Artūrs Jansons Eduarda d.
Cēsu rotas virsleitnants
Lāčplēša Kara Ordenis pieškirts 1920. gadā
Dzimis 1893. g. 23. janvārī Nītaures pag. Siļķēs. Beidzis Rīgas pilsētas
komercskolu. Grāmatvedis kasieris Rīgas hipodromā.
Krievu armijā iesaukts 1914. g., 1915. g. ieguvis virsnieka pakāpi, devies uz
fronti 483. Obdorskas kājnieku pulka sastāvā. 1917. g. vasarā piedalījies kaujās
Daugavpils raj. Pēc lielinieku apvērsuma atgriezies vecāku mājās. Zemkopis.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 19. novembrī, vadījis pirmo
brīvprātīgo vienību formēšanu Cēsīs. Piedalījies pirmajās kaujās pret
lieliniekiem Vidzemē. Pēc tam kopā ar Virsnieku rotu atkāpies līdz Rudbāržiem.
Piedalījies visās Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanas kaujās. Pēc tam
Vecpiebalgas raj. un Cēsu komandants. 1919. g. 20. oktobrī iecelts par bataljona
komandieri 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, cīnījies pret bermontiešiem, beidzot
piedalījies Latgales atbrīvošanā. Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, skaitot no
1920. g. 18. novembra.
1918. g. 24. decembrī, izpildīdams pavēli radīt ienaidnieka spēkos paniku un
pierādīt mūsu kaujas spējas, J. kopā ar 4 kareivjiem devās tā aizmugurē pie
Drabešu muižas, atklāja piepešu ložmetēja uguni un piespieda ienaidnieka
jātniekus bēgt uz Cēsīm, tā sagādājot mūsu rotai iespēju atkāpties bez
zaudējumiem.
1920. g. jūlijā pārvietots uz Armijas virspavēlnieka štābu. Saformējis Mežu
ekspluatācijas bataljonu, to komandējis līdz 1921. g. martam.
1921. g. 9. augustā atvaļināts, zemkopis Siguldas pag. Peltēs un Kraukļu pag.
Lūšos. 5 gadus bijis 5. Rīgas aizsargu pulka bataljona komandieris. Vēlāk 10.
Cēsu aizsargu pulka bataljona komandieris.
Padomju okupācijas laikā represēts, arestēts un 1941. g. 5. aprīlī Baltijas
Sevišķā kara apgabala kara tribunāls piesprieda J. nāvessodu (KPFSR KK 58-4, 58-10.
58-13). Nošauts 1941. g. 22. jūnijā Baltezerā. Apbedīts Ādažu kapos.
Tālos ciemos pie Lāčplēšiem.
LAIKI UN LIKTEŅI
Kur Vidzemes šoseja taisās ieliekties Lorupes ielejā, pa kreisi no šosejas silā ved laucinieku iebraukts neievērots celiņš. Trūcīgā smiltiņa nav devusi iespēju pat kādai smilgai apaugt reti brauktās sliedes. Šāds ceļa fragments slinki ievelkas lielā silā, kur priežu stumbri sasniedz kuģu mastu augstumu. Un tad tas izbeidzas, lai dotu priekšroku darbīga cilvēka grantētam lielceļam, kas tālāk aizvijas lielu un kuplu liepu apēnots. Liepu gatve gludo mājas ceļu noved pie Siguldas pagasta Liepuleju mājām. Šīs mājas stāv Lorupes ielejas un Gaujas lejas kraujā. No viņām ir skaists skats pāri Gaujas lejai, Krimuldas krastu un Velna alu ieskaitot. Pavasaros tur sarodas lakstīgalu kori, kas tad piedzied šos krastus. Vakaros plostnieki no tālajiem Vidzemes pagastiem, Gaujienes un Strenčiem, vadīdami plostus sasaucas, un viņu balsis un atbalsis notricina Gaujas leju. Nereti kāds muzikāls plostnieks ar korneti trīcināja Gaujas leju ar jaukās dziesmas skaņām Tik pie Gaujas atrodam mēs sevi, tik pie Gaujas meitas mīlē mūs. Ja kādam gribējās brist smilšaino ceļu un paraudzīties, kas dzīvo aiz priežu sila un kāda tur apkārtne, tad spārnotie dziesmotāji Liepulejās bija pastāvīgi pirmie pavasara viesi- Liepulejās bija itkā atšķirtas no pasaules, kaut gan viņu tuvākais kaimiņš Gaujas lejā turīgais Rīgas namsaimnieks Kārlis Br. dzīvoja lejāk akmens sviedienā. Bet ja pie viņa gribēja nokļūt, bija jābrauc vairāki kilometri pa apkārtceļu. Tādā skaistā dabas stūrītī, Liepulejās, savas vecumdienas, pēc atvaļināšanas no armijas, bija nolēmis pavadīt Lāčplēša k.o.k. pulkvedis-leitnants Jānis Priedītis. Viņš daudz nekur nebija redzams, atskaitot dienas, kad bija sarunājis Vēja kroga jaunsaimnieku Krastiņu, kurš tad pajūgā atbrauca pie Priedīša; tad abi aizbrauca Siguldā, novietojās Siguldas viesnīcā un ziedoja Bachusam. Nereti kučieris Krastiņš pārāk aizrāvies skaistiem brīžiem, tad Priedītis savu pavadoni skubinājis: Krastiņ, met un brauksim . . ." Šis izteiciens vēlāk iegāja tautā. Kas gan pateiks, vai Priedītis ir tā autors, vai kāds cits, bet sakritība ar Vēja kroga Krastiņu diezgan zīmīga. Nebija lemts piepildīties Priedīša ilgām un nodomiem — atstiept savus kaulus kādreiz Siguldas pagasta Liepulejās. Baigajā gadā to aizveda, un Dievs vien zina, kur viņa kauli balinās. Lāčplēšu jundā, izsaucot Priedīša vārdu, tagad skan atbilde: Aizvests.
Vidzemes šoseja turpina savu skrējienu, ielocās Lorupes lejā, tad atkal kalnā, garām Vēja krogam, garām Lorupes muižai, garām Briges dārzniecībai un Spriča Paegles mājai, garām Gāles krogam, cauri Siguldas pilsētas robežām. Pret Siguldas pagasta māju no šosejas atkal nogriežas kāds mazāk ievērots ceļš labajā pusē. Šis ceļš ved garām daudzām saimniecībām, un tad pie viena ceļa galā lasāms uzraksts „Peltes". Mājas itkā ieslīd mazā ielejā ceļa kreisā pusē. Dzīvojamā māja celta divos stāvos, apkārt priekšzīmīgas saimniecības ēkas un iekopti lauki. Tur saimniekoja atvaļinātais pulkvedis-leitn. Lāčplēša k.o.k. Arturs Jansons, pirmais Cēsu rotas komandieris vēl virsleitnanta pakāpē. No šī amata viņam esot bijis jāatsakās aiz nesaskaņām ar pulkvedi Apīni. Toties citos amatos viņš bija izstaigājis daudzas takas atbrīvošanas cīņu laikā, atvaļinājies un pārnācis saimniekot savā saimniecībā. Peltes Jansons bija iekopis un pārvērtis par priekšzīmīgāko lauksaimniecību visā Siguldas un plašā apkārtnē. Jau ap trīsdesmitiem gadiem Peltēs bija ierīkota centrālapkure; ūdensvadi no virtuves kurtuves silto ūdeni izvadīja visā saimniecībā. Lāčplēša darbam palīdzīga bija arī Jansona laulātā draudzene, kas bija ārste. Peltes apmeklēja daudzi ciemiņi un ekskursanti; tiem Jansons laipni izrādīja savus ierīkojumus un apkārtnes dabu, sevišķi kādu birstaliņu, kas auga liela novadgrāvja krastā. Jansons ilgus gadus bija Rīgas aizsargu pulka 2. bataljona komandieris. Arī viņš taču laikam cerēja slēgt savas acis uz mūžu savās Peltēs. Bet liktenis bija lēmis citādi. Kādā augusta naktī viņu apcietināja un aizveda. Ilgu laiku par šo varoni nebija nekādu ziņu. Vāciešiem atbrīvojot Rīgu un pārējo Latviju, jūlija pirmajās dienās 1941. gadā Jansona līķi atraka Baltezera masu kapu bedrē. Vēlāk visus apglabāja Ādažu kapos, kur starp daudziem krustiem viens apslēpa lāčplēša Artura Jansona mirstīgās atliekas. Peltēs tagad ir Lorupes kolchozs. Lāčplēšu jundā Artura Jansona vārdu izsaucot skan atbilde: Noslepkavots.
Siguldas pilsētas skaistākā ielā, Šveices ielā, kas sākas pilsētas centrā un aizvijas uz dienvidu rietumiem, pašā Gaujas krastā dzīvoja dziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga un Jāņa Poruka atraitne Erna Poruka. Kādā vasarnīcā turpat netālu Gaujas krastā dzīvoja arī neredzīgais Lāčplēša k.o.k. virsleitnants Žanis Ķincis. Viņam nebija lemts skatīt to dabas skaistumu, ko katram redzīgam sniedza Gaujas leja un skats uz Krimuldas krastu visos gada laikos. Tikai dzirdēt bija lemts lakstīgalu un citu putnu dziesmas, kas to vēl vairāk dzina garīgā tumsā. Žanis Ķincis savu acu gaismu pazaudēja 1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema, kad varoņa nāvē krita viņa rotas komandieris kapteinis Zolts. No tās dienas viņa dzīve aizritēja tumsā, jo abu acu gaisma bija zaudēta. Tumsa! Cik tas vienkārši skan. Bet pat ļoti garā naktī mēs zinām, ka tumsai sekos gaisma. Lāčplēsis Ķincis gaismu nekad nevarēja gaidīt un sagaidīt. Daudzi atcerēsies senās dienas, kad Krišjāņa Barona ielā redzējām soļojam kādu slaiku virsleitnantu kāda pavadībā, ar Lāčplēša ordeni pie krūts. Acis sedza melnas stikla acenes. Ķincis dzīvoja tumsā. Pretim nākošie viņu sveicināja, to darīja ģenerāļi un pulkveži tāpat kā kareivji, bet sveiciens palika neatņemts. Dažreiz viņš mēdza iegriezties Kareivju klubā Valdemāra ielā un vienmēr pie viena un tā paša galdiņa centās savu dzīvi padarīt gaišāku. Vienmēr ieradās arī kādi draugi, un Ķincim savs maciņš vairs nebija jāatver. Ķincis nevienu nepazina tādā nozīmē, kā to redzīgais saprot. Savus tuviniekus viņš pazina no balss un soļu trokšņa. Būdams ar kādu svešu kopā, tas tomēr gribēja iepazīties pārvelkot roku pār svešā seju un meklējot pie apģērba kādas nozīmes. Saruna ar viņu allaž novirzijās pie tā brīža, kad viņš pēdējo reizi bija skatījis gaismu un Kaugurciema priedes, kur Zolta varoņi gāzās durkļu uzbrukumā, kad ložu krājums bija izbeidzies. Ar šo skatu tad beidzās viņa acu gaisma un iestājās mūžīgā tumsa, tāpēc tas bija palicis neizdzēšamā atmiņā. Ķincis laikam bija vienīgais latviešu brīvības kara cīnītājs, atskaitot kritušos, kas tik dārgi samaksāja par savas tautas brīvību. Pēdējos Latvijas gados, kad vēl bijām dzimtenē, lāčplēša Ķinča tumsas dzīve to bija izvedusi no garīgā līdzsvara. Viņu ievietoja kādā psichiatriskā slimnīcā. Tagad viņam vajadzētu būt tuvu, sešdesmit gadiem, vai pat pāri. Dievs vien zina, vai viņš ir vairs starp dzīvajiem. Lāčplēšu jundas vakarā izsauktā Ķinča vārda vietā nāk atbilde: Nezināms. Bet lāčplēšu gars un varoņu piemiņa mūžīgi dzīvos tautas atmiņā. Austrālijā, 1960. g. martā.
Tālos ciemos pie Lāčplēšiem.
1960.11.01 Lāčplēsis
Ernests Jurka
Viņš atdeva visu par Tēviju
1993.gada 23.janvārī aprit 100 gadu, kopš Cēsu pilsmuižas "Siļķu" mājās dzimis Artūrs Jansons, Brīvības cīņu dalībnieks, Cēsu rotas dibinātājs un tās pirmais komandieris, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Beidzis Millera reālskolu Cēsīs un komercskolu Rīgā un 1. pasaules kara laikā Viļņas kara skolu. Kā jaunākais virsnieks dien cara armijas krievu daļās, pēc tam 1917.gada vasarā panāk pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Frontei sabrūkot, neseko strēlniekiem uz Krieviju, bet — kā liela daļa virsnieku — paliek Latvija. 1918.gada okupāciju pārlaiž tēva mājās kā laukstrādnieks. Rudenī izirstot vācu ķeizarvalstij, Artūrs Jansons pulcina Cēsīs savus cīņu biedrus pašaizsardzības vienībā. Tas notiek vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas, un kad nodibinās jaunā valsts, pašaizsardzības mērķis pāraug valsts aizsardzības idejā. Kad 1918.gada B.decembrī Cēsīs ierodas pulkvedis Apinis un plkv.-ltn.O.Kalpaks, kuriem valdība uzdevusi sākt organizēt spēkus lai pretotos iebrūkošajiem sarkanajiem, viņi atrod Cēsīs labi izveidotu un daļēji apbruņotu vienību ar virsleitnantu A.Jansonu priekšgalā. Tanī pat dienā pulkvedis Apinis ieceļ A.Jansonu par Cēsu rotas komandieri, šim faktam kļūstot par rotas dibināšanas oficiālo dienu un Latvijas armijas sākumu. Rotas bruņojumu sastāda no krievu armijas saglabātie un slēptie ieroči un no sabrūkošās vācu ķeizara armijas par personīgiem līdzekļiem pirktie. Izdevies iegūt arī 2 ložmetējus. Ar pārtiku rotu bagātīgi apgādā vietējie iedzīvotāji un paši dalībnieki. Tā kā spēki, lai noturētu Cēsis un aizkavētu sarkano uzbrukumu ir par maziem, tiek nolemts atiet uz Rīgu. Lai izvairītos no pakaļdzīšanās un skaitliski mazās rotas iznīcināšanas, virsleitnants A. Jansons pie Dravešu pagrieziena ar ložmetēju no ragavām pašrocīgi aptur sarkano jātnieku eskadronu, nodarot tam prāvus zaudējumus. Tā uz vairākām dienām apstājas sarkano tālākvirzīšanās, un rota sekmīgi sasniedz Rīgu, līdz ar to arī vācu daļas, kuras neizrāda ne mazāko cīņas gribu pret sarkanajiem. Kopā ar pārējām Latvijas cīņas vienībām, noorganizētas Rīgā, rota ir spiesta atkāpties Kurzemē līdz Ventai. 1919.gada ziemā sākas lielais balto daļu pretuzbrukums, sarkanie tiek spiesti atpakaļ. Rīgu atbrīvojot Cēsu rota veiksmīgi uzbrūk Bolderājfl. 1919.gada vasarā A.Jansons atrodas Latgales frontē un rudenī cīnās pret Bermontu pie Rīgas. Par kaujas nopelniem, Bermontu padzenot, saņem Lāčplēša kara ordeņa 111 šķiru, tad atkal Latgales frontē kā 9. Rēzeknes kājnieku pulka 10.bataljona komandieris līdz sarkano pilnīgai izdzīšanai no Latvijas. Pēc Brīvības cīņām kādu laiku ir Rīgas pils komandants, tad Cēsu pilsētas un apriņķa komandants. Vēlāk nodarbojas ar lauksaimniecību ģenerāļa I. Baloža mājās Līvbērzē, tad iegādājas mājas "Peltes" Siguldas pievārtē. 5 gadus ir aizsargu bataljona komandieris. Dienestu Latvijas armijā beidz pulkvežleitnanta pakāpē. 1940.gada rudenī, kad noslēpumaini sāk pazust Latvijas labākie dēli, pēc nodevēja denunciācijas tiek apcietināts arī plkv.-Itn.A.Jansons. Viņš tiek turēts Centrālcietuma I korpusa 22.kamerā. Kā liecina vairāki izglābušies viņa kameras biedri, plkv.-ltn. Jansons nebija zaudējis dūšu, vienmēr uzmundrinājis citus un aicinājis ticēt labākam liktenim un nezemoties mocītājiem, nezaudēt pašsavaldīšanos. Pēc Latvijas atbrīvošanas 1941.gada vasarā kāda ieslodzījuma līdzgaitnieka vēstulē pulkveža sievai ir šādas rindas: "Dabīgi, ka zem revolvera draudiem pratināšana bija atstājusi savu iespaidu un viņš bija ļoti nervozs. Nervozitāte jau bija raksturīga īpašība kamerā. Viņam atkārtoti draudēts ar nošaušanu, bet kad viņš atbildējis — 'Varat šaut, esmu 23 gadus labi dzīvojis, nu varu arī mirt' — tad spīdzinātāji palikuši lēnāki un teikuši — Čekā nešauj. Jūsu vīru aizveda uz kara tribunālu 5.aprīlī, pēc kam par viņu nekā vairāk netiku dzirdējis." — Tikai pēc sarkano izdzīšanas, atklājot daudzās čekas upuru bedres, vienā no tām — Baltezerā, kopā ar citiem patriotiem, atrada arī noslepkavoto pulkvedi. Visus nomocītos varoņus guldīja Ādažu kapsēta Baltezera krasta, kopējā brāļu kapā. Kara laika apstākļos bija iespējams tikai apzīmēt apbedījumus ar vārdiem un kopēju lielu koka krustu, tālāku izvērstu pienācīgu kapu izveidi atstājot nākotnei. Komūnistu varai atgriežoties, krusts pazuda, un pagaidām mocekļu pīšļus nomāc svešinieku virsuzbedījumi — sarkanā vara vēlējās izdzēst jebkuru atmiņu par upuriem un nenovēlēja pat atzīmētu kapa vietu varoņiem. Pēdējās atmodas laikā šeit atjaunots kopējais lielais koka krusts ar piemiņas uzrakstu. Varoņu gaišā piemiņa nezudīs, un atdusas vietā kādreiz pacelsies piemineklis — liecība latviešu tautas pateicībai un atmiņai.
Andrejs Jansons
* Brīvā Latvija / 08.02.1993
***
LĀČPLĒŠA ORDEŅA KAVALIERU LIKTEŅI
Tēlnieka Kārļa Jansona vecākais brālis, Lācplēša Kara ordeņa kavalieris Arturs Jansons dzimis 1893. gada 23. janvāri Cēsu pagasta "Siļķēs", 1918. gada 8. decembri noorganizējis Latvijas armijas pirmo regulāro kaujas vienību — Cēsu rotu — un piedalījies 24. decembra kaujās pie Drabešu muižas, par ko apbalvots ar LKO Nr. 244. Pēc tam cīnījies Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Latgales kaujās, bijis Vecpiebalgas un Cēsu komandants, 9. Rēzeknes kājnieku pulka bataljona komandieris pulkvežleitnanta pakāpē, 5. Rīgas un 10. Cēsu aizsargu pulku bataljona komandieris. Nošauts 1941. gada 22. jūnijā Baltezerā, apbedīts Ādažu kapos. Arturu Jansonu 105. un Cēsu rotas dibināšanas 80. gadā atceroties, Latvijas Kara muzejā 3. jūnijā notika piemiņas grāmatas atvēršanas svētki. Ieskatam lappuses no dzīves gadiem Siguldas pagastā, par arestu un bojāeju. Atmiņu un vēsturisku faktu apkopojuma autors ir Indulis Dišlers. Kad tieši Arturam Jansonam radusies doma nopirkt Siguldas pagasta "Peltes" un uzsākt tur intensīvu lauksaimniecību, nav skaidri zināms. Taču var izdarīt aprēķinu un aptuveni noteikt laika sprīdi. Meitas Marijas dzimšanas brīdī, 1925. gada 22. novembri, priecīgā notikuma laikā, kas diemžēl Jansonu ģimenē palika vienīgais, ģimenes pieraksta vieta joprojām ir Cēsu pagasta "Siļķēs", bet 1927. gada 21. jūnijā "Peltu" mājas jau piederējušas Jansonu ģimenei. Tāpēc var pamatoti uzskatīt, ka īpašuma iegūšanas procedūra notikusi šajā laika posmā, apmēram pusotrā gadā. "Peltes" bija visādi izdevīgs pirkuma objekts — auglīga zeme blakus Siguldas pilsētai, tuvu svarīgai satiksmes maģistrālei — Vidzemes šosejai un dzelzceļa stacijai, kas nodrošināja saražotās produkcijas ātru nokļūšanu Rīgas tirgū. Sasniedzama bija arī Vidzemes skaistule Gauja, ja kādreiz iegadījās brīvs brīdis atpūtai. Atmiņu pierakstos ne reizi vien sacīts, ka Arturs Jansons nopircis Siguldas "Peltes", iegādājies "Peltu" mājas pie Siguldas utt., taču archīva dokumenti to neapstiprina — kā īpašniece minēta Anna Jansone. "Izdarīsim taču, lai "Peltes" ir uz Annas vārda!" Arturs neiebilda, par visu svarīgāk bija pēc iespējas ātrāk sākt saimniekošanu pa īstam. Visticamāk, ir notikusi "Peltu" hipotēkārā parāda pārņemšana, to norāda fakts, ka īpašuma tiesības Annai Jēkaba m. Jansonei ir apstiprinājusi Rīgas apgabaltiesas 3. civilnodaļa iepriekš minētajā datumā. Bez jau minētās finansiālās palīdzības no Kraukļu "Lejas Daukstēm" uz "Peltēm" pārceļoja arī ne viens vien Latvijas brūno sugas govslopiņš, "pūra tiesai", kā tolaik mēdza teikt. 1939. gada 28. jūnijā sastādītajā lauksaimniecības skaitīšanas lapā skaidri saskatāms, ka visus trīsdesmitos gadus saimniecības augšupceļš ir nepārtraukts un straujš. Divas dzīvojamās mājas, mūra garāža, sierotava, veļas mazgātava—kopā 14 dažādas ēkas, kā arī visas nepieciešamās lauksaimniecības mašīnas, pat dārzāju un āboliņa sējmašīnas. Bez tam 8 zirgi un 33 govslopi. Skaidrs, ka šāda intensīva saimniekošana prasīja daudz enerģijas. Jāņem vērā arī tas, ka Annai Jansonei bija savs — ārstes profesijas darbalauks un bērnu audzināšanas rūpes, tāpēc viņa mājsaimniecībai, nerunājot par kūts, dārzu vai lauku darbiem, varēja veltīt tikai ierobežotu sava laika un pūļu daļu. Arturam savukārt pienācās šad tad palīdzēt Annas vecākiem "Lejas Daukstēs", vismaz attiecībā uz saimniecības "ārlietām". Šie apstākļi kopumā noteica, ka "Peltēs" bija daudz algota darbaspēka, šķiet, divi puiši un trīs meitas, vismaz vasarā. Protams, neiztika arī bez "kadru maiņas".
Tāpēc, lai cik precīzi tiktu Jurģos noslēgts un vēlāk izpildīts darba līgums, nav iespējams, ka gadu gaitā valsts drošības jaunākais leitnants Meļņikovs, sankcionējis prokurors (paraksts nesalasāms), apstiprinājis ĻPSR valsts drošības tautas komisārs Sustins... Par aresta iemeslu tiek uzdots, ka "Arturs Jansons, būdams balto karaspēka vienības kara komandants Latvijā 1919. gadā, spīdzinājis un apšāvis komunistus un padomju varas līdzjutējus. 1939. gada rudenī Jansons dažādi nolamājis Sarkano armiju, kas ienākusi Latvijā. 1940. gada janvāri un februārī visādi izrādījis līdzjūtību baltsomiem un aģitējis citas personas, lai iestājas baltsomu armijā kā brīvprātīgie. Izsaka provocējošus un terroristiskus pretpadomju uzskatus. Aresta un kratīšanas orderi Arturam Jansonam attiecīgās lielinieku amatpersonas izrakstījušas 1940. gada 6. decembri, kad viņš ari apcietināts Siguldas pagasta "Peltēs". LKOK, nopelniem bagāts virsnieks arestēts un pretoties nespējīgs atrodas to spēku rokās, pret kuriem cīnījies, aizstāvot savu valsti visu mūžu. Kurp viņu aizveda zilcepurainie sargkareivji, ko stingri uzraudzīja čekas virsnieki, mēs nezinām. Varbūt uz kādu steigā pielāgotu pagrabu Siguldā, varbūt uz pratināšanas kabīnēm "stūra mājā", no kuras augšējā stāva "saskatāma Sibīrija", kā skumji ironizēja apcietinātie latvieši. "Peltēs", kā vienmēr tādos gadījumos, aiz čekistiem palika kratīšanas radītā postaža; trauki, drēbes, grāmatas — viss atradās uz grīdas. Lielinieku tiesvedības dokumenti stāsta, ka arestētais pēc pamatīgas nopratināšanas, kurā Arturs Jansons nav mēģinājis noliegt lielāko daļu no viņam inkriminētajiem "noziegumiem": cīņu pret sarkano murgu, pret necilvēcīgo varu, kalpošanu armijā par savu tautu un valsti, — pārvests uz Rīgas Centrālcietumu. Tur kopā ar viņu 1. korpusa 22. kamerā ir bijis Arturs Losbergs, kam laimīgā kārtā izdevies palikt dzīvam un pat neizsūtītam, jo viņš jau 1941. gada 24. jūlijā atrakstījis vēstuli Artura Jansona sievai Annai. Tajā viņš cildina pulkvežleitnanta atsaucību un cilvēcību, jo tas bijis ar mieru dalīties šaurajā guļasvietā uz nārām, lai Losbergam nenāktos gulēt uz grīdas. Nemierīgas un trauksmainas dienas nomainīja pelēkās datuma dzīves dienas no 1940. gada 6. decembra līdz 1941. gada 5. aprīlim. Citu no citas tās atšķīra tikai nakts pratināšanas, izmeklētāju draudi un uzkliedzieni, kaut apsūdzības galvenos punktus pratināmais nenoliedza. ... Tribunāla sastāvam — 1. ranga kara juristam Gringotam, 2. ranga intendantam Galvām un kapa juristam Zeņko — bija tikai viens, viņu izpratnē pilnīgi skaidrs uzdevums nerastos šādas vai tādas domstarpības starp kādu no gājējiem un saimnieku. Pēc tam saimnieks aiz muguras tika lamāts par "budzi" un "ekspluatātoru". Jo atzīsim īstenību: ari trīsdesmito gadu vidū un nogalē prokomūnistiskā pagrīdes aģitācija laukstrādnieku vidē bija it dzīvīga. Tieši šeit arī meklējami vēlākie Artura Jansona denuncianti un uzrādītāji — starp tiem kādreizējiem ne pārāk čaklajiem "Peltu" laukstrādniekiem, kuriem bija šķitis, ka saimniekpāris pie Ziemassvētku eglītes tiem pasniedzis mazāk vērtīgu dāvanu nekā pārējiem. Zināma loma bija arī tam, ka Arturs Jansons šad tad valkāja spožo aizsargu komandiera formas tērpu. Jo aizsargi bija komunistu visvairāk ienīstā organizācija pirmskara Latvijā. Rezerves pulkvežleitnants LKOK Arturs Jansons saņēma uzaicinājumu un drīz vien tika iecelts atbilstošā amatā — par 5. Rīgas Aizsargu pulka 2. bataljona komandieri. Tas prasīja gan daudz mazāk asiņu nekā kara laikā, taču sviedru un atpūtas stundu nācās ziedot atliku likām. Bija regulāri jāpiedalās plānotajās sanāksmēs un mācībās, bet vēl jo biežāk jāpalīdz cīņā pret huligāniem, zagļiem un laupītājiem. Ieskatam daži izraksti no žurnāla Aizsargs: "(. .) Lielākās aizsargu organizāciju parādes notika Ādažos, Siguldā, Līgatnē, Nītaurē un Mālpilī, kur parādes pieņēma pulka komandieris Ogrē, Madlienā, Skrīveros, Jumpravā, Pļaviņās, Ropažos, Suntažos, Koknesē, Lielvārdē, Lēdurgā, Birzgalē, Aizkrauklē, Zaubē, Allažos, Rīgas jūrmalā, Babītē un Rembatē parādes pieņēma bataljonu un rotu komandieri vai nodaļu priekšnieki. Kā redzams, vairākas no šīm parādēm pieņēmis 2. bataljona komandieris Arturs Jansons. Piecus gadus ilgam dienestam 5. Rīgas Aizsargu pulkā sekoja tikpat ilgs laiks Cēsu pulkā. Jau pirmajās okupācijas dienās, pat stundās, pagrīdē darbojušos spiegu vadīti, Sarkanās armijas specvienību SMERS darbinieki arestēja vairākus desmitus dažāda līmeņa valsts iestāžu darbiniekus no politpārvaldes, kriminālpolicijas un Aizsargu organizācijas štata darbinieku vidus. Rūpīgi izstrādātā aresta operāciju technoloģija tika līdz sīkumam ievērota — šie cilvēki neieradās vakarā mājās vai no rīta darbā, it kā pazuda. Lēmums par arestēšanu datēts ar 1940. gada 4. decembri. To izstrādājis Rīgas apriņķa iekšlietu tautas komisāriāta Valsts drošības pārvaldes pēc noteiktas formas uzrakstīt un pasludināt spriedumu bīstama ienaidnieka, augstas pakāpes "baltgvardu" virsnieka, kara komandanta likvidācijai. Augstākais soda mērs — nošaušana. Artura Jansona likteņa galīgā izlemšana ir ievilkusies, jo spriedums masu eksekūcijas formā izpildīts tikai pēc kara sākuma — 1941. gada 22. jūnijā. Tātad pagājuši 2 mēneši un 17 dienas, bet pats ieslodzītais pārvietots no Centrālcietuma uz Baltezera "filiāli". Priežu mežā aiz augstas dēļu sētas svaigi raktas zemes kaudzes un ... viņsaulē aizdzīto, noslepkavoto patriotu ierinda — guļus, blakus cits citam. Pat stipram vīram vajag saņemt visu gribas spēku, lai nešņukstētu, pat nekauktu ievainota zvēra balsī. Sievietēm, kas atnākušas meklēt vīrus, dēlus vai brāļus, pie acīm piespiestie lakatiņi sen slapji, sāpju trīsas plēš krūtis... Kārlis Jansons, drošības policista pavadīts, lēni soļo gar nokauto vīru mēmo, gulošo ierindu no bedres uz bedri, uzmanīgi ielūkojas nedzīvajās, pārvērstajās sejās, jūtot, ka kaklā sakāpis nodevīgs kumoss. Tad pie nākamās bedres pēkšņi ierauga ko pazīstamu. Jā, tas ir brāļa daudzreiz redzētais puskažociņš, ko viņš liktenīgajā decembra dienā "Peltu" priekšnamā paņēmis no vadža. Arī jau trūdējuma skartie sejas vaibsti atgādina dārgo cilvēku. Grūtais pienākums izpildīts, brālis atrasts. Atliek to ar godu guldīt zemes klēpī. Taču jau pieņemts lēmums par kopīgu apbedīšanu Ādažu kapsētā. Par laimi, tas atbilst Artura Jansona vēlmei — gulēt kopā ar cīņu biedriem. 23. jūlijā jau agri no rīta viss sagatavots skumjām atvadām, garajā kapu bedrē zārks cieši pie zārka, īsts kritušo cīnītāju Brāļu kaps. Un noslēgumā lielā tēlnieka darba turpinātāja Andreja Jansona raksta rindas no laikraksta Nacionālā Neatkarība: "(. .) Visus nomocītos varoņus guldīja Ādažu kapos Baltezera krastā, kopējā Brāļu kapā. Tauta uzcēla lielu kopēju krustu un atzīmēja upuru vārdus. Taču, sarkano varai atgriežoties, Brāļu kaps palika bez lielā krusta un mocekļu pīšļus sāka spiest svešinieku virsuzbedījuma svars. Bija iecerēts izskaust jebkuru atmiņu par upuriem, negribēja novēlēt pat atzīmētās kapa vietas varoņiem. Tomēr viņu gaišā piemiņa nezudīs. Jau atmodas sākumā celts, atkal paceļas liels koka krusts, un nākotnē atdusas vietu iezīmēs piemiņas memoriāls, liecība tautas pateicībai un atmiņai."
Pārpublicēts pēc laikraksta Rīgas Apriņķa Avīze, Nr. 45
* Brīvā Latvija / 07.11.1998
Pulkvežleitnants Arturs Jansons 1920. gada jūlijā, kad ieskaitīts virspavēlnieka štābā
Bagāto un brīvības cīņu varonības apvīto Artūru Jansonu denuncējuši veseli pieci siguldieši.
Vārds starp Latvijas armijas dibinātājiem
Par Lāčplēša kara ordeņa kavalieri pulkvežleitnantu Artūru Jansonu esmu vācis materiālus, lai zināmā mērā pildītu morālu pienākumu. Kopš agras bērnības itin bieži tiku dzirdējis pieminam brāļu Jansonu vārdus. Tēvs mīlēja atcerēties, kā viņš savulaik no Kraukļu pagasta Lūšiem pavasara šķīdonī ar zirga pajūgu braucis uz Cēsu Siļķēm pie tēlnieka Kārļa Jansona pēc izgatavotā pieminekļa saimnieka brālim. Lūšu saimnieka vienīgo meitu Annu, ārsti pēc profesijas, bija apprecējis mākslinieka brālis Artūrs, kurš tolaik jau pats saimniekoja Siguldas pievārtē slavenajās Peltēs. Kraukļu Lūši, mājuvārdā Lejasdaukstes, divdesmitajos gados bija izveidojušies par izcili labu zemnieku saimniecību, kurai lieli nopelni Latvijas brūno govju šķirnes izkopšanā. Ar laiku Lūši esot ierīkojuši sev telefonu - galvenokārt tāpēc, lai ar meitu un znotu varētu uzturēt sakarus praktiskos saimniecības jautājumos. Kad mani vecāki pēc vairāku gadu kalpošanas izcilajā saimniecībā paši nolēma iegādāt jaunsaimniecību, allaž dzirdēju pieminam: «Lūšos darīja tā...». Tēvs kalpa gaitās bija strādājis par sieru meistaru, tāpēc reizēm mēdza stāstīt, cik ļoti dziednieciski esot tā sauktie saldpiena siera «ziedi», jo ar šo patīkami gurkstošo biezpienu palīdzējis izārstēties saimnieka meitai Annai no smagas plaušu kaites. Protams, ka reizē ar dakteri Annu bieži tika pieminēts arī viņas vīrs Artūrs Jansons. Kara gados, kad jau mācījos pamatskolā, laikrakstā bieži tika publicēti jaunatklāti fakti par čekistu represiju upuriem. Atceros, ka pēc katras šādas publikācijas tēvs pieminēja arī Lūšu znotu Jansonu, kura mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapenēs pie Baltezera. Pulkvežleitnantu izdevās identificēt galvenokārt pēc puskažociņa. Mūsu ģimene par to sīkāk uzzināja no vēstulēm, ko rakstīja Cesvaines radi. 1944. gada rudenī dzīvesbiedre Anna ar meitu Mariju devās trimdā, vēlāk apmetās uz dzīvi Toronto. Brālis Kārlis palika dzīvot Siļķēs, darīja savu profesionālo darbu, bet dziļi sirdī glabāja domu par piemiņas memoriāla izveidošanu Baltezera upuriem. Šī memoriāla skicējumu turpina glabāt viņa dēls Andrejs. Cariskās armijas virsleitnants Artūrs Jansons ir pelnījis, lai viņa vārds tiktu pieminēts starp Latvijas armijas dibinātājiem. Jau tolaik, kad 18. novembra republika vēl nebija proklamēta, novembra sākumā Cēsīs bija saorganizēta kaujasspējīga pašaizsardzības vienība. Kad jaunizveidotā Pagaidu valdība uz Cēsīm nosūtīja pulkvedi Apini, kam vajadzēja organizēt pretošanos sarkanarmijas uzbrukuma gadījumā, viņš Cēsīs atrada ap 30 daļēji apbruņotu kaujinieku, kuru rīcībā bija šautenes un divi ložmetēji. Tāpēc 1918. gada 8. decembrī pulkvedis Apinis oficiāli iecēla Artūru Jansonu par Cēsu rotas komandieri, un šis datums iegājis vēsturē kā Latvijas armijas aizsākums. Trimdā savulaik aktīvi darbojās Ziemeļlatvjjas brīvības cīņu piemiņas komitēja, kura Artura Jaunzema vadībā izdeva rakstu krājumu «Ziemeļnieki». Izdevuma otrajā daļā (1977.) publicēts Oskara Caunīša raksts, kurā aprakstīti Cēsu rotas sākumi. Autors norādījis, ka pēc divām nedēļām rotas komandiera amatā apstiprināts Puriņš, jo Jansons bijis spiests atkāpties rotas «iekšējo nesaskaņu dēļ». Tas noticis dienā, kad rotai nācās Cēsis atstāt, pirms tam Valmieras virzienā izsūtot četrus izlūkus ragavu pajūgos. Pie Raunas upes tilta notikusi pirmā saskarsme ar sarkanarmiešiem, bet pēc nelielas apšaudes nakts aizsegā izlūkiem pa apkārtceļiem izdevies atgriezties Cēsīs un vēlāk arī panākt pārējos kaujiniekus. Kad rota apmetusies atpūsties Ieriķos, Artūrs Jansons ragavu pajūgā, kurā atradies ložmetējs, izbraucis izlūkos Drabešu pagrieziena virzienā. Kad ceļa pagriezienā parādījās pirmā sarkanarmiešu eskadra, Jansons nolēmis pretinieku aizkavēt, atklājot uguni no ložmetēja. Dažas dienas vēlāk Cēsīs notikušas plašas kritušo sarkanarmiešu bēres. Tieši šis brīdis jāuzskata par topošās brīvvalsts armijas pirmajām kaujas kristībām. Bet spēki bija pārāk nevienādi, tāpēc rotai nācās atkāpties pa pēdām vācu vērmahta daļām. Kad latviešiem apnikusi sedzējvienības loma, puiši ar strauju pārgājienu apsteiguši vāciešus, pirmie nonākdami Inčukalnā, šādā veidā gūstot laiku atpūtai. Tālākās cīņu gaitas Jansonu aizveda gan Kurzemē, gan Rīgā un Latgalē. Lāčplēša kara ordeni viņš saņēma par kaujām pret Bermontu. 1921. gada martā, būdams bataljona komandieris, tika paaugstināts par pulkvežleitnantu, bet tā paša gada rudenī atvaļināts. Kādu laiku strādāja ģenerālim Balodim piešķirtajā Līvbērzes muižā, tur apguva arī koku tirgotāja iemaņas. Brālis aicināja nākt saimniekot uz Cēsu Siļķēm, bet Gaujmalas liesā smiltiņa zemkopībai šķita maz piemērota. Tā kā tēva mājas nu palika tēlnieka Kārļa Jansona īpašumā, tad brālim tika izmaksāta viņa tiesa naudā. Šim nolūkam nācās pārdot daļu no meža. Šādās situācijās tolaik bieži mantinieku starpā radās sarūgtinājumi, bet šinī gadījumā jāteic, ka abi Jansoni nekad nav aizmirsuši, ka viņi ir brāļi. Tā tika nopirktas Peltes, kur Artūrs Jansons visai sekmīgi saimniekoja 15 gadus, bet pēc sievas vecāku nāves viņa aprūpē pārgāja arī Kraukļu Lejasdaukstes. Turklāt pulkvežleitnants Jansons piecus gadus pildīja aizsargu bataljona komandiera pienākumus. Kad sākās 1940. gada jūnija traģiskie notikumi, Jansona dzīvesbiedre ar meitu atradās kādreizējā Lūšu saimniecībā. Šo māju kalpi vēlāk zināja stāstīt, ka uz Jāņiem pie ģimenes atraucis arī Artūrs Jansons, kopā ar citiem aizsargiem svinējuši klusus līgosvētkus. Visiem garastāvoklis bijis ļoti nomākts, pagalmā kāds augu nakti atradies sargpostenī. Dzēruši bēres brīvajai Latvijai. Pulkvežleitnantam bijusi iespēja paslēpties pie Kārļa Jansona sievas radiem Burtnieku pusē, bet šo iespēju viņš nav izmantojis. No skumjās Jāņu svinēšanas aizbraucis uz Peltēm, kur jau jūnija(!) beigās arestēts. Tagad Latvijas prokuratūras rīcībā ir viņa čekā sagatavotā lieta, kas liecina, ka bagāto un brīvības cīņu varonības apvīto Artūru Jansonu denuncējuši veseli pieci siguldieši. Šo ļautiņu uzvārdi ir zināmi, bet vai būtu vērts pieminēt mirušos, kuriem šāda nodevība dzīvē nekādu svētību nebija devusi? Cēsu novadā Artūru Jansonu piemin arī mūsdienās. Bet mani sākumā mulsināja fakts, ka varonīgā Lāčplēša ordeņa kavaliera nopelni visai fragmentāri pieminēti vēstures avotos, arī trimdā publicētajos. Varbūt pārāk taisnprātīgs un paskarbs raksturā bijis? Iespējams, ka tā. Varbūt dažam skauda viņa draudzīgās attiecības ar ģenerāli Balodi? Arī var gadīties. Tomēr dažos gadījumos ļaunu joku nospēlējis arī pārpratums. Lieta tā, ka gan pirmskara publikācijās, gan trimdas izdevumos parasti tiek minēti tikai uzvārdi bez iniciāļiem. Bet Jansonu latviešiem visai daudz. Tā manā rīcībā nonāca kādas vēstules kopija, kurā «Ziemeļnieku» sastādītājs A.Jaunzems interesējās par pulkvežleitnanta Jansona vēl cara armijā izdarīto smago noziegumu. No konteksta noprotams, ka īstenībā runāts par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri J.Jansonu 1919. gadā. Šādas neskaidrības reizēm rada nepamatotas aizdomas, kas kalpo par iemeslu noklusējumiem. Bet Artūram Jansonam 1941. gada 5. aprīlī tribunāls piesprieda nāvessodu. Par bagātību. Par varonību brīvības cīņās. Par to, ka latvietis. Bet man visu laiku atmiņa glabā mātes stāstījumu par to, kā man iedots Artūrs vārdā. Bijuši vairāki varianti, bet mana krustmāte esot izvēlējusies to vārdu, kuru visbiežāk daudzinājuši saimnieku Lūšu ģimenē. Tāpēc es tagad centos izpildīt morālo pienākumu pret cilvēku, kuru pats nekad neesmu redzējis, bet kura kristāmvārdu nēsāju visu savu mūžu.
NRA / 06.12.1994
=======================
Uz priekšu! Atbrīvosim Rīgu!
1919. gada maija pirmajās dienās sākās ilgi gaidītais gājiens uz Latvijas galvaspilsētu. Tas nenotika kā viegla pastaiga, taču sarkano spēku pretestība nebija vairs tik stipra kā ziemā, ofensīvas laikā. Viens no iemesliem blakus traucējumiem apgādē bija tas, ka lielinieku spēku kodols, latviešu sarkanie strēlnieki, sāka saprast, ka latviešu tautai viņu sargātajā frontes pusē draud iznīcība - Malienas un citu novadu revolucionāro tribunālu trakošana nebija palikusi noslēpums. Tāpēc pulkveža Baloža brigādes kaujiniekus, arī Artura Jansona komandētos ložmetējniekus, sagaidīja ar prieka asarām un ziediem. (..) Cēsu bataljons, latviešu eskadrons un landesvēra l. Artilērijas baterija bija iedalīta izlūkošanas spēku trešajā kolonā, kurai bija jāieņem Rīgas Jūrmala līdz Priedaines stacijai. Uzbrukums norisinājās tik strauji, ka 22. maija agrā pēcpusdienā landesvēra trieciennodaļas ieņēma Rīgas tiltus, nepieļaujot lieliniekiem tos uzspridzināt. Sīvākās ielu cīņas norisinājās Brīvības, Ģertrūdes un Miera ielas apkārtnē, kur bija uzceltas barikādes. Kaujas beidzās 1919. gada 22. maija vakarā ap pulksten 7. Šī diena tiek atzīmēta kā Rīgas atbrīvošanas diena no lielinieku varas. Baloža brigāde ienāca Rīgā nākamās dienas rītā, un to sagaidīja rīdzinieku tūkstoši. Ne sarkanais karaspēks, ne iestādes nebija gaidījušas tik strauju un efektīvu "baltā" karaspēka triecienu, tāpēc bēga lielā steigā, pametot lielu daļu smagā bruņojuma un daudz citu kara mantu. Atpalika arī liels skaits latviešu strēlnieku, kuri nevēlējās otrreiz atkāpties uz Krieviju. Tomēr ne visiem tas beidzās laimīgi - vācu karaspēks ielenca veselus pilsētas iecirkņus un veica plašas kratīšanas. Vietām cilvēkus arestēja un nošāva uz vietas. Apšaušanas bez tiesas turpinājās arī nākamajās dienās, līdz sabiedroto misiju pārstāvju protesti piespieda tās pārtraukt. Par īsto Rīgā nošauto cilvēku skaitu - nešķirojot tos pēc tautības, politiskajiem uzskatiem vai vēl citādi - nav pilnīgas skaidrības, tiek nosaukti dažādi skaitļi. (..) Protams, tādā asinskārīgā patvaļā nevarēja mierīgi noskatīties ne pulkvedis Balodis, ne viņa karavīri, tāpēc landesvēra komandieris pasteidzās lielāko daļu brigādes jau 24. maijā nosūtīt uz fronti. Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem pozīcijas ieņēma l. un 2. bataljons un divi kavalērijas eskadroni. Līdz ar to it kā atjaunojās Kurzemes situācijas-latvieši frontē pret lieliniekiem, baltvāciem aizmugurē brīvas rokas politiskām intrigām, diriģējot marioneti Andrievu Niedru.
Tomēr stāvoklis bija būtiski mainījies: Ziemeļlatvijā jau atradās ievērojami latviešu militārie spēki - Valmieras pulka bataljoni un Cēsu pulka pirmās rotas. No Ādažu rajona Baloža brigādes bataljoni, sekojot atejošām Sarkanās armijas daļām, jūnija sākumā nonāca Ērgļu, Vecpiebalgas, Cesvaines un Lubānas rajonos, kur no brīvprātīgajiem saformēja 4. Rīgas un 8. Piebalgas bataljonu. (..) Turpinot uzbrukumu caur Jaungulbeni, Cesvaini un Ļaudonu, 8.jūnijā pulks ieņēma Krustpili. Savukārt lielā steigā saformētais Cēsu pulks 30. maijā iegāja Valmierā, bet 1.jūnijā - Cēsīs, ko jau dienu agrāk bija iztīrījusi no lielinieku spēku atliekām Rūjienas partizānu nodaļa. Šajā vietā gribu atzīmēt, ka vairākām vēl īsti neapvienotās Latvijas armijas vienībām bija Cēsu vārds! No pirmās, Artura Jansona izveidotās Cēsu rotas, bija tapis Cēsu bataljons Baloža brigādē, Ziemeļlatvijas brigādē saformēts Cēsu pulks ar 2. Cēsu artilērijas bateriju! Un dažas nedēļas vēlāk, Cēsu-Raunas kaujām sākoties, tapa ne reizi vien pieminētā Cēsu Skolnieku rota! (..) Kauju izšķirīgajā fāzē, 22. jūnijā spēku samērs bija šāds: latviešu - igauņu pusē 8054 karavīri, 138 vieglie un 110 smagie ložmetēji, 32 lielgabali, 3 bruņotie vilcieni, 3 bruņu auto; vācu - Niedras pusē 8100 - 8500 kājnieku un .660 jātnieku, 342 vieglie, 180 smagie ložmetēji un 70 vieglie lielgabali. Cīņas bija ļoti sīvas un risinājās ar mainīgām sekmēm, bet, kad 9.Igauņu pulks ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņus, apdraudot vienīgo Gaujas tiltu pie Inčukalna, vācieši sāka atkāpties un apstājās tikai pie Juglas. (..) Mazās Juglas krastos iegūtā uzvara noslēdzās ar Strazdumuižas pamieru 3.jūlijā pulksten 12. Sabiedroto pārstāvji nepieļāva Igaunijas armijas ienākšanu Rīgā. Viņi izrādīja zināmu pretestību arī ziemeļnieku iesoļošanai ar ieganstu, ka tie varētu būt lielinieciski noskaņoti, kas, protams, bija pilnīgas blēņas. Šeit dezinfomācijas ietekme saskatāma vēl skaidrāk: provāciski elementi bija pratuši piekļūt angļu pulkvedim Tollentam un ietekmēt viņu! Sekojot Latvijas brīvības cīņu spraigajai norisei vairāk nekā mēnesi, esam piemirsuši atzīmēt mūsu vēstījuma galvenā varoņa, - Cēsu bataljona Ložmetēju rotas virsleitinanta Artura Jansona pagriezienu dienesta gaitā Bataljonam iesoļojot Vecpiebalgā, tika izveidota komandantūra. Par komandantu iecēla Arturu Jansonu, bez parastajiem šī amata pienākumiem uzticot arī mobilizācijas un brīvprātīgo vākšanas funkcijas. Vēstures avoti saglabājuši šī notikuma datumu -1919. gada 3.jūnijs. Salīdzinot ar viņa darbības posmu 1918. gada novembrī un decembrī Cēsīs, kad A.Jansons ne tikai varēja, bet bija spiests rīkoties patstāvīgi un atbildīgi, redzam, ka situācija ir atšķirīga. Ne attiecībā pret vāciešiem- 1918. gadā viņi demoralizēti atkāpās lielinieku spiediena priekšā, bet tagad, pusgadu vēlāk, tiecās satriekt igauņus un ziemeļniekus, taču Vecpiebalgā praktiski nebija jūtami. lzmainījusies bija attieksme pret lieliniekiem -1918. gadā viņi agresīvi uzmācās, tagad Latgalē mēģināja kaut kā nostiprināties aizstāvēšanās pozīcijās. Uzbrūkot sarkanajam karaspēkam, pa priekšu gāja aģitācijas vilnis, pilns jauku saukļu un labklājības solījumu. Tagad pēc Stučkas piecu mēnešu vadītās padomju varas valdīšanas reālā aina bija traģiski atšķirīga no solītā! Lai runā viņu pašu dekrēti un fakti! Jau 1919. gada janvārī izdots dekrēts par turīgu cilvēku aplikšanu ar īpašu, ļoti smagu nodokli. Divas nedēļas vēlāk Rīgas strādnieku deputātu padome nolēma atņemt mantīgajām šķirām visu veļu, apģērbus, apavus, atstājot īpašniekam visnoplīsušāko. 27. februārī tika izdots dekrēts "Par buržuāzijas nodarbināšanu sabiedriskajos darbos - ateju tīrīšanas, ielu slaucīšanas utt." Pārtikas devas buržujiem visniecīgākās! Nacionalizēts tika viss, kaut cik vērtīgs privātīpašums. Kroni visam uzlika 1.martā dekrēts par zemes nacionalizāciju, kas padomju saimniecību strādniekiem aizliedza turēt pat vistas! Jebkuru neapmierinātības izpausmi bargi sodīja revolucionārie tribunāli, kas principā atzina vienu - nāvessodu! Mazāk vainīgos bez kādas tiesas ievietoja aiz dzeloņdrātīm "zvēru dārzos", kā tauta iesauca uz ātru roku ierīkotās koncentrācijas nometnes. Tur "sanitārie apstākļi" atļāva ieslodzītajiem bez kavēkļiem īsā laikā nomirt ar tīfu vai citu epidēmisku slimību. Pat pats Stučka vēlāk atzinis, ka latviešu lielinieki bijuši pārāk bargi - nošauts ap tūkstoš cilvēku, no tiem puse Malienā, tātad Arturam Jansonam uzticētās teritorijas tiešā tuvumā! Stučka, protams, nepateica patieso nošauto cilvēku skaitu. Pēc vēsturnieku E.Andersona un U.Ģērmaņa uzskatiem, tas ir daudz lielāks: 3000 - 5000 līķu 140 dienās. Ja arī pēdējo skaitli dalām uz pusēm, paliek iespaidīgs daudzums. Bez tam upuri jau nebija tikai paši nošautie, vairumā vīri spēka gados, bet arī viņu piederīgie - vecāki, sievietes, bērni, kas aizgāja bojā reizēm burtiski ceļmalā - par nošautā “kontrrevolucionāra" atbalstīšanu draudēja bargs sods. Lūk, saimnieciskā un politiskā situācija- Vidzemē, ar kādu pēc lielinieku padzīšanas sastapās Vecpiebalgas komandants virsleitnants Arturs Jansons. Ja arī pamazām, uzmanīgi un piesardzīgi atgriezās pagasta vecākie un citas amatpersonas, kas nebija “likvidētas” vai aizbēgušas pārāk tālu, tomēr, netālu dunot frontei, vissvarīgākā amatpersona tomēr bija komandants. Tāpēc virsleitnantam nācās izšķirt desmitiem strīdu, uzklausīt dučiem sūdzību, atvairīt uzmācīgu, nepamatotu denunciāciju plūsmu... Jo cilvēki, pārcietuši nepārtrauktus apvainojumus, vardarbību un zaimojumus, bija psihiski traumēti, viņiem šķita, ka visās nelaimēs vainojams kaimiņš ar savu sievu, kaut agrāk gadiem ilgi bija dzīvots mierā un saticībā. Bez šiem sadzīviskajiem sīkumiem un netīrumiem komandantūrai netrūka arī iestādei atbilstoša darba - apkārtnes mežos klīda atsevišķi sarkanarmieši, netrūka arī bruņotu laupītāju. Visi tie bija jāmeklē un jātvarsta, jānodrošina uzticētā rajona iedzīvotājiem mierīga, pēc iespējas droša dzīve. Komandanta vara ir liela, ne vienmēr to ierobežo rīkojumi un likuma paragrāfi, daudz iespēju lemšanai tiek atvēlēts arī šīs svarīgās amatpersonas sirdsapziņai. Uzskatīsim, ka, pazīstot Arturu Jansonu kā principiālu un atbildīgu vīru, šajā ziņā viss bija kārtībā. 15. augustā Arturs Jansons tiek pārcelts, varētu teikt, paaugstināts, jo kļūst par dzimtās Cēsu pilsētas komandantu un saņem drīz arī pelnīto kapteiņa dienesta pakāpi. Ja arī augustā un septembri dienests Cēsīs prasa mazāk negulētu nakšu un nervu šūniņu zaudējuma, tad tikai tāpēc, ka šeit jau padarīts daudz "melnā darba". Toties netrūkst rūpju par mobilizācijas pavēļu pildīšanu, t.i., lai katrs jauniesaucamais noteiktā laikā ierastos savā karaspēka daļā. Dienests Cēsīs tomēr sagādāja mūsu varonim arī atslodzi un personīgus brīžus varēja apmeklēt tik mīļās "Siļķes", palīdzēt tuviniekiem ar padomu vai citādi. Šķiet, ka kapteinis Arturs Jansons aizvien paturēja prātā arī tos motīvus, ar ko saskārās Cēsu rotas formēšanas un valsts sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas laikā, un tāpēc centās iekļaut un paturēt redzes lokā izdarīgus un drosmīgus jauniešus. Skatiens viņam bija joprojām ass un vērīgs, novērtējums iegūtās kara pieredzes dēļ precīzāks. Kad pienāca trauksmes signāls un pavēle savākt katru vīru, kas spējīgs celt ieroci un doties palīgā aizstāvēt galvaspilsētu un Daugavas krastu - kapteiņa Artura Jansona komandai klausīja vēl viens Cēsu karapulks - šoreiz pilna, kaut ugunīs nebijuša bataljona sastāvā. 1919. gada 26. oktobrī tas tiek iekļauts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, ko tobrīd komandē pulkvedis Ludvigs Bolšteins, kalpakietis, Baloža brigādes štāba priekšnieks.
sagatavojusi Aina Rozeniece, _ “LV” nozares redaktore
Foto: no Cēsu Vēstures muzeja fondiem
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri 9. Rēzeknes Kājnieku pulka bataljonu komandieri Arturs Jansons (pa kreisi) un Jānis Vilhelms Kazis-Kaže. 1919. g.
Uz priekšu! Atbrīvosim Rīgu!
1998.11.12 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)
Rozeniece, Aina
-
