trešdiena, 2020. gada 8. janvāris

Jānis Vimba / Bīriņu pils (Koltzen , Büringshof) #


Jānis Vimba ( 28.02.1937. - 22.04.1997 ) un Biruta Vimba


Bīriņu pils - saimniekam
GUNITA OZOLIŅA 

Kāds būs galīgais formulējums līgumā par Bīriņu pili, to vēl svaru kausos liks kompetenti ļaudis. Iespējams, ka tā būs noma uz 99 gadiem. Taču kopš 1.novembra Jāņa Vimbas individuālais uzņēmums Saule jau sācis pili apsaimniekot. Viņa rokās ir dokuments, kas to atļauj darīt 5 gadus, kāpēc no daudzajiem tīkotājiem vilinošais objekts ticis tieši Vimbas kungam, kāda būs tā perspektīva un kas notiks ar apkārtnes ļaudīm - šie jautājumi, jādomā, kņudina ne tikai žurnālista prātu.
Pils direktore Guna Preimane apgalvo, ka saimnieka izvēli neesot noteicis Labklājības departaments. Saujiņa bijušo sanatorijas darbinieku, kas šajos juku laikos darījuši visu iespējamo, lai pasargātu pili no marodieriem, pieņēmuši šo lēmumu. Ar laiku sākām izvērtēt, kurš tikai sola un kurš arī ko spēj izdarīt. Izšķirošā nozīme nebija naudai. Vimbas kungs ir vīrs ar lielu autoritāti. Esmu pārliecināta, ka mēs nebūsim kļūdījušies. Jau ar pirmajām dienām mūsu apstākļi mainījušies. Kopš novembra saņemam normālu algu (iepriekš tā bija zemāka par pensiju). Bijām palikuši vairs tikai 5 darbinieki un pat tad divus vēl domājām atlaist. Tagad pilī strādā jau 16 cilvēku, bet vairāki citi pieņemti līgumdarbos. Paša Jāņa Vimbas vārds, jādomā, arī limbažniekiem nebūs svešs, ja atgādināšu, ka viņš savulaik bija Alberta Kaula vietnieks, tad pats sāka vadīt Ādažus, bet vienam otram vēl atmiņā būs arī masu medijos saceltais troksnis un viņa aiziešana. Tolaik Vimbas kungs strikti turējās pie sava - Ādažus sīkās strēmelēs nedrīkst sadalīt. Viņš uzskatīja, ka tur ieguldīts pārlieku daudz, lai tā ar vienu rokas mājienu visu aizslaucītu. Diemžēl tas bija nepopulāri, jo katrs savu zemīti vēlējās redzēt atgriežamies, daudz nebēdājot, kā tālāk saimniekot un iztikt. Kā stāsta Guna Preimane, šoruden ādažnieki strīpām vien braukuši pie Jāņa Vimbas un lūguši, lai nākot atpakaļ un vadot akciju sabiedrību pēc saviem ieskatiem. Decembrī viņš atkal ievēlēts par a/s padomes priekšsēdētāju. Pēc augstskolas diploma Jānis Vimba ir inženieris, jo beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, studējis arī Celtniecības fakultātē Politehniskajā institūtā. Viņa dzimtai Latvijas brīvvalsts laikos piederējušas vilnas un labības dzirnavas, bet šobrīd pats J. Vimba ir privatizējis gumijas apstrādes rūpnīcu netālu no Bīriņiem, Pēterupē, un drīzumā cer tur sākt arī vilnas pārstrādi. Daudz līdzekļu nāksies ieguldīt pilī. Es neceru, ka kādreiz savā mūžā dabūšu tos atpakaļ. Jau par elektrības parādu vien aizgāja divi miljoni, tāpēc rūpnīca man nepieciešama atspērienam, - saka saimnieks. Vimbu ģimenē ir meita un dēls. Abi šobrīd studē Lauksaimniecības universitātē. Viņa sieva firmā veic grāmatvedes darbu. Kāda būs pils attīstības koncepcija, kā tā tiks izmantota, uz šo jautājumu saimnieks striktu atbildi nedeva. Viņa nolūks, un to Vimbas kungs gan uzsvēra, atjaunot visu pils kompleksu, saglabāt šo izcilo namu kā vietējās un rajona kultūrvides neatņemamu posmu. Nav māka šodien piesaistīt bagātu ārzemju firmu, atļaut viņiem pilī saimniekot, tikai tad ir skaidrs, ka vietējai sabiedrībai pils būs zudusi. Mans nolūks vispirms rēķināties ar vietējām vajadzībām. Es zinu, ka Limbažos ir savas kultūras tradīcijas. Lēdurgā ir mākslas skola bērniem. Tas ir lieliski! Es pats vēl nevaru pateikt, kā tas viss saistīsies kopā, bet man šķiet, ka to noteiks laiks. Vienu es teikšu pavisam droši: ja Ziemassvētkus pilī gribēs svinēt vietējie Bīriņu ļaudis ar bērniem vai ārzemnieki, prioritāte būs pirmajiem. Mēs jau tagad esam mēģinājuši te sarīkot svētkus. Mazajiem bija eglīte. Es domāju, ka tas ir pavisam kas cits, nekā nolupuša, nemīlīga kluba telpas. Ja nu patiesi šādas nepieciešamības nebūs, tad jāmeklē citi ceļi. Es domāju, iespējas izmantot pili ir visai daudzveidīgas. Jau tas, ka Bīriņu bērni nāk pie zirgiem, te darbojas un viņiem tas patīk, ir pirmais solis mūsu kopējā darbībā. Taču mums par daudz ko vēl vajadzēs meklēt kopīgu valodu. Kā jau teicu, mans nolūks - saglabāt un atjaunot visu kompleksu. Nu kas tā par pili, ja tai ir neizkopts dārzs vai sabrukusi kapliča. Vajag to visu atjaunot: sporta laukumu, ceļus, ezerus. Pie pils taču nevar būt dubļu peļķe, bet vienam no ezeriem slūžas ir izgāztas. Man tie vecie nami ir vajadzīgi. Pils atjaunošanu esam jau uzsākuši, bet kāda jēga uzpucēt tikai fasādi, ja daudz kas ir aizlaists un nožēlojams. Tās nav tikai Vimbas intereses. Man šķiet, tas ir svarīgi Bīriņiem, Vidrižiem, Limbažiem un Latvijai. 

* NRA / 04.02.1994

* * *

Bīriņu pils atkal pulcina ļaudis
LATVIJA, 1996. GADA 2 JANVĀRIS

Gunita Ozoliņa 


Bīriņu pils direktorei Gunai Preimanei šobrīd jau visai tāls liekas laiks, kad te, Bīriņos, Vissavienības kūrortu pārvaldes trešās šķiras dziednīcā, no visas lielās padomijas sabrauca tantuki pelēki pūkainos lakatos un vidēja ranga priekšnieciņi. Uz katru pacientu kādreiz te bija viens apkalpojošais darbinieks, tādēļ, kad sanatorija izlaida dvašu, daudzi zaudēja iztikas avotu. Pili toreiz piemeklēja smagas dienas. Izdega pēdējā ogļu krava, tika atslēgts pat telefons, un parādu nasta sniedzās jau miljonos rubļu. Ja pati direktore būtu kritusi izmisumā vai atmetusi visam ar roku, jādomā, pils būtu nonākusi marodieru ziņā. Tomēr jo drūmāka kļuva esamība, jo fantastiskāk viņa turējās pie sava, gaidot izdevību. Nevarētu teikt, ka tādu būtu trūcis. Objekts bija vilinošs, un tīkotāji šurp brauca tiklab volgās, kā mersedesos. «Pilij tobrīd un, protams, arī tagad visvairāk ir vajadzīgs rūpīgs saimnieks, kurš spēj tai atdot dzīvību. Mēs jau te bijām vairs tikai tāda saujiņa cilvēku, kuri nesaņēma algas, bet sargāja un uzraudzīja visu tāpēc, ka bija šim namam pieķērušies. Mums ātri radās uzticība ādažniekam Jānim Vimbām, tagadējam a/s Ādaži padomes priekšsēdētājam, kuram daudzi uzticas. Ādaži jau nav tik tālu, lai nezinātu savus kaimiņus. Tolaik mēs, tie daži palikušie, spriedām, ka beidzot esam sagaidījuši tādu vīru, kam varam nodot visu, ko izdevies nosargāt. Man bija nojauta, ka viņš mūsu smago nastu spēs atraisīt, un ar vislielāko gandarījumu es varu teikt, ka nevienu brīdi mums tas nav bijis jānožēlo. Salīdzinot to, ko šeit esam piedzīvojuši, un to, kā jūtamies tagad, nudien, saprotu, ko nozīmē svētlaime. Tāpēc izjūtu vislielāko prieku, redzot ko mēs jau pa šiem diviem gadiem te kopīgi esam paveikuši. Tagad ari ar pašiem cilvēkiem jau ir notikušas lielas pārmaiņas. Kādreiz es lūdzos sanatorijas darbiniekus, lai rudenī nāk palīgā sagrābt lapas. Visi pēc savām darba stundām varēja atmest ar roku un pazust Tagad viņi nešķiro darbus un neskaita stundas, lai gan prasības ir augstas,» saka Guna Preimane. «Sākumā Guna cīnījās, lai pilī neviens nepīpo. Mēs nevaram dot atlaides ne viesiem, ne darbiniekiem. Uz pili tak nevari nākt šā tā, pa roku galam apģērbies vai ar alus pudeli rokās. Šeit ir lielākas prasības, nekā apkārtējie bija pieraduši. Sākumā tas radīja pretišķības, bet vēlāk cilvēki pierada, un es neesmu viņos vīlies. Man ir laimējies ar cilvēkiem,» viņas iesākto domu pārtver Jānis Vimba. Toreiz, kad Jānis Vimba noslēdza līgumu ar Labklājības ministrijas Kūrortu direkciju, viņam pašam vēl nebija pilnīgi skaidrs, ko īsti te pasāks.
Bija apjausma, ka pils nedrīkst zaudēt savu statusu, ka tā jāsaglabā un jāceļ kā kultūras vērtība, kura kalpotu tiklab apkārtējiem Vidrižu pagasta iedzīvotājiem, tā arīdzan Limbažu rajonam un jebkuram, kurš te gribētu iegriezties. Saimnieks atzīst, ka daudz kas no iecerētā tomēr nav izdevies, tak visai dzīvei bijis neprognozējams raksturs. Savulaik viņš atguva īpašumā Vimbu dzimtai agrāk piederējušās dzirnavas un vilnas fabriku. Šķita, varēs ražot un līdzekļus ieguldīt pilī. Pagaidām ražotājs valstī ir nospiests uz ceļiem, un no cerētās peļņas nekas liels nav iznācis. Tomēr Bīriņu pilī tiek svinēti Vasaras svētki, te jau notikušas Muzikālā teātra izrādes, kas šai pusē nebija viesojies desmitiem gadu. Pilī nule bija pirmais Ziemassvētku dievkalpojums, uz kuru sabrauca četru apkārtnes pagastu ļaudis, te iedegās spožā egle bērniem un vecajiem ļaudīm. Daudz kas jau ir piekopts, tomēr nevar prasīt neiespējamo. Jānis Vimba saprot, ka ar laiku būs jāsāk nama restaurācija. Šovasar vislielākie līdzekļi tika ieguldīti parka labiekārtošanai, jauniem apstādījumiem, koku stādīšanai un veco izvākšanai. Savukārt ziemā, kad aiz pils logiem kupenas sakāpušas jau līdz palodzēm, telpās īpašu mājīgumu rada jaunās dārznieces Lindas Lielmežas darinātās sauso ziedu un dažādu augu kompozīcijas. «Kad uzņemam ciemiņus, vakarā pilī iededzam 58 sveces. Gandrīz ap katru ir kāds rotājums, kas rada tādu romantisku gaisotni. Varbūt arī tādēļ katrs no mūsu cilvēkiem savu cenšas padarīt ar tādu kā jaunrades garu ja klāj galdu, tad servējums ir teicams, ja spēlē orķestris, tad izpildījums ir nevainojams,» saka pils direktore. Jau ilgāku laiku Bīriņu pils vēsture ir izpētes objekts universitātes Vēstures fakultātes studentei Kristīnei. Viņa jau izstrādājusi kursa darbu, šeit taps viņas diplomdarbs, un pēc studijām vēsturniecei būs vieta un darbs pilī. Jānis Vimba vēlas, lai pils pagātne tiktu izzināta, lai rastos kontakti ar tās kādreizējiem īpašniekiem, kuri uz šo īpašumu nepretendē. Faktiski pirmās saiknes jau ir, tomēr, viņaprāt, ar laiku būtu jāveido arī atbilstoša ekspozīcija, kas tagadni satuvinātu ar visai interesanto pagātni, ar to saistītajām personībām, lai pils kļūtu arī par izziņas avotu tiem, kuriem tā interesē. Gandrīz gads pagāja, iekams Bīriņos viss tika sakopts tā, lai varētu uzņemt pirmos apmeklētājus. 
Pils tiek izīrēta konferencēm, semināriem, banketiem, plenēriem dažādiem mērķiem. Cenas ir augstas, un publika tāda, kas tās var atļauties, tomēr Jānis Vimba domā, ka apkārtnes ļaudis saprot, ka viņš pili neizmanto savtīgiem mērķiem. Viņaprāt, tā vēl ilgus gadus nespēs nest atpakaļ tos izdevumus, kurus viņš šeit ieguldījis. «Es domāju, katram latvietim, kurš apzinās, ka var sakopt kaut mazu daļiņu savas tēvu zemītes, to pašlaik vajadzētu darīt. Esam uzņēmušies šo risku un paglābuši Bīriņu pili no bojāejas, tomēr mani sarūgtina daudz neloģisku, muļķīgu lietu, kuras reizēm apslāpē darboties gribu. Tik nabadzīgā valstī, kādā dzīvojam, ir radīta tāda ierēdņu armija, kura vienkāršas lietas sarežģī līdz bezjēdzībai.
Šeit vismaz desmit gadus valsts nebija ieguldījusi ne kapeikas, ne santīma, bet, tiklīdz Bīriņos sākās dzīvība, tā brauc ierēdnis aiz ierēdņa un katram savas prasības, katrs vicina savu likumu un uzsver, ka ir pats galvenais. Tu vēl neesi galvu pacēlis, kad no tevis sāk prasīt Eiropas savienības standartus. Es saprotu, struktūras aug kā sēnes pēc lietus un katrai vajag nopelnīt un izdzīvot Tas viss gulstas uzņēmēja kamiešos, un neļauj attīstīties. 

Mēs patiešām godīgi maksājam nodokļus, neesam parādnieki, cenšamies ievērot, ko no mums prasa, bet, cik to pārbaudītāju te nākuši, to nav iespējams uzskaitīt. Es saprastu, ja atnāktu, aprunātos, izzinātu, vienotos par kopīgu programmu kādā jautājumā. Bet, ja uzliek maksāt sodu tāpēc vien, ka kurinām pili ar malku, tas, nudien, ir valsts rekets. Kopš kura laika esam kļuvuši par tik smalku vidi, ka vairs nedrīkstam telpas apkurināt ar malku? Man saka lai saucot laboratoriju, kas izmērīs gāzes, par manu naudu, protams. Nākamā jau ir problēma par pils ezera ūdens attīrīšanu. Man ir divas augstākās izglītības, un es saprotu, ka notekūdens attīrīšanas iekārtas ir svarīgas, bet jādomā taču loģiski. Viss uzreiz nav iespējams. Es jau tā par saviem līdzekļiem uzturu parku un nodarbinu tur savu personīgo tehniku, sakopju valsts objektu un vēl maksāju par to valstij 18 procentu apgrozījuma nodokli... Tur nav loģikas! Es patiesi gribu, lai te viss spīdētu. Ja man būtu miljons, es to šeit nekavējoties arī ieguldītu, tomēr katrai prasībai un katram nodoklim ir jābūt pamatotam, citādi tiek apslāpēta enerģija darīt un daudzi tiek ari izputināti.» Kopš pagājušā gada nogales aktuāls Jānim Vimbam kļuvis arī juridiskais statuss. 
Pils nule pārgājusi pagasta bilancē. Par to viņš ir gandarīts, tomēr klāt nākušas atkal jaunas rūpes. Nomas līgums, kuru viņš pirms gadiem noslēdza Labklājības ministrijā, uzņemoties pils parādu nosegšanu, ir pagarināts, tomēr tas pils faktiskajam saimniekam nedod garantijas nākotnei. Jā, pagasta padomē piedāvāja noslēgt nomas līgumu uz 99 gadiem, tomēr juristi atspēkoja, ka nav likuma, kas to akceptētu. Visas likumīgās juridiskās darbības būs veicamas tikai tad, kad īpašums būs reģistrēts zemesgrāmatā. «Lai to izdarītu, nepieciešams laiks un prāvi līdzekļi Vidrižu pagastam tādu nav, tāpēc esam vienojušies, ka šogad mēģināsim izdarīt inventarizāciju, lai objektu ierakstītu zemesgrāma tā, un tad domāsim par tālāko formu, tomēr mana situācija nav sevišķi omulīga. Es jau piecus gadus uz priekšu esmu nomaksājis nomu, es izpirku visu pils kustamo īpašumu, es te esmu ieguldījis visu, kas man ir bijis, un esmu daudz izdarījis, bet man nav nekādu garantiju,» saka Jānis Vimba Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Ķirsis apstiprināja, ka pils netiek atrauta no pagasta, kaut to galvenokārt izmanto ļaudis no Rīgas. Kopš Bīriņos ir nodedzis ari tautas nams, pils esot vienīgais kultūras objekts, kuru var izmantot arī vietējie ļaudis tradīcijām vai dažādām citām vajadzībām. Taču nedz Labklājības ministrijai, nedz pagastam neesot līdzekļu, lai izdarītu pils tehnisko inventarizāju. Savulaik kādā no semināriem, kas notika Bīriņu pilī, toreizējais Dabas pieminekļu aizsardzības biedrības priekšsēdētājs Ojārs Spārītis izteica savu viedokli: «Latvijā nav naftas šeihu, kas īsā laikā nesavtīgi spētu savest kārtībā šādu krāšņu celtni.» Tikai dažās no pilīm atradīšoties menedžeriski domājoši cilvēki, kas atdos tām dzīvību. Lai viņi būtu ieinteresēti to darīt, ir jābūt garantijām arī no likumdevēju puses. Jānis Vimba Bīriņos sāka ar kurtuves, tualešu un vannas istabu sakopšanu. Līdzko viņam radās iespēja, viņš metru pa metram atjaunoja parku. Tas ir sava veida patriotisms, un arī vietējie tikai iegūst no tā.
Bīriņu pils 


* Diena / 02.01.1996

* * * * * * * * * * * * * * *

Bērni turpina tēva vērienīgās ieceres Bīriņu pilī 


Pagājušā gada pavasarī pēkšņi no dzīves aizgāja Vidzemē populārs un cienīts cilvēks - Ādažu padomes priekšsēdis, Bīriņu pils īpašnieks Jānis Vimba. Viņa vadībā savulaik tika atjaunotas Ķempju ūdens dzirnavas, Veidenbauma muzeja ēkas, keramikas darbnīca Betes. Jānis Vimba bija vadījis darbu Āraišu vējdzirnavās, Cēsu muzejā un līdzdarbojies Gaujas Nacionālā parka izveidošanā. Ar Bīriņu pili, kas tikai dažus mēnešus pirms liktenīgās aprīļa dienas bija kļuvusi par Vimbu ģimenes īpašumu, viņam saistījās vērienīgas ieceres. Ar prasmīgu saimnieka roku jau kopš nomas līguma noslēgšanas J.Vimba bija sakopis pilī to, kas bija visvairāk vajadzīgs, lai objekts funkcionētu kā viesu māja, kur rīkot tradīcijas, konferences, banketus, lai ap pili raisītos vietējās kultūras dzīves aktualitātes. Viena no tādām bija ikgadējie Vasarsvētki ar plašu kultūras programmu Vasaras dārzā. Ģimenes uzņēmuma vadībā iesaistījās sieva Biruta, kura, būdama zvērināta grāmatvede, sekoja līdzi financēm, bet abi bērni Solvita un Jānis studēja Lauksaimniecības universitātes maģistratūrā, paļaudamies uz vecāku pieņemtajiem lēmumiem un atbalstot viņu nodomus. Es laiku pa laikam atbraucu uz pili, noskatījos svētkos. Nebija nekādas vajadzības jaukties tēva lietās, jo viņš vienmēr visu darīja pamatīgi un izsvērti. Pils bija kļuvusi par loti nozīmīgu viņa dzīves daļu, kurai viņš azartiski nodevās, bet mums ar Solvitu bija gluži cita dzīve. Es strādāju interesantā darbā savā pārtikas technologa specialitātē un mācījos. Solvita studēja māj
turību un paidagoģiju. Neviens taču nespēja nojaust, ka tik ātri viss varētu radikāli mainīties - atcerējās J.Vimbas dēls, 25 gadus vecais Jānis, kurš tagad ir kļuvis par SIA Saule prezidentu. Simts darbi vienlaikus. Ģimenei nācās izlemt, kā dzīvot tālāk, jo pils jau bija iegājusi zināmā sabiedrības notikumu apritē, vilcināšanās nozīmētu klientu zaudējumu. Jānis atceras, ka viss bija jādara vienlaikus vajadzēja tikt skaidrībā par to, ko bija aizsācis tēvs un kas viņam bija palicis nedarīts, bija jāpieņem lēmums, kur un kā dzīvot, jāraksta diplomdarbs un jāpabeidz studijas. Jānim bija jāuzņemas visa saimnieciskā vadība, būvdarbu turpināšana un lielie darbi, bet Solvita pārņēma pils vadību, kļūdama par tās direktori. Viņas pienākumi bija atbildīgi- pils uzraudzība un pārziņa, virtuve, banketi, ekskursijas un viesi, lai viss turpinātos tādā pašā gaitā, kā iesācies. Tās bija sāpīgas pārmaiņas gan jaunajiem saimniekiem, gan visam personālam, jo reizē ar iepriekšējo direktori aizgāja vairāki darbinieki. Tētis bija iedibinājis tādu kārtību, ka visi pilī strādājošie (ap divdesmit cilvēki) šeit ietur arī pusdienas. Savā ziņā tā ir tāda kā ģimeniska tradīcija. Pie pusdienu galda mierīgā atmosfairā izrunājam svarīgas lietas. Dažkārt vienkārši pajokojam, tas rada mājīgumu. Jubilejās pasēžam pie kafijas tases. Man ļoti gribas, lai cilvēki te justos labi - stāsta Solvita, kurai izdevies pārliecināt brāli, ka parallēli viesu uzņemšanai jāattīsta tūrisms, jādod iespēja cilvēkiem šo objektu, izraudzīties par ekskursijas maršrutu.

Tāpēc šo pavasar uzsāka pārveidojumus parkā un mežā, kas piekļaujas pils territorijai. Tagad pa takām viesi var veikt apmēram stundu ilgu pārgājienu, priecāties par dabas ainavām, pabūt pie Sēravota, apskatīt barona kapenes. Kad pēc Ziemassvētku eglēm pilī iestājās atelpas laiciņš, nolēma veikt samērā sarežģītu darbu - atbrīvoties no padomjlaika griestu zīmējuma. Tikai daži fragmenti zem tā liecināja par oriģinālo zīmējumu. Firmas Balsts R restaurātori sameklēja atbilstīgas krāsas un ornamentu. Pils atguva kopskatu, arī savulaik aizmūrētās nišas, īsto ventilācijas sistēmu, un uz visiem laikiem zaudēja neizskatīgos radiatorus. Pavasarī Jānis ar saviem ļaudīm ķērās pie sabojātajām slūžām, iztīrīja dīķa pamatni, ielaida ūdeni, un tagad kopskats ieejai Bīriņu pils territorijā ieguvis romantisku un gleznu noskaņu. Krodziņš dzirnavās un eja uz viesnīcu Ar Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas atbalstu šovasar Vidrižu pagasta padome saņēma financējumu, lai sāktu unikālo Bīriņu pils kapeņu konservāciju. Tās pagaidām ir vienīgās Latvijā apzinātās apakšzemes kapenes ar mucas veida pārsegumu. Tika nocirsti koki, kas bojāja pārsegumu, ar stutēm nostiprināja velves. Ja valsts iedalīs līdzekļus restaurācijai, arī mēs iesaistīsimies ar saviem līdzekļiem, spriež Jānis. Jauno saimnieku izdomu patlaban kņudina vēl divi objekti. Vasarsvētkos dzirnavās roku iemēģināja populārais aktieris Uldis Vazdiks. Sastapšanās esot notikusi gluži nejauši, bet jaunieši spriež, ka Uldis būtu īstais cilvēks, kuram piedienētu krodzinieka loma dzirnavu interjerā. Ja vēl izdotos atrast apsviedīgu un mutīgu dzirnavnieci, tad te droši vien ietu vaļā pārdrošas ieceres, jo veca būve ir jāatdzīvina, lai tai būtu savas funkcijas. Līdzīgi ir ar māju, kas atrodas pils tuvumā, kuru Jānis ir nolēmis veidot par viesnīcu, lai cilvēku izmitināšana nebūtu jāierobežo pils sarīkojumu dēļ. Ja veiksies, kā iecerēts, Jānim gribas pili savienot ar viesnīcu, veidojot apakšzemes eju. Patlaban ieceru ir vairāk, nekā iespēju tās reālizēt, jo visi nopelnītie līdzekli momentā iegulst kompleksa atjaunošanā, tomēr Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Ziedonis Rubezis ir gandarīts par to, cik uzņēmīgi un mērķtiecīgi Vimbu ģimenes atvases turpina tēva aizsākto, ka pilī atrodas laiks un vieta vietējo laužu tradicijām, ka šeit ir darba vietas un savulaik nolaistais nams te saista gan latviešu, gan ārzemnieku uzmanību


Gunita Ozoliņa, speciāli Dienai
* Latvija Amerikā / 22.08.1998



Bīriņu pilī svin dabas mošanās svētkus 
INGA PAPARDE 

Katru gadu, kad zemnieku saimniecībās padarīti visi svarigākie pavasara lauku darbi, ļaudis pulcējas, lai svinētu Vasarsvētkus, kurus daudzi latvieši uzskata par dabas mošanās svētkiem, kaut gan patiesībā tie ir reliģiski svētki (piecdesmitā diena pēc Lieldienām). 
Vasarsvētkus agrāk katoļi svinējuši trīs dienas. Šajos svētkos jāiet baznīcā, lai gūtu svētību. Lai gan vakar bija viena no lietainākajām šāpavasara dienām, Bīriņu pagastā pulcējās ļaudis no tuvākajiem pagastiem, Limbažiem un arī Rīgas, lai Bīriņu pilī svinētu Vasarsvētkus, ko organizēja Limbažu rajona kultūras nodaļa. Bīriņu ezera krastā notika koncerts, kurā piedalījās pašdarbības kolektīvi no Limbažiem, Turaidas, Lēdurgas,Vidrižu pagasta un Jēkabpils. Kormūzika skanēja arī pašā Bīriņu pilī. Diemžēl svētku programma pilnībā netika īstenota lietus dēļ. Bet svētku dalībniekiem un viesiem bija brīnišķīga iespēja atpūsties, jo tik jauku un, galvenais, sakoptu vietu, kāda ir Bīriņu pils apkārtne, tik viegli nevarētu atrast. «Bīriņu pilij jāsaglabājas kā kultūrvēsturiskam centram, lai kuplinātu pagastu un svētkos aicinātu kopā ļaudis,» teica pils saimnieks Jānis Vimba. Pils celta 1860. gadā baronam Pistelhorstam, viņam pieder ari ideja pie pils izveidot ezeru. Bīriņu pils direktore Guna Preimane pastāstīja, ka pēc Otrā pasaules kara pilī bija izvietota sanatorija, kas tika likvidēta pirms pieciem gadiem. Kad pāris gadu pils netika izmantota (tikai pateicoties tās darbiniekiem, tā netika izlaupīta), pili iznomāja a/s Ādaži vadītājam Jānim Vimbām, kurš ienesa pilī dzīvību. Viņš ir ari Āraišu vējdzirnavu, Betes keramikas darbnīcu un Krimuldas baznīcas jumta atjaunotājs.  Vasarsvētki Bīriņu pilī tika svinēti jau trešo gadu, jo, kā izrādās, tie ir ari pils dzimšanas  dienas svētki, šo faktu pils apsaimniekotāji uzzinājuši pēc pirmajiem svētkiem. Svinības vakar pirmoreiz notika ar mā  cītāju. Augstrozes luteriskās draudzes mācītāja Ivanda Ceijere iesvētīja pils zvanu. «Pagaidām pilī tā pa īstam svinam   tikai Vasarsvētkus, klusāk - ari Ziemassvētkus. Kad būsim izauguši, rīkosim daudz plašākas svinības,» teica J. Vimba.B  

ANDA KRAUZE, NRA Pat laika apstākļi nespēja traucēt svētku norisi.  

1996.05.27 Neatkarīgā Rīta Avīze


* * *
13.gadsimtā šeit dzīvoja lībieši un vietu sauca par Koldesselli – smilts kāpu kalnu, ko ienācēji krustneši pārdēvēja par Kolceni. Kā pirmais līvu Kubeseles pilsnovada Kolcenes muižas īpašnieks 1574. gadā zināms Turaidas pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings. Viņš šo muižu ieguva par varonību Livonijas kara laikā, atbrīvojot Straupes, Turaidas  un Cēsu pilis no Ivana IV karaspēka un no viņa uzvārda cēlās vietas nosaukums Bīriņi (Büringshof). Bīriņa muižai piederēja Eikaži un vēl seši zemnieku ciemi. Zviedru Vidzemes laikā par muižas īpašniekiem kļuva Johans Hinderzons Reiters (1639), Rīgas birģermeistars Johans Flīgelns, Samsonu dzimta (no 1662). Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai par muižas īpašnieku kļuva Kārlis Frīdrihs Mengdens (1725—1782). Mengdens uzceļ jaunu kungu māju zviedru baroka stilā un vairākas muižas saimniecības ēkas. Saimniecība uzplaukst. 

Baronam Mengdenam  uzaug  divas meitas, kas abas apprec brāļus Mellinus no Igaunijas un manto Bīriņu muižu. Ludvigs Augusts Grāfs Mellins bija ievērojams sava laika sabiedriskais un politiskais darbinieks, Krievijas ķeizaram tuvu stāvoša persona, aktīvs cīnītājs par dzimtbūšanas atcelšanu un pat tautasdziesmu vācējs. Kā kartogrāfs viņš bija pazīstams ar ilgstošu darbu pie Latvijas un Igaunijas topogrāfiskajām kartēm kopā ar J.V. Krauzi. 1793.-1795.gadā tika pārbūvēta Bīriņu muižas kungu māja. 1813. gadā muižu ieguva Mellina znots Aleksejs fon Pistolkorss, bet viņa dēls Augusts fon Pistolkorss 1857.-1860.gadā veica jaunas muižas kungu mājas celtniecību pēc Rīgas arhitekta Frīdriha Vilhelma Hesa (1822—1877) projekta un savai mīļotajai sievai Emīlijai fon Herderai izveidoja Emīlijas parku. 

 Fon Pistolkorss bija apprecējis Pēterburgas baņķiera  L.fon Štiglica audžumeitu un ieguvis milzīgu kapitālu, ko nolēma ieguldīt modernas pils būvē.  Šeit bija Vidzemes muižās līdz tam nepieredzēti plašs vestibils ar divpusējām koka kāpnēm, kas savā vērienīgumā pārspēja pat daudzus tā laika Rīgas sabiedrisko ēku vestibilus.  Pilī glabājās liela gleznu kolekcija. Augusts fon Pistolkorss savā īpašumā iegūst arī Neibādi, tagadējos Saulkrastus, un veido tur kūrortu, būvē skolu un arī balto baznīcu, izbūvē ceļu uz turieni. 

Pēc 1886. gada viņa dēls Aleksandrs veica plašus muižas pārbūves darbus, izbūvēja ceļus un turpināja attīstīt Neibādi. 20. gadsimta sākumā pēc arhitekta R.H.Cirkvica projekta Bīriņu muižas kungu nama fasāde tika vienkāršota. 1917.gadā pilī uz vienu nakti atkāpjoties apmetās krievu kazaki. Vienā naktī pils iekšpuse tika izdemolēta līdz postažai. 
Pēc 1920. gada agrārās reformas muiža tika nacionalizēta un piešķirta Rīgas grāmatrūpniecības slimokasei, kas 1926. gadā tajā ierīkoja atpūtas namu "Grāmatnieki". Pēc Otrā pasaules kara līdz 1995. gadam pilī darbojās ārstniecības iestāde, uz kuru dodas atpūtnieki no visas Padomju Savienības ārstēt astmu un sirds slimības.
 Šajā laikā pils interjers iegūst padomju ideoloģiju atspoguļojošus gleznojumus. No 1993.gada Bīriņu pils saistīta ar Jāņa Vimbas (1937-1997) vārdu. Viņš atdzīvināja pili un izveidoja to tādu, kādu to redzam šodien. Jānis Vimba bija Nītaures dzirnavnieka dēls. Viņš ieguva augstāko inženiera izglītību un strādāja vadošos amatos kolhozos “Ezerciems”, “Ādaži”. Viņš savu ieguldījumu devis arī Ķempju ūdensdzirnavu, Āraišu vējdzirnavu, Veidenbauma muzeja atjaunošanā.  
No 2009. gada pilī filmēti ārskati latviešu televīzijas seriālam "Ugunsgrēks".

* Līgas Landsbergas apraksts  ( Līgas Landsbergas foto no 2019.g.)  

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru