svētdiena, 2014. gada 2. februāris

Ugunsdzēsēji #



Ugunsdzēsēji apmācībās pie Carnikavas Zvejas mājas. 20.gs. 30. gadi. Ādažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība dibināta 1901.g. Līdz 1940. gadam uguns nelaimē nonākušajiem ādažniekiem palīdzējušas divas Savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības.
otrajā rindā ceturtais no labās Pēteris Krēsliņš

I. Latvijas ugunsdzēsēju kongresa delegātu saraksts. 1. Ādažu Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju Biedrības: Valdes loceklis Jānis Grapmanis. I. kolonas brandmeisters Jānis Finvers. 11. kolonas brandmeisters Jānis Ozoliņš. 111. kolonas brandmeisters Jānis Iljins. 

* Ugunsdzēsējs / 01.08.1922



Gadasvētki Ādažos. 
* Ugunsdzēsējs / "Gadasvētki Ādažos" / 01.01.1933


Ugunsdrošība Ādažos  - toreiz un tagad


Kaut arī ugunsdzēsības funkciju Ādažos nodrošina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, novada iedzīvotāji nejūtas droši, jo ugunsdzēsēji notikuma vietā ierodas novēloti. Iecere izveidot Ādažu un blakus esošo pašvaldību sadarbību ar VUGD joprojām nav vainagojusies ar rezultātu. Tiek domāts par brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustību Ādažos un apkaimē, kas nav nekas neiespējams. Tādēļ šobrīd meklējam brīvprātīgos. Kā stāsta Janelsītis Aivars, Siguldas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks, arī Ādažos tāda savulaik bijusi, turklāt tā tikusi atzīta par vislabāko Pierīgā. Aivars Janelsītis Ādažos savulaik strādājis par brīvprātīgo ugunsdzēsēju un tāpēc dalās pieredzē.

Aivars Janelsītis


Aivars Janelsītis pastāstīja, ka brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustības dibināšanas iemesls bija pirmais veiksmīgi nodzēstais ugunsgrēks Rīgas apriņķī. 

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustības dibināšanas pamatā bija apstāklis, ka vēsturiski valsts organizētie ugunsdzēsēju depo bija tikai apriņķu centros. Lai saprastu, ko nozīmē jēdziens apriņķis ir jāiztēlojas Rīgas apriņķi – sākot no Kalnciema, gar Jelgavu, līdz Skultei, gar Gaujas malu, tad gar Līgatni, Nītauri, līdz Ērgļiem un Aiviekstei. Aivaram Janelsītim pie sienas ir liela karte, uz kuras vienkārši ir parādīt toreizējā apriņķa robežas.
Ko nozīmē būt par brīvprātīgo ugunsdzēsēju?
Aivars Janelsītis stāsta, ka brīvprātīgā ugunsdzēsēja darbs netika apmaksāts no valsts vai pagasta, bet gan par to maksāja darba devējs, pie kura brīvprātīgais strādāja. Nedēļā tāda varēja būt viena diena, kuras laikā brīvprātīgais varēja tikt izsaukts uz notikuma vietu. Priekšsēdētājam maksāja algu valsts, gan tikai pusslodzi, bet vietniekam (jeb kā toreiz sauca priekšsēdētāja biedram) maksāja pilnu slodzi.
Arī Ādažos bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība/ komanda, ko kādu laiku vadīja toreiz slavenais Ādažu kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis (kas kolhozu vadīja tieši pirms Alberta Kaula). Viņš izveidoja brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandu, kas tika atzīta par vislabāko Pierīgā. Tai bija sava izbraukuma dzēšanas tehnika un vairāk kā simts brīvprātīgo biedru, kas veica lielu profilaktisko darbu dzīvokļos un sabiedriskajā sektorā.
Vietējie ugunsdzēsēju spēki toreiz bija ļoti nozīmīgi, jo saziņa bija ļoti vāja. Aivars Janelsītis atceras, ka uz 10 mājām bija viens radio, bet TV toreiz vispār skaitījās tikpat tāls un nesasniedzams kā ceļojums uz Mēness. “Bezdrātu telefons” bija galvenais saziņas līdzeklis. Sākumā uz ciemu bija tikai 4 telefoni.
Ugunsdrošība daudzdzīvokļu ēkās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, tāpat kā daudzos gadu atpakaļ, arī šobrīd publicē materiālus par ugunsdrošību. Aivars Janelsītis apgalvo, ka pats svarīgākais dzēšot ugunsgrēku daudzdzīvokļu mājā ir operatīva un ātra rīcība.
Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku pamatpienākums ir rūpēties par sava dzīvokļa, individuālo pagrabtelpu un koplietošanas telpu ugunsdrošību, zināt ugunsdrošības noteikumus, zināt kā rīkoties ugunsgrēka un evakuācijas gadījumā, zināt kā izmantot ugunsdzēsības līdzekļus un kur tie atrodas. Svarīgi ir zināt, ka ugunsgrēka gadījumā ir jāzvana pa tālruņa numuru 112.
Jautājot par kūlas dedzināšanu, Aivars Janelsītis ir pavisam lakonisks: “Līdz 90. gadiem kūlas kā tādas vispār nebija, jo itin viss tika sakopts un pārvaldīts. Tādēļ šī problēma ir paradījusies tikai pēdējos 25 gados.”


Sargā sevi jeb ugunsdrošības profilakse
Aivars Janelsītis uzsver, ka kā jebkurā lietā, arī ugunsdrošībā, pats svarīgākais ir profilakse. Ādažos, Kukeļa, un vēlāk arī Kaula, laikos, katrā lielākā celtnē – cehā, fermā bija nozīmēts brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Šie cilvēki rūpējās par to, lai tiktu ievērotas ugunsdrošības normas un neizceļas ugunsgrēks. Tāpat arī pie ēkām bija obligātie komplekti ugunsgrēku sākotnējai dzēšanai – spainis, ķeksis, ūdens caurule, u.c. lietas, blakus smilšu kaste un ūdens ņemšanas vieta. Tas nozīmēja, ka vietējie paši varēja uzsākt dzēšanu, ēkas brīvprātīgā ugunsdzēsēja vadībā, kamēr sagaidīja palīdzību.
Aivars Janelsītis atzīst, ka šobrīd cilvēki pārāk daudz paļaujas uz ārējo palīdzību. Ja daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji paši parūpētos par to, lai nebūtu vietu un lietu, kas varētu viegli uzliesmot vai traucētu ugunsliesmas dzēst, ugunsdzēsējiem būtu daudz vairāk laika nodarboties ar profilaksi. Arī privātmāju īpašniekiem ir jādomā par ugunsdrošību – piemēram, tiem, kuriem dzīvoklī ir kamīns, būtu jānodrošinās ar ugunsdzēšamajiem aparātiem.
Ugunsdzēšamie aparāti un dūmu detektori
Aivars Janelsītis

Savukārt visi pārējie var laicīgi pasargāt sevi vismaz no dūmiem, iegādājoties dūmu detektorus. Dūmu detektors nepasargās no ugunsgrēka, bet brīdinās par to, ka iespējams kaut kur varbūt ir izcēlies ugunsgrēks. Janelsītis joko, ka daudzi cilvēki baidās no dūmu detektoriem, jo domā, ka tad jau vairs nebūs iespējams neko enerģiski gatavot virtuvē. A.J. ar smaidu uzsver, ka arī gatavot ir jāprot.
Arī skursteņus nepieciešams uzturēt kārtībā. Kad Aivars Janelsītis strādāja Ādažos par brīvprātīgo ugunsdzēsēju, Ādažos bija 25 skursteņslauķi, 5 krāšņu būvētāji un 3 zibensnovedēju speciālisti!
Jāņu svinēšana
Uzsākot brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbu, tika domāts ne tikai par drošības pasākumu organizēšanu, atlika laiks arī atpūtai. Pat Jāņi tika svinēti. Biedrības telpas bija pagasta būtiskākā tikšanās vieta. Šeit tika izrādīts pat teātris. Ap biedrības telpām veidojās un pulcējās arī visi pašdarbības kolektīvi. Piemēram, orķestris “Ādažu suvenīrs”, kas bija būtiska sastāvdaļa arī Jāņu zaļumballē.Par drošību atbildēja kārtībnieks (šodien policists), bet brauca uz zaļumballi tikai tad, ja svinētāji sakāvās.
Kā tad īsti notika svinēšana? Aivars Janelsītis atceras, ka visi lustējās līdz otrajai dienai. Lai varētu rīkot Bufeti, tika speciāli rīkota izsole. Vienreiz esot pat bijušas piecas vietējās saimnieces, kas visas ir gribējušas tikt pie prestižās Jāņu pasākuma Bufetes vadīšanas. Par izsolē ieņemto naudu uzturēja biedrību. Būt par Bufetnieci skaitījās prestiži. Dāmas pašas gatavoja un pašas tirgoja. Paštaisīto miestiņu veda no Cēsīm. Vēl tirgoja Jāņu vainagus un pušķus. Galvenais, Janelsītis atceras, ka piedāvāja arī drukātas instrukcijas par to, kā meklēt un atrast papardes ziedu.
Tuvojoties Līgo svētkiem, Aivars Janelsītis kā brīvprātīgais ugunsdzēsējs, iesaka svinēt Jāņus atbilstoši vislabākajām brīvprātīgo ugunsdzēsēju tradīcijām – ar jāņugunīm, kas neapdraud savu un kaimiņu drošību.
 

Ādažu ugunsdzēsēji pie depo mājas. No kreisās-Viktors Balulis, Jevgenijs Kosņikovskis, Gunārs Avotiņš, Dainis Popovs /  20.gs.80.gadi

Ugunsdzēsēju sporta laukumā Mangaļos / 1972.gads



aizmugurē no kreisās: Dainis Popovs, Valdis Ļitvinovs, Māris Šauriņš, Viktors Kiverenko, Aleksejs Sorokins, Arvīds Dzerkals, Vilnis Korņejevs, Arvīds Ozols.
pirmajā rindā no kreisās: Antonija Šauriņa, Vera Kiverenko, Tamāra Lapsiņa, Alfrēds Graudiņš, Daina Liberte, Maija ___, Gunta Jākobsone
Visi kopā-Ādažu ugunsdzēsēju komanda

Valdis Ļitvinovs (pa kreisi) kopā ar Visvaldi Voinu (pa labi)

* Darba Balss / 04.08.1970

* * *
LĪDZTEKUS IKDIENAS DARBAM 

Brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem ir tradīcija — reizi gadā sapulcēties Siguldā, lai ugunsdzēsības sporta sacensībās sniegtu pārskatu par aizvadītā darba posmā gūto prasmi. Šajās dienās bija sapulcējušās komandas, kuru, rīcībā modernas kaujas mašīnas ar daudzveidīgu tehniku. Varētu sacīt, ka tās ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju gvardes vienības, kuru locekļi līdztekus ikdienas darbam apgūst un izprot uguns savaldīšanas prasmi. Pēc parašas, pirms mūzikas skaņas aicina parādes ierindā, spilgti sarkanās automašīnas dodas braucienā pa pilsētu, lai atgādinātu iedzīvotājiem: «Gaidām jūs sacensību laukumā!» Parādes ierindā  vienpadsmit mašīnas un to vīri. Pārējās stāv sardzē savos posteņos saimniecībās un uzņēmumos. Vienīgi Olaines plastmasu pārstrādāšanas rūpnīcai paredzētā vieta tukša, ikgadējā skate no jauna parādīja, ka vīri sekmīgi apgūst tehniku, labākos darba paņēmienus un guvuši krietnāku fizisko sagatavotību. Kas pērn vēl bija labs, tas šogad likās jau viduvējs. Parādījās jaunas augošas komandas, piemēram, Siguldas centra komandā startēja komunālo uzņēmumu kombināta ugunsdzēsēji, kas nākamajā gadā jau patstāvīgi piedalīsies cīņā par ceļojošo balvu. Tiem, kas mācībā bija pieļāvuši kaut niecīgu nevērību, cīņa kļuva pat dramatiska. Tā «Ādažu» kolhoza komandas puiši sacensībām bija trenējušies labi, izvēršanās bija raita, bet, kad viss bija tiešām veikts, viņi ar stobriem rokās gatavi ūdens strūklu triekt mērķī, izrādījās, ka automašīnas sūknis ilgi nevarēja padot ūdeni. Zaudējums, kad no gandrīz otrās vietas bija jāatkrīt uz ceturto, šķiet, liks viņiem nopietni padomāt, ka tehnikai ik brīdi jābūt nevainojamā kārtībā. Tāpat vāji rezultāti bija tiem, kam tehnika strādāja nevainojami, bet pašiem vīriem pietrūka treniņu rūdījuma. Neveiksmīgi startēja Baldones centra komanda, kurai šļūteņu līnija izrādījās par īsu, lai aizsniegtu mācību torni. Bet ja nu tā gadās ugunsgrēkā? Kad tradīcijas kopj, tās laiž dziļas saknes. Kad 1950. gadā Siguldā notika rajona pirmās ugunsdzēsēju sacensības, to rīkošanā palīdzēt ieradās Rīgas pilsētas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības pieredzējušākie lietišķā sporta tiesneši. Šajās sacensībās draudzīgā sadarbībā atzīmēja jau 20 gadu jubileju. Grūtākajā sacensību veidā - simts metru šķēršļu joslas pārvarēšanā startēja 48 dalībnieki. Individuāli pirmās trijās vietās ierindojās vangažnieki — Harijs Nicmanis. Jānis Līvmanis un Staņislavs Cunskis. Ar rezultātiem - 21,2 sek., 23,0 un 23,4 sekundēm. Šajā disciplīnā pēc jauniem, paaugstinātiem sporta normatīviem sasniedza; viens 1. sporta klases, četri — otrās un trīs trešās sporta klases rezultātus. Komandu izcīņā šai disciplīnā uzvarēja vangažnieki, atstājot otrajā vietā sovhoztehnikuma «Bulduri» komandu. Trešā vietā ierindojās Siguldas pilsētas komanda. 4X100 m ugunsdzēsības stafetē komandām pirmo vietu ar rezultātu 1 min. 31 sek._izcīnīja Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rupnīcas pārstāvji. Otrajā vietā - Bulduri, bet trešajā — kolhoza «Ādaži» ugunsdzēsēji.
Pēdējā sacensību disciplīnā komandas startēja ar specmašīnām, parādot, kā pareizi, ātri un saskaņoti nodzēst ugunsgrēku. Arī šeit uzvaru izcīnīja vangažnieki, atstājot aiz sevis Bulduru un Siguldas komandas. Sacensību noslēgumā rajona ugunsdzēsēju biedrības ceļojošo balvu saņēma Vangažu komanda. Otro vietu ieguva Bulduru sovhoztehnikums, trešo — Siguldas pilsētas komanda. Abi pirmo vietu ieguvēji izcīnīja tiesības pārstāvēt rajonu zonas sacensībās, kas notiks Slokā. Sacensības tagad visām grupām aizvadītas. Līdz ar panākumiem atklājušās arī nepilnības, kuras turpmākajā darbā jānovērš, lai vēl sekmīgāk gatavotos 1971. gada ugunsdzēsības sacensībām.

G. Lives teksts un foto
* Darba Balss / 04.08.1970


aizmugurē no kreisās: Alfrēds Graudiņš, Arvīds Dzerkals, Aleksejs Sorokins, Dainis Popovs
priekšā no kreisās: Valdis Ļitvinovs, Ustins Solovjovs

No labās: Valdis Ļitvinovs, Vilnis Korņejevs, Arvīds Ozols, B.Rozgalis,Aleksejs Sorokins, Arvīds Dzerkals, Viktors Kiverenko


Ādažu ugunsdzēsēju komanda - PSRS čempioni. No kreisās: Arvīds Dzerkals, B.Rozgalis, Valdis Ļitvinovs, Arvīds Ozols, Aleksejs Sorokins, Viktors Kiverenko, priekšplānā Alfrēds Graudiņš


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru