svētdiena, 2019. gada 22. decembris

Brīvdabas muzejs Berģos #

 * Brīvā Latvija / 10.08.2002


* Mans Žurnāls / 01.02.1930


 
 

 Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs. Šķibes dzirnavas, 1936
 

Šķibes dzirnavas vecā vietā.
 

Šķibes dzirnavas (griezumā)
 
ŠĶIBES VĒJA DZIRNAVAS BRĪVDABAS MUZEJĀ
1936.01.01 Senatne un Māksla
Jānis Jaunzems


Vecs zvejniekciems 
Tādu ceļ Brīvdabas muzejā Rīgā 

Par senatnes pieminekļu saglabāšanu mūsu okupētajā tēvzemē, kaut muzeja veidā, laikam jāpateicas dažiem apzinīgiem latviešu zinātniekiem, kas cenšas pasargāt no pazušanas to, kas vēl glābjams, un šādā sakarībā Brīvdabas muzejā Rīgā pašreiz top vecs zvejnieku ciems. 

Rīgas prese ziņo, ka Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā uzstādīta no Ādažu ciema (Carnikavas) pārvesta zvejnieku māja, kuras būvei 1851. gadā izmantoti guļbaļķi. Māja nodēvēta par Cēlājiem, jo īpašnieki to savā laikā cēluši pāri Gaujai. Viss iekārtojums mājā izveidots tā, kā tas bijis pagājušajā gadsimtā. No Skultes ciema Laučiem uz muzeju savukārt pārvesta klētiņa, bet no Rīgas rajona Tūjas ciema — cūku kūtiņa. No Skultes ciema Platkājiem piegādāta zivju žāvētava. Visas šīs ēkas kopā izveido šo zvejnieku ciemu, kas jau gandrīz pabeigts Vēl uzcelšot vienīgi kūti un zivju pagrabu, izmantojot Ādažu ciema Kaķu vecās ēkas, un sakņu pagrabu. 

Vecs zvejniekciems
1967.08.11 Austrālijas Latvietis


Zvejnieku sēta Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 23. jūnijā apmeklētāju apskatei atvēra Vidzemes zvejnieka sētu, kuras ēkas pārvestas no Carnikavas un Skultes jūrmalas. Muzeja tās uzceltas 1966. gadā. Sēta iepazīstina ar vidēji turīga zvejnieka dzīvi pagājušā gadsimta otrajā pusē. Uz brīdi pārcelsimies pagātnē un dosimies ciemos pie Vidzemes zvejnieka.
 Dzīvojamā ēka no Ādažiem 
Vidzemes zvejnieka sētā

Ceļš ieved pagalmā, no kura paveras plašs skats, jo sēta atrodas gandrīz paša Juglas ezera krastā. Redzamas pelēcīgas guļbaļķu ēkas ar niedru jumtiem, ziedošu puķu dobes pie logiem un aka pagalma vidū. Dzīvojamā ēka uz muzeju pārvesta no Rīgas rajona Ādažu ciema (Carnikavā) kur 1851. gadā tā uzbūvēta netālu no Gaujas ietekas jūrā. Tās kādreizējie saimnieki cēluši ļaudis pāri Gaujai: no tā arī radies māju vārds Cēlāji. No pagalma durvis ved krēslainā namā, kur pie sienas redzam tīklus un žebērkļus, enkuru un pludiņus. Sevi aplūkot aicina gan lielāki, gan mazāki nēģu kubliņi, restes nēģu cepšanai un dažādi zvejas piederumi. Nama pretējā puse nodota saimnieces rīcībā, te uz soliņa balti noberztus sānus spīdina piena un sviesta spainīši, gar sienu sarindoti vienkoči, toverīši. Paverot durvis uz virtuvi, liekas, uzversmo siltums no platās maizes krāsns mutes, virs kuras senlaicīgs garaiņu uztvērējs. Šai krāsnī cepa arī nēģus. Nelielajā saimnieku kambarī uz balti klāta galda krūzē smaržo ziedi, pie sienas senā pulkstenī stundas skaita dzeguze. Krāšņa zili balta sega klāj gultu — it kā atspulgs no jūras viļņa.
Latvijas Etnografiskais brivdabas muzejs.
 Koka celtne ar niedru jumtu, 1936

 Plašajā saimes istabā vairākas gultas, jo mājās bija liela saime — smagais zvejas darbs prasīja daudz roku. Garajos rudens un ziemas vakaros pie skala uguns te vērpa linus tīkliem, uz tīklu āķiem auda un lāpīja tīklus, te klaudzēja stelles un skanēja dziesmas. No dzīvojamās ēkas garām tikko stādītām ābelītēm nonākam pie klētiņas (celta 19. gadsimta otrajā pusē Rīgas rajona Skultes ciema Laučos), kuras vienā pusē glabāja labību, otrā — skapjos un pūra lādēs apģērbus, audumus: vasaru te arī gulēja. Vēl šai sētā varam apskatīt mazu cūkkūtiņu, zivju žāvētavu, kurā vēl šodien jūtama vāja dūmu smarža, un tīklu būdu pašā ezera krastā, kur glabāja no vabām noņemtos, izžāvētos tīklus, murdus, igvātes un citus zvejas piederumus Ar to ceļojums pagātnē varētu beigties, gan tikai uz neilgu laiku, jo zvejnieku sētas izveidošana muzejā turpinās: tajā vēl uzcels kūti, zivju pagrabu (no Rīgas rajona Ādažu ciema Kaķiem), sakņu pagrabu un tad — gaidīsim apmeklētājus. 

Zvejnieku sēta Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā  
1967.07.12 Dzimtenes Balss  
M. GOBA   

------------------------  
Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs.
Latgales sēta, 193

 Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs.
Māja Juglas ezera krastā,193-






 Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs. Rizgu rija. Vārāmais namiņšs-slietenis , 1928

Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs. Sieviete pie  Mežuļu saiešanas nama stūra, 1943

Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs. Skaldu dzīvojamā māja un vasaras virtuve - slietenis, 193-

 Latvijas Etnografiskais brīvdabas muzejs. Zvirgzdenes muižas klēts, 1936

Brīvdabas muzejs 

Brīvdabas muzejs, kā papildinājums parastās iekārtas muzejiem, kas iekārtoti slēgtās telpās, ir īsts ziemeļu tautu pasākums. Par viņu pirmsākumu var uzskatīt Bigdē salu agrākās Kristiānijas, tagad Oslo, tuvumā, uz kurieni pārcēla 1881. g. kādu norvēģu koka baznīcu. Ap viņu ar laiku izauga plašs brīvdabas muzejs ar vecām zemnieku celtnēm, tur novietotiem mājturības piederumiem, darba rīkiem u.t.t. 1891. g. tādu pat muzeju Skansena novadā Zviedrijā iekārtoja pazīstamā Nordiska Museum radītājs Dr. Artūrs Hazeliuss. 
 Latvijas Etnografiskais brivdabas muzejs.
 Tautumeita Vidzemes seta pie akas, 193-
Vēlāk līdzīgus muzejus ierīkoja arī Somijā, Dānijā, Holandē un Austrumprūsijā. Tagad, 1932. g., publikai atvērts topošā Latvijas brīvdabas muzeja kodols Rīgas pievārtē, Juglas ezera krastā. Pēc muzeja idejiskā organizātora doc. P. Kundziņa domām, viņā ar laiku sakopos mūsu kultūras darinājumus tādā sakarībā un organiskā apvienībā, kādā tie radušies un lietāti pagājušos laikos, t. i. centīsies uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos. Ar to tad viņš diezgan krasi atšķirsies no Valsts vēsturiskā muzeja, kur tie paši tautas mākslas un amatniecības darinājumi sakārtoti pavisam citos kopojumos. Brīvības muzeja iekšējo telpu iekārtojuma principi likti līdz   šim pamatā priekš dažiem gadiem Liepājas muzejā iekārtotā Lejaskurzemes istabā un pa daļai Runo salas zemnieku istabā Rīgas Doma muzejā. Doma par brīvdabas muzeja ierīkošanu Latvijā pirmo reiz ap 1922. g. cilāta Latviešu senatnes pētītāju biedrībā, bet reālās formās tā sāka ietērpties tikai pēc 1924. g., kad par šo jautājumu sāka interesēties Pieminekļu valde. Vajadzīgo zemes gabalu muzeja ierīkošanai Centrālā zemes ierīcības komiteja piešķīra tikai 1928. g. bij. „Bonaventuras", tagad Baložu muižas robežās, un tad pat uz saulainiem Juglas ezera krastiem pārveda arī ap 1780. g. celto riju no Vestienas pagasta Rizgu mājām. Tagad šī uzkalniņā uzceltā rija valda pār Vidzemes sētu, kur novietotas arī dzīvojamā māja — istaba (no Vestienas pagasta Skaldu mājām), maltuve (no Vietalvas pag. Dzeņu mājām) un vārāmais namiņš-slietenis (no Aināžu pag. Eiboku mājām). Trūkst vēl tikai kūts, un tad tipiskā senā Vidzemes sēta Brīvdabas muzejā būs parādīta visā pilnībā. Celtņu iekšienē novietoti dažādi sadzīves priekšmeti un daudzi darba rīki. 
Dzīvojamā mājā iebūvēta krāsns ar rovīti, novietotas gultas, galdi, krēsli, vērpjamie ratiņi, otēts un izgriezts skapis, skalu turamie, kāzu lukturi u.c. priekšmeti. Visi priekšmeti savesti tādā kārtībā, kādā tie savā laikā lietāti: galdi klāti kādam „godam" ar rakstītām galda drānām. Uz viņiem novietoti māla trauki, alus kauss un kanna, uz galdiņa pie saimnieka gultas ar zāļu kasti galvgalī noliktas šķiltavas, tabakas maks un dažas tāšu un kriju vācelītes. Rijā (par nožēlošanu viņas galvenās durvis vērstas nevis pret pagalmu, bet gan pret ezeru. Šādu novietni, kā liekas, iespaidojis neizdevīgais kāpas reljefs.) redzam uz ārdiem žāvēšanai uzkrautos salmus, apakšā — dažādas linu mīstīklas, linu kulstītavu un virvju vijamo ierīci, rijas piedarbā — senlaiku kuļamās ierīces: spriguļus, rulli, dažādus kratuļus, režģus, dalbes (dakšas ar koka zariem), kā arī rakstītas kāzu kamanas, kādu vecāku arklu un primitīvu koka riteni. Maltuvē uzstatītas divas rokas dzirnavas ar četrkantainu un apaļu galdu, tur redzam arī divus savrūp novietotus dzirnakmeņus bez maluma rupjuma regulēšanas ierīces, pirmatnējus graudu beržamos akmeņus un divas piestas. Klēts iekārtota graudu un citu produktu uzglabāšanai tādā veidā, kā tas parasts Vidzemes vidienā: gar divām sienām iebūvēti grodu apcirkņi, bet priekšplānā redzamas vairākas miltu kastes, rakstītas tīnes, vienkoči, kas agrāk lietāti piena uzglabāšanai, linu suseklis, poguļu cērtamie zobi, tauku piestiņa, slīpēru cirvis-šļūle, sviesta kuļamā kastīte, kāds svārpsts un izgriezti saku koki. Apaļā namiņā ierīkots pavards ēdiena vārīšanai un novietota koka veļas mulda. Te var atzīmēt, ka šis pirmatnējais ēkas veids, kas pēc nelaiķa J. Vanaga domām ir latvjiem dzīvojamo ēku pirmtips, atdzimis kā pagaidu ēka pēckara gados ļoti daudzās jaunsaimniecībās ne tikai Vidzemē, bet arī Kurzemē un pat Latgalē. Sestā Brīvdabas muzeja celtne — no Latgales (Dricānu pagasta Kokorovišu sādžas) pārvestā pirtiņa novietota savrūp, ezera krastā. Viņas iekārtojums ir ļoti primitīvs: no akmeņiem sakrauta pirts krāsns ar nedaudz padziļinātu kurtuvi un lāviņu gar dibena sienu. Jādomā, ka vēlāk, kad būs iespējams izveidot Latgales sētu, pirtiņu novietos citā vietā. 
Jūnija sākumā muzejā uzstatīs mūsu universitātes vienotnes "Līdums" dāvāto klēti no Kuldīgas pagasta Dižlīķu mājām, kas celta 1624. g. Šī celtne ar saviem skaisti veidotiem klēts priekšas stabiem un īpatnēji rakstītām durvīm ļoti raksturīga Kurzemei. Vēlams būtu, lai Kurzemes sētu izbūvētu pilnīgi šķirtu no Vidzemes, jo tad abu etnogrāfisko novadu atšķirības izceltos daudz spilgtāk. Šādu novietni atļauj arī ļoti nelīdzenais Brīvdabas muzeja reljefs. Muzeja tālākā izbūves darbā bez jau minētām paredzēts iekārtot arī Zemgales, Augšzemes un Jūrmalienas sētas. Nevajadzētu arī aizmirst, ka vēl tikai nedaudzās vietās uzglabājušās vienkājas vēja sudmalas, kuras jau pēc nedaudziem gadiem pilnīgi iznīcinās modernās ūdens un tvaika turbīnes. Vai šo muzeja izbūves darbu izdosies turpmākos gados veikt Pieminekļu pārvaldei vienai pašai, stipri jāšaubās, jo viņas budžets saimnieciskās krīzes laikā tiek ar katru gadu jo vairāk apcirpts. Tādēļ būtu ārkārtīgi vēlams, lai šeit nāktu talkā sabiedriskas organizācijas un varbūt pat privātas personas, jo mūsu senatnes pētīšana un viņas mēmo liecinieku uzglabāšana ir taču visas tautas uzdevums.  

V. Penģerots.  
* Daugava / 01.06.1932   

***
* Austrālijas Latvietis / 11.08.1967  
*
  Pārskats par Pieminekļu valdes darbību 
no 1923. — 1938. gadiem.   
Pieminekļu valde uzsāka darboties 1923. g. 1. oktobrī uz Saeima 1923. g. 13. jūnijā pieņemtā likuma pamata. Saskaņā ar_likumu Pieminekļu valdes uzdevums ir organizēt un vadīt musu dzimtenes kultūras pieminekļu aizsardzību un kopšanu. Pieminekļu valdes darbs norit divos galvenos virzienos: l)pieminekļu apzināšanā, reģistrēšanā, aprakstīšanā un pētīšana, 
2) šo pieminekļu aizsardzībā un kopšanā. 
Pats par sevi saprotams, ka Pieminekļu valdes darbībā pirmajos gados galvenā uzmanība bija veltīta pieminekļu apzināšanai, reģistrēšanai, bet turpmākos gados un it sevišķi atjaunotās Latvijas laikā, neatstājot novārtā apzināšanu, radušās iespējas ievērojami paplašināt pieminekļu pētīšanas, aizsardzības un kopšanas darbus. Valsts Prezidenta K. Ulmaņa kunga, valdības, Kultūras fonda un sabiedrības labvēlība un atbalsts ir devuši iespēju it visās Pieminekļu valdes darbības nozarēs attīstīt lielu rosību un gūt sasniegumus, kas lielā mērā veicinās turpmākos latviešu tautas pagātnes un senās kultūras pētīšanas darbus. It sevišķi bagāti panākumi vainagojuši darbus senvēstures nozarē, kur mūsu archeologu saimes darba rezultātā no zemes klēpja izceltas tūkstošiem senlietu un iegūtas jaunas svarīgas un neapstrīdamas liecības par seno latviešu kultūru. Tāpat mūsu tautas celtniecības, amatniecības un etnogrāfijas pieminekļu krātuve — Brīvdabas muzejs no maza stādiņa, ar dažām celtnēm darbu sākot, tagad izaudzis varenā un iespaidīgā mūsu senču kultūras ozolā, kas ar savām pazarēm jau aptver gandrīz visus mūsu zemes novadus, un kas ar katru gadu iegūst sev un līdz ar to senlatviešu krāšņajam darbam arvien vairāk apbrīnotāju, draugu un cienītāju ne tikai latviešu starpā, bet arī aiz mūsu zemes robežām. Pasvītrojams kā pēdējos gados radikāli grozijušies sabiedrības uzskati pret tautas pagātni un senatnes pieminekļiem. Ja priekš dažiem gadiem vēl visnotaļ nācās sastapties ar dziļu vienaldzību un nevērību pret senatnes pieminekļiem un to postīšanu, tad pēdējā laikā konstatējams taisni pretējais; ~- ne tikai pilsētās un inteliģences aprindās, bet arī lauku sētās strauji pieaugusi interese par vēstures jautājumiem un līdz ar to arī senatnes pieminekļiem. Ziņojumu un Pieminekļu valdei nodoto senlietu skaits, salīdzinot ar agrāko, vairojies desmitkārtīgi, kas liecina par pilsoņu lielo interesi un modrību. Par nodotām senmantām un senlietām Pieminekļu valde izmaksā priekšmetu vērtībai piemērotas prēmijas, kas uzmanību pret senvietām un senlietām vēl vairāk nostiprina. Senvēstures pieminekli. Senvēstures pieminekļu sistemātiskai reģistrēšanai sarīkotas vairākas ekspedīcijas. 1924., 1925., un 1926. g. E. Brastiņa vadībā uzmēroti Augšzemes, Latgales un Vidzemes pilskalni. Vairākas citas ekspedīcijas apzināja pārējās archeoloģiskās senvietas. Senvietu apzināšana turpinājās arī nākošos gados paralēli archeoloģisko izrakumu darbiem. Vērtīgas ziņas par senvietām un to aizsardzības stāvokli Pieminekļu valdei piesūtīja arī tās līdzdarbinieki un citi senatnes cienītāji. Tagad Pieminekļu valdē ir reģistrētas šādas senvietas: 
1) 320 pilskalni, 
2) Bez pilskalniem, kas nocietināti lielākiem vai mazākiem zemes darbiem, pārbaudītas un reģistrētas arī vēl 63 tautā par „pilskalniem" sauktas vietas bez nocietinājumiem, kas senos laikos varbūt noderējušas par pagaidu patvēruma vietām. 
3) 30 elku kalni — senās kulta un sapulču vietas, 
4) 15 akmens, bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta apmetnes, uz kuru pētijumiem pamatojas mūsu zināšanas par mūsu senatnes pirmajiem, vecākajiem posmiem, 
5) 7 vietās bronzas laikmeta gotzemiešu kapenes — «velna laivas" ZR Kurzemē, 
6) 15 vietās bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta akmeņu šķirstu kapenes un šo kapeņu blakusformas, 
7) 5 vietās (Dienvidkurzemē) priekškristus dzelzs laikmeta baltiskas latviešu kapenes, 
8) 99 vietās agrā dzelzs laikmeta latviešu kapenes, 
9) 66 vietās somugru agrā dzelzs laikmeta akmeņu krāsmatu kapi, 
10) 90 agrā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vietas, 
11) 102 vietās latviešu vidējā dzelzs laikmeta kapi, 
12) 27 vidējā dzelzs laikmeta somugru akmeņu krāsmatu kapi, 
13) 2 vietās vidējā dzelzs laikmeta skandināviešu kapi, 
14) 171 vidējā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vieta, 
15) 375 vēlā dzelzs laikmeta kapenes, 
16) ap 300 vēlā dzelzs laikmeta senlietu savrupatradumu vietas, 
17) 25 vēsturisko laiku senkapi, 
18) 12 dažādu senlietu depoziti,   
19) 97 dažādu monētu depoziti vai ari senlietu depoziti, kas satur monētas, 
20) 45 monētu savrupatradumi. 
Izdarot pieminekļu reģistrāciju, nozīmētas un aprakstītas 20.000 archeoloģiskas senlietas Latvijas un Igaunijas muzejos. Pieminekļu vākšana un pētīšana. 
Izdarīti izrakumi šādās senvietās: 
1) 6 akmens laikmeta apmetnēs, 
2) 13 bronzas un priekškristus dzelzs laikmeta kapenēs un apmetnēs, 
3) 21 agrā dzelzs laikmeta kapenēs, 
4) 26 vidējā dzelzs laikmeta kapenēs, 
5) 67 vēlā dzelzs laikmeta kapenēs, 
6) 12 vēsturisko laiku senkapos, 
7) 3 elku kalnos, 
8) 3 senlietu depozitu atradumu vietās, 
9) 7 pilskalnos.  

Izrakumu lielākās daļas mērķis — īpaši Pieminekļu valdes pirmajos pastāvēšanas gados — bija paglābt senatnes pieminekļus no izpostīšanas. Tikai pēdējos gados, pateicoties valdības, Kultūras fonda un saimniecisku organizāciju atbalstam, bija iespējami arī lielāki zinātniski izrakumi, galvenā kārtā pilskalnos. Sevišķi minami pēdējo gadu plašie izrakumi Daugmales pilskalnā, kur izrakumus vadija Valsts vēsturiskā muzeja direktors Dr. V. Ģinters 1933., 1935. un 1937. g. Izrakumos atrastas dažādu senvēstures laikmetu 7974 senlietas, neieskaitot dzīvnieku kaulu un dažāda veida keramikas fragmentus, kam arī ir liela zinātniska vērtība. Lielākā daļa senlietu ir šejienes darinājumi, bet daudzi ir arī no Skandināvijas, Rietumvācijas un Dienvidkrievijas importētu priekšmetu, kas apliecina tā laika tālos Ziemeļeiropas tirdzniecības sakarus un to, ka šim pilskalnam tā laika tirdzniecībā piederējusi ļoti ievērojama loma. Nocietinājumu joslas griezumi atklāja varenus nocietinājumus, bet rakumi pilskalna plakumā — vērtīgas senvēsturiskas architekturas paliekas, īpaši 11.—12. g. s. māla un akmens krāsnis. Ap 500 kv. m. platība izpētīta arī senpilsētas vietā pie pilskalna, kur arī atrastas daudzas senlietas, kas apliecina amatniecību un tirdzniecību. Sevišķi vērtīgs atradums ir dzelzs kausētavas. Doles Birzuļu pilskalnā „X laņ ģ v kalnā" izrakumus vadiia Galvaspilsētas Rīgas vēsturiskā muzeja direktors (toreiz Pieminekļu valdes vecākais inspektors) R. Šņore 1935. g. Izrakumos atrada 100 senlietu (keramikas un kaulu fragmentus neieskaitot). Interesantas ir še konstatētās nocietinājumu un celtņu paliekas. Izrādijās, ka šis pilskalns apdzīvots tikai bronzas un priekškristus dzelzs laikmetā. Atradumi apliecināja tā lielo nozīmi tirdzniecībā un zemes aizsardzībā priekškristus laikmetos. Pie pilskalna konstatēta arī senmītnes vieta.  Talsu pilskalnā izrakumi izdarīti Valsts vēsturiskā muzeja preparatora A. Karnupa vadībā 1936. un 1937. gadā. Atrastas 4568 senlietas (kaulus un keramikas fragmentus neieskaitot). Sevišķi vērtīgas ir seno ēku un nocietinājumu paliekas. Noskaidrojās, ka šis pilskalns izveidots tikai vēlajā dzelzs laikmetā kā varens seno kuršu varas centrs Ziemeļkurzemē. Valmieras pilsdrupu vietā izrakumi Valsts vēsturiskā muzeja preparatores E. Šņores vadībā 1937. g. izdarīti nolūkā noskaidrot, vai šinī vietā nav bijusi arī senlatviešu pilsvieta. Šinī vietā un apkārtnē atrastas 200 senlietas no 13. un turpmākiem gadsimtiem, keramikas fragmenti no tā paša laika un kauli, bet vecākas senlietas nav konstatētas. Jau agrāk, 1927. g., notika plaši izrakumi Raunas pilskalnā prof. Dr. Fr. Baloža vadībā, ko turpināja A. Karnups 1930. g. Izrakumos atklātas varenas jaunākā dzelzs laikmeta celtnes un nocietinājumi, kā arī atrasts daudz vērtīgu senlietu. 1925. gadā prof. Fr. Balodis vēl izdarīja nelielus izrakumus Kaunatas pag. Vecslabadas pilskalnā, Krievinš-Lietgalietis 1926. g. — Vaives Sārunru pilskalnā. Izrakumu ekspedicijās iegūtas . . . 28.350 senlietas, dāvinātas Pieminekļu valdei . . . 4.681 nopirktas 1.084 Savāktas kopskaitā 34.115 senlietas. Lielākā senlietu daļa iegūta taisni beidzamajos trijos gados sakarā ar lielajām archeoloģisko izrakumu ekspedīcijām; 1936. gadā, piemēram, savākts gandrīz tikpat daudz senlietu, cik pirmajos desmit Pieminekļu valdes pastāvēšanas gados kopā. , • : Etnografijas pieminekļi. Nolūkā reģistrēt un aprakstīt izzūdošās tautas tradīcijas un etnogrāfijas pieminekļus, sākot ar 1924. g. līdz 1931. g., Pieminekļu valde sarīkoja etnogrāfisko pieminekļu reģistrēšanas ekspedīcijas — Liepājas (1924.), Ilūkstes (1927.), Daugavpils (1927.), Rēzeknes (1925.), Ludzas (1926.), Cēsu (1928.), Madonas (1928.), Kuldīgas (1929.), rukuma (1930.) un Talsu (1931.) apriņķos. Aprakstīti pavisam 25.380 objekti, un valsts īpašumā iegūti 6302 priekšmeti gan ka dāvanas, gan atpērkot. Savāktie priekšmeti ar dažiem izņēmumiem, kas deponēti Brīvdabas muzejā, nodoti Valsts vēsturiskajam muzejam. Etnogrāfiskās ekspedicijās savāktie materiāli un izziņas tiek izmantotas Brīvdabas muzeja izbūvē. Brīvdabas muzejs. 1924. gadā Pieminekļu valde nolēma dibināt Latvijā Brīvdabas muzeju, lai tur sakopotu mū su tautas materiālās kultūras darinājumus tādā sakarībā un ap vienībā, kādā tie radušies un lietoti senajos laikos, lai kopainās uzglabātu sendienu redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, to apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos. Pēc sava lēmuma Pieminekļu valde sāka rūpēties par piemērota zemes gabala galvaspilsētas Rīgas tuvumā. 1928. gadā Zemkopības ministrijas Centrālās zemes ierīcības komiteja arī tādu piešķīra, 70 ha kopplatībā, Rīgas apr. Ādažu pagasta bij. „Baložu" muižas (Bonaventuras) robežās, apm. 12 km no Rīgas. Muzeja novietne — ļoti izdevīga un piemērota, jo atrodas skaistā Juglas ezera krastā, sausā, kalnainā, mežu apaugušā vietā, kas labi noder dažādu mūsu dzimtenes etnogrāfisko novadu atsevišķo sētu novietņu veidošanai, un kā patīkama, klusa atpūtas vieta galvas pilsētas iedzīvotājiem, ērti sasniedzama un apmeklējama. Kad zemes gabals bija iegūts — sākās muzeja veidošanas darbs, izmeklējot visā valstī piemērotas senlaiku celtnes, tās iegūstot, nojaucot, pārvedot un atkal uzstādot muzejā. 1928. gadā pārvesta muzejā pirmā senceltne: Madonas apr., Vestienas pag. divi simti gadus vecā „Rizgu" māju monumentālā rijas ēka, un kā otrs objekts Valmieras apr. Ainažu pag. „Eiboku" māju slietnītis — stāvkoku nams, 1929. gadā Brīvdabas muzejā atkal uzstatīta Madonas apr. Vietalvas pag. „Dzenu" māju maltuve. 1930. g. iegūtas divas senceltnes: Cēsu apr. Vaives pag. „Šķesteru" māju klēts un Madonas apr. Vestienas pag. „Skaldu" māju istaba. 1931. g. uz muzeju pārvesta Rēzeknes apr. Dricēnu pag. „Kokorovīšu" sādžas senā pirts ēka, 1932. g. 13. maijā Brīvdabas muzeju oficiāli atvēra, nododot to atklātībai. Sabiedrība jauno muzeju atsaucīgi atbalstīja, un tas īsā laikā ieguva daudz draugu un labvēļu. 1932. g. tika muzejā pārvesti un tur novietoti vairāki senlaiku robežakmeni un Kuldīgas apr. Kuldīgas pag. „Dižlīķu" māju klēts dāvināja un uzstatīja L. U. studentu vienotne „Līdums". 1933. g. muzejs ieguva Madonas apr. Tirzas pag. „Koderu" māju pirts namiņu. Šo senlaiku celtni ar lubu jumtu ar saviem spēkiem un līdzekļiem pārcēla un Brīvdabas muzejam dāvināja L. U. architekturas fakultātes studentu biedrība. 1934. gadā, pateicoties Izglītības ministrijas Skolu departamenta atbalstam, Pieminekļu valde ieguva un atkal uzstatīja no Valmieras pārvesto dzīvojamo riju un pirmo Valmieras skolas mītni — «Valmieras skolas riju"; bez tam 1934. g. pārvesta un atkal uzstatīta Rīgas apr. Ādažu pag. „Grotkaltiņu" kūts. Sevišķi strauji Brīvdabas muzejs attīstījies pēc 1934. gada 15. maija. Tā 1935. gadā pārceltas sešas senceltnes: 1) 1710. gadā celtā Usmas baznīca no Kuldīgas apr. Rendas pagasta, 2) Rēzeknes apr. Gaigalavas pag. „Meirānu" sādžas dūmistaba, 3) Ludzas apr. Zvirgzdienas pag. divstāvu klēts, 4) Jelgavas apr. Šķibes pag. „Bendzolu" māju vēja dzirnavas, 5) Daugavpils apr. Krāslavas pag. «Kalna Romuļu" dzīvojamā ēka un 6) Kuldīgas pilsētas senais pumpja namiņš. 1936. gadā muzejs papildināts ar Daugavpils apr. Līksnas pag. iegūto klētiņu, Rīgas apr. Ķempju pag. «Jaunkārbu" „dvīņu klēti", Kuldīgas apr. Rendas pag. „Sluju" māju darvas cepli, Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Poķu" māju riņķī griezto kalpu laidaru un Baložu muižas seno dzīvojamo ēku. 1937. g. atkal uzstatīta 400 gadus vecā, 1537. g. celtā Ilūkstes apr. Kaplavas pag. Bornes baznīca, Jelgavas apr. Sīpeles pag. „Vecķempju" dzīvojamā ēka, Jelgavas apr. Džūkstes pag. Lūpīšu rija, Jelgavas apr. Džūkstes pag. «Kalna-Kundzinu" pirts, Bauskas apr. Ceraukstes pag. „Ribu" māju klēts, Rēzeknes apr. Makašānu pag. „Čudarānu" sādžas saimniecības ēka, prof. Zāles dāvinātais akmens tēls. 1938. g. pavasarī pārvesta un atkal uzstatīta Ventspils apr. Dundagas pag. „Košragciema" tīklu būdiņa, Vecmuižas pag. Bauskas apr. „Priedes krogs" un Liepājas apr. Nīcas pag. «Tupēšu" māju pāri simts gadus vecā dzīvojamā ēka. Ar pateicību atzīmējams, ka visplašākās sabiedrības aprindas tieši palīdzējušas muzeju izkopt un vairot tā krājumus. Studentu un skautu organizācijas saviem spēkiem un līdzekļiem pārcēlušas muzeja vairākas celtnes („Dižlīķu" klēti, „Koderu" pirts namiņu) vai arī palīdzējušas ēku nojaukšanas un pārvešanas darbos (Zvirgzdienes klēts, Šķibes vēja dzirnavas, Usmas baznīca). Galvas pilsētas Rīgas valde devusi līdzekļus Usmas baznīcas atkal uzstatīšanai. Aizsargu organizācija, lauku pašvaldību vecākie nākuši talkā senceltņu sameklēšanas, iegūšanas un pārvešanas darbos (Šķibes vēja dzirnavas, „Kalna Romuļu" dzīvojamā ēka, „Jaunkārbu" klēts). Valsts zemes banka ziedojusi līdzekļus „Līksnas" klētiņas atkal uzstatīšanai un iekārtošanai. Ar Valsts bankas atvēlētiem līdzekļiem pārvests «Priedes krogs". Rīgas apr. Ķempju pag. „Jaunkārbu" māju saimnieks P. Lūsiņš dāvinājis muzejam savu 1790-tos gados celto īpatnējo „dvīņu" klēti. Zemkopības mi nistrijas Mežu departaments muzejam dāvinājis „Baložu" muižas dzīvojamo ēku un «Priedes krogu". Kultūras fonds vāirākkārt atvēlējis naudas summas senceltņu iegūšanai, pārvešanai un atkaluzstatīšanai, kā arī etnogrāfisko priekšmetu atpirkšanai. Daudzas privātpersonas ziedojušas atsevišķus vērtīgus muzeja priekšmetus, kā arī naudas līdzekļus priekšmetu iegādei un muzeja izbūvei (sabiedrības dāvinātās Usmas baznīcas ērģeles, prof. K. Zāles dāvinātais akmenī cirstais tēls pie ieejas muzejā 
Skolu jaunatne „mežu dienās" rosīgi dēstījusi muzeja teritorijā lapu koku gatves, birzis un augļu dārzus. Iedēstīti vairākos gados pāri par 5000 lapu kociņu, krāšņuma krūmu, augļu koku („15. maija birzs", «Skolotāju birzs", „Zemgales birzs"). Ar gaidu organizācijas līdzdarbību pie senceltnēm iekārtotas krāšņas puķu dobes ar attiecīgos novados raksturīgām senlaiku puķēm, ierīkoti zāļu laukumi senceltņu pagalmos un to tuvākajā apkārtnē. Pavisam muzejā atkal uzstatīti 30 objekti; senmantu skaits 1760. Architekturas un mākslas pieminekļi. Sarīkojot īpašas ekspedicijās, sistemātiski apzināti architekturas un mākslas pieminekļi Rīgas, Madonas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Ventspils, Talsu un Ilūkstes apriņķos, izdarot nozīmīgāko pieminekļu fotografēšanu, aprakstīšanu un uzmērošanu. Bez tam atsevišķos izbraukumos sīkāk apzināti vērtīgākie celtniecības objekti arī pārējos Latvijas novados. Skatoties pēc vajadzības, daļa apzināto celtņu ar Pieminekļu valdes lēmumiem ierakstītas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Pārraudzītas aizsargājamo pieminekļu sarakstos ievestu 135 celtņu pārbūves, un sperti soļi, lai pārbūvju resp. remontu darbos novērstu architektonisku un māksliniecisku vērtību postījumus. Kur tas bijis nepieciešams, vērtīgākās celtņu daļas pārņemtas pieminekļu valdes rīcībā. Pārbaudot inventarizēto mākslas un lietišķās mākslas pieminekļu aizsardzības stāvokli, noskaidrojās, ka ļoti daudz senmantu un sevišķi no lietošanas izņemto baznīcas seno iekārtu objekti: koka skulptūras, gleznojumi u.t.t. uz vietām tiek glabāti nepiemērotos apstākļos un bieži bez jebkādas uzraudzības, kas sekmē minēto senmantu bojā eju. Ņemot vērā to, Pieminekļu valde spērusi soļus, lai tādus apdraudētus pieminekļus pārvietotu uz Rīgu, kur tos tad nodod muzeja rīcībā, konservē un restaurē. Tādā kārtā no iznīcības izdevies paglābt daudz tiešām vērtīgu pieminekļu, kas tagad sastāda jaunnodibinātās Valsts vēsturiskā muzeja baznīcas mākslas nodaļas kodolu. Samērā ar savā rīcībā esošiem līdzekļiem, Pieminekļu valde gādā arī par valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā ierakstīto un sliktā techniskā stāvoklī nonākušo celtņu kopšanas darbu organizēšanu un izpildīšanu. Ar Pieminekļu valdes gādību un ar tās dotiem līdzekļiem jau izdarīti restaurēšanas darbi vairākiem pieminekļiem, kā, piem., Cēsu, Raunas, Rēzeknes, Siguldas un Kokneses pilsdrupās, brāļu draudžu lūgšanas namos   Kauguros un Baltačos un citur. Lielāki kopšanas un restaurēšanas darbi iesākti un turpinās Rundāles pilī un Apriķu un Zlēku baznīcā. Vēstures pieminekļi. 1929.—1932. g. sastādīts Melngalvju nama un Sv. Jāņa ģildes meistaru archivu apraksti. Reģistrētas un aprakstītas Mazās ģildes zeļļu organizācijas amatu lādes un inventārs, Cēsu meistaru ģildes archivs un lādes, Kuldīgas vācu un latviešu ev.-lut. baznīcu archivi, daļa Kurzemes Provinces muzeja archiva, Rīgas senatnes un vēstures pētītāju biedrības dokumentu krājumi v. c. Vākti privātās rokās izklaidēto agrāko latvju amatu archivu dokumenti. 1932.—1937. inventarizētie Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības, Rīgas lielās ģildes un Kurzemes provinces muzeja archivi aizsardzības nolūkā pārvietoti uzglabāšanā uz Valsts archivu, bet Liepājas Lielās ģildes archivs pārvietots uz Liepājas pilsētas muzeju. Sperti soļi arī inventarizēto bij. Doma muzeja kolekciju labākai uzglabāšanai un kopšanai. legūtas 48.102 monētas un 950 vēstures un mākslas priekšmeti. Inventarizētie pieminekļi. Pamatojoties uz noteikumiem par pieminekļu aizsardzību, Pieminekļu valde ierakstījusi valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā 1412 pieminekļus; starp tiem 381 aizvēstures piemineklis, 206 celtnes vai to daļas, 701 mākslas un lietišķās mākslas objekts un 124 vēstures pieminekļi. Izstādes. Lai iepazīstinātu plašākās aprindas ar mūsu senatnes pieminekļiem un pētīšanas un apzināšanas darbos iegūtiem vērtīgiem materiāliem, kā ari pieminekļu aizsardzības ideju, propagandas nolūkā Pieminekļu valde ir sarīkojusi vairākas izstādes un piedalījusies citu rīkotās izstādēs. Kā pirmā speciālā izstāde atzīmējama 1926. gadā notikušā senatnes pieminekļu izstāde Raiņa bulv. 8. Vēlāk kopā ar Valsts vēsturisko muzeju ir sarīkotas 4 senvēstures pieminekļu izstādes (1933. —1937.) un 1 baznīcas pieminekļu izstāde (1933.). Bez tam Pieminekļu valde ar īpašu stendu ir piedalījusies: 1925. g. lauksaimniecības izstādē Liepājā, 1926. g. lauksaimniecības izstādē Ventspilī, 1935. g. Liepājas apgabala izstādē, 1936. g. Latgales apgabala izstādē un tūrisma izstādē, 1937. g. Jelgavas apgabala izstādē, tūrisma izstādē un amatniecības kameras izstādē. Pieminekļu valdes archeoloģisko izrakumu materiāli un senlietas demonstrētas ārzemju zinātniekiem II Baltijas archeologu kongresā 1930. gadā un I Baltijas vēsturnieku kongresā 1937. gadā.   Izdevniecība. Pārskata laikā Pieminekļu valde izdevusi šādas zinātniskas grāmatas: 1) 1926. gadā —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni. Augšzeme un Zemgale; 2) 1928. gadā —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni, Latgale; 3) 1929. gadā —E. Balodis, A. Teikmanis, P. Kundziņš, L. Kundziņš, Izrakumi Raunas Tanīsa kalnā; . 4) 1929. gadā —H. Moora, Izrakumi Jēkabpils aoriņķī; 5) 1929. gadā —E. Vāle, Izrakumi Rucavā un Bauskā; 6) 1931. g. —E. Brastiņš, Latvijas pilskalni, Vidzeme; 7) 1933. gadā —E. Šņore, Izrakumi Slates sila uzkalniņu kapos; 8) 1933. gadā — Celtniecības pieminekļi, I sēj.; 9) 1936. gadā žurnāls „Senatne un māksla" prof. F. Baloža un L. Liberta redakcijā; sākot ar 1937. gadu žurnālu „Senatne un māksla" izdod Pieminekļu valde kopā ar Valsts papiru spiestuvi; 10) 1936. g. —P. Ārends — Rundāles pils, 11) 1936. g. —P. Arends — Jelgavas pils, 12) J. Jaunzems, Brīvdabas muzejs. 

* Izglītības Ministrijas Mēnešraksts / 01.11.1938 
***
* Brīvā zeme / 02.08.1937
***

* Darba Balss / 12.08.1971
***

Gar Rīgas apkārtnes ezeriem. 

Plaukstošo dabu, ziedošas pļavas un saulaino debesdzidrumu — vai redz to pilsētas cilvēki? Masīvie pilsētas mūri, kā mēmi akmens milži, tur savās ķetnās cilvēka mājokļus, ieslēdz tā gaitas šaurās, dziļās aizās — ielās. Zilais debess plašums — cik maz no tā pilsētā redz! Zem kājām skan akmens un asfalts, bet gaisu sātina benzīna tvaiki. Putekļi, atrauti no zemes, nemierīgi klejo. Un moderno mašīnu dziesma dzied slavu lielpilsētas kultūrai!  
Prom no pilsētas! Un pilsētas cilvēks traucas «zaļumos". Simtiem, tūkstošiem tādu "ceļotāju" izlaužas no pilsētas aploka, steidzas uz kūrortiem, jūru, izdaudzinātām dabas krāšņām vietām — visur tur, kur ir ko redzēt, dzirdēt, priecāties. Modernais cilvēks tver visu, ko sniedz dzīve šai dienai. Bijušais, nebijušais — vai nozīme kavēties? Jaukais rīts jau pulcinājis stacijā daudz izbraucēju. Nepārtraukti plūst ļaudis pa apkārtējām ielām, ar steigu brauc rati, mašīnas. Visu mērķis stacija. Tur pie biļešu kasēm steidzīgi drūzmējas ļaudis. Vilciens jau gaida... Čakli vien ierodas mūsu ekskursanti. Jau pa gabalu — pazīstamas, smaidošas sejas, īsa apsveicināšanās. Mūsu dižvadonis, jau laikus parūpējies par braukšanas kartēm, izdala tās un aicina doties uz vilcienu. Vēl dažas minūtes un vagonu rinda sakustas. Paātrinātā gaitā aizslīd Rīgas ārpilsētas sīkie namiņi, smilšotās ielas, pusatjaunotie rūpniecības uzņēmumi. Nodārd Juglas tilts. 
 
Esam ārpus Rīgas robežām. Saulē laistās Juglas un Ķīšu ezeri. Vēl vilciens pārskrien Baložu kalnam un esam Baltezera stacijā. Apkārtnē daudz priežu mežu, tīrs, sauss gaiss. Ceļš nogriežas pa kreisi uz Sudrabezeru. Caur kokiem mirdz Mazais Baltezers, bet tuvāki tam nepieejam. Klāt jau Sudrabezers. Paprāvais ezers ar jauku kokiem noaugušu saliņu un kristāldzidro ūdeni aicināt aicina spirdzināties. Basas kājas jau pasteigušās bradāt pa tā zeltīto klāju šķeldamas maigus sudrabotus vilnīšus. Ūdens patīkami silts! Īsa atpūta un dodamies pa iemītu taciņu uz ezera dienvidus krasta. Tur — brīnišķīgi lielu paparžu mežs. Skat, kā mūsu zeltenes slēpjas starp tām un plaukst, kā teiksmaini paparžu ziedi! Virzāmies uz Langstiņezeru. Kalnotais, sūnotais mežs bagātīgs sēnēm. Čaklās lasītājas drīz vien savāc pilnu cepuri. Pie Langstiņezera ieturam pirmās brokastis un pusdienas. Ezera krastos manāma līmeņa paaugstināšanās, kas ceļas no apkārtējiem purviem. Te netrūkst arī skaistu vasarnīcu, kuras aizvien vairāk ieslēdz un padara nepieejamus skaistos ezera krastu skatus. Vēl piegriežamies raksturīgam Langstiņu purvam un, šķērsojot Nītaures ceļa dalu t. s, garo jūdzi, ejam uz Bērģa muižu. Tur sagaida mūs viesmīlīgais un laipnais skolotājs J. Kalniņa kungs — Bērģu pasta, telegrāfa, telefona p. p. nodaļas pārzinis. Pateicoties tā laipnai gādībai, netrūkst mums piena — pēc izvēles — saldais, skābais un mūsu "saimnieču" rosībai — cepjas krējumā pašu lasītās sēnes, vārās sausi kartupeļi. Azaids lielisks! Tālākā gaitā Kalniņa kgs ekskursantus iepazīstināja ar Bērģu muižas pagātni, apkārtni, cīņu ainām starp ziemeļarmiju un vāciešiem. Gar L. Juglas zālainiem krastiem, kur sākusies siena pļauja, sasniedzam Mašenu mājas (ap 200 g. vecas) un Mašenezeru, sauktu par atteku. Te daudz ūdensaugu, zāles, kur mitinājās ūdensputni sevišķi daudz redz lidojam kaijas — šos vētras vēstnešus. Tuvumā jau plašais Juglas ezers (5 ar 1/2 klm. garumā un ap 2 klm, platumā). No tā kāpainiem, augstiem krastiem (vietām līdz 17 m) plaši skati uz Juglas apkārtni, bet no trigonometr. torņa redzama pat tālākā Rīgas apkārtne (Gauja, Baldone u. c). Viļņojošais ezers ar seklo, smilšoto krastu atstāj jūras iespaidu. Daudz te izbraucēju no Rīgas. Caur kokiem jau redzamas īpatnējās celtnes. Kas ir šīs mežā novietotās ēkas ar salmu jumtiem? Tas — latvju „Skansens" — Brīvdabas muzejs. To iekārtojusi Pieminekļu pārvalde jau 1928. gadā un cer atklāt šīs vasaras beigās. Ir arī pēdējais laiks to uzraudzīt un apsargāt, jo, diemžēl, tauta vēl neprot sargāt savus dabas pieminekļus, savas tautas senatni. Vai pilsoņa tiesībās un pienākumos vēl esam bērni, kas jāmāca? Ziemeļtautas jau sen atzinušas Brīvdabas muzeju lielo kultūrvēsturisko nozīmi. Kas gan nebūs dzirdējis par  pasaulslaveno Skansenu Stokholmā uz kādas salas, kura aptver veselu tautas novadu? Šo iedzīvotāju dzīvi nav skārusi modernā kultūra, bet tā norit senās etnogrāfiskās īpatnībās, sākot ar ēkām, iekšējo iekārtu, darba rīkiem, sadzīvi u. t. t. Latvijas Brīvdabas muzejā jau novietotas 5 Vidzemes vidienas ēkas. Senlatvju rija ar piedarbu un gubeni palievenī zem viena jumta pārvesta no Vestienas Rizgu mājām, bet slietais namiņš — šī pirmatnējā dzīvojamā ēka, no Ainažiem. Šīs ēkas pēc senlatvju sētas iekārtojuma atrodas kalnā, bet lejā — dzīvojamā ēka — no Vestienas Skaldiem, interesantā klētiņa no Vaives Šķesteriem un mazlodziņu maltuve  no Vietalvas Dzeņiem. Šo ēku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidotuve — no Vietalvas Dzeņiem. Šo eku vecums ap 150 gadu. Ekskursanti arī ilgāki pakavējās šai daiļajā latvju sētā, apskatot tās iekārtu, darba rīkus, ēku dekoratīvos veidojumus darinātus ar latviskās mākslas izpratni. Vēl- kopēja fotografēšanās, launags un  šīs dienas maršruts laimīgi veikts.
Mūsu daiļās tautumeitas nevar vien šķirties no šīs iemīļotās „brāļu sētas", kur vidū saule vizināja, ziedēja smildziņas sudraba ziedus ...Saulītei koka galus glāstot, esam jau Rīgā.
 
* Telegrafa Dzīve - Gar Rīgas apkārtnes ezeriem / 01.07.1931

***
Latvijas Brīvdabas muzejs 50 gados

Līdztekus četru latviešu seno kultūras apgabalu lauku sētu izveidošanai 30. gados uz mūzeju tika pārceltas sešas sabiedriska rakstura monumentālas celtnes: divas baznīcas, Brāļu draudzes saiešanu nams, krogs, Vējdzirnavas un dzīvojamā rija-skola. Latvijā vecākā saglabātā koka celtne ir 1937. gada muzejā uzstādītā Ilūkstes apr. Kaplavas pag. Vecbornē 1537. gadā celtā baznīca. Vecbornes baznīca tā tad ir par diviem gadsimtiem vecāka par Rastrelli celtām Rundāles un Jelgavas pilīm. Sena, bet jaunāka ir 1935. gadā uz mūzeju pārceltā Kuldīgas apriņķa Rendas pagasta 1704./5. g. celtā Usmas baznīca. Abas baznīcas ir visai vērtējami koka architekturas pieminekļi. Tautas celtniecības redzamākiem saniegumiem pieder arī Valkas apriņķa Plāņu pagasta ..Mežulos" 1785. gadā celtais brāļu draudzes saiešanu nams, kuru mūzejā uzstādīja 1940. gada pavasarī. Sabiedriska rakstura celtnēm pievienojas Valmieras pilsētas tuvumā 1670. gados celtā un mūzejā 1933. gada uzstādītā dzīvojamā rija-skola. Rijā zem viena jumta apvienotas saimniecības un dzīvojamās telpas. Valmieras rijas dzīvojamo telpu 1693. gadā sāka izmantot vienai no pirmajām zemnieku skolām, kura darbojās rijā līdz 1747. gadam. Rijai tāpēc piešķirama arī visai interesanta kultūrvēsturiska nozīme. Laikā, kad pārvietošanās līdzeklis bija zirgu pajūgi, atpūtai un pārnakšņošanai svarīgi bija krogi. Muzejā 1938. gadā pārceltais Priedes krogs celts 1780. gados Bauskas apriņķa Vecumnieku pagastā. Uz mūzeju izdevās pārcelt vējdzirnavas, celtas ap 1814. gadu, Jelgavas apriņķa Šķibes pagasta „Bendzoles" .

Dzirnavas pieder t. s. „staba dzirnavas" veidam un ir vienīgais labi saglabājies eksemplārs. Brāļu draudzes saiešanu nams un tai pašā 1940. gadā uzstādītā Liepājas ostmales noliktava ir pēdējās Latvijas neatkarības laikā uzstādītās celtnes. Par Brīvdabas mūzeju pirmā Latvijas okupācijas gada, pašreizējā mūzeja direktore A. Nesterova raksta: 1940 gadā, pēc padomju varas atjaunošanās Latvijā, sākās mūzeja reorganizācija. Mūzejam bij piešķirti ievērojami līdzekļi eksponātu iegādei un zinātniskam darbam. Mūzeja ekspozīcijā bija nolemts uzsvērt sociālos faktorus, likvidēt buržuāziskas Latvijas laikā pieļautās būtiskās kļūdas" (A. Nesterova, 1973). Līdzīgi raksta arī Zinātņu Akadēmijas Vēstures institūta archaioloģijas un etnogrāfijas sektora vadītājs etnogrāfs H. Strods (1964). Abi etnogrāfi šeit laikam sniedz piemērotu apstākļu rekonstrukciju, kas gluži neatbilst tam, kā šo pirmo okupācijas gadu pārdzīvoja mūzeja darbinieku saime. T. s. "baigais gads" dažu labvēlīgu apstākļu dēļ mūzeju sektorā nebija tik baigs. Pašreizējais Padomju Latvijas preses un biedrību departamenta direktors rakstnieks Jānis Niedre no 1928.—1934. gadam bija Valsts vēsturiskā mūzeja etnogrāfijas nodaļas darbinieks un labi pārzināja Latvijas, īpaši  
Latgales etnogrāfiju. Muzejs izdeva divus viņa darbus: "Krustpils apvidus jostas" un "Latviešu cimdi". Teicami darbi, par kuriem viņam 1931. gadā piešķīra Kr. Barona prēmiju. Mūzeja darbinieki, ar kuriem viņam bija labas sadarbības attiecības, bija visai pārsteigti, kad Niedri 1934. gadā apcietināja un piesprieda viņam cietuma sodu 3 gadiem par pagrīdes darbību. 1940. gadā J. Niedre vadīja literātūras dzīves organizēšanu, kā arī bija tās organizācijas komitejas priekšsēdis. Mūzeja lietās nācās ar Niedru sastapties tikai vienu reizi okupācijas sākumā, kad mūzeja direktors tika aicināts pie viņa ierasties. Viņš laipnā tonī paskaidroja, ka uzaicinājuma nolūks esot mūzeja darbinieku saimi informēt par to, ka mūzeju sektorā nekādas pārmaiņas nav paredzētas un, ka viņš ir pārliecināts, ka mūzeja darbinieki turpinās strādāt pēc labākās apziņas arī jaunajos apstākļos. Brīvdabas mūzeju pievienoja Valsts vēstures mūzejam. Mūzeji bija padoti izglītības tautas komisariātam, kurā nebija neviena partijas cilvēka ar pieredzi mūzeja darbā. Bija saprotams, ka pārspriežot mūzeju lietu, sava pozitīva loma būs bijusi Niedrem, vienīgam ar personīgu pieredzi mūzeju darbībā. Pašreizējais Padomju Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta vietnieks un komūnistu partijas augstākās padomes priekšsēdis akadēmiķis P. Valeskalns  
toreiz bija Latvijas izglītības tautas komisāra vietnieks. 
Ar viņu bija jāsastopas sakarā ar mūzeja darbības birokrātisko daļu, kā, piem. mūzeja darbinieku kategoriju un algu pārkārtošanu pēc Maskavas parauga. Arī Valeskalns sarunās mūzeja lietās bija korrekti laipns. Viņa labvēlīgo nostāju pastiprināja vēl kāds negaidīts pārdzīvojums, apmeklējot Brīvdabas mūzeju un pārsteigtam konstatējot, ka mūzeja Vidzemes sētas Vestienas dzīvojama māja ir viņa vecāku sīksaimniecības māja, kurā viņš pavadīja savu jaunību. Par tiešo mūzeja pārzinātāju tika iecelts kāds biedrs Bucēns, kam mūzeja darba problēmas bija pilnīgi svešas, bet kas jau no paša sākuma bez pretenzijām draudzīgi iekļāvās mūzeja darbinieku saimē. Te jāievēro, ka atbildīgajos amatos jaunieceltie Krievijas latvieši atgriezās savā dzimtenē pēc vairāk nekā 20 gadiem un beidzot atkal dzimtenes vidē satikās ar radiem, vecākiem un bijušām paziņām. Būdami pārliecināti partijas biedri, viņi tomēr arī bja latvieši, ar dažādi niansētiem emocionālas dabas pārdzīvojumiem. Baigā gada noskaņu radīja t. s. čekas nežēlīgais terrors, kas reizēm skāra arī partijas ļaudis. Tā piem., mūzeja pārzinātājs Bucēns bija visai priecīgs, pēc tik ilga starplaika, atkal satikt savus vecākus, Kurzemes sīksaimniekus. Viņam vēlāk sāpīgi bija jāpārdzīvo abu vecāku deportāciju. Viņš nespēja neko viņu labā darīt. Ne visos resoros pārkārtojumi noritēja tik samērā gludi. Daudzos gadījumos jauniecelti funkcionāri bija mazinteliģenti un bez takta izjūtas. Tā, piem. universitātes jaunieceltais rektors Paškevičs, ar kuru nācās saskarties sakarā ar universitātes etnogrāfijas kursu, sarunās lietoja visai autoritāru un arogantu toni. Pakavēties pie baigā gada noskaņojumu mūzeja lokā pamudināja minētie Nesterovas un citu apgalvojumi par mūzeja reorganizāciju, ievērojamiem piešķirtiem līdzekļiem pētīšanas darbiem u.t.t. Izveidot jaunu administrāciju, īpaši satraukuma un savstarpējas neuzticības atmosfairā prasa savu lai
ku. Pirmais okupācijas gads bija par īsu, lai tādā varētu sākt efektīvi un mērķtiecīgi darboties. Mūzeju laukā šis laiks drīzāk tika pavadīts zināmā stagnācijā, galvenokārt terrora baigo noskaņu dēļ. Kāda būtu mūzeja darbības norise, ja baigais gads būtu turpinājies bez 2. pasaules kara pārtraukuma, ir cits jautājums. Otrajā okupācijā, piemēram, cieta divi mūzeju darbinieki — vēstures mūzeja etnogrāfijas nodaļas vadītājs A. Karnups un pilsētas mūzeja direktors R. Šņore. Abi tika tiesāti un ilgus gadus pavadīja soda nometnēs. Viņi tika gan rehabilitēti, bet atgriezās ar sabojātu veselību un nav vairs starp dzīvajiem. 
Vācu okupācijas gadi Brīvdabas mūzeja darbā nekādas pārmaiņas neradīja. Iekams vācu nacionālsociālistiskās partijas administrācija stājās darbā, par mūzeju pārzinātāju tika iecelts viens vecā stila vācu armijas majors, ar kuru sadarbība ritēja bez traucējumiem. Brīvdabas mūzejs viņam visai patika un viņš to atkārtoti apmeklēja. Vēlāk izveidotai vācu pārvaldei par latviešu mūzejiem un kultūru nebija ne mazākās intereses, tā radās tikai 1945. gadā, kad radās jautājums par mūzeju kollekciju evakuēšanu uz Vāciju. Neskatoties uz latviešu pašpārvaldes ierunām, tā daļēji arī tika reālizēta. Vācu administrācijai darbojoties, sākumā ieceltais vācu majors palika savos pienākumos. Kad viņam norādīja uz vācu administrācijas ierēdņu nepatīkamo aroganto stilu, viņš to komentēja: "Mēs bijām Francijā un centāmies tur iecelt pēc iespējas piemērotākos cilvēkus, lai frančus pārāk neiritētu, bet bez panākumiem. Jums jāsaprot, ka pie jums tagad darbojas vācu pārvaldes ierēdņu, labākā gadījumā, trešais sortiments". Ar to raksturots mentalitātes lielā starpība starp vācu administrācijas un armijas pārstāvjiem, ar kuriem mūzeja jautājumos bija jāsastopas. Brīvdabas mūzejs kara pēdējā posmā bija jūtami cietis un otrās krievu okupācijas sākumā bija jāstājas pie postījumu izlabošanas un pazudušo iekārtas objektu komplektēšanas. Tomēr jau 1945. gadā Brīvdabas mūzejā paguva uzstādīt pirmo celtni —   Liepājas apriņķa Nīcas pagasta „Spirēnos" 1862. gadā celtu pirti. Mūzeja territoriju tagad paplašināja, pievienojot līdzšinējai 70 ha platībai vēl 27 ha. Pirmajā gadā uzstādītai pirtij seko 1947. gadā pārvestā pirts ar dzīvojamo kambaru, celtu ap 1815. g Valmieras apriņķa Sēļu pagasta "Jaunrūnās". Pirmais prāvākais celtņu kompleks ir 1954. gadā uzstādītā Kurzemes sēta no Aizputes apriņķa Bazu pagasta „Āboliem". Uzmanību sāka pievērst seno celtņu konservēšanas problēmām, piesaistot speciālistu inženieru- ķīmiķi, kas izstrādāja metodes koka celtņu konservēšanai. Par Brīvdabas mūzeja direktoru iecēla N. Tipaini. Pastāv viens Vissavienības nozīmes architektūras pieminekļu saraksts par celtnēm, kas pārņemami valsts aizsardzībā. Šinī sarakstā 1952. gadā uzņemts arī Brīvdabas mūzejs. 
Pēc paraduma strādāt plānveidīgi tika izstrādāts mūzeja 10 gadu attīstības plāns. Tanī, cita starpā, paredzēja maketos un foto attēlos parādīt arī Latvijas lauku dzīvi padomju laikā. Propagandējot Brīvdabas mūzeju arī pārējā Padomju Savienībā, grūtības radīja mūzeja nosaukums krievu valodā. Apcerējumos par mūzeju krievu valodā lietoti mūzeja nosaukuma dažādi varianti: Zemnieku dzīves (krestjanskogo byta) valsts mūzejs, Tautas dzīves (narodnogo byta) valsts mūzejs, Etnogrāfiskais mūzejs zem klajām debesīm (pod otkrytym nebom), Latvijas etnogrāfiskais mūzejs klajā gaisā (na otkrytom vozduhe). Pēdējais apzīmējums jādomā ir pārņemts no vācu "Freilichtmuseum". Šie nosaukuma varianti atsaucas arī uz mūzeja latviešu nosaukumiem. Tā, piem. mūzeja direktora Tipaiņa 1950. gadā sastādītajā mūzeja vadonī latviešu valodā mūzejs nosaukts pēc veca paraduma par Valsts brīvdabas mūzeju, bet tā paša autora 1958. gadā sastādītā vadonī mūzejs apzīmēts par Latvijas lauku dzīves valsts mūzeju. Arī latviešu valodā reizēm sastopams apzīmējums „zem klajām debesīm". S.Cimermaņa 1964. gadā sastādītā mūzeja ceļvedī mūzejs nosaukts par Latvijas etnogrāfisko brīvdabas mūzeju. 
Šis mūzeja nosaukums tagad tiek konsekventi lietots. Cenšoties izpildīt 1952. gadā pieņemto mūzeja attīstības plānu, desmit gados uz Brīvdabas mūzeju tika pārvestas 19 celtnes. 1964. gadā pieņēma mūzeja attīstības plānu turpmākajiem 15 gadiem, kurā, cita starpā, paredzēts iekārtot mūzejā 3 sektorus: ekspozīciju ar atpūtas zonu, administratīvo un saimniecisko sektoru. Ekspozīcija tiks veidota pēc sabiedriski ekonomisko formāciju principa, pakļaujot tam objektu izvietojumu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu zonās. Ekspozīcijas apskate sāksies ar pirmatnējas kopienes un agra feodālisma objektiem, sekos vēlā feodālisma un kapitālisma ekspozīcijas. Sociālisma perioda ekspozīcija būs iekārtota izstāžu zālē. 
Rakstot par Latvijas etnogrāfisko brīvdabas mūzeja pastāvēšanas 50 gadiem, mūzeja direktore to apzīmē par vienu no lielākājiem šāda veida muzejiem pasaulē un par pašreiz lielāko Padomju Savienībā. Mūzejā 50 gados izvietotas 16 dažādas saimniecības. Pavisam uzstādītas 86 celtnes, no kurām padomju laikā pārvestas 51 celtne. (Pēc A. Nesterova, 1973). Mūzejā tiek sarīkoti etnogrāfiski uzvedumi, teātra izrādes un tautas mūzikas koncerti. „Priedes krogū" piedāvā tautas virtuves latviešu ēdienus. Neatkarīgās Latvijas laikā mūzejs bija pakļauts Pieminekļu valdei, tagad tās vietā stājusies Padomju Latvijas kultūras ministrijas Pieminekļu aizsardzības nodaļa. No ievērojamākiem pēdējā laika jaunieguvumiem minama 1969. gadā no Ziemeļkurzemes pārceltā lībiešu "Dēliņu" sēta, kopskaitā 11 celtnes — Dzīvojamā māja, dūmistaba, divas klētis, rija, šķūnis, divas kūtis, pirts, bišu mājiņa un zivju kūpinātava. Sētas kompleks, kas sniedz ieskatu par lībiešu zvejnieku dzīvi un saimniecību 19. gs. pirmajā pusē. 1972. gadā uzsākta Ziemeļaustrumu Vidzemes zemnieka sētas izveidošana. No Alūksnes Līvesciema uz mūzeju pārveda riju ar iekārtu. Sētu paredz komplektēt ar pārējām Līvesciema ēkām. 
1971.—1972. g. uz mūzeju pārveda vienu Latgales krievu vecticībnieku sētu no Rēzeknes apriņķa: Makašānu pagasta Jefimenko sādžas. Sēta sastāv no dzīvojamās mājas, kūts, rijas un pirts. Visos pārskatos par Brīvdabas mūzeja attīstību mūzeja veidošanas darbs Latvijas neatkarības laikā arvien vairāk vai mazāk tiek kritizēts. Retāki sastopami arī pozitīvi atzinumi. Galvenais pārmetums attiecas uz "nezinātnisku vienpusību", mūzeju veidojot. Galvenā vērība tikusi veltīta retu un formu ziņā interesantas lauku celtniecības komplektēšanai. Nav ievērots vispusīgs latviešu tautas dzīves veida sociāli ekonomiskais saturs. H. Strods šo mūzeja veidošanas posmu tā arī apzīmē par "arhitektu virzienu" (H. Strods, 1964). 
Tādā veidā kritika neievēro mūzeja tapšanas sākuma posma apstākļus. Architektu loma uzsvērta pareizi, bet celtņu apzināšanā un izraudzīšanā bija nepieciešams architekta lietpratīgais skats un tikpat lietpratīgas izdarības, iegūtās celtnes nojaucot un uzstādot. Pieminekļu valdei, mūzeju veidojot, laimējās šim darbam piesaistīt nelielu, jau sākumā minētu architektu izlasi ar Paulu Kundziņu priekšgalā, kas faktiski bija architekti — etnogrāfi, kuri nopietni nodevās lauku senās celtniecības studijām un toreiz arī šinī etnogrāfijas nozarē bija vienīgie lietpratēji. Valsts vēstures mūzeja etnogrāfijas nodaļas darbinieki palīdzēja celtnes pienācīgi iekārtot, bet nepārzināja koku celtniecības veidu un konstrukcijas dažādības. Pārmest prof. P. Kundziņam un viņa palīgiem kādu polītisku tendenci "buržuāzijas interesēs" ir vairāk kā aplami. Sākotnējā posmā, mūzeju veidojot, it dabīgi pirmām kārtām izraudzīja vairāk vai mazāk apdraudētus izcilākus celtniecības pieminekļus un nevadījās no "sociāli ekonomiskiem" aspektiem. Cits jau
tājums ir, kādu tie paši darbinieki būtu mūzeju turpmāk izveidojuši, ja viņu centieni un darbs nebūtu pārtraukts. Tāda rakstura trafarēti atkārtoti pārmetumi, acīmredzot, vēlami, lai pretstatā mūzeja "arhitektu virzienam" izceltu mūzeja izveidošanu padomju laikā. Pie visa tomēr tiek atzīts, ka: "neskatoties uz minētajiem trūkumiem, mūzejā savāktajiem kultūras pieminekļiem bija liela zinātniska un kultūrvēsturiska vērtība. Kompleksā tautas dzīves veida un kultūras ekspozīcija pārvērta Brīvdabas mūzeju par populārāko mūzeju buržuāziskajā Latvija", (H. Strods, 1964). 
Ar šo atzinumu nekādi nesaskan Padomju Latvijas kultūras ministra vietnieka H. Vernera 1967. gadā teiktais: "Materiālu vākšana un eksponēšana bija pakļauta buržuāzijas interesēm. Galvenā vērība tika veltīta tādu materiālu vākšanai, kas saistīta ar valdošo šķiru dzīvi. Tāpēc interese par mūzejiem bija maza. Pavisam citu vērienu iegūst mūzeji Padomju varas laikā, kad visu mūzeju darbs balstās uz marksistiski — ļeņiniskas teorijas pamatiem, marksistiskas metodoloģijas teorijas pamatiem". Tāda kāpināta oficiāla rakstura frazeoloģija nav pārāk nopietni ņemama. Līdzīgas frāzes, bet mērenākā tonī, sporādiski parādās arī nopietnās, citādi pilnīgi objektīvās zinātniskās publikācijās. Tie parasti, iesprauduma veidā, pieder turienes vairāk vai mazāk obligātam izteiksmes stilam. Brīvdabas mūzejs tiek rosīgi tālāk veidots. Ar 1952. gadu arī pie Ventspils, Cēsu, Jēkabpils un Ludzas novada pētniecības mūzejiem tiek izveidotas brīvdabas nodaļas. Dzimtenes etnogrāfi darbojas visnotaļ nopietni un ir lepni uz savu Valsts etnogrāfisko brīvdabas mūzeju.  

Latvijas Brīvdabas muzejs 50 gados
1974.04.01 Universitas
Valdemārs Ģinters
***
Latvijas Brīvdabas muzejs 50 gados   
Valdemārs Ģinters  

Zemnieku seno koka celtņu pārvietošana izstādīšanas nolūkā pirmo reizi Latvijā tika izdarīta jau pagājušā gadsimta beigās. Jelgavā 1895. gadā sarīkotā latviešu lauksaimniecības, amatniecības un rūpniecības izstādē uzstādīja vienu Kurzemes zemnieku dzīvojamo māju, lai izstādes apmeklētājiem atgādinātu lauksaimniecības ražojumu tapšanas īsteno vidi. 
Pamudinājums tādu lauku celtnes oriģinālu izstādīt bija komerciālas dabas. Nākošajā gadā tam sekoja nopietnāka rakstura lauku celtniecības paraugu izstādīšana. Rīgā, 1896. gadā notika 10. Viskrievijas archaioloģiskais kongress, kuru izziņoja jau 1893. gadā. Kongresa laika Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisija nolēma sarīkot latviešu etnogrāfisko izstādi. Izstādes eksponātu vākšanai izsūtīja par novadiem īpašas ekspedīcijas. Tika arī izsūtīti apkārtraksti ar norādījumiem par vācamo objektu raksturu. Izstādei bija paredzēta nodala brīvā dabā. Izstādes komisijas sekretārs bija M. Skruzītis, kas pārzināja Zinības komisijas jau agrāk sakrātos archaioloģijas un etnogrāfijas materiālus. Izstādes komisija sūtīja M. Skruzīti uz Prāgu iepazīties ar turienes etnogrāfisku izstādi. Atgriezies no Prāgas viņš izstrādāja Latviešu etnogrāfiskās izstādes projektu. Skruzītis   
tanī paredzēja izstādes eksponātus izstādīt trijās senlaiku lauku dzīvojamās ēkās, iekārtot vienu jaunlaiku dzīvojamo māju un izveidot šo celtņu pienācīgu apkārtni. Senām celtnēm bija jāizrauga "īsti karakteristiskus tipus". Etnogrāfiskas izstādes brīvdabas nodaļā M. Skruzīša vadībā pārveda un uzcēla Kurzemes un Vidzemes senlaiku zemnieku dzīvojamās ēkas, senu pirti un viena turīga saimnieka dzīvojamo māju. 
Kurzemes dzīvojamai ēkai ieguva jau minēto Jelgavas izstādē uzstādīto celtni. Dažas citas zemnieku celtnes ar iekārtu izstādīja samazinātos modeļos. Izstādes uzdevums bija — „dot vispusīgu bildi iz latviešu dzīves", rādot arī modernos lauksaimniecības ierīces, ja tās stāv taisnā sakarā ar izstādē celtām ēkām". Celtņu apkārtnē izveidoja attiecīgā novada raksturīgus žogus, aku ar vindu un loku liecamo ierīci. Tika izstādītas latviešu sētās audzētas puķes, krūmi un ārstniecības augi. Celtņu telpas tika attiecīgi iekārtotas. Sakarā ar M. Skruzīša nodibinātiem kontaktiem Prāgā, pazīstamie čechu zinātnieki J. Zubatijs un L. Nīderle piesūtīja attiecīgu literātūru un manekenu paraugus. Kurzemes senajā dzīvojamā mājā izvietoja dažādās ziemas izdarībās septiņus
manekenus tautas tērpos. Turīga saimnieka ēkā 19 manekeni tēloja senas kāzu svinības. Pēc izstādes brīvdabas nodaļas celtnes tika nojauktas. Etnogrāfiskos materiālus pievienoja Rīgas Latviešu Biedrības kollekcijai. Jau izstādi nojaucot, tika pacelts jautājums par celtņu saglabāšanu muzejam, bet šo nodomu nespēja reālizēt un tai vietā nolēma — apgādāt muzejam pilnīgi pareizus, uzticamus zīmējumus resp. fotogrāfijas no visiem tiem veclaiku un jaunlaiku priekšmetiem, kuriem piemīt vai nu tīra mākslas vērtība, vai etnogrāfiska, arehaioloģiska un kultūrvēsturiska nozīme un kuru iegādāšana kaut kādi apgrūtināta vai neiespējama". (Pēc H. Stroda, 1964. Dati ņemti no izstādes komisijas protokoliem). 
Pakavēties pie 1896. gada etnogrāfiskās izstādes izdarībām pamudināja ieskats, ka izstādes brīvdabas nodaļa bija pirmais mēģinājums, kaut arī tikai uz īsu laiku, veidot kādu brīvdabas mūzeju miniatūrā. Pirmo reizi šeit arī radās doma par izstādīto seno celtņu saglabāšanu pastāvīgam mūzejam. Tādu ierosinājumu tā laika apstākļos, gan līdzekļu, gan piemērotu darbinieku trūkuma deļ nespēja izvest   
dzīvē. Zināma sakarība ar vēlāko Latvijas Brīvdabas muzeju tomēr saskatāma, jo no Rīgas Latviešu Biedrības kollekcijas daļu etnogrāfiskās izstādes eksponātu jau pašā sākumā pārņēma neatkarības laikā dibinātais Latvijas Brīvdabas muzejs. 
Tāpat Latviešu Biedrības 1905. gadā atklātais etnogrāfiskais muzejs uzskatāms par vēlāko Valsts vēsturiskā muzeja pirmsākumu. Latviešu zemnieku senie koka celtniecības paraugi saglabājušies tikai nedaudz gadījumos vēl no 16. gadsimta. Lauku senceltņu vairums attiecas uz 18. gs. un 19. gadsimta pirmo pusi. Latviešu kultūras vēsturei visai vērtīgos senos celtniecības pieminekļus saglabāt un aizsargāt savās atrašanas vietās no agrākas vai vēlākas iznīcības iespējams tikai izņēmuma gadījumos. Doma par tādu celtņu saglabāšanu, tos sakopojot muzejos brīvā dabā pirmo reizi jau 1790. gadā izteica Šveices zinātnieks C. Bonsteten's, bet tādam ierosinājumam toreiz vēl nebija panākumu. Zemnieku celtniecības un tautas etnogrāfijas pētīšana ir vispār jauna zinātnes nozare. Tautas pagātnes pētīšana 19. gadsimta beigās nedaudz gadu desmitos, īpaši Skandināvijas zemēs, izveidojās par kultūras vēstures nozari, aptverot tautas dzīves senās parādības arī materiālās kultūras lokā. Tautas īpatnējais gars, līdztekus folkloras materiāliem, spilgti izteicas arī tautas mākslā, amatniecībā, darba ierīcēs un it īpaši seno dzīvojamo un saimniecības ēku veidos un to iekārtā. 
Tautas dzīves pieminekļus apzinot, vācot un to saglabāšanas un izstādīšanas problēmas risinot, pirmie brīvdabas mūzeji tika veidoti Skandināvijas zemēs. Izstādot tautas darinājumus un darba piederumus mūzeju vitrinu vietā, tas pirmatnējā vidē un sakarībā tie mūzeja apmeklētājos modina dzīvāku emocionālas dabas interesi arī par tā laika cilvēku aktivitātēm ar un ap šiem objektiem. Pēc Pirmā pasaules kara postījumiem, īpaši uz laukiem, gādību par senatnes pieminekļiem pārņēma Latvijas valsts iestādes. Latvijas Brīvdabas mūzeja tapšanas pamatā zināmā mērā bija 1923. gadā izdotais likums par pieminekļu aizsardzību. Likumā teikts, ka tas — "aizsargā kustamus un nekustamus pieminekļus, kuriem ir arehaioloģiska, vēsturiska vai mākslas vērtība un kuru uzglabāšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs". Lai šo likumu izvestu dzīvē tika nodibināta Pieminekļu valde ar uzdevumu apzināt, inventārizēt un pārņemt aizsardzībā tamlīdzīgus objektus. Latvijas Brīvdabas mūzeju dibināt bija Latvijas Universitātes arehitektūras fakultātes toreizējā docenta, vēlākā profesora P. Kundziņa ideja un viņam ir izcili nopelni mūzeja veidošanā. Aizsardzībā pārņemamie objekti bija pārsvarā celtniecības pieminekļi. Pauls Kundziņš kā lietpratējs celtniecības aizsardzības jautājumos tika iesaistīts Pieminekļu valdes darbā. P. Kundziņa ierosināta Pieminekļu valde 1924. gadā nolēma nodibināt brīvdabas mūzeju un, nekavējoties uzsākt mūzeja noorganizēšanu un iekārtošanu. Brīvdabas mūzejs tātad šogad atskatās uz savas pastāvēšanas 50 gadiem. Trūka jebkādas pieredzes tāda rakstura mūzeja izveidošanā un P. Kundziņš tāpēc vēl tai pašā gadā devās studiju ceļojumā, lai uz vietas iepazītos ar Stokholmas Skanzenu, Norvēģijas, Dānijas un Somijas brīvdabas muzejiem. 
Atgriezies no studiju ceļojuma Kundziņš sniedza jaundibināmā mūzeja prelimināra plāna uzmetumu (P. Kundziņš, 1925). Viņš mūzejā paredzēja arī senvēstures nodaļu: "ciktāļ arehaioloģiskos izrakumos iegūtās celtņu paliekas to pieļauj". Tādā nodaļā ietilptu arī dažādie senkapu tipi, "pāļu būvju atliekas, t. i. dažādi koku savienojumi, kas zināmi ezera krastos un purvos, zemē iedzītu siekstu, grodu ceļu un tiltu veidā." Tam pievienotos pilskalnu materiāli un citas seno mītņu atliekas. Kundziņa plānā, zīmējoties uz neseno pagātni paredzēti: "Sētu tipi — ēku apvienības no dažādiem Latvijas novadiem. Formās un konstrukcijā zīmīgi atsevišķi tautas būvju tipi dažādos attīstības stāvokļos un no dažādiem apgabaliem ..." Tam pievienojami — "kulta būves — saiešanas nami, baznīcas un kapličas (piem. Latgales), kapu kambari." Saglabājami būtu arī nesenās pagātnes īpatnējis tautas būvniecības paraugi un raksturīgas sīkbūves, kā žogi, vārti, zvanu stabi, krucifiksu namiņi, akas, tilti un laipas. Būvju apkārtne būtu jāpārveido saskaņā ar uzstādītām celtnēm un viņu iemītnieku agrākām dzīves un darba paražām. Visas celtnes jāapgādā ar attiecīgām iekārtām. Lai gan P. Kundziņa laikā vēl trūka praktiskas pieredzes tāda mūzeja noorganizēšanā Latvijas Brīvdabas mūzejs arī mūsdienās visnotaļ turpina attīstīties Kundziņa jau sākotnēji aprādītos ietvaros. Neskatoties uz atkārtoti deklarētiem jauniem sociālekonomiskiem un politiska rakstura aspektiem, zīmējoties uz mūzeja nozīmi un uzdevumiem, nekādas tieši radikālas pārmaiņas mūzeja tālākveidošanā nav vērojamas. Ievadot Brīvdabas mūzeja noorganizēšanas priekšdarbus P. Kundziņš uzdeva savam studentam, tagadējam arehitektam prof. O. Tilmanim, savam  
diploma darbam izstrādāt tagad jau konkrētu Brīvdabas mūzeja projektu. 
Senatnīgo raksturīgo lauku celtņu apzināšana, dokumentēšana un izraudzīšana mūzejam visai lieli nopelni bija L. U. architektūras fakultātei ar prof. P. Kundziņu un viņa tuvākiem līdzstrādniekiem architektiem P. Àrendu, J. Jaunzemi un R. Legzdiņu priekšgalā. Līdz 1934. gadam mūzeja iekārtošanu vada P. Kundziņš. Tad mūzeja vadību pārņēma Pieminekļu valdes priekšsēdis prof. Fr. Balodis. Celtņu pārvešanu un uzstādīšanu mūzejā vadīja tās pašas iestādes inspektori P. Arends un J. Jaunzems. Pieminekļu valdei mūzeja vajadzībām 1928. gadā piešķīra 70 ha lielu zemes platību apmēram 12 km no Rīgas centra Juglas ezera ziemeļaustrumu krastā. Celtņu izvietošanu plašajā mūzeja territorijā tāpēc varēja izdarīt pilnīgi atšķirtos kompleksos, atbilstoši četriem Latvijas kultūrvēsturiskiem apgabaliem — Kurzemei, Zemgalei, Vidzemei un Latgalei. Senām lauku celtnēm visā Latvijā ir daudz kopēju elementu, bet katrā kultūras novadā tomēr sastopami lokāli celtņu paveidi, atšķirīgi plānojumi un dažādības konstruktīvos atrisinājumos. Šo kultūras novadu lokālas īpatnības saskatāmas arī archaioloģiskajā materiālā. Šeit, acīmredzot, iezīmējas visai senas kultūras tradīcijas. Pirmā celtne, kuru 1928/29. gadā pārveda uz mūzeju un uzstādīja Vidzemei paredzētā nodaļā, bija 1730. gadā celtā Madonas apriņķa Vestienas pagasta "Rizgu" mājas rija. 
Rijas labības žāvētavas bija lauku sētas monumentālākās celtnes. Ar šo stalto celtni kontrastēja tai pašā gadā uzstādītais vasaras vārāmais namiņš-slietenis celts ap 1850. gadu Valmieras apr. Ainažu pag. "Eibokos". Mūzejam izraudzīto celtņu iegūšana, rūpīga nojaukšana, pārvešana, konservēšana un bojāto daļu  atjaunošana, tos uzstādot, nav īsā laikā veicams darbs. Kad 1932. gada 13. maijā Brīvdabas mūzeju atklāja apmeklētājiem, tomēr bija pagūts komplektēt Vidzemes sētu ar ap 1780. gadu celto dzīvojamo māju no Madonas apriņķa Vestienas pagasta „Skaldiem" un saimniecības ēkām, ar atbilstošu iekārtu un attiecīgi izveidotu apkārtni — dārziem, žogiem, bišu kokiem un aku. Latgales nodaļā novietota pirmā celtne bija 1931. gadā uzstādīta 1840. gados celta pirts no Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagasta "Kokorovicu" sādžas un Kurzemes daļā Kuldīgas Dižlīķu klēts. Seno celtņu saglabāšana, tos pārvietojot uz mūzeju, ir nodrošināta, bet tās ir atrautas no savas pirmatnējas apkārtnes, kuras atdarināšanas iespējas mūzeja territorijā ir visai ierobežotas. Nav iespējams pilnā mērā sasniegt atrašanas vietas apkārtnes reljefu, nav iespējas tādu sētu aplūkot mainīgā perspektīvā no lielāka attāluma. Mūzeja izvietotas sētas, ar retiem izņēmumiem, nav vienas sētas pirmatnējs kompleks, tādu iegūt parasti nav iespējams, bet sastādās no piemērotām un saskanīgām celtnēm no dažādām tā paša novada sētām. Senās latviešu zemnieku sētas tomēr arī mūzeja vidē sniedz ieskatu bagātā un niansētā senās dzīves un sadzīves formā. 
Vērīgs celtņu aplūkotājs šeit atrod konstruktīvus atrisinājumus, kuri vietējos apstākļos attīstīti par vispiemērotākiem daudzu paaudžu laikā. Sava loma bija arī sētas veidotāja estētiskai izjūtai. Pēc Brīvdabas mūzeja atklāšanas tas drīzi vien modināja sabiedrības dzīvu interesi un mūzeja turpmākā izveidošanas darbā visai palīdzīgas bija pašvaldības un saimniecības uzņēmumi, studentu organizācijas, skauti un aizsargi. Sevišķi aktīva bija architektūras fakultātes studentu biedrība. Studentu organizācijas pašas ieguva mūzejam dažus objektus un veica arī šo celtņu pārvešanu un uzstādīšanu. Dažos gadījumos celtņu īpašnieki tos nodeva mūzejam bez atlīdzības. Tik labvēlīgos apstākļos 30.-ie gadi izvērtās par visai ražīgu mūzeja attīstības posmu. Laikā no 1932. gadu līdz 1940. gadam paguva papildināt Vidzemes nodaļu un izveidot Zemgales, Kurzemes un Latgales mūzeja sektorus. Saimnieciski visattīstītākajā Latvijas apgabala Zemgalē bija saglabājušās samērā nedaudz īpatnējas senās zemnieku celtnes. Zemgales sētas kodolam izdevās iegūt vienu no vecākām dzīvojamam mājām — 1770. gados Jelgavas apriņķa Sīpeles pagasta "Vecķempjos" celto istabu, kuru uzstādīja mūzejā 1937. gadā. Tai pašā gadā Zemgales sētu komplektēja ar riju, klēti un pirti. Raksturīga kalpu rinka bija uzstādīta jau iepriekšējā gadā. Līdzīgi Vidzemei un Zemgalei arī Kurzemē zemnieki pārsvarā dzīvoja savrupsētās, bet tur pastāvēja arī prāvs skaits izklaidus ciemu un piejūras joslā zvejnieku ciemi. Mūzeja pirmā Kurzemes nodalījumā pārvietota celtne ir jau minētā 1767. gadā celtā Kuldīgas pag. „Dižlīķu" klēts ar vaļēju, uz dekorātīvi veidotiem stabiem balstītu lieveni. 
Kurzemes sētas dzīvojamai mājai izraudzīja īpatnējā Kurzemes dienvidrietuma novadā ap 1820. gadu celto ēku Nīcas pag. „Tupešos". No Rucavas pagasta Nidas zvejnieku ciemu uz mūzeju pārvietoja visai senatnīgo zvejnieka dūmistabu. Kurzemes nodalījumu paguva vēl kuplināt ar raksturīgu t. s. „dižo laidaru" un darvu cepli. Pēdējā vēl Latvijas neatkarības laikā, 1940. gadā, muzejā uzstādītā celtne ir Liepājas ostmalā 1697. gadā celtā noliktavas ēka. Latgales zemnieku celtniecība ir visai atšķirīga no pārējiem Latvijas kultūras apgabaliem. Tam par iemeslu bija citādi Latgales vēsturiskie likteņi un iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latgale no 1561.— 1772. gadam bija Polijas sastāvdaļa t. s. Poļu Inflantija. Poliju sadalot, tā tika ietilpināta Krievijas Vitebskas guberņā. Latgalē bez latviešiem dzīvoja krievi, baltkrievi, poļi un pārpoļoti latvieši. Nedaudzas viensētas izņemot, Latgales latvieši tāpat kā krievi un baltkrievi dzīvo sādžās. Tieksme pāriet uz viensētām bija jau sākusies, kad Latvijas neatkarības laikā uzsāka un arī gandrīz pabeidza sādžu sadalīšanu savrupsētās. Celtnes un sētas plānojums uzrāda slāvu celtniecības ietekmi. Daļu zemnieku celtņu arī cēla krievu tautības namdari. Mūzeja Latgales nodalījumā pirmā celtne ir jau minētā 1931. gadā uzstādītā "Kokoroviču" sādžas pirts. Tai sekoja 1757. gadā celtā un 1935. gadā uzstādīta Zvirgzdenes muižas klēts. Mūzejā sastādītā Latgales sādžas sēta sastāv no Krāslavas pagasta "Kalna Romuļu" sādžas dzīvojamo māju, no Makašānu pagasta "Čudarānu" sādžas pārvesto saimniecības ēku un Līksnes pagasta "Oglenieku" sādžas klēts ar rotātos stabos balstītu lieveni . Piezīme. 

* Visu attēlu fotogrāfijas iegūtas muzejā 1969. gadā. Oriģināli glabājas Latviešu Nacionālā Fonda foto archivā Stokholmā. 


Latvijas Brīvdabas muzejs 50 gados
1974.04.01 Universitas
Valdemārs Ģinters
------------------

DOMU MIRKĻI 
LATVIJAS ETNOGRĀFISKAJĀ BRĪVDABAS MUZEJĀ  

Nepiemērotāku brīdi Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apmeklēšanai grūti būtu iedomāties. Un tomēr es turp aizbraucu, pārstaigāju vietas, kurās septiņus gadus nebiju bijusi. Neraugoties uz mitruma pievilgušo mēteli, man bija labi — pa kalniem un lejām kāpaļāt, lakstīgalā ieklausīties, vāveri pāris metru attālumā aplūkot, muzeja eksponātu saimnieces izprašņāt. Tad arī sapratu, ka šo mieru un labestību manī iedvesa muzejs.
 Par muzeja pastāvīgo ekspozīciju nerunāšu. Jaunu eksponātu sagādāšana — nojaukšana, pārvešana, konservēšana un uzstādīšana nenotiek vienas dienas, mēneša, pat ne gada laikā. Turklāt interesenti šogad saņēmuši jaunu kapitālu izdevumu S. Cimermaņa redakcijā «Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs». Piebildīšu tikai, ka nākotnē muzeja viesus gaida pārsteigums — stūrītis no pašreizējās muzeja teritorijas tiks atdalīts ar kanālu. Uz šīs «salas» izvietos vēl vienu zvejnieku sētu. Eksotika ... Turpretim muzeja ļaužu veikto kultūrizglītības darbu ne katrreiz izdodas afišās un sludinājumos «noķert». Regulāri tiek rīkotas izstādes. Daudzas no tām ar laiku pāriet muzeja ekspozīcijā (piemēram, Mārtiņa Zaura koka skulptūras «Vagara Trejača dzimta»), šogad izstādēs jau skatīti senie kalēja darba rīki, lietišķās mākslas meistaru darinātie virpojumi un kokgriezumi. Par tradīciju kļuvuši arī mākslinieciskās pašdarbības koncerti Usmas baznīcā un brīvdabas estrādē. Muzeja darbinieku nākotnes plānos iezīmējas arī neliels kamerteātris. Jau kuro gadu augusta pirmajā svētdienā muzejā viesojas Rēzeknes rajona Rikavas ciema etnogrāfiskais ansamblis, bet otrajā svētdienā parasti koncertē lībiešu etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki. Nosaucu tikai pašus uzticamākos muzeja ciemiņus. 
Vai kāds no jums apņemtos man izskaidrot, kurā mirklī šodiena kļūst par pagātni, par vēsturi? Piemēram, 1851. gadā Rīgas apriņķa Ādažu pagastā uzcēla mājas «Cēlāji». Stāvēja ēka, gadu simtu pārdzīvoja, iemītnieki mainījās, kopš 1966. gada tā skatāma muzejā. «Cēlāju» māju «saimniece» Anšmitu māte saka: — Tu redz, kā sanāk! Mūsu pašu muzeja telefona meistars Mārtiņš, izrādās, jaunībā daudzkārt šai mājā viesojies. Cik nēģu neesot pie lielā galda apēdisl Atnāk uz šejieni, jūtas kā mājās... 
Tie bija daži domu mirkļi. Jums droši vien rastos citi. Varbūt sagribētos domāt man līdzi. Varbūt patiešām ir vērts iekāpt 1. autobusā un .. . Es katrā zinā to iesaku.  

DAINA OLIŅA 
1978.07.01 Liesma

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru