Juris Latiševs
Kopīga valoda atrasta1987.10.03 Darba Balss (Rīgas rajons)
Ansone, A.
Kopīga valoda atrasta
Jaunajiem skolotājiem ne allaž izdodas nodibināt pareizo kontaktu ar audzēkņiem. Lai to panāktu, noteicošā ir pedagoga stāja, korekta attieksme, bet galvenais spēja ieinteresēt kopīgam mācību darbam, saturīgiem ārpus klases pasākumiem. Ādažu vidusskolas fizikas skolotājs Juris Latiševs, kam iesācies otrais mācību gads to pratis izdarīt. 
Viņa audzināmās devītās klases meitenēm un zēniem ļoti gribējās pašiem savu atskaņotāju, lai varētu klausīties mūzikas ierakstus, padejot. Naudu nolēma nevis izdiņgēt no vecākiem, bet paši nopelnīt, strādājot pie šefiem agrofirmas dārzniecībā. Tā arī izdarīja. Kāroto mūzikas iekārtu pirkt nevajadzēja, to saņēma kā balvu par labām sekmēm un aktīvu sabiedrisko darbu. Arī vasarā nedzīvoja dīkā, bet katrs atrada spējām piemērotu darbu agrofirmā. Ekskursiju uz Kingisepu, kurā devās pēc paveiktā, tāpat piešķīra par čaklumu. Nu var sapņot par tālāku braucienu un nopelnītos līdzekļus krāt tam. Ceļojuma mērķis jau izdomāts - nākamā vasarā vajag Kaukāzu ieraudzīt. Tālab ir vērts pacensties mācībās, čakli pastrādāt rudens talkās. Galvenais ir atrast kopīgu mērķi, tad saprašanās nodrošināta. Kad vajadzēja sagatavot kabinetu jaunajam mācību gadam, skolēni labprāt nāca palīgā. Klausījāmies mūziku un strādājām līdz vēlai naktij, pedagogs pastāstīja vidusskolas pieņemšanas laikā. Paša sastrādātās rokas apliecināja vārdu patiesīgumu. Klases audzināšanā Jurim labs palīgs ir viņa dzīvesbiedre Maija. Abiem kopā jaunajai ģimenei aprūpējami un labos tikumos mācāmi trīs mazuļi. Tālab gudra pedagoģija nepieciešama gan mājās, gan skolā. Ja ir pietiekami mīlestības pret izvēlēto profesiju un gribas strādāt, tad sekmes neliek gaidīt.
A. Ansone
* Darba Balss / 03.10.1987
📗 📘 📙
📗 📘 📙
 |
| 2017.g. |
📗 📘 📙
📗 📘 📙
ERNA PUMPURE
skolotāja, kas darbam veltījusi 55 gadus
Erna Pumpure dzimusi Rīgā 1924. gada 4. septembrī. Erna Pumpure ir mācījusies Rīgas Beverīnas 41. pamatskolā un Bekeres ģimnāzijā, kura atradās Stabu ielā. Beigusi Alūksnes ģimnāziju un 3 kursus LVU Filoloģijas fakultātē.
Precējusies. Ir meita Liāna Pumpure, kura ir skolotāja un direktora vietniece mācību darbā Ādažu pagasta vidusskolā.
Strādājusi trīs vietās: Stāmerienā, Inčukalnā un Ādažos. Ernas Pumpures bijušās kolēģes atzīst, ka skolotāja ir bijusi prasīgs, atsaucīgs, izpalīdzīgs, sirsnīgs un taisnīgs cilvēks. Bijušie skolēni ir izjutuši stingrību, pieklājību, mīļumu un sirsnību no skolotājas puses, kuru viņi augstu novērtē un izprot. Vairāki audzēkņi tieši skolotājas ietekmē izvēlējušies kļūt par pedagogiem.
Par panākumiem mācību un audzināšanas darbā un aktīvu dalību sabiedriskajos pasākumos skolotāja Erna Pumpure 1969. gada 26. septembrī saņēmusi Latvijas PSR Izglītības ministrijas goda rakstu. 1971. gada martā viņa saņēma Rīgas rajona TIN Goda Rakstu. 1979. gada 5. decembrī par ilggadīgu darbu saņem medaļu “Darba veterāns”.
Par labiem sasniegumiem darbā saņemtas arī vairākas citas atzinības. Par savu darbu Ādažos skolotāja saņēma Ādažu pagasta padomes atzinības rakstu.
Skolēniem Erna Pumpure novēl patiesu izpratni par izglītības turpmāko nozīmi viņu dzīvēs.
Ādažu vidusskola
Sagatavoja 11.A klases skolniece Ilze Drošprāte
Konsultante: skolotāja Liāna Pumpure
📗 📘 📙
Anna Deniškāne
krievu un latviešu valodas skolotāja
mazākumtautību klasēs
mazākumtautību klasēs
Anna Deniškāne ir dzimusi skaistā vietā, pašā Latgales viducī, Preiļos 1955. gadā dziļā ziemā.
Lai gan senču senči nākuši no tālās Francijas, mazā Anna labi jūtas Latgalē. Dabas skaistums - blakus mājām aug trīs simtgadīgi ozoli, liepa, bērzs un milzīga apse, kā arī necilās upītes Savankas jautrā čalošana - rosina mazajā Annā bagātīgu iztēli.
Bērns aug harmonijā ar sevi, dabu un pasauli. Meitene ir trešais bērns ģimenē. Mamma ar tēti no rīta līdz vēlam vakaram ir aizņemti darbā, tāpēc mazo māsiņu vairāk pieskata un arī lutina brālis Jānis, kurš ir 7 gadus vecāks, tātad īsta autoritāte. Jāņa pozitīvā domāšana ir ietekmējusi Annas izaugsmi par krietnu cilvēku. Zēns daudz lasa, interesējas par vēsturi, ģeogrāfiju, viņam ir lieliska atmiņa. Mazā māsa iesūc sevī šīs brāļa zināšanas un cenšas viņam līdzināties.
Pirmā skola ir Līdumnieku četrklasīgā pamatskola. Skolā bērnu nav daudz, divi skolotāji mazajā skoliņā tiek galā ar visu priekšmetu mācīšanu. Skolotāju pāris Putini saskata mazajā Annā vēlmi ne tikai mācīties, bet arī iesaistīties pašdarbībā. Tāpēc meitene labprāt dejo, runā dzejoļus, dzied. Skola kļūst tikpat mīļa kā mājas. Anna jūt, ka ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem patīk kārtīgi padarīts darbs, tāpēc cenšas visu veikt glīti un kārtīgi.
Pēc 4 gadiem jāsaka ardievas mazajai Līdumnieku skoliņai un jādodas uz tālo ( 10 km no mājām ) Riebiņu astoņgadīgo skolu. Meitene sākumā jūtas pavisam nedroši, jo skola ir liela, tajā mācās ne tikai latviešu bērni, bet ir arī krievu plūsmas skolēni. Bet pamazām pierod, mācības padodas labi, skolotāji ne reizi vien papaijā galviņu un paslavē. Skolniecē rodas vēlme pašai kļūt par skolotāju. Ar mīļumu A. Deniškāne atceras gan savus pirmos skolotājus Putinus, gan astoņgadīgās skolas skolotājus Piļku, Daugavieti, Staričenoku, Silu, Kavinsku, Adamoviču un citus.
8.klasē viņa kādā no raidījumiem izdzird pa radio, ka var piedalīties konkursā
„Mana nākamā profesija ”, aizsūta uz radio konkursu savu domrakstu un pēc kāda laika nejauši dzird pa radio nosaucam savu vārdu, uzvārdu un skolu. Skan fragmenti no sacerējuma, tie tiek komentēti un paziņots, ka tas ir viens no labākajiem darbiem. Lauku meitenei, kurai līdz Rīgai ir gandrīz 250 km, tā ir pirmā lielā uzvara. Liekas neticami, ka tā ir viņa, kas ir tik augsti novērtēta. Kā apstiprinājumu dzirdētajam, pastnieks pēc kāda laika atnes Izglītības Ministrijas Goda rakstu.
Mācības tiek turpinātas Preiļu 1. vidusskolā. Lai gan lielākā interese ir par valodām, meitene nolemj apmeklēt fakultatīvo kursu fizikā. Liekas, ka vajag taču piespiest sevi darīt arī to, kas ne pārāk saista. Fiziku pasniedz skolotāja Bleiva, kura mierīgi un nosvērti izskaidro eksakto priekšmetu būtību.
Valodas tomēr gūst virsroku. Saista literatūra, gan latviešu, gan krievu, gan vācu. Skolotāji Lustika, Dumpe, Butters nostiprina tos pamatus, kas ir ielikti jau astoņgadīgajā skolā un mudina apgūt visu vēl vairāk, dziļāk, pamatīgāk. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā otro gadu ir atvērta jauna nodaļa, kura piedāvā kļūt gan par krievu valodas, gan arī par latviešu valodas skolotāju mazākumtautību skolās. Savu skolotāju mudināta, Anna dodas studēt tieši uz šo nodaļu.
Jauna pasaule, jauni draugi, jaunas zināšanas. Kurss ir liels, tas apvieno gan krievu - latviešu, gan krievu - angļu, gan krievu - vācu grupas. Grupas meitenes ir draudzīgas, kurators Žukovs – īsta autoritāte. Tiek veidota dokumentālā filma, kuras pamatdoma, ka ir iespējams sagatavot skolotājus, kuri apgūst divas, tajā laika tik aktuālas specialitātes. Atbildība liela, jācenšas... Pasniedzēji prasīgi, paši eksperimentē, mācot šādu grupu.
Gan pirmā prakse Gulbenē, gan otrā prakse Jaunpiebalgā nostiprina pārliecību, ka darbs skolā saista. Skolotāja Leimane Jaunpiebalgā uztic savas gudrības labās 11. klases audzināšanai.. Paldies par šādu uzticēšanos Jums, Skolotāj! Paldies jums, vienpadsmitie!
Pirmā darba vieta – Cēsu rajona Ieriķu astoņgadīgā skola. Te ir jānostrādā noteiktie 3 gadi. Kolektīvs uzņem draudzīgi un labestīgi. Bērni ir mīļi un cenšas mācīties, negrib sāpināt savu jauno skolotāju. Arī vecāki atbalsta. Raizes sākumā sagādā darbs Cēsu vakarskolas Ieriķu konsultāciju punktā, jo tur dodas mācīties cilvēki, kuriem dzīves pieredze ir daudz lielāka nekā jaunajai skolotājai. Bet bailēm lielas acis. Vakarskolā skolēni ir gan vecāki, bet mācībās veicas kā nu kuru reizi. Līdz ar to strādāt ir interesanti un neparasti, jo šeit izpaužas pieaugušo cilvēku attieksme pret mācībām, darbu, dzīvi.
Ieriķu skola kļūst pavisam tuva, bet .. ir liela problēma. Jaunajiem skolotājiem nav kur dzīvot, jāīrē istaba privātmājā. Kad tiek piedāvāts darbs un dzīvoklis Allažos, darba gaitas tiek turpinātas Rīgas rajona Allažu astoņgadīgajā skolā. Allaži paliks atmiņā ar savu atvērtību, cilvēcību, sapratni. Darbs pirmajā klasē. Ir tik aizraujoši vērot, kā veidojas maza cilvēka personība.
1985/86. mācību gads tiek sākts Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgajā skolā. Viens gads vecajā skolā, vēlāk jaunajā vidusskolā, Gaujas malā, kur tapusi skaista Gaismas pils. Jaunā vidusskola kļūst par darbavietu, kurā aizvadīti 20 darba gadi, tiek audzināta jau piektā izlaiduma klase. Šajā laikā tiek uzsāktas un pabeigtas studijas maģistratūrā. Skolā paralēli krievu valodas kā svešvalodas mācīšanai tiek arī vākti materiāli par Ādažu skolas vēsturi, veidotas gada grāmatas, foto sesijas par aktuālajiem skolas notikumiem.
Lai gan senču senči nākuši no tālās Francijas, mazā Anna labi jūtas Latgalē. Dabas skaistums - blakus mājām aug trīs simtgadīgi ozoli, liepa, bērzs un milzīga apse, kā arī necilās upītes Savankas jautrā čalošana - rosina mazajā Annā bagātīgu iztēli.
Bērns aug harmonijā ar sevi, dabu un pasauli. Meitene ir trešais bērns ģimenē. Mamma ar tēti no rīta līdz vēlam vakaram ir aizņemti darbā, tāpēc mazo māsiņu vairāk pieskata un arī lutina brālis Jānis, kurš ir 7 gadus vecāks, tātad īsta autoritāte. Jāņa pozitīvā domāšana ir ietekmējusi Annas izaugsmi par krietnu cilvēku. Zēns daudz lasa, interesējas par vēsturi, ģeogrāfiju, viņam ir lieliska atmiņa. Mazā māsa iesūc sevī šīs brāļa zināšanas un cenšas viņam līdzināties.
Pirmā skola ir Līdumnieku četrklasīgā pamatskola. Skolā bērnu nav daudz, divi skolotāji mazajā skoliņā tiek galā ar visu priekšmetu mācīšanu. Skolotāju pāris Putini saskata mazajā Annā vēlmi ne tikai mācīties, bet arī iesaistīties pašdarbībā. Tāpēc meitene labprāt dejo, runā dzejoļus, dzied. Skola kļūst tikpat mīļa kā mājas. Anna jūt, ka ne tikai vecākiem, bet arī skolotājiem patīk kārtīgi padarīts darbs, tāpēc cenšas visu veikt glīti un kārtīgi.
Pēc 4 gadiem jāsaka ardievas mazajai Līdumnieku skoliņai un jādodas uz tālo ( 10 km no mājām ) Riebiņu astoņgadīgo skolu. Meitene sākumā jūtas pavisam nedroši, jo skola ir liela, tajā mācās ne tikai latviešu bērni, bet ir arī krievu plūsmas skolēni. Bet pamazām pierod, mācības padodas labi, skolotāji ne reizi vien papaijā galviņu un paslavē. Skolniecē rodas vēlme pašai kļūt par skolotāju. Ar mīļumu A. Deniškāne atceras gan savus pirmos skolotājus Putinus, gan astoņgadīgās skolas skolotājus Piļku, Daugavieti, Staričenoku, Silu, Kavinsku, Adamoviču un citus.
8.klasē viņa kādā no raidījumiem izdzird pa radio, ka var piedalīties konkursā
„Mana nākamā profesija ”, aizsūta uz radio konkursu savu domrakstu un pēc kāda laika nejauši dzird pa radio nosaucam savu vārdu, uzvārdu un skolu. Skan fragmenti no sacerējuma, tie tiek komentēti un paziņots, ka tas ir viens no labākajiem darbiem. Lauku meitenei, kurai līdz Rīgai ir gandrīz 250 km, tā ir pirmā lielā uzvara. Liekas neticami, ka tā ir viņa, kas ir tik augsti novērtēta. Kā apstiprinājumu dzirdētajam, pastnieks pēc kāda laika atnes Izglītības Ministrijas Goda rakstu.
Mācības tiek turpinātas Preiļu 1. vidusskolā. Lai gan lielākā interese ir par valodām, meitene nolemj apmeklēt fakultatīvo kursu fizikā. Liekas, ka vajag taču piespiest sevi darīt arī to, kas ne pārāk saista. Fiziku pasniedz skolotāja Bleiva, kura mierīgi un nosvērti izskaidro eksakto priekšmetu būtību.
Valodas tomēr gūst virsroku. Saista literatūra, gan latviešu, gan krievu, gan vācu. Skolotāji Lustika, Dumpe, Butters nostiprina tos pamatus, kas ir ielikti jau astoņgadīgajā skolā un mudina apgūt visu vēl vairāk, dziļāk, pamatīgāk. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā otro gadu ir atvērta jauna nodaļa, kura piedāvā kļūt gan par krievu valodas, gan arī par latviešu valodas skolotāju mazākumtautību skolās. Savu skolotāju mudināta, Anna dodas studēt tieši uz šo nodaļu.
Jauna pasaule, jauni draugi, jaunas zināšanas. Kurss ir liels, tas apvieno gan krievu - latviešu, gan krievu - angļu, gan krievu - vācu grupas. Grupas meitenes ir draudzīgas, kurators Žukovs – īsta autoritāte. Tiek veidota dokumentālā filma, kuras pamatdoma, ka ir iespējams sagatavot skolotājus, kuri apgūst divas, tajā laika tik aktuālas specialitātes. Atbildība liela, jācenšas... Pasniedzēji prasīgi, paši eksperimentē, mācot šādu grupu.
Gan pirmā prakse Gulbenē, gan otrā prakse Jaunpiebalgā nostiprina pārliecību, ka darbs skolā saista. Skolotāja Leimane Jaunpiebalgā uztic savas gudrības labās 11. klases audzināšanai.. Paldies par šādu uzticēšanos Jums, Skolotāj! Paldies jums, vienpadsmitie!
Pirmā darba vieta – Cēsu rajona Ieriķu astoņgadīgā skola. Te ir jānostrādā noteiktie 3 gadi. Kolektīvs uzņem draudzīgi un labestīgi. Bērni ir mīļi un cenšas mācīties, negrib sāpināt savu jauno skolotāju. Arī vecāki atbalsta. Raizes sākumā sagādā darbs Cēsu vakarskolas Ieriķu konsultāciju punktā, jo tur dodas mācīties cilvēki, kuriem dzīves pieredze ir daudz lielāka nekā jaunajai skolotājai. Bet bailēm lielas acis. Vakarskolā skolēni ir gan vecāki, bet mācībās veicas kā nu kuru reizi. Līdz ar to strādāt ir interesanti un neparasti, jo šeit izpaužas pieaugušo cilvēku attieksme pret mācībām, darbu, dzīvi.
Ieriķu skola kļūst pavisam tuva, bet .. ir liela problēma. Jaunajiem skolotājiem nav kur dzīvot, jāīrē istaba privātmājā. Kad tiek piedāvāts darbs un dzīvoklis Allažos, darba gaitas tiek turpinātas Rīgas rajona Allažu astoņgadīgajā skolā. Allaži paliks atmiņā ar savu atvērtību, cilvēcību, sapratni. Darbs pirmajā klasē. Ir tik aizraujoši vērot, kā veidojas maza cilvēka personība.
1985/86. mācību gads tiek sākts Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgajā skolā. Viens gads vecajā skolā, vēlāk jaunajā vidusskolā, Gaujas malā, kur tapusi skaista Gaismas pils. Jaunā vidusskola kļūst par darbavietu, kurā aizvadīti 20 darba gadi, tiek audzināta jau piektā izlaiduma klase. Šajā laikā tiek uzsāktas un pabeigtas studijas maģistratūrā. Skolā paralēli krievu valodas kā svešvalodas mācīšanai tiek arī vākti materiāli par Ādažu skolas vēsturi, veidotas gada grāmatas, foto sesijas par aktuālajiem skolas notikumiem.
Projekta vadītāja informātikas skolotāja Sarmīte Savicka
📗 📘 📙
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru