svētdiena, 2021. gada 10. janvāris

Kauls - raksti presē DIALOGS <>

LAUKSAIMNIECĪBAS FIRMAS!









L.S.-
LUDIS SKOSTA, 
PSKP XXV kongresa vārdā nosauktās lauksaimniecības firmas ģenerāldirektors. Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks 

A.K.-
ALBERTS KAULS, lauksaimniecības firmas «Ādaži» priekšsēdētājs, Sociālistiskā Darba Varonis, zinātņu kandidāts.

I.B.-
Dialogu konspektēja ILGONIS BITE 
============================

I. B.: — Ja nemaldos, tad vairums saimniecību vadītāja republikā tradicionāli grib būt «īstie lauksaimnieki» — grib ražot labību, gaļu, pienu, dārzeņus (ne visai), un punkts. Kāpēc jums ar to vien nepietika? 
L. S. Jāatzīstas, es arī esmu no tiem, kuri agrāk uzskatīja, ka ar blakuslietām nav ko noņemties, latu tīri lauksaimnieciskajai ražošanai bez zinātnes un bez pārstrādes vienībām iekšējā struktūrā dažādu iemeslu dēļ augšanā ātri vien parādās griesti. Tas ir pirmais moments. Otrais ir lauksaimnieku prestižs: kāpēc saražoto pašiem arī nepārstrādāt un pievilcīgi arī nerealizēt. Te vēl nāk klāt laba konkurēt griba, kas vārdos pagaidām nav izsakāma. 
A. K.: Un vēl. Ja gribam, lai mūsu kolektīvi tiešām attīstītos kompleksi, dzīvīgi, tad ir jātēmē uz augstāku pakāpienu. Lai gan patvaļīgi novilkt svītru, sak, šeit ir tīrā, bet tur netīrā lauksaimniecība, jaunajos apstākļos un domāšanā, manuprāt, ir grūti un riskanti. 
L. S.: Kāpēc gan kārtīgiem lauksaimniekiem sava produkcija jādod prom izejvielu veidā? Tas ekonomiski, kā zināms, ir vissliktākais variants. 
A. K.: Bet mēs gribam ātrāk tikt pie ekonomiski pamatotas saimniekošanas sistēmas. Nav svarīgi, kā nosauc objektu. Galvenais lai ir vienotība, nobeigtība, produkts. Pretējā gadījumā cenšas viens otram it kā netīši kaut ko iesmērēt, izplēst lielāku cenu starpposmos. Kad tu realizē gatavu preču produkciju, tad . . . 
L. S.: — Lai sabiedrība vērtē, un novērtēs: kuram labāka manta, to pirks. 
A. K.: Tu runā par ideālo variantu. 
I. B.: — Bet vai šis tagad nav firmu maka jautājums? Vai arī tad, kad valsts būtu noteikusi daudz augstākas iepirkuma cenas — vai arī tad jūs rautos uz pārstrādāšanu? 
A. K.: — Redziet, mēs neesam amerikāņu fermeri. Tur vidēja saimniecībā ir ap 200 hektāru zemes. Mums vienam pāri 20000, otram 12600 hektāru. Republikā vidēji, pieņemsim, pieci vai seši tūkstoši. Vai mūsu apjomi jau nav nopietni konglomerāti, veselas apvienības? 
L. S.: — Un te ir jāmeklē jaunas saimniekošanas metodes. Iespējas gan Ādažiem, gan mums un citiem ir visai atšķirīgas. Tas dabīgi. Vienkārši kādam ir jāiet pa priekšu. Ar visu kļūdīšanos. 
I. B.: — Kārtējo reizi apliecinot teorētiķu atzinumu, ka ražošanas attiecības arī laukos nedrīkst iespīlēt reālo ražošanas spēku attīstību. 
A. K.: Pareizi. Mums var teikt: jūs pārstāvat stiprās un lielas saimniecības. Bet nākotnē netālā kaut kas varēs veidoties uz saimniecību grupu pamata: optimāla teritorija, optimāla specializācija, un lūdzu, nāk ārā gatava produkcija. Jāsāk saprast, ka mazāki ražošanas apjomi (no gigantomānijas arī ārpasaulē sāk novērsties) ļauj izlaist gan labāku produkciju, gan ašāk mainīt tās sortimentu. Atkarībā no pieprasījuma. Un reizē atrisināsim arī cilvēku nodarbinātību cauru gadu. Plus daudznozaru struktūra lauku jaunatnei turpat pavērs plašāku aroda izvēli. 
L. S.: Piemēram, mums ziemā daudzām sievietēm jau ir pagrūti atrast pelnīšanu, Un palīgražošana dos atrisinājumu. 
A. K.: — Vēl ir svarīgi, ka šos darbiniekus jebkurā brīdī var dabūt uz lauka. Un tie, kuri palīgcehus dažbrīd uzskata gandrīz vai par ieraušanas āderi, vai tie patiesībā nav sliņķi. Vispirms savā domāšanā, jo, šķietami askētiski izturēdamies, būtībā nerūpējas par saviem cilvēkiem, par kolektīva kopbilances vilkšanu uz augšu. 
I. B.: — Bija taču laiki, kad lepojāmies ar kārtīgu ielāpu uz biksēm, ar nokrītotām tenisa čībiņām 
A. K.: - Ne jau mums par laušanos uz firmām lieks rublis nāk klāt. 
L. S.: Tikai klapatas un risks. Ja mēs neietu līdz ausīm celtniecībā, tad to gandrīz četrkārtīgo ieņēmumu kāpumu desmit gados nebūtu dabūjuši. 
A. K.: — Tad tev nebūtu ne lopkopības kompleksu, ne darba ražīguma. Un laikam piekritīsi, nebūtu arī to strādātāju, kas tev ir. Tāpēc esmu teicis un teikšu: ja saimniecības vadītājs ciena savu kolektīvu, tad viņam ik brīdi jāgādā gan par veiksmīgu darbu, gan par nopeļņu. Katram ir savas dotības. Jāveicina to piepildīšanās, un bez izvēles iespējām to nevar. Un vēl viens aspekts Ja ražošana, pārstrāde, glabāšana un realizācija katra ir atsevišķi, tad vajag paskaitīt, kas tur pa starpām ir par noplūdēm, nobirumiem un liekēžiem. Kādas papildu izmaksas! Bet, kas atbild par gala kvalitāti nav. Rāda ar īkšķi pār plecu . . . 

I. B.: — Bet daudzi jūsu centienus iztulko arī tā: dūži vienkārši negrib palikt zem RARA jumta kopā ar pastarīšiem. Sak, bagātais trūcīgo nekad nav sapratis . . . 
L. S.: — Mēs savās mājās, uzskatu, jau gadus piecus esam izgājuši no apvienības paspārnes. Ja es par katru lietu ietu tur, tad nudien, vismaz par divām trešdaļām būtu padarīts mazāk. Jo RARA jau nebija ieinteresēta rīkoties ātri. 
A.K.: — Rajona apvienība vēl nedara visu ražotāju labā. Tā neko nekoordinē, neko jaunu neievieš. Tā novada tikai materiālos resursus, kas iedalīti. Bet tā nepalīdz tos sabalansēt ar reālo vajadzību. Un tad ir jājautā: kāpēc vajadzīgi tikai pieskatītāji, ja saimniecībā ir tāds intelektuālais potenciāls, kāda nav rajonā? Tāpēc šī virsbūve, pēc manām domam, kļūst nevis par ražošanas veicinātāju, bet gan par bremzētāju. 
L. S.: — Jo visas lietas risina ļoti šabloniski. 
A.K.: — Tie semināri, kas notiek, ir tehnikuma zināšanu līmenī. 
I. B.: — Jūs, biedri Kaul, runājat par Rīgas rajona semināriem? 
A. K.: — Par rajona un jāsaka, ne tikai rajona līmeņa vien . . . 
L. S.: Maļ vecas patiesības. Ābeci. 
A. K.: Jūs lūk, sakāt: mēs negribot vienu jumtu ar pastarīšiem. Bet, mīļie cilvēki! Mēs vienkārši jūtam, ka citas izejas nav. Kādam taču ir jāuzņemas vidutāja loma lai nevis runātu, bet tiešām paātrinātu to progresu. 
L. S.: — Jāskatās reāli: vārdu ir daudz, bet tā paātrinājuma laukos vēl nav. 
A. K.: Ieejiet mūsu institūtos! Izgudrots (un arī sagudrots. — I. B.) ir daudz. Arī saimniecību republikā ir diezgan. Bet nav taču starpposma, kas to zinātni paņem un ieaudzē dzīvajā miesā. Uzskatu, ka tādām vadošām saimniecībām (un katrā rajonā vairākām, pa atsevišķām nozarēm) sākumā kaut vai uz entuziasma pamata konkrētas tehnoloģijas ir jānoved līdz kondīcijai un tad ar abpusēji ekonomiski izdevīgu līgumu tās jāievieš citur. 
I. B.: — Bet atcerieties, bija taču (kur jau tie gadi!) oficiāli izraudzītas paraugsaimniecības. Pēc idejas šīs funkcijas piekrita tām. 
A. K.: - Tās bija tas pats, kas izstādes . . . 
L. S.: — Sen izkūpējušas. 
A. K.: - Redziet, izstādi apskata, noburkšķ, ka līdz tam mums vēl tālu un mājā atkal liekas uz krāsns. Vajag tā: lai N. kolhoza priekšsēdētājs ar speciālistu atbrauc, apskata, pastudē visu sistēmu, tā teikt dabā un tikai tad noslēdz līgumu. Mēs apmācam viņa kadrus, palīdzam komplektēt sēklu, atbilstošo tehniku. Ja vajag, iesākumā strādājam līdzi uz lauka, kamēr tā lieta iet. Un viss ar juridisku garantiju. Mēs būtībā uzņemamies RARA lomu, kuru tai vajadzētu pildīt ar agroķīmiska, lauktehnikas dienesta un institūtu spēkiem. 
I. B.: — Bet kāda garantija, kā «tīras lauksaimniecības» aizstāvji šo tehnoloģiju no jums pirks? A. K.: — Pavasarī es biju Čehoslovakijā kādā vadošā saimniecībā. Un raksturīgi: pirmajā gadā tur slēguši tādus līgumus pēc partijas komitejas lēmuma. Otrajā gadā pati vadošā atteikusies slēgt kolēģu atturības dēļ. Tikai trešajā biedri sākuši nākt, gandrīz vai uz ceļiem mezdamies. Jo pati dzīve, pēc nopirktās tehnoloģijas iegūtās ražas visu pierādīja. 
L. S.: — Un. kas attiecas uz mūsu pārstrādi, tad ekonomiski izdevīgi ir dabūt atpakaļ visus blakusproduktus, ko var laist atkal lopiņā. 
I. B.: — Humanitāro zinātņu ļaudīm ir tāds jēdziens — «cilvēka sociālā kvalitāte». Jūs, cik jaušu, esat iedegušies bez savtīguma. Gribat iespējami plaši iziet arī tirgū. Konkurēt. Bet, lai konkurētu, jābūt labai preču kvalitātei. Sakiet, vai jūsu strādīgākie vīri un sievas zina, cik maksā, teiksim, traktors T-150 vai laba šķirnes govs? 
A. K.- Nezina
L. S. - Nezina. 
I. B.: — Tad kā un ar ko jūs cerat «piepotēt» čaklībai klāt arī ekonomisko domāšanu? Bez tās ar kvalitāti ies grūti ... 
L. S.: — Ekonomiskā domāšana pagaidām ir pašaura. Un ne velti. Piemēram, jau labu laiku runā par darba vietu pasportizāciju. Rūpnīcās to izdara. Mums taču nav pat elementāru kritēriju. Pastāv vēl viena otra gadu desmitiem veca izstrādes norma. Pašdarbojamies, lai cilvēki varētu pieklājīgi nopelnīt. Paši hronometrējam. 
A. K.: Bet vājākajās saimniecībās, kur nav spējīgi izstrādāt normatīvo bāzi, tur nav arī strādātāju pienācīgas ieinteresētības. 
L. S.: — Tāpēc mums ar steigu jāmeklē produktu pārstrādes (un ne tikai jaunas tehnoloģijas, jāgādā par «ejošiem» preču fasējumiem, taru. Lai gan, godīgi runājot, šodien mums konkurentu vēl nav. 
I. B.: — Jūs ieejat veikala plauktu un tirgus baltajos plankumos? 
L. S.: — Tā tas ir. Lai gan tuvākajā nākotnē mērķis ir skaidrs — cik vien iespējams nosist individuālo tirgotāju uzskrūvētās cenas. Kāpēc mēs nevarēsim iziet pie pircēja, teiksim, ar garšīgu maizi? Kāpēc neiziet ar labu desu un kūpinātu gaļas produkciju? Kāpēc biezpienu un sviestu neražot tādus kā senos laikos? Iespējas patiesībā ir un būs vēl lielākas. 
I.B. — Bet kur šobrīd, jūnija vidū, kad runājam, ir tās bremzītes? 
A.K.: Lielāku skaidrību gribētos tā sauktajā vadības vertikālē. Nebija taču objektīvu iemeslu agrāro sektoru nolaist līdz īpašas pārtikas programmas pieņemšanai. Piesnauda un nu ir sekas. Jo katra rītdiena sākas šodien. Tā arī mūsu klauvējieni pēc ražošanas, glabāšanas, pārstrādes un tirdzniecības tiesībām nav Kaula subjektīvs untums, puiciska godkāre vai kas tamlīdzīgs. Vajag rauties uz priekšu. Lietas labā. Piemēram, mūsu eksperimentālo lauksaimniecības mašīnu cehs. Uzcēlām. Lai konstruktoru risinājumus (un arī savējos) eksaminētu gan fermā, gan uz lauka. Kad ražošanā ir pierādīts, lai lielā rūpniecība (arī Lauktehnika) ņem un tiražē. Un lai nepārdod mums dārgu «jēlvielu», kā tas ir pašlaik. Ja tāda apskaidrība nāks . . . 
L. S.: — Noteikti nāks! To diktē visa dzīve. 
A. K.: — Tad loģiski jānotiek arī resursu pārdalīšanai, pāradresēšanai uz turieni, kur garantēta ātrāka atdeve. Tagad daudz runā par cilvēcisko faktoru. Bieži vien visu nostumj uz dzīvošanas apstākļiem. Arī tie, protams, ir ļoti būtiski. Bet vai nav jāskatās viss kopā? Vai nav jācenšas radīt visus nosacījumus radošam darbam? Un arī intelektuāla potenciāla veidošanai kolektīvā. 

L.S.: — Tad var audzināt arī pienākuma apziņu bez vecajiem grožiem. 
A. K.: — Un pie tādiem apstākļiem pieder pilnīgs saimnieciskais aprēķins. Katrā posmā, un tāds, lai kabatā jūt katrs darītājs. 
L. S.: - Mēs lielfermās (viņiem tādu ir daudz. — I. B.), nemaz nerunājot, protams, par pievienotajiem pārstrādes uzņēmumiem, jau šogad, domāju, pāriesim uz pilnīgu saimniecisku aprēķinu. Lai cilvēki mācās rēķināt ne mājā, ģimenē vien. bet arī darbā. Rēķināt katru šķietamo sīkumu. 
A. K.: — Tas, par ko tu, Ludi, runā, mums jau ir. Bet jāteic atklāti, ka lietderības maz. Maz tāpēc, ka rezultātu var fiksēt pēc ... mēneša. Kad izlieto neviens vairs nevar sasmelt. Tur ir tā nelaime. Tāpēc ļoti vajag atbilstošas jaudas skaitļošanas mašīnas, kas visu ainu iedod šodien. Un tad — maksimāla decentralizācija. Lai katrā posmā paši darbinieki jūt visu atbildību. Tāda sistēma ir izkopta Slušovicē. Ja mums izdosies to pārņemt, tad reāli (nevis no tribīnes) varēsim teikt: Jāni, jūties kā saimnieks! Saimnieko. Lai cienītu rubli arī kolektīva makā. 
I. B.: — Bet vai jums neliekas, ka skaitļotāju nupat paliek ka biezs? Skaitļo Rīgā, Valsts komitejā, skaitļo rajonos, saimniecībās. Ciparu palagi! Kurš tādam informācijas lēvenim analītiski (un ātri) var izurbties cauri? 
A. K.: — Es uzskatu, ka mūsu Valsts komitejā šo skaitļu materiālu vajadzētu pieņemt ar milzu atlasi. Teiksim, tikai par maizes labību, piena un gaļas ražošanu. Ar detaļām nav jāpiesārņo galva. Komitejā, ideāli skatot, jāsvīst par perspektīvu, nevis par kampaņām. Vai tad kardināli nevajag pārkārtot visu servisu? Tas ir tā nospecializejies. tā sakopies centros, ka desmitiem un pat simtiem kilometru jādzen tehnika. 
L. S.: — Fermu mehanizācijas vīri ilgi jāgaida. Uz rezerves daļām viņiem monopols. ledomājieties pat vakuumsūkni tāpēc paši nevaram salabot. Un fermas, kamēr kungi ierodas, paliek bez ūdens. Bet tā ražošanas ass taču atrodas šeit, saimniecībā. Jebkurā. Un tāpat mākslīgi uztaisīja agroķīmiju, kura pārsvarā nevar apsmidzinat, nomēslot augus tieši tad, kad vajag. Tieši šajā dienā, šaja stunda. Pedantiski kā jau ķīmiķiem jābūt. 
A. K.: — Vārdu sakot, šie dienesti zem viena jauna jumta Rīgā gan sagāja, bet organizatoriski īsti uz lauksaimniecības pusi vel nav pagriezti. Kaut vai tāds rakurss: ja eksistē materiāli tehniskā apgāde, tad (ne mums) visā valstī vajadzētu meklēt rezerves, materiālu iesalumus. Bet nemeklē! Sēž un skatās uz augšu ko iedos. 
I. B.: — Jūtu, ka esam klāt pie sāpes. Tāpēc konkrēts jautājums: vai, būdami favorītu skaita, šovasar iesējāt, ko un cik gribējāt? 
A. K.: — Ne par vienu jautājumu, ne par kādu rādītāju stāvoklis nav izmainījies! 
L. S.: — Galvenais, ka rajons katru mīļu dienu prasa (un viņiem, protams, prasa komiteja) ziņas. Tirda saimniecības kā tādus skolnieciņus. 
I. B.: — Bet varbūt viņi ar savākto materiālu strādā, analizē to? 
L. S.: — Strādā ar kādu vienu vai diviem procentiem. Pārējais sagulst skapjos. Tiek konstatēts fakts, un cauri. 
A. K.: — Es domāju, ka šī sīkumu vākšana, piedodiet par izteicienu, ir viens liels teātris. Lai augstāki vadītāji vēl augstākiem parādītu, ka viņi lūk strādā. 
L. S.: — Nē. Ka viņi strādā un visam patiesi jūt līdzi. 
A. K.: — Ka zina, kas notiek apakšā. Bet maz domā. ko būtisku darīt, lai izmainītu situāciju. Vienīgais, ko viņi vēl šad tad dara . . . 
I. B.: — Vienu mirkli! Bet, sakiet, vai tad nav jāteic paldies — ka neiejaucās? 
L. S.: — No mūsu puses tiešam. Personīgi man nu nemaz nepatīk, kad kāds inspicē. Uzskatu, ka norises jāzina man pašam. RARA speciālistiem jāpieskata, ka ievēro tehnoloģiju. Ja neizdara vienreiz, otrreiz, trešoreiz, tad ir jāanulē diploms vai, kā saka, jātriec ratā. Bet auklējas taču. Gadiem ilgi. Un tāpēc rodas saimniecības, zem kurām ūdens netek. Skaidrs, ka tur vadītāji neciena savu profesiju. 
A. K.: — Vai tad nav tā, ka viņi ir atradināti domāt? Aiz priekšrakstiem speciālistam nav iespējams sevi apliecināt. Izteikt. Viss birst no augšas. 
L. S.: — Muļķīgas telefonogrammas ieskaitot. 
A. K.: — Es tūlīt varu vienu nocitēt: «. . . Šinī periodā varēs nodot tikai tādas cūkas, kurām var novilkt ādu...» Gudro, priekšsēdētāj, kas tās vārētu būt par cūkām! 
L. S.: — Vai arī tā: kategoriski prasām uzsākt siena pļauju. Patiesībā par to būtu jāsmejas, bet reizēm paliek skumji. 
A. K.: — Uznāk dusmas par to, līdz kādiem blefiem dažs labs var nonākt. 
I. B.: — Vai tas būtu izskaidrojams ar plašāka apvāršņa trūkumu? Ar iejugšanos virpulī? 
A. K.: Tas būs ar atkāpi, bet laikam nevajadzēja tik ilgi un dikti visu salīdzināt ar 1913. gadu. Arī tagad republikā vēl liekam mērkoku pie Vissavienības stenderes. Labi. Bet tādā garā esam nomērījušies aiz visiem kaimiņiem. Negribējām neko būtiski izmainīt, lai gan kvalitatīvu kāpinājumu (arī darba ražīgumā) var sasniegt tikai uz speciālizācijas ceļa. Nevis visus nofrizējot zem kādas modes. Es pilnīgi piekrītu, ka mūsu austrumu rajonus vajag nostabilizēt. Dabūt uz kājām. Bet vai to var izdarīt ar veco visa kā ražošanu?
L.S.: - Nupat mēs tematiski laikam izpeldam patālu no savām ostām. Bet vai vajag zīlēt? Piepilsētai būtu jādod piens, perifērijai pamatā gaļa. 
I. B.: — Bet kā ir ar saimniekošanas izvērtējuma kritērijiem, reizē ar plānu objektivitāti? 
A. K.: — Pašlaik, kad rēķina atdevi uz pamatfondu rubli, iznāk tā: ja tev ir veca ferma un govis tajā slauc ar rokām, tad ir vislielākā atdeve. 
L. S.: — Pirmkārt, viss galīgi šķērsām. Otrkārt. Jo tu esi tālāk no centriem, jo taču grūtāk panākt šo fondu atdevi, gulst virsū lielāks tēriņš. 
A. K.: Bet, klausies! Jebkurš pamatfondu rublis sevi īsti sāk atdot, ja ir sasniegta kāda optimāla pamatfondu summa. Ja ir ekonomiski pamatots ražošanas savienojums sistēmā. Mums vispār jāmeklē kur ir tāds vienīgais kritērijs, pēc kura varētu sakt salīdzināt. 
L. S.: — Un objektivitātes tāpat nav, ja visu salīdzina ar tā sauktajām bāzes saimniecībām. ieguldījumi ražošanā katram pašlaik ir tik atšķirīgi, ka šobrīd varētu skatīt un rēķināt vienīgi saražoto produkciju vidēji uz strādājošo. 
I. B.: — Bez enerģētiskās apgādātības ierēķina? 
L. S.: Arī tā neiznāk objektīvi. Šajā apgādātībā ierēķina tikai iekšdedzes dzinējus, traktorus. Elektromotorus neierēķina. Bet traktoru noslogotība atkarībā no lietošanas ir ļoti dažāda. Uzkabes inventāra šaurība arī no saimniekotāja nav atkarīga. 
A. K.: Man liekas, ka šajā lietā pagaidām ir haoss. Kamēr nebūs īstas specializācijas, tikmēr nebūs arī ražošanas ekonomiska pamatojuma, 
Alberts Kauls, 
Jelgavas rajona kolhoza Nākotne priekšsēdētājs Arturs Čikste,
 Bauskas rajona agrofirmas Uzvara priekšsēdētājs Ivars Jansons un
 Saldus rajona kolhoza Jaunais komunārs priekšsēdētājs Jānis Blūms


intensitātes. Bet tā vien rādās, ka mūsu republikā laikam grib, lai katra saimniecība izietu itin visus attīstības posmus — ar vecām kļūdām, klupšanām un grāvjiem. Bet vai tad Latgales saimniecību dzīvē pēdējos desmit gados ir notikušas kādas būtiskas pārmaiņas, lieli kāpumi? 

L. S.: — Tas vēlreiz pierāda, ka katrā rajonā ir vajadzīgas šādas atbalsta firmas. Nebūs kļūdu atkārtošanas. 
I. B.: — Tātad jūs uzskatāt, ka būtiski palīdzēt jūsu ranga saimniecības var tikai ar veselu tehnoloģiju ieviešanu? 
A. K.: — Pašreizējos apstākļos — tikai tā. 
L. S.: — Jo pastāvošā līdzekļu pārdale, sašķirojot visus grupās, arī nav taisnīga. Kurš kolektīvs ar gadiem un sviedriem ir ticis pie turības, to ieskaita pirmajā grupā un tam liek maksāt meslus. Par ko? Iznāk, ka par centību — sak, kam negulēji uz mūrīša? Tā tas diemžēl sanāk. 
I. B.: — Bet sociāli neviens kolektīvs nav vainīgs, ka to vadījuši atvesti vai pašmāju neprašas. Tās ir kadru izvēles un pārprasta onkulisma sekas. 
L. S.: — Pareizi. Ja saimniecība ir tālu, tad vajag samaksu attiecīgi diferencēt, nevis piešķirt valsts dotāciju par slinkošanu vai tubrālībām. Draugi ir katram, bet vispirms jāpadara darbs. 
A. K.: — Problēmu, mūsu uztverē, kā redzat, ir daudz. Bet galvenā, manuprāt, ir tā, ka republikā tomēr pietrūkst entuziastu, kuri droši iestātos par lauksaimniecību. Ar godprātīgu apziņu, ka Baltijas republikas taču iegāja sociālistiskajā sistēmā ar salīdzinoši labu zemkopības un lopkopības bagāžu. Bet tagad izslaukumā esam pat aiz moldāviem. Ar labību arī — kaimiņiem astē. Man brīžiem rodas tāds iespaids, ka vairāk enerģijas esam veltījuši iniciatīvas pieskatīšanai nekā atpalicības cēloņu likvidēšanai. Par to liecina arī mūsu gausais un konservatīvu svītrojumu pārpilnais ceļš uz lauksaimniecības firmām. Taču vienreiz būtu jāielāgo, ka lauksaimnieciskā ir visu ražošanu ražošana. Bez tās savas darbaspējas nevar atjaunot neviens. 
 
«Zvaigznes» lasītājiem tūdaļ jāpaskaidro: kopš šī gada vidus republikas laukos izveidotas pirmās jaunās ražošanas vienības, Luda Skostas vadītajai saimniecībai vispirms pievienoja Jēkabpils dārzeņu valsts pārstrādes uzņēmumu, tad arī piena un gaļas kombinātus. «Ādaži» kļuva par firmu ar mazliet atšķirīgāku mērķi: gan pašu produkcijas pārstrāde, gan (galvenais) zinātnes ieteikumu pārbaude ražošanā un pilnīgi izvērtētu progresīvo darba paņēmienu un tehnikas sistēmu garantēta iestrāde uz līgumu pamata citās saimniecībās. Kopīgs mērķis — paātrināt jaunā ienākšanu republikas laukos. Bet uz šo dialogu abus vadītājus ierosināja «Zvaigznes» lauksaimniecības nodaļas redaktors Ilgonis Bite. Vēl tikai jāpiebilst, ka dialogs notika īsi pirms PSKP CK šī gada jūnija plēnuma. 
Redakcijas piebilde. 
Publicējot šīs, iespējams, apstrīdamās pārdomas, mēs reizē apsveicam Albertu Kaulu ar Sociālistiskā Darba Varoņa zvaigznes piešķiršanu, bet Ludi Skostu — viņa piecdesmit gadu jubilejā. Labu veiksmi jums, biedri, un sīkstumu! 

LAUKSAIMNIECĪBAS FIRMAS!
1986.08.20 Zvaigzne 

========================

DIALOGA TURPINĀJUMS 

Vispirms jāatgādina, ka šīs sarunas sākumu publicējām «Zvaigznes» 16. numura, augusta otrajā burtnīcā. Pirmā sarunas daļa beidzās ar domu:"... vienreiz būtu jāielāgo, ka lauksaimnieciskā ir visu ražošanu ražošana. Bez tās savas darbaspējas nevar atjaunot neviens." Jā, ceļi uz agrofirmām nebija viegls, bet dzīves diktēts. Par to, par piemājas saimniecībām un ļaužu apgādi šoreiz. Bet pašā nobeigumā — abu sarunas dalībnieku vizītkartes. 

I.B.: Tātad jūsu vadīto kolektīvu jaunais nosaukums ir agrofirmas jeb latviskāk lauksaimniecības firmas, biedra Kaula tituls paliek iepriekšējais priekšsēdētājs, bet . . . 
A. K.: I.udis ir ģenerāldirektors! 
L. S.: Tā nu sanāk, jo ir pievienoti valsts pārstrādes uzņēmumi ar direktoriem priekšgalā, un viņus pārkristīt nevajadzētu. Lai kā tur domā, bet arī katram amata nosaukumam ir psiholoģiska nozīme, kas tā teikt, attiecīgi var rentēties.
I.B.: Ādažiem- derētu ģenerālpriekšsēdētājs . . . 
A. K.: Lai nu paliek! Arī mēs pārkārtosim savu organizatorisko struktūru. Mazkolektīvus ar radniecīgām ražotnēm, kuras cita citu papildina, apvienosim tā saucamajās mikrostruktūrās. Katras tādas priekšgalā būs viens no priekšsēdētāja vietniekiem. Tā atsevišķi būs arī lauksaimniecības produktu pārstrāde, sākot ar tās serdi kartupeļiem un beidzot ar augļiem, kurus iepirksim arī no citam saimniecībām. Varbūt pat no citām republikām. Savās mājās to visu attiecīgi sagatavosim (straujo saldēšanu ieskaitot) iesaiņosim un nodosim realizācijas sistēmai. 
I. B.: — Ko praktiski nozīme jūsu tirdzniecības tīkls? 
L. S.: — Mums būs savi firmas veikali gan Jēkabpilī, rajonā, gan arī Rīgā. 
A. K.: Mēs savu produkciju piedāvājam Rīgas strādnieku rajoniem, jo pilnvērtīgi produkti tur ir visvairāk vajadzīgi. Ja tā iznāks, tad radīsim it kā konkurenci valsts tirdzniecībai un pārstrādei. Man liekas, arī sociālisma apstākļos tas būs veselīgi. 
I. B.: Jūs sakāt būs . Vai tas ir tikai telpu jautājums? 
L. S.: - Telpas atradīsim! 
A.K.: Un tajās dosim, kā jau teicu, ne tikai savu, bet arī kooperēšanas ceļā saņemto preci. Saprotiet, mums ekonomiski jāieinteresē arī citas saimniecības. Ja šeit pieliks bremzi, tad . . . 
L. S.: — Tad taču tādai firmai nav jēgas. 
A. K.: Jā, bet, piemēram, mums no pašu kartupeļiem gadā atļauj pārstrādāt tikai 1500 tonnu, lai gan mēs jau varētu vismaz tris tūkstošus, Un paklausieties, kas par musturiem līdz šim bija (ceru, ļoti ceru, ka turpmāk nebūs!)  jāiztamborē. Pasekojiet tagad līdzi: rudenī mēs tās pašu izaudzētās 1500 t kartupeļu pārdodam augļu un dārzeņu tirdzniecības uzņēmumam, noformējam, ka pārdodam): viņi noformē, ka nopērk, un pārdod mums atkal atpakaļ: mēs atkal noformējam, ka esam atpirkuši, tad nabaga tupeņus pārstrādājam un patiešām pārdodam uz pavisam!! 
I. B.: - Viens mežonīgs papīrdancis! 
L. S. - Tas ir tas iesūnojums par kuru tik asi runāja partijas kongresā Maskavā. 
A. K. Padomājiet tālāk! Ja iesim to ceļu iepirksim no citām saimniecībām 20 000 t gadā — un tām šis, kā jūs teicāt, mežonīgais papīrdancis būs jāizdejo katrai, kas tas par jūkli! Bet paši kartupeļi, protams, mierīgi glabāsies Ādažos.. Sapratāt? 
I. B.: — Sapratu, bet vai sapratīs lasītāji? 
A. K.: Viss varētu būt ļoti vienkārši, ja Ādažiem pārstrādei pārdotos kartupeļus, (un ne tikai tos!) tām attiecīgajam saimniecībām ieskaitītu valsts iepirkuma plānā. Un nekādas putras. Bet mums vēl ir ierēdņi, kas aiz skaitļiem un kanoniem nespēj ieraudzīt reālo dzīvi. Tas perspektīvu. 
L. S.: Jāieskaita valsts plānā, kā citādi! Ja to nedarītu mūsu valsts firmas, apstātos, ko tad mēs laistu iekša savos pārstrādes kombinātos. 
A. K.: Bet mūsu firma ir uz kolhoza bāzes, vienīgais tāds gadījums Savienībā. Un kas vēl. Mēs taču esam ieinteresēti ieinteresēt arī partnerus pārdot labu produkciju. Jo galaprodukts būs ar mūsu firmas zīmi. Tieši tāpēc organizējām kartupeļu atveseļošanas laboratoriju ar meristēmu metodi pamatā. Mēs taču kontrolēsim, kā mūsu sēklu piegādātāji iestāda, kā audzē, kā mēslo laukus utt. Vispirms atveseļota sēkla viņiem paaugstinās ražību aptuveni par 30 procentiem. Un pērkot mēs nemaksāsim viņiem tikai 10 kapeikas par kilogramu. Maksāsim vairāk, lai viņu ekonomiku padarītu atkarīgu no kvalitātes. Nupat uzradies vēl otrs sprungulis. Rīgas rajonā, lūk, esot nematode. Nevarot bumbuļus laist ārā. 
L. S.: — Bet ir taču paņēmieni, kā no tās rudenī tikt vaļā. 
A. K.: — Skaidrs, ka ir! Bet inspicētāji saka: ir pasaulē, bet Latvijā tādas metodes vēl nav. Un punkts. Vai te nav jābrēc? Vispirms kāpēc Latvijā nav? Vai tad kopš 1980. gada visi uz ausīm ir gulējuši. Un, ja nav, kāpēc, teiksim, 88. gadā vai pat vēl ātrāk tāda nevarētu būt? Vai tāpēc Gaiziņš ir jānorok, vai! Zinu. saka arī mēs pēc peļņas dzenoties. Bleķis! Ja tik vien, tad pārdotu ap 4000 t atveseļotos elites un superelites kartupeļus par 40 vai 45 kapeikām kilogramā un pusotra miljona ienākums rokā. Bizness. Ar 60 vai 70 procentu augstu rentabilitāti! Bet pārstrādājot mēs vairāk par 25 procentiem nedabūsim . . . 
I. B.: Bet tad jau ar gaļas iepirkšanu pārstrādei jums ies vēl stīvīgāk? 
L. S.: — Mūsu firmā — nekādā gadījumā. 
I. B.: Un adažniekiem? 
A. K.: Ja neļaus pārstrādi izvērst pa īstam, tad būvēsim vismaz nelielus cehus, lai ar gaļas produktiem varētu apgādāt savus ļaudis. Ja tomēr būs iespēja rīkoties plašāk, tad pieradīsim, ka var uzreiz uzlabot kvalitāti, pazemināt pašizmaksu. Mūsu rajona saimniecību vadītāji, kolēģi jau ir ar mieru stāties firmā ar pajām. 
I. B.: Bet sakiet, kā ir ar gaļas virsplāna produkcijas ielaišanu patērētāju kooperācijā, tirgū ' 
L. S.: — Pagaidām neka. Un lieta te tāda, ka ekonomiski neesam ieinteresēti to darīt. Tad mums par vienu kilogramu būtu jāņem vairāk par 8 rubļiem. Jo jāsaprot, ka par šo virsplāna produkcijas daudzumu mēs taču nesaņemsim valsts dotāciju. Lasītāji, iespējams, nezina, ka tā gaļiņa valstij nebūt neiznāk tik lēta, cik maksā veikalā. 
A. K.: Pie pašreizējiem noteikumiem tā diemžēl ir tikai tukša runāšana 
I. B.: Kā izdodas apgādāt pašu cilvēkus? 
A. K.: Satiku ceļā četru bērnu māti. Mēs viņiem palīdzējām mājiņu nopirkt, un es prasu, kā iedzīvojušies. Viss esot labi. Paldies, priekšsēdētāj! Bet ... mazos gan ar maizi un vienu biezpienu esot grūti saturēt. Tūlīt izrunājāmies ar citām ģimenēm, kurās ir pavairāk mazo (mums tādu ir ap 70) un bija jāsecina, ka nepieciešams atvērt pieprasījuma galdu. Arī dārzeņiem. Un tālāk. Sākam izzināt patērētāju kooperācijas 
iespējas vai viņi zināmu gaļas daudzumu mums nevar pārstrādāt desās. Tepat gan jāpiemetina, ka, piemēram, Baltkrievija saimniecībām atļauj šādi rīkoties pašļaužu apgādei. 
I. B.: - Ko var jūsu firmass apstākļos, biedri Skosta 
L. S.: Var paknapā limita robežās. Gaļu? Kādus piecus sešus procentus. Bet mums ir desmit ēdnīcas, un tās vien paņem vairāk nekā pusi. Taču dodam arī darbu vadītājiem, viņi sadala pēc saraksta. 
I. B.: Arī pensionāriem, vecļaudīm, kuri vairs nestrādā? 
L. S.: Jā, arī viņiem, bet daudz tas nav. 
I. B.: — Aptuveni cik? 
L. S.: Kādi pāris kilogrami mēnesī iznāk. Toties savas ēdnīcas ēdinām labi. 
A. K.: — Mēs te runājam par savējiem, bet vispār vainas sajūta jau tomēr paliek .. . 
I. B.: — Un kāda ir jūsu attieksme pret piemāju? 
A. K.: — Nopietna. Tā ir liela rezerve lauksaimniecības produktu ražošanai. Joprojām. 
L. S.: — Un tai pašā laikā arī traucējoša! 
A. K.: — Tas, Ludi, kā to organizē. 
L. S.: — Mums tiem, kuri abi strādā firmā, tā ir organizēta. Ir, piemēram, kooperatīvs kartupeļu audzēšanai. 
A. K.: Tas ir sev un makam. Bet vajag, lai viņi ražo arī tirgus produkciju. 
L. S.: — Tieši tirgus viņi arī ražo.  Uz 0,1 hektāra dodam divas tonnas tupeņu. Tas maksā tikai 14 rubļus (mūsu pašizmaksa). Un vairāk cilvēkam nekas nav jādara. Rudenī parādi, kur izbērt. Un, ja grib, aizvedam arī uz sagādes kantori un nododam uz viņa vārda. Tas nozīmē, ka no pavasara 14 rubļiem rudenī iznāk četri simti. Iegūst cilvēks, un iegūst sabiedrība. Pilsēta. Bet otra puse ir lopiņu turēšana. Arī pie siena viņiem 60 līdz 70 procentu no vajadzīgā darba nav jāpieliek Nopļaujam, sagrābjam, iedodam transportu. Pašiem tikai jāiekrauj, jāizkrauj. Tomēr patiesība ir tāda, ka mūsu ļaudis vasarā ir intensīvi noslogoti 10-12 stundas. Ar lopiem grūti, ja nav vecāka cilvēka mājās. Tad ne govi, ne cūčus nevari turēt. 
A. K.: Jūsējais ceļš papildina ģimenes budžetu un pārtikšanu. Bet piemājas svira jāizmanto, lai cilvēki ārpus darba laika ieguldītu pūles intensīvā ražošanā. 
L. S.: Tur tā lieta, Albert, ka viņiem paliek maz laika. 
A. K.: Mēs gatavojamies izveidot piemājai pilnīgi atsevišķu dienestu. Lai būtu iespēja iznomāt zirgus, mazjaudas traktoriņus ar attiecīgu inventāru. Lai arī piemājā varētu domāt par sēklas, par govju šķirnības uzlabošanu. Tas viss ir jāveicina, jo mums pārprodukcijas nav. Un šis ceļš taču būtībā izmaksā vismazāk, nav lielu ieguldījumu. 
I. B.: Tas tātad varētu būt arī ģimenes vai individuālais darbuzņēmums? 
A. K.: — Jā. pagaidām tas ir vajadzīgs. Veidosim šo sistēmu tā, lai papildu produkcija aizietu firmas tirdzniecības tīklā un pie pilsētniekiem, Rīgai. Jo piemājas produkcijas kvalitāti kontrolēsim tāpat kā savējo. Lai gan šeit jāpiebilst: mēs firmā ieviešam standartu un kontrolēs sistēmu, bet pagaidām nekur nevaram atrast pašus standartus (!) galvenajiem lauksaimniecības produktiem... 
L. S.: Mēs individuālajiem darbuzņēmējiem atdevām visu sīpolu (ap 150 t), gurķu (25 ha) audzēšanu. Lai cilvēks, kas grib. Strādā. 
A. K. Ar nākamo gadu mēs atdosim ķiplokus. 
I. B.: — Vai slēdzat līgumus likai ar pašu sievām vai var pieteikties no pilsētiņām, ciematiem arī citi, svešie? 
L.S.: — Var jebkurš, kas grib uzņemties tādu atbildību. Par kilogramu sīpolu, piemēram, maksājam 70 kapeikas. Iesēj, izravē, novāc. Mēs tā darām jau otro gadu. 
I. B.: .la nav tālu, tad taču šādi var pamodināt uz piepeļņu simtiem ciematu pensionāru, kuriem tie maciņi, ka zinām, nav nemaz tik biezi. 
L. S.: — Bez šaubām! 

I. B.: — Un tagad, visas sarunas noslēgumā, lūdzu mazliet lirikas vai kaut ko līdzīgu jūsu vizītkartēm Zvaigznes lasītājiem. Tātad cik gadus jūs jau esat aktīvās lauku norisēs? 
L. S.: — Es sāku no 1959., no 1. aprīļa. 
I. B.: — Pa jokam vai nopietni .
L.S.: Nopietni. Būdams vēl LLA klātienes students, un uzreiz par dzimtā mazā kolhoza priekšsēdētāju. Un pasvītrojiet visu laiku vienā vietā! (Smej.) 
A.K.: Man iznāca ar pārtraukumiem. 1957. gadā paris mēnešus nostrādāju MTS par kombainieri. MTS likvidēja, iegāju celtniecībā. Atsāku 62. gadā par nodaļas pārvaldnieku "Salienā" pie Antona Broka. 
L. S.: Tātad tagadējā Bulduru sovhoztehnikumā ? 
A. K.: - Jā. 
I. B.: lesākot cik rozā bija jūsu sapņi, mērķi ? 
A. K.: — Vēlāk, pēc augstākās partijas skolas, jau iespēju bija daudz. Gribējās pie Hvostovoja uz «Mārupi» par vietnieku. Lai ieliek pamatus. Bet pateica: esi par pirmo personu. 
L. S.: — Tu jau pa vidu vēl biji rajona lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks .. . 
A. K.: -Ar norunu līdz pirmajai iespējai tikt uz saimniecību. Bet mana lielākā velēšanās jaunībā bija: kā un ko izdarīt, lai lauku cilvēkam būtu labāk un vieglāk dzīvot. Man patīk būt kopā ar ļaudīm un arī pašu cilvēku reizē padarīt labāku.
L. S.: Cik nu rozā, bet man sākumā doma bija viena: iet ražošanā un, lai kādā saimniecībā strādāšu, veidot to ar celtniecību pamatā. Esmu gan agronoms, tomēr tuvāka profesija man ir celtniecība. (Vispirms turpat Jēkabpili beidzis ekonomisko tehnikumu.- I. B) 
I. B.: — Kas pa šo laiku ir atstājis lielākās mieles? 
L. S.: Tas, ka pārsvarā netiek balstīta vai pat kultivēta iniciatīva. Visu laiku tev pin klāt domiņu, it kā mēs, staigādami pa instancēm, grasītos kādu apzagt Jā, mēs paņemam, bet likai to, ko dažs labs nav mācējis vai zināmā mērā pat nav gribējis paņemt. Gājis pa vieglāko ceļu, jo par paņemto ir daudz arī jāatdod. Man personīgi — vispirms jau 15 vai pat 16 darba stundas dienā. Bet atdod taču viss kolektīvs.
A. K.: Zinu daudzus ekonomiski vājāku saimniecību vadītājus, kuri ir apbraukuši apkārt ne tikai Eiropai, bet visai pasaulei 
I. B.: — Jūs jau gan arī esat bijis 
A. K.: Nekur kā tūrists. Esmu centies braukt, lai kaut ko iegūtu mūsu lauksaimniecībai. Iegūtu un atdotu šeit, Ādažos. Kolektīvam. Un caur to vēl plašāk, tālāk citiem. Jau pagājuši 30 gadi kopš esam ar sievu pazīstami, bet kur mēs esam bijuši kopā? Pērn, pirmoreiz uz divām nedēļām atvaļinājumā! Pirmoreiz sanatorija! Vai ar to nav izteikts viss? 

DIALOGA TURPINĀJUMS
1986.09.20 Zvaigzne
Dialogu konspektēja ILGONIS BITE 



=

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru