 
Stiebri saulei vaigā duras, 
Mākonis uz vārpām turas

🌿

Rajona bibliotekas pārvietojamo fondu pārzine b. Emsiņa cītīgi apkalpo grāmatu izsniegšanas punktu Baltezerā. Viņa uz turieni dodas ar kuģi. Par to vispateicīgākie ir bērni, jo katrreiz atved daudz jaunu grāmatu. 

Mazbērniņi priecājās 
Baltezera maliņā 
Pūš vējiņis, brauc Emsiņa, 
Ved šurp atkal grāmatiņas! 

🌿

Priekšsēdētājs gaisu pētī, 
Gudrus domu graudus vētī: 
«Kā lai siena plauju sāk? 
Bail, ka lietus neuznāk!» 

🌿

Es sastapu brigadieri 
Taisām brangu alutiņu. 
Dzers brigādes kolhoznieki, 
Slavinās devējiņu. 
Slavinās devējiņu, 
Augstu ražu audzētāju.

🌿

Kamēr citi plānus pilda. 
Daži sānus saulē silda, 
Slinko, skatās gaisā zilā. 
Pudeles un glāzes cilā. 

🌿

Zvejnieku artelu «Carnikava» un «Zvejnieks» ļaudis ievērojami pārsnieguši uzdevumus stāvvadu zvejā. «Carnikava» pat izpildījusi nozvejas gada plānu. Zvejnieku vidū daudz Jāņu. 

Kāpās jāņugunis zvīgo, 
Daudzbalsīgi atskan «līgo» 
Čakliem jūras arājiem, 
Dižu lomu vilcējiem. 
Sudrabreņģe brīnās vien:
Šie gan līksmi svētkus svin!
Vecāks zvejnieks atsmīn bārdā:
«Mums ik trešam Jānis vārdā!»

🌿

Kolhozos («Cīņa»,«Mārupe», «8. Marts», N. Baumaņa un Oškalna pavasara bullīšus audzē gaļai, turpretim «Dzimtenē», «Nākotnē», Ždanova un Staļina kolhozos tos visus vēl maziņus nokāva. Vieniem rudenī būs gaļa un nauda, otriem tikai skaudība. Krietni ļaudis tie, kas prot teļus gaļai uzbarot: 

Pilsētniekiem cepets būs, 
Paši ienākumus gūs. 
Citi teļus neprot saudzēt, 
Nevīžo tos lielus audzēt, 
Maziem galvas nostu griež, 
Tā ir ērtāk, gudri spriež.

🌿

Līdz šim atpalikušajā kolhozā «Mangaļi» šogad strauji pieauguši izslaukumi.

Nāc nākdama, Līgo diena, 
«Mangaļos» jau tevi ciena. 
Pavairojies piens un sviests, 
Sejās iemirdzējies prieks. 

R. Cīrule 
* Darba Balss / 23.06.1958 

🍀🍀🍀

Pār gadskārtu Jānīt's nāca, Līgo ! Līgo!
( aplīgošanas dziesmas no kolhozu veidošanās laikiem )

Līgo diena atnākusi. līgo, līgo!
Visu ziediem apvijusi, līgo!
Sieru, alu liek uz galda, līgo, līgo!
Prieks un liksmība lai valda, līgo!


Tam, kas strādāja pa godam,
Ozollapu «kroni» dodam.
Sliņķim, palaidnim un žūpam
Kuplām nātrām virsū brūkam.

🍀

Kolchoza «Mārupe» jaunā slaucēja Regina Klišāne guvusi izcilus panākumus izslaukumu kāpināšanā. Par teicama darbu viņa saņēma ceļazīmi uz Vispasaules jaunatnes un studentu festivalu Maskavā.

Dzilās kannās tīru pienu
Regina slauc katru dienu_
Saņemta ir prieka ziņa,
Festivalā nokļūs viņa.

🍀

Rīgas mežsaimniecības jauktais koris diriģenta Jāņa Valdēna vadībā rajona festivala konkursā ieguva ceļojošo Sarkano karogu. Ar labām sekmēm koris piedalījās republikaniskajā festivalā.

Trīcēj kalni, skanēj meži
Koku gali locijās.
Kad dziedāja mežsaimnieki,
Meža zvēri brīnījās.

Kur tik braši. kur tik skaņi?
Varbūt lakstīgalai radi!
Taču skaņi neskanētu.
Ja pats Jānis nedziedātu.

🍀

Arī padomju saimniecības «Budeskalni» jauktais koris Pētera Pakalna vadibā. tāpat viru koris un vokalais kvartets izvirzījušies kā vieni no labākajiem rajonā. 

«Budeskalnu» dziedātāji
Ari kaunā nepalika —-
Dzied Pētera vadībā
Daugaviņas maliņā.

🍀

Oškalna vardā nosauktā lauksaimniecības arteļa jaunie kolchoznieki čakli piedalās ražošanas darbā un ir aktivi deju kolektīva dalībnieki.

Ai miniet, rajonļaudis,
Kas tie lielie dejotāji?
«Oškalniešu» jaunie laudis
Čakli darba darītāji,
Viegli deju dejotāji.

🍀

Ādažu ciema bibliotekāre b. Guģe pratusi piesaistīt vairāk nekā 400 lasītāju. Bibliotekā lielā izvēlē dažāda literatura. 

Ādažnieki skrietin skrēja 
Gudrībiņas palasīt,
Lai plauktiņi nenolīka
No lielās bagātības.

🍀

Babītes ciema bibliotekā (vadītājs b. Silta) līdz šim laikam vēl nav sakārtoti katalogi.

Palīdziet, lasītāji, 
Katalogu sakārtot,
Lai nenāca līgotāji 
Vadītāju aplīgot. 

🍀

Oškalna vārdā nosauktajā lauksaimniecības artelī un kolchozā «Spilve» plaši izvērsta individuālā būvniecība.

Nāciet ļaudis skatītiesi.
Kolchoznieku ciematos:
Jaunas mājas, platas ielas.
Apkārt krāšņi ābeļdārzi.

🍀

Staļina vārdā nosauktā kolchoza putnkope Anna Ozoliņa par vairākkārtēju sekmīgu piedalīšanos Vissavienības lauksaimniecības izstādē saņēmusi piecas medaļas.

Gailis dižu runu saka:
Annai pelnam medaļu.
Visas vistas cieši sola
Šogad izdēt divsimt olu.

🍀

Kolchozos «Nākotne» un «Zelta vārpa» neapmierinošā stāvoklī ir cūkkopība.

«Nākotnē» kā katru reizi
Iet ar sivēniem it greizi:
Citur netrūkst balti rukši,
Aizgaldi šeit vienmēr tukši. 

Kaķi, runči sarunājas:
Citur desu kalni krājas,
Te tik viena pati cūka,
Barības tai pašai trūka.

🍀


Kolchoza «Jugla» bijušajam biškopim Feliksam Freimanim nekas nevedas no rokas. Nesen viņš organizēja volejbola laukuma ierīkošanu un tīkla nostiprināšanai ieraka vienu resnu nemizotu  bērza stabu, otru tievu un līku.

Visi kolchoznieki rājas 
Nekopj bites viņš kā klājas.
Arī sportistiem maz prieka 
Nav no Feliksa ne nieka.

Ilgi gulējis un snaudis,
Freimanis sauc sporta ļaudis:
Stadionu uzcelt steigsim,
Visu priekšzimīgi veiksim.

Raka stabus volejbolam,
Iznāca tie ]aužu smieklam.
Tiklab Freimanis ka stabi -
Abi līki, abi «labi».

🍀

Rīgas rajona rūpkombinata šūšanas cecha šuvējas pusgada plānu izpildīja jau līdz 1. maijam. Līdz šim vinas devušas vairākus desmit tūkstošus lietusmēteļu virs plāna. 

Plūciet rozes, magonītes,
Apveltijiet šuvējiņas.
Divas normas katru dienu,
Kavējumu nav neviena.
Lietusmētelī cel valni,
Augstāku kā Baložkalni.

🍀

Kolchozā «Pionieris» lielas purvu teritorijas melioratori pārvērtuši auglīgos tīrumos. No turienes gaidāma laba kukuruzas, kartupeļu un rudzu raža.

Tur, kur grīslis bij un ciņi
Dzērvenes un vaivariņi,
Zaļo trekna kukuruza.
Pieskaroties lapas lūza.

Bijušajos bada purvos,
Tagad līdumus plēš traktors.
Bet jau citā pavasarī
Zels te rudzu druva arī.

🍀

Zvejnieku kolhozā "Baltezers" švaki ar ceturkšņa nozvejas plānu izpildi.

Citi vilka lomus smagus,
«Baltezers» tik kazuragus
Lielās zivis laiž pār kanti
Iztirgo tās spekulanti.

Kaut gan «norauti» tiek plāni,
Neuztrauc tas Krēsliņ-Jāni:
Atskaites viņš rāmi cilā,
Dienām raugās upē zilā.

🍀


Kolchozā «Rīts» lielās platībās kukuruza izrušināta divreiz, izravētas cukurbietes. Lavīze Riba viena no čaklākajām.

Nāciet laudis skatīties,
Kādi mūsu tīrumiņi -
Kukuruza rušināta,
Cukurbietes izravētas.
Lavizei bij čaklas rokas, 
Tās darbina nebiiās, -
Zinājās padarām.

🍀

Kūdras fabrikas «Sloka» atslēdznieks-racionalizators Jānis Apelis izgudrojis mechanizētu kūdras apgrozītāju. Tā ir pirmā šāda veida mašīna mūsu republikā.

Skaniet tālu, līgo dziesmas,
Paudiet slavu Apelim. ,
Viņa kūdras grozītājs,
Nav vis acu mānītājs. 

🍀

Kolchozā «Jugla» labi strādā b.Roguļa vadītā pirmā traktoru brigade. Lai gan visu zemi te nācās uzart pavasarī. graudaugu sēju veica 2 nedēļas agrāk nekā pērn.

Kolchoznieki līgot gāja, 
Traktoristus cildināja, 
Viņu darbam vainas nava,
Rogulim par to lai slava! 

🍀

Kolchozā «Ropaži», Vorošilova vārdā nosauktajā un citos līdz 21.jūnijam nebija nopļauts neviens hektars zālāju vai pļavu.

Siena pļavā viņi lokas -
Citi klēpī netur rokas, -
Āboliņu pļauj un zāli,
Saldi smaržo siena vāli.

Tikai «Ropažos» viss klusu
Krauklis pļavā iet uz dusu.
Ziedlapiņas cit aiz citas
Zemē lidinās bez mitas.

🍀

Kolchoza «Spilve» ļaudis pazīstami ar lieliskiem bekoniem un ienesīgu bišu dravu.

Ziediet liepas, vībotnītes, 
Atlidos drīz «Spilves» bite.
Jāpilda tām valdes plāni.
Nepaliks pat vaski pāri.

Jāņu bērni zāles plūca, 
Klēpjiem nesa laidarā, 
Lai aug bekoni it slaidi 
Un tik daudz kā bišu peri.

🍀

Ždanova vārdā nosauktajā kolchozā pēdējās dekadēs gūti augstāki piena izslaukumi nekā kolchozā «Mārupe».

Zdanovietes palielīsim,
Ziedu vainagus nu vīsim.
«Mārupei» tās priekšā gāja,
lzslaukumus kāpināja.

🍀

Dažu kolchozu jaunieši  dedzīgi apmeklē visus sarīkojumus, bet sabiedriskajā darbā piedalās gausi.

Naskas. naskas mūs meitiņas,
Rikšiem skrien uz klubu viņas.
Fokstrota un valša takti
Labprāt piesit visu nakti.,

Bet, kad jāstrādā kā nākas,
Garas runas tūdal sākas —-
Daiļaviņas itin raiti
Klāsta katra savu kaiti. 

Vienai mēlē tulzna plaši,
Otra saules baidās pati,
Trešā bīstoties pārlieku
Nomirt tīrumā ar trieku.

🍀

Kolchoza «Jugla» zootechniķis Pāvels Ziemelis pārskatos un atskaitēs bieži pieļauj kļūdas.

Kaunies. kaunies, Ziemelīti -
«Papīri» tev miglā tīti:
Tur, kur «divi», vajag «pieci»
Kā tu pats te gudrs tieci?

🍀

Kolchozniece Alvīne Puriņa, kurai ir pāri par 60 gadu, stradādama kolchoza «Rosme»  dārzkopības brigadē ik mēnesi izpelna vairāk nekā 30 izstrādes dienas.

Sarkstiet sievas, meičas jaunas, 
Visām jums ir iānokaunas.
Alvīne var viena pati
To, ko jūs par visām knapi.

🍀

Citi divas normas veica .
Visu laikā paveikt steidza.
«Bolševika» laudis snauda,
Tāpēc ņemsim šos uz grauda.

Lupu sev pie acīm licis, 
Pundurs pētī neapnicis: 
Lūk, cik skaisti masa zaļā 
izaugusi savā vaļā! 

Govis agronomi svētī: 
Vajag lopbarību gādāt,
Nevis slaistīties, bet strādāt. 
Izsniedzot mums grīsli sūru, 
Gribiet saņemt piena iūru.
Šitais numurs cauri neies. 
Tur, kā saka, raud vai smejies. 


Aplīgošanā piedalījās: S. Pikure, V. Vilnis
* Darba Balss / 23.06.1957



pirmdiena, 2019. gada 17. jūnijs

Imants Lešinskis. Kalpības gadi #

Līgo diena Baltezerā


Imants Lešinskis. Kalpības gadi
 (Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas karjeras neiespējamībā  un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību  kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Beidzot atmaskota tika
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.
Tāds ieskats ir dziļi nepareizs un var liecināt tikai par staļiniskās un pēcstaļiniskās iekārtas vāju pazīšanu. KRIEVISKAJAM PADOMJU REŽĪMAM VADĪTĀJU AMATOS JAU SEN VAIRS NAV VAJADZĪGI “PĀRLIECINĀTI KOMUNISTI”, BET GAN ABSOLŪTI CINIĶI, KAS, ZINOT PATIESOS FAKTUS, JEBKURĀ LAIKĀ PRETĒJI SAVAI SIRDSAPZIŅAI IR GATAVI KALPOT UN IZTAPT KREMĻA OLIGARHIJAI.

Par tikpat jauku un tencināmu Komitejas tradīciju izveidojās arī Jāņu svinēšana. Tā gan kļuva iespējama tikai pēc tam, kad Brežņeva – Kosigina režīms Latvijas «dzelteno nāvi» Arvīdu Jānoviču Pelši no nožēlojamās provinces izsauca dižos Kremļa darbos Maskavā, ieceļot viņu par Padomju Savienības Komunistiskās Partijas visspēcīgā politbiroja pilntiesīgu locekli un PSKP Centrālās kontroles komitejas priekšsēdētāju. Domāju, ka arī pats Arvīds Jānovičs aiziešanu no dzimtās Latvijas ārēm uzņēma ar dziļu atvieglojumu un gandarījuma sajūtu. Man nezināmu iemeslu dēļ šis Grienvaldes pagasta turīga latviešu lauksaimnieka dēls arī tagad, sava svešas kalpības mūža 83. gadā ir naida un nicinājuma pilns pret savu tautu. Šo naidu viņš pilnam izgāza 1959.–1969. gadā, būdams Latvijas kompartijas pirmais sekretārs.

Viņš bija iniciators politiski un nacionāli nevainīgo Jāņu svinēšanas bargajam aizliegumam, kas pret pirmo «skrīveri» mobilizēja ne vien parastos «darbaļaudis», bet arī «jāņus» ar partijas biedra kartēm un pat KGB darba apliecībām kabatā.


Arī pēc 14 senilo gadu nostrādāšanas Kremlī zemgalietis Arvīds joprojām kā no mēŗa vairās no jebkādas identificēšanās ar latvietību un latviešiem. Pat PSRS Augstākās padomes «vēlēšanās» šis «tautietis» balotējas no superkrieviskā Volgogradas (bij. Staļingradas) vēlēšanu apgabala. Cik man zināms, tad Pelše Maskavā strikti izvairās pieņemt pat «padomju» Latvijas vēsturniekus, kas tiektin tiecas glorificēt viņa nopelnus viduslaicīgā režīma iedibināšanā.


Nedomāju, ka pārmērīgi daudz latviskā sentimenta būtu arī 1916. gadā Toboļskas guberņā dzimušajam Krievijas latvietim Augustam Eduardovičam Vosam. No latviskas runāšanas viņš rūpīgi izvairās, un viņa ģīmis ir allaž savilkts politbirojiski stingā vaibstā. Kad 1978. gada pavasarī Voss negaidīti apmeklēja Ņujorku un PSRS pārstāvniecības pie Apvienotajām Nācijām toreizējais partijas sekretārs Podščekoldins man lika viņu pavadīt, pēc īsas pastaigas pa Medisona avēniju kopā ar sievu neticamā vienprātībā konstatējām, ka mums darīšana ar «dzīvu mironi».


1966. gadā, iesēzdamies Kalnbērziņa un Pelšes iesildītajā LKP pirmā sekretāra amatkrēslā, Voss tālu vēl nebija sasniedzis tagadējo mironības pakāpi. Katrā ziņā viņš bija pragmatiķis un tālab steigšus atkāpās no sava līgo dziesmu nīdēja priekšteča perversajām pārmērībām. Nekādu oficiālu atzīšanu un valstisku uzmundrinājumu šie plenciskie tautas svētki, protams, nebauda vēl šodien, taču tie tiek «pieciesti» un ir izbeigusies to policejiska un ideoloģiska apkarošana.


Tautisko «kultūrsakaru» radošai inspirētājai un laipnai izkārtotājai Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai (čekai) arī tāds nepilnīgs problēmas nokārtojums bija pa prātam. Minētā iestādījuma Izlūkošanas un Pretizlūkošanas daļu virsnieki un viņiem pakļautie konspiratīvie aģenti tagad, nebaidoties par savu «ideoloģisko tīrību», varēja netraucēti diet ar ārzemju tautietēm zem krāšņām Jāņugunīm un, rokrokā sadevušies, lekt pār platiem ugunskuriem.


Bej, Ivan, mednyj baraban! (Sit, Jānīt, vara bungas!).


Mūžīgā, kaut arī ne sevišķi ticamā atmiņā man vienmēr paliks «padomju» Jāņu čekistiskā svinēšana 1968. gada 23. jūnijā paraugkolchozā «Ādaži».


Svinēšanu savā parastajā bajāriskajā vērienīgumā bija izkārtojis Žanis Zakenfelds.


Financiālos līdzekļus šim pasākumam sniedza Žaņa vadītā čekas filiāle – Kultūras sakaru komiteja. Tad vēl, KGB kontrolēta, bet formāli komerciāla organizācija – akciju sabiedrība «Intourist» – un, protams, jo sevišķi dāsni – pats kolchozs «Ādaži», kuŗa vadība, ne bez savtīgām interesēm, vēlējās maksimāli izpatikt augstajiem čekas kungiem.


Bungas tajos svētkos, dabīgi, nesita vis latviešu Jānītis, bet gan krievu okupantu Ivans.


Primitīvajos krievu autobusos pie kolchoza valdes ēkas «Intourist» latvisko meiteņu uzraudzībā ieradās tolaik jau daudzgalvainais rietumpasaules latviešu tūristu pulks līdz ar saviem radiņiem. Dažādos satiksmes līdzekļos turpat saradās arī dažāda ranga čekisti – KGB virsnieki, Kultūrsakaru komitejas čekas aģenti, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki.


Pastiprinājuma vārdā ieradās pat Rīgas administratīvā rajona čekisti, kam maizes darbs ir vietējo iedzīvotāju nerimtīga izsekošana un izspiegošana, privātās drēbēs tērptie miliči un tā dēvētie «tautas brīvprātīgie», kas tagadējā Latvijā izpilda dažas no aizsargu funkcijām.



Otri Zakenfelda rīkotie Jāņi notika 1969.gada vasarā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta saimniecībā Siguldā. Kā smaržoja nule pļautās siena gabanas! Dzīrotāju «tūristu» vidū tonakt jau bija divas trimdā prominentas – dzejniece no Kanādas un dzejnieks no Savienotajām Valstīm. Jāņugunis, ugunskuri, līgodziesmas… Vai tas nevarēja veicināt tautiskās kopības apziņu? Ne vien varēja, bet, cik atceros, arī patiesi veicināja. Abi gara darbinieki pēc brīnišķās Jāņu nakts kļuva par regulāriem «socdzimtenes» apciemotājiem. Viņi jau, protams, nezināja, ka Komitejas kultūras nozares vadītājs «rakstnieks» Jānis Anerauds ļauni marksitiski-ļeņiniskajam Komitejas prezidija priekšsēdētājam Imantam Lešinskim


mīļoto viesu gaidāmos apciemojumus mēdza pieteikt ar izmeklētiem vārdiem:
– Tā nacionālistiskā sterva atkal grib braukt un gaida, lai mēs viņai apmaksājam uzturēšanās izdevumus un atpakaļceļu. – Vai arī:


– Tas slinkais lempis no jauna grib baudīt mūsu labumus. Piezvani, lūdzu, Miervaldim!


Kolchoza toreizējais valdes priekšsēdētājs Latvijas polis Kukelis dārgos ciemiņus tūdaļ aicināja pie bagātīgi klātiem galdiem, uz kuŗiem bija atrodami itin baudāmi gan pašu saimniecībā ražoti, gan ar kompartijas Centrālkomitejas atvēli no Rīgas pārtikas noliktavu krājumiem aizgūti labumi.


Ciemiņi un viņu čekistiskie uzraugi ēda un dzēra, taču īsta jautrība neradās. To nomanīdams, Kukelis viesus pēc kādas stundiņas aicināja noraudzīt «īstus Latvijas Līgo svētku priekus».


Prieki jau nebija mazie. Kad no autobusiem un privātmašīnām pēc dažām minūtēm nokļuvām ezeriņa krastā, mums pretim skanēja kolchoza ļaužu sirsnībā dziedātās Līgo dziesmas. Debesīs bija savākušies mākoņi, tālab ezeriņš šķita melns melns. Strādīgu roku nemanāmi pludināti pār tā oglīgi melno līmeni līgoja plosti ar degošām bērza šķilām.


Vot, tie tik bija Jāņi!


Līksmoja tūristi, līksmoja čekisti. Vieni pļāpāja, otri klausījās. «Kultūras» sakariem bija dots tīkams, kaut arī ne sevišķi kvalitatīvs sākums. Latviešu «padomju» tautas vienības dziesmu tonakt nejauki izjauca Kārļa Kalniņa šo atmiņu sākumos jau godam atzīmētie «nacionālistiskie» saukļi. Baidos tomēr, ka salda Latvijas alus gana dzērušie tūristi, jaukā pussnaudā grimuši, šiem izteiksmīgajiem lozungiem nepievērsa elementāro vērību. Čeka un ceka toties pievērsa, ar lasītājam jau zināmo pieticīgo iznākumu.


* Laiks - Imants Lešinskis "Kalpības gadi" / 19.07.1980








* panti no Darba Balss - "Nāc nākdama, Jāņu diena!" / 24.06.1989.