Mazais Baltezers XX gs.sākumā <>

L. Baltezers un M. Baltezers, tāpat kā citi piekrastes ezeri, ir ģeoloģiski ļoti jauni. Tie veidojušies apmēram pirms 2-4 gadu tūkstošiem. Pārējo ezeru vecums Latvijā ir 8-11 tūkstoši gadu.

Tā kā L. Baltezers un M. Baltezers, kā arī to sateces baseinā esošie 3 nelielie ezeriņi - Sudrabezers, Seķītis un Venču ezers - ir vienīgie ezeri Latvijā, kuri ļoti pamatīgi izpētīti jau pirms vairāk nekā simt gadiem, mums ir iespēja izsekot šo ezeru attīstībai.

19. gs. beigās un 20. gs. pirmās puses zinātnieki uzskatīja, ka L. un M. Baltezers, tāpat kā Juglas ezers un Ķīšezers, ir radušies no Daugavas un Gaujas vecupēm.

Saskaņā ar 20. gs. otrās puses zinātnieku atziņām šie ezeri ir izveidojušies Litorīnas jūras lagūnu vietās. Litorīnas jūras līmenis bijis nedaudz augstāks par tagadējo Baltijas jūras līmeni.

Starp Gaujas un Daugavas grīvu senā Litorīnas jūra iestiepusies tagadējā sauszemē 12-17 km tālu. Abi Baltezeri atrodas aptuveni 10 km attālumā no jūras.

Līdz Gaujas-Daugavas kanāla izveidošanai no 1899. līdz 1903. gadam L. Baltezers un M. Baltezers pastāvēja kā divi patstāvīgi ezeri. Tos savā starpā saistīja nelielā Spriešļu upīte, un vienīgā noteka no abiem ezeriem bija Bukultu strauts, kas iztecēja no L. Baltezera un pievienojās Juglas upei - notekai no Juglas ezera uz Ķīšezeru.

Kopš 1903. gada L. Baltezers un M. Baltezers ir iekļauts Gaujas-Daugavas kanālu sistēmā. (Ir ziņas, ka šāda kanāla projekts esot bijis jau 1662. gadā.) Ūdensceļa kopgarums ir 22,3 km, no kuriem ceturto daļu jeb 5,6 km aizņem Baltezeri. Kanāli saista abus Baltezerus savā starpā, kā arī M. Baltezeru ar Gauju, bet L. Baltezeru ar Juglu.

Gaujas-Daugavas kanāla veidošanās laikā dabiskās notekas padziļināja un paplašināja. Kanālu izmantoja galvenokārt koku pludināšanai. M. Baltezerā atradās tā sauktais kokudārzs jeb ūdensdārzs, kur pa Gaujas kanālu ienākušos baļķus šķiroja un kārtoja tālākai transportēšanai uz kokzāģētavām.

Gaujas-Daugavas kanāla atklāšana iezīmēja ļoti krasas pārmaiņas L. un M. Baltezera attīstībā.

19. gadsimtā sakarā ar rūpniecības un tirdzniecības straujo attīstību Daugavas ūdens, ko rīdzinieki jau vairāk nekā 200 gadu lietoja dzeršanai, kļuva aizvien netīrāks. Pieauga saslimstība ar infekcijas slimībām, trīs gadus pēc kārtas plosījās holera. Ievērojot šos apstākļus un toreiz jau ārzemēs pierādīto iespējamību apgādāt ar gruntsūdeni lielas pilsētas, Rīgas valde izlēma aicināt lietpratējus, kas varētu izpētīt pilsētas ūdens apgādes iespējas,  izzinātu vietas noderīgumu gruntsūdens iegūšanai. Šo darbu 1882. gadā veica ievērojamais Minhenes inženieris un hidrologs A. Tīms. Lūk, A. Tīma 1882. gada pētījumu apraksts.

Kā Lielā, tā Mazā Baltezera ūdens krāsa jau toreiz bijusi dzelteni brūngana. Abu ezeru seklūdens josla bijusi smilšaina, ko šur tur atdzīvinājušas skrajas meldru audzes. Arī piekraste - smilšaina, kurā dažviet slējušās 5-7 m augstas kāpas un priežu audzes.

M. Baltezerā dūņu tikpat kā nav bijis, gandrīz viscaur smilšains dibens, toties L. Baltezerā konstatēts ap   2,3 m biezs dūņu slānis. Augu barības vielu (fosfora, slāpekļa u.c.) ūdenī bijis ļoti maz, piemēram, fosforu tā mazās koncentrācijas dēļ nav varēts izmērīt. Ūdenī izšķīdušo sāļu kopējais daudzums bijis apmēram 3   reizes mazāks nekā tagad.

Ilgu laiku šis rajons bijis izteikti mazapdzīvots. Tā kā ezeri izvietojušies Rīgas smiltāju zemienē, to apkārtnē atrodas nabadzīgas smilšu augsnes, kas īsti nav noderīgas lauksaimniecības vajadzībām. Plašā teritorijā te auguši priežu meži.

Pirmās retās zvejnieku sētas parādījušās 18. gs. otrā pusē. No tā var secināt, ka 19. gs. otrā pusē - A. Tīma pētījumu laikā - kā L. Baltezers, tā arī M. Baltezers patiešām bijuši balti jeb tīri un gaiši ne tikai balto smilšu un lielās caurredzamības dēļ, bet arī ūdens labo īpašību dēļ. No šādām īpašībām jāpiemin mazā sāļu koncentrācija, niecīgais augu barības vielu daudzums, bagātīgais skābekļa saturs u.c., kas nodrošina ezeru līdzsvarotu un ilgstošu attīstību jeb "saules mūžu", kā teikts mūsu dainās.

Pēc rūpīgas apvidus un ezeru izpētes A. Tīms 1883. gadā ierosināja Rīgai pāriet uz gruntsūdens apgādi, jo ap 20 km uz ziemeļaustrumiem no Rīgas esot atrodami prāvi daudzumi laba ūdens. 1904. gada rudenī, kā savā darbā "Par Rīgas pilsētas ūdens apgādi" (Rīga, 1937) norāda būvinženieris R. Pāvels, atklāja pirmo gruntsūdens staciju.

Mazais Baltezers-dziļākais no Rīgas apkārtnes lielajiem ezeriem. Tā platība – 1,99 km**2, dziļums  - līdz 10m

=