piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Trīs sarunas par draugiem un viesiem ... #

Trīs sarunas par draugiem un viesiem

«Mēs neaizmirsīsim bet darīsim visu, lai jūs varētu aizmirst»

ĀDAŽU KOLHOZĀ BIEŽI VIESOJAS CIEMIŅI GAN NO SOCIĀLISTISKAJĀM ZEMĒM,
GAN KAPITĀLISTISKAJĀM VALSTĪM, GAN LATVIEŠU EMIGRANTI. 
LŪDZĀM MĀJASTĒVUS PASTĀSTĪT PAR ŠIEM VIESIEM.

Stāsta kolhoza «Ādaži» partijas pirmorganizācijas sekretāre DAINA  DZIRKALE. 

V. Bušmane
«Mēs neaizmirsīsim bet darīsim visu, lai jūs varētu aizmirst»
1970.08.18 Darba Balss (Rīgas rajons)

***

V.Bušmane
OTRA SARUNA PAR DRAUGIEM UN VIESIEM
1970.08.20 Darba Balss (Rīgas rajons)

***



TREŠĀ SARUNA PAR DRAUGIEM UN VIESIEM
1970.08.22 Darba Balss (Rīgas rajons)
BUŠMANE, V.

* * *

TREŠĀ SARUNA PAR DRAUGIEM UN VIESIEM
1970.08.25 Darba Balss (Rīgas rajons)
BUŠMANE V.


piektdiena, 2020. gada 2. oktobris

Alberts Kauls Kuršos #


Kolhoza "Ādaži" priekšsēdētājs Alberts Kauls ar dēliem tikko apstādītā kartupeļu laukā īpašumā Cēsīs / 1990. gada 30 maijs.


* Austrālijas Latvietis / 22.11.1991

Pie savas zemes 

Oktobrī Cēsu rajona izpildkomitejas sēdē izskatīja agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētaja A. Kaula iesniegumu par jaunsaimnieka darba uzsākšanu uz kolhoza «Sarkanais karogs» zemes. A. Kauls izvēli pamatoja: «Savus solījumus agrofirmas «Ādaži» ļaudīm esmu izpildījis, neesmu palicis parādā arī Lauksaimnieku savienībai. Atlikušajā laikā centīšos paveikt vēl nepadarīto, lai nākamajam agrofirmas priekšsēdētājam, ļaudīm, Lauksaimnieku savienībai neatstātu savus neizdarītos darbus. Pēc profesijas esmu mehanizators, protu arī celtniecības darbus un ceru, ka Cēsu rajonam par manu saimniecību nebūs jākaunas.» Uz izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka J. Herbsta jautājumu, kāpēc izvēlēts tieši Cēsu rajons, A. Kauls atbildēja, ka tas ir viens no latviskākajiem un ar brīnišķīgām dabas ainavām.

 Pēc Cēsu rajona laikraksta «Padomju Druva»
* Darba Balss / 02.11.1989


🍀 🍀 🍀

Paredzēt, tas ir izdzīvot
VIENA DIENA KAULU KARALISTĒ
INA EGLĪTE 

Stāvam kādā no šīs puses daudzajiem pakalniem, un viss ir kā uz delnas lauki kā galdi, lekna zeme, jaunu ķieģeļēku puduris. Pilij trūkst tikai tornīšu un pie pils golfa laukuma. Alberts Kauls bilst: te, rau, ir viņa Kurši. Maķenīt nostāk Alberta Kaula juniora lauki, viņa Ventiņi. Vārdu sakot Kaulu karaliste. Acīm slēģus priekšā neaiztaisīt un mēlei piekaramo atslēgu neaizlikt. Par Ādažu eksvadītāja jaunsaimniecību daudz dzirdēts valodās un nevalodās. Jā, te, Cēsu pusē, nu viņš ir. Ar visu bagātību vienu laulību, trijiem bērniem, četriem mazbērniem, ar gandrīz pussimts hektāriem zemes, ar žilbinošiem ienākumiem un galvu reibinošiem izdevumiem. Brīžam noslēpumaini rezervēts, brīžam sirsnīgi vaļsirdīgs. Saimnieks savos Kuršos. Masu mēdiju desanti šurp nelido. Uz šo tikšanos gaidīju kopš gada sākuma. Alberts Kauls nesteidzās dot piekrišanu sarunai. Pieklājīgi aizbildinājās citi darbi steidzinot. Bet nu aicināja braukt uz Kuršiem aprunāties. 

KURŠI UN VENTIŅI OĀZE LATVIJĀ? 

Kāpēc devāt priekšroku kartupeļu audzēšanai?

Man bija pieredze. Ādažos, pirms tam Ezerciemā. Un te zeme kartupeļiem piemērota. Arī līdzekļus vajadzēja. Tagad ražas novākšana rit pilnā sparā. No astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Ar vienu kartupeļu kombainu strādā mans vecākais dēls Alberts, ar otru puisis no Ādažiem, ar kura ģimeni mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Kartupeļi padevušies, iznāk vismaz 300 centneri no hektāra. Divkājainie lāči ražu arī pārbaudīja pa Gauju laiviņā braukdami, te piestāja un noraka dažus maisus kartupeļu. Varēja gan paprasīt mēs nebūtu lieguši... 

Ko jūs pats te darāt? 

Pavasaros parasti sagatavoju zemi. Šai pusē mūsu kartupeļu audzēšanas tehnoloģija šķiet neparasta. Mans dēls Armands gan teic vai tad kartupelis Latvijā ir parasts? Tas taču te kā aborigēns! . . . Tātad sākam rosīties agri pavasarī. Kad zeme apžūst, to nošļūc. Lai aizturētu mitrumu. Tad ecē, frēzē, dod minerālmēslojumu, atkal frēzē un tad stāda kartupeļus. Vasarā reizi nedēļā miglojam. Novācam mehanizēti. No lauka uzreiz prom uz Ādažu noliktavām. Kā atlīdzināt talciniekiem? Armanda studiju biedri visi trīs solīdi puiši strādā ļoti labi. Maksāju 50 rubļus par dienu. Divi līgatnieši, tēvs ar dēlu, samaksu ņem graudā pūru kartupeļu par dienu. Tas pats apmēram sanāk.

Jums ar vecāko dēlu ir katram sava saimniecība, taču strādājat visi kopā. Vai principiālos jautājumos nerodas dom starpības?

Nē. Kā jebkurā normālā ģimenē galvenā noteikšana pieder vecākiem. Un mēs taču specializējamies! Vecākais dēls ir skolojies Akadēmijā par inženieri, te pārzina ar tehniku saistītos darbus. Mani pienākumi agronomijā un celtniecībā. Armands mācās Akadēmijā, kā smejos, par mežabrāli un pagaidām palīdz galvenokārt fiziski, taču turpmāk domā te iekopt parku un nākotnē varbūt pat strādāt Gaujas nacionālajā parkā. Viņa ģimenīte, starp citu, prāto, ka derētu pašiem sava saimniecība. Jā, un mūsu jaunākais, Ernests, viņam ir 15 gadi, tāpat te palīdz. 

Kaula kungs, bet ko jūs būtu iesācis, ja jums būtu trīs meitas? 

(Pēc brīža.) Tā būtu liela problēma ... Varbūt znoti būtu bijuši kārtīgi? Mazmeitiņa man ir, tā ka jāsāk vien tam gatavoties …  

Pērn laikrakstā «Zeme», stāstot par jūsu saimniecību, tika paredzēts, ka pēc gadiem 7 —10 Latvijā būšot pirmie fermeri miljonāri. Ar to laikam domāja jūs?

(Aizrautīgi smejas.) Nu, jūsu zināšanai .. . Pagājušajā gadā nodevām 1000 tonnas kartupeļu par 30 kapeikām kilogramā. Apmēram pusi ienākumu izdevām par sēklu, servisa pakalpojumiem un citām vajadzībām. Šoruden, domāju, nodosim ap 800 tonnu kartupeļu, par 1,20 rubļiem kilogramā. Aprēķins vienkāršs . . . 

Un ko tad iesāksiet? 

Mums ir lieli izdevumi. Celtniecība dārga. Mans bijušais «Sprigulītis», Ādažu Tautas deju kolektīvs, prasās, lai sponsorē. Šovasar viņiem nokārtojām braucienu uz Kanādu. Nu un jāatdod parāds Ādažiem. 

Abi ar dēlu aizņēmāties pa 150 tūkstošiem rubļu katrs?

Jā, Savu daļu jau atdevu. Atteicos arī no savām akcijām. 

Kāpēc?

Nav vairs ticības, ka tās man ko varētu nest. 

Ja jau jums nav ticības, ko tad lai pārējie akcionāri teic?

Mjā ... Pārējiem citu iespēju nav, viņiem jācer. Ja nopietni, savulaik jau teicu, ka Ādažos ir laba bāze, te varētu būt liela koncerna kodols, tikai jāpiesaista daudz dažādu uzņēmumu un jāizvērš darbība dažādos virzienos. Bet Ādaži aizgāja pat no savienības. .. Man negribas te vairs ko teikt. 

Ap jums labprāt trin mēles. Runā, piemēram, ka katram Kaulam esot pa divām mašīnām. Vai no tiesas? 

Pa divām nē, bet pa vienai gan. Šī, ar kuru šurp atbraucām (Nissan I. E.), ir mana dienesta mašīna kā Austrijas un savienības firmas sadraudzības padomes priekšsēdētājam. Pašam ir devītā modeļa žigulītis, mūsu studentiņam, Armandam, piektais. Visiem kopīga ir ņiva. Mašīna nav luksusa lieta, laukos nepavisam. Jaunsaimnieki dzīvo un strādā stipri atšķirīgi. 

Vai interesējaties, kā veicas pārējiem? 

Jā. Braucu pie viņiem, viņi, daudzi, brauc pie manis. Nav gandrīz tādas dienas, kad Kuršos un Ventiņos kāds neierastos. Vēl jau te nav daudz ko rādīt, un tas, kas ir, pats Dievs palīdzējis ..  

Vai jums ir kādas rūpes?

Man? Nūja, ka ir. Negribas ticēt... (Smej.) Kā nu bez problēmām! Vakar, piemēram, no Gulbenes atbrauca kāds priekšsēdētājs un lūdza palīdzēt iegādāties mašīnu neesot ne darba, ne savas. Jādomā, kā palīdzēt. Šajos laikos tikt pie auto vairs nav vienkārši. 

Piedošanu, bet tās tomēr ir prasītāja raizes, nevis jūsējās. 

Cilvēks tomēr atbrauca pie manis, jāpalīdz. Un savas problēmas arī ir. Ātrāk jāpabeidz celtniecība Kuršos, mana «pils», un jāpasludina «neatkarība». Zeme visā pasaulē visupirms ir neatkarības pamats, bet man te vēl būs sava karaliste, būšu monarhs. (Sirsnīgi smejas.) Mums būs karogs un himna ģimenes svētkiem par godu. Un, kad tiks nokārtots zemes jautājums, varēšu uzsākt sarunas ar valsti ... Ja nopietni, vēlāk vairāk palīdzēšu apkārtējiem zemniekiem lai organizētu kooperācijai. Mums vajadzētu savu gateri un kalti. Tāpēc jānokārto attiecības ar Āraišiem. 

Kaula kungs, piedodiet par vaicājumu, vai jūs palīdzat nesavtīgi? 

Kā lai saka... Nesen piezvanīja no Krāslavas un lūdza dažas tonnas kartupeļu. Skaidrs, ka es lūdzu, lai brauc vien pakaļ. Firma, kurā darbojos, Latvijā ievedīs kādus piecus tūkstošus tonnu degvielas. Arvien cenšos izpalīdzēt. Pretī ko prasīt man neļauj sirdsapziņa. Kaut gan it kā neko arī nevajag. Salīdzinoši ar pārējiem esmu stipri labāk nodrošināts. Un, ja arī ko prasītu pretī, tad nonāktu pretrunā ar Jaunās ēras mācību. Starp citu, mēs ģimenē visi ar to esam aizrāvušies. Studējam, spriežam un joprojām īsti nesaprotam, kas no vecā ir bijis pozitīvs, kas negatīvs. Jā, nežēlīga partijas diktatūra, tomēr tos līkločus sabiedrības attīstībā vajadzēja, lai atbrīvotos no liekā. Absolūti noliegtajā pagātnē viss tomēr nav peļams. Mēs katrs, protams, esam atšķirīgi gan izturības, gan apdāvinātības, gan cilvēcisko īpašību ziņā. 

Vai kādreiz esat prātojis, kas ir jūsu veiksmes pamatā? Neatlaidība vai, kā Alla Pugačova dzied, daudzie draugi, vai, kā ieminējāties, jums palīdz Dievs?

(Pēc brīža.) Veiksmes varētu būt iepriekšējās darbības rezultāts. Gandrīz 17 gadus taču nostrādāju Ādažos. Jā, mani labi pazīst Austrumos, un kāpēc gan lai to neizmantoju? Ir pietiekami arī ienaidnieku, tikai cenšos viņiem nepievērst īpašu uzmanību. Nu, un liktenis arī ir man labvēlīgs. 

Jūs darbojaties vērienīgi. Pēc kā tiecaties? 

Sevi apliecināt. Bērnībā biju iedomājies kļūt par direktoru, aizstāvēt kandidāta, vēlāk doktora disertāciju. Man bija ļoti nopietni zinātniskie vadītāji Bronšteins, Maskavas mērs Popovs . .. Doktora disertācija tā arī palikusi nepabeigta. Tagad svarīgāki uzdevumi jaunsaimniecībā, kartupeļu audzētāju asociācijā, uz kuru cer Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā un citur. Un kādi spēki te piesaistījušies! Nudien, laime atkal stāv klāt! Ārzemju firmas mūsu piekrišanu vien gaida, tāpat daudzie kopuzņēmumi ar Ameriku, Austriju, Zviedriju, Somiju. .. Tas viss, kas mums ir, jau nodrošina gandrīz pilnu kompleksu, kas saistās ar kartupeļu audzēšanu un pārstrādi, sākot ar sēklas izaudzēšanu un beidzot ar tirdzniecību. 

Kad Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā vai kur citur būs kāds krodziņš, kas sauksies, teiksim, «Pie Kaula»? 

Pirmais būs tepat, Skaņupēs. Amerikas laukos ik pēc dažiem kilometriem ir kāda ēstuvīte, bet te pagaidām nav nekā. 

Vai, kā derētu! 

Ja ieņēmumi par kartupeļiem būs, cik iecerēts, tad kāda darbība te varētu sākties jau šī gada beigās. Neviens no maniem dēliem pagaidām vēl negrib uzņemties, bet gan jau! Kā šāds saieta nams sauktos, vēl neesmu domājis. Neplānoju te arī kādu īpašu ienākumu avotu. Būtu jauki, ja cilvēki šeit iegrieztos brīvajā laikā, satiktos, padiskutētu. Varbūt viņiem šķistu interesanta arī Jaunās ēras mācība. Vai tas nebūtu progresīvs solis? Un šejienieši patiešām ir ļoti, ļoti jauki. 

Pafantazējiet, lūdzu, par Kuršiem kā te būs pēc gadiem trim, pieciem?

O, šeit būs nopietns koncerns! Arī Kurši būs tā sastāvā. Ļoti daudz līdzekļu veltīsim garīguma, tikumības attīstībai. Varētu veidot, piemēram, Rēriha mācību centru. Pusaudži šurp brauktu uz vasaras nometnēm, šajā mācībā iedziļinātos arī jaunieši un padzīvojuši cilvēki... Garīgums ir pamats, lai veidotos citādāka attieksme pret sabiedrību, pret dzīvi vispār. 

Vai jūs ir par ko apskaust? Vai esat parasts jaunsaimnieks Latvijas laukos?

Domāju, ka jā. Neba es vienīgais tāds. Nu, kaut vai Blūms Jānis. Viņam gan ir tikai divi dēli. Viens, kas strādā Ādažos, saimniecību izlēmis veidot Smiltenē. Otrais, kas arī strādāja Ādažos, Rīgā ir Viskaļa kompleksa direktors. Pats Blūms Jānis veido saimniecību Pāvilostas tuvumā, viņa māsa Jelgavas apkaimē. Vērienīgi rosās Oskars Grīgs. Mēs labi satiekam. Zemniekiem jāturas kopā. Nūja, visi vēl tik vērienīgi nevar. 

Kā saimniekot iesācējam? 

Nedrīkstētu dot zemi kūtram, kas tik to gribētu. Polijā savulaik tiem, kam zeme pienācās īpašumā, bet nebija lauksaimnieciskas izglītības, pat nepiešķīra mantošanas tiesības. Ar zemi nedrīkst šā tā. Sākt, manuprāt, vajadzētu ar kādiem piecdesmit hektāriem tad var veidot kārtīgu saimniecību. Jāorganizē konsultāciju dienests, tāds, kādu savulaik iecerējām Lauksaimnieku savienībā, lai zemniekam būtu, kur padomu prasīt. Derētu zemnieku sabiedrības, kas galvotu par savējiem, ja, piemēram, jāpiešķir kredīts. Ar laiku, protams, pati banka lūkos, kā fermeri strādā un kuram var dot aizdevumu. 

Ar ko turpmāk jaunsaimniecībā esat iecerējis nodarboties? 

Gadus četrus audzēsim kartupeļus, pēc tam varbūt ķimenes. Tās der gan medicīnā, gan pārtikas rūpniecībā, tā ka vismaz desmit hektārus varētu atvēlēt. Un zālāju sēklas. Āboliņu, timotiņu. Lielsaimniecības ar to vairs tā īsti nenodarbojas, jaunsaimnieki vēl ne. Vispār jāskatās, ko diktē tirgus. Orientēsimies uz Austrumiem. Uz Rietumiem jāveido īpašas firmas. 

Šajā vietā mīļotais lasītājs varētu izsaukties un kas man no tā?! 

Vai dieniņ! Katrs lai pats domā par sevi! Un lai dara. Es domāju par savu karalisti. Bet no mūsu kopējā darba veidosies Latvija. 

Kad atvaļinājumā brauksiet, piemēram, uz Havaju salām vai Floridu? 

(Sirsnīgi smej.) Pagaidām nav ne tādu iespēju, ne arī tāda sapņa. Vislabākā Florida tepat vien, Kuršos, ir. Toties vēlos, lai Armands kādu kursu pabeigtu Kanādas vai Zviedrijas augstskolā. Ernests arī varētu studēt ārzemēs. Pats novembrī esmu paredzējis paskoloties par brīvā tirgus lietām Austrijā vai Vācijā. Ieceru daudz un priekšlaikus negribas visas atklāt... Galvenais, kas man vajadzīgs, ir miers. Lai Latvijā ir brīvi apstākļi darboties. 

Alberts Kauls aicina aplūkot viņa karalisti. Galvenās ēkas jau uzceltas. Garāžas. Mītne kombainiem. Lopiem. Būšot zirgs, aitas un zosis, mazdēls, pusotrgadīgais vīriņš, kas ne soli neatstājas no vectēva, taču ir Mārtiņš! Vēl šai ēku pudurī klēts, kam apakšā pagrabs. Pagalmā stādīšot ozolu, ap ēkām eglīšu dzīvžogu. Būšot peldbaseins un tenisa laukums, un liels augļu dārzs. Dzīvojamā māja varena, ar daudzām istabām, kamīnu un virtuvi, kurā paredzētas trīs krāsnis malkas, gāzes un elektrības (saimnieces gatavojot droši vien dziedās kā lakstīgalas rožu dārziņā), un bibliotēka («Mums ir ap septiņiem tūkstošiem grāmatu.»). 
Turīgā, ar dzīvi apmierinātā sabiedrībā to visu, protams, uztvertu citādāk. Pie mums droši vien nē, pagaidām vēl nē. Tāpēc Kurši un Ventiņi vēl kādu laiku daudziem šķitīs kā oāze Latvijas laukos. Bet varbūt taisnība ir psihologiem, kas apgalvo: sev neticam, citus pārvērtējam? Galu galā tepat taču Latvijā tie Kurši un Ventiņi vien ir, mūsu pašu Latvijā. 

VIENA DIENA KAULU KARALISTĒ
1991.09.25 Neatkarīgā Cīņa
EGLĪTE, INA

🌿 🌿 🌿

Alberta Kaula atgriešanās

— Iepriekšējā pieredze, protams, man palīdz un liek saprast, ka īsts saimnieks nedrīkst būt «sīkumains». Saimniecība nav jāpārvērš, teiksim, par zooloģisku dārzu. Šodien zemniekus var glābt tikai specializācija un savstarpēja kooperācija. «Kurši» ir specializēti kartupeļu audzēšanā, tāpēc šogad no 28 ha domāju ieņemt vismaz 4 miljonus rubļu, — tā, pēc zemes platības mērojot, spriež pavisam viduvēji lielas zemes saimnieks Alberts Kauls un runā par saimniekošanu šajos laikos savos "Kuršos" Cēsu rajonā. 
Nezin, vai kāds Kaula maku vispār ir redzējis, bet sabiedrībā pastāv ieskats, ka viņš ir ļoti bagāts. Kas tad tādam ko nesaimniekot? 
— Esmu nosacīti bagāts. Bet kaut kādi ienākumi no saimniecības vispār ir tikai tādēļ, ka tā ir specializēta. Šopavasar kartupeļu sēklas iegādei vien vajadzēja miljonu. Pirku no Priekuļiem par 8 rubļiem kilogramā un pirmo gadu mēģināšu Latvijas vietējās šķirnes. Pērn raža caurmērā bija 340 centneri no ha, šogad — nu būšu pieticīgs, jo, kas zina. Šķirne jauna, kaut gan elites materiāls — vismaz pa 200 centneriem no hektāra jābūt. Tā rēķinu, ka rudenī savus 4 miljonus ieņemt vajadzētu. No tā visa vēl jāatskaita izdevumi sēklai, minerālmēsliem, ķimikālijām un degvielai — vismaz pusotra miljona. Tad arī visi plānotie ienākumi no saimniecības manai un dēla ģimenei, jo strādājam kopā. Celtniecība «Kuršos» vēl nav pabeigta, un peļņa, lai saimniecību normāli attīstītu, nepavisam nav liela. 
— Specializācija «Kuršos» ir, bet pats galvojāt, ka zemnieks izdzīvos tikai tad, ja būs arī kooperācija. Vai to attiecināt arī uz sevi, jo vismaz tehnikas ziņā te taču nekā netrūkst? 
— MTS un cita veida tehnikas koplietošanas stacijas — tas ir noiets ceļš, kas varbūt derēja gadsimta sākumā. Zemnieki nu sastumšot kopā nopirktos traktorus un visiem būšot labi — tā nekas nesanāks! Bija pat tādas runas, ka tiem, kas savus traktorus citiem nedošot, būšot lielāki nodokļi. Tā jau drīz nonāksim pie tā, ka, teiksim, ar smukāku sievu būs jāizpalīdz vecpuisim vai tā jāiedod arī citam nomēģināt. Kas nu katram ir, tas arī ir. Toties katrā pagastā jau ir gatavas servisa organizācijas. Zemnieku kooperēšanos es saprotu tā — tai pamatā jābūt bijušo kolhozu darbnīcām, «agroķīmijām» un «lauktehnikām». Es pats tagad izmantoju Cēsu «Agroķīmijas» pakalpojumus, jo tā iznāk lētāk, nekā pašam ņemties ar kartupeļu miglošanu. Visi šie uzņēmumi katrā ziņā jāsaglabā un «jāpagriež» uz zemniekiem. 
— Bet kas to «pagriešanu» veiks? Bez tam zemnieki vecajām struktūrām nemaz neuzticas.
— Pašreiz pie mums viss notiek pirmatnējā kapitālisma līmenī. Piemēram, par privatizāciju pastāv uzskats, ka pilnvērtīgs īpašums var piederēt tikai vienai personai. Bet šodien visā pasaulē atzīst tādu īpašumu kā akciju sabiedrības, kur ražotājs arī ir uzņēmuma līdzīpašnieks. Japānā un ASV akciju sabiedrībām pat dod zināmus atvieglojumus, jo uzskata, ka tās ir visprogresīvākā forma. Šobrīd Latvijā tas liekas nepieņemams psiholoģiski, jo uzskata, ka kolhozs bija kaut kas līdzīgs Nu pēc gadiem sapratīsim, ko būsim izputinājuši. Līdz šim Latvijas lauksaimniecība bija vairāk nekā 8 miljardi rbļ. pamatfondos. Kur tie paliek tagad, vai dod sabiedrībai atdevi? Servisa dienesti nav jāprivatizē vienai personai, bet jāpārveido pēc kooperācijas principa. Saka, ka tagad būšot tā — vienam piederēs darbnīcas, otram karte, bet zemnieks paliek kaut kur pa vidu. Katrs tikai noteiks savu cenu un gribēs «grābt». Bet no kā? Sākums taču ir zeme, bet šādā veidā zemnieks nespēs no tās dot tik, lai visi var grābt», nepietiek tā pat izdzīvošanai. Būtu citādi, ja visus saistītu kooperācija. Kas to spēj noorganizēt? Bet vai tad mums nav labu lielsaimniecību speciālistu, tā saucamā lauku intelektuālā potenciāla? Nedrīkst vienkārši «izslēgt no aprites» bijušos lielsaimniecību speciālistus, neņemot vērā vinu lietišķās īpašības. Kas var notikt, to jau parāda tas, kas notiek tagad, kad politiskie censoņi sarīdījuši zemniekus un «baronus» — lielsaimniecība blakus, bet kontakta nav, zemniekam bezizeja. Tāds nu īsumā ir Kaula — lauku uzņēmēja — viedoklis. Kā labs saimnieciskās darbības organizators viņš pazīstams ne tikai Latvijā. Kauls ir Starptautiskās kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju asociācijas prezidents, darbojas arī vairākās privātfirmās Bez tam, ņemot vērā vina plašos un ciešos sakarus, Kauls bija un arī ir politiska persona ar sabiedrībā visai pretrunīgi uztvertu politisko pagātni. Todien uz «Kuršu» laukiem lietus dēļ ar kartupeļu stādāmo mašīnu nevarēja strādāt, tādēļ bija laiks pārrunāt arī Kaula «vētraino» pagātni. Par to vēl labu laiku pēc janvāra apvērsuma mēģinājuma un augusta puča liecināja pamatīgs granīta bluķis pie parlamenta barikādēm ar visai iespaidīgu uzrakstu — «Kaulu suņiem!». Tam, starp citu, pašam Kaulam vairākas reizes bijis jāiet garām, dodoties uz parlamentu ar dažādu izdevīgu priekšlikumu mapēm padusē. 
— Samaksāju privātdetektīvu firmai un lūdzu noskaidrot, kā tas ir radies. Tagad man tas ir skaidrs, kādēļ, piemēram, to akmeni nenovāca, jo Kauls joprojām daudziem ir bīstams. Tie, kas šodien ir pie varas, ar visu veco ir cieši saistīti. Viņi zināja to, ka būs janvāra un augusta notikumi, tāpat arī zināja manu nostāju. Par to, ko Maskavā darīju decembrī un janvāra dienās, neviens atklāti nav runājis. Bet mana nostāja tur bija viennozīmīga — jāizprot tautas noskaņojums. Es zinu, cik uz to laiku Latvijas parlamentā bija čekas aģentu, zinu, kuri bija to sakarnieki, un arī tos, kas pirmie mani nosauca par «tautas ienaidnieku». Tātad joprojām esmu bīstams. Dažu labu apdraudu arī šādā ziņā — uz Jaungadu rīkotajā aptaujā cēsnieki izteikušies, ka mani vēlētos redzēt saeimā. 
— Savulaik  ar lielu troksni tikāt «padzīts» no «Ādažiem», bet pavisam nesen ar tikpat lielu troksni presē zināma daļa jūs gribēja atkal atpakaļ. Vieni to uztvēra tā — būs Kauls, būs kārtība, bet citi — «sarkanie» atkal tīko pēc varas. 
— «Ādažu» cilvēki sāka saprast, kas notiek ar saimniecību. «Ādažu» akciju sabiedrība jau nav mans izdomājums. To ieteica vācu speciālisti, kuriem par attīstības koncepciju mūsu apstākļos samaksāja apmēram 500 000. DM. Koncepcijā nav paredzēts «Ādažus» sadalīt un privatizēt pa objektiem, jo sabiedrība taču jau ir privatizēts īpašums. Es Vimbas rīcību neatbalstu. Cilvēkiem taču bija pavisam elementāras prasības — lai būtu darbs arī turpmāk. Un tas saimniecībā, kurā agrāk nedēļā strādāja tikai četras darba dienas! Bet tagad speciāli rada apstākļus, kas cilvēkus piespiež iet projām, lai objektu var pārdot privātai personai. Tā ir tāda pati izlaupīšana kā visur Latvijā un sabiedrībai nekādu labumu nedod. Joprojām uzskatu, ka «Ādažiem» jābūt paraugam, ko šodienas apstākļos var izdarīt uz bijušo saimniecību bāzes. 
— Neskatoties uz visām pretišķībām sabiedrībā, ir bijuši jau konkrēti gadījumi, piemēram, Tukuma zemnieku sanāksmē, kur pēc neuzticības izteikšanas aicinājumiem valdībai jūs esat minēts kā kandidāts premjera amatam. Iedomāsimies — tas ir noticis, ko jūs darītu?
— Pēc tā krēsla netīkoju, bet arī neuzskatu, ka mūsu valdība iet normālu saimnieciskās attīstības ceļu. Problēmas nevar risināt tā, ka tās nāk par labu tikai atsevišķām grupām, šobrīd privileģētas ir firmas, kas nodarbojas ar starpniecību, šodien būtībā jau esam cilvēku acīs sakompromitējuši tirgus ekonomiku, kā savulaik to izdarīja ar kooperatīviem. Cenas var celt bezgalīgi un veidot nezin kādas naudas vienības, bet ar to nekas nemainīsies, ja nepanāksim tieši ražošanas attīstību. Vērtīga un mums piemērota ir VFR pēckara pieredze — tirgus ekonomika, ražošanas sekmēšana un sociālās nodrošināšanas mehānisma veidošana. Pensionāri, darba nespējīgie un arī inteliģence nedrīkst dzīvot sliktāk kā biznesā aktīvā sabiedrības daļa. Jāpanāk, lai kapitālu būtu izdevīgi ieguldīt ražošanā, nevis starpniecībā, un ka tieši ražošanas ieguldījumi dotu vislielāko peļņu. Kā pēckara VFR atjaunoja no drupām, ievērojot visu sabiedrības slāņu intereses, aprakstījis VFR ekonomikas un tautsaimniecības ministrs, vēlāk kanclers Ludvigs Erhards grāmatā ar ļoti zīmīgu nosaukumu «Labklājību visiem». To visu iespējams ievērot arī pie mums, problēmas risinot ne jau ar politiskiem lēmumiem vien. Divi neatkarības gadi pagājuši, bet joprojām dzirdam — «būs vēl sliktāk!». Kā tad tā? «Augšas» neatkarības ideju uztur tikai ar lozungiem, bet cilvēku vienīgā doma pašreiz ir, kā tikai izdzīvot, — to ik dienu redzu kaut vai te, Līgatnes apkārtnē. Man ir domubiedri, kas arī uzskata, ka ekonomikā nav viss jāsagrauj līdz drupām kā 1917. gadā, lai pēc tam celtu jaunu un laimīgu dzīvi. Mēs pie tā strādājam un, līdzko šis variants būs gatavs, to piedāvāsim valdībai. 
— Tātad domājat atgriezties aktīvā politiskajā dzīvē? 
— Pērn pavisam «ielīdu» zemnieka ādā un nodomāju — «Kurši» būs mana karaļvalsts un viss, neko vairāk nevajag. Bet pagājušoziem pilnīgi no «sliedēm» izsita kāds zvans — Cēsu rajona daudzbērnu ģimeņu komitejas priekšsēdētāja pa telefonu lūdza padomu, kā palīdzēt normālai ģimenei, kurai ir pieci bērni un abi vecāki strādā, bet tomēr nespēj samaksāt īri par 4 istabu dzīvokli. Tajā mēnesī pārdošot televizoru. Bet pēc tam? Esot palicis vēl skapis... 

Alberta Kaula atgriešanās
1992.06.05 Lauku Avīze
I. Randers 



🌿 🌿 🌿

«Mana tauta vēl neiet kopā ar mani,» 

nodomāja karalis un nodibināja pats savu karaļvalsti. Tā karaļvalsts saucas «Kurši» un tas karalis — Alberts Kauls. Rīgā prezidenta pili tikai remontē, bet «Kuršos» karaļa pils ar 17 istabām, iekšējo un ārējo baseinu, tehnikas staļļiem un citiem kambariem būs no jauna celta. Karalis nav lepns un savu pili nedomā apdzīvot viens, bet ar pavalstniekiem — dēlu ģimenēm. Robežas ir apjoztas, un ekonomiskās neatkarības pasludināšanai Amatas krastā nepieciešams tikai vietējās elektroenerģijas avots, bet politiskās — ģerbonis un karogs. Pie karaļvalsts robežvārtiem vēl nav ieviests iebraukšanas vīzu režīms, algotā apsardze — izdaudzinātie krievu armijas desantnieki — laikam bija manevros mežā, bet tiešais vads ar Maskavas Balto namu, kā tas pieklātos Ruckoja padomniekam, vēl nebija ievilkts, jo izdabāt katrai preses pīlei tomēr ir pārāk dārgs prieks. Pēc katras revolūcijas, kaut arī Latvijā tās vada izcili poļu, grieķu un vācu speciālisti, tomēr ilgi jūtamas iepriekšējās iekārtas sekas. Tā arī Kaula karaļvalstī, pārejot no vienas monarhijas citā, palicis vismaz viens komunistu laiku dzīvs liecinieks — ķēdes suns, kurš viesus cītīgi aprej tikai tad, kad parādās pats saimnieks, tā rādot, cik centīgi viņš strādā. Tautai viss jāzina par saviem izredzētajiem, un, spriežot pēc redakcijā saņemtajām vēstulēm, Alberts Kauls ir viens no tiem, ko vairāki simti «LA» lasītāju vēlētos redzēt ne tikai Saeimā, bet arī kādā no atbildīgiem valsts vadītāju posteņiem. Populāras personas, kāda joprojām nenoliedzami ir arī Kauls, vienlaicīgi mēdz bezmaz dievināt vai vainot visos pasaules grēkos. To var spriest arī pēc saņemtajām vēstulēm. Piemēram: «Kauls vēl kaut ko spētu glābt šajā postā, ja vispār vēl kaut kas te ir glābjams» (A. un S. Pogas no Limbažu raj.) un « Ar atteikšanos no politiskās darbības, 1989. gadā dibinot LLS, Kauls noveda pie šķelšanās mostošo zemnieku kustību un lielsaimniecību vadītājus» (A.Sileniece Katlakalnā), utt. Lai nu kā, taču viens ir skaidrs — visus interesē, kā šajā tautai izšķirīgajā brīdī rīkosies pazīstamās personības. 
Saruna ar Albertu Kaulu notika dažas dienas pirms 26. aprīļa plkst. 18, un viņš to sāka ar šādu paziņojumu: 
— Lai arī vislabāk jūtos, domājot par lauksaimniecību, biju tiešām nolēmis aktīvi atgriezties arī politiskajā darbībā. Gribēju kandidēt un nopietni cīnīties pret opozīciju ar savu sarakstu, bija cilvēki visos rajonos. Bet, iepazīstoties ar to, kas notiek mūsu sabiedrībā, cik aktīva ir pati tauta, es sapratu, ka diemžēl vēl nav īstais laiks. Cilvēki joprojām klausa saukļiem — piemēram, Zīgerista un Tabūna kompānijai, un paši vēl nav nobrieduši analizēt, spriest un rīkoties. Tādēļ negribu kā Dons Kihots cīnīties ar vējdzirnavām un no kandidēšanas paeju malā. Uzskatu, ka man jānostiprina sava saimniecība, jāpastrādā biznesa lietās, daudz kas vēl jāapgūst arī teorētiski. Nekad neesmu tiecies vienkārši pēc amatiem, bet centies savu darbu darīt tur, kur tas nes labumu cilvēkiem, kas man līdzās. Bet no politikas pašreiz eju malā, jo pret straumi nekā nevar panākt, bet pa straumi man nav pa ceļam. Jāskatās, kā uzvedīsies šī Saeima, kuras galvenais uzdevums būtu pieņemt konstitūciju, kas garantētu latviešu tautas izdzīvošanu. Ja nē, tad ir cauri... 
— Ja jau tik traki, kā tad tādā brīdī var atiet malā, kādēļ nav konkrētas rīcības? 
— Konkrēta rīcība? Tauta to vēl nav gatava atbalstīt Konkrēta rīcība var būt tad, ja būs Saeima, kas pieņems konkrētus lēmumus. Protams, lēmumi jau tiks pieņemti, bet tādi, kas sekmēs aizsākto noārdīšanas un sabrukuma procesu. Paskatieties, kas tagad pretendē uz Saeimu! Cik tur nav emigrantu, kuru lielākā daļa ir divpilsoņi — cik dziļa tad var būt viņu interese par šeit notiekošo? Jāuzmanās arī no radikāļiem, jo 95% ekonomikas jau ir cittautiešu rokās. Ko tad tagad darīt? Atņemt un nostādīt pret sevi visu pasauli, ar kuru viņiem ir sakari? Vairs nedrīkst nodarboties ar nacionalizāciju un denacionalizāciju, bet jāatrod diplomātisks variants nacionālās ekonomikas attīstībai, un ar valsts atbalstu jādod iespēja tajā ieiet tieši latviešiem. To savā laikā izdarīja Ulmanis, bet šaubos, vai kāds no tagadējiem kandidātiem uz to būs spējīgs. Kā viss notiks, nav grūti paredzēt. Teiksim, par lauksaimniecības ministru kļūs Kinnas kungs, kurš turpinās to, ko darījis līdz šim, un laukus novedīs līdz galīgam sabrukumam. Tā tiks sagatavota augsne aborigēnu ciltij, ko sauks par latviešiem. 
— Tas jau izklausās kā tīksmināšanās par citu nelaimi — sak, cik briesmīgi nu būs, bet pašam labi, varu mierīgi stāvēt malā. 
— Bet ko tad šobrīd var mainīt? Bez vairākuma — vairāk par 50 vietām Saeimā, tur nav ko bikses deldēt. Atklāti sakot, lai uzvarētu vēlēšanās, man vajadzēja apmēram vienu miljonu dolāru, bet man to nebija 
— Cerams, ka tomēr tik daudz nav arī dažam labam ārzemniekam. Taču jūsu atbalstītāji tagad jutīsies pievilti. 
— Saviem atbalstītājiem varu teikt tikai to — lai vēro dzīvi, mācās spriest un domāt. Mums beidzot jāsaprot, ka latviešiem jāapvienojas un jāiznīdē savstarpēja neuzticība, skaudība, īstās nelaimes mēs nemaz vēl negribam saskatīt. Domāju, ka jau tagad jāgatavojas nevis šīm, bet nākamajām vēlēšanām. Ja tautsaimniecībā nekas nemainīsies, jaunā valdīšana ilgāk par nākamo gadu nenoturēsies, jo vasaru un rudeni cilvēki jau kaut kā izvilks. Bet par pievilšanu šeit būtu lieki runāt, jo reiz jau esmu upurējies — kad piekritu piedalīties Vislatvijas glābšanas komitejā. 1990. gada rudenī, kad bijušajā savienībā un republikā saasinājās situācija sabiedrībā, man bija saruna ar prezidenta padomes locekli Jakovļevu (bijušo PSKP CK ideoloģijas sekretāru), kurš ieteica būt gatavam uz visu un nepieļaut, ka Latvijas čeka ar Rubiku priekšgalā nāktu pie varas, jo tad viss būs jāsāk no jauna. Šeit ar dažiem kungiem to pārrunāju — viņi ieteica piekrist, kaut arī sākumā daudzi to nesapratīšot. Vēlāk par to pašu bija saruna arī ar Īvānu un Inkenu — paliec, jo tur tu mums vēl būsi vajadzīgs. 
— Ja jau esat un bijāt tik liels patriots, kālab tagad tieši LNNK ir niknākie jūsu pretinieki? 
— Ar Berklavu, piemēram, man vienmēr bijušas labas attiecības LNNK pirmsākumos 1989 gadā Ādažos viņi noturēja savu konferenci. Kaut arī citādi ar LNNK nav bijusi nekāda saskare, man šī kustība simpatizēja kaut vai nosaukuma un programmas dēļ, jo viņi, kaut arī radikāļi, bija mērķtiecīgāki par LTF. Kad sākās priekšvēlēšanu kampaņa, domāju pat startēt ar LNNK. Tādēļ esmu centies visiem sīkumiem skatīties pāri un izprast LNNK patiesos mērķus. Taču diemžēl man tie vēl šobrīd nav skaidri — vai viņi izpilda kādu uzspiestu misiju, vai tiešām ir cīnītāji par latviešu tautu. Kustības līderu atsevišķie izlēcieni pret mani liecina, ka kaut kādā ziņā viņiem esmu bīstams.  
— Aizdomas pret jums rada arī tas, ka, agrāk šeit nekad nebūdams čekas loceklis un deputāts, tomēr Maskavā bijāt privileģētā stāvoklī un PSRS vadības uzmanības centrā. 
— Šajā zinā visu noteica veiksme Tikai, tās rezultātā savulaik nokļuvu «Ādažos», kur mani par savu pēcteci, pašam nezinot, bija noskatījis Josifs Kukielis. Viņš arī bija iestaigājis savu taciņu pie Baibakova Valsts plānā, ko vēlāk turpinātu es Latvijā. «Ādaži» jau tolaik čekai un ministriem bija kā dadzis acī, taču nelabvēļus necenšos pieminēt. Kādreiz daudz palīdzēja LPSR bijušais lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Nikonovs, kurš mani ieveda Maskavas «augstākajā» sabiedrībā. Bija dažas uzstāšanās, bet, kad jau tiku uz Vissavienības skatuves, tad radās arī lielas darīšanas un darījumi. Pie Gorbačova sarunās par Latviju centos nepiedalīties, taču kā padomniekam ir bijušas vairākas nopietnas sarunas par saimnieciskām lietām. Acīmredzot kādam esmu traucējis, un čekas aprindas caur saviem aģentiem to tīko atdarīt. 
— Jums pārmet ne tikai Maskavu un «glābšanas» komiteju, bet arī itkā apzinātu lauksaimnieku šķelšanu LLS dibināšanas laikā. 
— Kad dibinājām LLS, veidojās arī LTF, kura sabiedriski politiskā kārtā vienoja un aktivizēja tobrīd visu tautu. Tādā reizē LTF dzīt ķīli un atdalīt laukus būtu bijis noziegums. LLS doma bija par rītdienu — laukos radīt tādu organizatorisko sistēmu, kas vajadzīga, mainoties īpašuma un saimniekošanas formām. Gribējām radīt kooperāciju, kuras trūkumu jau šobrīd asi izjūtam, būtu toreiz to izdevies noorganizēt, zemniekiem nebūtu problēmu ar pārstrādi un realizāciju. Netiktu sagrauti un izlaupīti saimniecību centri, darbnīcas, kaltes, noliktavas, kas viss tagad būs jāatjauno. Būtu arī sava banku sistēma. Ja izveidotu ražotāju kooperāciju, kas kopā ar darba devējiem un ņēmējiem lemtu par lauku attīstību, tad arī būtu lauku vienotība. Bet vienoti lauki daudziem kungiem šķiet bīstami, tādēļ mūs arī sašķēla. 
— Kā tomēr šajā brīdī laukiem vēl varētu līdzēt un vai vispār vairs var līdzēt? 
— Tagad nekādā ziņā nedrīkst pieļaut zemnieku saimniecību bankrotu, jo aiz tām stāv latviešu ģimenes. Protams, ka to veidošana bija pret saimniecisko loģiku, taču, ja reiz esam šī fakta priekšā, jāglābj situācija. To var tikai kooperācija. Un nevajag tēlot stulbeņus ārzemnieku priekšā, jo lauksaimniecībā mēs daudz ko zinājām. Teiksim, lopkopībā un kartupeļu audzēšanā mūsu zinātne neatpalika. Arī agronomi nemaz tik dumji nebija. Bet tagad? Nevajag aizbildināties, ka mums pašiem nav spējīgu un zinošu cilvēku. Kaut vai Tiesnesis no Bauskas rajona, kuram vienīgajam izveidotā piensaimnieku biedrība patiešām strādā, un viņš pratis to nosargāt. Bet, kad lauksaimnieki viņu virzīja par padomnieku Godmanim — izrādās, tādi cilvēki nav vajadzīgi.
— Kauls vislabāk jūtoties uz savas zemes — kāds tad «Kuršos» būs šis pavasaris? 
— Kartupeļus stādīšu tikai pusi no tā, kas bija pagājušo gadu — 15 ha. Bīstami ar noietu. Stingri jādomā, cik sēt graudu. Sēšu vasaras kviešus, kas der gan pārtikai, gan lopbarībai. Pērnruden visi metās uz rudziem, kas der tikai maizei, bet tos taču ieved... Stādīšu pārbaudītas kartupeļu šķirnes — 'Anosta' un 'Romano'. 'Anosta' ir izlīdzināti kartupeļi, kas gandrīz nav jāšķiro. 'Romano' jāpašķiro, toties ar labām garšas īpašībām. . — Kā, starp citu, tagad klājas pa «Ādažiem»? 
— Līdzko pārdevu «Ādažu» akcijas, cenšos vairs neinteresēties. Tomēr biju domājis, ka tiešām veidosies tirgus ekonomika un īsts kapitālisms, kurā akciju sabiedrība ir ļoti progresīva ražošanas forma. Ārzemēs esmu redzējis, kā strādā akciju sabiedrības un cilvēkiem uz ražotāju rēķina tiek attīstīta gan ēdināšana, gan ārstniecības iestādes. «Ādažos» tas viss nu ir sabrucis. Man tur grūti ko teikt — ne tas vairs ir skolā, bērnudārzā, vecie ļaudis palikuši nabagi, kaut arī uzskatu, ka intensitātes ziņā šie cilvēki strādāja vairāk nekā citur. Kādreiz domāju, ka «Ādaži» paliks kartupeļu centrs arī pēc šīs revolūcijas, un būs sākuma posms ieiešanai Krievijas tirgū pa kartupeļu līniju. Kādēļ to var darīt Holande, bet ne Latvija? Tagad esmu atteicies no bijušās vissavienības kartupeļu audzētāju asociācijas priekšsēdētāja amata, bet sākumā viss tika veidots tā — «Ādaži» kā bāze, zinātniskais no drošinājums no Igaunijas. «Ādaži» uz diviem gadiem no šīs spēles izstājās, un Krievija izgāja pa tiešo uz Igauniju un Holandi. Intensīvo tehnoloģiju ieviešanai Krievijā tagad izdalīti 32 miljoni ASV dolāru, bet Latvijai tas viss aiziet garām, tāpat kā tirgus mūsu kartupeļu audzētājiem. 
— No «Kuršu» zemes ienākumiem un iekrājumiem vien tādu pili laikam gan nevar uzcelt. Ar cik uzņēmumiem šobrīd esat saistīts?
— Aiz robežām pašreiz neesmu iesaistījies nevienā uzņēmumā. Akciju sabiedrībā «Lauks» esmu priekšsēdētājs, bet tur ir minimāla komercdarbība, jo «Lauks» balstās uz paju sabiedrībām. Šobrīd manas komerciālās intereses ir Krievijas Tālie Austrumi, kādai Tatarstānas firmai esmu konsultants un palīdzu atrast ārzemju partnerus. Ar Austrijas  «Nordex», par ko tagad daudz runā, un citām firmām, kas ar to saistās, man nav nekāda sakara. Ar «Nordex» vadītāju Lučanski ir tikai privāta pazīšanās. Bet tie uzbrukumi varbūt ir tādēļ, ka viņi zina manu nostāju tautsaimniecības un nacionālajos jautājumos 
— Ja no kandidēšanas esat atteicies, tad, jādomā, balsot tomēr iesiet? 
— Katrā ziņā būtu balsojis par lauksaimniekiem, bet pašreiz neredzu, ko atbalstīt Jāizvēlas tie, kas varētu izdarīt vismazāk ļaunuma. Kaut arī traģiski apzināties, nacionālā bagātība izsaimniekota un nebūs neviena vainīgā, tomēr uzskatu, ka nedrīkstam atkal uzsākt nacionalizāciju un tiesāšanos, jo tad būs bezgalīga atriebšanās un līdz darbam  nekad mēs netiksim.

«Mana tauta vēl neiet kopā ar mani,»
1993.05.07 Lauku Avīze
I. Randers

-----------------------------------





ALBERTS KAULS
1995.07.17 Neatkarīgā Rīta Avīze
Ina Eglīte