Carnikava / Vēsture <>

Carnikavas novads vēsturiski veidojies kā zvejnieku ciems pie garākās Latvijas upes – Gaujas ietekas jūrā. Šī ir senās Kubeseles novada Līvu zeme. 1211.gadā Indriķa Livonijas hronikā minēts, ka vietā, kur Gauja ieplūst jūrā, pulcējies līvu karaspēks. Tā saukta par „Koivemundi" (upes muti), savukārt paši līvi šo vietu dēvējuši par „Sarnikau" (ošleju).

 

 

 

Carnikavas novada teritorijā esošā zvejnieku ciema sabiedriskais centrs savulaik atradies Siguļos, kur tagad meklējams vienīgais Vidzemes piekrastes koka dievnams un pirmā Carnikavas skola.

Carnikavas  ( Zarnikau ) kā apdzīvotas vietas sākums saistīts ar lielu Gaujas salu, uz kuras 17.gadsimtā tika uzcelta greznākā muiža Vidzemē, kas sava krāšņuma dēļ tika dēvēta par Meņģeles pili. Tās saimnieki kļuvuši zināmi arī ar pirmo zivju audzētavas izveidi Latvijā un Krievijā, kā arī zivju konservu fabriku. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā muiža tika iznīcināta, un tā arī netika atjaunota.

Carnikava (lībiešu: Sarnikau — ‘ošleja’, vācu: Koivemund — ‘Gaujas mute’, latviešu: Sānkaule) 18. un 19. gadsimtos saukta arī Meņģeļu muiža pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka pulcēšanās vieta, daļa no Kubezeles novada. Latviešu avīzes 19. gadsimta pirmajā pusē kā pamatnosaukumu latviešu valodā min — Sānkaule.

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1566. gadā 16.decembrī Sigismunds II Augusts piešķīra Carnikavu lēnī kādreizējam Rīgas Doma prāvestam Johanam Minsteram (Johannes von Münster), bet 1588. gada 19. martā to nopirka Ludolfs fon der Brinkens (Ludolph Von Der Brincken).

1626.g. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Krimuldas pilsnovadā nodod pusi Carnikavas kā allodu (neierobežotu dzimtīpašumu) ģenerālkambarkungam Didrihsonam, otra puse (Neyhoff, Zarneko, Penners) kā lēnis majoram Paulam Vulfam, esot karalienei Kristīnei kā īpašniecei; 1627. gadā dižciltīgais Pauls Vulfs atpērk Gerda Didrihsona daļu par 1500 dālderiem, 1653. gadā karaliene Kristīne piešķir to Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam, 1662. gada 13. maijā piešķirt tiesības muižu pārdot, 1674. gada 23. novembrī muižu par 11 000 specija Alberta dālderiem iegūst landrāts Gustavs fon Mengdens, bet 1678. gadā Mengdenam kronis piešķir tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrihsona daļu; 1678. gadā karalis Kārlis XI izpirka šīs daļas ar visām tiesībām.

Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs, ķecerīgais Tērbatas universitātes profesors Fridrihs Meins. 1728. gadā celtā Carnikavas baznīca ir vecākā koka baznīca Latvijā, kura ir celta Vidzemē. Carnikavas pagasta teritorija veidojusies no Gaujas Meņģeļu muižas, kuras dzimtskungs 18. gadsmita otrajā pusē bija Sv.Romas impērijas grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens, pēc kura pasūtījuma, īstenojot itāliešu projektu Kristofa Hāberlanda būvēta greznākā pils Vidzemē —Carnikavas pils.

Barona Magnusa Gustava fon Mengdena dēls Ernsts Reinholds fon Mengdens (1726.-1798.) savai bagātībai 1774.gadā Vācijā nopirka grāfa titulu un apmēram šajā laikā tika uzcelta Carnikavas muižas ēka – lepnākā pils Vidzemē.

Ernests Reinholds bija vienpadsmitais bērns ģimenē un cieši pietuvināts Krievijas galmam, jo uzdienēja līdz ķeizarienes Elizabetes Petrovnas virskambarkunga amatam. 

Carnikavas muižas pils celta pirms 1786. gada, kad Berlīnē mira muižas īpašnieka grāfa Ernesta Reinholda fon Mengdena (1726-1798) vienīgais dēls un mantinieks Gothards Johans fon Mengdens. 1802. gadā Ernsta Reinholda fon Mengdena brāļa bērni Carnikavas pili ieķīlāja un pārdeva. 19. gadsimtā pils piederēja biologam Kristianam Panderam un viņa pēcnācējiem. No 1827. līdz 1842.gadam Carnikavas muižā K. Panders veica ievērojamus pētījumus paleontoloģijā, piemēram, viņš aprakstīja Gaujas grīvā un citur atrastos Devona perioda zivju pārakmeņojumus.

Pēc 1920. gada agrārās reformas Carnikavas muiža, saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā.

Carnikavas kapi izveidoti 
Piemineklis Mengdenu kapliča, kura izdemolēta Otrā pasaules kara laikā. 1782. gadā muiža ar tās kapellu pieder pie Daugavgrīvas draudzes, 1826. gadā — pie Ādažu. 1849. gada 8. janvārī Kristians Panders par 85 tūkstošiem sudraba rubļu ieķīlā muižu savam brālim Pēterim Panderam, kurš 19. gadsimta otrajā pusē sāka pārdot mājas vietējiem zemniekiem un zvejniekiem, bet bez zvejas tiesībām — par tām vajadzēja maksāt atsevišķu nomu.

Carnikavas muižas pils Latvijā bijusi unikāla. Tā saukta par lepnāko pili visā Vidzemē, jo lodžijas veida portikam bijušas 14 joniskā ordera kolonnas. Tik daudz nav bijis nevienai citai kungu mājai - vienīgi var salīdzināt ar Peldu iestādes ēku Liepājā (1902, arhitekts M. P. Berči), kurai arī ir lodžijas veida portiks ar 16 kolonnām, kas gan nav izkārtotas dubulti kā Carnikavā. To drīzāk var salīdzināt ar Luvras pils A fasādi. Šī pils celta agrāk par Liepājas ēku, bieži būves laiks tiek minēts 1800.- 1802. gads, taču vairāki apstākļi liecina, ka tā pastāvējusi jau 1794. gadā. Pils priekšā bijušas divas no dolomīta veidotas lauvas, otrā pusē no kupola zāles parkā vedušas monumentālas kāpnes. Kā atzīmējis Imants Lancmanis , iekštelpās nav bijis domāts par mājīgumu, dzīves ērtībām, it kā paredzētas tikai pastaigām. Tas it kā apstiprina versiju, ka telpas un ēkas kopējo veidolu iecerējis kāds itāļu arhitekts, bet pils būvvēsturē savu lappusi ierakstījis arī ievērojamais būvmeistars K. Hāberlands, kas izveidojis dekoratīvos elementus. Viņam ļoti raksturīgi kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām, arī ēkas mansarda jumts, kas gan laika gaitā mainījis veidu. Pilnīgas un precīzas informācijas par pils celtniecību nav.

Lai atrastu pils vietu, pietiek uzprasīt, - Kur jums ir padomju karavīru brāļu kapi? Pēc 2. pasaules kara tika savākti apkārtnē kritušie un turpat apbedītie karavīri, salikti krievu karaspēkam 1917. gadā atkāpjoties "tālredzīgi" nodedzinātās pils pagrabos. Tie aizbērti un izveidots piemiņas ansamblis 221 kritušajam. Uz Z no tā parkā redzams 0,1 ha liels taisnstūra formas dīķis, ko ieskauj simetriskas liepu rindas un alejas. No pils drupām izlauztie ķieģeļi bijuši labs būvmateriāls karā sapostīto un nodedzināto ēku atjaunošanai. No tiem uzbūvēta māja Atpūtas Carnikavas stacijas tuvumā un Ādažu pamatskolas ēka (nav saglabājusies).

Lai redzētu kaut ko no pašas pils, nemaz nav jābrauc uz Carnikavu. Divi kolonnu dolomīta kapiteļi uzstādīti Rīgā pie Universitātes Merķeļa ielas puses ieejas, viens - pie Mazās ģildes ēkas (agrāk pie Doma baznīcas). Carnikavā viens kapitelis atrodas turpat skvērā pie Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kur atrodas puķu veikals. Četri bijuši bija iebūvēti Ādažu pamatskolas fasādē. Metāla lasis, kas kādreiz atradās uz pils jumta, tagad redzams uz nēģu fabrikas jumta.

Carnikavas īpašnieks no 1833. gada ir dabaszinātnieks aka­dēmiķis Kristiāns Panders (1794, Rīgā - 1865, Рēterburgā), kas šeit pirmais iesāka рētījumus Krievijas paleontoloģijas zinātnē. No Latvijas viņš aizbrauca. 

1842. gadā.

Par muižas pili rakstīts vācbaltu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka stāstā "Кāzas Carnikavā"2 . Tur atzīmēts, ka lieveņu un terases būvei mar­mors vests no Itālijas un par­kā bijis obelisks, kurā iegravēti visu Mengdenam piederošо muižu nosaukumi,  "viņš varējis izbraukāt visu Vidze­mi, palikdams pats uz savas zemes". Vai tam visam ticēt, domājiet paši, jo grāmatā pils nodedzināšana kļūdaini saistī­ta ar 1905. gadu.

 Muižas parks 2005.gadā atjaunots un labiekārtots. Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18.gs. 80.g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli), Parkā ir arī piemiņas vieta 1919.gadā baltgvardu nošautajiem 12 revolucionāriem un 1944.gada kaujās Rīgas pievārtē kritušo padomju karavīru brāļu kapi.

 Muižas parks ir attīstīts par lielisku pastaigu vietu un piepildīts ar atpūtas laukumiem ģimenēm ar bērniem, jauniešiem un dabas mīļotājiem

 

Muižas klēts Jūra ielā 1a 1933. gadā pārbūvēta par tautas namu.  Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sarkaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikātķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru atšķirībām abos stāvos.

Pie Jūras ielas atradusies bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpašnieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks Heinrihs Goegingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta tā saucamajā vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30-os gados, taču bija saglabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem bija redzamas monogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emīlija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Ādažos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem. Šobrīd arī šīs ēkas vairs nav.

Carnikavas Novadpētniecības centrs ir ticis pie pārsteidzošas un interesantas dāvanas – Carnikavas muižas pils maketa.

Savulaik tieši Carnikavā pirms vairāk kā 200 gadiem tika uzcelta pils, kura ar savu reprezentatīvo fasādi, plānojumu un apdari atbilda visiem tā laika ievērojamāko piļu celtniecības principiem. Varam nebaidīties teikt, ka mūsu pili varēja uzskatīt par vienu no labākajiem šāda veida ēku celtniecības paraugiem Baltijā. Kaut arī pati pils pētniekiem ir slēpusi savu patieso dzimšanas gadu, izskatās, ka staltais nams Carnikavā var lepoties ar vairāk kā 120 gadu ilgu savu pastāvēšanas vēsturi (1790 (?) – 1917).

Carnikavas muižas pils makets tapis, par pamatu ņemot senās fotogrāfijas, kuras laimīgā kārtā bija saglabājušās Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas arhīvā. Diemžēl Latvijas arhīvos nebija atrodami ne muižas pils plāni, ne rasējumi, kas palīdzētu izprast tās mērogus. Konsultējoties ar arhitektiem, maketa autori pieļāvuši domu, ka pils ēkas ārējie izmēri varētu būt bijuši aptuveni 80 x 21 metrs.

Lai uzsāktu darbu, maketa veidotāji iepazinās ne tikai ar Carnikavas pils arhitekta, klasicisma celmlauža Kristofa Hāberlanda (1750 –1803) rokrakstu, bet arī ar citu tā laika arhitektu veikumu. Pēc K.Hāberlanda projektiem savulaik celtas vēl divas muižas pilis Rīgas apkārtnē, viena no tām – Ikšķilē. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā skaistā Ikšķiles pils atradusies frontes zonā un tāpēc tikusi pilnībā nopostīta.

Arhīvā atrastās Carnikavas pils fotogrāfijas, protams, ir melnbaltas, un lai mēģinātu noskaidrot, kāds savulaik bijis ēkas krāsojums, būtu jāuzsāk nopietns pētniecības darbs. Tomēr attēlos redzamais dakstiņu jumts iedrošinājis maketa autorus izvēlēties sarkano – kā simbolu tradicionālajam dakstiņu tonim. Un, lai to lieki nesaraibinātu – sarkanā krāsa vien papildināta ar balto.

Pils apraksts

Pils lodžijas veida portikam bija 14 joniešu ordera kolonnas. Carnikavas pils pagalma fasādes rizalītu logu kompozīcija raksturīga Hāberlandam, smilšakmenī kaltie joniskie kolonnu kapiteļi ar lapu vītni starp volūtām atrodami citos Hāberlanda darbos, te redzams viņa iemīļotais mansarda jumts, parka pusē no kupola zāles lejup veda monumentālas kāpnes, Itālijā iemīļota, bet Livonijā gandrīz nepazīstama lieta. Apmēram 160 kvadrātmetru lielās zāles sienas klāja mākslīgais marmors, sienu plaknes bija dalītas panno laukumos, ko vidū pārtrauca aplis, bet panno augšdaļa bija rotāta ar stukā darinātu ziedu vītni. Kupola zāles sienu apdare ar korintiskiem pāra pilastriem un nišām, Latvijai neparastas bija trīs krāsnis zāles nišās - klasiskas skulptūras uz grezniem klasicisma postamentiem, kas krāsni, šo sadzīviski lietišķo telpas sastāvdaļu, pārvērta skaistā antīkā veidolā. Pilij bija izšķērdīga un grezna manēža, zirgu stallis ar parketu - plašs salons, pretī durvīm varena sofa, grīdu sedza parkets, pie sienām svečturi un skaists kroņlukturis, sienas rotā iestikloti un ierāmēti vara grebumi, galvenokārt labu meistaru darbi, it īpaši minamas [gravīru sērijas] Ridingers Manege, Pferde Raren, draiski jātnieku attēli, medību skati.

 

Emma Lāma - rakstnieka māte ar muižas dārznieci Carnikavas muižas dārzā 1930. g. pavasarī

 

Carnikavas pils bija Carnikavas muižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Zarnikau), celta 18. gadsimta beigās pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta. Carnikavas pils sagrauta Pirmā pasaules kara laikā un līdz mūsdienām nav saglabājušās pat ēkas drupas.

 Carnikavas muiža ar tai pieguļošo parku / 1910.g.

Lielākā un greznākā muiža Ādažu pagasta teritorijā - Carnikavas muiža jeb pils / foto ap 1910.g.

Carnikavas muižas lielā deju zāle ar balkonu orķestrim / foto ap 1912.g.

Carnikavas muižas Apaļā zāle  ar  skulptūrām / ap 1912. gadu

Pašas Carnikavas pils vietā tagad paceļas zaļš uzkalniņš. Celtni paņēmis nebūtībā pirmais pasaules karš. Carnikavas muižas pēdējais īpašnieks rūpnieks Heinrihs Gēgingers vēl bija paspējis paglābt grezno parketu un daļu no pils iekārtas. Heincs Pīrangs savā lieliskajā grāmatā "Das baltische Herrenhaus" gan publicējis Carnikavas pils attēlu un veltījis tai īpaši cildinošus vārdus, toties ar ēkas datējumu nav veicies ne viņam, ne citiem, kas par to rakstījuši. H. Pīrangs atzīmē celšanas laiku - "ap gadsimtu miju", tātad ap 1800.gadu, bet O. Gērihs savā doktora disertācijā par K. Hāberlandu (publicēta 1928. gadā) nosaucis 1802. gadu. P. Kampe celšanas datējumu paplašina - no 1801. līdz 1802.gadam, viņš atsaucas uz Pīrangu, kas savukārt neko tādu nav rakstījis. Neviens nemin kādu noteiktu ziņu avotu." I. Lancmanis, Māksla +, 1997.,Nr.3

 

 

  

 Parka vidū var apskatīt pēdējo muižas liecinieku – kapiteli 18.gs. 80.g. (valsts nozīmes mākslas pieminekli)

 

Carnikavas pamatskola

Carnikavas jeb Meņģeles pagastu nodibināja tikai 1866.gadā. Carnikavieši 1875. gadā nodibināja labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Kopš 19. gadsimta Carnikavas pagastā darbojās draudzes skola. Carnikava izsenis ir pazīstama ar lašu un nēģu zveju. 1906. gada 14. maijā Tēvija ziņo, ka muižu no P.Pandera par 500 000 rubļu nopircis Heinrihs H.Gēgingers.

Latvijas brīvvalsts laikā 1935.gadā Carnikavā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga – Saulkrasti un uzcelta dzelzceļa stacija, kā arī nodibināts nēģu apstrādes cehs, kas pēc kara pārgāja kolhoza īpašumā.

Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bi­jušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēšаnu", raibumraibos veidojumus ap ārsienāм, тādu тā torti, кā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, pu­tekļainos grantētos celiņus un rožи dobes.

Brauca viesi limu­zīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kun­dzi Minnu. Кā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, mi­nistra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Тā laipni no­rājusi: - Nu кāрēс tik ārišķīgi!". 

Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Рārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas lai­kos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.

 




20. gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu pagasta centrs. 1945. gadā Ādažu pagastā tika izveidots Carnikavas ciems, bet 1954. gadā to pievienoja Ādažu ciemam. Carnikavas pagasts izveidots 1992. gada 2. aprīlī, kad no Ādažu pagasta tika atdalītas zvejnieku kolhoza «Carnikava» zemes un vasarnīcu ciemi gar šoseju P1. 2006. gada 21. martā pagasts tika reorganizēts par novadu.

 

Blusu krogs

20.gadsimta sākumā Carnikava bija Ādažu ciema centrs, bet 1992.gadā, no Ādažiem atdalot zvejnieku kolhoza zemes un vairākus vasarnīcu ciemus, Carnikava kļuva par patstāvīgu pagastu ar 11 ciemiem: Kalngali, Garciemu, Garupi, Gauju, Lilasti, Siguļiem, Laveriem, Eimuriem, Mežgarciemu, Mežciemu un Carnikavu.

📷 📷 📷 📷 📷 📷

FOTOSTĀSTS: 

Pastaiga pa Carnikavu ar tās pēdējo mohikāni

Einārs Binders

Novadnieki carnikavieti Jāni Tomsonu sauc par staigājošo enciklopēdiju. Pats viņš smaidot sevi dēvē par pēdējo mohikāni, jo aprīlī nosvinēja 90. gadu jubileju. Kopā ar pieredzē bagāto vīru dodamies pastaigā pa leģendārām vietām, kas viņam saistās gan ar bērnības atmiņām, gan vēlākiem laikiem.

"Gauja ir Latvijas garākā upe, kas pie mums Carnikavā satiekas ar jūru. Tā met līkumus un grauž ārā krastus. Pateicoties dambim, šajā vietā tā vairs nepārplūst. Tagad tā graužas tā sauktajā Kaķu krastā," stāsta Jānis Tomsons.

"Šī ir Nagaiņu māja, kurā dzīvoja zvejnieki. Plūdu laikā tai aizskaloja prom dzīvokli, kas bija Gaujas krasta pusē. Patlaban māja atrodas pašā upes krastā, bet kādreiz tās priekšā bija tīrums, kur auga kartupeļi. Toreiz sauszeme te stiepās gandrīz līdz upes otram krastam. Gaujai ir ļoti spēcīgs un mainīgs raksturs," atzīst pieredzējušais carnikavietis. 

"Veco zivju fabriku Ulmaņlaikā uzcēla Carnikavas zvejas sabiedrība, kam bija vairāk līdzekļu. Padomju laikā tai piebūvēja klāt jauno fabriku. Noķertās zivis vedām uz turieni un nodevām pārstrādei," stāsta zvejnieka dēls.

"Esmu zvejnieka dēls. Mans tēvs tāpat kā citi zvejnieki pats uzbūvēja zvejas laivu ar airiem. Motorizētas laivas parādījās tikai Ulmaņlaikos," atceras Jānis Tomsons. "Kopš bērnības arī es zvejoju. Grunts zvejā ar rokas bogaru ķērām butes un lucīšus. Jūras dibenā šīs zivis aizņēma katra savu zonu. Butes bija tuvāk krastam, kur ir seklāks, bet lucīši – tālāk. Mājās pārvestos lucīšus notīrījām, pēc tam tie bija pamatīgi jāmazgā speciālā toverī. Karsti kūpināti, tie bija ļoti gardi. Tos vedām uz Rīgas tirgu, lai piepelnītos. Kādreiz Gaujā bija nēģu zveja. Rudeņos, kad bija atļauts, varēja mest tīklus. Paši ķērām, paši cepām, likām koka kubliņos un vedām uz tirgu." 

"Šī ir manas senču mājas kopija. Tajā ir ierīkots Carnikavas novadpētniecības muzejs," stāsta Jānis Tomsons. "Senču mājas "Cēlāji", kas būvētas 1851. gadā, ir pārvestas uz Latvijas etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Koka guļbūvē ar niedru jumtu ir lielā istaba un mazā istaba jeb saimnieku gals un pieliekamais."

"Tautas namu uzcēla Carnikavas latviešu biedrība. Es redzēju, kā šim namam lika pamatakmeni, jo kopā ar vecotēvu stāvēju parkā, kur tagad saauguši lieli koki," atceras Jānis Tomsons. "Tautas namā viss bija apsveicami – zāle, teātra skatuve, vienīgi kreņķus sagādāja krogs jeb traktieris, kas bija apakšā. Mana vecmāte vectēvam arī vienu otru reizi pārmeta, ka viņš tur bijis iekšā. Tautas nams ir labi saglabājies. Pēc renovēšanas tam vienīgi jumts ir pacelts augšā."

"Carnikavas novada teritorijā joprojām atrodas padomju valsts izbūvētie bunkuri civilajai aizsardzībai. Viens no tiem ir šis," rāda Jānis Tomsons. "Pirms tam te bija kartupeļu pagrabiņi."

dzoti pie jūras kāpās

"Dzelzceļa tiltu pāri Gaujai uzcēla padomju laikā. Zem tā joprojām redzami vecā tilta balsti, ko cēla zviedri. Pa veco tiltu zirgu pajūgi un mašīnas varēja braukt divās rindās. Tiltam bija sargs, un par tilta šķērsošanu bija jāmaksā. Vācieši šo tiltu uzspridzināja," paskaidro carnikavietis.

"Par to, ka esam piejūras zvejnieku ciemats, katram Carnikavas viesim liecina arī mūsu ielu nosaukumi un dekoratīvie apstādījumi Carnikavas centrā," ekskursiju pa leģendārām Carnikavas vietām, kuru zīmes joprojām redzamas, beidzot, saka Jānis Tomsons un aicina ciemos. 

11.06.2015

Rasma Rudzāte

***

Carnikavas dārznieka liktenis - bija un izbija

 

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» hidroponikas siltumnīcās krāšņi zied rozes

Carnikavieši uzdāvina Kara muzejam 

104 gadus vecu marmora plāksni

29. aprīlī Carnikavas Novadpētniecības centrā viesojās

Kara muzeja pārstāvji no Rīgas, lai svinīgi saņemtu unikālu Carnikavas novada dāvinājumu Latvijas iedzīvotājiem.

Dāvinājums ir 104 gadus veca marmora piemiņas plāksne, kas savulaik atradusies Vecmīlgrāvī Krievijas impērijas armijas karspēka daļas kazarmās. Plāksni Novadpētniecības centram pirms mēneša uzdāvināja Kalngales iedzīvotājs Andris Švarcbahs, kuram tā savulaik pavisam nejauši nonākusi īpašumā.

Marmora piemiņas zīme tapusi 1910. gadā, kad Krievijas cars Nikolajs apmeklēja Rīgu un viesojās arī impērijas karaspēka daļā Vecmīlgrāvī. Katram armijas kājnieku pulkam bijis tā saucamais Virsnieku klubs, pie kura šī plāksne par godu nozīmīgajam apmeklējumam savulaik tikusi novietota. Svinīgi pacilājošais teksts uz plāksnes rakstīts tās abās pusēs.

Kā norādīja Kara muzeja speciālists vēsturnieks Dainis Podziņš, diemžēl muzeja rīcībā nav daudz lietu, kuras ir saistītas ar cara armijas laiku Latvijā un saglabājušās līdz mūsdienām. Tāpēc šī plāksne ir unikāla liecība, kas jau vistuvākajā laikā radīs vietu muzeja telpās Pulvertornī, lai visi Latvijas vēstures interesenti to varētu aplūkot.

29.04.2014
autors: www.CARNIKAVA.lv

***

Izstādē "Vēstures gars" atklās laivas nozīmi Carnikavas novada vēsturē un attīstībā

Carnikavas novada pašvaldība

4. augustā plkst. 18.00 Carnikavas tautas namā "Ozolaine" atklās izstādi "Vēstures gars", kuras galvenais fokuss ir laiva. Būs izstādīti ar laivām Carnikavas novadā saistītas vēstures liecības, bet īpaša ekspozīcija būs veltīta leģendārajam katamarānam "Kaupo". 

Atmiņās par zvejnieku dzīvi Carnikavā dalīsies zvejnieks Arvīds Ozoliņš. Izstādes atklāšanā piedalīsies "Kaupo" pirmā pasaules apceļojuma dalībnieks Igors Pimenovs. Izstādē viņš piedāvā ieskatu paša veidotajā kolekcijā par katamarānu "Kaupo". Būs apskatāms katamarāna makets, gleznas, kas atvestas no zīmīgām ekspedīcijas vietām, vēstules un citi materiāli.

Biedrība "Rīgas kuģis", kuras mērķis ir saglabāt vēsturiskās amatniecības zināšanas un prasmes koka kuģu būvniecībā Latvijā, izstādes laikā piedāvās apskatīt 12. gadsimta Rīgas akvatorijā atrastā kuģa maketu, bet 26. augustā, Nēģu svētku laikā, no plkst. 10.00 līdz 18.00 Pilsētas jahtkluba bērnu burāšanas skola būs uz Carnikavas tautas namu atvedusi īstu jahtu un dalīsies informācijā par iespējām bērniem apgūt burāšanas prasmes 

Izstāde "Vēstures gars" Carnikavas tautas namā "Ozolaine" būs apskatāma darba dienās līdz 2. septembrim (tālrunis saziņai: 29541105). Izstāde apskatei būs atvērta arī Nēģu svētku laikā 26. augustā no plkst. 10.00 līdz 18.00 

Carnikavas tautas nama "Ozolaine" vadītājas vietniece Agnija Saprovska atgādina, ka Carnikavas novads atrodas pie Gaujas ietekas jūrā, kas vēsturiski ir bijis nozīmīgs upju kuģniecības ceļš un zvejas vieta. Gaujas upes vārds sastopams jau 13. gadsimta dokumentos. Pa Gauju kuģoja gan tirgotāji, gan sirotāji, vēlāk tā kļuva slavena kā lašu un nēģu zvejas vieta, un upi izmantoja arī koku pludināšanai. Tā kā piejūras zeme bija smilšaina, galvenais ienākumu avots iedzīvotājiem bija nozvejoto zivju tirgošana.

Lai tiktu pie zivīm, bija nepieciešamas laivas, un tās būvēja galvenokārt vietējie laivu meistari. Nav zināmu vēstures liecību, ka Carnikavā būtu būvēti buru kuģi, taču pagājušā gadsimta 70. un 80. gados šeit būvēja ļoti interesantas daudzkorpusu jahtas, to skaitā katamarānus, un viens no slavenākajiem XX gs. katamarāniem ir "Kaupo".

atamarānu "Kaupo" būvēja Valdis Grenenbergs-Grīnbergs pēc konstruktora Alda Eglāja projekta, kurš savu pirmo katamarānu bija uzbūvējis jau 1959. gadā un ar to ieguvis 2. vietu Vissavienības burāšanas meistarsacīkstēs. Katamarānu būve tika aizsākta Carnikavā un Garupē.

Kapteiņa V. Grenenberga-Grīnberga vadībā pirmo reizi Latvijas burāšanas vēsturē ar "Kaupo" tika veikts ceļojums apkārt pasaulei, kurš ilga trīs gadus četrus mēnešus un divdesmit vienu dienu. Leģendāro ceļojumu uzsāka 1999. gada 31. oktobrī. Komanda pirmajam pasaules apceļojumam bija izvēlējusies virzienu no austrumiem uz rietumiem. Šis maršruts pasaules apceļotāju vidū tiek uzskatīts par ļoti grūtu, jo Horna raga (Dienvidamerikas galējo dienvidu punkts) apņemšana, kas jau tā ir burātājiem sarežģīts uzdevums, ir jāveic pret valdošo vēja virzienu. Komanda ceļā sastapās ar neskaitāmām grūtībām un sarežģījumiem, tomēr tai izdevās sasniegt plānoto mērķi, un 2003. gadā katamarāns "Kaupo" atgriezās mājās.

2008. gadā katamarāns "Kaupo" kapteiņa Aleksandra Popova vadībā devās otrajā ceļojumā apkārt pasaulei, izvēloties pretējo virzienu – no rietumiem uz austrumiem. Diemžēl 2009. gada nogalē pilnībā pārtrūka sakari ar "Kaupo" un tā komandu, un vēl līdz šai dienai nav skaidru ziņu par tā likteni.

Jau vēstīts, ka kopš 2016. gada janvāra Carnikavā, gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, Carnikavas tautas namā "Ozolaine" tiek īstenots trīs gadu izstāžu cikls: Latvijas matērija (2016), Latvijas gars (2017) un Latvijas sapņi (2018). Triju gadu laikā novadniekiem un mūsu viesiem bijusi un vēl būs iespēja iepazīt un pieskarties Latvijā radītām materiālām un nemateriālām vērtībām, kā arī kopīgi iezīmēt nākotnes vīzijas un sapņus. Izstāde "Vēstures gars" jau ceturtais ir cikla "Latvijas gars" izceltais tēmu loks. 

Vairāk informācijas: www.kultura.carnikava.lv

31.07.2017

autors: Apriņķis.lv

***

Sigulda un Carnikava piedalās projektu atlasē par kultūras un dabas mantojuma objektu saglabāšanu

arhīvs

Kultūras ministrijas projektu atlasē par nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma objektu saglabāšanu un aizsardzību ir saņemti pieteikumi, kuru kopējais prasītais finansējums ir 43,8 miljoni eiro. Projektu ideju priekšatlases vērtēšanas komisija ir izveidojusi projektu iesniedzēju sarakstu.Projektu iesniedzēju sarakstā pirmajā atlases kārtā ir iekļautas sešas projektu idejas, kuru kopējais prasītais finansējums ir 28,9 miljoni eiro, bet pieejamais finansējums projektu īstenošanai ir 20,15 miljoni eiro, liecina Kultūras ministrijas informācija. Siguldas novada dome sadarbībā ar Valmieras, Cēsu, Amatas, Pārgaujas un Valkas pašvaldībām un vairākām Vidzemes evaņģēliski luteriskajām draudzēm iesniegusi projektu ar vēlmi saglabāt un attīstīt vairākus kultūrvēsturiskus objektus (Siguldas Jaunā pils, Cēsu viduslaiku pils, Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca, Āraišu ezerpils u.c.). Kopējais prasītais finansējums ir 8,4 miljonu eiro apmērā. 

Pirmajā kārtā projektu iesniegusi arī Kuldīgas novada dome sadarbībā ar Talsu un Alsungas novada domi (4,14 miljonu eiro apmērā), Daugavpils dome ar sadarbības partneriem (6,16 miljoni), Jelgavas pilsētas dome un tās sadarbības partneri (4,05), Alūksnes novada dome ar sadarbības partneriem (3,45) un Jēkabpils pilsētas dome kopā ar partneriem (2,66 miljoni eiro).

Vēl četras pašvaldības iesniegušas pieprasījumus atlases otrajai kārtai par 14,9 miljoniem eiro, bet pieejamais finansējums ir 14,06 miljoni eiro. Projektu iesniegusi Carnikavas novada dome kopā ar saviem sadarbības partneriem – Saulkrastu, Limbažu un Salacgrīvas pašvaldībām. Prasītais finansējums ir 2,5 miljonu eiro apmērā.

Projekts cita starpā paredz ekspozīcijas paplašināšanu un gida pakalpojumus Carnikavas novadpētniecības centrā, tematisku koncertu un pasākumu rīkošanu Carnikavas estrādē, novada kultūrvēsturiskos objektus saistoša vienota maršruta izveidi, līvu kultūrai veltītu sarīkojumu organizēšana Saulkrastu estrādē, festivāla "Jaunie kamermūziķi" rīkošanu Saulkrastos u.c.

Projektus otrajai kārtai iesniegusi arī Liepājas pilsētas dome, Jūrmalas pilsētas dome un Ventspils muzejs.

Idejas, kas iekļautas projektu iesniedzēju sarakstā, varēs pretendēt uz Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu nozīmīga kultūras un dabas mantojuma saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai, attīstot esošās funkcijas un piedāvājot jaunradītus pakalpojumus kultūras un dabas mantojuma objektos, nodrošinot investīciju ilgtspēju un ietekmi uz nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma objektu sociālekonomiskā potenciāla attīstību un integrāciju vietējās ekonomikas struktūrā.

Pēc projektu iesniedzēju saraksta apstiprināšanas Ministru kabinetā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra sāks specifiskā atbalsta ierobežotu projektu iesniegumu atlasi, aicinot projektu iesniedzēju sarakstā iekļautās pašvaldības vai pašvaldību iestādes iesniegt projektu iesniegumus.

30.11.2016 autors: Apriņķis.lv / BNS

=======================

Sloceniece: Kā Carnikava tika vaļā no parādiem

Saules pulksteņa atklāšana 2007. gadā: 

Elfa Sloceniece, mākslinieks Helmuts Āķis un Tautas nama ”Ozolaine” vadītāja Elita Terentjeva. 

Pērn nosvinēta 800gade, kopš Carnikavā pulcējās pirmie lībiešu ieceļotāji, savukārt 2. aprīlī apritēs 20 gadi Carnikavas pašvaldībai – jaunākajai Latvijā. 

Par godu abiem notikumiem uzņemta dokumentālā filma „Carnikavas etīdes" (režisors Askolds Saulītis). Visilgāk – 14 gadus (no 1995. – 2009. gadam) Carnikavas novada pašvaldības Domi vadīja Elfa Sloceniece. Apriņķis.lv sarunājās ar ilggadīgo Carnikavas saimnieci.

– Kāpēc izvēlējāties iesaistīties politikā Carnikavā?

– Tā nebija mana ideja vai vēlme. Toreiz, 1994. gadā, uz pašvaldību vēlēšanām, kuras pirmo reizi pēc atdalīšanās no Ādažu pašvaldības, notika arī Carnikavas pašvaldībā, tika izveidota no vietējām uzņēmējsabiedrībām "Darba devēju apvienība", kur katra deleģēja savus pārstāvjus kandidātu sarakstā. Es strādāju SIA „Transporta pakalpojumi" par galveno grāmatvedi un mans priekšnieks J. Štelcs palūdza aiziet uz šīs apvienības sapulci kā firmas pārstāvei. Es pat nezināju, kas tur notiks. Sapulces sākumā pie manis pienāca viena no sapulces dalībniecēm – Valda Caune un uzrunāja: „Tu arī gribi deputātos tikt?" Tad es sapratu, kur esmu nonākusi. Sākumā tas viss bija diezgan nenopietni, jo sevi kā deputāti nevarēju iedomāties. Sarakstā es biju viena no pēdējām, bet no visiem kandidātiem septiņos sarakstos man bija otrais lielākais balsu skaits. Domāju, ka pārsteigta biju ne tikai es. Tā nu 1994. gada 12. jūlijā mani ievēlēja par pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieci, bet 1995.gadā – par priekšsēdētāju.

– Kādi bija pirmie jauno deputātu pienākumi pašvaldībā?

– Tā kā pašvaldības darbība līdz tam bija saistīta ar dažādām likstām un varas maiņām, daudz bija jāsakārto vai jāievieš pilnīgi no jauna, sākās ielu un ceļu sakārtošana, pagasta centra labiekārtošana... Bija sakrājušies lieli parādi, tostarp arī iedzīvotāju parādi. Bija jādomā, kā strādāt, kā plānot, lai slogu mazinātu. Ļoti viegli pašvaldībai sākt darbu, ja kasē ir miljons, bet, ja ir tikai parādi un jādomā, kā nodrošināt iedzīvotājiem apkuri un citus komunālos pakalpojumus, tad ir citādāk. Piemēram, „Latvijas gāzei" vairākkārtīgi tika rakstītas vēstules ar lūgumu pagarināt maksājumu termiņus, tika sūtīti maksājumu grafiki, lai tikai pašvaldībai neatslēgtu gāzes padevi. Iedzīvotāji nespēja maksāt, pašvaldībai līdzekļu nebija. Tie bija grūti laiki, taču, saprātīgi plānojot un arī tērējot, pašvaldība ar gadiem ieguva stabilitāti, tika vāļā no parādiem un varēja sākt domāt par attīstību.

– Kādi bija pirmie uzdevumi, lai nepieviltu vēlētājus?

– Viens no pirmajiem lielajiem projektiem bija jauno konteineru tipa katlu māju projekts, tad attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijas projekts, „Sautiņu" ciemata ūdens apgādes projekts, paralēli asfaltējām un apgaismojām ielas, labiekārtojām Carnikavas centru, sākās pamatskolas ēkas 1. kārtas rekonstrukcijas projekts ar „Pasaules bankas" līdzfinansējumu. Gandarījums, ka pa šiem gadiem esam renovējuši izglītības iestādes un Tautas namu, parku un kapus. Kārtība bija vienkārša – vienā gadā taisījām projektus, nākamajā – tos realizējam. Ceru, ka tagad pašvaldība pabeigs savulaik iesākto Lilastes pludmales labiekārtošanas projektu ar ES līdzfinansējumu.

– Vai tolaik visi projekti bija jāveic par nodokļu maksātāju naudu?

– Jā, toreiz vēl Eiropas naudu bija sarežģīti iegūt, arī dalīšanas princips bija cits, turklāt Rīgas rajona pašvaldības tika uzskatītas par bagātām, kurām palīdzēt nevajag. Izņēmums bija skolas ēkas siltināšanas 1. kārta, kur mūsu pašvaldība saņēma „Pasaules bankas" līdzfinansējumu, kā arī vairāki mazi projekti saistībā ar dabas parku „Piejūra".

– Kā tolaik cīnījāties ar plūdiem Carnikavā? Redzams, ka plūdu problēma ir aktuāla joprojām.

– Protams, plūdu draudi pastāvējuši gandrīz katru gadu. Centāmies dambi uzturēt – vedām šķembas, blietējām, stiprinājām. Cik varējām atļauties, tik darījām, bet pilnībā atjaunot vai uzbūvēt no jauna ar saviem līdzekļiem nespējām. Savulaik mēs ar izpilddirektoru A. Plota kungu braucām uz Zemkopības ministriju un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, lai aicinātu atbildīgās amatpersonas piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu plūdu risku mazināšanai. Gandarījums, ka tikām sadzirdēti.

– Šobrīd pašvaldība cenšas risināt problēmu ar sētām, kas uzceltas uz dambja. Iedzīvotāji ir neapmierināti.

– Jā, tas ir sarežģīts jautājums, jo daļa iedzīvotāju sētas uz dambja uzcēluši jau krietni sen. Novēlu pašvaldībai veiksmi, lai šo problēmu atrisinātu, jo, sētas nenojaucot, dambi rekonstruēt nav iespējams.

– Par kuru paveikto darbu, priekšsēdētājas amatā esot, visvairāk jūtat gandarījumu?– Parka un kapu labiekārtošana, ūdenssaimniecības sakārtošanas projekts Carnikavā, arī izglītības iestāžu ēku un tautas nama renovācija. Mēs neieguldījām naudu sīkos projektiņos, bet darījām lietas, kas ir paliekošas nākamajām paaudzēm. Ja kaut ko iesākām, pabeidzām, pirms ķērāmies pie nākamajiem projektiem. Tā strādāja tā laika pašvaldība, par ko es saviem bijušajiem kolēģiem gribu pateikt vēlreiz paldies. Vai mums izdevās, to lai spriež iedzīvotāji.

FAKTI PAR CARNIKAVAS PAŠVALDĪBULīdz 90. gadu sākumam Carnikavas teritorija bija Ādažu pagasta sastāvdaļa. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā, Ādažu pagasta deputāti carnikavieši sāka lolot ideju par Carnikavu kā patstāvīgu pašvaldību.

Viens no atdalīšanās procesa vadītājiem, carnikavietis Miķelis Ankipovs, uzskata, ka carnikavieši par neatkarību no Ādažu pagasta var pateikties toreizējā Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova principialitātei, kurš atbalstīja atdalīšanās ideju un rūpējās, lai citas ieinteresētās puses neliktu šķēršļus.

1992. gada 2. aprīlī ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija dekrētu "Par administratīvo teritoriju robežu grozīšanu" Carnikava kļuva par patstāvīgu pašvaldību ar administratīvo centru Carnikavas ciemā un teritoriju – no Kalngales līdz Lilastei – ar 18 kilometrus garu piekrasti un dabas parku „Piejūra", kas aizņem 20% pašvaldības teritorijas.

Tā paša gada 7. aprīlī sasaukta pirmā Carnikavas pagasta Padomes sēde ar 16 deputātiem. Par pirmo priekšsēdētāju deputāti ievēlēja Dzintru Heidenbergu. Jaunizveidotā pagasta pirmais deputātu sasaukums darbojās no līdz 1994. gadam.

1994. gadā otrajā Carnikavas pagasta padomes sasaukumā ievēlēja deviņus deputātus, par priekšsēdētāju – Guntaru Zakaru. 

Pēc gada G. Zakars atteicās no priekšsēdētāja amata un par priekšsēdētāju ievēlēja Elfu Slocenieci, kas pašvaldības darbu vadīja līdz pat 2009. gadam.

2006. gada 21. martā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 209 Rīgas rajona Carnikavas pagasta administratīvā teritorija, nemainot teritorijas robežas, tiek pārveidota par Carnikavas novadu.

Kopš 2009. gada Carnikavas novada Domē lēmumus pieņem 15 deputāti.

Aizvadītajos gados pašvaldība ir strauji attīstījusies – pabeigts Carnikavas ūdenssaimniecības attīstības projekts un uzsākts Kalngales ciema ūdenssaimniecības attīstības projekts, uzsākta piebūves būvniecība pirmsskolas izglītības iestādei, kas jau 2012. gada rudenī uzņems mazos carnikaviešus, izveidota Pašvaldības policija, atgūts stadions, uzsākta baznīcas restaurācija, izveidots svētku laukums ar Vilņa Titāna veidoto skulptūru „Atceroties", valsts piešķīrusi finansējumu aizsargdambju rekonstrukcijai, uzsākts nozīmīgs projekts velotūrisma attīstībai, Carnikavas centrā iegādāts īpašums mūzikas un mākslas skolas vajadzībām, noslēgusies gājēju un velobraucēju tilta pār Gauju projektēšana un uzsākta finansējuma piesaistīšana, kā arī sākta sociālo pakalpojumu centra izveidošana Kalngales ciemā.

20 gadu laikā Carnikavas pašvaldību vadījuši pieci priekšsēdētāji: Dzintra Heidenberga, Aleksandrs Gržibovskis, Guntars Zakars, Elfa Sloceniece, Daiga Jurēvica.

24.03.2012 

autore: Sollija Lipore 

======================

Sporta būve Carnikavas centrā

Tilts pār Gauju ( Rīga - Saulkrasti )

Tērauda-dzelzsbetona konstrukcijas nepārtrauktas sistēmas siju tilts pār Gauju pie Carnikavas autoceļa Rīga-Ainaži 12.6 km.Tilta garums 213.4 metri. Uzbūvēts 1953.gadā. Rekonstruēts 2000.gadā. Darbus veica a/s Latvijas tilti būvnieki 

2006. gadā pagastu reorganizējot, tas kļuva par Carnikavas novadu, kas Vidzemes piekrastes tuvumā stiepjas no Kalngales līdz Lilastei. Carnikavieši ir lepni, ka dzīvo vienīgajā vietā Latvijā, kur Gauja ietek jūrā.

  

Tā kā Carnikavas novads no galvaspilsētas atrodas vien 25 kilometru attālumā, daudzi šajā Rīgas pievārtē brauc baudīt dabas skaistumu un īpašo jūras tuvumu. Savukārt pašvaldība kopā ar iedzīvotājiem rūpējas, lai tas būtu zaļš, aktīvs un dabai draudzīgs novads, kas ikvienam piedāvā veselīgas atpūtas iespējas.

===