Žīdu-čekistu šausmu darbi Baltezerā.
Tēvija, Nr.19, 22.07.1941
Pēdējā brīdī mums ziņo, ka Baltezera apkārtnē atrastas vairākas bedres, kurās aprakti čekas nogalinātie iedzīvotāji un sagūstītie latviešu darbinieki. Šodien uzsākta noslepkavoto atrakšana. Tuvākas ziņas sniegsim mūsu laikraksta rītdienas numurā.
Žīdu- čekistu briesmu darbi Baltezerā.
Tēvija, Nr.20, 23.07.1941
Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā. — Vasarnīcas rajonā uzietas 13 nogalināto aprakšanas vietas. — Viena daļa upuru jau identificēta.
Divi lieli uzdevumi.
Tēvija, 23.07.1941
Kā baiga negaisa drūmie grāvieni pamalē, tā joprojām mūsu zemē atbalsojas Maskavas kremļa diktētās sātaniskās tirānijas posta darbi, ikdienas vēl atklājot arvien jaunas šausmas, kas liek nodrebēt pat visnotrulušākajam cilvēkam. Šodien atkal paveras drausmīgās bedres Baltezera krastos; atskan vaidu pilni stāsti no visām zemes malām; sirdis mums vēl pilnas domājot par mocekļu gaitās aizdzītiem tuviniekiem un tautas brāļiem asiņainā posta zemē, kur atskan vienmēr ārprātīgākas, vienmēr asinskārākas Staļina pavēles: postīt, apšaut, slepkavot, dedzināt, iznīcināt.
Vēl ilgas būs mūsu tautas bēdas, Ilgi vēl sēras klāsies pār katru latviešu mītni.Un šīs lielās, dziļās tautas bēdas no tiem, kas esam dzīvi palikuši, ar liktenīgu tiesību prasa daudz. Vispirms tās prasa visas labākās latviešu nacionālās enerģijas saliedēšanu dzīves jauncelšanas spēkā. Jo tikai jaunceltā dzīve pamazām spēs dziedēt sāpīgās, smagās brūces, ko boļševiku barbarisms cirtis mūsu tautas dzīvajās miesās un arī mūsu dvēselēs kā ņirdzīgs maitātājs.
* Tēvija / 23.07.1941
***
BALTEZERS
Beidzot esam tikuši ārā no Rīgas. Lūk, arī pagrieziens uz Tallinas šoseju. Ceļš kā jau ceļš, gar malām — priežu sils. Bet Teodors Vilemsons saka: — Toreiz, 1940. gada jūnija beigās un jūlijā tas mežiņš bija pilns ar padomju karaspēku. Kur vien griezies karavīri.
Braucam tālāk, un ceļabiedrs rāda: — Pa kreisi — tā lielā māja ezera krastā — tas bija restorāns «Kaija», bet šī — ģenerāļa Peniķa vasarnīca, šī te — Erenpreisa vasaras mītne, bet tur — abas Ķuzes kunga ģimenes vasarnīcas. Jā, tagad te viss izskatās savādāk. Četrdesmitajā gadā es, puika būdams, vēl ķēru mailītes, kad Ķuze gatavojās makšķerēt. Tāds omulīgs vīrs bija . . . Tā, nu var apturēt mašīnu: klāt ir vieta, kur Lielo Baltezeru no Mazā šķir daži desmiti metru, kur sākas pēc kara uzceltais jaunais Baltezera ciemats. Bet tolaik — 1940. un 1941. gadā — aiz Ķuzes kunga rezidences bijusi tikai viena vasarnīca. «Bieza, jauna priedīšu meža apauguša zemes gabala vidū paceļas brūni krāsota baļķu ēka ar salmu jumtu un ziliem slēģiem. No divām pārējām pusēm zemes gabalu norobežo šoseja un stāva nogāze uz Baltezeru, un tikai vienā pusē ir apdzīvotas vasarnīcas. (. .) Visu aizsedza lielais žogs, kas izveidots tā, ka, pat uzkāpjot uz blakus vasarnīcas jumta, redzams vienīgi neliels brūnās ēkas stūris.» Tā par šo ēku rakstīja kara gadu prese, tādu to redzam attēlā, kas publicēts «Baigajā gadā». Tolaik glītā savrupmāja, šodien gan izskatās krietni bēdīgāk — noplukuši, apkārt dažādas drazas, arī pārbūve nav gājusi secen. Un tomēr tā ir tā pati ēka, ar kuru saistās šaušalīgi nostāsti un minējumi.
 |
| Eduards Miķelsons. |
Kādu dienu es kopā ar dažiem citiem zēniem pārrāpos pāri sētai. Tīrs pagalms, apkārt ne dvēseles, mājai logi aizslēģoti . . . Vienam logam slēģis tomēr bija vaļīgs, attaisījām un ierāpāmies istabā. Tā bija garena, paralēli šosejai orientēta telpa. Vienā stūrī — tukšas degvīna pudeles, bet uz sienas — pamatīgs asins traips, pielipuši mati . . . Bēgām prom no tās vietas. Nepilnu gadu vēlāk — 1941. gada jūlijā — Latvijas avīzes jau bija pilnas ar kliedzošiem virsrakstiem un asinis stindzinošiem fotoattēliem: «Čekistu briesmu darbi Baltezerā», «Sistemātiska cilvēku slepkavošana neapdzīvotā vasarnīcā» utt. Baismās nojautas apstiprinājās: tā nebija IeTK (NKVD) vīru mācību šautuve. 1941. gada 22.—23. jūlijā atraka 113 nogalinātos, no kuriem lielāko daļu identificēja pēc kabatās atrastajiem Rīgas apgabaltiesas kriminālkolēģijas vai Baltijas kara apgabala tribunāla spriedumu norakstiem. Aina Helmane man pastāstīja sekojošu epizodi: — Kad pēc vāciešu ienākšanas sākās steidzīga piederīgo meklēšana, arī es biju starp tiem, kuri devās uz Centrālcietumu, uz Krusta baznīcu un citur.
 |
A. Siliņš (pa kreisi) pērn bija pirmais žurnālists, kurš pēc daudziem gadiem intervēja Alfonu Noviku. Arvīds Šiliņš 1988.g. ar «LA» publicētajām destaļinizācijas tēmai veltītajām publikācijām kļuvis par Žurnālistu savienības radošā konkursa uzvarētāju republikāniskās preses grupā. |
Cerēju atrast savus tēva brāļus. Bez sekmēm. Uzzināju, ka arī Baltezerā atraks kapenes, un kopā ar skolas biedru Falku Broderu devos uz turieni. Klāt nelaida, visi atrakšanas darbi notika naktī, jo dienas turējās karstas, elpu žņaudza drausmīga līķu smaka. Pārnakšņojām siena kaudzē un nākamajā rītā gājām no jauna taujāt pēc tuviniekiem. Mums pateica: «Ja ir dūša, skatieties!» Falks savu tēvu Albertu Broderu tur atrada, bet par maniem tēva brāļiem vēl šodien nav ne vēsts. Piebildīšu, ka Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Broders bija akciju sabiedrības «Brāļi Broderi» direktors rīkotājs. Viņu, tāpat kā pārējos 112 vasarnīcā nonāvētos, apbedīja brāļu kapā Baltezera (Ādažu) kapsētā. Ilgu laiku šo cilvēku piemiņu nīdēja visādiem līdzekļiem. Tajā vietā izdarīti daudzi jauni apbedījumi, no lielā kopējā kapa neskarts saglabājies tikai neliels laukums, kur vietējie iedzīvotāji nesen uzstādīja milzu krustu. Taču skaidrs, ka šie 113 tikai noslēdza drausmo Baltezera upuru sarakstu, jo pie viņiem atrastie dokumenti datēti, sākot ar 1941. gada janvāri. Bet šāva taču arī pirms tam . . . Baltezera zeme vaid. Vaid vistiešākajā šā vārda nozīmē.
 |
| Attēls no grāmatas «Baigais gads». |
Vietā, kur atraka vislielāko apbedījumu, uzcelta māja. Taču, kā apgalvoja kaimiņi, ne viens tur neesot varējis ilgi nodzīvot, jo naktīs mājā skanot vaidi. Neticu spokiem, tad jau drīzāk kāds attapīgs meistars kaut kur iemūrējis «mājas garu» — stikla pudeles kaklu, kas, vējam uzpūšot, rada žēlabainas skaņas. Nu ko, arī tā var glabāt piemiņu vai vismaz atgādināt, ka nekas nav nedz aizmirsts, nedz piedots. Baltezera kapos vienkārša koka plāksne vēsta, ka tur apglabāti 113 staļinisma upuri. Nezināmi? Nē! Lai gan staļiniskie bendes centās ne tikai nonāvēt cilvēkus, bet arī iznīdēt jebkuru piemiņu par viņiem, tas tomēr neizdevās. 1941. gadā Baltezera «vasarnīcā» nošauti:
Jānis Bomlits, Žanis Grundmanis, Arvīds Staune, Kārlis Sīklens, Krišs Dreijers, Jānis Bambīts, Mārtiņš Prunskis, Eduards Ozols, Kārlis Ed. Purniņš, Aloizs Voits, Vilhelms Janelis, Voldemārs Ceksters, Nikolajs Kronbergs, Paulis Kopilovs, Aleksejs Ostrovskis, Aleksandrs Baufals, Dimitrijs Fokļinajevs, Rihards Grīnbergs, Jānis Opincāns, Mārtiņš Amatnieks, Roberts Tions, Voldemārs Beķeris, Ģedimins Franckevičs, Pēteris Gaidamovics, Rihards Voiraārs-Valmiers, Jānis Spilva, Staņislavs Beļkovskis, Arvīds Zemītis, Pēteris Doreds, Jānis Kirilovs, Ditrihs Ekerts, Porfirijs Ivanovs, Pāvels Stepanovs, Alfrēds Muižnieks, Broņislavs Aizkalnītis, Semjons Ļajins, Nils Višņakovs, Nikolajs Ģermānis (Hermanis!). Osips Kigitovičs, Aleksandrs Leitis, Jāzeps Vanags, Mihails Roņiekis, Miroslavs Gedrovics-Jurago, Fricis Celms, Jānis Vilcmeijers, Viktors Kapranovs, Vladimirs Jurkevics, Rūdolfs Bergmanis, Vasilijs Ņikitins, Nikolajs Treifelds, Ņikifors Višņakovs, E. Freimanis,
Pārējos 23 neizdevās identificēt jau toreiz — 1941. gada jūlijā. Ja tagad vēl nespējam nosaukt tos, kuri izdzēsa šīs dzīvības, tad pārskatīt minēto cilvēku lietas un lemt jautājumu par varbūtējo reabilitāciju pašreizējā likumdošana, manuprāt, neaizliedz. Arī jūs, cienījamie lasītāji, varat palīdzēt, uzticot redakcijai visu, ko zināt par šiem un citiem staļinisma upuriem.
A. Siliņš Ā. Platā, Ģ. Ozoliņa, A. Kundziņa foto
| BALTEZERS |
1989.05.05 Lauku Avīze  Tēvija 1941.09.16 Tēvija |
***
Staņislavs Belkovskis
13.11.1902 - 23.06.1941
Literatūrkritiķis, tulkotājs, dzejnieks. Dzimis 1902.gada 13.novembrī Galēnu pag. Maltas Trūpos. Mācījies Rēzeknes ģimnāzijā, studējis Latvijas Universitātē. 1926.gadā A.Prandes grāmatā „Latviešu rakstniecība portrejās” devis sistemātisku pārskatu par latgaliešu literatūru. Bijis laikraksta ”Latgolas Dorbs” atbildīgais redaktors. Publikācijas daudzos periodiskajos izdevumos. No poļu uz čehu un horvātu valodām tulkojis J.Kadena-Bandrovska „Manas mātes pilsēta”. Bijis spēcīgs recenzents un literāro procesu vērtētājs.1940.gada 2. augustā arestēts. 1941.gada 23.jūnijā nošauts pie Baltezera. Pārapbedīts Baltezera kapos.
***
ŠODIEN APGLABĀS BALTEZERA UPURUS
1941.07.23 Tēvija
Krusts atgādinās visiem Rīgas—Ainažu ceļa braucējiem 1941. gada traģiskos notikumus Baltezerā.
 |
| Baltezers, 18. novembris. |
G. BIRKMANIS
* * *
* * *
* * *
+++++++++++++++++++++++++++++++++
Klusuma brīdis aizvesto piemiņaiLatvju tautas sēru dienu — 14. jūniju ievadot, Liepājā notika svinīga pilsētas valdes sēde. Pilsēta pag. gada drūmajās dienās zaudējusi 35 pašvaldības darbiniekus, bet mocekļu nāvē miruši 6. Boļševiki aizveduši 5 agrākos valdes locekļus, starp tiem arī agrāko pils. vecāko E. Rimbenieku. Sāpīgi zaudējumi cirsti arī Liepājas skolotāju saimē — mocekļu gaitās gājuši 10 skolotāju. Arī lielākajos uzņēmumos notika strādnieku un darbinieku sanāksmes un piemiņas akti, kuros ar klusuma brīdi ļaudis godināja aizvestos darba biedrus. Sēru mūziku aktos atskaņoja darbinieku orķestri un solisti. Pēcpusdienā Liepājas operas un drāmas teātrī Tautas Palīdzība rīkoja piemiņas aktu ar koncertu, kurā runu teica pilsētas vec. J. Bļaus un Tautas Palīdzības Kurzemes novada priekšnieks — apr. vecākais A. Mūrnieks. Koncerta daļā piedalījās Liepājas mākslinieki, bet sēru mūziku atskaņoja teātra orķestris un koris.
Daugavpilī aizvesto tautiešu piemiņas akti notika 13. un 14. jūnijā, kad iestādēs un uzņēmumos darba biedri klusībā pieminēja aizvestos draugus un ģimenes savus piederīgos. Daugavpilieši baigajās dienās zaudējuši 745 aizsūtītos un 25 mocekļu nāvē mirušos. Trimdas gaitas sākuši agrākie pilsētas vecākie — J. Volonts un A. Svirksts. Sēru brīdī, pieminot šos tautiešus, tagadējais Daugavpils pils. vecākais E. Petersons atcerējās arī citus aizvestos pilsētas pašvaldības darbiniekus un tautiešus. Svinīgs akts notika arī Daugavpils apgabaltiesas darbiniekiem. No viņu vidus aizvests tiesas pr-js O. Dzintars, prokurors P. Kalme, tiesas locekļi, izmeklēšanas tiesneši un citi. Sēru akti notika arī Daugavpils lielākajos uzņēmumos. Ventspilī latviešu biedrībā 14. jūnijā notika svinīgs akts. Godinot aizvesto piemiņu, visā Ventspils apriņķī svētdien pl. 12 baznīcu zvani vēstīja sēru klusuma brīdi, kas ilga trīs minūtes. Šinī laikā ielās un uz visiem lauku ceļiem bija pārtraukta kustība, un ļaudis domās kavējās pie tautiešiem svešumā. Pēc pašreizējiem Tautas Palīdzības sakopotiem datiem Ventspils pilsēta 14. jūnijā zaudējusi 250 iedzīvotāju. Arī apkārtējie pagasti smagi piemeklēti; tā no Ventas pag. izsūtītas 45 personas, to skaitā 10 bērnu. Pavisam Ventspils apr. zaudējis ap 700 iedzīvotāju.
Rēzeknes laikraksts «Rēzeknes Ziņas» 13. jūnija numurā, to veltot tautas sēru dienai, plaši atzīmē Latgales novadam zudušos tautiešus dažādās dzīves nozarēs. Bet Latgales ļaudis reizē liecina: Tālie trimdinieki! Mēs apsolāmies turēt svētu to, kas bija jūsu dārgums un svētums — tautas lepnumu un godu, latviešu zemi, viņas sētas un laukus. Mēs garā noglāstām jūsu mocekļu pieres, ticēdami, ka reiz tās atkal jutīs dzimtenes vējus un sauli, un ka mēs atkal kopā celsim savu dzīvi. Svinīgs atceres brīdis Smiltenē notika 14. jūnijā, kad daudz ļaužu pulcējās kapsētā pie boļševiku noslepkavoto un partizānu cīņās kritušo kapu kopiņām. Pilsētas vecākais J. Venners kopā ar pagasta pārstāvjiem nolika vainagu.
Ne tikai pilsētās, piemiņas brīži notika arī daudzos Latvijas lauku centros un pagastos. Olaines zemkopji un sabiedriskie darbinieki 14. jūnija dienā iedēstīja aizvestajiem tautiešiem piemiņas ozolus un liepas. Atceres brīdī pulcējās pagasta pašvaldības darbinieki, kuplā skaitā skolu jaunatne un iedzīvotāji. Upesgrīvas ļaudis atcerējās aizvestos tautiešus, īpaši godinot no pašu vidus aizrautos: Vildu ģimeni — veco māti, saimnieku, saimnieci un 4 mazus bērnus, skolotāja Staķa ģimeni un vēl citas latvietes un latviešus — čaklus lauku darba darītājus un krietnus patriotus. Mērsraga pagasts atcerējās savu zudušo pagasta sekretāru O. Āboltiņu. Un tā katrā Latvijas stūrītī, pilsēta vai pagastā ļaužu domas kavējās pie aizvestajiem tautiešiem. Jau sestdien Augšzemgales laukos un pilsētās plīvoja pusmastā nolaistie Latvijas karogi.
Sēru dievkalpojums aizvesto tautiešu piemiņai Ādažu baznīcā 14. jūnijā. Ādažu kapsētā apbedīto boļševiku upuru piemiņas dievkalpojums baznīcā un kapsētā notiks 28. jūnijā. Dievkalpojumu kuplinās koncertdaļa.
1942.06.18 Tēvija
+++++++++++++++++++++++++++
* * *
* * *
* * *
* * *
* * *
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru