sestdiena, 2019. gada 21. decembris

Dzidra Kūlīte <>


Viņai saka: «Paldies!» 

Maz ir cilvēku, kas uz 20b ārstniecības kabinetu dotos ar prieku vai labsajūtu. Taču, kam gadījies ārstēt zobus pie stomatoloģes - protēzistes Dzidras Ķūlītes, maina savas domas. Medicīnas institūtu Dz. Kūlīte beidza 1962. gadā. Pēc tam darbs Jaunpiebalgā, bet kopš 1964. gada - mūsu rajonā, vispirms Inčukalnā, pēc tam rajona poliklīnikā. 

R. MĀRA teksts un foto
*  Darba Balss / 27.03.1971


Līdz pēdējam zobam 

(GANDRĪZ VAI DETEKTIVSTĀSTS) 

Viņas darba gaitas iesākās Inčukalnā. Tad pa desmitgadei Olainē un rajona poliklīnikā. Pēdējie pieci Ādažu ciemā un kolhozā. Stomatoloģi Dzidru Kūlīti atceras, pazīst un ciena. Trīsdesmit gadu pagājuši ar knaiblēm, urbjmašīnu un visu nepieciešamo zobu remontēšanai. 

Un kas ir saskaitījis mājas vizītēs nostaigātos kilometru tūkstošus! Mājas vizītēs staigājot, stomatoloģi sāpina portatīvas urbjmašīnas trūkums. Kaitina ikdienā novērotā sirgstošo pašārstēšanās, kas noved pie gadījumiem, kā šis ....

Toreiz nostrādāju poliklīnikā visu dienu, ārste atceras bijušo. Domās jau biju mājās pie kūpošas tējas tases un mājas darbiem. Sāku ģērbties un posties. Piepeši telefona zvans. Zvanīja vīrietis_ar patīkamu balsi: - Dakterīt, jūs esat nepieciešama! Bez kavēšanās brauciet uz Minnas Sausserdes māju Krievupē. Es tik tikko noturējos kājās.  Diez vai spēšu šovakar eizstaigāt, - centos atrunāties, skatīdamās logā. Ārā jau krēsloja. Dakterīt, es jūs ļoti, ļoti lūdzu!  Kas jūs esat? painteresējos.

Minnas dēls. Māte vairākas nedēļas neceļas no gultas. Ārstējas ar Neļķu eļļu, kamparu, kompresēm un nez kādiem novārījumiem. Vaigam milzīgs pietūkums. 

Piesaucu gan dievu, gan velnu. Nelīdzēja. Nogurums mācās virsū. Priekšā ceļš līdz Rīgai. Mājās mazās meitenītes Ieva un Baiba. (Pirmā tagad bērnudārza audzinātāja, otra mācās vienpadsmitajā klasē.) Taču lūdzošā balss .. . '

Hipokrāta zvērests .. . Aicinājums palīdzēt un mazināt cietēja sāpes pārliecināja. Tādēļ teicu klausulē: 
Mēģināšu  aiziet. Esmu nogurusi. Pati varu palikt pusceļā mežā, brīdināju, domādama par vīrieti, kas pats neattapās piedāvāties panākties pretim uz Inčukalna vai Krievupes staciju. No abām vietām līdz Minnas mājelei vienāds ceļa gabals ko brist. 

Kad zem kājām šļakstēja sniega putra, man pietika laika pārdomāt Minnas Sausserdes dzīvi. Nekādas īpašas izglītības. Apkartējo iedzīvotāju ieredzēta tautas medicīnas zinību dēļ. Dzīvo, izvairīdamās no cilvēkiem. Viņas jaunību apvija leģendas, ko īpaši sargāja noslēpumainība.

Rudeņos viņas stāvu iztālēm redzēja sēņojot, ogojot vai vācot ārstniecības augus. Stāstīja, ka pusnaktī mēness gaismā viņa sēžot uz liela ķeburaina bluķa mājeles priekšā. Bērnu iztēle viņu pazīst kā Spīdolu vecumdienās no Raiņa «Uguns un nakts». 

To visu biju dzirdējusi no saviem pacientiem. Pēc garā, kā man šķita, gājiena uz pasaules malu, sasniedzu vientuļo mājokli pussagruvušu būdu, kurai blakām līdzīga kūtiņa. Pirmie mani sveica suņi. Baidījos, ka tikai nemetas virsū. No iepriekšējām līdzīgam reizēm bija visai rūgta pieredze. Pretī neviens nenāca. Vienā logā spīdēja gaisma. Pieklauvēju, suņus atgaiņādama. 

Atvēra mājinieces. Pustumsā samērā briesmīgas. Šallēs un lakatos ievīstījušās. Dusmīgām un īgnām sejām. Dēla balsi nedzirdēju. Tikai pusducis zibeņus mētājošas, neviesmīlīgas acis. Kā jūs justos no tādas sagaidīšanas? Istabas stūrī tādā pašā vientuļas spuldzes pustumsā guļ un izmisīgi vaid slimniece: (Pustumsa, domājams, lai noslēptu netīrību.) ierunājos, ka esmu ārste, ko te gaida. Atbilde vairāk nekā pārsteidza. Ejiet prom! Es neļaušu sev pieskarties. Visu mūžu esmu iztikusi bez citu palīdzības, skanēja no slimnieces gultas.  Redzu sastrutojums. Zobu nepieciešams steidzīgi izraut, bet slimniece pretim kategoriski atsakās. Pagāja dažas dienas. 

Viss atkārtojās līdz sīkumiem, kurus, šķiet, nevajag atkārtot. Tikai šoreiz dēls ziņo, ka māte mirstot nost. Kā te lai atsaka? Šoreiz ceļojām kopā ar dakteri Aināru Rudziņu, Inčukalna ambulances vadītāju. Iegājām slimnieces mājelē. Kompreses un atsacīšanās no palīdzības darījušas savu. Radies piemilzums kā bērna galva. Kā jūs rīkotos? Ar varu nevienam muti vaļā nelauzīsi. Sākam abi ar kolēģi slimnieci pierunāt. Un tad seko tas, kādēļ šis notikums neaizmirstas. Tuvinieki vienā balsī apzvēr, ka nav ārstu aicinājuši. Un dēla Minnai vispār neesot. Tikai meitas... Pārliecināšana divatā deva panākumus. Slimniece, vaimanādama un svētos palīgā saukdama, šķīrās no sava pēdējā zoba. Tas bija gudrības zobs mutē pēdējais. Lūk, iemesls, kādēļ viņa to neparko negribēja ļaut izraut . . . Par slepeno zvanītāju uzzināju vēlāk. Izrādījās, kaimiņš, zinādams notikumus pie Minnas, nevelējies palikt vērotāja lomā. Taču, ataicinājis mediķus, pats kautrīgi centās palikt no visa malā. Kaut arī nu bez zobiem, taču kaimiņiene «indīga» .. .

H. Jurčenoks * Darba Balss / 18.02.1984

Zobārste - daktere Kūlīte un māsiņa - Bogdanova
* Darba Balss / 18.02.1984



==

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru