ceturtdiena, 2021. gada 7. janvāris

Atis Grantskalns <>



NO DRAUGA ATVADOTIES
ATA GRANTSKALNA PIEMIŅAI 

14. janvāra agrā rīta stundā telefona zvans atnesa skumju ziņu, ka savā farmā Nudžersijā miris Atis Grantskalns. Viņš sirga ar sirdi jau vairākus mēnešus, bet pēdējā laikā šķita, ka stāvoklis uzlabojies. Ziemsvētkos viņš kopā ar dzīves biedri Liliju pat apmeklēja radus Čikāgā un pēdējā sarunā, ar dažas dienas pirms nāves, izteica domas, ka varbūt ļaunākam esot pāri, vismaz pagaidām. Tas tomēr nepiepildījās. Atmiņās pēc viņa skumst dzīves biedre, ģimenes piederīgie, daudzie draugi un sevišķi korporācija Letgalija, kuras aktīvs, sirsnīgs un pašaizliedzīgs dalībnieks viņš bija kopš studiju laika. Atis Grantskalns dzimis Ādažu pagastā pie Rīgas 26. dec. 1907. g. kā vecākais dēls Eduarda un Emmas Grantskalnu ģimenē. Viņa tēvs tajā laikā bija Ādažu pagasta darbvedis, aktīvs sabiedrisks darbinieks. Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanās, viņš kļuva Saeimas deputāts. Vasarā strādādams tēva saimniecībā Sautiņos. Atis Grantskalns, kā vairums tā laika lauku jauniešu, ziemā studē Latvijas universitātes juridiskā fakultātē. Pēc studiju beigšanas viņš kādu laiku darbojās tiesās Latgalē, bet četrdesmitos gados ir izmeklēšanas tiesnesis Rīgā. Trimdas sākumā, kopā ar vecākiem un māsas ģimeni, viņš nonāk franču zonā Vācijā, bet vēlāk pārceļas uz angļu zonu Hanoveras apkārtnē. Šeit viņu liktenis saved kopā ar vēlāko dzīves biedri Liliju. Ierodoties ASV, Atis un Lilija Grantskalni nevēlējās sava mūža tālāko daļu būt algādži. No dzimtenes un tēvu mājām viņi abi bija paņēmuši līdzi vēlēšanos būt neatkarīgiem, un viņi iepirka Ņudžersijā, Bransvikas apkaimē vistu farmu. Sākums savā pašu saimniecībā likās daudzsološs, bet tad nāca 1953. gadā sabrukums olu tirgū. Laikā, kad Bransvikas apkārtnē nobankrotēja vairāk par tūkstots vistu farmu, Grantskalni spītējot visiem grūtumiem, fermu tomēr noturēja savās rokās. Draugi bieži brīnījās, kā viņi to panākuši, īstenībā viss viņu „noslēpums" bija sīksta pretošanās un nepadošanās apstākļiem. Un tālab vēl jo skumjāk, ka tagad, kad grūtumi pārvarēti, kad tas, kas iecerēts un ar lielām pūlēm sasniegts, ka tagad tas jāatstāj. Aizgājējam draudzība bija daudz kas vairāk nekā tikai iespēja pavadīt laiku patīkamu cilvēku vidū. Ja viņš kādu bija ieskatījis par savu draugu, viņš bija gatavs draugam upurēt visu, kas tam bija, personīgo autoritāti ieskaitot. Uz viņu varēja paļauties, viņam varēja uzticēties. Tālab daudzi ja daudzi rūgti sajūt Ata Grantskalna aiziešanu. Dusi mierā draugs. 

Alfreds Bērziņš 
* Laiks / 22.01.1966

=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru