trešdiena, 2015. gada 7. janvāris

Basketbols #

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Laukumā "9.maija" un "Ādažu" vienības

Čempionāts uzņem gaitu
1984.11.12 Rīgas Balss
SARGUNS, J.
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Ādažu Sporta kompleksā / 20.gs.80. gadi
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
"Ādaži" sacenšas ar "Ķekava" komandu

REPUBLIKAS KAUSIEM – JAUNI ĪPAŠNIEKI
1983.03.28 Rīgas Balss
Sarguns, J.
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Par republikas kausa īpašniekiem kļuva "Ādažu"basketbolisti, kuri finālā pieveica RMI vienību. Attēlā: finālspēles moments

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Roberts Štelmahers (Bonus) Ziedonim Jansonam (Ādaži-Interlatvija): "Es viņam pat nepieskāros...". Pie zemes Ainārs Brīdiņš
Ar vienu kāju finālā
1993.03.09 Diena
Ivo Jirgens
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀

05.04.1994



Metropole / 22.04.1994

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Tipisks "Lainera" un "VEF-Ādaži" spēles moments

Kaut kas no Eiropas līmeņa
1994.02.10 Diena
Ivo Jirgens
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀


Polzelē gandrīz kā Ādažos 
Ivo Jirgens 
Dienas speciālkorespondents Polzele
 
Lai nezinātājs saprastu, kas ir Polzele, kur Eiropas kausa izcīņas otrās kārtas maču ar KK Kovino tehna vakar vēlu vakarā aizvadīja Bonus basketbolisti, varētu vilkt paralēles starp Slovēnijas kalnu ciematiņu (mazpilsētu) un Ādažiem. No ģeogrāfiskā viedokļa tik pat neievērojamā vietā pusstundas braucienā no tuvākās lielpilsētas Ceļes (gluži kā Ādaži no Rīgas), kur komanda mitinājās, savu mājokli atradusi viena no labākajām (trešā labākā) valsts basketbola vienībām, un tieši sporta nams ir viena no ievērojamākajām vietām Polzelē. Hallē, kur balkonos vietas ir aptuveni tūkstotim skatītāju, mačus aizvada arī vietējā volejbola un handbola komanda. Jau Bonus treniņa laikā bija jāsecina, ka pat bez vietējo fanu klātbūtnes zāle ar saukļiem un neskaitāmajām reklāmām rada respektu. Bonus treniņus vēroja arī vietējo «spiegu» brigāde, pirmā mača varoni horvātu Petranoviču ieskaitot. Mūsu komandas sastāvu joprojām vajā nelaimes. Nopietni savainotajiem Šnepam un Vecvagaram (pēdējais no viņiem gan atbraucis komandai tikai līdzi) dienu pirms mača pievienojās arī Melderis ar 39 grādu temperatūru. Vakar tā jau bija normāla, tomēr tas, vai Aigars varēs spēlēt, tobrīd vēl nebija skaidrs. Sidjakina rīcībā palikusi vairs tikai astoņi spēlētāji. Turklāt Mārtiņa Eniņa pirmais nopietnais mačs Bonus sastāvā bija piektdienas spēle ar Latvijas izlases kandidātiem.

Sergejs Antipovs - pirmajā mačā labākais no bonusiešiem

Polzelē gandrīz kā Ādažos
1994.10.05 Diena
Ivo Jirgens
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀


no labās J. Balodis




🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Ārzemju braucienā




* Darba Balss / H.Jurčenoka raksts "Vērtību gūst ceļamaize"/ 24.06.1982"

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
* Darba Balss / 22.01.1994

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
* Darba Balss / Sports / 23.11.1976
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀



Treneris Purkalns

Ādažnieka J. Visocka metienu cenšas traucēt «Ķekavas» komandas basketbolists J. Birznieks.

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀

* Darba Balss "Kā tiek pie sensācijas" / 13.08.1981

* Darba Balss / 13.08.1981

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
sabiedrībai, piedaloties vēl citām basketbolā ieinteresētām organizācijām, firmām. - Kur var iegādāties kluba akcijas? 
- Nāks laiks - nāks padoms. Pagaidām šo ieceri 
esam kopuši tikai dažus mēnešus... 
Vēl atliek atgādināt, ka ādažnieki 1993. gada meis 
tarsacīkstēs izcīnījuši trešo vietu, 1994. gadā bijuši 
piektie, bet 1992. gadā - sestie. Vai nebūtu laiks pa 
celties augstāk?

* Neatkarīgā Cīņa / 01.12.1994

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
* Darba Balss "Kā tiek pie sensācijas" / 13.08.1981



no kreisās: I.Miglinieks un E.Valeiko

Ar bumbu K.Tjarve

🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀

Gribam jūs iepazīstināt ar Latvijas labākajām basketbola komandām. Šīs tikšanās aizsāk Metropole (Ādaži) - klubs, kuru mūsu groza bumbā var uzskatīt par gluži jaunu. Taču - ne biklu iesācēju...
Visiem kopā nofotografēties reti kad ir laika. Klubs «Metropole» mirkli pirms sacensības ar «SWH/Brocēni» basketbolistiem.
Pirmajā rindā (no kreisās): Andris Kivičs, Igors Miglinieks, Ziedonis Jansons, Ivo Pūce.
Otrajā rindā: Ainārs Brīdiņš, Aigars Vītols, ārsts Atis Grundmanis, Uvis Helmanis, menedžere Liene Višņēvica, Uldis Višņēvics, treneris Pēteris Višņēvics, Aigars Bernāts, Stefānija Niksone, Kertiss Niksons, Šons Ferguss, Uno Karlsons un izpilddirektors Kārlis Tjarve.

* NRA / 01.12.1994

1994.12.01 Neatkarīgā Cīņa
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
no kreisās: U.Helmanis, treneris P.Višņevičs

1993.g. Latvijas čempionātā:
I   - BK Brocēni,        
II  - Bonus,                 
III - Ādaži/Interlatvija
 
1995.g. Latvijas čempionātā:
I    - SWH/Brocēni,    
II   - Bonus,                
III  - Metropole/Ādaži

Kopā ar komandu V.Kamšs; A.Kauls; A.Zabello

Medaļai otro pusi kaļ «Ādažos» 

PĀRSTEIGUMS SEZONAS GARUMĀ * TĀ SACERĒJA FANFARU MŪZIKU * KOMANDĀ NAV SPORTISTU • VIRKNĒJUMS * KUR RODAS BASKETBOLA NEGAUSĪBA? * JA NEBŪS SPĒKA — NENOTURĒSIES * VAI 35 GADI IR VETERĀNA VECUMS? * ČEMPIONU MEDAĻU SAKAUSĒJUMS 

Ko nu vairs šodien par  tādām nieka lietām kā republikas meistarsacīkstes nopietni noņemties ... Ir daudz svarīgākas, ievērojamākas sacensības, visaugstākā meistarība vērojama kā televizoru ekrānos tā arī klātienē. Pašmāju mačiem laiku un emociju tērēt diezin vai lr vērts. Ne tajos īsta spraiguma, ne prasmes, ne skanīgu titulu. Sporta pasākumu plāns tādas sacensības tomēr paredz? Nu, tad lai rit savā nodabā! Esam kļuvuši izlutināti. Pavīpsnāt vien zinām, kad reizumis dažs ilggadējs līdzjutējs ar nopūtu atceras: «Jā, kādreiz uz republikas čempionāta galvenajiem mačiem lieku biļetīti meklēja čaklāk nekā tagad uz Sporta pili.» Taču tās nav pasakas. Tad kāpēc savulaik tā ir noticis? Varbūt skatītāji bija mazprasīgāki? Vai spēlētāju meistarība augstāka? Protams, nē! Vairāk bija vienīgi entuziasma — kā tribīnēs, tā laukumā. Skatītāji saistošas cīņas veicināšanai var darīt daudz, tomēr spraiguma dzirksts par liesmu uzpūšama vispirms pašiem sportistlem. Ar vēlēšanos atdot uzvarai visu, ko proti, ar apņēmību celt sava kolektīva prestižu. To joprojām gaida arī skatītājs un, ja nespēj sagaidīt, tad zaudē ticību un novēršas no sacensībām. Taču — lai paliek «Reiz bija . . .». Ir arī šodien, vajag tikai ieskatīties. Par Latvijas PSR 1980. gada čempioniem basketbolā kļuva kolhoza «Ādažl» sportisti. 

Tas bija pārsteigums sezonas garumā. Protams, pastarīšos «Ādažus», pērnā gada bronzas medaļu ieguvējus, neviens netaisījās ieskaitīt. Kā šāgada zelta medaļu pretendentus vispirms gan minēja citus — ASK, kas republikas sacensībām bija pieteicis gandrīz pilnu meistarsastāvu, ar aktīvajiem meistariem bagātās studentu komandas. Kolhoznieku izredzes tik augstu nevērtēja, kaut arī «Ādažos» strādā ne viens vien bijušais meistarkomandas basketbolists. Startā «Ādaži» guva veselu virkni uzvaru, arī spēlējot ar ASK. Taču vēl bija gaidāmas cīņas ar studentiem, bet, sacenšoties ar karavīriem, panākumu deva ne tikai pašu spēks, arī melstarsastāva negribīgā spēle.

Gan jau viss nostāsies savās īstajās vietās .. . Pēc pirmā riņķa «Ādažiem» bija astoņas uzvaras, arī spēlēs ar LVFKI un RPI. Zaudēts vienīgi Liepājā — «Sarkanajam metalurgam». Bet otrais riņķis ritēs pēc ilga pārtraukuma. Gan jau, gan meistari sasparosies un apsteigs kolhozniekus . . . Čempionu godu «Ādažl» sev nodrošināja jau vairākas spēļu kārtas pirms sacensību nobeiguma. Arī tad vēl kolhoza komanda cīnījās nevis pienākuma dēļ, bet pēc basketbolista sirdsapziņas. «Marka» tika izturēta līdz galam, un vērtīgākos apbalvojumus saņēma tiešām tie, kas tos pelnījuši visvairāk. Par to pēc redzētā šaubu nebija nevienam. Sacensību nobeiguma parādē «skanēja uzvaras fanfaras», kad vaicāju Raimondam Karnītim, kā, viņaprāt, ādažniekiem izdevies šo mūziku sacerēt. TTT vadītājs, šķiet, basketbolam visuzticīgākais arī kā skatītājs un vērtētājs visdažādākā ranga sacensībās — ne tikai par «lielo sportu» priecājoties.
— «Ādaži» ir teicami sagatavoti kā kolektīvs, spēlētāji cits citu labi pazīst. Var redzēt, ka veikts rūpīgs treniņdarbs, komanda gatavojusies ikvienai spēlei. Izpaužas visnopietnākā attieksme pret republikas meistarsacīkstēm. Turpretī citas, pēc spēlētāju virknējuma šķietami spēcīgakas vienības (ASK, LVFKI, RPI) par uzvaru juta krietni mazāku atbildību. Meistarkomandu pārstāvji šajos kolektīvos vairāk domāja par savu gatavošanos PSRS meistarsacīkstēm, nepiedalījās visās republikas čempionāta cīņās. Veiksmīgas spēles mijās ar nevarīgām. Toties ādažnieki sasniedza stabilitāti visā čempionāta gaitā, cīnījās ikvienas spēles epizodēs, tā arī krājot nebūt ne viegli izcīnītas uzvaras.
Apsveikuma vārdi un tikko saņemto medaļu šķinda lzskanējuši. «Daugavas» sporta nams dzēš ugunis līdz nākamajām sacensībām. 

Alvils Gulbis

Vēl pēdējās, pēcmeistarsacīkšu formalitātes pie tiesnešu galdiņa izpildījis, nāk ādažnleku treneris Alvils Gulbis. Viņu pazīstam kā ASK meistarkomandas slavas gadu spēlētāju, kā VEF treneri. Gulbja vadītie «Ādaži» virzījušies pa augšupejošu līkni. 1978. gadā piektā vieta republikas meistarsacīkstēs. 1979. gadā — trešā. 1980. — pirmā. Kāpēc?
— Mūsu komanda nav tikai basketbolistu virknējums vien. Pirmām kārtam tā ir savas darba vietas kolektīva pārstāvji. Apzināta šā kolektīva sporta goda aizstāvēšana deva jūtamus papildspēkus cīņās basketbola laukumā.
— Ko tad basketbolisti dara kolhozā?
— Lielākā tiesa strādā celtniecībā, daži arī palīguzņēmumos un dārzniecībā. Tikai divi mūsu spēlētāji nav tieši saistīti ar ražošanu «Ādažos».
— Runājot par basketbolisku "ražošanu", kolhozu komandām visai dibināti pārmet, ka tās neesot «ražotājas». Proti, nerūpējoties par jauno basketbolistu audzināšanu, izmantojot tikai veterānu pakalpojumus.
— Priekšstats par mūsu kolektīvu kā veterānu komandu, manuprāt, ir nepareizs. Esam spējuši savienot veterānu pieredzi ar jaunu spēlētāju entuziasmu un ar vairāku sportisko spēku briedumu sasniegušu sportistu prasmi. Pēc gadu skaita par veterāniem varbūt varētu dēvēt Aleksandru Zabello un Andri Simanoviču, toties, kā paši redzējāt, viņu darbība laukumā rāda lielāku cīņas sparu un atbildību par savu kolektīvu, nekā ir daudziem jaunajiem.
— Tiesa, republikas meistarsacīkšu zinīgie skatītāji visu sezonu nāca vērot Zabello un Simanoviča spēli kā «Ādažu» koncertnumuru. 

Kā treneris izvērtē abu pieredzējušo sportistu ieguldījumu komandas guvumā?
— Skaisti izsakoties, viņi veidoja ietvaru tai ainai, kuru radīja komanda kopumā. Viņi prata parādīt pārējiem ceļu uz uzvaru, palīdzēja labāk apgūt basketbola gudrības. Vārdu sakot, saturēja, vadīja komandu, vajadzīgā brīdī ne tikai ar aizrautību, bet arī ar vēsu prātu un aprēķinu. Bez šīm īpašībām labs basketbols nav iedomājams.
— «Ādažos» tiešām ir no kā mācīties. Kā to iespējams izmantot plašāk, iesaistot jaunos basketbolistus? Ne visiem jaunatnes komandu spēlētājiem ir pa spēkam izturēt konkurenci meistarkomandās, varbūt viņu izaugsmi var veicināt jūsu kolektīvs?
— Atklāti sakot, arī iekļūt «Ādažu» komandā daudziem jaunajiem nebūs pa spēkam. Vajadzēs izturēt sīvu sportisko konkurenci. Pašlaik republikas meistarsacīkstēs vērotais jauno basketbolistu sniegums nevieš lielas cerības salūkot papildinājumu.
— Kādas prasības jūs izvirzītu savas komandas kandidātiem?
— Būt ne tikai morālo vērtību veidotājiem basketbola laukumā, bet arī materiālo ražotājiem kolhoza kolektīvā.
— Manas ieceres?
— Nostiprināt, attīstīt sasniegto.
Šogad republikas čempionu medaļas saņēma A. Zabello A. Simanovlčs. A. Jermacāns. A. Gulbis, G. Kambala, K. Tjarve. V. Aņisimovs. M. Putenis. E. Zeidaks. J. Štāls. V. Legzdlņš un A. Birze. Piecu labāko republikas meistarsacīkšu spēlētāju pulkā no ādažniekiem uzņemti A. Zabello un A. Birze. Par Aivaru Birzi speciālisti spriež, pārāk agri esot atteicies no dalības meistarkomandā. Turpretī Zabello gājis cauri visiem iespējamiem basketbola pārbaudījumiem, meistarkomandas un republikas izlasi ieskaitot. Groza bumbai veltījis divdesmit piecus gadus. Bet vēl nesen meistaru vadītājs, atbildot uz vaicājumu, vai republikas meistarsacīkstēs varot saskatīt kādu meistarkomandai derīgu spēlētāju, atbildē tā: «Jā. tāds ir Zabello!». Kā liecina Aleksandra darbība laukumā, tas nav joks. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš joprojām rāda visu to, ko gribam redzēt teicama sportista sniegumā. Turklāt A. Gulbis uzsver ne tikai komandas kapteiņa basketbola prasmi, bet arī viņa līdera lomu vienības saliedēšanā, cīņasspēju radīšanā. Kur gan rodas tāda basketbola negausība? Par čempiona medaļu priecājas Zabello atvase, bet Zabis pats beidzot pierunāts sniegt pirmo interviju savā sportista mūžā.
— Par ilggadējiem sportistiem mēdz stāstīt dažādas neticamas lietas. Ir gadījies dzirdēt, ka tev pie gultas atrodoties basketbola grozs un tu trenējoties metienos, segu nenometis . ..
— Tā gluži nav. Taču tad, kad vēl dzīvoju pie mātes, dzīvoklī ar augstiem griestiem, grozs tur tiešām bija. To nostiprināju gaitenī un, darbojoties ar tenisa bumbiņu, piestrādāju pie lēciena, kustību koordinācijas.
— Vērojot Visvaldi Eglīti, tu esot nopūties: kaut es varētu tā paņemt basketbola bumbu saujā kā spēļlietiņu un ietriekt to grozā no augšas . . .
— Jā, bija tāda skaudība. Ar basketbola bumbu man lēcienā grozu sasniegt tā arī nav izdevies, toties volejbolam domāto treniņā esmu ietriecis grozā.
— Sporta spēļu ir daudz. Vai tev ar tavu nelielo augumu (172 cm) bija jāizvēlas tikai un vienīgi basketbols? Sķiet, daudz lielākus panākumus tu varētu gūt citos laukumos.
— Bija liela aizraušanās ar hokeju, pat sāku regulāri trenētles pazīstamā speciālista Rozenberga vadībā. Taču 6. vidusskolā, kurā mācījos, vispopulārākais bija basketbols, par ko nepagurts aģitēja fiziskās audzināšanas skolotājs Andris Purkalns. Tā paliku zem groza.
— Vai tas nav bijis jānotēlo?
— Vispirms cerēju, ka vēl izaugšu. Bet tad ieskatījos citu neliela auguma  basketbolistu varējumā: Maigonis Valdmanis un Kārlis Strēlis arī nav izauguši gari, toties — kā prot spēlēt! Bija no kā mācīties. Un basketbols jau bija kļuvis ļoti tuvs.
— Treneris Tālivaldis Pētersons «Lokomotīvē» prata puikam basketbola mīlestību padarīt par pārliecību . . .
— Uz tenisita laukuma «Lokomotīves» stadionā pavadījām vai visas vasaras brīvlaika dienas, citkārt — visu brīvo laiku. Ja kādu brīdi basketbols arī bija «līdz kaklam», tad nopeldējāmies tur pat Mārupītē un tad varēja «vīlēt» līdz tumsai.
— Tādu sava sporta veida patriotismu tu esi saglabājis līdz šai dienai. Vai varbūt to var nosaukt citādi — par vēlēšanos apliecināt sevi ar sporta palīdzību?
— Nezinu. Man patīk spēlēt, aizrauties spēlē. Atnācis uz treniņu vai sacensību, aizmirstu visas dzīves nepatlkšanas. Kamēr vēl varu uzspēlēt labā kvalitātē, tikmēr spēlēšu.
— Varbūt tu par agru aizgāji no meistarkomandas?
— Ilgi ārstēju grūtu ceļa locītavas savainojumu un domāju, ka labāko sportisko formu vairs neatgūšu.
— Aizvadītā sezona šo domu uzskatāmi atspēko . . .
— Nekādu speciālu gatavošanos neizdarīju, trenējos, kā allaž radis. Ja nu vienīgi pievērsu lielāku uzmanību fiziskajai sagatavotībai. Gadiem ritot, par to īpaši jārūpējas. Basketbolā, ja nebūs fiziskās bāzes, nevarēs noturēties.
— Jau kādreiz, kad vienai meistarkomandai tu likies vairs nevajadzīgs, «Lokomotīves» komandā republikas meistarsacīkstēs iezīmējās teicami saskaņots spēlētāju pāris — Zeidaks un Zabello. Tagad «Ādažos» ne mazāk teicami sadarbojas Zabello un Simanovičs. Vai tā ir sagadīšanās vai likumsakarlba? 
— Treniņa sadarbību, protams, izkopjam. Vēl es nosauktu Aivaru Birzi, ar kuru kopā veidojam tādu kā trīsstūri. Sadarbības pamatā ir pēc iespējas plaša ikviena labāko īpašību izmantošana.
— Vai ir vēl kāds basketbolists mūsu republikā, ar kuru tu labprāt vēlētos spēlēt kopā?
— Droši vien daudz, taču par šādu jautājumu — kā izvēlēties partnerus — nekad neesmu domājis. Partnerus īpaši neizvēlos, bet meklēju kontaktu ar tiem, ar kuriem iznāk kopā spēlēt. Tad arī rodas saprašanās. Protams, ir arī spēlētāji, kuri laukumā vienlaikus atrasties nevar, jo sadarbība nav iespējama.
— Bet vai kādreiz nenomoka jautājums: kas paliks pēc manis? Kā tagad izradās, sūkstoties par garo vīru trūkumu, esam aizmirsuši sagatavot arī prasmīgus «mazos» — aizsargus, saspēles vadītājus.
— Treneriem tie jāmeklē un jāsagatavo — ar tādām pašām pūlēm un interesi kā centra spēlētājus. Mūsu republikā basketbols ir populārs, gan jau nāks jauni spēlētāji, tikai uzmanība gan nepieciešama. Gribētos vēl piebilst, ka arī pašiem jādomā par basketbolisku īpašību izkopšanu. Es, piemēram, neesmu kreilis, tomēr apgūstu darbību arī ar kreiso roku. Jauno basketbolistu nodarbībās tamlīdzīgus centienus neesmu manījis.
— Pirmajā brīdī darbība uzbrukumā šķiet daudz patīkamāka un ievērojamāka nekā pūles aizsardzībā. Pēc tāda principa arī spēlē laba tiesa jauniešu . . . — Cīnīties aizsardzībā ar meistarīgu pretspēlētāju nav mazāks prieks, kā grozā mest. Tiesa, mani pretspēlētāji meistaru līmenī ir vismaz galvas tiesu garāki, un cīņa ar viņiem prasa daudz spēka. Jo patīkamāk, ja izdodas pārtvert piespēli, izķert bumbu. Tam skaistajam gājienam gan jāpatērē ar katru gadu vairāk enerģijas.
- Par tās trūkumu tev būtu grēks sūdzēties!
— Tā gan, tikai neviens nezina, cik sarežģīti dažkārt ir atkopties pēc pilnīgas spēku atdeves. Atjaunošanās process kļūst aizvien ilgāks.
— Nu, trīsdesmit pieci gadi jau vēl nav nekāds vecums. Stenlijs Metjūzs futbolu un Gordijs Hovs hokeju spēlēja, kad viņiem bija pāri par piecdesmit...
— Nesmejies . . . -Vecuma cenzu nedrīkst ieviest, un nav ko uzsvērt veterāna "godu". Esmu vai neesmu veterāns — sev ar to nekādas atlaides un atvieglinājumus neprasu. Eju un spēlēju. Spēlēšu tik ilgi, kamēr atbildīšu labas komandas prasībām. Kur tad lai paliek basketbolists manā vecumā, kuri vēl var paskriet un grib cīnīties?
— Nav jau obligāti jāspēlē republikas čempionāta augstākajā līgā . . .
— Zināms pašlepnums man tomēr ir. Šķiet, es nevarētu palikt uz laukuma tikai pastaigas pēc, lai citi sacītu: ko tad viņš tur aizņem vietu! Jāspēlē labs basketbols un, ja to vairs nevar, tad jāmet miers un jāmeklē cits vaļasprieks. Tāds, basketbolam visu līdz pēdējam atdodošs spēlētājs bija, piemēram, Oļģerts Jurgensons. . .
«Ādažos» labas basketbola tradīcijas nu ir iedibinātas. Kolhozā strādā sportisti, kuri var būt citiem paraugs. Tikai — to «citu» pagaidām vēl maz. Tomēr plānos celtniekiem ir sporta zāles celtniecība, tajā būs vieta arī jaunatnes grupām . . .


Tāds ir pieskāriens «tikai» republikas čempionu medaļām. Tajās iekausēts
kolektīvisms . . .
prasme strādāt .. .
aizrautība . . .
Atvainojiet skaļos vārdus! Arī entuziasms.


A. ZABELLO
Medaļai otro pusi kaļ «Ādažos»
1980.05.13 Padomju Jaunatne
KĀRLIS MIHELSONS
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀

Ādažnieki - republikas kausa īpašnieki

Republikas kausa izcīņas pirmajā pusfinālā tikās RMI un Ventspils SRAU komandas. Rezultāts 80:74 jauno mediķu labā. Otrajā pusfinālā sacentās mūsu rajona pārstāvji - «Ādažu» un «Baldones» basketbolisti. Cīņa bija finālsacensības cienīga. Pirmo puslaiku baldonieši noslēdza savā labā — 41:38. Otrā puslaika vidū viņi guva pat 10 punktu pārsvaru. Tomēr Ādažu sportistus tas nesamulsināja, un viņi uzvarēja ar 80:74. Reta sagadīšanās, ka abās pusfināla spēlēs vienāds rezultāts. Tātad cīņā par republikas kausu devās RMI un «Ādažu» komandas. Taču šī spēle nebija tik aizraujoša. Tikai pēc pieciem sekmīgiem ādažnieku uzbrukumiem pie pirmā panākuma tika jaunie mediķi. Arī turpmāk spēku samērs nemainījās, un ar 102:62 uzvaru svinēja ādažnieki.

Uz grozu mērķē komandas kapteinis A. Šeflers.

Komandā spēlēja A. Birze, E. Kaugurs, A. Krištopāns, A. Simanovičs, V. Aņisimovs, J. Štāls, A. Šeflers, J. Frolovs. I. Loginovs, K. Tjarve, Z. Jansons, M. Straume, treneris A. Zabello.
Ādažnieki-republikas kausa īpašnieki
1985.04.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
Gunts, J.
🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Ādaži '80


🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Vētra, atgriežoties no Amerikas, LBL sāka spēlēt ārzemnieka statusā klubā VEF-Ādaži

Gundara Vētras pilsonības cena
1995.07.29 Neatkarīgā Rīta Avīze
STRAUSS, ĒRIKS

G.Vētra VEF - Ādaži  sastāvā / 1994


🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀🏀
Arnis Krištopāns pēc aktīvām basketbolista gaitām darbojās Ādažu Sporta skolā par treneri


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru