sestdiena, 2019. gada 21. decembris

Arheoloģija <>

Ādažu ciema arheoloģiskie pieminekļi 

Kapu uzkalniņš pie Vangažu kapsētas
Šī ciema teritorijas liela daļa ietilpst Piejūras zemienē. Mazauglīgās, smilšainās augsnes dažādos vēstures periodos kavējušas novada apdzīvotību, tāpēc samērā plašajā ciema teritorijā par cilvēku dzīvi pagātnē nav daudz liecību: maz ir zināmo arheoloģisko pieminekļu. To, ka Ādažu ciema, teritorijā cilvēki dzīvojuši jau vismaz pirms 2500—3000 gadiem, pilnīgi droši apliecina atrastie akmens cirvji seno līdumnieku un celtnieku darba rīki. Viens šāds cirvis 1963. gadā atrasts, rokot bedri Juglas kanāla m
alā «Zemdegu» māju laukumā, cits — 1971. gadā Pabažu ezera krastā «Stūrīšu» māju kartupeļu tīrumā. 1969. gadā P. Emsiņš «Katlapu Miķeļu» māju laukā atrada akmens kaltu. Tomēr šādu atradumu plašajā novadā ir maz. Seno dzīves vietu — ne apmetņu, ne pilskalnu Ādažu ciema teritorijā nezinām, bet senkapi minami tikai trijās vietās. Viens atsevišķi stāvošs senkapu uzkalniņš, ko tautā sauc «Batariņš» vai arī «Zviedru kapi», atrodas Gaujas senlejas kreisā krasta mežā pie Vangažu kapsētas, tās koka kapličas tuvumā. Kokiem apaugušais uzkalniņš ir ap 1,5 m augsts un pie pakājes 16 m diametrā. Tā virsmā redzama senu izrakumu bedre arī daži šo izrakumu reizē izlauztie akmeņi. Šādos uzkalniņos, liekot uz zemes vai ieguldot no akmeņiem sakrautos šķirstus, mirušie glabāti gadsimtā pirms mūsu ēras un mūsu ēras sākumā.
Uzmavas cirvis / Melkertu uzkalniņš
Līdzīgi senkapi — «Batareju kalniņi». «Batariņi» — ar trijiem uzkalniņiem vienkopus un ceturto ap 250 m no tiem, atrodas Gaujas senlejas kreisā krasta priedulājā pie «Melkertu» mājām. Arī šie uzkalniņi sfēriski, 1.0—1,8 m augsti, 12—16 m diametrā. Vie
nu no tiem 1970. gadā izpētīja arheologi. Šī uzkalniņa pamatā atklāja no kapu vietas iesvētīšanas palikušo ugunskura
Stopa sakta no Melkertu uzkalniņa
degumu slāni un gar tā pakāji izliktu akmeņu riņķi. Mirušie šajā uzkalniņā apbedīti 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un otrreiz ap 5.-6. gadsimtu. Uz jaunāku laiku kapiem attiecināmi tur atrastie dzelzs uzmavas cirvji, naži, šķēpu gali un bronzas stopa sakta. Pārējos uzkalniņus par nožēlošanu stipri sapostījuši (vienu pat 1982. gadā) alkatīgie mantu meklētāji. Pie «Krustiņu» mājām 1936. gadā daļēji izpētīja 14.—17. gadsimta kapus. kur jau izpaužas kristīgās baznīcas ietekme. Nav vēl pētītas un tāpēc nevar tuvāk raksturot senās svētvietas. Tāda «Upurkalni» zināma pie «Baltgalvjiem». Pēc vēl nepārbaudītām ziņām svētvieta - «Svētais avots» esot arī pie «Strengu» mājām.  Kā jau minēts, cilvēki Ādažu ciema teritorijā dzīvo jau apmēram 3000 gadu, bet arheoloģisko pieminekļu viņu dzīves apliecinātāju — zināmi maz. Varam būt pārliecināti, ka zeme vēl tādus slēpj, tikai neesam tos atklājuši. Uz šādu varbūtību norāda ziņas, ka seni kapu uzkalniņi bijuši pie «Sunīšu» mājām, ka 1970. gadā cilvēku kauli atrasti starp «Skabu» un «Zambergu» mājām, ka savādi uzkalniņi atrodas pie bijušā Maku mežsarga mājam.  

J.Graudonis, vēstures zinātņu kandidāts
* Darba Balss / 18.08.1983




⏳⏳⏳

 Ādažu novada svētkalni un svētavoti – pagātne un mūsdienas

Apriņķis.lv
Svētdiena, 18.10.2020.
Autors: Ilze Ručevska


Šobrīd Rīgas pilsētas teritorijā Ķīšezera krastā esošo kalnu pie “Bulduru” mājām vietējie ļaudis savulaik dēvējuši par pilskaktu, nostāstos pieminot, ka te bijis ļoti sens nocietinājums un ka sausā laikā ūdenī varot redzēt pāļus, jo uz salu, kur bijusi pils, pāri gājis tilts. 

“Rīgas Apriņķa Avīze” ir devusies savā jaunākajā ceļojumā pa Pierīgas pilsētu piemiņas un rituālu vietām uz Ādažu novadu, kura vārds lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju sasaucas tieši ar militārajiem spēkiem jeb Ādažu poligonu, taču – cik daudz mēs zinām par to, kādas piemiņas vietas šeit ir bijušas?

Ādažu Kultūras centra muzeja projektu vadītāja Elita Pētersone savā grāmatā “Ādaži – pagātnes dialogs ar tagadni” atklāj nelielu daļiņu no Ādažu pagātnes – Melkertu uzkalniņkapus. Šajā reizē Pētersones kundze vairāk pastāstīs tieši par svētkalniem un svētavotiem, kuri bijuši un vēl joprojām atrodas Ādažu novadā.

Melkertu uzkalniņkapi

Mūsdienās šie kapi atrodas Inčukalna teritorijā, tajos tika veikta arheoloģiska izpēte, un tajā laikā tā bija Ādažu kolhoza teritorija. “Trīs paaugsti kurgāni (uzkalni), akmeņu krāvuma ietverti, kas tika izmantoti divas reizes – sākotnēji pirms trim tūkstošiem gadu – senie balti ugunskapā savus mirušos guldīja akmens riņķa ietvaros, pārklājot apbedījumu ar biezu smilšu slāni. Vēlākos gadsimtos – 3.–5. gadsimtā – šeit virsū tika guldīti nākamie aizgājēji – senie zemgaļi, tie tika pārklāti ar jaunu smilšu kārtu.”

Pētersones kundze stāsta, ka tautā šos kapus sauc arī par Meļķertu kapkalniem vai svētkalniem.

Buldurkalns un svētie avoti pie Streņģu mājām

Kā dabas piemineklis un dabas krāšņums valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā 1924. gadā ir ierakstīts Ādažu novada pilskalns (mūsdienās – neliels uzkalns) – Buldurkalns 3,72 ha lielumā. “Šobrīd Rīgas pilsētas teritorijā Ķīšezera krastā esošo kalnu pie Bulduru mājām savulaik vietējie ļaudis dēvējuši par pilskaktu, nostāstos pieminot, ka te bijis ļoti sens nocietinājums, sausā laikā te pāļus varot redzēt ūdenī, jo uz salu, kur pils bijusi, tilts pāri gājis.” Tāpat tā nogāzēs iesakņojušās lielas liepas. Uzkalna rietumu pusē ūdenslīmeņa svārstību rezultātā kalna mala nobrukusi, vietām veidojot māla un smilts kārtu atsegumu. Savukārt kalna ziemeļu nogāzes pusē aug varens dižozols, kurš 2010. gadā sasniedza 6,73 m.

Elita stāsta, ka saglabājušies nostāsti arī par svētajiem avotiem pie Streņģu mājām. Apkārtējie cilvēki šeit dziedināti no neārstējamām kaitēm un pateicībā ziedojuši avotiņam naudu. “Vecie cilvēki atminas, ka avota dzelmē varējuši ieraudzīt tik vecas monētas, kuras neviens nav spējis atcerēties, kad tādas lietotas. Pateicības naudiņu neviens nekad neuzdrošinājās aiztikt – vien paskatījušies un atdevuši atpakaļ avotam. Tikai pēc pēdējiem pasaules kariem avots pārstājis darboties. Iespējams, tas sadusmojies uz ļaudīm,” tā E. Pētersone.

Aizvēsturiski uzkalniņi un Pīšļu kalns

“Savādie kalniņi” – septiņi aizvēsturiski uzkalniņu kapi, kas atradās Ādažu pagasta valsts mežā. Kā stāsta sieviete, mūsdienās šī vieta atrodas Garkalnes novadā, aptuveni astoņus kilometrus no Baložkroga. “Par “savādajiem kalniņiem vietējie iedzīvotāji ir dēvējuši šo vietu daudzus gadus,” – tā Pētersones kundze.

Kā pēdējā no piemiņas vietām Ādažos līdzās Tallinas šosejai Mazā Baltezera galā tūlīt aiz viesnīcas “Port hotel” atrodas Pīšļu kalns. “Tas ir ļoti sens vietvārds, saglabājies tikai ļaužu mutēs. Iespējams, šai paaugstinājumā bijusi seno baltu vai Gaujas lībiešu laika apbedījuma vieta. No tā arī cēlies nosaukums – Pīšļu kalns. Pirms Pirmā pasaules kara un pēc tā Pīšļu kalns ticis stipri izpostīts, jo te iegūta laba grants šosejas būvei. Grants ieguves laikā atrastas apbedījumu atliekas, arī sudraba saktiņa,” – tā par apbedījuma vietu stāsta Elita, uzsverot, ka kalnam ir kultūrvēsturiska nozīme.

Tik daudz pagātnes liecību, kuras spēj mums sniegt informāciju par mūsu senčiem, viņu kulta vietām un apbedīšanas rituāliem! Tas viss un daudz kas vēl ir mums apkārt, un iespējams, ka nākamo reizi, kad dosimies garām kādam kalniņam vai pauguram, mēs apstāsimies. Apstāsimies, lai aizdomātos, kas gan šeit ir bijis agrāk, jo varbūt, tikai varbūt, tā ir bijusi kāda nozīmīga mūsu senču kulta vieta.



==

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru