No Baltezera līdz Rīgai
To uzcels līdz Padomju Latvijas 20. gadadienai
Tuvojas nobeigumam 19 kilometrus gara ūdensvada būve. 523. Pārvaldes celtnieki apņēmušies to pieslēgt pilsētas ūdens maģistrālei līdz Padomju Latvijas 20 gadadienai. Ūdensvada ieguldīšanas un montāžas darbos vislabāk strādā Edgara Vetmaņa vadītā jauniešu brigāde. Kad pirms diviem gadiem šīs brigādes locekļi pirmo reizi sastapās pie Baltezera sūkņu stacijas, no kurienes vajadzēja sākties jaunajai trasei, lielākajai daļai jauniešu nebija nekādas pieredzes maģistrāles montāžas darbos. Turpretī pa šo laiku kolektīvs ir ne tikai cieši sadraudzējies, bet arī teicami sastrādājies, celtnieki uzkrājuši bagātīgu pieredzi un ievērojami cēluši savu kvalifikāciju. Visjaunākais brigādes loceklis Ādolfs Elsts, piemēram, atnāca uz brigādi kā palīgstrādnieks, bet jau ieguvis montētāja 5. kategoriju. Savu kvalifikāciju paaugstinājis arī metinātājs Dimants Leibs, bet montētājs Nikolajs Nikolajevs apguvis otru profesiju un tagad teicami strādā arī par gāzes griezēju.
Visveiklākā, visātrākā brigāde, vislabākais darba izpildījums — tāds ir iecirkņa meistara Sergeja Kotova spriedums par Vetmaņa brigādes celtniekiem. Un patiešām, pilnīgi izmantojot celtniecības tehniku, veicot darbu radoši un liekot lietā izdomu, ūdensvada būvētāji ietaupa daudz laika un arī darbaspēku. Metinātājs Jānis Trokša izgatavoja asprātīgas konstrukcijas aizzīmējamo adatu, ar kuras palīdzību piemetināmo cauruļu galus var nogriezt precīzi atbilstošus samontētā vada gala formai. Ļoti vērtīgu racionalizācijas priekšlikumu izstrādāja arī pats brigadieris Edgars Vetmanis. Resnās, masīvās
 |
Celtnieki sasnieguši galamērķi. Tranšejā gulst pēdējie cauruļu posmi. Šajā vietā ūdensvada trešo kārtu pieslēgs pilsētas maģistrālei. |
caurules ne vienmēr bija pareizi apaļas, un tas ārkārtīgi apgrūtināja to sametināšanu savienojumos. E. Vetmanis uzbūvēja īpašas skrūvspīles, ar kurām viegli var dot caurules galam vajadzīgo formu. Tagad šo jaunieša izgudrojumu lieto it visās ūdensvada celtnieku brigādēs. Izdoma un neatlaidība darbā, lūk, kas ir jauniešu brigādes raksturīgākā iezīme. Tāpēc arī nav brīnums, ka tad, kad vajadzēja izvilkt caurules cauri dzelzceļa uzbērumam zem sliedēm, inženieri vispirms uzklausīja Edgara brigādes puišu domas. Patlaban E.Vetmaņa brigāde saņēmusi savu pēdējo un visatbildīgāko uzdevumu trases celtniecībā. Pērnavas un Vagonu ielu stūri būvētāji sasnieguši pilsētas pirmo ūdensvadu. Tranšejā gulst pēdējie cauruļu posmi, un tad — šajās dienās pārgriezīs veco vadu, lai pieslēgtos kopējam ūdensvada tīklam. — Tā būs mūsu prasmes, izturības un veiklības pārbaude, — apzinās brigadieris, to zina arī pārējie celtnieki. Protams, strādāt nāksies bez pārtraukuma varbūt visu vakaru un pat nakti, jo zināmā posmā ūdens būs noslēgts un tad kavēšanās nevar būt, bet montētāji ir pilni apņēmības savu uzdevumu izpildīt ātri un teicami kā vienmēr. Līdz 21. jūlijam — mūsu republikas svētkiem — ierindā stāsies Rīgas trešais ūdensvads, kas būs liels atslogojums ūdens sūkņu stacijai.
|
💦
Svinīgs brīdis, atklāts 19,6 km garais trešais ūdensvads no Baltezera uz Rīgu.
Gaisā uzšaujas ūdens strūkla. Tiek piepildītas māla krūzes, un ūdeni
nogaršo gan celtnieki, gan viesi.
1960.08.05 Zvaigzne💦
* Austrālijas Latvietis / No baznīcas top piemineklis / 25.04.1969
Veldze Rīgai
Aprit 360 gadu, kopš Rīgas pilsētas pirmās komunālās ūdens apgādes iekārtas būves un 75 gadi no Baltezera sūkņu stacijas nodošanas ekspluatācijā. Sen to Rīgu daudzināja, nu to Rīgu ieraudzīju: Visapkārt smilšu kalni, Pati Rīga ūdenī. Rīgas pilsētas Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldē uz sienas redzams torņa attēls un skaitlis 1620. šis gads tiek uzskatīts par valgmes un veldzes apgādes sākumu — pirmās «ūdensskunstes» ierīkošanu. Pirms tam rīdzinieki ūdeni ņēma no Daugavas. Vēlāk pilsētai to pievadīja 1582. g. izraktais kanāls no Šmerļa upītes, kur ūdens esot bijis «sevišķi tīrs un veselīgs». Sākumā plūdums kanālā bija liels un darbināja pat dzirnavas. Taču pēc gadiem septiņdesmit ūdens vairs nepietika, dzirnakmeņi apklusa. Un, lūk, 1620. gadā Rīgā tika ierīkota pirmā Komunālā ūdensapgādes iekārta, tā sauktā «ūdensskunste». To esot izdarījis Strasburgas meistars H.Kristlers. Rātes kungus «skunste» tomēr neapmierināja, un tā nepastāvēja ilgi. Jaunu iekārtu uzbūvēja no Dancigas uzaicinātais meistars J.Josts. Tā atradās nocietinājumu vaļņa Zunderna tornī, tagadējās I.Sudmaļa ielas galā, kur atrodas gājēju tunelis. Turpat bija valnim pieguloša ēka — meistara dzīvoklis. Blakus ielu vēlāk nosauca par Skunstes jeb Ūdensvada ielu. Kā tad darbojās «ūdensskunste»? Daugavas ūdeni pa apakšzemes kanālu novadīja sūkņu stacijas krājakā. Sūknis bija ierīkots tornī: liels koka rats ar 268 zobiem, kas palīdzēja darbināt pārējo mehānismu. Ratu ap asi grieza zem tā pajūgtie zirgi. Ūdeni no krājakas padeva apmēram 7 metru augstumā novietotajā koka rezervuārā, kura tilpums bija 850 mucas. No šejienes valgme pa koka caurulēm plūda uz dzīvojamo namu un sabiedrisko ēku pagalmiem. Dancigas meistars strādāja apmēram 10 gadus, šajā laikā tika iekārtots plašs cauruļu tīkls; «Līdz rātsnamam un vēl aiz tā,» kā rakstīts hronikā. 19. gadsimta pirmajā pusē, Rīgai augot, veldzes vairs nepietika. Pilsētas saimnieki sāka domāt par jaunu ūdensapgādes sistēmu. Inženieris V. Veirs, kas bija guvis ievērību, vadot vaļņu nojaukšanu, iesniedza iekārtas projektu. Ūdeni paredzēja ņemt no Daugavas augšpus pilsētas, kur tas netiek piesārņots. Iekārtu uzbūvēja 4,3 km no pilsētas centra — Maskavas ielā pie Kridenera (tag. Stadiona) dambja. Ūdeni pievadīja pa atklātu kanālu no Daugavas atzarojuma. Sūkņu stacijā uzstādīja divas tvaika mašīnas un sūkņus. To jauda bija 6300 kubikmetru ūdens diennaktī. Uz pilsētu veldzi padeva pa maģistrālo vadu, kas bija būvēts no ķeta caurulēm. Jaunā iekārta sāka darboties 1863. gada maijā. Pēc pusgada, novembrī, 200 gadus vecā Rīgas «ūdensskunste» beidza pastāvēt. Lai izlīdzinātu valgmes patēriņa svārstības, blakus stacijai uzcēla 40 metrus augstu torni ar rezervuāru. Uz gadsimta beigām strauji augošā Rīga atkal sāka izjust ūdens trūkumu. Bez tam neapmierināja ūdens zemā kvalitāte. 1892.—1894. gadā Rīgā slimoja ar holēru, turklāt visvairāk ūdensvadam pieslēgtajās mājās. Pilsētas valdīšana aicināja dzert tikai vārītu ūdeni, ielās un sabiedriskajās ēkās tika uzstādītas mucas ar šādu ūdeni. Rezultāti tomēr bija gaužām vāji. Tad tika nolemts visu ūdens apgādi paplašināt un uzlabot. Maskavas ielā uzcēla jaunu katlu māju un mašīnu ēku, uzbūvēja divus jaunus ūdenstorņus pie Matīsa kapiem, izremontēja vadus. Tomēr ūdens pieaugums bija tikai 38 procenti, bet kvalitāte joprojām zema. Šī ūdens apgādes sistēma darbojās līdz 1905. gadam. Ēka un daļa iekārtas vēl saglabājusies. Pašreiz tajā atrodas Rīgas Politehniskā institūta siltumtehnikas laboratorija. 1900. gadā sliktā ūdens dēļ Rīgā ap 2000 cilvēku saslima ar vēdera tīfu. Pilsētas valde bija spiesta domāt par šodienas jubilāres — 75 gadus vecās Baltezera sūkņu stacijas būvi. Jau 1882. gadā no Minhenes tika uzaicināts inženieris A. Tīms, viens no tā laika izcilākajiem speciālistiem Eiropā grunts ūdens meklēšanā. Šo darbu pabeidza 1890. gadā. Noskaidrojās, ka pilsētai nepieciešamo augstvērtīgo ūdeni var iegūt 15—20 km attālumā: Bukultu, Remberģu, Zaķumuižas rajonā. Vislabākos rezultātus deva meklējumi starp Juglu un Baltezeru. Ūdens paraugus nosūtīja uz Minheni, kur tos pārbaudīja laboratorijā. Sevišķi atzinīgi tika novērtēts paraugs no Baltezera apkārtnes. «Rīgai nav ko baidīties no Baltezera apkaimes ūdens. Pilsēta var būt laimīga, ka tās rīcībā ir tik tīrs ūdens,» bija rakstīts laboratorijas vadītāja profesora Petenhofera atsauksmē. Un tomēr «pilsētas tēvi» gandrīz 20 gadus nevarēja izšķirties: vai paplašināt un uzlabot ūdens ieguvi no Daugavas, kur krājumi ir neizsmeļami, vai būvēt iekārtu nezināma daudzuma gruntsūdens ņemšanai. Sākumā Baltezera apkaimē izraka 42 filfrakas un ierīkoja divus sifonvadus, kā arī pārējo sūkņu stacijas kompleksu. Aku dziļums 18—20 m, atstarpes 125 m. Un tā otrdien, 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā kalendāra), Baltezera ūdensvads sāka darboties. Rīgā tajā dienā bija +2 grādi pēc Celsija, dienvidu vējš 6 metri sekundē. Iepriekšējā naktī bija uzsnidzis un uz dažām stundām radies kamanu ceļš. Tādēļ dienā ielas bija dubļainas, īpaši Sarkandaugavā, kur šķīdonis dažviet sniedzās līdz puslieliem. Nekādas svinības sakarā ar sūkņu stacijas nodošanu ekspluatācijā nenotika. «Baltijas Vēstnesis» tikai 3. novembrī rakstīja: «Jauno ūdens vadu sāka lietot jau 26. oktobrī, apgādājot pilsētu ar apakšzemes ūdeni. No sākuma tas bija neskaidrs, bet tagad tīrs un garšīgs. Viņam ir gaiša krāsa, un to nevar pielīdzināt dzeltenajam, neskaidrajam Daugavas ūdenim. Pilsētas iedzīvotāju veselības labā apakšzemes ūdenim būs liela vērtība.» 1906. gadā arī Pārdaugavā saņēma labo veldzi, jo pāri dzelzceļa tiltam ierīkoja spiedvadu. Kad tilta posmu pacēla, lai izlaistu kuģus, ūdens piegādi pārtrauca. Lai tas nebūtu jādara, 1910. gadā Alīses ielā uzbūvēja torni — rezervuāru un vēl pēc pāris gadiem tādu pašu arī Čiekurkalnā. Sūkņu stacijas teritorijā savukārt turpināja jaunu aku ierīkošanu. 1906. gada 16. maijā, kad sabojājās sifonvads, un 1907. gada 21. novembrī spiedvada plīsuma dēļ rīdziniekiem vairākas dienas vajadzēja stāvēt rindās pie artēziskajām akām. Tādēļ 1913. gadā uzbūvēja otru spiedvadu, bet tālākā gadu gaitā tiem tika pievienoti vēl vairāki spiedvadi. 1939.—1940. gadā ierīkoja infiltrācijas sūkņu staciju, par baseiniem izmantojot četras dabīgās ieplakas, kas atradās 30—50 m no filtrakām. Ūdeni tajās iesūknēja no ezera. Plūstot caur zemes slāņiem, tas attīrījās. Šī stacija darbojās līdz 1943. gadam, bet pēc Rīgas atbrīvošanas darbību atjaunoja. 1962. gadā tās jauda sasniedza 1000 litru sekundē. Kaut arī tautasdziesmā teikts, ka Rīga ir ūdenī, tomēr pilsētai tā vienmēr trūcis. Padomju Rīga auga ļoti strauji, un valgmes vajadzēja aizvien vairāk. 1958. gadā sāka darboties pirmā pacēluma sūkņu stacija Baltezers-1, vēl pēc 12 gadiem tajā pašā rajonā radās Baltezers-2. Pēc šīs iekārtas nodošanas ekspluatācijā, kas notika dažus gadus pirms jubilāra Baltezera 70. dzimšanas dienas, visi trīs Baltezeri deva vairāk nekā trešo daļu no toreiz Rīgai piegādājamā ūdens. Otrā visvecākā ūdens piegādātāja Rīgai ir Zaķumuiža, kur sūkņu stacijas būvi uzsāka 1934. gadā. 1962. gadā tika apgūtas Remberģu gruntsūdens bagātības, bet pēc tam — Gaujas. Sūkņu stacija «Gauja-1» sāka darboties 1969. gada 1. janvārī. Atšķirībā no citām ūdens ņemšanas iekārtām šeit nav krājaku. Tās aizstāj vakuumkatls, kam pievienoti sifonvadi. Izsūknējot no katla gaisu, šifoni sāk darboties un ūdens ieplūst katlā. No turienes sūkņi to ievada spiedvadā. 1963. gadā sāka izmantot arī Katlakalna 150 m dziļās artēziskās akas. Tā bija pirmā ūdens ņemšanas iekārta Pārdaugavā, ja neskaita Vildenberga ādu fabrikas artēziskās akas, no kurām pārdaugaviešiem veldzi piegādāja pēc pirmā pasaules kara, kad kopā ar dzelzs tiltiem bija saspridzināts ūdensvads. Katlakalna ūdenim piemīt samērā augsts dzelzs saturs, tādēļ uzstādīja atdzelžošanas ierīces. Viens no lielākajiem veldzes piegādes kompleksiem ir Juglas sūkņu stacija. Lai apgādātu savus uzņēmumus ar ūdeni, VEF, Rīgas vagonu rūpnīca, «Rīgas manufaktūra», «Alfa» un citi uzņēmumi kopīgi uzsāka tehniskā ūdensvada būvi. Celtniecības gaitā izrādījās, ka, papildinot projektu, iespējams iegūt dzeramo ūdeni, šim nolūkam iekārtotas attiecīgas attīrīšanas iekārtas. Galvenā ūdens attīrīšana notiek 14 kontaktdzidrinātājos. Rīga turpināja augt ar katru gadu. Vajadzēja vairāk valgmes gan jauno dzīvojamo namu rajoniem, gan rūpniecības un komunālajiem uzņēmumiem. 1952. gadā pilsēta patērēja diennaktī 80 000 kubikmetru ūdens, bet pēc 15 gadiem šis skaitlis jau bija dubultojies. Paredzēja, ka tas vēlreiz dubultosies jau uz pusi īsākā laikā. Tādēļ 1966. gadā tika izstrādāta un apstiprināta pilsētas ūdens apgādes shēma līdz 1980. gadam. Uzdevumu pilnīgi varēja atrisināt vienīgi ūdens ņemšanas iekārtas pie Rīgas HES. Elektrostacijas baseins var nodrošināt tādu daudzumu, proti, pusmiljona kubikmetru diennaktī, kāds būs pilsētai nepieciešams arī tālākajā nākotnē. HES ūdenskrātuves laukums ir vairāk nekā 40 km2, vidējais dziļums — 7 m un tilpums gandrīz 340 miljonu m3. Daugavas ūdens analīzes rādīja, ka tas ir hidrokarbonāta tipa, ar nelielu mineralizāciju, mīksts. Vissavienības Komunālās saimniecības akadēmija rekomendēja pirms lietošanas dzeršanai to laist cauri pilnam attīrīšanas ierīču kompleksam. Visa ūdensapgādes sistēma sastāv no četriem galvenajiem posmiem: pirmās pakāpes sūkņu stacija HES aizsprosta valnī, maģistrālais vads no sūkņu stacijas līdz attīrīšanas ietaisēm, attīrīšanas ietaises ar palīgsaimniecībām Bauskas ielas rajonā un maģistrālie vadi ūdens padošanai pilsētas ūdensvada sistēmā. Izņemot nelielu sarkanu ķieģeļu ēku, pirmais objekts ir gandrīz nemanāms, jo visa iekārta iebūvēta valnī, šeit Daugavas ūdens ieplūst kamerā, kur notiek tā mikrofiltrācija. To izdara smalks metāla sietiņš ar 40 mikronu lielām acīm. Otrā nodalījumā atrodas pirmās pakāpes sūkņu stacija, kas pa 1200 mm caurulēm veldzi padod uz attīrīšanas kompleksu. Liels un sarežģīts ir šis attīrīšanas komplekss, kura platība gandrīz 30 ha. šeit uzbūvēta katlu māja, administrācijas korpuss, otrās pakāpes sūkņu stacija, divi tīrā ūdens rezervuāri, ūdens nostādināšanas un filtru bloki un vairākas citas ēkas. Kompleksa sirds ir ūdens nostādināšanas un filtru bloki, kas ūdeni pilnīgi attīra no mehāniskajiem piemaisījumiem. Tīrais un dzidrais ūdens nokļūst rezervuāros, no kuriem otrā pacēluma sūkņu stacija to padod pilsētai, šis plašais komplekss izmaksāja 15 miljonus rubļu — 3/4 no visas kopējās summas. Tā pirmā kārta nodota ekspluatācijā, un Rīga no šejienes saņem 120 000 m3 veldzes diennaktī. Kopā ar pārējām sūkņu stacijām — vairāk par 400 000 kubikmetru dzeramā ūdens. 1944. gada 8. oktobrī hitlerieši uzspridzināja Zaķumuižas sūkņu staciju. Pēc pāris dienām tika saspridzināti abi maģistrālie vadi Baložkalnā, starp Juglas un Ķīšezeru. Tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas sākās vadu atjaunošana. Strādāja šīs nozares speciālisti, kas bija palikuši pilsētā, amatnieki no citiem uzņēmumiem, Latviešu strēlnieku korpusa karavīri. Darbi ritēja dienu un nakti, vīriem nedaudz atpūšoties turpat uz vietas, jo satiksmes ar pilsētas centru nebija. Sevišķi smagos apstākļos strādāja metinātāji. Lai piekļūtu cauruļvada apakšai, bija jāguļ uz zemes vai pat ūdenī. Darbs tika paveikts 10 dienās, un garās rindas pie artēziskajām akām pazuda. Dzejnieks A. Čaks par to uzrakstīja šādas rindas: Vai tā ir parādība, vai skaists un dīvains māns: Dzīvs manā virtuvē ir atkal mēmais krāns. Kopš tām dienām aizritējuši 35 gadi. Tagad kopējais ūdensvadu tīkls, ieskaitot maģistrālos, ir 805 km — divas reizes vairāk nekā 1940. gadā. Protams, avārijas gadās arī tagad. 1965. gadā, rokot kabeļa trasi, pārgrieza vienu no spiedvadiem, kas vairākas dienas nevarēja pilsētai pievadīt valgmi. Tāpat maģistrālo vadu sabojāja 1968. gadā. Viens no tiem pie Juglas tilta plīsa 70. gadu sākumā. Sīkāku avāriju ir daudz. Spiediens tīklā palielināts, lai ūdens sasniegtu namu augšējos stāvus, bet caurules, no kurām daļa ir lietošanā kopš gadsimta sākuma, to ne vienmēr iztur. Bez tam tagad pa ielām brauc trolejbusi, autobusi, daudztonnīgas smagās automašīnas, kas rada nesalīdzināmi lielāku vibrāciju nekā senāk ormaņu rati. Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvaldes ļaudis gan cenšas bojājumus likvidēt, bet... Daudz valgmes noplūst arī dzīvokļu ekspluatācijas rajonu amatnieku neizdarības dēļ. Pašreiz Rīga diennaktī saņem vairāk nekā 400 000 m3 ūdens vai vairāk par 260 litriem katrs iedzīvotājs. Tātad — apmierinoši. Tālākai ūdens patēriņa pieauguma apmierināšanai pilsētā paredzēts izbūvēt vēl papildu spiedvadus no Daugavas ūdens ņemšanas vietas līdz attīrīšanas kompleksam, paplašināt pašu ūdens attīrīšanas kompleksu, kā arī izbūvēt maģistrālos vadus pilsētā. Līdz ar to diennaktī varēs no šī kompleksa pilsētai piegādāt projektā paredzēto daudzumu — pusmiljonu kubikmetru veldzes. Lai mūsu dzeramais ūdens atbilstu «valsts standartam 2874—73. Dzeramais ūdens», kompleksā to pārbauda ik stundu, bet Rīgā katru dienu. Un pēc garšas īpašībām tas ir labāks par daudzu mūsu valsts pilsētu veldzi. Tāds ir stāstījums par Rīgas apgādi ar ūdeni, atzīmējot «ūdens skunstes» 360 un Baltezera sūkņu stacijas 75 gadus.
Veldze Rīgai
1979.11.01 Zvaigzne
A. AKMEŅKALNS
A. AKMEŅKALNS
💦
Reiz dimants Rīgas jostā
REDZESLOKAM
Reiz dimants Rīgas jostā
1984.04.29 Cīņa
H. Guļevskis, A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta vecākais pasniedzējs
ZINĀTNES UN TEHNIKAS VĒSTURES LIECĪBAS
1985.03.28 Dzimtenes Balss
Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē pa Rīgas galveno maģistrāli — Aleksandra ielu — virzienā uz Aleksandra vārtiem arvien biežāk varēja vērot aizdrāžamies ekipāžas. Netālu no vārtiem norūpējušies vīri izkāpa un pētīja teritoriju starp Aleksandra, Suvorova un Pērnavas ielām, gāja arī pāri Suvorova ielai un gar Aleksandra dārzu līdz dzelzceļam. Viņi vēlējās šeit kaut ko būvēt, tikai... šis gruntsgabals jau piederēja lieltirgotājam Sveinfurtam. Tomēr laba griba un nauda pavēra ne vienas vien durvis. Kā vēstī Rīgas vecās adrešu grāmatas, noskatītais gruntsgabals šajā laikā pārgājis inženiera Kārļa Felzera īpašumā. Tobrīd ažiotāža ap gruntsgabaliem gar dzelzceļu Rīgas tuvumā rūpnieku aprindās arvien pieauga. Gar Rīgas — Dinaburgas (tagad — Daugavpils) dzelzceļu un tā atzarojumiem uz Mīlgrāvi, kas slaidā lokā apjoza Rīgu, sāka veidoties Rīgas rūpnieciskā josta ... Felzera noskatītā vieta toreiz bija tāla pilsētas nomale. Ar retām koka mājām apbūvētajā Aleksandra (tagad — Ļeņina) ielas galā aiz Aleksandra vārtiem (tagad tie ir pārcelti uz Dziesmu svētku simtgades parku) atradās vienkārša pārbrauktuve pār dzelzce]u (tagad šajā vietā atrodas Gaisa tilts). Tālāk sākās vēl pavisam reti apbūvētā Pēterburgas šoseja. No vārtiem labajā puse — Aleksandra dārzs (tagad — vieglo automašīnu stāvvieta), tālāk smilšu klajums. Turpat slīpi pienāca Suvorova (tagad — K. Barona) iela, Pērnavas iela nosaukumu nav mainījusi. 1873. gada vasarā un rudenī šeit rosījās vīri ar ķellēm, bet jau 1874. gada janvārī (tātad pirms 110 gadiem) Aleksandra ielā 184 (tagad — Ļeņina iela 186; 188) darbu uzsāka jauna čugunlietuve un mašīnbūves rūpnīca. Tās dibinātāji: mašīnbūves inženieris K. Felzers, būvinženieris V. Veirs, Rīgas politehnikuma protesors K. Lovis. Tālaika vecākas paaudzes rīdzinieki vēl labi atcerējās K. Felzera tēvu J. Felzeru — Rīgas pirmo mašīnbūvētāju, Vērmaņa mašīnbūves rūpnīcas ilggadējo direktoru. Kalpojot šajā rūpnīcā, labu slavu bija ieguvis arī dēls. Viņš vadījis tvaika ūdenssūknētavas būvi Rīgas Maskavas priekšpilsētā, vadījis Rīgas nocietinājumu vaļņu norakšanu, lai piešķirtu Rīgai mūsdienīgākus vaibstus, piemiņai atstājot kanālu un Bastejkalnu. Politehnikuma profesorus tajā laika pazina katrs kaut cik izglītots rīdzinieks Viņi taču vistiešāk veidoja Rīgas nākotni. Felzera vārdā iedēvētās rūpnīcas uzplaukums bija straujš. Tā uzsāka darbību divās koka ēkās ar piecdesmit strādniekiem, bet pēc pusotra gada bija jau divi simti strādnieku. Pasūtījumu netrūka. Tuvākajam kaimiņam, Krievu — Baltijas vagonu rūpnīcai, ražoja lējumus, jo tai savas lietuves nebija. Mācījās liet arī ūdensvada un gāzes caurules no čuguna jeb ķeta (pirms tam Krievijas impērija tās ieveda tikai no ārzemēm). Kas zina, varbūt vēl šodien kādā no Rīgas alus darītavām alus brūvēšanai izmanto Felzerī ražoto iekārtu. Arī par stiprāku dzērienu izgatavošanas iekārtām spirta brūžos rūpējušies felzerieši. Bet rūpnīcas tehniskie speciālisti, daudzi no tiem — Rīgas izglītību guvušie, gatavoja rūpnīcu arī nopietnākiem darbiem. Bez kārtīga dzinējspēka nav domājama neviena ražošana. Jāražo tvaika mašīnas. Pamēģināja, izdevās gluži labi. Spriest par to varam vēl tagad. Piemēram, 1904. gada iekārtotajā Baltezera sūkņu stacijā joprojām darba kartībā, gan arī tā sauktajā aukstajā rezervē, stāv trīs 1903. gada Felzera rūpnīcā ražoti sūknēšanas agregāti. Apbrīnojama ilggadība. Kā pastāstīja sūknētavas bijušais vadītājs I. Jākobsons, gandrīz piecdesmit gadus ilgās darbības laikā agregāti «atsacījuši» tikai divas reizes. Un rezervē ieskaitīti vēl spēka pilni, tikai lietderīgāku iekārtu izkonkurēti. Turpat apakšā, zem zemes, atrodas arī tajā laikā veidotais ūdensvads, kas sniedzas līdz pašai Rīgai un veidots no Felzena lietajām ķeta caurulēm. Tās kalpo rīdziniekiem vēl šobrīd, sevišķi neapgrūtinādamas ūdensvada ekspluatācijas un remonta dienestu ļaudis. Augot Felzera rūpnīcas popularitātei, tā ieguva vēl papildu teritoriju otrpus Suvorova ielas pie Aleksandra dārza. Risinot transporta jautājumu, pie Rīgas — Mīlgrāvja dzelzceļa izveidoja Aleksandra vārtu (tagad — Oškalnu) staciju. Dzelzceļa atzarojums ievijas arī rūpnīcas abās teritorijās. Kopš 1896. gada Felzera rūpnīca sāka ražot visdažādākās metālgriešanas darbmašīnas. Diemžēl priekšstatu par tām šobrīd var iegūt tikai no fo
toattēliem, ko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā nodevuši kāda Felzera rūpnīcas inženiera piederīgie. Paldies viņiem! Zinātāji gan stāsta, ka Felzerī izgatavotā ēvelmašīna, tā sauktais «šepings», atrodoties Rīgas Politehniskā institūta mācību darbnīcā. Diemžēl savu oficiālo vizītkarti tā ir nozaudējusi un nu noskaidrošana ir apgrūtināta. Kolēģis no Tālajiem Austrumiem zināja stāstīt, ka vēl Lielā Tēvijas kara laikā kādā Vladivostokas rūpnīcā darbojusies Felzera virpa un ar to strādājis bijušais felzerietis. Maz ticams, bet varbūt kaut kur saglabājusies vēl kāda Felzera darbmašīna? Starp citu, kādreiz arī Rīgas vagonu rūpnīcā vagonu riteņus apvirpoja ar Felzera virpām.
 |
| Felzera mašīnu «vectētiņu» parāde Baltezera sūkņu stacijā. |
Felzera rūpnīca Rīgā darbojās līdz 1915. gadam, kad to evakuēja un no jauna uzbūvēja Ņižņijnovgorodā (tagad — Gorkijā). 1917. gadā, pēc nacionalizācijas, to pārdēvēja ar piebildi «bij. Felzers», un šis vārds oficiālos dokumentos un rūpnīcas nosaukumā saglabājās ilgi pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas. Arī tagad Gorkijā un Rīgā vēl nav aizmirsts felzeriešu sveiciens satiekoties piemest divus pirkstus pie cepures naga. Un vēl — vecākas paaudzes rīdzinieki, tos laikus atminot, ir iedēvējuši gastronomijas veikalu Ļeņina ielā 188 par «Felzera bodi», jo tā izvietojusies rūpnīcas ēkā, kas vēl joprojām saglabājusies. Šis rajons starp Ļeņina, K. Barona un Pērnavas ielām jau tūlīt pēc pirmā pasaules kara kļuva par dzīvojamo kvartālu. Tomēr atsevišķas celtnes tur saglabājušās kā rūpnieciskas arhitektūras pieminekļi. Rūpnīcas teritorijā aiz K.Barona ielas, kur arī ir vairākas Felzera laika celtnes, tagad saimnieko rūpnīcas «Stars» jaudis.
1984.04.29 Cīņa
H. Guļevskis, A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta vecākais pasniedzējs
💦
 |
| Baltezera sūkņu stacijas mašīnu zāle Rīgas rajona Ādažu ciemā. |
ZINĀTNES UN TEHNIKAS VĒSTURES LIECĪBAS
1985.03.28 Dzimtenes Balss
💦
fotosērija
«ZINĀTNES UN TEHNIKAS PIEMINEKĻI»
Baltezera sūkņu stacija.
 |
| Rit laika rats |
ANDRA BIEDRIŅA foto "Rit laika rats". Arvien straujāks tā skrējiens, arvien ātrāk šī diena kļūst par vakardienu. Vakardiena — tie ir arī daudzie tehnikas pieminekļi, ar ko tik bagāta mūsu republika, jo Rīga jau gadsimta sākumā bija viena no industrijas dižpilsētām. Šajā numurā sākam fotosēriju par sava laika tehnikas šedevriem, kuri kļuvuši par zinātnes un tehnikas pieminekļiem. Tāda ir BALTEZERA SŪKŅU STACIJA, kura vēl šodien apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni. Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā. Sūkņu stacijas mašīnu zālē uzstādītās mašīnas 1903. gadā izgatavotas Rīgā, firmā «Felzers un Ko».
 |
| Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā. |
1986.01.05 Zvaigzne |
💦
RAJONĀ JAUNS MUZEJS
1988.06.14 Darba Balss (Rīgas rajons)
Guļevskis, H.
💦
💦
Rokas par īsām, maks par plānu
JAU KOPS STEFANA BATORIJA LAIKIEM Rīgā trūkst dzeramā ūdens. Lai to pierādītu, pilsētas izpildkomitejas, Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes vadība bija sarīkojusi preses konferenci ūdensvada muzejā Baltezerā. Jo tieši tur atrodas kādreizējā Polijas un arī Rīgas valdnieka 1582. gadā parakstītais dokuments (privilēģija), kas piešķīra tiesības daļu Juglas upes ūdens novadīt pilsētai.
 |
| Pilsētas izpildkomitejas un Ūdensvada pārvaldes vadītāji |
Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes priekšnieks Uldis Bambe iepriekšminēto motivējumu izteica ar humora pieskaņu un laikam gan ne plašas sabiedrības informēšanai, bet daļa patiesības tur slēpjas gan, jo daudzu rīdzinieku, īpaši Centra rajona, augšējo stāvu dzīvokļos ūdens trūkums ir viena no lielākajām neērtībām līdzās citām. Precīzāk ūdens krānos sāk burzguļot tad, kad viena daļa rīdzinieku jau guļ saldā miegā. Otrai tad nu sākas lielā rosīšanās, lai uzkrātu ūdeni dienišķām vajadzībām. Kad šīm mocībām pienāks gals? Plaši informēdams konferences dalībniekus par savu apjomīgo saimniecību sūkņu stacijām, attīrīšanas ierīcēm, ūdenstorņiem, rezervuāriem, cirkulējošā ūdens kubikmetriem utt., nākotnes izredzes U. Bambe raksturoja šādi: ūdenslietās rīdziniekus gaidot VAIRĀK MĪNUSU NEKĀ PLUSU. Šo plusu un mīnusu bilanci atšifrējot, jāsaka, ka runa ir gan par to ūdeni, kas pie patērētāja pienāk, gan par to, kas tiek ārā izliets. Tātad svaru kauss nosveras par labu otrajam. Kaut arī ūdens uz rīdzinieku dzīvokļiem tiek dzīts gan no virszemes, gan apakšzemes krājumiem, tā vienalga nepietiek. Izskaidrojums vienkāršs: aizvadīto gadu nesaprātīgā saimniekošana, nesamērīgā dzīvokļu un rūpniecības objektu celtniecība, no kuriem tālu atpalika esošās ūdensapgādes jaudas. Atrisināt šo problēmu nav vienas dienas darbs. Lai nodrošinātu nepārtrauktu ūdens padevi visos rīdzinieku dzīvokļos, jāprojektē un jāceļ daudz jaunu objektu, jārekonstruē vecās sūkņu stacijas, ar lielāka diametra caurulēm jānomaina ūdens tīkli un māju ievadi, ēkās jānomaina iekšējās ūdens sistēmas. Pēdējo ūdensapgādes objektu kompleksu ūdens ņemšanai no Daugavas uzcēla 1979. gadā. Neba labāka situācija ar kanalizācijas ūdeņiem. Pa šiem gadiem esam paguvuši piesārņot ne vien Baltijas jūru un iekšējās ūdenskrātuves, bet arī gruntsūdeņus. Tālāk nav kur iet. Bet nu jau gals saredzams nākošgad jāstājas ierindā pilsētas notekūdeņu attīrīšanas kompleksam Bolderājā īstai gadsimta būvei. Pateicoties Rietumvācijas speciālistu palīdzībai, varēsim lepoties ar tādiem attīrīšanas procesiem, kādi nav nevienai Baltijas valstij. Bet, lai savāktu un uz šo kompleksu novadītu visus pilsētas notekūdeņus, jābūvē vēl daudz citu ierīču sūkņu stacijas, kolektori. Tur tad arī aiziet lielākā daļa mūsu naudiņas. Lai atrisinātu dzeramā ūdens problēmu, tiekot meklētas jaunas ūdens ņemšanas vietas. Tāda par vispiemērotāko atzīta Ādažos. Tiesa, patlaban tur izvietojies armijas poligons. Vēl viena iespēja ūdens uzkrāšana. To varētu nodrošināt viens liels ūdenstornis kaut kur Gaisa tilta rajonā. Pēc pieredzes nebūtu tālu jādodas šādi lieli dzelzsbetona ūdens rezervuāri ir gan Zviedrijā, gan Norvēģijā. Ziemeļu kaimiņi ir gatavi pamācīt, kā tie būvējami Savulaik pie mums pat bijis sarīkots projektu konkurss. Taču mūsu nabadzība piespiedusi no šīs ieceres pagaidām atteikties. Uz ko tad jūs liekat cerības? - gribēja zināt žurnālisti.
 |
| ilgus darba gadus šīs mašīnas bija muzeja direktora I. Jēkabsona aprūpē. |
Vienīgi un tikai uz ŪDENS TAUPĪŠANU, teica konferences rīkotāji. Šīs cerības gan uz visai nedroša pamata būvētas: lai nu ko, bet taupīt neesam raduši. Šķērdēt gan. It īpaši ūdeni. Daudziem šķiet, ka tas nāk vai no paša Dieva tā kunga neizmērojamajām krātuvēm. Bet taupīt būs jāmācās. Ja ne citādi, tad piespiedu kārtā. Pirmām kārtām tas attiecas uz rūpniecības uzņēmumiem. Ar nākošā gada 1.janvāri tiem tiks palielināta maksa par ūdens patēriņu. Varbūt sitiens pa kabatu mudinās tos būvēt tehniskā, ūdens vadu un domāt, kā ūdeni izmantot atkārtoti. Diemžēl ar to vēl situācija nebūs glābta. Ūdensvada pārvaldes ļaudis izskaitļojuši, cik tūkstoši kubikmetru ūdens iet zūdībā pa ceļam uz rīdzinieku mājokļiem Vispirms jau avārijas gadījumos maģistrālajos ūdensvados. Piemērs Sverdlova iela. Nesen tur ielikts jauns ūdensvads, bet raugi atkal lauž asfaltu un rokas ap caurulēm. Kur vaina? Izrādās zemas kvalitātes ūdensvados. Esam bijuši pārāk mazprasīgi pret to ražotājiem. Ko tik piegādā, to zemē iekšā! Un rezultāts 8 avārijas gadā Sverdlova ielā vien! Neviens gan nav aprēķinājis, cik ūdens aiztek mūsu dzīvokļos, līdz tiekam pie karstas dušas. Bet maz tas nav. Un ja vēl pieskaita mūžam pilošos, bojātos krānus? Tomēr iespējas tos savest kārtībā tuvākajā laikā pilsētas saimnieki nesola trūkstot materiālu, rezerves daļu. Kādu niecīgāku defektu varētu novērst paši iedzīvotāji, bet dažs spriež tā: ūdens tek? Nu lai neba kāda dārgā manta. Bet ja dzīvokļos būtu ūdens patēriņa skaitītāji? Tas gan esot dārgs prieks, ko neatļaujas pat visattīstītāko valstu iedzīvotāji. Un tomēr nekas neiespējams tas nav. Celtnieki sola, ka jaunajos namos ūdens mērītāji būšot, kaut arī pagaidām tie vēl dzīvo projektētāju rasējumos. Dažkārt gan rīdzinieki ir nesaprašanā: viņus aicina taupīt katru ūdens pilienu, bet avārijas vietās ūdens plūst straumēm. Avārijas dienestam ziņots, bet tas uz labošanu vīkšas mēnesi. Tas esot tāpēc, ka avārijas dienesta ļaudis netiekot galā ar milzīgo darbu apjomu. Situācijas uzlabošanās gaidāma tikai, kad tiks uzbūvētas šo dienestu ražošanas bāzes jaunajos mikrorajonos. Patlaban tādu projektējot Purvciemā. Kad uzcels? Gan jau ... Rīdziniekus satrauc arī ūdens tīrības jautājums. Daudziem vēl atmiņā nesenais hepatīta vīrusa apciemojums Kad varēsim bez bažām lietot nevārītu ūdeni?
 |
| tvaika mašīnas |
- interesējās klātesošie. Te nu rīdzinieku raizes varam izkliedēt, jo U. BAMBE DZEROT ŪDENI NO KRĀNA. Vismaz tā viņš apgalvoja žurnālistiem. Bet tie vēl gribēja zināt, vai nepietrūks ūdens attīrīšanai nepieciešamā koagulanta? Šim gadam no Ukrainas tas saņemts pietiekamā daudzumā. Kā būs nākošgad? Grūti prognozēt. Ja ne citādi, tad preču apmaiņas ceļā pie tā jātiek. Cerības vieš no Rietumvācijas iepirktais reaģents, kas palīdzēs ekonomēt dārgo ūdens attīrītāju. Patlaban mūsu dzeramais ūdens atbilst prasībām to apliecina Mikrobioloģijas institūtā, Ūdensvada Laboratorijā un pilsētas SES izdarītās analīzes. Bet, ja nu kādam tomēr ir šaubas un viņš vēlas dzert ideāli, tīru ūdeni, tad tam tikai jāiegādājas itāļu firmas ražotais ūdens attīrītājs, kas domāts ierīkošanai tieši dzīvokļos. Protams, ja piekritīsim šīs firmas piedāvājumam un šīs iekārtas iepirksim .. . Un tā atkal metam cerīgus skatienus uz ārzemniekiem. Viņu tehniskais līmenis mums pagaidām ir tāls sapnis. Bet bija taču laiki, kad paši projektējām un izgatavojām sev nepieciešamās iekārtas. Un lepojāmies. Arī vēl šodien, kad šīs iekārtas skatāmas jau kā muzeja eksponāti. Kaut vai VEF ražotās tvaika mašīnas un sūkņi, ko gadsimta sākumā projektējis profesors Sīmanis. Šīs unikālās iekārtas nekur citur pasaulē neatrast. Te ir vēl citi unikāli muzeja eksponāti, piemēram, tvaika katls, spiediena mērītāji. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Gundars Lasmanis teica, ka šodien tie kalpo pierādījumam, kā «90 gadu laikā esam zaudējuši tehnisko līmeni, kas mums nodrošināja patstāvību». Vai spēsim to atgūt? Jāspēj!
1990.10.25 Rīgas Balss
GRAVA, Vilma
💦
Mūsu muzejs pumpim
...Pumpim nokrita izpūtējs. Nav jau nekāds brīnums, ka tā gadījās, jo pumpis ir ļoti vecs. 90 gadu, protams, ir cienījams vecums. Kāds varbūt teiks, ka tas ir parasts skurstenis, tomēr tas ir pumpjmašīnas izpūtējs!
Pauls Timrots
Tepat netālu no Rīgas Baltezerā atrodas visas šeit redzamās lietas, izņemot skursteni, kas jau ir nokritis, bet viss pārējais vēl ir, un tas saucas Rīgas ūdensapgādes muzejs.
Neiedziļināsimies tehniskos sīkumos, kurus var uzzināt muzejā, bet vienkārši patīksmināsimies par glītiem dzelžiem. Tāda izskatās pumpju stacijas ēka no ārpuses. Un tāda izskatās dzīvojamā ēka (attēls pa kreisi), kur mitinājās šīs stacijas strādnieki. Mājā joprojām dzīvo cilvēki, stacijā joprojām atrodas sūkņi. No vienas puses it kā varētu sajūsmā ieelsties - ak, kā vecos laikos bijis skaisti, viss tādā vienotā kompleksā - gan mājas, gan darbnīcas, kāds arhitektonisks ansamblis! Taču, ja tā padomā, tad tagad jau arī tā ir - tikpat pretīgi izskatās fabrikas. Mājas arī tikpat pretīgas. Ļoti vienots ansamblis! 
To, ka šis «dzelzs gabals» ir acij tīkams, var pamanīt, jo mudīgākie ļaudis to jau izmantojuši savos mākslas darbos. Piemēram, ir manīts kāds kalendārs, kurā attēlota šī vecā tvaika mašīna. Un uz tās uztupies visiem zināmais Liepājas kultūrists, arī kāda modeļu demonstrētāja. Ļoti jauki - kloķa klaņa mehānisms, bicepsi, tricepsi un dekoltē. Tāda smuka bilde.
Tā nav ne kapteiņa Nemo zemūdene, ne arī ļoti komplicēts kandžas aparāts. Tā ir daļa no vecās tvaika mašīnas. Simpātiski apaļumi, vai ne?
Noskaidrojās, tā bija grupa Jumprava, kas filmēja klipu Pa papīra kāpnēm! Taču vecie vīri Lifc aptauju neskatās, tāpēc savu smēdi televizorā tā arī neieraudzīja. Pumpju stacija ir nopietna lieta, un arī cita Latvijas rokgrupa Līvi - sadomāja, ka te vajag filmēt. Nofilmēja, iznāca Dzelzsgriezējs, bet ar to saistās notikums, ko citos laikos būtu saukuši par sabotāžu: tajā laikā muzejs vēl tikai tapa un ēkas ārpuse tika apstrādāta ar smilšu strūklu. Vīram, kas šo darbu veica, mugurā bija skafandrs, lai smiltis netiek klāt, un skafandram - ķivere, kas iepatikās Brīzem, to viņš uzlika galvā un dainoja par savu dzelzsgriezēju. Tā Brīze likās pievilcīgāks. Arī muzeju varēja apskatīt pa televizoru, bet gadījās, ka ķivere paķērās līdzi uz TV. Nākamajā dienā smilšu vīrs atnāk uz darbu, bet ķiveres nav. Zvanīja uz TV, meklēja. Tā atradās, bet Brīze joprojām staigā bez galvassegas.
Varbūt tā ir kāda dinozaura locītavas protēze? Bet kas tas ir, un ko ar to dara, varat noskaidrot, apmeklējot muzeju.
Foto - Jānis Buls, Diena
Foto - Pauls Timrots
1994.08.12 Diena
💦
💦
Francijas un Šveices mīlestība neatrisinās visas Rīgas ūdensapgādes problēmas
ROALDS BEKERS
Pāršķirstot
pirmskara periodā izdotās tehniskās literatūras lappuses, kuras
veltītas pilsētas ūdensapgādei, pārsteidz mērķtiecība, neatlaidība un
tālredzība, ar kādu tā laika inženieri risināja šīs problēmas.
Ar ko nepieciešams sākt? Ar esošo tehnisko
risinājumu praktisko realizāciju soli pa solim, no gada gadā uzlabojot
un pilnveidojot pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Lūdzu, konkrēts piemērs.
Vidzemes priekšpilsēta izrāda iniciatīvu un vasarā var uzbūvēt uzkrājošo
rezervuāru ar tilpumu 10 000 m3, cerams, bijušo Juglas ūdens ieguves
ietaišu teritorijā. Tāpat jāuzņemas kopā ar ūdensvada un kanalizācijas
uzņēmumu
veikt nelielu esošās sūkņu stacijas rekonstrukciju un nodrošināt ar
ūdeni visus māju stāvus šajā pilsētas rajonā. Naktī ūdens uzkrāsies
rezervuārā, dienā nodrošinās patērētājus. Ņemot vērā, ka 2 rezervuāri
ar tilpumu 5000 m3 jau darbojas, 20 000 m3 ūdens var nodrošināt šo
rajonu un ne tikai šo. Nākamais posms. Nepieciešams pabeigt iesākto
rezervuāru celtniecību Vecmīlgrāvī, tad arī tur būs kvalitatīva ūdens
piegāde. Jāatjauno iekonservēto rezervuāru un sūkņu stacijas celtniecība
Dreiliņos, kas var kardināli mainīt ūdensapgādes stāvokli pilsētā.
Dati par Rīgas pilsētas pazemes ūdens krājumiem rāda, ka tie vairāk
nekā divas reizes pārsniedz nepieciešamo patēriņu. Vajag tikai operatīvi
risināt jautājumu par šo ūdeņu piegādi patērētājiem. Pēdējā laikā
pilsētas un citi dienesti aizrāvušies ar ārzemju firmām, it sevišķi no
rietumvalstīm. Neatpaliek arī ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmums.
Protams, sadarbība ir vajadzīga, it sevišķi, ja tā ir abpusēji izdevīga
un ja to nevada tikai personīgās intereses. Atteikties no palīdzības
nevajag, bet lemt un darboties vispirms vajag pašiem. Kad ir skaidrs,
ka paši netiek galā, tikai tad jāsauc palīgā franči un šveicieši.
Turklāt, savstarpējas palīdzības vārdā varētu dalīties savā pieredzē kā,
piemēram, organizēt ūdens ieguvi no Ženēvas ezera. Tas būtu
piedienīgāk nekā stāvēt ar izstieptu roku un cerēt uz humāno palīdzību.
Pašlepnumam ir jābūt. Zinātkārīgajiem un arī tiem, kam būs jāpieņem
lēmumi, piedāvāju datus par reālajām pazemes ūdens avotu jaudām:
1. Pazemes ūdens ieguves avotu grupa Baltezers, Baltezers-1, Baltezers-2 120 000 m3 /dn
2. Remberģi 20 000 m3 /dn
3. Zaķumuiža 28 000 m3 /dn
4. Gauja 70 000 m3 /dn
5. Katlakalns, Bolderāja u.c. artēziskie ūdens ieguves avoti 15 000 m3 /dn
Kopā kvalitatīvi pazemes ūdeņi ar zemu pašizmaksu 263 000 m3 /dn. Jālemj par dzeramā ūdens izlietošanas ierobežošanu ražošanas un saimnieciskām vajadzībām.
1. Pazemes ūdens ieguves avotu grupa Baltezers, Baltezers-1, Baltezers-2 120 000 m3 /dn
2. Remberģi 20 000 m3 /dn
3. Zaķumuiža 28 000 m3 /dn
4. Gauja 70 000 m3 /dn
5. Katlakalns, Bolderāja u.c. artēziskie ūdens ieguves avoti 15 000 m3 /dn
Kopā kvalitatīvi pazemes ūdeņi ar zemu pašizmaksu 263 000 m3 /dn. Jālemj par dzeramā ūdens izlietošanas ierobežošanu ražošanas un saimnieciskām vajadzībām.
Ir virkne tehnisko risinājumu, kas var bez lieliem
izdevumiem ievērojami samazināt pazemes ūdeņu izmantošanu. Jāpārtrauc
automašīnu mazgāšanu ar dzeramo ūdeni, šī ūdens izmantošanu rūpniecībā,
it sevišķi tur, kur iespējams ierīkot atkārtotu ūdens izmantošanu.
Pakāpeniski jāpārtrauc dzeramā ūdens izmantošanu fekāliju aizskalošanai
tualetes podos. Ja apgūsim paņēmienus, kādus lieto tehniskā ziņā
civilizētas valstis, tad mums ar dzeramo ūdeni nekādu problēmu nebūs,
bet ūdens pašizmaksa turpmāk nepalielināsies
* NRA / 28.02.1995
💦
Ūdens cena
ANDRIS VENSKIS hidroģeologs ar 33 gadu stāžu
Šī gada 21. februāri palika 159 gadi, kopš dzimis profesors Ādolfs Tims. Pateicoties viņam, rīdzinieki jau turpat gadsimtu dzer lielisku ūdeni no ūdensgūtuves Baltezers, kas atrodas ap 25 km uz austrumiem no Rīgas. Šeit faktiski atrodas 3 ūdensgūtuves: Baltezers, Baltezers-1 un Baltezers-2. Jādomā, ka ievērojamais zinātnieks, ja vēl dzīvotu, būtu sašutis par attiecīgo resoru un ierēdņu attieksmi pret šo unikālo ūdensgūtuvi. Lieta tā, ka ūdensgūtuvi ekspluatē gandrīz gadsimtu un tā drīz var iziet no ierindas. Lai palielinātu un kompensētu ieņemamā ūdens daudzumu, rajonā,
kur notiek gruntsūdeņu mākslīga papildināšana ar virsējiem ūdeņiem no Mazā Baltezera, filtrējot tos caur grunti, sastādīts projekts jaunas ūdensgūtuves Baltezers-3 izveidošanai, kura var papildus dot ap 60000 m 3 ūdens diennaktī. Taču šo projektu vis neapspriež ar vietējiem hidroģeologiem, kuri ir daudz strādājuši Baltezera rajonā, bet pašvaldības uzņēmuma Ūdensapgāde un kanalizācija direktors Bambes kungs pieaicina Šveices firmu, kura izdara veselu rindu sensacionālu atklājumu: virsējie ūdeņi no Mazā Baltezera, ko izmanto gruntsūdeņu papildināšanai, esot ļoti sliktas kvalitātes, un tā visu laiku pasliktinātos, gruntsūdeņi Baltezers-3 rajonā arī esot sliktas kvalitātes ar tendenci uz pasliktināšanos, virsējie ūdeņi Rīgas HES ūdenskrātuvē labākas kvalitātes nekā gruntsūdens Baltezera rajonā, tādēļ tuvākajā laika periodā jādod priekšroka tai, attiecīgi izmantojot 24 miljonus latu. (Tiešām, kur gan aizpeldēs šī naudiņa?) Ūdensgūtuves Baltezers-3 izveidošana tiek atlikta uz nenoteiktu laiku. 
Tās celtniecību varēs sākt tikai tad, kad būs savesti kārtībā apkārtējie virsējo ūdeņu baseini, iztērējot vairākus desmitus miljonu latu! Acīmredzot aizrobežas onkuļi domā, ka tiem ir darīšana nevis ar Austrumeiropas valsts iedzīvotājiem, bet gan ar papuasiem, jo viņu vērtējumos ir vesela rinda aplamību (spriežot pēc stratēģijas, kuru piedāvāja konferencē, kas notika Rīgā 18. janvāri). Aplamības ir šādas: gruntsūdens projektējamās ūdensgūtuves Baltezers-3 rajonā raksturots tikai ar vienu hromatogrāfisko analīzi, kura noņemta pie 12. infiltrācijas baseina. Nav noņemts paraugs no Gaujas, kaut tās ūdens raksturots kā slikts. Varbūt nekavējoties jāatslēdz ūdensgūtuves Gauja-1 un Gauja-eksperimentālā, kuras atrodas Gaujas kreisajā krastā un praktiski barojas ar Gaujas ūdeni? Par Mazā Baltezera piesārņotību bija zināms jau sen. Zināms arī tas, ka to rada nogrimušie un pūstošie koki, nevis tas, ka apkārtējās celtnēs nav kanalizācijas. Fakts ir arī tas, ka Baltezera ūdeņi mākslīgās infiltrācijas procesā lieliski attīrās. Ūdens kvalitāte Mazajā Baltezerā pasliktinās arī tādēļ, ka kanāls Gauja-Mazais Baltezers praktiski nedarbojas, kaut gan normālos apstākļos tas spējīgs caurlaist apmēram kubikmetru ūdens sekundē cauru gadu. Nav izmantots bagātais materiāls, kas iegūts Baltezera rajonā agrāko pētījumu laikā.
 |
| Baltezera ūdenssūkņu stacijas administratīvā ēka būvēta 19 gs. 20 gs mijā |
Rīgas HES ūdenskrātuvi raksturo tikai viens paraugs, kaut gan ūdens ķīmiskais sastāvs ūdenskrātuvē ir diferencēts atkarībā no dziļuma. Nav saprotams, kādēļ bija vajadzīgs noņemt ūdens paraugus no gruntsūdens Rīgas teritorijā, kaut gan no iepriekš veiktajiem pētījumiem zināms, ka tas visur ir piesārņots. Arī gruntsūdeņu saskare ar dziļāko horizontu spiedienūdeņiem sen izpētīta. Šveices firma visu laiku atsaucas uz Eiropas standartiem. Interesanti zināt, vai hromatogrammās uzrādītie komponenti vispār ietilpst kaut kādos standartos? Šādi nopietni jautājumi jārisina konkursa kārtībā, iesaistot arī vietējos speciālistus. Jāpalielina noņemto ūdens paraugu skaits no gruntsūdeņiem un virsējiem ūdeņiem, kuru analīzes var veikt Latvijas speciālisti. Izvēlētajam ūdens ieguves variantam jāpieaicina neitrāla ekspertīze. Ja tiešām nākotnē gribam dzert labas kvalitātes ūdeni, jānoņem gruntsūdeņu un virsējo ūdeņu paraugi no ūdensgūtuves Baltezers-3 rajona, no Gaujas un Rīgas HES ūdenskrātuves, dublējot un papildinot jau noņemtos. Analīzes var veikt Latvijas speciālisti. Nekavējoties jāsāk arī ūdensgūtuves Baltezers-3 ierīkošanu, kuras izmaksas kopā ar Gaujas kanāla rekonstrukciju būs ne vairāk kā 5-6 miljoni latu. Turklāt vienā kubikmetrā pazemes ūdeņu ieguve ir lētāka par tāda paša daudzuma virsējo ūdeņu ieguvi. Tā tas ir arī Rīgā. Ja sabiedrība un attiecīgās iestādes nereaģēs uz visām šīm izdarībām, rīdziniekiem cūkas gads var kļūt visai cūcīgs: būs jādzer pārsvarā virsējie netīrie ūdeņi.
* NRA / 13.03.1995
💦
Kāda tad būs dzeramā ūdens īstā cena?
ANDRIS VENSKIS bijušais v/u Meliorprojekts galvenais speciālists
Mūsu valsts ir apveltīta ar tādu vērtīgu derīgu izrakteni kā labas kvalitātes dzeramais ūdens. Pagaidām izmanto tikai nelielu daļu no kopējiem pazemes ūdeņu resursiem. Pēc rūpniecības sabrukšanas ūdens patēriņš krasi samazinājās. Piemēram, Rīga un tās apkārtnē ekspluatācijas dēļ bija izveidojusies gigantiska piltuve ūdens spiedienlīmeņu virsmā, kuras dziļums sasniedza 20 metrus. Tagad tā ir būtībā aizpildījusies, kā tas jau notika, beidzoties 2. pasaules karam. Piecdesmito un sešdesmito gadu sākumā tika izveidots speciāls novērošanas urbumu tīkls no vairākiem simtiem urbumu un tas aptvēra visus galvenos pazemes ūdeņu horizontus.
Tagad šis tīkls līdzekļu trūkuma dēļ gandrīz visur ir likvidēts un diez vai kādreiz tiks atjaunots. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju šis jautājums neinteresē. Kāpēc? Speciālisti hidroģeologi, kuri Latvijā ir ne mazāk kā ducis, ūdens apgādes stratēģisko jautājumu risināšanā būtībā nepiedalās. Hidroģeologus, sevišķi to jauno paaudzi, nezin kāpēc vairāk interesē ārzemju investīcijas (neatkarīgi no to pielietošanas) un personīgā peļņa. Ja tā turpināsies, šī svarīgā specialitāte mūsu valstī zaudēs savu jēgu. Visus ar ūdens apgādi saistītos jautājumus tagad risina valsts ministrs Indulis Emsis, kurš priekšroku dod virsējiem ūdeņiem. Tādā gadījumā gan nav saprotams, kādēļ tika pieļauta Juglas ezera piesārņošana tiktāl (tas, protams, nenotika vienā dienā), ka ūdensgūtne Jugla bija jāatslēdz. Netiek pievērsta uzmanība arī tam, ka kanāls Gauja - Mazais Baltezers jau labu laiku nedarbojas un nenodrošina Mazā Baltezera normālu ūdens apmaiņu. Gaujas baseinā Valkas rajonā ( Lauku Avīze) cita pēc citas iziet no ierindas attīrīšanas iekārtas. Arī tam netiek pievērsta uzmanība! Tas pats var notikt arī Daugavas baseinā. Acīmredzot ministrijā strādājošiem hidroģeologiem nav nekāda teikšana. 
Spriežot pēc Emša kunga izteicieniem pa radio (1995. g. 23. martā), pieņemts galīgs lēmums par dzeramā ūdens papildu ieguvi no Rīgas HES ūdenskrātuves. Šāds lēmums pieņemts it kā tādēļ, ka Šveices valdība šim, nolūkam bez atlīdzības piešķīrusi piecus miljonus Šveices franku. Bet, spriežot pēc konferences lēmuma (Rīga. Water Supply Strategy, 18.01.95), ieguves palielināšana no Rīgas HES ūdenskrātuves izmaksās ne mazāk kā 24 miljonus latu jeb aptuveni 50 miljonus Šveices franku. Acīmredzot pārējie 45 miljoni franku būs jāpiemaksā Latvijas nodokļu maksātājiem. Lūk, kāda būs īstā ūdens cena! Uzskatu, ka šos Šveices valdības cēlsirdīgi piešķirtos frankus vajadzētu izmantot kanāla Gauja - Mazais Baltezers atjaunošanai un ūdensgūtnes Baltezers - 3 ierīkošanai, iepriekš veicot neliela apjoma izmeklēšanas darbus Baltezera rajonā un Gaujas baseinā. Mazūdens periodā jānoņem ūdens paraugi augšpus ūdensgūtnei Gauja un kanāla Gauja - Mazais Baltezers ietekai. Ja upes ūdens ir piesārņots, jāatrod piesārņošanas avoti un tie jāneitralizē. Vispār šī programma būtu jāfinansē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, jo upes baseinu uzturēšana kārtībā ir tās pienākums un te nevajadzētu izšķiest līdzekļus, kuri piešķirti tieši ūdens apgādei. Latvijas hidroģeologiem vairāk uzmanības jāveltī ūdens apgādes jautājumu risināšanai. Par dažu iestāžu un speciālistu neizdarībām būs jānorēķinās Latvijas un galvenokārt Rīgas iedzīvotājiem.
OJĀRS LŪSIS
* NRA / 08.05.1995
💦
Saules pilsēta Baltezerā
Ieva Miķelsone
Saulainās
atvasaras dienas mudināt mudina doties ārpus pilsētas. Ja vēlaties
doties pretī zelta rudenim un varat šim nolūkam izbrīvēt, teiksim,
otrdienu vai ceturtdienu, turklāt ja jūs izbraukumā dodaties kopā ar
bērnu vai pusaudžu bariņu, kurus vairāk interesē mašīnas un jebkura
veida tehnika, tad vispiemērotākais ceļojuma galamērķis jums noteikti
būs Rīgas Ūdensapgādes muzejs Baltezera sūkņu stacijā. Tā jūs vienlaikus
varēsiet izbaudīt lapu zeltu un justies kā Nezinītis Saules pilsētā,
kas vēro dažādus kibernētikas brīnumus, vai arī kā liliputs, kas apbrīno
Gulivera kabatas pulksteni, kura darbība atgādina ūdensdzirnavu
griešanos. Apmēram šādas izjūtas pārņem ar tehniku nesaistītu cilvēku,
kad tas ieiet Baltezera sūkņu stacijas mašīnzālē, kur, joprojām lieliskā
kārtībā uzturētas, atrodas trīs varen iespaidīgas tvaika mašīnas -
1903. gadā Felzera rūpnīcā pēc Nikolaja Šimaņa projekta ražotie
ūdenssūknēšanas agregāti, kas ar tvaiku tika darbināti vēl līdz 1950.
gadam un arī pēc tam gadus desmit tika turēti karstajā rezervē -
gadījumā, ja tolaik vienīgā augstsprieguma elektrības līnija tiek
atvienota. Šis muzejs ir savā ziņā unikāls, jo vienlaikus te ir gan
vēsturiskā ekspozīcija, gan arī sūkņu stacija, kas turpina darboties.
 |
| Baltezera sūkņu stacijas mašīnzāle |
Par to īpaši sajūsmināti ir ārzemnieki, kas bilst, ka neko tādu neesot
gadījies redzēt. Muzeja idejas autors ir Gāzes un ūdensapgādes pārvaldes
toreizējais priekšnieks, vēlākais komunālās saimniecības ministra
pirmais vietnieks Alberts Auziņš.
Projekts bija gatavs jau 1976. gadā, bet nebija, kas to izbūvē. 1985.
gadā agrofirma Ādaži, kam tolaik bija kāda vajadzība saistībā ar
ūdens apgādi, pēc principa es tev - tu man apņēmās pārbūvēt veco katlu
māju par muzeju. 1988. gada 15. aprīlī tas sāka savu darbību. Muzejā
iepazīstama visa Rīgas ūdensapgādes vēsture, sākot ar 1582. gadu, kad
Stefans Batorijs deva atļauju no Juglas ezera pa kanālu, kas izrakts
līdz pat Raiņa bulvārim pievadīt Rīgai ūdeni. Jau tolaik domāts par
ekoloģiju, proti, tas darāms tikai ar noteikumu, ka ezerā nedrīkst
samazināties ūdens līmenis vai pasliktināties ūdens kvalitāte. Ūdens
plūsma bijusi tik spēcīga, ka Esplanādes rajonā pat darbojušās ūdens
dzirnavas. 1812. gadā, tuvojoties Napoleona karaspēkam, tika
nodedzinātas priekšpilsētas un kanāls sapostīts. 1663. gadā vācu
inženieris Jostens izbūvēja Grēcinieku ielas galā pirmo sūkņu staciju,
tā saukto ūdenskumti, ko darbināja seši zirgi un kas Vecrīgai pa
priedes koka cauruļu sistēmu pievadīja Daugavas ūdeni. Šī sistēma
kalpoja līdz pat 1863. gadam. Cauruļu kopgarums sasniedza 8 km. Muzejā
apskatāma Vaļņu ielā, būvējot Hotel de Rome, atrastā caurule. Ar
Daugavas ūdeni Rīgas iedzīvotāju vajadzības nodrošināt vairs nevarēja.
Inženieris hidrologs A. Tīms no Minhenes 1883. gadā veica pētījumus
Bukultu, Remberģu un Zaķu muižas teritorijā, kur atklāja lielus labas
kvalitātes gruntsūdens krājumus, par kuriem rīdziniekus apskauda daudzi
ārzemju speciālisti. 1904. gadā pie Mazā Baltezera izbūvēja grunts
ūdens iegūšanas sistēmu ar sūkņu stacijas kompleksu, kā arī
cauruļvadus ūdens piegādei uz Rīgu. Projektētā jauda bija 40-42 tūkstoši
m 3 ūdens diennaktī (tagad, izmantojot vakuumsūkņus un mākslīgo
gruntsūdeņu papildināšanu, jauda palielināta triskārt, nodrošinot
dzeramo ūdeni ceturtajai daļai Rīgas iedzīvotāju). Baltezera
ūdenssūknētava darbu uzsāka 1904. gada 26. oktobri (pēc vecā stila).
Līdz 1940. gadam Baltezera ūdens kvalitātes ziņā bijis otrajā vietā
Eiropā pēc Vīnes ūdens, kas nācis no kalniem. Viens no interesantākajiem
muzeja eksponātiem ir varenais tvaika katls, būvēts 1904. gadā.
Diennaktī trijos tvaika katlos tika izkurinātas vairāk nekā 15 tonnas
akmeņogļu.
Vēl tagad Baltezerā darbojas tā laika sifonvads un daudzas
filtrakas. Muzejā aplūkojami seni Rīgas ūdensvadu plāni, oriģināli
rasējumi, arī inženiera Oto Smrekera zīmētais Baltezera sūkņu stacijas
projekts u.tml. Te uzzināms viss par Rīgas ūdenstorņiem un sūkņu staciju
vēsturi. Tehnikas mīļotājiem šis muzejs būs kā īsta paradīze, un arī
citiem atklāsies daudzi noslēpumi par to, kā ūdens no pazemes nonāk mūsu
dzīvokļu ūdenskrānos. Muzejā pavadītā stunda spēj aizstāt gandrīz vai
pusgada mācības skolā, fizikas stundās. Ja jums radusies interese to
visu redzēt paša acīm vai parādīt šos brīnumus saviem bērniem vai
skolasbērniem, zvaniet pa tālruni 990127 Jākobsona kungam, muzeja
saimniekam. Otrdienās un ceturtdienās no plkst. 10 līdz 14 viņš jūs
gaidīs Baltezera sūkņu stacijā. No Rīgas šajā Nezinīša Saules pilsētā
jūs nokļūsiet, braucot ar Ādažu virziena autobusu vai Siguldas līnijas
vilcienu.
 |
| Imants Jākobsons |
Muzeja
iekārtotājs, saimnieks un ūdensapgādes vēstures pētnieks Imants
Jākobsons, kam rit jau 76. mūža gads (viņš dzīvo pēc principa - gribi
būt vesels - daudz kusties) Gāzes un ūdensvadu uzņēmumā viņš strādā kopš
1945. gada. Mašinbūvnieks pēc izglītības, bijis ūdensvadu uzņēmuma
mehāniķis, sācis kā vecākais tehniķis, 1955. gadā uzaicināts strādāt par
galveno mehāniķi Baltezera sūkņu stacijā, vēlāk bijis stacijas
priekšnieks. Tolaik nav domājis, ka visu mūžu nostrādās viena pārvaldē.
Gāzes, ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldē bijusi tā laime strādāt kopā
ar inženieri Oskaru Videnieku, kas reiz teicis: «Direktori nāk un iet
bet trubas paliek! Turēsimies pie trubām!» Tā iznācis, ka Jākobsona
kungs pie tām caurulēm palicis visu mūžu, un nu nenoguris dalās savās
zināšanās ar daudzajiem muzeja apmeklētājiem un viesiem, kas Baltezerā
bijuši pat no Aļaskas, Indijas, Spānijas, Austrālijas.
 |
| «Unionā» |
Battezera
sūkņu stacijas mašīnzāle, tieši tāda, kāda tā bija gadsimtā sākumā, ar
lieliski saglabājušos flīžu grīdu un varenajām tvaika mašīnām, kas
tapušas laikā, kad metināšana vēl nebija attīstījusies. Varenās čuquna
detaļas sastiprinātas ar milzu skavām, diendienā darbodamās,
nokalpojušas pusgadsimtu un ir darba kārtībā vēl šodien. Katra mašīna,
kuras jauda ir 360 ZS, sūknēja 194-292 l ūdens sekundē; čuguna spara
rats, kura svars ir 8 t, griezās ar ātrumu - 60 apgriezieni minūtē. Visu
šo mašinēriju apkalpoja divi cilvēki - mašīnists un eļļotājs, kas
uzraudzījis eļļas traukos eļļas līmeni. Vērojot šīs mašīnas, jūties kā
mazs rūķītis, kas iekļuvis pie kāda apbrīnojama mehānisma un nu var
izpētīt kā darbojas visi šie cilindri, vārsti, ventiļi, virzuļi,
kloķvārpstas un kloķi.
Gadsimta
pirmajā pusē izmantotie ūdens skaitītāji īpaši neatšķiras no mūsdienās
uzstādītajiem. Tādi tapuši ne tikai Meinekes rūpnīcā Vācijā, bet
trīsdesmitajos gados arī VEF rūpnīcā, toreizējā «Unionā». Atšķirībā no
Krievijas rūpnīcās tapušajiem ar misiņa vai pat plastmasas spārniņiem,
šie kalpoja gadiem ilgi.
* Neatkarīgā Rīta Avīze / 12.10.1996
1883. gadā inženieris hidrologs A.Tīms no Minhenes veica pētījumus Bukultu, Remberģu un Zaķu muižas teritorijā, kur atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus. Bukultu (tagadējā Baltezera) ūdenssūknētava sāka darbu 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā stila). 1935. gadā tika izbūvēta otra sūkņu stacija Zaķu muižā. Baltezera ūdenssūknētava ar tvaiku darbojās līdz 1950. gadam, kad laida darbā elektriskos centrbēdzes sūkņus, bet tvaika sūkņus līdz pat 1960. gadam turēja tā sauktajā karstajā rezervē. Tādējādi agregāti ir saglabājušies un tagad apskatāmi kā muzeja eksponāti. Muzejs ir cieši saistīts ne tikai ar Baltezera sūkņu stacijas ēku kompleksu, bet arī ar visu gadsimtu mijā veidoto Rīgas ūdensapgādes sistēmu, kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgie Rīgas ūdenstorņi. Te ir daudz ko redzēt, un muzeja vadītājs īpaši priecājas par skolu jaunatnes interesi. Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par svarīgāko uzskata tieši jaunatnes ieinteresēšanu. Pirms šīm Mantojuma dienām tika izsludināts tradicionālais bērnu zīmējumu konkurss. Šoreiz bērni tika aicināti uzzīmēt interesantāko tehnikas vēstures pieminekli. Trīs labāko darbu autori saņems balvas Strasbūrā. Mantojuma dienu pasākumi 13. un 14. septembrī risinājās visos Latvijas novados.
Jānis Rozenieks
2002.09.17 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
 |
| Vecās ūdens sūknētavas mašīnu zāle. |
 |
| Rīgas ūdensapgādes muzejs |
 |
| Rīgas pilsētas ūdensapgādes sūkņu stacijas darbinieku dzīvojamās ēkas |
💦
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru