 |
| Skolas būvlaukumā / no kreisās: Alberts Kauls, Guntis Ezis, Viktors Puriņš |
Nākotnes skola
Pilsēta - laukiem
Projektēšanas institūta «Pilsētprojekts» speciālisti devuši lielu ieguldījumu Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» sociālajā attīstībā. Pēc saimniecības pasūtījuma viņi izstrādājuši oriģinālu projektu vidusskolas kompleksam ar 1300 vietām. Projekts izstrādāts saskaņā ar vispārizglītojošo un profesionāli tehnisko skolu reformas prasībām. Kompleksu veido vairākas ēkas, katra ar savu noteiktu profilu. Vienā blokā būs izvietota bibliotēka, lingafonu kabineti un klases humanitāro priekšmetu mācīšanai. Otrajā blokā laboratorijas un priekšmetu kabineti, kur skolēni apgūs dabas zinātņu noslēpumus. Visdaudzveidīgākos fizikas, ķīmijas un bioloģijas eksperimentus varēs veikt ar mūsdienīgas iekārtas un tehnisko līdzekļu palīdzību. Trešajā mācību blokā saimniekos jaunāko klašu skolēni. Mācību procesu bagātinās skolas televīzijas pārraides. Kompleksa centrālajā daļā tiks izvietotas telpas dažādu pulciņu un sekciju nodarbībām, te būs plaša ēdnīca. Šīs skolas bērni, piemēram, debesu ķermeņus novēros ne tikai pēc shēmām un astronomiskajām kartēm, bet arī caur mācību observatorijas teleskopiem.
Atsevišķā ēkā izvietosies aktu zāle un sporta zāle. Ar speciālas mehānismu sistēmas palīdzību tās varēs pārveidot par sporta arēnu 2000 vietām. Turklāt vienlaikus varēs organizēt sacensības vairākos sporta veidos. Skolēnu rīcībā būs arī 25 metrus garais peldbaseins, šautuve. Projekta autori parūpējušies pat par skolēnu profesionālo izglītošanu. Darbmācības centrā bērni varēs apgūt desmit lauksaimniecības specialitātes. Kompleksa celtniecība jau uzsākta, tā pirmo kārtu ekspluatācijā nodos nākamās piecgades sākumā. Kolhoza «Ādaži» skola nav vienīgais pasūtījums, kuru rīdzinieki izpilda lauku ļaužu vajadzībām. Viņi ir izstrādājuši vairāku ciema padomju ēku projektus. Institūta palīdzība laukiem neaprobežojas tikai ar plānā paredzēto. Arhitekti ir šefi Limbažu rajona padomju saimniecībai «Liepupe». Jau sagatavots bijušās skolas rekonstrukcijas projekts. Tagad tur būs dzīvokļi skolotājiem. Ievērojot lauku īpatnības, izstrādāti 103. sērijas dzīvojamo namu projekti. Pašlaik institūtā top padomju saimniecības celtniecības materiālu noliktavas projekts. Ražena un lietišķa sadarbība starp institūtu un «Liepupes» padomju saimniecību aizsakās pērn, kad tika parakstīts sadarbības līgums uz pieciem gadiem. Tajā rīdzinieki apņēmušies palīdzēt arī lauksaimniecības darbos. Sējas un ražas novākšanas laikā saimniecības laukos strādā divi mehanizatori šī institūta darbinieki. Nepieciešamības gadījumā uz saimniecību brauc arī talcinieku grupas. Arhitekti saimniecībā nostrādājuši apmēram 800 darba dienas.
 |
Tāda izskatīsies kolhoza «Ādaži» skola. |
| NĀKOTNES SKOLA |
1984.10.02 Rīgas Balss Šabads, J. |
📌📌📌
GUNDEGA ŠNEPSTE. Skola ar 1300 vietām Ādažos. Vad. arh. L. Skuja ( no projektu konkursa )
SAVU
1985.10.20 Zvaigzne
IVARS STRAUTMANIS
|
 |
| Talcinieki skolas būvlaukumā / no kreisās-A.Kleinberga, J.Tikmers, P.Ose, A.Treiguta |
Kāda māja vajadzīga skolēnam
Tikai uz mirkli parādījusies virs mākoņa maliņas, skopā rudens saule dažās minūtēs sasildīja plašo telpu līdz vasaras temperatūrai. Šo «siltumnīcas efektu» Rīgas rajona Ādažu ciemata jaunās vidusskolas klasē rada platie logi. Šādi gaiši logi neapšaubāmi rotā ēku, taču jāatzīmē arī veiksmīgais iekštelpu plānojums, sacīja PSRS izglītības ministra vietnieks Mihails Budanovs, kurš Rīgā bija ieradies uz Vissavienības apspriedi par tipveida mācību iestāžu projektu pilnveidošanas jautājumiem. Es gribētu teikt, ka pašlaik mēs atrodamies rītdienas skolā. Kā nākotnes skolas iezīmes te var atzīmēt observatorijas kupolu, stadionu, oranžēriju un baseinu. Teicami apstākļi radīti arī sešgadīgajiem skolēniem. Ir izveidoti tehnikas, dabas mācības, humanitāro priekšmetu un mākslas zinātņu sektori. Katrā no tiem ir savas bibliotēkas, laboratorijas un darbnīcas - viss, kas nepieciešams interesējošā priekšmeta pamatīgai apgūšanai. Bet, atgriežoties pie logiem, es gribētu teikt, ka mums drosmīgāk jāatsakās no veciem stereotipiem, aktīvāk jāmeklē jauni risinājumi, ievērojot attiecīgā reģiona klimatiskos apstākļus un nacionālās arhitektūras īpatnības. Kādam jāizskatās skolas namam? Par to tika runāts braucienā pa republiku, kad tikšanās dalībnieki iepazinās ar vairākām skolām. Par to runāja arī rītdienas skolu projektu izstādē, kas bija iekārtota Rīgā. Vienu otru projektu mēs pieņemtu šaubīdamies. Bet kāda gan garantija, ka šis interesantais interjers, kur paredzēts izmantot dažādu krāsu materiālus, tāds iznāks arī dabā? Lai jūsu arhitekti orientējas uz vietējiem būvmateriāliem tad tādu problēma nebūs. Vispirms jau jāatsakās no ilgu gadu prakses, ka tiklab Izglītības ministrija, arī celtnieki centās par katru cenu ietaupīt šodien, nedomājot par rītdienu. Skolu celtniecībā vēl ir daudz problēmu, tāpēc arī apspriede bija vajadzīga. Es uzskatu, ka šī apspriede tika sarīkota savlaicīgi, uzsvēra M. Budanovs. Kādā sanāksmē PSKP Centrālajā Komitejā mums tika izteikts pamatots pārmetums, ka reforma tiek realizēta pārāk gausi. Un jautājums par to, kādai jābūt rītdienas mācību iestāžu arhitektūrai, ir jārisina tikpat neatliekami kā mācību un audzināšanas pilnveidošanas uzdevumi.
G. Grišina, LATINFORM korespondente
* Komunārs ( Dobele ) / 13.11.1986
 |
| Tā tapa vidusskola |
Ja ir interese - sekmējas
Vēlā rudens rīta gaisma vēl nav uzaususi. Visu pasauli šķiet apvāzusi pelēkā debess. Taču skolēni ar somām plecos un rokās nāk uz mājām, kur katrs logs sūta pretī gaismu. Uz jauno Ādažu vidusskolu, kas spoža un viesmīlīga gaida plašajā, zaļajā laukā Gaujas krastmalā, tāpat kā citur, steidzas bērni. Līdz pirmās stundas iesākumam vēl atlikušas minūtes divdesmit. Mājīgajā angļu valodas kabinetā viena mācību stunda jau aizsteigusies. Tā ir neparasta. Kopš rudens iesākuma republikas Tautas izglītības teicamniece Rita Zeibote māca dzimto latviešu valodu krievu pedagoģēm, kas to vēlējušās saprast. Jau pērn angļu valodas skolotāja Jevgeņija Sorokina ierosināja mācīties latviski. Šoruden viņa atkal neatlaidīgi lūdza par kursiem. Tā kā esmu jau agrāk mācījusi latviešu valodu krievu skolēniem, direktors to uzdeva darīt man. Nodarbība notiek reizi nedēļā ceturtdienas rītā. Rita Zeibote vēl kavējas pie kursantēm. Kāda jautā par tikko iznākušo krievu latviešu sarunu vārdnīciņu. Iegādāties to vēlas katra, tāpēc kopīgi jānoskaidro, kurā grāmatnīcā redzēta. Dažas vēlas konsultēties individuāli, tāpēc norunā sastapties ar R. Zeiboti vēlreiz pēcpusdienā, kad viņa un pašas būs novadījušas skolēniem paredzētās stundas. Kursu vadītājas ceļš ved uz agrofirmas bērnudārzu «Strautiņš», kur audzinātājas saprast un runāt latviski mācās jau trešo gadu un no jauna iesākušās nodarbības auklītēm. Pašlaik skolotāju gaida pēdējās. Pa ceļam turpinām sarunu par Ādažu pedagogu vēlēšanos mācīties latviešu valodu. Žurnālistes darba iesākumā reiz sastapu sievieti, kas bērnībā kopā ar māti dzīvojusi Gorkos kaimiņos Leņinam. Viņa atcerējās: tikko uzzinājis, ka tuvējās mājās dzīvo latvieši, Vladimirs Iļjičs tūlīt iemācījies teikt labdienu un citus nepieciešamos teikumus latviski. Tas vien jau apliecina cilvēka internacionālismu, augstu kultūru. Leņins brīvi pārvaldīja sešas, saprata un lasīja desmit valodās. Citu tautu valodu zināšanas nepieciešamību atzinis katrs patiesi izglītots un inteliģents cilvēks. Vaicāju Ritai Zeibotei, kas noteicis latviešu valodas mācīšanos Ādažu vidusskolā? Tas ir simtprocentīgi brīvprātīgi. Pēc pašu pedagogu vēlēšanās.
A. Neiburga
* Darba Balss / 17.12.1987
📌📌📌
MAIZES LIKUMS
Maizes svētki Ādažu vidusskolā iesākās ar skolēnu ansambļa dziedāto «No sīkas zelta sēklas izaug pļava» un mazo roku dāvinātajiem ziediem agrofirmas darba darītājiem derīgā tikuma audzinātājiem. Bērni skandēja pazīstamās dainas «Neba maize pati nāca», «Rudentiņš bagāts vīrs», «Pieci vīri nevarēja rudzu maisu kustināt». Šodien domās un darbos esam kopā ar maizes vārdu. Ādažu agrofirmas un skolas simbolā ir vārpa. Kopīgs ir darba veikums. Kā paraugu skolēniem vienmēr nosaucam lauku darba darītājus. Jūsu darbs mums ir paraugs pēc kura audzinām jūsu dēlus un meitas. Vides un sirds sakoptības ziņā Ādažu ciems un ļaudis ir paraugs. Ciemiņi vaicā: vai vienmēr jums ir ziedi vai vienmēr ir tīrs? Turpmāk katru gadu vadīsim šādu dienu, lai būtu kopā ar maizes laiku, ar darbu, ar vārpu, - uzrunā sacīja vidusskolas direktors Jānis Tikmers. Izsakot atzinību par skaistajiem svētkiem, agrofirmas priekšsēdētājs Sociālistiskā Darba Varonis Alberts Kauls pauda pārliecību, ka tiem būs turpinājums dzīvē, ka nākamajā vasarā atkal satiksies ar skolēniem kopīgajā tīrumā, kur paši iepazīs maizes audzēšanas sūrumu un vērtību, augs par mūsu dzīves labo pārmaiņu veidotājiem, mācīsies strādāt tēvu un māmiņu vietā. Sirsnīgu godinājumu dziesmās, ar ziediem un rakstainu māla krūzi skolēni izteica mazās Ādažu astoņgadīgās skolas absolventam, traktoristam Ivanam Bukinam, kas auglīgu sastrādā labības un kartupeļu tīrumu zemi. Cepēju Zaigu Pareizu godinot, skolēni apņēmās: Lai nekad mēs nebūtu tik bagāti, ka drīkstētu mētāties ar maizi, jo ir lasīts, ka aiz okeāna, lai paceltu cenu, iznīcima maizi, daļu no darba. Jā, ir ļoti nepieciešami, lai to apzinātos it īpaši bērni. Lai nebūtu iekostu un pa roku galam aizmestu riecienu Ne melnās, ne baltās maizes. Cieņu un apbrīnu bērni apliecināja Sociālistiskā Darba Varonei Elzai Mitriķei, kas gādā par to, lai galdā nepietrūktu baltā piena.
Vīkšot skaistos maizes svētkus Ādažu skolēni arī paši lāgojuši cept melno, balto, saldskābo maizīti, gardin gardās tortes, keksus un cepumus. Pa visām klasēm kopā izdevusies jo bagāta un rosinoša izstāde. Jo mazie konditori piedāvā arī cepumu receptes. Kad gardumus iepazinuši un pacienājušies viesi, katra komanda nes savējos uz klasi, kur kopā ar vecākiem, audzinātāju un šefu pārstāvjiem turpina svētkus. Dzidrai Ābolai 3. b klasē vecāku komitejas priekšsēdētāja Dzintra Štālberga palīdzējusi sazināt un atgādāt uz skolu Elzas Mitriķa un Cīruļtēva vecās abras. Jēkabsones abrkasīti, lizi. Mazajiem zēniem un meitenēm, kas diendienā redzējuši un mielojušies ar veikalā pirktu maizīti, ir jo vērtīgi uzzināt, ka laukos vecmāmiņas un māmuļas to cepušas lielajā krāsnī. Ai, cik tā bija garda!
A. Neiburga
* Darba Balss / 08.12.1987
 |
Agrofirmas "Ādaži" slaucēja Elza Mitriķe apmeklē Ādažu vidusskolu / 1987.g. 13.marts
|
📌📌📌
Maize ir kā zeme
 |
| Jūs jau gaida! Tūlīt ikvienā klasē uz tikšanos dosies ražošanas iecirkņu speciālisti. Skolas šefi |
Droši vien šis jēdziens vēl dažam labam nav īsti skaidrs. Līdz šim saimniecība visu, kas paredzēts plānā nodevusi valstij, un par tālāko jau rūpējās citi. Tikai nelielu daļu izaudzētā pārstrādāja pašu mājās. Tagad viņi ne tikai audzēs, ražos, bet ari visu uz vietas pārstrādās un speciālos veikalos realizēs. leguvēji būs gan lauku saimniekotāji, gan patērētāji. Šajā sarunā arī par to, kā šogad saimniecībai veicies. Izradās, pirmo reizi iegūta labības rekordraža. Vairāk nekā 50 cnt no ha. Uzcelts sporta komplekss, maizes veikals «Kukulītis», skolēni jaunajā mācību gadā varējuši ieiet tikko tapušajā skolā.
 |
| Tas viss izaug un tiek ražots "Ādažos". Ražas svētkos izstāde tieši skolā |
Dzidra SMILTĒNA
Kartupeļu salmiņus nogaršojuši visi. Bet vai zināt, ka tie 40 grādu aukstumā ātrsaldētie kartupeļi izvārīti ir tikpat baudāmi kā tikko mizotie?
Vīru valoda. Sarunā ar klases šefiem nākas atbildēt uz jautājumu: bet kā ar sekmēm?
|
📌📌📌
PAR RUDZU ZIEDĒŠANAS LAIKU DOMĀJOT
«VIENU VASARAS RĪTU MĒS AR SKOLAS BĒRNIEM TĀ PAAGRĀK NONĀCĀM RAVĒJAMĀ BIEŠU TĪRUMĀ. SAULE TIKKO GĀJA AUGŠĀ. TE PĒKŠŅI REDZU TURPAT BLAKUS VIRS RUDZU LAUKA CEĻAS GAISĀ CAURSPĪDĪGA DŪMAKA. TEICU, SKATIETIES, TO VAR IERAUDZĪT TIKAI DAŽAS REIZES MŪŽĀ. TĀ IR RUDZU ZIEDĒŠANA. VISI SKATĪJĀS, MUTES ATPLETUŠI. PĀRŅEMTI NO ŠĀDA SKAISTUMA .. .»
Šo vasaras mirkli sarunā atcerējās viens no agrofirmas «Ādaži» ražošanas vadītājiem Jānis Leicis. Un ne bez nozīmes. Toreiz runājām, — kas cilvēku patur laukos, neļaujot viņam kļūt par apkārtstaigātāju, vieglas laimes meklētāju. Liela alga? Labi dzīves apstākļi? Vai tāpēc jaunie «Ādažos» paliek uz vietas? Protams, arī tāpēc. No zila gaisa un brīnumiem vien jau nedzīvojam. Taču tos labumus nekur un jo īpaši te par velti nedāļā. Reizēm dažs labs jau arī zem deguna paņurd, ka «Ādažos» septiņas ādas darbā plēš. Paņurd gan, bet prom netaisās. Tad kāpēc gan paliek? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, pērnpavasar iegriezāmies Ādažu skolā. Toreiz vēl vecajā. Pavisam nesen bija noskanējis pēdējais zvans astotklasniekiem. Sākušies eksāmeni. «Kur jūs katru sastapšu nākošajā rudeni?» vaicāju. Viens teicās braukt uz Naukšēniem. Mācīties profesionāli tehniskajā skolā par virsdrēbju šuvēju. Otrs uz Saulaines tehnikumu — par agronomu. Trešais uz tirdzniecības tehnikumu. Lielākā daļa — mācīties tepat nule ceļamajā jaunajā Ādažu vidusskolā. «Un vēl pēc tam? Teiksim, desmit gadiem,» tincināju tālāk. Visi kā viens nobalsoja par palikšanu tepat saimniecībā. Te tak paredzēts celt savu firmas tirdzniecības centru, paplašināt sadzīves pakalpojumus. Ieplānoti gaļas un piena pārstrādes kombināti. Vai nu neatradīs, kur sevi nodarbināt. Turklāt var mācīties, saņemot agrofirmas stipendiju. Arī jaunajiem speciālistiem ir dažādas priekšrocības. Ģimenēm atkal savas. Mazuļiem uzcelta tīri vai pils! Turklāt dzīvošanās tajā ir par velti. «Mēs tā esam audzināti jau no mazotnes: domāt ne tikai par šo brīdi, bet uz priekšu. Kas es būšu, ko darīšu, kā dzīvošu...» saka Sarmīte Nicmane. «Turklāt visu laiku apzinoties, ka esam ādažnieki. Jau no bērna kājas itkā ieslēgti kopīgā saimniecības ritmā, notikumos, darbos.» Jānis Kaulakalns domā, ka liela nozīme viņu ieiešanai «Ādažu» dzīvē bijusi klases šefiem. Tie viņus audzinājuši, reizēm rājuši un bāruši tā pat kā skolotāji. Viņu skolā katrai klasei ir savs šefs no kāda ražošanas iecirkņa. Pār viņiem visus šos gadus gādībā stāvējuši komunālā dienesta cilvēki, īpaši jau tā priekšnieks Alfrēds Graudiņš un daiļdārzniece Ināra Ansava. Kopā svinējuši Jauno gadu, rīkojuši karnevālus, tikušies ar aktieri Rūdolfu Plēpi. Sieviešu dienā dziedājuši kopā ar Veru Singajevsku un komponisti Elgu Īgenbergu. Reiz Ināra visus vedusi ekskursijā uz Bulduru sovhoztehnikumu. Lai apskatās. Te pati mācījusies. Varbūt sadomās arī kāds no viņas audzināmajiem.
AUGAM SAVAS ZEMES SAIMNIEKI
Bijuši jau arī bēdu brīži. Pirmdienas rītos, kad divnieku saņēmējiem jābrauc pie Alfrēda Graudiņa uz «pērienu». Nekādas atrunas neesot līdzējušas. Ko viņi tur zem četrām acīm runājuši — tā arī palicis citiem noslēpums. Taču vainīgais uz pārrunām vairs neticis saukts. Labojies. Šefiem pēc skolēnu vārdiem un uzvārdiem nekad nenācies taujāt. Viņi katru pazīst personīgi. Zina, kur dzīvo, kur strādā vecāki, kādi niķi un stiķi iemājojuši. Regulāri ieskatoties žurnālā, atceras arī, kā katrs mācās. Galvenais, neaizmirst arī atgādināt, ka jānāk palīgā viņu darbos. Skolēni ravējuši apstādījumus, veidojuši celiņus, stādījuši kokus parkā, strādājuši dārzniecībā. Dažs labs visu cauru vasaru. Kā jau savējais.
Kad rudenī jaunajā Ādažu vidusskolā svinēja ražas svētkus, ar acīm meklēju nu jau devīto klasi. Vai nebūs kļuvuši tik patstāvīgi, ka no šefiem atteikušies. Nekā. Graudiņš atkal iet viņiem līdzi uz klasi. Šefošana turpinās. Toties pirmo reizi sapazīties ar savējiem uz 5.b klasi gāja palīguzņēmuma «Jaunkūlas» galvenais tehnologs Andris Deglavs. Viņam nu jāstāsta viss: kurš te klases vecākais, kā nenoticis vakars, jo viena meitene bijusi nesekmīga, kā lielu daļu iegāzusi fizkultūra, uz liecības ieraibinot trijnieku. Arī par to, kur devušies ekskursijās un kur nu kopā ar šefiem gribētu braukt. Andris Deglavs tad saka: ja tiks galā ar mācību un kārtības lietām, varēs šādus tādus svētkus uzrīkot, kopā pasportot, aizbraukt uz Rīgu izstādes apskatīt. Vienu gan viņi norunā tūlīt. Tuvākajā laikā doties uz «Jaunkūlām». Apskatīties, kā tur strādā viņu vecāki. Kā top dažādi kartupeļu izstrādājumi, arī gardie kartupeļu salmiņi.
Tā viņi dzīvo un aug tajos «Ādažos». Apzinoties, ka nekas nerodas no zila gaisa. Ne bērnudārzs, uz kuru nu visi brauc palūkoties, ne maiznīca «Kukulītis», ne sporta komplekss, ne viņu jaunā skola, kuras pirmā kārta nodota pērnruden. Divas nākošās vēl tikai top. Te būšot arī pašiem savs peldbaseins, jā, telpas pulciņu nodarbībām, kabineti darbaudzināšanai .. Un izmaksās saimniecībai tas ne mazumu naudas — aptuveni kādus četrus miljonus. «Skaista vide veido skaistu cilvēku,» tā ir agrofirmas vadītāja, Sociālistiskā Darba Varoņa Alberta Kaula atziņa. Viņš būdams gudrs saimnieks, labi zina, ka šī cilvēka dvēselē ieguldītā nauda nāks atpakaļ desmitkārt. Savas mājas, savas vietas izjūtā, kuru cenšoties ieaudzināt, viss ir svarīgs. Arī mirklis rudzu ziedēšanā.
Dzidra SMILTĒNA
Bet kā jums ar mācībām un disciplīnu? — Klases šefam Andrim Deglavam nu jāpastāsta viss
 |
|
📌📌📌
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru