 |
| Līgo diena Baltezerā |
Imants Lešinskis. Kalpības gadi
(Lasot šo grāmatu, pēkšņi pamanīju, ka
latviešu pilsoņi arī šajos dozēti pēcpadomju laikos atrodas līdzīgā, labākajā
gadījumā, “iekšējā emigrācijā”, vai ir pilnīgi nomocīti dzīves cīņās, godīgas
karjeras neiespējamībā un neticamos tautas izdzīvošanas tiesību
kropļojumos. Tikai fiziskās bailes ir nomainījusi psihoemocionāla un
saimnieciska manipulācija. – I.L.)
Beidzot
atmaskota tika
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.
Veco Jāņu romantika.
Izrādās, ka mūsu senči
Bija dzērāji un plenči.
Tāds
ieskats ir dziļi nepareizs un var liecināt tikai par staļiniskās un
pēcstaļiniskās iekārtas vāju pazīšanu. KRIEVISKAJAM PADOMJU REŽĪMAM VADĪTĀJU
AMATOS JAU SEN VAIRS NAV VAJADZĪGI “PĀRLIECINĀTI KOMUNISTI”, BET GAN ABSOLŪTI
CINIĶI, KAS, ZINOT PATIESOS FAKTUS, JEBKURĀ LAIKĀ PRETĒJI SAVAI SIRDSAPZIŅAI IR
GATAVI KALPOT UN IZTAPT KREMĻA OLIGARHIJAI.
Par
tikpat jauku un tencināmu Komitejas tradīciju izveidojās arī Jāņu svinēšana. Tā
gan kļuva iespējama tikai pēc tam, kad Brežņeva – Kosigina režīms Latvijas «dzelteno nāvi» Arvīdu Jānoviču Pelši no nožēlojamās provinces izsauca
dižos Kremļa darbos Maskavā, ieceļot viņu par Padomju Savienības Komunistiskās
Partijas visspēcīgā politbiroja pilntiesīgu locekli un PSKP Centrālās kontroles
komitejas priekšsēdētāju. Domāju, ka arī pats Arvīds Jānovičs aiziešanu no
dzimtās Latvijas ārēm uzņēma ar dziļu atvieglojumu un gandarījuma sajūtu. Man
nezināmu iemeslu dēļ
šis Grienvaldes pagasta turīga latviešu lauksaimnieka dēls arī tagad, sava
svešas kalpības mūža 83. gadā ir naida un nicinājuma pilns pret savu tautu. Šo
naidu viņš pilnam izgāza 1959.–1969. gadā, būdams Latvijas kompartijas pirmais
sekretārs.
Viņš bija iniciators politiski un nacionāli nevainīgo Jāņu svinēšanas bargajam aizliegumam, kas pret pirmo «skrīveri» mobilizēja ne vien parastos «darbaļaudis», bet arī «jāņus» ar partijas biedra kartēm un pat KGB darba apliecībām kabatā.
Arī pēc 14 senilo gadu nostrādāšanas Kremlī zemgalietis Arvīds joprojām kā no mēŗa vairās no jebkādas identificēšanās ar latvietību un latviešiem. Pat PSRS Augstākās padomes «vēlēšanās» šis «tautietis» balotējas no superkrieviskā Volgogradas (bij. Staļingradas) vēlēšanu apgabala. Cik man zināms, tad Pelše Maskavā strikti izvairās pieņemt pat «padomju» Latvijas vēsturniekus, kas tiektin tiecas glorificēt viņa nopelnus viduslaicīgā režīma iedibināšanā.
Nedomāju, ka pārmērīgi daudz latviskā sentimenta būtu arī 1916. gadā Toboļskas guberņā dzimušajam Krievijas latvietim Augustam Eduardovičam Vosam. No latviskas runāšanas viņš rūpīgi izvairās, un viņa ģīmis ir allaž savilkts politbirojiski stingā vaibstā. Kad 1978. gada pavasarī Voss negaidīti apmeklēja Ņujorku un PSRS pārstāvniecības pie Apvienotajām Nācijām toreizējais partijas sekretārs Podščekoldins man lika viņu pavadīt, pēc īsas pastaigas pa Medisona avēniju kopā ar sievu neticamā vienprātībā konstatējām, ka mums darīšana ar «dzīvu mironi».
1966. gadā, iesēzdamies Kalnbērziņa un Pelšes iesildītajā LKP pirmā sekretāra amatkrēslā, Voss tālu vēl nebija sasniedzis tagadējo mironības pakāpi. Katrā ziņā viņš bija pragmatiķis un tālab steigšus atkāpās no sava līgo dziesmu nīdēja priekšteča perversajām pārmērībām. Nekādu oficiālu atzīšanu un valstisku uzmundrinājumu šie plenciskie tautas svētki, protams, nebauda vēl šodien, taču tie tiek «pieciesti» un ir izbeigusies to policejiska un ideoloģiska apkarošana.
Tautisko «kultūrsakaru» radošai inspirētājai un laipnai izkārtotājai Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai (čekai) arī tāds nepilnīgs problēmas nokārtojums bija pa prātam. Minētā iestādījuma Izlūkošanas un Pretizlūkošanas daļu virsnieki un viņiem pakļautie konspiratīvie aģenti tagad, nebaidoties par savu «ideoloģisko tīrību», varēja netraucēti diet ar ārzemju tautietēm zem krāšņām Jāņugunīm un, rokrokā sadevušies, lekt pār platiem ugunskuriem.
Bej, Ivan, mednyj baraban! (Sit, Jānīt, vara bungas!).
Mūžīgā, kaut arī ne sevišķi ticamā atmiņā man vienmēr paliks «padomju» Jāņu čekistiskā svinēšana 1968. gada 23. jūnijā paraugkolchozā «Ādaži».
Svinēšanu savā parastajā bajāriskajā vērienīgumā bija izkārtojis Žanis Zakenfelds.
Financiālos līdzekļus šim pasākumam sniedza Žaņa vadītā čekas filiāle – Kultūras sakaru komiteja. Tad vēl, KGB kontrolēta, bet formāli komerciāla organizācija – akciju sabiedrība «Intourist» – un, protams, jo sevišķi dāsni – pats kolchozs «Ādaži», kuŗa vadība, ne bez savtīgām interesēm, vēlējās maksimāli izpatikt augstajiem čekas kungiem.
Bungas tajos svētkos, dabīgi, nesita vis latviešu Jānītis, bet gan krievu okupantu Ivans.
Primitīvajos krievu autobusos pie kolchoza valdes ēkas «Intourist» latvisko meiteņu uzraudzībā ieradās tolaik jau daudzgalvainais rietumpasaules latviešu tūristu pulks līdz ar saviem radiņiem. Dažādos satiksmes līdzekļos turpat saradās arī dažāda ranga čekisti – KGB virsnieki, Kultūrsakaru komitejas čekas aģenti, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki.
Pastiprinājuma vārdā ieradās pat Rīgas administratīvā rajona čekisti, kam maizes darbs ir vietējo iedzīvotāju nerimtīga izsekošana un izspiegošana, privātās drēbēs tērptie miliči un tā dēvētie «tautas brīvprātīgie», kas tagadējā Latvijā izpilda dažas no aizsargu funkcijām.
Otri Zakenfelda rīkotie Jāņi notika 1969.gada vasarā Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta saimniecībā Siguldā. Kā smaržoja nule pļautās
siena gabanas!
Dzīrotāju «tūristu» vidū tonakt jau bija divas trimdā prominentas – dzejniece
no Kanādas un dzejnieks no Savienotajām Valstīm. Jāņugunis, ugunskuri,
līgodziesmas… Vai tas nevarēja veicināt tautiskās kopības apziņu? Ne vien
varēja, bet, cik atceros, arī patiesi veicināja. Abi gara darbinieki pēc
brīnišķās Jāņu nakts kļuva par regulāriem «socdzimtenes» apciemotājiem. Viņi
jau, protams, nezināja, ka Komitejas kultūras nozares vadītājs «rakstnieks»
Jānis Anerauds ļauni marksitiski-ļeņiniskajam Komitejas prezidija
priekšsēdētājam Imantam Lešinskim
mīļoto viesu gaidāmos apciemojumus mēdza pieteikt ar izmeklētiem vārdiem:
– Tā nacionālistiskā sterva atkal grib braukt un gaida, lai mēs viņai apmaksājam uzturēšanās izdevumus un atpakaļceļu. – Vai arī:
– Tas slinkais lempis no jauna grib baudīt mūsu labumus. Piezvani, lūdzu, Miervaldim!
Kolchoza toreizējais valdes priekšsēdētājs Latvijas polis Kukelis dārgos ciemiņus tūdaļ aicināja pie bagātīgi klātiem galdiem, uz kuŗiem bija atrodami itin baudāmi gan pašu saimniecībā ražoti, gan ar kompartijas Centrālkomitejas atvēli no Rīgas pārtikas noliktavu krājumiem aizgūti labumi.
Ciemiņi un viņu čekistiskie uzraugi ēda un dzēra, taču īsta jautrība neradās. To nomanīdams, Kukelis viesus pēc kādas stundiņas aicināja noraudzīt «īstus Latvijas Līgo svētku priekus».
Prieki jau nebija mazie. Kad no autobusiem un privātmašīnām pēc dažām minūtēm nokļuvām ezeriņa krastā, mums pretim skanēja kolchoza ļaužu sirsnībā dziedātās Līgo dziesmas. Debesīs bija savākušies mākoņi, tālab ezeriņš šķita melns melns. Strādīgu roku nemanāmi pludināti pār tā oglīgi melno līmeni līgoja plosti ar degošām bērza šķilām.
Vot, tie tik bija Jāņi!
Līksmoja tūristi, līksmoja čekisti. Vieni pļāpāja, otri klausījās. «Kultūras» sakariem bija dots tīkams, kaut arī ne sevišķi kvalitatīvs sākums. Latviešu «padomju» tautas vienības dziesmu tonakt nejauki izjauca Kārļa Kalniņa šo atmiņu sākumos jau godam atzīmētie «nacionālistiskie» saukļi. Baidos tomēr, ka salda Latvijas alus gana dzērušie tūristi, jaukā pussnaudā grimuši, šiem izteiksmīgajiem lozungiem nepievērsa elementāro vērību. Čeka un ceka toties pievērsa, ar lasītājam jau zināmo pieticīgo iznākumu.
* Laiks - Imants Lešinskis "Kalpības gadi" / 19.07.1980
* panti no Darba Balss - "Nāc nākdama, Jāņu diena!" / 24.06.1989.
Viņš bija iniciators politiski un nacionāli nevainīgo Jāņu svinēšanas bargajam aizliegumam, kas pret pirmo «skrīveri» mobilizēja ne vien parastos «darbaļaudis», bet arī «jāņus» ar partijas biedra kartēm un pat KGB darba apliecībām kabatā.
Arī pēc 14 senilo gadu nostrādāšanas Kremlī zemgalietis Arvīds joprojām kā no mēŗa vairās no jebkādas identificēšanās ar latvietību un latviešiem. Pat PSRS Augstākās padomes «vēlēšanās» šis «tautietis» balotējas no superkrieviskā Volgogradas (bij. Staļingradas) vēlēšanu apgabala. Cik man zināms, tad Pelše Maskavā strikti izvairās pieņemt pat «padomju» Latvijas vēsturniekus, kas tiektin tiecas glorificēt viņa nopelnus viduslaicīgā režīma iedibināšanā.
Nedomāju, ka pārmērīgi daudz latviskā sentimenta būtu arī 1916. gadā Toboļskas guberņā dzimušajam Krievijas latvietim Augustam Eduardovičam Vosam. No latviskas runāšanas viņš rūpīgi izvairās, un viņa ģīmis ir allaž savilkts politbirojiski stingā vaibstā. Kad 1978. gada pavasarī Voss negaidīti apmeklēja Ņujorku un PSRS pārstāvniecības pie Apvienotajām Nācijām toreizējais partijas sekretārs Podščekoldins man lika viņu pavadīt, pēc īsas pastaigas pa Medisona avēniju kopā ar sievu neticamā vienprātībā konstatējām, ka mums darīšana ar «dzīvu mironi».
1966. gadā, iesēzdamies Kalnbērziņa un Pelšes iesildītajā LKP pirmā sekretāra amatkrēslā, Voss tālu vēl nebija sasniedzis tagadējo mironības pakāpi. Katrā ziņā viņš bija pragmatiķis un tālab steigšus atkāpās no sava līgo dziesmu nīdēja priekšteča perversajām pārmērībām. Nekādu oficiālu atzīšanu un valstisku uzmundrinājumu šie plenciskie tautas svētki, protams, nebauda vēl šodien, taču tie tiek «pieciesti» un ir izbeigusies to policejiska un ideoloģiska apkarošana.
Tautisko «kultūrsakaru» radošai inspirētājai un laipnai izkārtotājai Latvijas PSR Valsts Drošības komitejai (čekai) arī tāds nepilnīgs problēmas nokārtojums bija pa prātam. Minētā iestādījuma Izlūkošanas un Pretizlūkošanas daļu virsnieki un viņiem pakļautie konspiratīvie aģenti tagad, nebaidoties par savu «ideoloģisko tīrību», varēja netraucēti diet ar ārzemju tautietēm zem krāšņām Jāņugunīm un, rokrokā sadevušies, lekt pār platiem ugunskuriem.
Bej, Ivan, mednyj baraban! (Sit, Jānīt, vara bungas!).
Mūžīgā, kaut arī ne sevišķi ticamā atmiņā man vienmēr paliks «padomju» Jāņu čekistiskā svinēšana 1968. gada 23. jūnijā paraugkolchozā «Ādaži».
Svinēšanu savā parastajā bajāriskajā vērienīgumā bija izkārtojis Žanis Zakenfelds.
Financiālos līdzekļus šim pasākumam sniedza Žaņa vadītā čekas filiāle – Kultūras sakaru komiteja. Tad vēl, KGB kontrolēta, bet formāli komerciāla organizācija – akciju sabiedrība «Intourist» – un, protams, jo sevišķi dāsni – pats kolchozs «Ādaži», kuŗa vadība, ne bez savtīgām interesēm, vēlējās maksimāli izpatikt augstajiem čekas kungiem.
Bungas tajos svētkos, dabīgi, nesita vis latviešu Jānītis, bet gan krievu okupantu Ivans.
Primitīvajos krievu autobusos pie kolchoza valdes ēkas «Intourist» latvisko meiteņu uzraudzībā ieradās tolaik jau daudzgalvainais rietumpasaules latviešu tūristu pulks līdz ar saviem radiņiem. Dažādos satiksmes līdzekļos turpat saradās arī dažāda ranga čekisti – KGB virsnieki, Kultūrsakaru komitejas čekas aģenti, «Dzimtenes Balss» līdzstrādnieki.
Pastiprinājuma vārdā ieradās pat Rīgas administratīvā rajona čekisti, kam maizes darbs ir vietējo iedzīvotāju nerimtīga izsekošana un izspiegošana, privātās drēbēs tērptie miliči un tā dēvētie «tautas brīvprātīgie», kas tagadējā Latvijā izpilda dažas no aizsargu funkcijām.
mīļoto viesu gaidāmos apciemojumus mēdza pieteikt ar izmeklētiem vārdiem:
– Tā nacionālistiskā sterva atkal grib braukt un gaida, lai mēs viņai apmaksājam uzturēšanās izdevumus un atpakaļceļu. – Vai arī:
– Tas slinkais lempis no jauna grib baudīt mūsu labumus. Piezvani, lūdzu, Miervaldim!
Kolchoza toreizējais valdes priekšsēdētājs Latvijas polis Kukelis dārgos ciemiņus tūdaļ aicināja pie bagātīgi klātiem galdiem, uz kuŗiem bija atrodami itin baudāmi gan pašu saimniecībā ražoti, gan ar kompartijas Centrālkomitejas atvēli no Rīgas pārtikas noliktavu krājumiem aizgūti labumi.
Ciemiņi un viņu čekistiskie uzraugi ēda un dzēra, taču īsta jautrība neradās. To nomanīdams, Kukelis viesus pēc kādas stundiņas aicināja noraudzīt «īstus Latvijas Līgo svētku priekus».
Prieki jau nebija mazie. Kad no autobusiem un privātmašīnām pēc dažām minūtēm nokļuvām ezeriņa krastā, mums pretim skanēja kolchoza ļaužu sirsnībā dziedātās Līgo dziesmas. Debesīs bija savākušies mākoņi, tālab ezeriņš šķita melns melns. Strādīgu roku nemanāmi pludināti pār tā oglīgi melno līmeni līgoja plosti ar degošām bērza šķilām.
Vot, tie tik bija Jāņi!
Līksmoja tūristi, līksmoja čekisti. Vieni pļāpāja, otri klausījās. «Kultūras» sakariem bija dots tīkams, kaut arī ne sevišķi kvalitatīvs sākums. Latviešu «padomju» tautas vienības dziesmu tonakt nejauki izjauca Kārļa Kalniņa šo atmiņu sākumos jau godam atzīmētie «nacionālistiskie» saukļi. Baidos tomēr, ka salda Latvijas alus gana dzērušie tūristi, jaukā pussnaudā grimuši, šiem izteiksmīgajiem lozungiem nepievērsa elementāro vērību. Čeka un ceka toties pievērsa, ar lasītājam jau zināmo pieticīgo iznākumu.
* Laiks - Imants Lešinskis "Kalpības gadi" / 19.07.1980
=
