Sibīrijas bērni / Jura Jēkabsona atmiņas *

Sibīrijas bērni.

Jura Jēkabsona atmiņas

Negribu analizēt to, kas šodienas paaudzei ir kā veca filma, un tas šodienas dzīvi neskar, bet ticiet, bez pagātnes izzināšanas nevar būvēt nākotne. Par baigām represijām un staļinismu vēsturē ir daudz informācijas, un tas skar ne tikai latviešu tautu, bet jebkuru nāciju, kas dzīvoja Padomju Savienībā. Esmu daudz lasījis krievu rakstniekus, kuri pārdzīvojuši kaut ko daudz drausmīgāku nekā mēs Sibīrijā (A.Solžeņicins, Giņsburga u.c.).

Par dzīvi tur, Sibīrijā, gribu pastāstīt mazliet citā gaismā, nekā bieži nākas dzirdēt; es to skatos vairāk kā pusgadsimta attālumā ar bērna acīm un izjūtām. Mūsu ģimene – māte, tēvs, vecāmāte no mammas puses, es – Juris, piecgadīgs puika, māsa Vija – 7 gadi, tikām izsūtīti 1949.gada 25.martā no Ādažu pagasta “Dump­jiem”. Pamatojums – “kulaki”. Mums bija 26 hektāru liela saimniecība, kā jebkuram vidējam zemniekam. Vecāmāte un māte bija vienkāršas darba darītājas, bet tēvs bija plostnieks uz Baltezera. Neviens mūs nebrīdināja, tikai 25. martā no rīta atbrauca zaldāti un viss. Pēc tam kaut kur ar mašīnu braucām, drīz jau atradāmies vagonā. Izvešanas dienu atceros, kad pinkšķēdams staigāju pakaļ mammai, jo nesapratu, kas notiek. Tēvs tai laikā bija darbā pie kokiem uz Baltezera, un viņš varēja izmukt, taču palika uzticīgs ģimenei. Bez viņa diez vai mēs tur izdzīvotu.

Divas stundas iedeva, lai sagatavoja­mies tālajam ceļam. Mamma paņēma līdzi šujmašīnu, savus šūšanas piederumus, šķēres. Tās vēl tagad ir mājās pie mammas māsas mantojumā. Tām varētu būt pāri par simts gadu. Praktiski jau neko nepaņēma, nedaudz drēbes. Mamma bija prasmīga šuvēja, klientu netrūka, un šujmašīna – ve­cais Zingers – tā viņai bija ļoti svarīga lieta. Ar to Sibīrijā viņa sašuva drēbes ne tikai pašiem, bet visa kolhoza un MTS (mašīnu un traktoru stacija) elitei. Tā vismaz varēja piepelnīties. Nu un man, kā to brunču un kleitu iznēsātājam, tika atkal kāda biļete uz kino ko aiziet. Arī labi.Tikām izvesti no Ropažu stacijas. Spilgti atceros tuneļus Urālu kalnos – tos man rādīja Jāņonkulis no Carnikavas, jo viņš šo to zināja no Krievijas vēstures un nedaudz prata krievu valodu. Daļēji atceros arī dzīvi vagonā. Kaut kādu ēdamo jau izsniedza vilciena apstāšanās vietās. Tur varēja arī paņemt karsto ūdeni. No vagona izlaida tikai pa vienam cilvēkam. Vagonā tualetes, protams, nebija. Pēc cietuma principa tur bija tikai “paraša” (kopējais tualetes trauks) un nāras (koka lāvas) kur gulēt. Protams, tagad es zinu no vecāku stāstījuma, kā ta­jos vagonos īsti bija, bet toreiz, piecgadīgs puika būdams, maz ko sapratu. Maija sākumā nonācām galapunktā Sibīrijā – Tomskas apgabalā, Kolpaševas rajona Čažemtovas sādžā (Sandra Kalniete arī tur dzimusi, Toguļas sādžā, apmēram 60 km no mūsējās). Tā skaitījās Galējo Ziemeļu teritorija. Atceros, ka tajā gadā tur bija plūdi un no baržas uz sādžām mūs veda ar laivu. No sākuma nometināja tur, kur bija sagatavots – pie kādām vietējām ģimenēm, pa vienai ģimenei pie katras. Krieviski no mūsējiem prata tikai daži vīrieši. Pēc apmēram pusgada izsūtīto ģimenes nometināja atsevišķi – pa divām ģimenēm vienā mājā. Ozoliņi no Carnikavas un mēs bijām vienā mājā – katrai ģimenei puse. Visas mājas bija guļbūves, bet pati sādža precīzi kā filmā “Ilgais ceļš kāpās”. Skatoties šo filmu, tajā sērijā, kur Marta ar dēlu ir Sibīrijā, es redzēju sevi ar mammu un mūsu sādžu, nobira asara...

Ar mani, starp citu, bija līdzīgs gadījums. Kā jau minēju, māte prasmīgi šuva, un viņai klientu netrūka. Reizēm man uzticēja aiznest gatavo produkciju. Tas bija ziemā, kad es aiznesu vienai sievietei kaut ko uzšūtu. Viņa man iedeva naudiņu, par kuru es tajā vakarā aizgāju uz kino, nerēķinoties ar to, ka man jāiet mājās. Laiks jau bija vēls, un mamma, paņēmusi vējlukturi, nāca mani meklēt. Satikāmies pusceļā un es nesapratu, kāpēc viņa raud....Kino jau nerādīja bieži, bet uz latviešu filmu pēc Viļa Lāča romāna “ Uz jauno krastu” sanāca visa sādža. Jau toreiz vietējie brīnījās par Latviju kā tādu un “Čūsku purva” nosusināšanu. Tas man vēl tagad asociējas ar nākamās profesijas izvēli.

Kad aizbraucām tur, tad pret mums, tā saucamajiem kulakiem, fašistiem, bija normāla attieksme. Viņi jau cilvēki saprata uzreiz, ka mēs neesam dzimtenes nodevēji, fašisti vai budži, bet gan vienkārši darba rūķi. Mēs dzīvojām ļoti draudzīgi. Sibīrijā tur dzīvoja daudzi no tiem, kas 1905.gadā Stolipina reakcijas laikā bija taigā izmesti un atstāti, pēc tam tur izlīduši līdumus un pamazām iedzīvojušies. Tāds bija arī sādžas labākais cilvēks – tēvocis Šengels, pēc tautības baltkrievs, kurš vienīgais turēja bites. Otrā vai trešā dienā pēc ierašanās viņš mums bērniem atnesa medu. Tur dzīvoja īsti sibīrieši un daudzi pirms un pēc 1917.gada apvērsuma uz Sibīriju izsūtīto cilvēku pēcteči (es apzināti lietoju vārdu “apvērsums” nevis “revolūcija”, bet tas jau ir cits laikmets un stāsts).

Tālāk manas atmiņas ir fragmentāras.

Īsti sāku apjēgt visu patiesību, kad sākās skolas gaitas. Es nezinu, kā iemācījos krievu valodu, tiešām nezinu. Tas notika pats no sevis. Bērni ļoti ātri ar vietējiem vienaudžiem sapazinās un sadraudzējās, un drīz valoda vairs nebija problēma. Nekādus nopietnus konfliktus neatceros. Protams, kaut kas jau bija, kā jau starp bērniem. Mēs bijām kādi seši, septiņi bērni. Kad sāku iet skolā, tad jau krievu valodu zināju pavisam labi. Man bija grūti ar latviešu valodu, kad atbraucu atpakaļ.

Skola Sibīrijā kā jau skola. Skatoties no vairāk kā pusgadsimta atpakaļ, ir dažādas izjūtas, bet man tur patika, un mācības grūtības nekad nesagādāja. Skolā citās klasēs bija latviešu bērni, bet es savā klasē biju vienīgais latvietis. Audzinātāja Anna Sergejevna bija ar manu mammu labās attiecībās, viņa viņai daudz šuva. Mums nebija jāiet uz skolu, kad ārā bija – 39 C0, bet to salu jau nevar salīdzināt ar šo. Tas ir kontinentāls, savādāks, sausāks.

Puikiem tas neskādēja – krievu šarkas galvā un silti. Puteņoja gan, tad gan bija kā bija. Ja uzsniga sniegs, un tas parasti notika oktobrī, tad tas nenokusa līdz marta beigām. Atkušņu un garu lietus periodu tur nebija.

Es nepaspēju Sibīrijas skolā pabeigt piekto klasi, jo mēs 1956.gada maija sākumā tikām reabilitēti un braucām atpakaļ uz Latviju. Toreiz bija jāliek eksāmeni, bet mani kā teicamnieku pārcēla uz sesto klasi bez eksāmeniem. Es nezinu, vai Latvijā bija eksāmeni, bet tur tādi bija jau no ceturtās klases.

Sibīrijā latviski savā starpā sarunājāmies visas astoņas latviešu ģimenes, taču ārpus tām – tikai krieviski. Tādi bija apstākļi. Mēs ar māsu pēc atgriešanās Latvijā kādus pāris mēnešus savā starpā runājām tikai krieviski. Uzsākot mācības Ādažu septiņgadīgajā skolā, grūtības sagādāja latviešu valoda. Nezināju, kur likt garumzīmes un komatus. Latviešu valodu es, protams, pratu, bet gramatika man bija tumša bilde. Tas viss bija problemātiski. Ādažos latviešu valodas skolotāja mammai bija laba paziņa, viņas pašas bija mācījušās skolā kopā, un mēs ar māsu gājām pie viņas vasarā uz konsultācijām (visu jūniju, jūliju un augustu).

Tad jau zināju valodu labi un mācības turpināju sestā klasē kopā ar vienaudžiem. Elektriskais apgaismojums sādžā bija tikai skolā, veikalā un pastā. Pārējie iz­mantoja petrolejas lampas un vējlukturus.

1954./1955.gadā šai ziņā jau bija jūtami uzlabojumi.1953.gada 5.martā nomira viens no pasaules visu laiku lielākajiem despotiem – J.Staļins. Ļoti labi atceros, kā skolā stāvējām ierindā un raudājām par lielā “vadoņa” aiziešanu (tā bijām audzināti). Kad atnācu mājās, tad redzēju, ka vecāmamma arī raud. Es viņai saku: “Kā nu tagad dzīvosim, maizītes nebūs, vadonis miris.”. Viņa man simboliski uzsita pa dupsi un pasniedza pirmo politmācības stundu: “Beidzot nosprādzis, maita! Mēs sagaidīsim brīvību!”

Tā arī notika, jo toreiz es nezināju, ka tikām pārvietoti (kāds apzīmējums, vai ne?) bez tiesībām atgriezties Latvijā.

Visi darba spējīgie strādāja kolhozā, jo tad kolhozi bija visā Krievijā. Tie tika dibināti arī Latvijā, jo galvenais deportācijas mērķis jau bija izveidot kolhozus un salauzt bruņoto pretošanos laukos (nestāšanās kolhozā kalpoja arī par iemeslu izsūtīšanai). Sie­vietes pārsvarā strādāja lopkopībā, vīrieši veica pārējos lauku darbus, bet ziemā vīrieši mājās nebija, viņi brauca meža darbos taigā, bet ne uz visu ziemu – uz kādiem četriem vai pieciem mēnešiem. Uz mežiem brauca tad, kad aizsala upes, jo citu ceļu  uz lieliem attālumiem ar zirgiem vienkārši nebija. No mūsu sādžas apmēram 250 km prom taigā. Uz Jaungadu viņi uz nedēļu atbrauca, ko uzskatīja, kas to ir nopelnījis par labu darbu. Tas viss bija atkarīgs no kolhoza priekšsēdētāja, bet pret latviešu darba rūķiem viņš bija ļoti labvēlīgs. Tad apmēram martā pirms ledus iešanas upēs brauca atpakaļ uz sādžu.

Visam pamatā bija sūrs un grūts darbs bez sevišķām brīvdienām. Pieaugušajiem reizi mēnesī bija jāatzīmējas komandatūrā, nedrīkstēja no sādžas iziet, ja tas nebija saistīts ar darbu. Nedrīkstēja apciemot sa­vus tautiešus vai radus pat blakus sādžās.

Kas tas bads? Problēmas nebija nekādas. Jau pirmajā gadā kolhozs katrai ģimenei piešķīra vienu sivēnu un vienu govi, kas, protams, bija jāatstrādā un jāatmaksā, bet ar to ģimenei pietika. Bet pēc gada, pēc diviem jau skaties – teļu audzina, jau otra cūka ir. Brīnījās vietējie: “Vot latiši, što za narod, nu što za narod!” (“Lūk, latvieši, kas par tautu, nu kas par tautu!”) Tas tā labsirdīgi.

Mums bija sava dzīve, it sevišķi vasarā. Kaut kāda zemīte tika iedota, tās tur netrūka, tikai viss bija jāapstrādā ar rokām, t.i., ar lāpstu un kapli. Kartupeļus jau nevagoja, tikai ķepa (kaplis). Kad Mārtiņonkulis no Babītes uzmeistaroja spīļarklu kartupeļu vagošanai, tad tas bija zināms apvērsums kartupeļu audzēšanā. Kūtsmēsli praktiski netika izmantoti, zemi vietējie nemēsloja, jo tā tāpat bija auglīga. Latvieši tur sāka to ierādīt, kas, ko un kā, jo šogad uzara tur, nākamgad citur – veidojās augu seka. Ļoti auglīga visa tā lieta.

Tikai pēc Staļina nāves parādījās kaut kas jauns – kartupeļu rokamās mašīnas (vai nu no Somijas vai no Zviedrijas). Kāpurnieku traktori – tie gan bija. Tad jau bija savādāk pēc piecdesmit trešā gada.

Kad mēs atbraucām atpakaļ uz Latviju, vēl divi brāļi bija līdz uz šejieni – tas rāda dzīves līmeni tur un savstarpējās attiecības. Es atceros, ka nākošā pavasarī mam­mas māsa atsūtīja mums sēklas, starp tām arī salātu sēklas. Pārējais dārzā viņiem auga viss tas pats, kas šeit Latvijā, izņemot ābeles un citus augļu kokus, kas Sibīrijā izsala, bet par salātiem vietējie brīnījās: “Što za ļudji takuju travu kušajut!” (“Kas par cilvēkiem, tādu zāli ēd!”). To gan viņi nezināja, kas tas ir, bet jau nākošajā gadā visa sādža audzēja salātus. Jāpiezīmē, ka tur cilvēki savā starpā dalījās ar to, kas nu kuram bija. Atceros to brīdi, kad pienāca pirmā paciņa ar Latvijas labumiem – konfektes, cepumi, žāvēti āboli un tamlīdzīgas lietas. Es starp vienaudžiem tad biju karalis. Sīpolus tur audzēja dārzos, bet brīvā dabā auga savvaļas ķiploki – kā loki, bet to saknes arī izmantoja. Dārzeņi auga visi, augļu kokiem klimats par skarbu, toties upenes un jāņogas bija pilnas ezermalas. Ziemā temperatūra dažkārt noslīdēja zem – 40 C0 grādiem, bet tas nebija bīstami, tas līdzinājās mūsējiem apmēram ­25 C0, jo Latvijā ir daudz lielāks mitrums. Interesanti, ka tur ievogas lasīja, kaltēja un mala kā ārkārtīgi vērtīgu lietu. Vecāmāte vēl pīrāgos cepa. To viņa iemācījās no sibīriešiem. Ievogas ievāca tāpat kā pīlādžus, gandrīz tad, kad ogas jau nobriedušas krīt zemē. Tās salu nesagaida, bet ir lielas, nevar salīdzināt ar mūsējām. Upenes un jāņogas savvaļā. Bija, kas arī pie mājām ieaudzēja. Vēl interesanti priekš vietējiem likās tas, ka latvieši sienu lika zārdos. Siena zārdošanu tur nepazina, jo nebija jau vajadzības – klimats kontinentāls. Mēs arī vairs tur nelikām zārdos, tikai kaudzēs, jo nebija jau tādi laika apstākļi. Ja uznāca kāds lietus, tad viņš uznāca dienu, divas un viss. No deviņu gadu vecuma vasarā veselu mēnesi pavadīju zirga mugurā pie siena novākšanas. Bija tāds paņēmiens, ka ne­lielas siena gubiņas vilka klāt pie vietas, kur vīri izveidoja lielas siena kaudzes. Siena laikā tālajās pļavās (apmēram 20 km no sādžām) dzīvojām no siena uzmeistarotās būdās – šalašos, kuras bija līdzīgas lieliem zārdiem. Pēc PSRS ilggadējā despota J.Staļina nāves 1953.gada martā Padomju Savienībā sākās zināms liberalizācijas process, kurš vēlāk ieguva tā saucamo “ Hruščova atkušņa” nosaukumu. Vispirms tas raksturīgs ar ilgu gadu represijās cietušo atbrīvošanu no ieslodzījuma vietām un nometinājuma. Mūsu ģimeni atbrīvoja 1956.gada janvārī pēc mātes uzrakstītā iesnieguma. Maijā izbraucām no turienes, bet Latvijā iebraucām jūnija sākumā. Mūsu divu ģimeņu prombraukšanas dienā Čajas upes krastā mūs pavadīja viss kolhozs, un kolhoza priekšsēdētājs centās pierunāt manu tēvu un māti palikt, apsolot uzcelt jaunu guļbūvi.

Atgriezāmies Ādažos. Mūsu māju, tāpat kā parasts, bija pārņēmis kolhozs. Kādas pāris nedēļas padzīvojām pie mam­mas māsas, bet pēc tam Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Kukiels panāca to, ka mūsu mājā kolhozs atbrīvoja divas istabas. No ku­rienes mūs izveda, tās arī dabūjām atpakaļ. Vecāmamma tur vēl maizi cepa. Pret mums bija laba attieksme. Kolhoza priekšsēdētājs Kukiels pēc tautības bija baltkrievs, kara laika vecis, bet ar normālu izpratni par visu notikušo (par viņu var atrast ziņas grāmatā par A. Kaulu). Esmu pabeidzis Ādažu septiņgadīgo skolu, pēc tam Mālpils Hidromeliorācijas tehnikumu, pēc tam bija dienests armijā, tālāk sekoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. Kad biju Kazahijā studentu vienībā, bija vēlēšanās aizbraukt apskatīties tās vietas – tur vairs nebija tālu, bet es nedrīkstēju braukt. Es strādāju par meistaru, pie manis bija studentu nauda, un es nedrīkstēju. Tādi bija tie noteikumi 1968.gadā. Un tā es arī neaizbraucu. Tagad tur ir Tomskas apgabala sanatorija, līdzīga Ķemeriem, sabūvēti lieli kompleksi. 

No 1970.gada līdz 1990.gadam strādāju par pedagogu Mālpils tehnikumā. Darbs pamatā ar krievu plūsmu, ar latviešu plūsmu bija maza saskare, tur Jaunslavietis ņēmās. Ar krievu valodu man problēmu ne­bija, varēju lasīt un tulkot jebko – speciālo, normatīvo literatūru vai daiļliteratūru – visu sapratu. Vēl šodien labi saprotu baltkrievu valodu, ukrainiski – runāt nē, bet saprast saprotu. Tā kā tai ziņā muļķības jau ir tās, ka šodienas jaunatne spriež: “Priekš kam man tā krievu valoda.” Jebkura valoda ir bagātība.

Uzskatu sevi par mālpilieti kopš 1957.gada. Šeit dzīvo visi mani bērni un mazbērni. Man ir daudz ko stāstīt un tas, ko esmu pašlaik atcerējies, ir romantiskas bērna atmiņas, bet tādas nu tās ir. Dzīve patiesībā bija daudz sūrāka, es daudz ko toreiz ne­sapratu, bet cilvēcīgā puse no vietējiem bija apbrīnojama. No astoņām ģimenēm, kas bijām vienā sādžā, esam palikuši vairs tikai septiņi cilvēki, pārējie jau ir miruši.

Ar Juri Jēkabsonu sarunājās

un viņa stāstījumu apkopoja

Baiba Lippe

* 2012.g.

 

Skolā Sibīrijā, J.Jēkabsons 4.klasē (3.rindā, 1. no labās) ap 1954./55. gadu

J. Jēkabsons (1. no labās) ar vecomāti, brāli un

māsu Sibīrijā ap 1953.gadu

-

Atmiņas / Zeltīte Gerste *

 Man vispirms tev par Ādažu laiku jāizstāsta. Tur jau viss arī kopā bija. Ādažos es astoņus gadus nostrādāju par strādnieci – sagādnieci. Mans vecākais brālis Voldemārs Čips, lai viņam vieglas smiltis, Ādažu kolhozā bija liels činavnieks, toreizējā priekšsēdētāja Kukeļa vietnieks. Viņa atbildībā bija daudzas lietas un arī vīna cehs. Toreiz vīna cehs bija tikpat kā zelta bedre. Visa lielā Krievija izslāpušu muti gaidīja mūsu vīnu. Un, lai kāds surogāts tas ar bija, izdzēra pa tukšo, nespējām pieražot. Toreiz jau katra trešajā kolhozā viņķeli brūvēja. Brālis mani pieņēma pie sevis, tā teikt, lai būtu kontrole un lai visi zagtu ar mēru. Nu labi, paņēmi divas pudeles vīna, cukuru 

paņēmi, bet vairāk ne lai būtu tā smuki – ar normu. Es tur skaitījos vienkārši strādniece, maksāja man trīssimts rubļu mēnesī. Priekšniekiem tik lielu algu nemaksāja, tāpēc visi bija noformēti par strādniekiem. Toreiz melnie saņēma vairāk nekā baltie. Redz, kā laiki mainās. Bet es ņēmos arī, gan ar realizāciju, gan sagādi, gan reizēm par gruzčiku. Jā, jā, nesmejies. Ar šoferi nēsāju kastes pa veikaliem, ka nemetas. Toties spartakiādē „Spēks un veselība” ( tādas arī padomju laikos bija ) Rīgas rajonā dabūju pirmo vietu. Tādi muskuļi, kastes nēsājot, bija uzradušies, ka pati pārbijos, cik tālu lodi aizgrūdu...

Bet ne jau viss ar to vīnu tik gludi gāja. Atceros, cik reižu nebija tā, ka noliktava ar vīnu pilna – simtiem tonnu, laiks karsts, tā dzira jau ilgi nevar stāvēt, skābst kopā, bet vagonus sūtīšanai dabūt nevar – nav un viss. Toreiz tak visu Latviju izgrāba ar bedri un veda prom uz Krieviju, ka pašiem ko ēst nebija, zini, cik tur sastāvu un vagonu vajadzēja. Nu re, kur es paliku, karsta vasara, vīns kā jūra, bet vagona neviena. Priekšniecība izmeklējusies no augšas līdz apakšai, nav un cauri. Brālis saka: Zelte, ej tu! Un bez  vagona atpakaļ nenāc.Ko es, kas jādara, jādara.

Toreiz es jau nebiju tik prasta kā tagad, toreiz es biju dāmīte. Paskaties šito bildi. Vai tu maz pateikt vari, ka tā ir vecā Gerste, - Zeltīte iegrimst brīža nostaļģijā. Toreiz man bija tāds smuks zils kostīmiņš, cepure un cimdiņi, lakoti nadziņi...  Ah – riebīgi skatīties, kā tā dzīve mūs pārtaisa..., no šitāda smuka cilvēka iztaisa nez ko ... (dusmīgi aizcērt albumu). Nu re, toreiz es pa tiem priekšnieku kabinetiem gāju kā Jēzus pa ūdens virsu, neviens mani ārā nedzina. Nekad netiku turēta par stukaču. Redz, man vēl tā šķībā acs, tas skats uzreiz ar tāds šķelmīgs un blatnijs. Un nekādu problēmu. Bet tā jau nebija, ka par smukām acīm tev kāds ko dotu. Tajos laikos arī priekšnieki ēst gribēja. Ar kovieru došanu gan es  nenodarbojos, bet savs piegājiens man bija. Es to zaļo gaismu ieslēdzu ar kažokādām. Mums Ādažos bija lielā zvēraudzētava. Un, kad gāju kārtot vagonus vai ko citu, somā man vienmēr bija kāds pārītis nerciņu vai sudrablapsa – tas pēc svarīguma. Un tad man tik vajadzēja tikt priekšnieka kabinetā, lai es uzreiz redzētu, kurā atvilktnītē tos  kažociņus ieslidināt, vislabāk jau rakstāmgalda 

šūplādēs, apakšējās jau gandrīz vienmēr bija pustukšas. Un tagad tu iedomājies šitādu skatu. Sēž viens neuzpērkamais vecis pie galda, lasa manu lūgumrakstu. Es tā kā neredzamais spoks (jo viņš jau mani , bez šaubām, tai brīdī neredz) šuriju pa viņa atvilktnēm. Pēc tam, kad savu darbiņu esmu padarījusi, šis arī paceļ galvu un, uz mani pār brillēm lūrēdams, nosaka: Da ... Adaži! Adaži!... čto svami ģelaķ. Nu pozvaņiķe čerez para dņej. Zvanu, šis saka: prihoģiķe. Un tu saproti, iedeva nevis vienu, bet veselus divus vagonus. Atceros, ka brālis tai reizē aiz priekiem teica: „Zelte, tu man atsver veselus trīs žīdus.”

Bet, nu es tev izstāstīšu par to puķu epopeju. To arī mēs ar manu brālīti 
kopā taisījām. Ārprāts, tais laikos tas bija vesels krimiķis, tikai pietrūka šodienas šaudīšanās un līķu. Viss pārējais jau bija. Tagad to visu sauc par biznesu, bet toreiz – par spekulāciju lielos apmēros. Redz, Ādaži kā paraugkolhozs jau krievu laikos ar ārzemēm uzturēja sakarus. Ja kāds no citas pasaules atbrauca, kur tad veda – uz Ādažiem to skaisto sociālismu rādīt.

Nu, un tā arī mans brālītis sapazinās ar vienu speciālistu no Holandes, kurš mācēja krievu valodu. Tas sakrita tieši ar trako tulpju audzēšanas buma laiku. Toreiz visi kā prātā jukuši bija metušies uz tulpju sīpoliem. Tu iedomājies, es pat pārdevu savu kažoku ar karakula apkakli, ko man vīramāte bija dāvinājusi par dēla piedzimšanu. Atceros, toreiz maksāju rubli gabalā par vienu ne visai lielu sīpoliņu. Iedomājies, riskēju, pārdevu kažoku, lai par to nopirktu tulpju sīpolus, cik dulla biju. Bet nu peļņu arī  dabūju atpakaļ ar uzviju, tā teikt. Jaunākās tulpju šķirnes sīpols te maksāja līdz divarpus rubļiem, bet tur, Holandē, tas maksāja kapeikas. Nu, nav ko runāt, baigi labais bizness. Tagad tik vajadzēja tulpes dabūt uz Latviju. Ādažiem jau regulāri no Holandes uz Ventspils ostu nāca prece – visādas iekārtas un citas mantas, kas bija sapakotas kastēs. Un tā ar Holandes jaunā drauga svētību zināmās, iezīmētās kastēs mums tika ielikti saiņi ar sīpoliem. Tīrākā kontrabanda, tā teikt. Visi lielie un smalkie tulpju selekcionāri no mūsu kontrabandas taisīja tālāk savas kolekcijas. Viss gāja kā smērēts līdz reizei, kad no vienas kastes sīpolus aizmirsa izņemt... Un ar to ar bija cauri. Jo, ja jau zina trešais, tad zina visa pasaule. Toreiz iedeva tam atradējam lielu naudu, lai tur muti, un šis vēl šodien ir kluss kā kaps. Paši pārmeta krustu, ka viss labi beidzies. Paldies Dievam, paldies Dievam, ... nekad vairs, nekad vairs ... Bet tu zini, kā tas ir – tā apetīte jau rodas ēdot. Kamēr tu esi nobijies, tikmēr jau liekas, ka vispār no šitās bļodas vairs nekad neēdīsi, bet pēc laiciņa, kad kļūsti atkal drosmīgāks, tad nu tā gribas, nu tā atkal gribas, ka nevari izturēt.

Nākamajā vasarā mūsu vecais, labais holandietis atkal ir Rīgā un nu jau ar visu savu dāmu. Mēs ar brāli taisām viņiem baigi labo uzņemšanu. Šis tik priecīgs un pateicīgs, ka ierunājas atkal par tulpēm. Man jau liekas, ka viņam no tās šeptes arī kaut kas atlēca. Tās lietas  jau brālis kārtoja, es biju visā mazais gariņš, peška.  Nu tagad klausies. Šoreiz sarunāja tā, ka mazajām pekelēm vairs neķēpāsies, bet sūtīs uzreiz veselus tūkstoš divi simti kilogramus un caur Ļeņingradu. Un sūtīs vairs ne kā tulpju, bet parastos sīpolus, lai izietu cauri. Ļeņingradā bija kāds maizes kombināts, vēl tagad atceros – „Hļebeksports”. Man ar smago mašīnu pa nakti bija jābrauc tai precei pakaļ uz Ļeņigradas ostu. Tajos laikos jau privāti cilvēks no ārzemēm tādas paciņas nedrīkstēja saņemt.

Pasarg Dievs! Tāpēc kā oficiāls saņēmējs tika norādīts Ādažu kolhozs, bet pavadvēstulē bija skaidri un gaiši rakstīts, ka visa tā prece tiek sūtīta gospoģinu Čipu ļično. Bet nu brālis jau visus sev nepaturēja. Par to izkārtošanu trīs simtus kilogramu vajadzēja dot kādam tur Maskavā, Ādažiem arī trīs simti palika un mums ar brāli kādi seši simti.

Bija pavisam vēls rudens, kad sīpolus saņēmām, jau novembra sākums. Un mēs pa kaklu pa galvu sagrūdām tos zemē, kamēr vēl nebija uznākuši lielie Sali. Pielikām meža vidū pilnu lauku, kur tēvam zeme bija, tepat pie Rīgas. Un tad tik sākās. Vienā papīrā tomēr nez kā stāvēja ierakstīts, ka tie ir tulpju sīpoli. Ar to pietika, lai ietu vaļā lielā jezga. Karantīnas, inspekcijas un sazin kas. Pārbaudes un prašņāšanas. Un, jo vairāk to lietu cilāja, jo skaidrāks kļuva, ka šoreiz sveikā netiksim. Kapraču arī saradās, kā jau latviešiem pieklājas, vesels bars. Tak skauda visiem pēc traka. Kur Čipam ar Gersti tāds lauks ar importa tulpēm! Nekad mūžā! Sevišķi traka bija kāda Ādažu partijniece. Un tu vari iedomāties, ka nākamajā rudenī vesela komisija nāca un to tulpju lauku raka nost. Ņudzēja vien no cilvēkiem. Es gan nezinu, kur tie sīpoli vēlāk palika, bet noraka visu pa tīro, nevienu neatstāja. Protams, ierosināja krimināllietu pret mums abiem. Brālim iedeva desmit gadus. Un, iedomājies, tagad jau par to var pasmaidīt, spriedumā bija melns uz balta rakstīts „par savas mantas iepriekšēju nozagšanu”.  Jo patiesībā jau tie sīpoli viņam personīgi tika sūtīti. Jā, un vēl taču dabūjām atmaksāt arī par tiem trim simtiem kilogramu, ko Maskavas kungiem aizlaidām. Un ne jau par kilogramu, bet par katru sīpoliņu divi rubļi jāsamaksā. Mums tik trakas naudas nemaz nebija. Visus desmit gadus jau viņš par to „savas mantas iepriekšēju nozagšanu” (nu vai nav viens dumjš formulējums) nenosēdēja, bet kādus astoņus gan. Nabags drīz pēc tam no visiem tiem kreņķiem nomira. Man iedeva trīsarpus gadus nosacīti, un es tiku vieglāk cauri – ar insultu.

Tagad jau to nemaz iedomāties nevar, 
ka tādos laikos arī biznesmenim bija jādzīvo. Kas tad tagad nekaiš! Žēl, ka mans brālītis šitos laikus nepiedzīvoja, tad nu mēs abi kā bankā būtu tajos Latvijas miljonāru sarakstos iekšā. Vienai pašai man drusku tās dukas pietrūkst, - Zeltīte smejas.

* no Dainas Bruņinieces grāmatas „Ticot, cerot un mīlot” / Savai Zemītei

-

Atmiņas / Vija un Jānis Drunkas *

Vija Emīla m. Drunka ( dz.Krastiņa ), dzimusi 1932.gada 8.jūlijā, kolhoza „Ādaži” biedre no 1948.gada, no 1987. gada pensijā.

Jānis Mārtiņa d. Drunka, dzimis 1917.g. 29.maijā, kolhoza „Ādaži” biedrs kopš 1948.gada , no 1978.gada pensijā.

 Atmiņas pierakstītas un papildinātas 1981.g. 20.oktobrī; 1988 gada 17.aprīlī; 1990.gada 16.maijā

Kampenhauzenu dzimtas kapenes

Ādažu  pagasta teritorijā pirms pirmā pasaules 
kara bija vairākas muižas. Ādažu  muiža piederējusi kādam vācu baronam Kampenhauzenam.

 

     barons Kampenhauzens

Kad sākās pirmais pasaules karš, viņš aizbrauca uz Vāciju un vairs neatgriezās. Pēc tam par Ādažu muižas īpašnieku kļuva Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs Eduards Zvaigzne. Viņš dzimis 1881.gadā, no 1922-1934 gadam bija Rīgas apriņķa valdes priekšsēdētājs, bet no 1934-1939.gadam – Rīgas apriņķa lauku pašvaldību vecākais. Zemes reformas laikā Ādažu muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem. Un tā nu iznāca, ka te, Ādažu centrā, atrodas bijušās jaunsaimniecības, bet vecsaimniecības ir gar malu. 

 Carnikavas muiža piederējusi baronam Falkam. Viņš apglabāts Carnikavas kapos. Tur tika uzstādīts ļoti liels interesants piemineklis, kurā attēloti arodi, ar ko nodarbojušies Carnikavas muižā.

Veci ļaudis stāstīja, ka reiz Ādažu un Carnikavas baroni spēlējuši kārtis, Carnikavas barons zaudējis spēli. Tai reizē tad nu Ādažu barons esot ievinnējis zemi ar Kalniņ-Landavām, protams, ar visiem ļaudīm. Kopš tā laika šīs mājas skaitījušās pie Ādažu muižas. Un zināt, ko tas nozīmējis cilvēkiem? Viņi vairs nav skaitījušies Carnikavas draudzē, bet bijis jābrauc uz Ādažu (Baltezera) baznīcu. Arī visi mirušie bija jāglabā Baltezera kapos, nevis Carnikavas, kā līdz šim.

Kalniņ-Landavu lauki veroties no Nagaiņu kalna

... Latvijas valsts laikā pieci Ādažu pagasta saimnieki nolēma savstarpēji kooperēties, kā tagad saka. Salikuši kopā naudu un nopirkuši kuļmašīnu „Imanta”, traktoru „Internacionāls”, kā arī vēl citu tehniku. Nekāda oficiāla biedrība tā nav bijusi, tik tāda sadarbība, lai var kopīgi iegādāties lielāku, spēcīgāku tehniku. Pa kārtai tad arī izmantojuši, bet, kad pašu lauki bija apstrādāti, ļāvuši izmantot arī citiem. Vispār tā bijusi tiem laikiem laba tehnika. To izmantoja arī pēc kara. Un kad nodibinājās Ādažu kolhozs, tas pārņēma šo tehniku.

Latvijas valsts laikā Ādažu pagastā visvairāk attīstīta bija piensaimniecība. Saimniecības vērtēja pēc piena izslaukumiem. Labākie saimnieki skaitījās Lapiņš „Jaunkūlās”, Saulītis „Ledoņos”,  Dzidrums „Dzidrumos”. Pārgaujā – Lipsts, Pētersons, Zedulis. Visiem bija labi, ražīgi lopi. 

Labas veidojās jaunsaimniecības. Gandrīz katrā bija pa pāris zirgiem, veda pienu uz Rīgu.

Kopīgi iegādātais traktors

Liela bija  Grantskalna saimniecība „Sautiņi”. Pats 
Grantskalns bija liels amata vīrs. Viņš dzimis 1881.gadā Stienes pagastā zemnieku ģimenē, bijis Ādažu pagasta darbvedis, Rīgas apriņķa padomes priekšsēdētājs. Lauku darbinieku slimo kases dibinātājs un priekšsēdētājs. Latvijas pašvaldības iestāžu darbvežu biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs, Satversmes sapulces un Saeimas loceklis. Latvijas Zemnieku bankas padomes priekšsēdētājs, kā arī Rīgas piensaimnieku savienības, akciju savienības  „Zemnieku domas” un zvejas rūpniecības sabiedrības „Carnikava” valdes loceklis. Ādažu krājaizdevumu sabiedrības padomes priekšsēdētājs; apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz Vāciju, vēlāk uz ASV, kur miris 1964.gada 12 martā Ņūdžersijā.

Pastāvīgi „Sautiņos” dzīvojušas tikai pāris kalpu ģimenes, kuras tur turējušās galvenokārt pajumtes dēļ. Bet vieninieki gan ilgāk par gadu „Sautiņos” neturējās un otrreiz tur neatgriezās. Par katru pārkāpumu, par katru nieku saimnieks atskaitīja no algas. Gadās, saplīst šķīvis , - atskaita no kalpones algas. Strādājot saplīst zirglietas, puisim atskaita no algas. Virējas dēlam „Sautiņu” dārzā ķiršu laikā bija jāšauj strazdi, lai kungam būtu lepns azaids. Kad tika būvēta Ādažu – Carnikavas šoseja, Grantskalns kā Saeimas deputāts panācis, ka to izbūvē ar līkumu, jo, būvējot taisnu šoseju, tā ietu pāri „Sautiņu” laukiem. Šoseju izbūvēja pāri jaunsaimnieku zemītei.

Eduards Grantskalns

.... 1948. gadā, kad nodibināja kolhozu „Ādaži”, tajā iestājās Vija Krastiņa ar māti. Strādājusi par teļkopi „Kalniņ-Landavās”. Teļus saveda no jauno kolhoznieku mājām „Kalniņ-Landavu” kūtī. Atceros, cik grūti gājis, kad teļi vesti ganībās. Katrs meties uz savām bijušajām mājām, ganībām. Labi, ka bijis prasmīgs palīgs – ganu suns Džimītis. Tas ātri vien savedis teļus vienkopus un pratis noturēt kopā. Bet tad atkal gadījusies nediena. Reiz dzinusi teļus uz ganībām Džimītis līdz. Te garām brauc kāds rajona speciālists. Aptur un sāk kliegt, kāpēc suns pie teļiem. Teļi traki palikšot, kas tad atbildēšot! Tūlīt lai suni aizvācot un pie teļiem nekad vairs nelaižot! Bija vien jāsūta taksītis mājās. Bet teļi, kā suņa vairs nav, izklīst, ka ne kopā dabūt. Tad nu ar māti darījušas tā. Kā tuvojas laiks, kad teļi jāved mājās (pulksteņa ganos jau nav bijis), tā māte laidusi Džimīti ārā, lai ejot Vijai pakaļ. Sunītis attecējis uz ganībām, palīdzējis savākt teļus, un tad ganāmpulku dzinuši mājās. Pavisam pie teļiem nostrādāja divarpus gadus. Tad  saslimusi māte un vienai jau tas darbs nav apdarāms. Pārgājusi uz lauku brigādi. 

Savukārt Jānis Drunka pirms kolhoza 

centrā Jānis Drunka / arāju sacensības

„Ādaži” nodibināšanās bija noslēdzis līgumu ar „Kalniņ-Landavu” saimnieku Pēteri Kalniņu par laukstrādnieka vietu. 1948.gada 5.decembrī notikusi kolhoza „Ādaži” pilnsapulce, kad uzņemti jauni biedri. Kolhozā iestājās „Kalniņ-Landavu”  saimnieka meita ( pats bija miris ) un līdz ar viņu arī visi saimniecības ļaudis. Tai reizē tad arī Jānis Drunka tika uzņemts oficiāli par kolhoznieku, lai gan kolhoza darbos bija piedalījies jau līdz uzņemšanai. Pilnsapulce notikusi toreizējā kolhoza valdes ēkā – Ādažu muižā, tā saucamajā Bruņinieku zālē. Tagad jau tā ēka stipri pārbūvēta.

Pirmais darbs esot bijis ierīkot teļu kūti „Kalniņ-Landavās”. Tad jau nāca visādi darbi uz lauka, ara ar zirgiem, trīs ziemas brauca uz mežu gatavot kokmateriālus, kādu laiku strādāja par kalēju. Vispār strādāja visādus darbus, kas tobrīd bija nepieciešami.

1951.gada rudenī kolhozs nosūtīja Jāni Drunku darbā uz Saulkrastu rajona Vidrižu mašīnu un traktoru staciju (MTS), kur viņš strādāja par kalēja palīgu. 1953.gadā no marta līdz maijam Jānis Drunka mācījās Apguldes lauksaimniecības mehanizācijas skolā un ieguva traktorista kvalifikāciju darbam ar traktoriem DT-54 un KD-35. (Pirmās traktorista tiesības J.Drunka bija saņēmis 1938. gadā Priekuļos ). 1953. gada vasarā viņš ieguva arī kombainiera tiesības.

1953.gadā Latvijas PSR Ministru Padome un Latvijas arodbiedrību Republikāniskā padome piešķīra Jānim Drunkam LPSR labākā mehanizatora nosaukumu. Ar laiku viņa amata prasme tika izkopta un nostiprinājās. No 1966.gada  līdz 1975. gadam viņš regulāri piedalījās dažāda mēroga republikas, zonu, rajona aršanas sacensībās un vienmēr guva godalgotas vietas.

Gan prieks, gan raizes piedzīvotas ilgajos kolhozā nostrādātajos gados. Visvairāk atmiņā iespiedies kolhoza sākuma darba posms. Un viens no smagākajiem tā laika darbiem bija kokmateriālu sagatavošana, kad spēcīgākie kolhoznieki mēnešiem ilgi tika atrauti no sava pamatdarba. Par šiem meža darbiem stāsta arī Vija un Jānis Drunkas:

„Uz kokmateriālu sagādi bija jābrauc visiem, kas kust. Brauca gan nepilngadīgie, gan pensionāri, sievas un vīri. Mums „Ādažos” bija viens kurlmēms kolhoznieks, arī to aizsūtīja. Kolhoza darbam fermās palika tikai paši nevarīgākie.

Pirmajā ziemā, 1948./1949. gadā mums bija jābrauc meža darbos uz Koknesi. Aizbraucām novembrī, atgriezāmies janvāra vidū, bet vedēji palika vēl ilgāk. Kādā mājā bija iebūvētas nāras. Cēlāmies tumsā. Pa salu, sniegu bridām 4 km uz darba vietu. Strādājām, gaismas neredzējuši. Togad bija ļoti lielas izstrādes normas – 99 m**3 uz cilvēku. Strādājām līdz tumsai. Tikai tai dienā, kad braucām prom uz mājām, dabūjām redzēt, kur īsti bijām dzīvojuši. Darbs bija smags – gatavojām stutmalku, baļķus, gulšņus u.c. Kas palika pāri, aizgāja malkai. Par darbu maksāja valsts. Produktus deva kolhozs, kāva lopus, sūtīja gaļu. Tik beigās, kad no nopelnītā atrēķināja uztura naudu, nekas liels jau pāri nepalika – pāris rubļu mēnesī. Bet gadījās, ka pie galīgā norēķina mēs vēl palikām parādā. Toreiz, kad strādājām Koknesē un palika pēdējās dienas, aptrūka pārtikas. Tik milti vien bij palikuši. Saimniecei nav, no kā ēdienu gatavot. Tad gājām pie vietējiem iedzīvotājiem mainīt miltus pret ko ēdamu.

Nekādu specapģērbu, specapavu jau tolaik nebija. Strādājām apģērbā un apavos, kas jau nu katram bija. Un sals toziem bija pamatīgs! Kad janvārī braucām mājup, bija 35 grādi. Tā nu nākošreiz bijām gudrāki. Jau vasarā sagādājām visu ko siltu, lai ziemā nebūtu jāsalst.

Brīvdienu arī nebija. Bet bijām tā nostrādājušies, ka nolēmām vismaz Ziemassvētkos atpūsties, neiet darbā. Saimniece torīt sagatavoja gardākas brokastis. Bet nekas jau nesanāca – atskrēja kāds no priekšniekiem un vaicā, kāpēc neesot darbā. Mūsu brigadieris Emsiņš saka, ka nevarot jau bez brīvdienām strādāt, jāatpūšoties ar esot. Bet priekšnieks tik kliedz, kāpēc tad tieši Ziemasvētkos tas jādara. Ziemassvētkus nedrīkstot svinēt, lai ņemot citā dienā brīvdienu. Tā nu bija jāiet vien.

Nākošās divas ziemas strādājām Augšciemā. Bet tad kolhozs noslēdza līgumu par sēklu audzēšanu. Un mūs kā sēklaudzēšanas saimniecību atbrīvoja no meža darbiem.”

* izmantots raksts „Gan prieks, gan raizes piedzīvotas” no laikraksta „Ādažu ritmi” / 20.06.1990.

 

 

 

  

 

 

 

 

 

 

-