Sibīrijas bērni / Jura Jēkabsona atmiņas <>

Sibīrijas bērni.

Jura Jēkabsona atmiņas

Negribu analizēt to, kas šodienas paaudzei ir kā veca filma, un tas šodienas dzīvi neskar, bet ticiet, bez pagātnes izzināšanas nevar būvēt nākotne. Par baigām represijām un staļinismu vēsturē ir daudz informācijas, un tas skar ne tikai latviešu tautu, bet jebkuru nāciju, kas dzīvoja Padomju Savienībā. Esmu daudz lasījis krievu rakstniekus, kuri pārdzīvojuši kaut ko daudz drausmīgāku nekā mēs Sibīrijā (A.Solžeņicins, Giņsburga u.c.).

Par dzīvi tur, Sibīrijā, gribu pastāstīt mazliet citā gaismā, nekā bieži nākas dzirdēt; es to skatos vairāk kā pusgadsimta attālumā ar bērna acīm un izjūtām. Mūsu ģimene – māte, tēvs, vecāmāte no mammas puses, es – Juris, piecgadīgs puika, māsa Vija – 7 gadi, tikām izsūtīti 1949.gada 25.martā no Ādažu pagasta “Dump­jiem”. Pamatojums – “kulaki”. Mums bija 26 hektāru liela saimniecība, kā jebkuram vidējam zemniekam. Vecāmāte un māte bija vienkāršas darba darītājas, bet tēvs bija plostnieks uz Baltezera. Neviens mūs nebrīdināja, tikai 25. martā no rīta atbrauca zaldāti un viss. Pēc tam kaut kur ar mašīnu braucām, drīz jau atradāmies vagonā. Izvešanas dienu atceros, kad pinkšķēdams staigāju pakaļ mammai, jo nesapratu, kas notiek. Tēvs tai laikā bija darbā pie kokiem uz Baltezera, un viņš varēja izmukt, taču palika uzticīgs ģimenei. Bez viņa diez vai mēs tur izdzīvotu.

Divas stundas iedeva, lai sagatavoja­mies tālajam ceļam. Mamma paņēma līdzi šujmašīnu, savus šūšanas piederumus, šķēres. Tās vēl tagad ir mājās pie mammas māsas mantojumā. Tām varētu būt pāri par simts gadu. Praktiski jau neko nepaņēma, nedaudz drēbes. Mamma bija prasmīga šuvēja, klientu netrūka, un šujmašīna – ve­cais Zingers – tā viņai bija ļoti svarīga lieta. Ar to Sibīrijā viņa sašuva drēbes ne tikai pašiem, bet visa kolhoza un MTS (mašīnu un traktoru stacija) elitei. Tā vismaz varēja piepelnīties. Nu un man, kā to brunču un kleitu iznēsātājam, tika atkal kāda biļete uz kino ko aiziet. Arī labi.Tikām izvesti no Ropažu stacijas. Spilgti atceros tuneļus Urālu kalnos – tos man rādīja Jāņonkulis no Carnikavas, jo viņš šo to zināja no Krievijas vēstures un nedaudz prata krievu valodu. Daļēji atceros arī dzīvi vagonā. Kaut kādu ēdamo jau izsniedza vilciena apstāšanās vietās. Tur varēja arī paņemt karsto ūdeni. No vagona izlaida tikai pa vienam cilvēkam. Vagonā tualetes, protams, nebija. Pēc cietuma principa tur bija tikai “paraša” (kopējais tualetes trauks) un nāras (koka lāvas) kur gulēt. Protams, tagad es zinu no vecāku stāstījuma, kā ta­jos vagonos īsti bija, bet toreiz, piecgadīgs puika būdams, maz ko sapratu. Maija sākumā nonācām galapunktā Sibīrijā – Tomskas apgabalā, Kolpaševas rajona Čažemtovas sādžā (Sandra Kalniete arī tur dzimusi, Toguļas sādžā, apmēram 60 km no mūsējās). Tā skaitījās Galējo Ziemeļu teritorija. Atceros, ka tajā gadā tur bija plūdi un no baržas uz sādžām mūs veda ar laivu. No sākuma nometināja tur, kur bija sagatavots – pie kādām vietējām ģimenēm, pa vienai ģimenei pie katras. Krieviski no mūsējiem prata tikai daži vīrieši. Pēc apmēram pusgada izsūtīto ģimenes nometināja atsevišķi – pa divām ģimenēm vienā mājā. Ozoliņi no Carnikavas un mēs bijām vienā mājā – katrai ģimenei puse. Visas mājas bija guļbūves, bet pati sādža precīzi kā filmā “Ilgais ceļš kāpās”. Skatoties šo filmu, tajā sērijā, kur Marta ar dēlu ir Sibīrijā, es redzēju sevi ar mammu un mūsu sādžu, nobira asara...

Ar mani, starp citu, bija līdzīgs gadījums. Kā jau minēju, māte prasmīgi šuva, un viņai klientu netrūka. Reizēm man uzticēja aiznest gatavo produkciju. Tas bija ziemā, kad es aiznesu vienai sievietei kaut ko uzšūtu. Viņa man iedeva naudiņu, par kuru es tajā vakarā aizgāju uz kino, nerēķinoties ar to, ka man jāiet mājās. Laiks jau bija vēls, un mamma, paņēmusi vējlukturi, nāca mani meklēt. Satikāmies pusceļā un es nesapratu, kāpēc viņa raud....Kino jau nerādīja bieži, bet uz latviešu filmu pēc Viļa Lāča romāna “ Uz jauno krastu” sanāca visa sādža. Jau toreiz vietējie brīnījās par Latviju kā tādu un “Čūsku purva” nosusināšanu. Tas man vēl tagad asociējas ar nākamās profesijas izvēli.

Kad aizbraucām tur, tad pret mums, tā saucamajiem kulakiem, fašistiem, bija normāla attieksme. Viņi jau cilvēki saprata uzreiz, ka mēs neesam dzimtenes nodevēji, fašisti vai budži, bet gan vienkārši darba rūķi. Mēs dzīvojām ļoti draudzīgi. Sibīrijā tur dzīvoja daudzi no tiem, kas 1905.gadā Stolipina reakcijas laikā bija taigā izmesti un atstāti, pēc tam tur izlīduši līdumus un pamazām iedzīvojušies. Tāds bija arī sādžas labākais cilvēks – tēvocis Šengels, pēc tautības baltkrievs, kurš vienīgais turēja bites. Otrā vai trešā dienā pēc ierašanās viņš mums bērniem atnesa medu. Tur dzīvoja īsti sibīrieši un daudzi pirms un pēc 1917.gada apvērsuma uz Sibīriju izsūtīto cilvēku pēcteči (es apzināti lietoju vārdu “apvērsums” nevis “revolūcija”, bet tas jau ir cits laikmets un stāsts).

Tālāk manas atmiņas ir fragmentāras.

Īsti sāku apjēgt visu patiesību, kad sākās skolas gaitas. Es nezinu, kā iemācījos krievu valodu, tiešām nezinu. Tas notika pats no sevis. Bērni ļoti ātri ar vietējiem vienaudžiem sapazinās un sadraudzējās, un drīz valoda vairs nebija problēma. Nekādus nopietnus konfliktus neatceros. Protams, kaut kas jau bija, kā jau starp bērniem. Mēs bijām kādi seši, septiņi bērni. Kad sāku iet skolā, tad jau krievu valodu zināju pavisam labi. Man bija grūti ar latviešu valodu, kad atbraucu atpakaļ.

Skola Sibīrijā kā jau skola. Skatoties no vairāk kā pusgadsimta atpakaļ, ir dažādas izjūtas, bet man tur patika, un mācības grūtības nekad nesagādāja. Skolā citās klasēs bija latviešu bērni, bet es savā klasē biju vienīgais latvietis. Audzinātāja Anna Sergejevna bija ar manu mammu labās attiecībās, viņa viņai daudz šuva. Mums nebija jāiet uz skolu, kad ārā bija – 39 C0, bet to salu jau nevar salīdzināt ar šo. Tas ir kontinentāls, savādāks, sausāks.

Puikiem tas neskādēja – krievu šarkas galvā un silti. Puteņoja gan, tad gan bija kā bija. Ja uzsniga sniegs, un tas parasti notika oktobrī, tad tas nenokusa līdz marta beigām. Atkušņu un garu lietus periodu tur nebija.

Es nepaspēju Sibīrijas skolā pabeigt piekto klasi, jo mēs 1956.gada maija sākumā tikām reabilitēti un braucām atpakaļ uz Latviju. Toreiz bija jāliek eksāmeni, bet mani kā teicamnieku pārcēla uz sesto klasi bez eksāmeniem. Es nezinu, vai Latvijā bija eksāmeni, bet tur tādi bija jau no ceturtās klases.

Sibīrijā latviski savā starpā sarunājāmies visas astoņas latviešu ģimenes, taču ārpus tām – tikai krieviski. Tādi bija apstākļi. Mēs ar māsu pēc atgriešanās Latvijā kādus pāris mēnešus savā starpā runājām tikai krieviski. Uzsākot mācības Ādažu septiņgadīgajā skolā, grūtības sagādāja latviešu valoda. Nezināju, kur likt garumzīmes un komatus. Latviešu valodu es, protams, pratu, bet gramatika man bija tumša bilde. Tas viss bija problemātiski. Ādažos latviešu valodas skolotāja mammai bija laba paziņa, viņas pašas bija mācījušās skolā kopā, un mēs ar māsu gājām pie viņas vasarā uz konsultācijām (visu jūniju, jūliju un augustu).

Tad jau zināju valodu labi un mācības turpināju sestā klasē kopā ar vienaudžiem. Elektriskais apgaismojums sādžā bija tikai skolā, veikalā un pastā. Pārējie iz­mantoja petrolejas lampas un vējlukturus.

1954./1955.gadā šai ziņā jau bija jūtami uzlabojumi.1953.gada 5.martā nomira viens no pasaules visu laiku lielākajiem despotiem – J.Staļins. Ļoti labi atceros, kā skolā stāvējām ierindā un raudājām par lielā “vadoņa” aiziešanu (tā bijām audzināti). Kad atnācu mājās, tad redzēju, ka vecāmamma arī raud. Es viņai saku: “Kā nu tagad dzīvosim, maizītes nebūs, vadonis miris.”. Viņa man simboliski uzsita pa dupsi un pasniedza pirmo politmācības stundu: “Beidzot nosprādzis, maita! Mēs sagaidīsim brīvību!”

Tā arī notika, jo toreiz es nezināju, ka tikām pārvietoti (kāds apzīmējums, vai ne?) bez tiesībām atgriezties Latvijā.

Visi darba spējīgie strādāja kolhozā, jo tad kolhozi bija visā Krievijā. Tie tika dibināti arī Latvijā, jo galvenais deportācijas mērķis jau bija izveidot kolhozus un salauzt bruņoto pretošanos laukos (nestāšanās kolhozā kalpoja arī par iemeslu izsūtīšanai). Sie­vietes pārsvarā strādāja lopkopībā, vīrieši veica pārējos lauku darbus, bet ziemā vīrieši mājās nebija, viņi brauca meža darbos taigā, bet ne uz visu ziemu – uz kādiem četriem vai pieciem mēnešiem. Uz mežiem brauca tad, kad aizsala upes, jo citu ceļu  uz lieliem attālumiem ar zirgiem vienkārši nebija. No mūsu sādžas apmēram 250 km prom taigā. Uz Jaungadu viņi uz nedēļu atbrauca, ko uzskatīja, kas to ir nopelnījis par labu darbu. Tas viss bija atkarīgs no kolhoza priekšsēdētāja, bet pret latviešu darba rūķiem viņš bija ļoti labvēlīgs. Tad apmēram martā pirms ledus iešanas upēs brauca atpakaļ uz sādžu.

Visam pamatā bija sūrs un grūts darbs bez sevišķām brīvdienām. Pieaugušajiem reizi mēnesī bija jāatzīmējas komandatūrā, nedrīkstēja no sādžas iziet, ja tas nebija saistīts ar darbu. Nedrīkstēja apciemot sa­vus tautiešus vai radus pat blakus sādžās.

Kas tas bads? Problēmas nebija nekādas. Jau pirmajā gadā kolhozs katrai ģimenei piešķīra vienu sivēnu un vienu govi, kas, protams, bija jāatstrādā un jāatmaksā, bet ar to ģimenei pietika. Bet pēc gada, pēc diviem jau skaties – teļu audzina, jau otra cūka ir. Brīnījās vietējie: “Vot latiši, što za narod, nu što za narod!” (“Lūk, latvieši, kas par tautu, nu kas par tautu!”) Tas tā labsirdīgi.

Mums bija sava dzīve, it sevišķi vasarā. Kaut kāda zemīte tika iedota, tās tur netrūka, tikai viss bija jāapstrādā ar rokām, t.i., ar lāpstu un kapli. Kartupeļus jau nevagoja, tikai ķepa (kaplis). Kad Mārtiņonkulis no Babītes uzmeistaroja spīļarklu kartupeļu vagošanai, tad tas bija zināms apvērsums kartupeļu audzēšanā. Kūtsmēsli praktiski netika izmantoti, zemi vietējie nemēsloja, jo tā tāpat bija auglīga. Latvieši tur sāka to ierādīt, kas, ko un kā, jo šogad uzara tur, nākamgad citur – veidojās augu seka. Ļoti auglīga visa tā lieta.

Tikai pēc Staļina nāves parādījās kaut kas jauns – kartupeļu rokamās mašīnas (vai nu no Somijas vai no Zviedrijas). Kāpurnieku traktori – tie gan bija. Tad jau bija savādāk pēc piecdesmit trešā gada.

Kad mēs atbraucām atpakaļ uz Latviju, vēl divi brāļi bija līdz uz šejieni – tas rāda dzīves līmeni tur un savstarpējās attiecības. Es atceros, ka nākošā pavasarī mam­mas māsa atsūtīja mums sēklas, starp tām arī salātu sēklas. Pārējais dārzā viņiem auga viss tas pats, kas šeit Latvijā, izņemot ābeles un citus augļu kokus, kas Sibīrijā izsala, bet par salātiem vietējie brīnījās: “Što za ļudji takuju travu kušajut!” (“Kas par cilvēkiem, tādu zāli ēd!”). To gan viņi nezināja, kas tas ir, bet jau nākošajā gadā visa sādža audzēja salātus. Jāpiezīmē, ka tur cilvēki savā starpā dalījās ar to, kas nu kuram bija. Atceros to brīdi, kad pienāca pirmā paciņa ar Latvijas labumiem – konfektes, cepumi, žāvēti āboli un tamlīdzīgas lietas. Es starp vienaudžiem tad biju karalis. Sīpolus tur audzēja dārzos, bet brīvā dabā auga savvaļas ķiploki – kā loki, bet to saknes arī izmantoja. Dārzeņi auga visi, augļu kokiem klimats par skarbu, toties upenes un jāņogas bija pilnas ezermalas. Ziemā temperatūra dažkārt noslīdēja zem – 40 C0 grādiem, bet tas nebija bīstami, tas līdzinājās mūsējiem apmēram ­25 C0, jo Latvijā ir daudz lielāks mitrums. Interesanti, ka tur ievogas lasīja, kaltēja un mala kā ārkārtīgi vērtīgu lietu. Vecāmāte vēl pīrāgos cepa. To viņa iemācījās no sibīriešiem. Ievogas ievāca tāpat kā pīlādžus, gandrīz tad, kad ogas jau nobriedušas krīt zemē. Tās salu nesagaida, bet ir lielas, nevar salīdzināt ar mūsējām. Upenes un jāņogas savvaļā. Bija, kas arī pie mājām ieaudzēja. Vēl interesanti priekš vietējiem likās tas, ka latvieši sienu lika zārdos. Siena zārdošanu tur nepazina, jo nebija jau vajadzības – klimats kontinentāls. Mēs arī vairs tur nelikām zārdos, tikai kaudzēs, jo nebija jau tādi laika apstākļi. Ja uznāca kāds lietus, tad viņš uznāca dienu, divas un viss. No deviņu gadu vecuma vasarā veselu mēnesi pavadīju zirga mugurā pie siena novākšanas. Bija tāds paņēmiens, ka ne­lielas siena gubiņas vilka klāt pie vietas, kur vīri izveidoja lielas siena kaudzes. Siena laikā tālajās pļavās (apmēram 20 km no sādžām) dzīvojām no siena uzmeistarotās būdās – šalašos, kuras bija līdzīgas lieliem zārdiem. Pēc PSRS ilggadējā despota J.Staļina nāves 1953.gada martā Padomju Savienībā sākās zināms liberalizācijas process, kurš vēlāk ieguva tā saucamo “ Hruščova atkušņa” nosaukumu. Vispirms tas raksturīgs ar ilgu gadu represijās cietušo atbrīvošanu no ieslodzījuma vietām un nometinājuma. Mūsu ģimeni atbrīvoja 1956.gada janvārī pēc mātes uzrakstītā iesnieguma. Maijā izbraucām no turienes, bet Latvijā iebraucām jūnija sākumā. Mūsu divu ģimeņu prombraukšanas dienā Čajas upes krastā mūs pavadīja viss kolhozs, un kolhoza priekšsēdētājs centās pierunāt manu tēvu un māti palikt, apsolot uzcelt jaunu guļbūvi.

Atgriezāmies Ādažos. Mūsu māju, tāpat kā parasts, bija pārņēmis kolhozs. Kādas pāris nedēļas padzīvojām pie mam­mas māsas, bet pēc tam Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kukiels panāca to, ka mūsu mājā kolhozs atbrīvoja divas istabas. No ku­rienes mūs izveda, tās arī dabūjām atpakaļ. Vecāmamma tur vēl maizi cepa. Pret mums bija laba attieksme. Kolhoza priekšsēdētājs Kukiels pēc tautības bija baltkrievs, kara laika vecis, bet ar normālu izpratni par visu notikušo (par viņu var atrast ziņas grāmatā par A. Kaulu). Esmu pabeidzis Ādažu septiņgadīgo skolu, pēc tam Mālpils Hidromeliorācijas tehnikumu, pēc tam bija dienests armijā, tālāk sekoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Kad biju Kazahijā studentu vienībā, bija vēlēšanās aizbraukt apskatīties tās vietas – tur vairs nebija tālu, bet es nedrīkstēju braukt. Es strādāju par meistaru, pie manis bija studentu nauda, un es nedrīkstēju. Tādi bija tie noteikumi 1968.gadā. Un tā es arī neaizbraucu. Tagad tur ir Tomskas apgabala sanatorija, līdzīga Ķemeriem, sabūvēti lieli kompleksi. 

No 1970.gada līdz 1990.gadam strādāju par pedagogu Mālpils tehnikumā. Darbs pamatā ar krievu plūsmu, ar latviešu plūsmu bija maza saskare, tur Jaunslavietis ņēmās. Ar krievu valodu man problēmu ne­bija, varēju lasīt un tulkot jebko – speciālo, normatīvo literatūru vai daiļliteratūru – visu sapratu. Vēl šodien labi saprotu baltkrievu valodu, ukrainiski – runāt nē, bet saprast saprotu. Tā kā tai ziņā muļķības jau ir tās, ka šodienas jaunatne spriež: “Priekš kam man tā krievu valoda.” Jebkura valoda ir bagātība.

Uzskatu sevi par mālpilieti kopš 1957.gada. Šeit dzīvo visi mani bērni un mazbērni. Man ir daudz ko stāstīt un tas, ko esmu pašlaik atcerējies, ir romantiskas bērna atmiņas, bet tādas nu tās ir. Dzīve patiesībā bija daudz sūrāka, es daudz ko toreiz ne­sapratu, bet cilvēcīgā puse no vietējiem bija apbrīnojama. No astoņām ģimenēm, kas bijām vienā sādžā, esam palikuši vairs tikai septiņi cilvēki, pārējie jau ir miruši.

Ar Juri Jēkabsonu sarunājās

un viņa stāstījumu apkopoja

Baiba Lippe

* 2012.g.

Skolā Sibīrijā, J.Jēkabsons 4.klasē (3.rindā, 1. no labās) ap 1954./55. gadu

J. Jēkabsons (1. no labās) ar vecomāti, brāli un

māsu Sibīrijā ap 1953.gadu

=