Jau 1947.gada pavasarī uz pirmajiem kolhoziem plūda ekskursantu straumes, lai pašu acīm pārliecinātos par dzīvi un darbu kolhozā. Tikai 1947. gadā vien kolhozu „Nākotne” apmeklēja ap 10 tūkstošiem ekskursantu. Tam bija milzu nozīme kolektivizācijas propagandēšanā. Iniciatoru grupas jau 1948. gada ziemā republikā noorganizēja 189 kolhozus, kuros iestājās 4035 zemnieku saimniecības.
1948. gada 18.augustā Ādažu pagasta „Mauriņos” sanāca pagasta zemnieku sapulce. Sapulcē piedalījās 38 zemnieki, no kuriem 20 bija nodevuši pagasta Izpildu komitejai iesniegumus par apvienošanos kolektīvā saimniecībā.
Sapulci atklāja Samuilovs – Ādažu pagasta Izpildu komitejas priekšsēdētājs. Par pirmās sapulces vadītāju ievēlēja M.Krēsliņu, bet par sekretāri E.Beiteri. Sapulcē piedalījās arī Rīgas apriņķa Lauksaimniecības nodaļas vadītājs J.Ūdris, LK(b)P Rīgas apriņķa Komitejas sekretārs P.Makulis un Ādažu pagasta partorgs I.Ziemelis. Kopsapulces dienas kārtībā bija šādi jautājumi:
- Lauksaimniecības arteļa organizēšana un statūtu pieņemšana
- Iniciatoru grupas pilnvaroto vēlēšanas
- Ādažu ciema lauksaimniecības arteļa nosaukuma pieņemšana
- Dažādi jautājumi
Sapulces dalībniekus uzrunāja Rīgas apriņķa Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Ūdris, kurš norādīja, ka apriņķī jau ir izveidojušies 20 lauksaimniecības arteļi, un ka pirmie lauksaimniecības arteļi ir guvuši ievērojamus panākumus.
Ar arteļa statūtiem dalībniekus iepazīstināja sapulces vadītājs M.Krēsliņš.
Pilnsapulce nolēma lūgt Ādažu pagasta Izpildu komiteju atbalstīt un apstiprināt lauksaimniecības arteļa organizēšanu Ādažu ciemā.
Lai pilnsapulces lēmumu virzītu tālāk, b.Ūdris ierosināja ievēlēt 5 pilnvarotos – labākos un apzinīgākos zemniekus. Par pilnvarotajiem ievēlēja :
- Krēsliņu Mārtiņu Jāņa d., dzīvo saimniecībā „Meldri”.
- Podziņu Radionu, dzīvo saimniecībā „Kārkli”
- Beiteru Ernestu Miķeļa d., dzīvo saimniecībā „Graviņas”
- Pēci Mildu Miķeļa m., dzīvo saimniecībā „Dravnieki”
- Beiteri Martu Miķeļa m., dzīvo saimniecībā „Mauriņi”
Ādažu pagasta partorgs P.Makulis ierosināja jaundibināto arteli nosaukt par l/a „Ādaži”. Minēto priekšlikumu pilnsapulce pieņēma vienbalsīgi.
Zināmi trūkumi bija l/a „Ādaži” darbības sākuma posmā. Tā rajona laikrakstā rakstā „Nostiprināt partijas vadību pār kolhoziem” teikts: „Kolhozs „Ādaži” formāli nodibināts augustā, bet zemnieki turpināja saimniekot kā viensētnieki ... Artelī saimnieciskā attīstība tādēļ norit gausi.”
Pirmajā valdē ar balsu vairākumu ievēlēja 7 arteļa biedrus: Radionu Podziņu, Mildu Pēci, Staņislavu Daģi, Jāni Stebērkli, Mārtiņu Krēsliņu, Martu Beiteri un Reini Vikmani.
Par kolhoza priekšsēdētāju ievēlēja Krēsliņu Mārtiņu Jāņa d. Pirmajā revīzijas komisijā ievēlēja 3 cilvēkus: Albīnu Grasmani, Frici Lāci un Ernestu Beiteru. Par revīzijas komisijas priekšsēdētāju ievēlēja A.Grasmani.
Milzīgu darbu veica kolhoza aktīvisti, lai pareizi ievadītu darbu saimniecībā.
Grūtības pārvarēja. Pārskatu par pirmā saimniekošanas pusgada rezultātiem sniedz gada pārskats. Kolhoza saimniecību skaits bija pieaudzis līdz 56 – tātad tas bija divkāršojies. Kolhoznieki kolektīva druvās izstrādājuši 1150 izstrādes dienu. Izstrādes dienu uzskaite sākta ar 1948.gada 1.novembri. Noslēdzot gadu, par katru izstrādes dienu izmaksāja 10,63 rbļ. Kopējie kolhoza ienākumi uz 1949.g. 1.janvāri 18754 rbļ., bet kolhoza ražošanas pamatlīdzekļi sastādīja 217991 rbļ.
Kaut arī šie nedaudzie skaitļi nav sevišķi iespaidīgi, bet tas tomēr bija drošs pamats kolektīva tālākai dzīvei un saimniekošanai.
Gandrīz vienlaicīgi ar kolhoza „Ādaži” izveidošanos Ādažu pagastā nodibināja vēl divus – kolhozu „Gaujmalietis” un Vorošilova vārdā nosaukto. Neskatoties uz to, ka pagastā bija nodibināti 3 kolhozi, tomēr prāva daļa zemnieku – galvenokārt turīgo – atturējās no iestāšanās kolhozos. Kolhoza teritorija vēl nebija viengabalaina, bet izkaisīta, kas stipri traucēja kolhoza tālāko attīstību.
Kā redzams no kolhoza „Ādaži” pilnsapulču lēmumiem un gaitas, kā, piemēram, kopsapulces protokola Nr.12 no 1948.gada 11.septembra, apstiprinās fakts, ka pirmajos mēnešos vēl valdīja individuāla saimniekošanas sistēma. Visus izdevumus, kādi radās sakarā ar kolhoza darbību, sedza vienlīdzīgi visi kolhoza biedri. Tāpat obligātās valsts nodevas arī pildīja vēl katrs individuāli, bet tai pašā laikā pilnsapulce jau izlēma par kolektīviem laukiem ziemāju sējai. Kopsapulces notika ļoti bieži, to dienas kārtības bija ļoti plašas. Piemēram, kopsapulce 1948. gada 3.oktobrī – dienas kārtībā bija 13 jautājumi. Sapulci atklāja plkst. 21:00, tā ilga līdz plkst.2:00. No pilnsapulces protokola redzams, cik daudz dažādu jautājumu jārisina jaunajam kolektīvam, kā tika likti pamati nākotnes celtnei.. Kolhozam trūka kadru, ēku lopu novietošanai. Šai sakarā kolektīvs lūdza Izpildu komiteju nodot kolhoza rīcībā lielsaimnieku saimniecības – „Ādažu” muižas ēkas, Strēlnieku māju ēkas, kā arī „K.Landavas” un fabrikas „Marino” palīgsaimniecību.
Soli pa solim, lēni, tomēr kolektīva dzīve virzījās uz priekšu. Jau sākot ar 1948.gada oktobri kolhozā pieņēma rēķinvedi, uz vadošo kolhozu kadru skolu nosūtīja U.Daģi.
No sapulces protokola arī redzams, ka atsevišķi kolhoznieki vēl turas pie vecajiem paradumiem, neizprot jaunās saimniekošanas priekšrocības. Tā, piemēram, jautājumā par kolhozam piederošo lopu izvietošanu ziemai kolhoznieks Beiters ierosināja lopus novietot pa individuālajām saimniecībām, kā tas bija agrāk. Tomēr kolektīvs vienbalsīgi minēto priekšlikumu noraidīja. Jau pirmie kolhoza pilnsapulču lēmumi liecina, ka vienkāršais darba zemnieks, kurš agrāk bija ieslēgts savā šaurajā, mazajā saimniecībā , kļūst par atbildīgu personu kolektīva priekšā un mācās pats vadīt lielo saimniecību.
Tā, piemēram, arī no kopsapulces protokola Nr.5 redzams, ka pilnsapulce atsevišķiem biedriem uzticēja savas kopīgās intereses.
Kolhoza pilnsapulce par lopkopības fermas pārzini izvēlēja Beiteri Martu, bet valdes izvirzīto kandidatūru noliktavas pārziņa Beitera Ernesta kandidatūru noraidīja, izvirzot šai amatā M.Avotiņu.
Jau pašā kolhoza organizēšanas stadijā var redzēt izmaiņas lauku ļaužu dzīvē. Pilnsapulcēs bez saimnieciskajiem jautājumiem domāja arī par masu politisko darbu un cilvēku audzināšanu.
Domājot par nākotnes ražām, pilnsapulce rūpējās par rudens aršanas darbiem. No protokola redzams, ka rudens aršanas plāns bija 53 ha un šī darba veikšanai iesaistīja gan Lauksaimniecības kooperācijai piederošo traktoru, kā arī „Sautiņu” selekcijas stacijas traktoru. Biedru skaits kolhozā sākumā auga samērā lēni. No protokola Nr.7 redzams, ka 1948.gada 22.oktobrī kolhozā vēl bija tikai 26 biedri. Sākot ar 1948. gada oktobra beigām biedru skaits strauji palielinājās. Jau 1948.gadā, Lielās Oktobra revolūcijas gadadienai veltītajā kolhoznieku pilnsapulcē piedalījās 41 kolhoznieks, bija pieaicināti arī individuālie zemnieki. No protokola Nr.8 redzams, ka kolhozs pats saviem spēkiem nevarēja apstrādāt laukus, tādēļ pilnsapulce nolēma noslēgt līgumu ar MTS par atmatu uzaršanu. Tāpat protokols liecina par Valdības atbalstu caur Lauksaimniecības banku piešķirot ilgtermiņa kredītu – 35000 rbļ. Pilnsapulce kā pilnvarotos kredīta kārtošanai apstiprina valdes priekšsēdētāju M.Krēsliņu un rēķinvedi Andersonu.
Lielas izmaiņas kolhozā „Ādaži” ienesa 1949.gads. Jau gada sākumā kolhoza valde un pilnsapulce saņēma daudz iesniegumu no vidējiem zemniekiem par viņu uzņemšanu kolhozā. Redzēdami kolhoza pirmos panākumus, kaut arī pagaidām nelielus, apkārtējie zemnieki masveidīgi sāka pieteikties jau nodibinātajā kolhozā „Ādaži”, kā arī pagastā nodibinātajos kolhozos „Gaujmalietis” un Vorošilova vārdā nosauktajā.
Kolhoza nostiprināšanu un attīstību veicināja PSKP Centrālās Komitejas un Padomju valdības veiktie pasākumi. Liela nozīme bija regulārajām kolhoznieku pilnsapulcēm, kas notika vismaz 2 reizes mēnesī. Šajās sapulcēs ar referātiem uzstājās rajona un republikas atbildīgi darbinieki. Tā kolhozā „Ādaži” katrā pilnsapulcē piedalās kāds no Saulkrastu rajona vadošajiem darbiniekiem - Slosmanis, Afanesjeva, Ūdris, Miķelsons u.c. Liela loma kolhoza organizatoriskā un saimnieciskā nostiprināšanā, kā arī ideoloģiskajā dzīvē bija pagasta partorgam A.Vasiļjevai, kura arī piedalījās gandrīz katrā pilnsapulcē.
Kaut gan kolhoza pirmais pastāvēšanas gads bija lielu panākumu gads, tomēr kolhoza dzīvē bija daudz trūkumu un grūtību. Pēc zemnieku masveida iestāšanās kolhozā nebija vajadzības pēc mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta pastāvēšanas, jo pašam kolhozam bija pietiekošs daudzums nepieciešamā lauksaimniecības inventāra un vilcējspēka, tādēļ arī Ādažu Mašīnu un zirgu iznomāšanas punktu likvidēja. Daļu no tam piederošā inventāra pārņēma kolhozs „Ādaži”.
Kaut gan kolhozam, kā redzams no gada pārskata, zirgu skaits bija pietiekošs, tomēr zemes apstrādāšana radīja daudz grūtību. Sākot ar 1950. gadu kolhozs „Ādaži” sāka specializēties kā sēklkopības kolhozs.
Sakarā ar specializāciju kolhozam radās strauja nepieciešamība tīrumu paplašināšanā un kvalitatīvā zemes apstrādāšanā, tāpēc kolhoza pilnsapulce nolēma papildus noslēgt līgumu ar MTS par 80 ha mīkstā aruma un 15 ha atmatu apstrādāšanu.
Lai apgūtu šīs zemes, bija nepieciešams veikt arī plašus meliorācijas darbus. Nožēlojamo siena daudzumu ieguva, brienot ūdenī līdz ceļiem Eimuru pļavās. Bija pienācis laiks arī šai gadu desmitiem neatrisinātai problēmai – novadgrāvju rakšanai. Ar 1950. gada 6.marta pilnsapulces lēmumu noslēdza līgumu par 6 km gara novadgrāvja rakšanu Eimuru pļavu masīvā un līdz ar to lika pamatu sekmīgai lopbarības bāzes iekārtošanai.
Nereti neizdevās veikt plānotos pasākumus. Par trūkumiem runāja paši kolhoznieki pilnsapulcēs. Lielas grūtības kolhozam pirmajos pastāvēšanas gados radīja lopkopības fermu organizēšana.
Vadoties no paraugstatūtiem, iestājoties kolhozā tika sabiedriskotas gan ēkas, lauksaimniecības mašīnas, zirgi, gan arī produktīvie lopi. Katrai ģimenei noteica atstājamo produktīvo lopu skaitu. Ņemot vērā to, ka kolhozā apvienojās galvenokārt nabadzīgie un vidējie zemnieki, kuriem šo lopu bija nedaudz, tad arī kolhoza sabiedriskās lopu fermas bija mazskaitlīgas. Tā, piemēram, no sapulces protokola un gada atskaites redzams, ka kolhoza „Ādaži” pirmajā pastāvēšanas gadā tika organizēta 1 ferma ar 23 slaucamām govīm, 38 telēm, 1 bulli.
Lopkopības fermu paplašināšanai kolhozs iepirka lopus no dažādām personām, bet līdzekļus saņēma kredīta veidā no Lauksaimniecības bankas.
Bez attīstītas lopkopības kā galvenās ienākumu bāzes kolhozs nebija dzīvotspējīgs. Ja zināmu pamatu liellopu fermu radīšanā deva sabiedriskotie liellopi, tad pavisam neatrisināts jautājums bija sīklopu fermu organizēšana, jo dibinoties kolhozam, cūkas, aitas, vistas netika sabiedriskotas. Neskatoties uz to, jau kolhoza pirmajā saimniekošanas gadā tādas fermas izveidoja.
Līdz ar to lika stabilus pamatus sabiedriskās lopkopības attīstībai, un, izvēršot paplašināto atražošanu, tā varēja strauji augt.
Vienlaicīgi lika pamatus arī graudkopības attīstībai, augstu ražu iegūšanai. Mehanizēta zemes apstrādāšana, laba lauku mēslošana, agrotehnisko zinātņu pielietošana jau pirmajos kolhoza pastāvēšanas gados deva iespēju „Ādažu” kolhozam iegūt tādas ražas, par kādām sapņot nevarēja arī kādreiz „varenās” budžu saimniecības.
Lai raksturotu gūtos panākumus graudkopības attīstībā, interesanti tos salīdzināt ar 1938.gada Rīgas apriņķa un kolhoza „Ādaži” ražu 1950.gadā.
Kultūras Vidējā raža no Vidējā raža no
1ha 1938.g. (cnt) 1ha 1950.g.(cnt)
Rudzi 14,2 15,2
Kvieši 13,6 14,8
Mieži 13,4 14,1
Auzas 13,01 14,2
Kartupeļi 152 161
No atsevišķiem laukiem iegūtā raža sasniedza pat 26 cnt/ha. Tā jau bija šajā laikā pat zināma rekordraža.
Ievērojami rezultāti tika gūti arī sabiedriskās lopkopības attīstībā. No kolhoza pārskata sapulces referāta var secināt, ka liellopu skaits gada laikā bija pieaudzis no 23 slaucamām govīm līdz 163 un izslaukumi vidēji no katras govs bija 2015 kg. Tāpat bija arī sīklopu fermas. Putni – 230 gab., aitas – 30 gab., cūkas-sivēnmātes – 10 gab.
Protams, šie skaitļi ir niecīgi, bet, ņemot vērā īso laika periodu, tas jau bija zināms kāpums.
Kolhoza gada ienākumi uz 1950. gada 1.janvāri sastāda 332945 rbļ. Un ievākta kopraža no visas saimniecības laukiem 2063 centneri.
No atskaites sapulces referāta var redzēt, ka kolhoznieku kolektīvs ir disciplinēts, jo gandrīz visi kolhoznieki ir izpildījuši statūtus un pilnsapulcē pieņem to izstrādes minimumu – no 226 kolhozniekiem to izpildījuši 220.
Ņemot vērā gūtos sasniegumus, pirmajā saimniekošanas gadā bagātīgi apmaksāja kolhoznieku darbu:
Uz 1 izstrādes dienu:
naudā - 7,85 rbļ
graudi - 4 kg
kartupeļi - 4 kg
siens - 1,2 kg
salmi - 1,5 kg
Salīdzinot ar citiem republikas un rajona kolhoziem, šie skaitļi ir ievērojami. Protams – izstrādes dienas vērtība arī turpmāk stipri iespaidoja kolhoza kolektīva piedalīšanos saimniecības jauncelsmē. Ņemot vērā iepriekšējos sasniegumus, sprauda arī kolhoza turpmākos uzdevumus sabiedriskās saimniecības attīstībai.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem bija sabiedrisko ēku celtniecība, ēku un dzīvokļu remonts.
Pilnsapulce pieņēma lēmumu par kūts būvi 100 govīm, graudu kaltes būvi, putnu kūts rekonstrukciju, cūku kūts pārbūvi, 2 siltumnīcu un pārvaldes ēkas būvi. Tik grandiozus pasākumus gūt jau pirmajā saimniekošanas gadā vēl lieku reizi pierāda kolektīvas saimniecības priekšrocības.
Sapulces noslēgumā kolhoznieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu – „visiem aktīvi piedalīties kolektīvās saimniecības nostiprināšanas darbā, lai l/a „Ādaži” kļūtu boļševistisks, bet kolhoznieki turīgi un lai kolhozs kļūtu par labāko Saulkrastu rajonā.”
Atsaucīgus vārdus par kolhoza panākumiem celtniecībā lasām arī rajona laikrakstā: „Ādažu ciema Padomes l/a „Ādaži” uzsāk liellopu kūts būvi 100 liellopiem. Artelis šogad jau izbūvējis vīna māju 320 m**2 un siltumnīcu 85 m**2 platībā, lecektis ar stikliem 90 m**2. Izremontēti 5 kolhoznieku dzīvokļi, klubs, sarkanais stūrītis un bērnu dārza telpas. Jau pirmajā darbības gadā izbūvējuši nepieciešamās saimniecības ēkas.”
Skatoties nākotnē bija jādomā par daudzām ļoti svarīgām problēmām – par labiekārtota kolhoza centra radīšanu, plašas celtniecības programmas realizēšanu, meliorācijas darbu veikšanu, plašas tehnikas ieviešanu un tās racionālu izmantošanu, ražības kāpināšanu, plašu atražošanu, lauku ļaužu kultūras līmeņa celšanu, viņu dzīves apstākļu tuvināšanu pilsētnieku dzīves līmenim. Taču mazā saimniecībā ar 664 ha kopplatību, no kuriem aramzeme bija 275 ha un kolektīva locekļu skaits 110 cilvēku – nevarēja atrisināt šos svarīgos un neatliekamos uzdevumus.
Starp atsevišķiem kolhoziem bija arī lielas atšķirības ekonomiskajā attīstībā. Kā redzams no sapulču protokoliem, kolhoza „Ādaži” saimnieciskie rādītāji bija daudz labāki nekā viņu kaimiņiem – „Gaujmalietis” un Vorošilova vārdā nosauktais.
1950.g. 26. jūlijā Ādažu ciema centrā notika kolhoza „Ādaži” pilna biedru sapulce. Sapulcē piedalījās 103 kolhoza biedri no 126 biedriem. Sapulcē piedalījās Saulkrastu rajona Izpildu Komitejas priekšsēdētājs Slosmanis, LKP Saulkrastu rajona Partijas komitejas Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Dzenītis, Ādažu ciema padomes priekšsēdētājs un partorgs. Sapulces dienas kārtībā 2. punkts – kolhozu apvienošanās.
Kolhoza valdes priekšsēdētājs M.Krēsliņš pilnsapulcei ierosināja apvienoties ar kolhoziem „Gaujmalietis” un Vorošilova vārda nosaukto saimniecību.
Par kolhozu apvienošanas nepieciešamību un priekšrocībām runāja LKP Saulkrastu rajona Partijas komitejas Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Dzenītis.
Debatēs piedalījās vairāki kolhoznieki – E.Beiters, M.Beitere, Ūdris, Drunka, kuri atbalstīja iniciatīvu par apvienošanos. Bet tajā pat laikā bija arī tādi kolhoznieki kā Grasmanis u.c., kas norādīja, ka, piemēram, kolhozam „Gaujmalietis” ir sliktāki rādītāji un tas iespaidos darba dienas apmaksu.
Pilnsapulce pieņēma lēmumu par apvienošanos balsojot – 100 arteļa biedriem par, 3 – atturoties.
Tā tika likti pamati lielai daudznozaru sabiedriskajai saimniecībai.
Dažas dienas vēlāk – 1950.gada 29 jūlijā sasauca jaunu pilnsapulci, kurā izlēma apvienotā kolhoza organizatoriskos jautājumus. Kolhoza pilnsapulcē jau piedalījās no 289 kolhozniekiem 229. Sapulcē piedalījās LKP Saulkrastu rajona Partijas komitejas sekretārs Velemickis, Saulkrastu rajona Izpildu komitejas priekšsēdētājs Slosmanis un LKP Saulkrastu rajona Partijas komitejas Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Dzenītis.
Rajona galvenais agronoms Lesiņš kopsapulci iepazīstināja ar lauksaimniecības arteļa statūtiem un to nozīmi kolhoza dzīvē. Pilnsapulce statūtus vienbalsīgi pieņēma.
Lauksaimniecības nodaļas vadītājs ierosināja apvienoto kolhozu nosaukt Staļina vārdā. Pilnsapulce minēto priekšlikumu pieņēma.
Sapulcē pieņēma arī izstrādes dienu minimumu – vīriešiem 220, sievietēm – 150. Kopsapulce par apvienoto kolhozu priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja bijušo kolhoza „Ādaži” priekšsēdētāju Krēsliņu Mārtiņu Jāņa d.
Valdē ievēlēja Žani Gēmi, Aleksandru Akmentiņu, Jāni Gailīti, Staņislavu Daģi, Martu Beiteri, Jāni Emsiņu,
Revīzijas komisijā ievēlēja A.Grasmani, J.Tāli, E.Menhardu, L.Kalniņu, K.Austrumu.
Kolhozs pēc apvienošanās kļuva par pirmo kolhozu miljonāru. Ļoti atsaucīgi rakstīja laikrakstā sakarā ar rajona 1. lauksaimniecības izstādi par jaunapvienotā kolhoza darba rezultātiem. Te atzīmēja, ka labākos rezultātus graudkopībā guvuši Staļina v.n. kolhoza ļaudis. Tālāk lasām: „Izstāde uzskatāmi un pārliecinoši parādīja lielo apvienoto kolektīvo saimniecību priekšrocības. Lūk, Staļina v. n. kolhozs. Šeit izveidotas spēcīgas kolhoza saimniecības palīgnozares – dārzkopība un biškopība. Naudas ienākumi šogad kolhozā sasniegs vairāk nekā miljonu rubļu. Kolhozs milzīgus līdzekļus ieguldījis celtniecībā, drīz nodos ekspluatācijā lielāko un modernāko lopu mītni rajonā, jau šoruden uzsāks kolhoza ciemata izbūvi.
Tā kā kolhoza teritorija principā nav izmainījusies līdz šim laikam, tad nedaudz par kolhoza raksturīgākajām īpatnībām un kolhoza teritoriālais apskats.
Pavisam kolhozam piederošā:
Zeme 2371 ha no kuriem:
Aramzeme 781 ha
Dabiskās pļavas 866 ha
Ganības 433 ha
Mežs 135 ha
Par kolhoza ražošanas telpām raksturīgu ainu rāda šie skaitļi:
Kolhozam 70 zirgi, izvietoti 5 staļļos,
374 slaucamās govis 22 kūtīs,
181 tele 4 kūtīs,
163 cūkas 2 kūtīs,
1500 putnu 3 kūtīs.
Kolhoza galvenā bagātība – graudi – glabājas 14 klētīs.
No šiem skaitļiem redzams, ka kolhoza neatliekamais uzdevums ir sabiedrisko ražošanas ēku celtniecība, tāpat arī lauku meliorācija un labiekārtošana, jo aramzemes platība bija samērā maza, salīdzinot ar visu zemes platību. Svarīgi atzīmēt, ka kolhozā vēl nebija agronoma.
Pēc apvienošanās kolhozā skaitījās jau 3 smagās kravas automašīnas, 2 traktori, 32 zāles pļāvēji, 20 labības pļāvēju un cits sīkais lauksaimniecības inventārs. No šiem skaitļiem redzams, ka kolhoza mehanizācijas pakāpe vēl ir ļoti zema un galvenos lauksaimniecības darbus kolhozs veic ar MTS palīdzību.
Kolhozā apvienotas 202 lauku sētas, ar 399 iedzīvotājiem, no kuriem darba spējīgi ir 196 kolhoznieki – 79 vīrieši, 121 sieviete. Tātad, vidēji uz katru darba spējīgo ir apmēram 12 ha zemes.
Kolhozā ir organizētas 2 laukkopības brigādes, 1 dārzkopības brigāde. Pavisam lauku darbos strādāja 121 kolhoznieks.
Darba produktivitāte kolhozā vēl ir stipri zema. Sevišķi tas sakāms par lopkopību. Katra slaucēja caurmērā apkopa 12-13 govis, bet cūkkopējas – 25 cūkas. Daudz cilvēku nodarbināti pie zirgu kopšanas. Uz katru zirgkopi bija 6-7 zirgi. Piena izslaukums bija 2070 kg no katras slaucamās govs.
Visu saimniecisko darbu veikšanai kolhozā patērēja 83545 izstrādes dienas. Uz katru izstrādes dienu izmaksāja:
Naudā - 8,14 rbļ., pirms apvienošanas – 7,85 rbļ.
Graudus - 1,6 kg, pirms apvienošanas – 4 kg
Kartupeļus - 2 kg, pirms apvienošanas – 4 kg
Apvienošanas periods prasīja milzīgu organizatorisko darbu, pārkārtošanos. Interesanti salīdzināt kolhoza „Ādaži” ekonomiskos rādītājus ar republikas vidējiem skaitļiem pirms un pēc apvienošanas:
Vienā kolhozā Līdz apvienošanai Pēc apvienošanas kolhozā „Ādaži”
caurmērā pēc apvienošanas
Sētu skaits 51 128 202
Zemes kopplatība 710 1958 2750
t.sk aramzeme 359 913 781
Zirgu skaits 58 144 70
Govju skaits 45 113 374
Šie nedaudzie skaitļi liecina, ka kolhozam „Ādaži” bija lielākas priekšrocības savas saimniecības tālākai attīstībai nekā citiem republikas kolhoziem.
*no Dainas Kukeles diplomdarba „Rīgas rajona kolhoza „Ādaži” vēsture” / saglabāts oriģinālais pieraksts /
Ādažu kolhoza ļaudis un viņu darbs
Notikumiem bagāta ir Ādažu ciema vēsture. 1919.gadā, kad Latvijā nodibinājās Padomju vara, arī Ādažu pagastā sākās sociālistiski pārkārtojumi. Pagasta ļaudis dedzīgi atbalstīja ļeņinisko lauksaimniecības kooperēšanās ideju. Trauksmainajās deviņpadsmitā gada sākuma dienās Carnikavā un Ādažos, dažu kilometru attālumā no Ādažu ciema, tika izveidotas lauksaimniecības komūnas. Tajās apvienojās bijušo kalpu, sīkzemnieku, amatnieku, zvejnieku un koku pludinātāju ģimenes. Šīs komūnas pastāvēja tikai piecpadsmit dienas. Latvijā, iekšējās kontrrevolūcijas atbalstīti, iebruka starptautiskā imperiālisma bruņotie spēki. Divpadsmit aktīvākos komūnas dalībniekus baltgvardi nošāva. 1940.g., kad Latvijā tika atjaunota Padomju vara un arī Ādažu pagasta trūcīgie zemnieki saņēma zemi. Piepildījās tas, par ko deviņpadsmitajā gadā bija sapņojuši viņu tēvi un vectēvi – Ādažu pagasta pirmo lauksaimniecības komūnu dalībnieki. Uzsākto jauncelsmes darbu pārtrauca fašistiskās Vācijas iebrukums mūsu zemē.
Pēc kara Ādažu pagastā radās vairākas zemes kopapstrādāšanas sabiedrības. Tās kļuva par lauksaimniecības sabiedriskā sociālistiskā sektora iedīgļiem.
1948.g. augustā Ādažu ciemā nodibinājās kolhozs „Ādaži”, bet 1949.g. aprīlī vēl divi kolhozi – Vorošilova un „Gaujmalietis”. Zemnieki paši bija pārliecinājušies par kolektīvā darba priekšrocībām.
Par lauksaimniecības arteļa „Adaži” valdes priekšsēdētāju kolhoznieki ievēlēja zemnieku Mārtiņu Krēsliņu. Sākumā „Adaži” bija neliela saimniecība, kas apvienoja 28 darba spējīgus zemniekus no 8 mājām.Kolhozam piederēja 350 hektāri aramzemes. To apstrādāja ar zirgiem.Saimniecības lopkopības fermā bija 30 slaucamas govis.Gada vidējie ienākumi nepārsniedza 35 tūkstošus rubļu.
Līdzīgs stāvoklis bija arī pārējos pagasta kolhozos.
Dzīve prasīja, lai sīkās saimniecības tiktu apvienotas. 1950. gadā kolhozi „Ādaži”, „Gaujmalietis” un Vorošilova kolhozs apvienojās vienā kolhozā „Ādaži”. Jau drīz bija jūtamas apvienotā kolhoza priekšrocības. Saimniecībai bija 2400 hektāru zemes, no tās 650 hektāru aramzemes, ko saskaņā ar līgumu apstrādāja MTS traktori. Sākās kapitālā celtniecība.
No 1951. gada līdz 1954. gadam uzcēla divas govju kūtis un trīs noliktavas. 1955. gadākolhoza kopējie ienākumi salīdzinājumā ar triju saimniecību ienākumiem pirms apvienošanās bija pieauguši gandrīz divas reizes un sasniedza 250 tūkstošus rubļu. Rezultātā varēja paaugstināt izstrādes dienas samaksu, iegādāties kāpurķēžu traktoru un trīs automašīnas, uzsākt kūts celtniecību 200 cūkām.
1956.gadā kolhoznieki par valdes priekšsēdētāju vienprātīgi ievēlēja komunistu Josifu Kukeli.
Pašreiz (1970.g.) „Ādažu” kolhozā ir 1050 biedru. No 4039 hektāriem zemes 1436 hektāri ir aramzeme. Izveidots augsti produktīvs Latvijas brūnās šķirnes govju ganāmpulks (500 govis). Salīdzinājumā ar 1956. gadu vairāk nekā trīs reizes palielinājusies gaļas, piena un olu ieguve.
1969.g. kolhozs ieguva vidēji 25,4 c graudaugu no hektāra. Kolhoza kopējie ienākumi auguši no 251 tūkstoša rubļu 1956. gadā līdz 4 miljoniem rubļu 1969. gadā. Visas sabiedriskās saimniecības nozares ir rentablas.
Aizritējušajos gados kolhozs kļuvis par lielu daudznozaru elektrificētu un mehanizētu saimniecību. Pašreiz tam pieder 230 elektromotori, kuru kopējā jauda ir 1000 kilovatu, 46 traktori, 29 kravas automašīnas, 5 autobusi un 6 vieglās automašīnas, 10 kombaini, no tiem 7 labības novācamie, 1 kartupeļu novācamais un 2 skābbarības sagatavošanas kombaini, 24 traktoru sējmašīnas un vairāk nekā 200 citu dažādu lauksaimniecības darba rīku un mehānismu.
Šo bagātīgo tehniku vada apmēram 100 kvalificētu mehanizatoru. Kolhoza darbnīcās tiek veikts pilnīgs kārtējais remonts un dažādi citi darbi, tai skaitā dažu dataļu ražošana, vulkanizācija, dažu saimniecībai vajadzīgu mehānismu izgatavošana pēc kolhoza racionalizatoru rasējumiem. Tehnikas izmantošanas koeficients kolhozā ir augsts. Tā, piemēram, 1969. gadā ar traktoriem DT-54 un DT-55 vidēji izstrādāja vairāk nekā 800 hektāru, pārrēķinot mīkstajā arumā. Gadu no gada pazeminās to lauku darbu pašizmaksa, kurus veic ar traktoriem un citām mašīnām.
Ilgu laiku Gaujas lejasteci, kur tagad ir Ādažu kolhoza lauksaimnieciski izmantojamā zeme, uzskatīja par nepiemērotu zemkopībai – smiltis, purvs, muklāji. Kolhoznieki gadu no gada iestrādāja smiltī organiskos mēslus, kūdras un kūtsmēslu kompostu un radīja auglīgu augsni. Pārpurvojušos un krūmājiem aizaugušos iecirkņus drenēja un meliorēja, izlauza celmus. Rezultātā kolhoza aramzemes platības palielinājās par 600 hektāriem.
Ādažu kolhozs ir sēklaudzēšanas saimniecība. Tas saņem jaunu augstražīgu kultūru sēklas, ko izaudzējuši zinātnieki selekcionāri, audzē tās un pārdod citām saimniecībām sēklai. 1967. gadā pēc zinātnieku ieteikuma iesēja ziemas kviešus „Mironovskaja-808”. Ieguva 36 centnerus kviešu no hektāra. Tas ir par 11 centneriem kviešu no hektāra. Vairāk salīdzinājumā ar citām izmēģinājuma šķirnēm. Labu ražu dod arī ziemas kvieši „Priekuļu-481”. Izmēģinājuma laukos iegūti līdz 30 c šo kviešu no hektāra.
Ādažu kolhoza laukos augsni kaļķo. Galveno mēslojumu – kūdras un kūtsmēslu kompostus dod vidēji 12 tonnas, bet minerālmēslus – 5-6 centnerus uz hektāru aramzemes.
Efektīvi tiek pielietota paaugstināta graudaugu kultūru izsējas norma.
Ādažu kolhozā svarīga saimniecības nozare ir lopkopība.
Kolhoza lielajās piena lopu fermās visi darbietilpīgie procesi- slaukšana, piena dzesināšanalopbarības sagatavošana un mēslu savākšana – ir kompleksi mehanizēti. Slaucējas 1969. gadā izslauca no govs 3870 kilogramus piena, bet ilggadējā slaucēja PSKP biedre Elza Mitriķe – 5167 kg piena, kura tauku saturs 3,8 procenti. Slaucēja Aina Dreimane no savas grupas govīm ieguvusi 123 t piena, izslaucot no vienas govs vidēji 4788 kg. Vidējais izslaukums kolhozā gada laikā kāpināts par 400 kg.
Jauna tehnika ienākusi arī cūkkopībā. 1968.g. divās cūkkopības fermās dzīvnieku barības pagatavošanai un telpu apsildīšanai sāka lietot sašķidrināto gāzi. Šim nolūkam samontēja vienkāršas un ekonomiskas gāzes iekārtas.
Ādažu kolhozam ir bagātīga pieredze gaļas lopu audzēšanā. Kopš piecdesmitajiem gadiem tika praktizēta bullīšu barošana līdz rudenim. Kad to svars bija sasniedzis 120-140 kilogramus, viņus nodeva gaļas kombinātam. Kolhozam tas nebija izdevīgi, jo barības izmaksa (piena, koncentrātu) uz vienu svara pieauguma kilogramu bieži pārsniedza gaļas kilograma cenu. Nolēma pagarināt bullīšu nobarošanas laiku līdz gadam. Gadu veco bullīšu svars jau bija sasniedzis 290 kilogramus. Tagad ienākumi, ko kolhozs gūst, realizējot teļa gaļu, palielinājušies divas reizes.
Putnkopības fermās plaši lieto zaļbarību, smalki drupinātus graudus un kažokzvēru fermas atkritumus.
1969. gadā kolhozs izpildīja visu lopkopības produkcijas veidu pārdošanas plānu valstij: gaļas par 111 %, tai skaitā cūkgaļas par 106 %, piena par 109 %. Piena tauku saturs sasniedza vidēji 3,76 % plānoto 3,5 % vietā.
Kolhozā ieviesta progresīva darba samaksas un materiālās stimulēšanas sistēma. 1968.g. tas pārgāja uz piecu dienu darba nedēļu. Par katru nostrādāto cilvēkdienu 1968. gadā kolhoznieki saņēma naudā 6 rubļi 11 kapeikas. Katrs kolhoznieks, kas izpildīja noteikto normu, gada beigās saņem prēmiju vidējās mēneša algas apmērā. Par piena izslaukuma un tā tauku satura, teļu un cūku dzīvsvara pieauguma plāna pārsniegšanu izsniedz papildu samaksu. Arī par izglītību kolhoznieki saņem piemaksu. Rezultātā kolhoznieka vidējais mēneša atalgojums ir 150 rubļu, bet daži vadošo profesiju kolhoznieki saņem pat 180-250 rubļu mēnesī. Tā, piemēram, Ādažu kolhoza teļkope Elza Avotiņa panākusi, ka katra viņas koptā teļa svars diennaktī pieaug par 900 gramiem. 1968.gadā kopā ar papildu piemaksu par plāna pārsniegšanu viņa saņēma 3364 rubļus. Putnkope Anna Ozoliņa 1968. gadā ieguvusi no katras dējējvistas 305 olas. Par savu darbu kolhoza putnu fermā viņa 1968.gadā saņēma 2700 rubļus. Izcilā putnkope apbalvota ar sešām PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes medaļām.
Tādi ļaudis Ādažos ir arī mehanizatoru, slaucēju, cūkkopju, celtnieku vidū.
38 arteļa biedri beiguši Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un lauksaimniecības tehnikumus. 17 jaunie kolhoznieki neklātienē mācās augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs. Un neviens no viņiem , saņēmis diplomu neatstāj kolhozu.. Siltumnīcās vien 1969.gadā strādāja 12 jaunāko agronomu. Cilvēki ar augstāko un vidējo speciālo izglītību vada kompleksās brigādes, fermas, darbnīcas, palīguzņēmumus, ir kluba, bibliotēkas vadītāji.. Astoņi speciālisti ar augstāko un vidējo tehnisko izglītību strādā kolhoza valdes kantorī.
Interesanti Ādažu ļaudis pavada savu brīvo laiku. Daudzi ir dramatiskā un deju kolektīva dalībnieki, citi nodarbojas ar sportu. Ar kolhoza iegādātajām ceļazīmēm ādažnieki ik gadus bez maksas atpūšas un ārstējas mūsu zemes atpūtas namos un sanatorijās, dodas tūrisma ceļojumos gan uz citām savienotajām republikām, gan ārzemēm. 1968. un 1969. gadā grupa kolhoza jauniešu viesojās Polijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā, bet vadošie speciālisti Bulgārijā, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Rumānijā un Francijā.
1968.gada augustā Ādažu kolhozam apritēja divdesmit gadu. Par godu šim notikumam pirms termiņa tika izpildīts piecgadu plāns.
=== Par kolhozu izveidi no preses slejām ===
MŪSU LAUKOS UN PILSĒTĀS
KOPJ VASARĀJU SEJUMUS Ādažu pagastā vairākas zemnieku saimniecības sākušas vasaras kviešu ravēšanu. lzravētas usnes 20 ha platībā. Šo darbu veikuši K. Emsiņš «Miķeļos», E. Emsiņa «Ārputnos», P. Grotiņš «Ceriņos» un vairāki citi zemnieki.
1948.06.08 Darba Balss (Rīgas rajons)
1948.12.12 Darba Balss (Rīgas rajons)
Pēdējās dienās mūsu apriņķī strauji aug kolektīvo saimniecību skaits. Divi kolchozi nodibinājušies Līgatnes pagastā: Ķempju ciemā kolchozs «Antas krasts», Līgatnes ciemā—kolchozs «Līgatne»; Jauns kolchozs nodibināts Allažu pagastā, kas nosaukts biedra Staļina vārdā. Vorošilova vārdā nosaukts jaundibinātais lauksaimniecības artelis Ādažu pagastā. Bez tam vēl apriņķa izpildkomitejā reģistrēts kolchozs «Turība» Nītaures pagastā un kolchozs «Lāčplēsis» Vildogas pagastā.
MŪSU LAUKOS UN PILSĒTĀS
1948.12.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
KOLCHOZS «GAUJMALIETIS» SAGATAVO ZEMI PAVASARA SEJAI
Pirms dažām dienām Ādažu pagasta sešiem kolchoziem pievienojās septītais - «Gaujmalietis», ar 500 ha lielu zemes platību. Kolchoza lauki atrodas abos Gaujas krastos, kur zeme smilšaina un ātri izžūst. Lai tīrumi nezaudētu pavasara sējai nepieciešamo mitrumu, kolchoznieki šajās dienās uzsāka lauku ecēšanu. Pieturoties saulainam un siltam laikam jaunais kolchozs līdz 15. aprīlim paredz paveikt auzu sēju.
1949.04.03 Darba Balss (Rīgas rajons)
Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.77 (28.06.1949)
Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.125 (18.10.1949)
Kolchozā «Zvejnieks»
Viegli slīd mašīna pa gludo Leņingradas šoseju, līdz nogriežas pa kreisi uz Vidzemes jūrmalas ceļa. Paslīd garām Baltezers, tad tālāk ceļš ved caur Staļina vārdā nosaukto apvienoto kolchozu — nākamo mūsu kolchozu miljonāru. Abpus ceļam zaļo šī gada ziemāju sējumi, laukos strādā kolchoznieki. novākdami bagātīgo kartupeļu un sakņaugu ražu. Ceļa malā pa kreisi elso lokomobile un šņāc gatera zāģi. Šeit čaklā kolchoznieku saime zāģē dēļus un gatavo kokmateriālus kolchoza jaunajām celtnēm. Otrpus ceļam jau spārēs redzama grandioza lopu kūts. Sāņus paliek Carnikava, — mašīna lēnā gaitā nogriežas un pārslīd Gaujas tiltam. Atklājas Carnikavas mežu masīvs ar maigi violetajiem viršu laukiem, kuros vēl nesen bagātīgu nektāru vāca čaklāko kolchozu bišu saimes, kas bija atvestas šeit ganībās. Caur retajiem kokiem atmirdz skaistā Dūņu ezera zilais līmenis, un tālāk atklājas Lilastes ezera plašums. Tepat arī mazā upīte, kas šo ezeru savieno ar iūru. Pārbraucot upīti, nokļūstam Saulkrastes rajona zvejnieku arteļa «Zvejnieks» teritorijā. No Lilastes līdz Duntei, līdz pat Limbažu rajonam sniedzas šī zvejnieku arteļa robežas — gandrīz 30 km garumā. Pabažu, Saulkrastes, Zvejniekciema, Skultes zvejnieki, tie visi ir šī arteļa biedri. Tas ir plašums uz zemes un vēl daudz daudz lielāks plašums jūrā, ko pārvalda un apsaimnieko šī zvejnieku arteļa kolchoznieku saime. Atmiņā pavīd buržuāziskās Latvijas laiki, vientuļais zvejnieks savā nabadzīgajā būdiņā, rūpju pilno grumbaino seju, kas sūrā darbā cīnījās par savu eksistenci, par dzīves iztikas nodrošināšanu sev un savai ģimenei. Tie bija reti brīži daudzu gadu plūsmā, kad individuālajam zvejniekam atmirdzēja kāds gaišāks brīdis pēc bagātāka loma jūrā........
Padomju Latvijas Kolhoznieks, Nr.11 (01.11.1950)
Pirmie pēckara laika kolhozi Latvijā tika izveidoti 1946.g. beigās kā sociālistiskās paraugsaimniecības. Dobeles apriņķī nodibināja kolhozu "Nākotne", Daugavpils apriņķī - "Dzirksteli", Jēkabpils apriņķī - "Sēlija", Valkas apriņķī - "Uzvara". 1947.g. beigās jau bija 49 kolhozi. Pēc piespiedu lauksaimniecības kolektivizācijas 1949 tika izveidoti > 4 tūkst. nelielu ekonomiski vārgu kolhozu, kas apvienoja agrāk zemniekiem piederošo zemi, lauksaimniecības inventāru un lopus. Faktiski tika ieviesta jauna klaušu sistēma, kas pastāvēja līdz 50. gadu vidum. Tā balstījās uz iebiedēto cilvēku piespiedu darbu. 1952.g. 10% kolhozos (pavisam bija ~ 2 tūkst. kolhozu) par izstrādes dienu šie kolhozu klaušinieki nesaņēma neko, bet citur niecīgu samaksu, kas nenodrošināja izdzīvošanu. Apstākļi laukos izmainījās pēc 1953, kad tika paaugstinātas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas un pieauga ražošanai nepieciešamās tehnikas piegāde. Pakāpeniski dažas saimniecības ekonomiski nostiprinājās. Piem., Ogres rajona kolhozs "Lāčplēsis", Dobeles rajona kolhozi "Tērvete" un "Nākotne". Kā arī Rīgas rajona kolhozs "Ādaži", ko vēlāk izveidoja par LPSR paraugsaimniecību. Tomēr lielos ienākumus tie saņēma ne no lauksaimnieciskās ražošanas, bet no t.s. palīgražotnēm (alus, vīna, dārzeņu konservu ražošana; kokapstrādes cehi, zvēru fermas utt.). Par spīti migrācijas ierobežojumiem, cilvēki centās pamest nabadzīgos kolhozus un pārcelties uz pilsētām. 1940-1985 lauku iedzīvotāju īpatsvars samazinājās no 65% līdz 30%. 90.g. sākumā kolhozus pārveidoja par paju sabiedrībām vai likvidēja.
Ādažu ciema kolchoznieks saņem savu „bagātīgo" darba algu — pāris spaiņus labības.
Apliecina savu nabadzību padomju Latvijā
1951.02.01 Latvju Vārds
Daļa no lauksaimniecības arteļa «Upesciems» tīrumiem atrodas Baltezera krastos. Pavasaros, kad ezers «izkāpj» no krastiem, zem ūdens paliek lielas pļavu, ganību un tīrumu platības. Tādēļ ne visas brigādes var vienlaikus uzsākt organisko minerālmēslu izvešanu un zemes sastrādāšanu. Lūk, tāpēc šodien kolchozā vērojam īpatnēju ainu: vienā kolchoza galā jau pilnā sparā rit graudaugu sēja, bet otrā — arteļa šoferis Jānis Slišēns ar pašizkrāvēju ved uz tīrumiem kūtsmēslus un kūdru. Esam 2. lopbarības sagādes brigādē. Te atrodas liels smilšains tīrums. Zem divu sirmu, spēcīgu zirgu kājām uzvirpuļo putekļi, un sējmašīna kaisa irdnē zeltainās auzu sēklas. Kur sastapt brigadieri? Izrādās, ka kolchoznieks, kas vada zirgu pāri, ir pats brigadieris Jānis Kajons. Viņš uz mirkli pietur savu "auzu motoru". — Jau otro dienu sējam «Stendes» auzas, — brigadieris paskaidro. — mūsu brigādē tīrumi ātrāk apžuvuši, — un viņš ar zābaka purngalu paspārda rūpīgi sastrādāto augsni. Jā, smilts ir ne par sausu, ne par mitru — tieši, ja tā varētu teikt, atbilst «sējas kondīcijai». Sējas laikā nevar daudz pļāpāt. Jo darbs dzen darbu. Brigadieris atkal satver stingrāk grožus, un zirgu pāris sparīgi aizsoļo. Septiņpadsmit rindās augsnē, kas mīksta kā pūpēdis, sabirst kodinātā sēkla. Netālu, priežu sila ielokā, ducina mazais dārza traktors HTZ-7. Kolchoza jaunieša Jāņa Laskuta vadītais riteņnieks ir krietns palīgs kolchozniekiem. Zemes sastrādāšanu sējai Jaunais kolchoznieks uzsāka jau aprīļa pēdējās dienās. — Jāpasteidzas, jo drīz mans vārda brālis būs klāt ar sējmašīnu, — viņš smaidot stāsta, un motors atkal ierūcas spēcīgāk. Jānim nav vaļas pļāpāt. Visu garo, dziļo ziemu kolchoza traktorists taču nav sēdējis savam mazajam tērauda kumeliņam seglos. Pašlaik jāizmanto katra minūte. Jo tirumi pavasara saulē un vējā žūst ātri. Šodien satraukts ir arī pirmā lopbarības sagādes brigādes brigadieris Roberts Linde. — Jāsāk būs sēt. — viņš prāto paņemdams saujā augsnes piku. Viņš met to pret zemi. Izšķīst! Laiks uzsākt rudenī artās zemes ecēšanu un kultivēšanu. Šo brīdi tikai gaidījuši Rīga MTS traktoristi, kas apkalpo kāpurnieku KD-35. Piekabe sakārtota, un ... brīdi vēlāk sākas lielais darba cēliens. — Dod nu arī man sēklu, — saka brigadieris klētniekam Vladimiram Čerņevskim. — citādi man kaimiņš Jānis Kajons kļūs iedomīgs Paskat, viņi jau otro dienu turpina sēšanu. Brīdi vēlāk vezumā nogulstas prāvi maisi ar mistru, ko jau pēcpusdienā izsēs pirmās brigāde vīri. Domīgas staigā arī kolchoza cūku fermas darbinieces. Pie fermas lauciņš krietni vien apžuvis. Jāsāk stādīt agros kārtupeļus. Un ir jau arī laiks, jo kartupeļu bumbuļiem kastītēs ieveidojusies spēcīgi zaļi asni. Kolchozā «Upesciems» jūt īstu pavasara darbu trauksmi. Rūc traktori, tikko apžuvušos tīrumos pašizgāzēji atved jaunas un jaunas kūtsmēslu un kūdras kravas. Turpinās arī pļavu un ganību virsmēslošana. Masīvs ir apžuvis, kolchoznieki ber kastēs mineralmēslus un steidzas tos izsēt uz pļavu zelmeņa. Tam šovasar jābūt īsti kuplam, jo kolchoza brūnaļām jāsagādā daudz lielāki barības krājumi nekā pērn. Šogad būs bagātīgāks arī graudu birums, augsne saņem daudz vairāk organisko un mineralmēslu. Kolchozā «Upeciems» pavasara graudaugu sēja rit pilnā sparā. Rīt, parīt te sāk stādīt arī kartupeļus. Lielais darba cēliens uzsākts raženi.
Kolchoza «Upesciems» otrās lopbarības sagādes brigādes brigadieris Jānis Kajons un kolchozniece Olga Gubiņa ber sējmašīnā auzu sēklas.
Sēja uzsākta...
1956.05.08 Padomju Jaunatne
L. Ozoliņš Rīgas rajonā
Piecas apvienotas saimniecības Aizvakar apvienojās kolhozi «Mārupe» un «Dzimtene». Kolhoznieki nolēma apvienoto saimniecību nosaukt par «Mārupi». Par kolhoza priekšsēdētāju ievēlēts K. Ilvostovojs. Bez tam izveidojušās vēl četras apvienotas saimniecības. «Nākotnei» apvienojoties ar «Zelta vārpu», nodibinājies kolhozs «Pabaži», par kura pridcšsēdētāju ievēlēts J.Vaivars. Kirova kolhozs apvienojies ar «Vienību». Kolhoznieki nosaukuši jaunizveidoto saimniecību par «Vienību» un par priekšsēdētāju» ievēlējuši E. Nilli. Ādaži apvienojies ar Baumaņa saimniecību. Apvienotā saimniecība paturējusi. Ādažu nosaukumu. Priekšsēdētājs J. Kuķelis Ždanova kolhozam apvienojoties ar «Boļševiku» izveidojusies «Daugava», par kuras priekšsēdētāju ievēlēja J. Kubažu.
1963.01.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
Veide, V.
no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva fondiem, autors L.Burakovs
Arī padomju laikos laika apstākļi ne vienmēr ļāva visu iesēto vai iestādīto novākt
no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva fondiem, autors I.Prēdelis
Ierasta aina kolhoza druvā ražas laikā.
Kombainu Ņiva brigāde un apkalpojošais personāls
no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva fondiem, autors V.Ļisicins
No mītiņu apmeklēšanas nebija atbrīvoti arī lauku ļaudis
no Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva fondiem, autori B.Koļesņikovs, J.Beļinskis
Viena no republikā slavenākajām kolhoza ražotnēm.
Ādažu kartupeļu salmiņu cehs
Padomju varas pirmie gadi Latvijas laukiem neko labu neatnesa ― masveida deportācijas, īpašumu atsavināšanu un piespiedu kolektivizāciju vien. Taču pēc pāris gadu desmitiem kļuva skaidrs, ka nav ļaunuma bez labuma. Lai cik nesaimnieciska un absurda brīžiem būtu kooperācija komunistu gaumē, salīdzinājumā ar mūsdienām kolhozi bija arī stabilitātes, miera un daudziem arī pārticības pamats.
Četrdesmitie un piecdesmitie gadi laukos bija skarbi. Iekoptās privātās saimniecības jaunā vara likvidēja, un to īpašniekiem vēl paveicās, ja viņus neieskaitīja budžu kārtā un neaizsūtīja uz Sibīriju. Vietā tika ieviestas kolektīvās saimniecības ― kolhozi un sovhozi. Ideja pati par sevi nebija slikta, taču padomju izpildījumā – neefektīva, ko parāda, piemēram, šādi skaitļi: Padomju Savienībā audzētie 22 miljoni govju kopumā deva tikpat daudz piena, cik Amerikas 10 miljoni lopiņu. Nevienam nebija noslēpums, ka mājas cūciņa un mājas gotiņa bauda labākus dzīves apstākļus nekā to kolhoza radinieces, jo tika barotas tā, ka šodien to grūti pat iztēloties: ar maizi.
Par blēdībām ar traktoriem domāto degvielu, par kolhozu "blakusbiznesu", par somu pirtīm sagādnieku lutināšanai un citām šodien jau piemirstām lauku dzīves ainām – jaunākajā Sestdienas numurā rubrikā par padomjlaikiem!
23. decembris, 2011
========== ATMIŅAS ==========
Arī man ir savs stāsts par kolhoza laikiem. Tur es nopelnīju pirmo algu, tādēļ kolhozs man vienmēr saistīsies ar jauno velosipēdu un rozā (plānajām) zeķubiksēm, ar rožu rakstu. Tieši to es nopirku par algu, ko nopelnīju ganot teļus. Jāteic darbiņš nebija grūts, jo teļi bija aplokā. Vairākas reizes dienā vajadzēja ieliet silēs ūdeni un pārbaudīt, vai teļi nav izlauzuši aploku. Biju par liecinieci tam kā lopkopji pa maisiņam nesa kombikormu saviem mājas lopiem, kas, kā jau rakstā minēts, spīdēja un laistījās, kāmēr kolhoza lopi bija savēlušos vilnu. Nē, bija jau arī lopkopji, kam tas bija aicinājums, kuri katru teliņu nosukāja, pabužināja un godprātīgi deva kombikormu. Tie tad arī saņēma medāļus un staigāja saraudātām acīm, kad rudenī piena teļus veda nokaut.
Dikti feini, ka Sestdiena uzsākusi ceļojumu Laika mašīnā. Man patīk lasīt par lietām, ko pati esmu piedzīvojusi, tas ir gluži kā šķīrstīt vecu albūmu. Šie stāsti liek aizdomāties, ka nevajag mest ārā vecas fotogrāfijas un piezīmju blociņus, jo vēlāk tā būs vēsture. Man pašai nedaudz žēl, ka es savas tā laika bildes un skolas avīzes esmu kaut kur sakurinājusi. Vēlreiz paldies!
Reālajā komunismā galvenais bija nodrošināt darbu, piesaistīt cilvēkus Latvijas laukiem. Pēc 1991.g. sagraut 45. gados Ulmaņlaika un Ulmaņlaikā dzimušās paaudzes paveikto varēja ātri, taču ko jēdzīgu uzcelt godmaņi u.c. kampēji nespēja un nespēs. Graut un pārdot - tas nav celt un attīstīt.
Nav tādu laiku, vai sistēmas, kuru var viennozīmīgi vērtēt ar tikai labi, vai tikai slikti. Ideāli būtu labāko no kolhozu laikiem un šodienas. Reālajā dzīvē viss ir savādāk.
JŪSU LAIMEI UN LABKLĀJĪBAI – JUBILEJAS GADĀ
* Darba Balss / 12.03.1967
Pierīgas tuvumā ir maz lauksaimniecībai piemērotas zemes. Neauglīgo smiltāju un purvāju platībās aug vienīgi pieticīgās priedes. Tāpēc arī Latvijas galvaspilsētu no visām pusēm ieskauj lieli priežu meži un tikai vietvietām, auglīgākās vietās, to vidū izvietojušies tīrumi, pļavas, ganības. Tāpēc piepilsētas saimniecības nav visai lielas, kaut arī to robežas stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā. Tā tas ir Mangaļu kopsaimniecībai, «Mārupei», «Spilvei», «Ādažiem», Katlakalna «Daugavai» u.c. Tāda ir arī Garkalnes kopsaimniecība, kas stiepjas gar Gauju gandrīz no Baltezera līdz Inčukalnam ar diviem centriem iepretī Ropažu un Vangažu stacijām, atbilstoši saimniecības iedalījumam divās brigādēs. Augsne te viegla, smilšaina (novērtēta ar 26 ballēm), tāpēc arī lielu daļu no 2800 ha lielās kopplatības aizņem kolhozu meži (850 ha), pļavas (430 ha) un ganības (363 ha). Tikai ap 700 ha tiek izmantoti tīrumiem. Un tomēr garkalnieši izaudzē visumā labas ražas. Šogad katrs hektārs devis gandrīz 2 tonnas graudu. — Mūsu apstākļos ir grūti iegūt augstākas ražas, — stāsta saimniecības valdes priekšsēdētājs agronoms Jānis Gozītis. — Lai arī kā mēs mēslojam laukus, tomēr smilts augsnē tas nedod vajadzīgo efektu. Tiklīdz uznāk karstāka vasara — sējumi smiltīs ātrāk izdeg. Zemākās vietas agrāk stipri cieta arī no pārlieka mitruma. Tagad gan šī problēma tuvojas atrisinājumam. Pēdējos gados ar valsts līdzekļiem nodrenēti 256 ha. Patlaban meliorē lielu lauku. Pēc diviem gadiem visas mitrākās platības būs nodrenētas. Baltezera pusē, kur tiek ņemts ūdens Rīgai, gruntsūdens tā pazeminājies, ka nekāda meliorācija vairs nav vajadzīga. — Tātad zemes nosusināšana jums vairs nav nekāda problēma? — Tā iznāk, ka vietām vajadzības gadījumā jāsāk domāt jau par apūdeņošanu, — atbild priekšsēdētājs. — Bet pirms tam vēl jāatrisina daudz citu uzdevumu. Mūsu valsts vadītāji labi saprot lauksaimniecības vajadzības un meklē pareizākos risinājumus. Lasot L. Brežņeva runu, ko viņš teica partijas Centrālās Komitejas plēnumā, liekas, ka daudzkārt viņš runā tieši par mūsu kolhozu. Tā iesākas saruna par jaunajiem lēmumiem lauksaimniecības tālākai kāpināšanai, par saimniecības perspektīvām. «Garkalne» specializējas piena un gaļas lopu audzēšanā. Bet visam pamatā ir augkopība. Kolhoza vadība cer, ka jaunie lēmumi par ķīmiskās rūpniecības enerģiskāku pielāgošanu lauksaimniecības vajadzībām, labāka apgāde ar mašīnām un citiem materiāliem uzlabos labības, kartupeļu, lopbarības un dārzeņu audzēšanu. Patlaban, piemēram, nevar iegādāties pietiekamā daudzumā superfosfātu. Laikam jau to iespaido Rīgas superfosfāta fabrikas slēgšana pirms jaunu jaudu nodošanas citā vietā. Mums trūkst arī kravas automašīnu, rezerves daļu dažām mašīnām. Ir grūtības ar būvmateriālu iegādi, bet bez tiem mēs nevaram celt jaunus dzīvojamos namus, tālad nevaram nodrošināt kopsaimniekus ar dzīvokļiem. Tāpēc daudzi kolhoznieki labāk aiziet uz Vangažu būvmateriālu rūpnīcām, kas tos ātrāk apgādā ar dzīvokļiem un labāk nokārto citus sadzīves un darba apstāk|us. Tā mums rodas darba roku trūkums, kaut arī ik gadus mūsu kopsaimniecībā iestājas diezgan daudz jaunu biedru. Naudas mums ir pietiekami kā darba atalgošanai, tā celtniecībai, taču būvmateriālu un celtnieku trūkums kavē labāku darba un dzīves apstākļu radīšanu. Manuprāt, būtu lietderīgi palielināt būvmateriālu cenas un ceļinieku algas, tad šī problēma atrisinātos ātrāk un laukos būvētos straujāk. Cerams, ka nesen pieņemtais valdības lēmums par lauku celtniecības izvēršanu te daudz līdzēs. Līdz šim mēs tik tikko spējām uzcelt ražošanas ēkas. Tā šogad uzcēlām liellopu fermu, restaurējām vistu kūti, jo atsākām nodarboties ar putnkopību, iegādājoties 5000 vistu. Uzcēlām arī zvēru fermu. Ar to garkalnieši saista lielas cerības. Mācoties no saviem kaimiņiem ādažniekiem un izmantojot viņu speciālistu palīdzību, «Garkalnes» valde pērnruden nolēma radīt jaunu palīgnozari ūdeļu fermu. Valsts atvēlēja prāvu kredītu, un patlaban kopsaimniecība nomaļā vietā pie Gaujas iekārtojusi plašu apžogojumu ar tūkstošiem būrīšu šo skaisto kažokādu dzīvniekiem. Te mitinās 5000 zvēriņu, no kuriem jau šoruden gūs pirmos ienākumus. Kolhoza priekšsēdētājs labprāt iepazīstina ar jauno fermu, kur nodarbināti 13 kolhoznieki un speciālisti, ieskaitot veterinārārstu. Zvēru barības sagāde grūtības nerada. Zivis iepērk no zvejnieku kolhoziem, gaļas atkritumus — no gaļas kombinātiem, dārzeņus dod pašu dārzniecība. Dzīvnieku kopēji nopelna pāri par 150 rubļu mēnesī, bet saimniecībai ferma dos krietnus ienākumus, jo pēc kažokādām ir liels pieprasījums kā vietējā tirgū, tā ārzemēs. Valsts kredītu celtniecībai ferma varēs atmaksāt pāris gados. Tāpēc jau nākamgad garkalnieši ieplānojuši divreiz palielināt zvēru audzēšanu, iekārtojot modernu barības virtuvi, saldētavu un citus palīgobjektus. Otra perspektīva nozare Garkalnē ir dārzkopība. Agronome Ilga Leitmane pastāsta, ka pagaidām gan dārzeņi un puķes dodot tikai pāris desmit tūkstošu rubļu ienākuma. Taču nesen darbā pieņemtais Bulduru dārzkopības tehnikuma absolvents Imants Mitris ar savu palīdzi Valentīnu Antipovu domājot jau nākamgad paplašināt siltumnīcas, jo Rīga pieprasa arvien vairāk agro dārzeņu un ziedu. Dārzeņkopība īsti izvērtīsies pēc pāris gadiem, kad arī garkalnieši varēs izmantot siltumnīcu apsildei dabas gāzi, kuras vads no Inčukalna pazemes krātuves uz Rīgu iet caur kolhoza teritoriju. Tā patlaban, pabeidzot lauksaimniecības gadu, spriež kopsaimnieki, domādami par nākamo gadu un aiznākamajiem, kad tiks īstenoti jaunie lēmumi par lauksaimniecības tālāku attīstību. Šī gada rezultāti ir labs pamats jaunam kāpumam. Samērā labā raža, piena ieguves straujais pieaugums, ganāmpulka uzlabošana, jaunu nozaru izveidošana liecina, ka «Garkalnes» kopsaimnieki strādā ar iniciatīvu. Labi šo iniciatīvu izmanto enerģiskais priekšsēdētājs Jānis Gozītis, kas ar savu organizatora talantu un neatlaidību prot aizraut speciālistus un visu kolektīvu jaunu, aizvien lielāku uzdevumu veikšanai, lai dotu valstij vairāk produktu un veidotu pilnskanīgāku dzīvi paši sev.
Zeme mīl neatlaidīgos
1968.11.15 Dzimtenes Balss
K. BROKS
* Darba Balss / 03.12.1970
* Laiks / 17.01.1976
* Darba Balss / 18.03.1982
* Latvija / 18.02.1985
Agrofirma -kolhozs 'Ādaži' un tam pievienotie kolhozi.
Ādažu ciems, Rīgas rajons.
Kolhozs 'Ādaži'Vorošilova vārdā nos.lauksaimniecības artelis
Lauksaimniecības artelis 'Vētra'
Lauksaimniecības artelis 'Gaujmalietis'
Lauksaimniecības artelis 'Spars'
Lauksaimniecības artelis 'Saulkrasti'
Piezīmes: 1991.gadā izveidojusies akciju sabiedrība "Ādaži".
Dzīve laukos sāka uzlaboties vien 60.gados, taču līdz pat 70.gadu vidum nevar runāt par lielu kolhoznieku labklājību vai kolhozu sistēmas efektivitāti un strauju attīstību. Tikai 70.gadu vidū lauki pamazām atspirga no piespiedu kolektivizācijas radītā posta. Latvijas lauksaimniecība tika pārorientēta uz lopkopību, jo par pienu un gaļu valsts maksāja vairāk nekā par augkopības produkciju. Arī kolhoznieku dzīve pamazām uzlabojās. Fermās parādījās mehanizācija, kolhozi saviem darbiniekiem būvēja dzīvojamās mājas, cēla kultūras namus, citas sabiedriskās celtnes. Tomēr mītiskā laucinieku labklājība saistāma vien ar dažām paraugsaimniecībām - kolhoziem “Lāčplēsis”, “Nākotne”, “Tērvete”, “Druva”, “Ādaži”, vēl dažiem. Uz šīm saimniecībām veda viesus no citām republikām un ārzemēm, lai demonstrētu padomju kolhozu sistēmas sasniegumus. Taču šādu paraugsaimniecību skaits bija niecīgs - lielākā daļa kolhozu dzīvoja no rokas mutē, bet bija arī tādi, kurus valstij ik gadu palika parādā un tika dotēti. Citādāk bija ar zvejnieku kolhoziem. Zvejnieki visā LPSR piekrastē, salīdzinot ar pirmskara laiku, patiešām dzīvoja samērā turīgi. Smaidošie padomju kolhoznieki - tādi Padomju Latvijas lauki izskatījās presē un aģitācijas izdevumos. Realitāte bieži vien bija daudz skarbāka…
Latvijas saimnieciskā integrācija PSRS tautsaimniecībā sasniedza tik lielus apmērus, ka šis aspekts nospēlēja ļoti negatīvu lomu brīdī, kad sabruka PSRS un tās ekonomiskā sistēma. Lielākā daļa PSRS industrijas gigantu Latvijā izrādījās absolūti nepiemēroti darbam tirgus ekonomikas apstākļos. Zaudējuši milzīgo PSRS tirgu un izrauti no padomju ekonomiskās integrācijas konteksta, šie uzņēmumi vairs nespēja sekmīgi darboties, kur nu vēl konkurēt pasaules tirgū, kas teorētiski pēc PSRS sabrukuma tiem pavērās. Agrāk vai vēlāk visi PSRS lieluzņēmumi Latvijā bankrotēja, kas smagi atsaucās kā uz mūsu valsts tautsaimniecību, tā iedzīvotāju labklājību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru