Ādažu poligona teritorijā, Kadagas apkārtnē, tika likvidēts padomju laika liecinieks - divstāvu militārais pazemes sakaru centra bunkurs. Vairāk nekā divus gadu desmitus tas, visu pamests, atradās ieslēpts Ādažu mežos. Celtne bija iespaidīga, tai bija divi stāvi un liela platība. Bija vairākas ieejas, lūkas, un apmaldīties tur varēja gluži vienkārši. Tajā bija dzīvojamās telpas, sava elektrostacija, sūkņu telpa, radio telpa un citas. Bunkurs saviem laikiem bijis moderns, piemēram, ar elektroniskajiem informācijas dēļiem un sakaru iekārtām.
Eksploziju baiļu ēnā
ZINU DEVĒJS KOPŠ NEILGA LAIKA ATSTĀJIS TĒVZEMI
Diemžēl par atomelektrostaciju Lietuvā man nav nekādu ziņu, tāpat par Salaspils zinātnisko atomreaktoru, kura ēkas pagalmā esmu bijis tikai reizi un arī ziņkārības dzīts. Kur viņi liek savus izdedžus, man nav zināms. Zinu, ka šim reaktoram apkārt ir trīs primitīvas brīdinājuma zonas, pēdējā, trešā, tikai 300m attālumā no reaktora ēkas. Bet, kad, liekas 1983. gadā, Salaspils bijušo koncentrācijas nometni apmeklēja japāņu tūristi, viņi to pārtrauca augstas radiācijas dēļ. Un tas no reaktora 2 km attālumā. Japāņiem līdzi bija portatīvie radiācijas mērinstrumenti. Latvijas iedzīvotājiem par to nav ne mazākās jausmas. Radiācijas mērinstrumentus Padomijas veikalos nopirkt nevar, to nav, bet parastie civilās aizsardzības vienību rīcībā esošie ir vecas konstrukcijas un ļoti neprecīzi. Tie uzrāda radiāciju, kad tās līmenis ir katastrofāli liels. Tagad sīki analizējot „Cīņu", es tur līdz šai dienai, neesmu atradis nevienas rindiņas, kas vēstītu, ka Latvijas teritorijā ir paaugstināta radiācija sakarā ar Černobiļas atomelektrostacijas lielo avāriju. Tas tiek noklusēts arī citās republikās, pat Baltkrievijā, kas ir kaimiņos ar Černobiļu. Ja jau padomju vadība, pareizāk sakot kompartijas CK, atļauj veikt lauku darbus, ražas novākšanu un lopu ganīšanu 30 km attāluma no avārijas vietas, tad par pārējo nav ko runāt. Tagad tā tas nav. Tur par augsto radiāciju cilvēki īsti uzzinās tikai tad, kad viņus kā radiācijas upurus masveidā guldīs slimnīcu gultās un kapos. Latvijā, kā arī visā Padomijā pretgaisa aizsardzības patversmes beidza būvēt ap 1955. gadu, kad pie varas nāca N. Chruščovs Līdz tam laikam, apmēram, katras trešās jaunceļamās mājas pagrabos tika iebūvētas diezgan kapitālas pretgaisa aizsardzības patversmes. Padomijā 1980. gadā tika dots rīkojums visiem projektēšanas institūtiem un birojiem, katras jaunbūvējamās mājas pagraba stāvos ieprojektēt pretradiācijas patversmes. Bet cik zinu, šis valdības rīkojums pildās ļoti slikti, jo projektu pasūtītāji un projektētāji to cenšas ignorēt, lai nesadārdzinātu un nesarežģītu projektus. Ir arī pastāvīgs valdības rīkojums, visu mūra māju pagrabus ar dzelzsbetona pārsegumiem pielāgot pretradiācijas vajadzībām. Pareizi sakot, pret radioaktīviem putekļiem, aizmūrējot esošās pagrabu logu ailes ar ķieģeļiem un ierīkojot katrā mājas pagrabā vienu tualeti un vienu ūdens krānu. Tas tika un tiek izpildīts apmēram par 20 % no plānota daudzuma. Arī gāzmaskas civilajiem iedzīvotājiem lielāko tiesu ir tās, kas nokalpojušas savu laiku karaspēka daļās. No tām apmēram 80 % ir kara un pirmo pēckara gadu ražotās gāzmaskas un arī ne visiem. Ar dažādām gāzmaskām ir apgādāti apmēram 70—80% civiliedzīvotāju, galvenokārt pieaugušie. Lielo pilsētu iedzīvotāji, galvenokārt strādājošie rūpnīcās, ar šādām primitīvām patversmēm ir nodrošināti apmēram 60—70 % apmērā, bet lauku iedzīvotāji apmēram 10% apmērā un arī tikai tie, kuri dzīvo jaunajos ciematos ar daudzstāvu mūra ēkām. Teorētiski skaitās, ka visi Padomijas iedzīvotāji ir apmācīti atoma jeb kodolkara laika apstākļiem, bet praktiski primitīvi, ir apmācīti tikai kādi 20—30% no iedzīvotāju skaita. Mācības tiek organizētas it kā regulāri, bet tā kā tās ir brīvprātīgas, tad ļoti pavirši apmeklētas un vēl paviršāk vajadzīgais iemācīts. Nevienā šo šīm primitīvajām patversmēm, kas domātas civiliedzīvotājiem nav ne ūdens, ne pārtikas krājumu. To nav arī cilvēku mājās. Ne konservēta ūdens, ne konservu, ne noslēgtu sausiņu. Saprotams, valsts rezerves jau ir, bet lai no tām piegādātu visu nepieciešamo, kaut pāris dienām, civiliedzīvotājiem, tad noteikti paies arī pāris dienas. Var droši teikt, ka Padomijas iedzīvotāji pēkšņai atomkatastrofai nav sagatavoti. Viņi tiek gatavoti, demonstratīvi mācībās uzsverot, atomkaram, ko var izraisīt imperiālisti ar ASV priekšgalā, bet nekādā gadījumā savām Padomijas atomkatastrofām. Dzīvojot Latvijā, no 1975.—80. gadam biju ieskaitīts Civilās aizsardzības formējumos kā avārijas glābšanas vada komandieris. Katru gadu mums rīkoja arī praktiskas nodarbības, bet diezgan primitīvi. Tāpat es biju spiests mācīt savus padotos. Vissliktāk — gandrīz visi iedzīvotāji, var teikt ap 90 % pret šīm mācībām izturas ļoti skeptiski, jo tajās „maļ" visu to pašu primitīvāko, apnikušo, katru gadu vienu un to pašu, jo visi civilās aizsardzības jaunumi tiek turēti slepenībā.
Man kā vada komandierim pat nebija paredzēts radiācijas mērīšanas instruments. Latvijā un arī Padomijā īstu pretradiācijas patversmju ir ļoti maz. Tās ir republiku galvaspilsētu un citu stratēģiski svarīgu objektu tuvumā. Domātas galvenokārt karaspēka, kompartijas CK un KGB vadību vajadzībām. Neskatoties, ka priekš civiliedzīvotājiem kā Latvijā tā arī Padomijā nekas prātīgs pret radiāciju nav uzbūvēts un sagatavots, to droši vien sāks tikai darīt pēc Černobiļas avārijas, tad tanī pat laikā priekš karaspēka vadības, partijas CK, valdības un KGB ir uzbūvētas kapitālas, ne tikai pretradiācijas, bet, pret atomraķešu patversmes. To pilns drošums aprēķināts vidējam atomlādiņam sprāgstot 1 km attālumā. Latvijā, Ādažos, liekas Gaujas labajā pusē, ir uzbūvēta ap 1980. g. kapitāla pretatomkara patvertne priekš Baltijas kara apgabala pavēlniecības, republikas kompartijas CK augstākās vadības, ministru padomes virsotnes ar aprēķinu, ka viss šis izlases „bars" tur varēs dzīvot un uzturēties divas nedēļas. Tā ir moderma, labi apgādāta, samērā droša patversme. Otra, diezgan prāva, ir uzbūvēta 0,5 km no Ieriķiem. Tā domāta KGB un Iekšlietu ministrijas vadībai. Arī tajā ir radītas visas ērtības un drošums divu nedēļu dzīvei un «darbam". Par šīm atomkara patvertnēm iedzīvotāji praktiski nekā nezina, bet ja kas zina, tad tām met lielus līkumus un par tām nerunā. Tie skaitās ļoti slepeni objekti ar vairākām stingrām aizsargzonām. Pat par šīm ziņām, ko es uzrakstīju, Padomijā jau viegli varētu saņemt 4—6 gadus aiz restēm.
LNF
* Latvija / 07.07.1986
Ādažu poligonā jauc nost milzīgo padomju armijas bunkuru
www.grauzti.lv
Ādažu poligona teritorijā, Kadagas apkārtnē, pašlaik tiek nojaukts jeb, precīzāk, aprakts viens no padomju okupācijas laika lieciniekiem – divstāvu militārais pazemes bunkurs.
Vairāk nekā divus gadu desmitus tas, visu pamests, atradās ieslēpts Ādažu mežos, raksta kasjauns.lv.
Tomēr zinātāji uz to ceļu atrada – Kadagas bunkuru it bieži gan legāli, gan nelegāli apmeklēja ekstrēmā un militārā tūrisma cienītāji, kuru vidū tas bija īpaši iecienīts sava lieluma dēļ. To aplūkot brauca pat no Lietuvas un Igaunijas, jo šajās valstīs padomju militāristi nebija izbūvējuši tik lielus bunkurus. Atgādinām, ka arī portāls "Apriņķis.lv" reiz apmeklēja šo bijušo armijas objektu.
Padomju laikā Kadagā okupantu armija izveidoja milzīgu bunkuru – pazemes sakaru vadības centrs, kas bija divus stāvus zem zemes. Pēc neatkarības atgūšanas pamestais un vairs nevajadzīgais bunkurs pārgāja Aizsardzības ministrijas valdījumā. Kaut arī ieejas tajā centās norobežot un tur vairs nebija, ko zagt, ekstrēmo piedzīvojumu meklētāji un "ložņātāji" bunkuru apmeklēja samērā bieži.
Pilsētvides pētnieku biedrība "Grauzti.lv" bunkuru no iekšpuses pamatīgi apskatījusi jau pirms vairākiem gadiem un atzina, ka celtne ir patiešām iespaidīga, tai ir divi stāvi un liela platība. Ir vairākas ieejas, lūkas, un apmaldīties tur varēja gluži vienkārši. Bunkurs gan bija daļēji applūdis, taču pārvietoties tur bija iespējams. Tajā bija dzīvojamās telpas, sava elektrostacija, sūkņu telpa, radio telpa un citas. Bunkurs saviem laikiem bijis moderns, piemēram, ar elektroniskajiem informācijas dēļiem un sakaru iekārtām.
Tagad par šo bunkuru jau varam runāt pagātnes izteiksmē. Uz portāla "Kasjauns.lv" jautājumiem, kas pašlaik notiek ar Kadagas bunkuru, atbildēja Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas vecākā referente Sanda Svetoka.
– Kāpēc tika nolemts bunkuru nojaukt, un kas būs tā vietā? Vai to galīgi aizbērs?
– PSRS armija Latvijas un Baltijas teritorijā bija izbūvējusi ļoti daudz dažādu militāro objektu – šeit bija nocietināta Padomju Savienības rietumu robeža. Pēc neatkarības atgūšanas Nacionālie bruņotie spēki pārņēma militāros objektus, kurus izmanto šobrīd un plāno izmantot arī nākotnē, tomēr PSRS armijas komandpunkti, raķešu bāzes un citi objekti, kurus iecienījuši ekstrēmu izjūtu cienītāji, šobrīd ir vidi degradējoši un bīstami. Konkrētais bunkurs Ādažos bija bīstams, un to nojauc Ādažu militārās bāzes attīstības ietvaros. Pēc nojaukšanas vietu rekultivēs un atjaunos dabisko ainavu.
– Vai pamestā bunkura uzturēšana un apsargāšana Aizsardzības ministrijai sagādāja problēmas? Vai pa to klejoja ekstrēmisti un piedzīvojumu meklētāji, bezpajumtnieki? Vai bija kādi nelaimes gadījumi?
– Nekustamā īpašuma īpašnieks ir atbildīgs par graustu nojaukšanu un atbilstošiem drošības pasākumiem, tāpēc graustam bija piestiprinātas brīdinājuma zīmes. Tomēr brīdinājumi neatturēja iedzīvotājus, tostarp bērnus un jauniešus, to apmeklēt, tādā veidā apdraudot savu veselību un drošību. Par laimi, līdz šim nekādi nelaimes gadījumi nav notikuši, tomēr objekts radīja paaugstinātu bīstamību, īpaši apkārtējo māju bērniem un pusaudžiem.
– Vai tur bija saglabājušās kādas materiālās vērtības, un kas ar tām notika jeb notiek?
– Nē, nekādu materiālo vērtību pēc PSRS armijas aiziešanas, kā arī vairākus desmitus gadu pēc tam šajā publiski pieejamajā graustā nebija palikušas.
Pilsētpētnieku biedrība "Grauzti.lv" piedāvā ielūkoties Kadagas bunkura dzīlēs pirms tā nojaukšanas, kā arī demontāžas un aizbēršanas.
Neliels video sižets par Kadagas bunkuru:
*no izdevuma "Ādažu Vēstis"
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru