Mana dzīve / Emīlija Podziņa <>

Emīlija Podziņa (dz.Ozoliņa 1909.gada 21.jūnijā Ādažu pagasta Baltezerā Dreimaņu mājās)

Mana dzīve

No Emīlijas Jāzepa m. Podziņas (dzim. Ozoliņas ) atmiņām:

Esmu dzimusi 1909.gada 21. jūnijā Ādažu pagasta Baltezerā, Dreimaņu mājās. „Dreimaņi” piederēja mana tēva tēvam. Jau vairākās paaudzēs viņi bija zvejnieki. Ozoliņi skaitījās gan saimnieki, taču neko turīgi nebija. Tēvam vēl bija 3 vai 4 brāļi. Mans tēvs, vārdā Jāzeps Ozoliņš gāja zvejā kopā ar brāļiem, taču pašam savas spailes nav bijušas. Zvejojuši turpat Baltezerā.

Jaunākais no tēva brāļiem bija Augusts Ozoliņš. Kā jaunāko vecāki viņu sūtīja mācīties uz jūrskolu. Tepat pie Rīgas, Mīlgrāvī. Pēc jūrskolas beigšanas Augusts brauca uz kuģiem, bija stūrmanis, vēlāk kapteinis. Tad strādājis Jūrniecības departamentā. Augusts Ozoliņš labi zināja angļu valodu. Darbodamies zvejniecības departamentā, daudz strādājis mājās, tulkojis. Pāris gadus es nodzīvoju pie tēvoča. Viņam ar sievu bija trīsistabu dzīvoklis. Tajās reizēs, kad tēvocis strādāja mājās, mums bija jābūt ļoti klusām. Ja reizēm aizmirsāmies, iesmējāmies vai sākām skaļāk runāt – tūlīt sekoja aizrādījums. No Zvejniecības departamenta Augusts Ozoliņš aizgāja strādāt uz jūrskolu par direktoru. Jūrskola atradās Rīgā, Pārdaugavā. Kad viņš nomira no plaušu karsoņa, visi viņa jūrskolas audzēkņi nāca viņu izvadīt. Audzēkņi un pasniedzēji nesa zārku no mājas līdz Mārtiņa kapsētai, kur viņš apbedīts.

Ģimenē mēs bijām pavisam pieci bērni. Bez manis vēl divas māsas un divi brāļi. Es kā vecākā bērnībā kādus 2 vai 3 gadus nodzīvoju pie vecāsmātes. Viņa bija par saimnieci Rembeķī. Nezinu gan, kas tā bija – muiža vai pusmuiža, kas tur saimniekoja, arī nezinu, toreiz man bija tikai 5-6 gadi. Tik vien atceros, ka tur bija viena sieviete, īpašniece vai, ko visi dēvēja par freileni. Mana vecmāte tur bija par saimnieci, kas gatavoja ēst. Turpat Rembeķī dzīvoja arī mātesmāsa, vārdā Ernestīne. Viņa bija izmācījusies par šuvēju. Ernestīne šuva kleitas sievām Rembeķī un apkārtējo māju saimniecēm. Kamēr dzīvoju pie vecāsmātes, arī es tiku tērpta uz to labāko. Viņa pašuva man arī iesvētāmo kleitu.

Rembeķī bija liela, laba saimniecība. Atceros, tur bija liela, pamatīga kūts, tajā varēja būt ap 20 govīm. Mežmalā bija liela cūkkūts. Liekas, ka turpat bija arī pienotava, kur pārstrādāja pašu pienu, bet to nu labi neatceros. Un vēl freilenei bija daudz skaistu zirgu. Vienmēr atceros viņu vai nu jāšus uz zirga vai ejam ādas biksēs ar jājampātagu. Kas bija tā freilene, nezinu. Laikam jau vācu šnites, bet labi runāja latviski. Rembeķī bieži sabrauca viesi, visādi smalki kungi. Telpas jau tur bija ļoti greznas, lielām zālēm.

Vēl pie Rembeķa bija alus brūzis, vējdzirnavas. Kad Rembeķis tika nopostīts, nezinu, jo dzīves gaitas mani tur atveda trīsdesmitajos gados. Kad tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, viņš tāpat kā citi šīs puses jaunsaimnieki brauca pēc ķieģeļiem uz sagrauto brūzi.

Turpat Rembeķī dzīvojot un strādājot, mana mātesmāsa Ernestīne Ķīsis sadraudzējās un apprecējās ar kalpa puisi Kārli Spāri. Kārlim Rīgā kādā fabrikā strādāja radinieks, un Ernestīne ar vīru pārcēlās uz Rīgu, kur viņš sāka strādāt tai fabrikā. Bet sākās pirmais pasaules karš, un fabriku ar strādniekiem evakuēja uz Igauniju. Aizbrauca arī Kārļonkulis ar Ernestīni. Latvijā pa to laiku sāka vākt kopā vīrus latviešu strēlnieku pulkos. Tur iestājās arī Kārļa brālis Voldemārs Spāre. Vai nu brālis bija aicinājis, vai atsaucoties vispārīgam aicinājumam, bet drīz vien Kārlis ar Ernestīni atgriezās Rīgā, vezdami līdzi Igaunijā piedzimušo meitu Mildiņu. Mūsu ģimene ļoti priecājās, kad viņi atgriezās no tāluma. Kārļonkulis, atceros, atveda mums tādus smalkus rasēšanas piederumus no Igaunijas. Kārlis Spāre jau vienmēr bija ļoti labsirdīgs. Mēs ar vecāko brāli Arvīdu kādu laiku dzīvojām pie viņiem Juglā, gājām tur Juglā arī skolā.

Tā nu Kārļonkulis aizgāja strēlniekos. Neko daudz nedabūja karot, drīz vien nonāca Tīreļpurvā, ar brāli piedalījās Ziemassvētku kaujās. Voldemārs Spāre krita, apglabāts Brāļu kapos, pa kreisi no Mūžīgās uguns, kāds 3. vai 4. kaps. Plāksnīte arī uzstādīta. Kārlis Spāre Tīreļpurvā tika ievainots. Nonāca hospitālī, bet tur ātri nomira no ievainojumiem. Zinu tikai, ka pienāca ziņa un tur tika vaicāts, kā piederīgie vēlētos: apglabāt paši vai var glabāt kopā ar citiem kritušajiem. Ernestīne gribēja, lai glabā Ādažu kapos Baltezerā. Bet pati neko nevarēja darīt, jo bija smagi slima. Viņas vēlēšanos izpildījām. Mans tēvs dabūja zirgu un brauca pakaļ Kārļomkulim. Atceros, tas bija 9.janvārī. Spāres dzīvoja Juglā, šosejas malā. Tante gulēja lielā drudzī, visa drebēja. Tēvs, braucot pa šoseju, pieturēja pie viņu mājas, tad devās uz Ādažiem. Mana māte bija ielikusi sēru ziņu avīzē. Vēl šodien atceros to dzejoli, kas tur bija nodrukāts:

Nedz mīļas rokas,

Nedz mīļas sirdis

Tev nāves stundā neapkampa.

Tu vientuļš dzīves gaitas beidzi.

Vai liktens to bij’  lēmis Tev?

Ernestīne ļoti raudāja, lasot šo dzejoli, jo tas bija tieši kā par Kārli rakstīts. Nekur to dzejoli vairāk neesmu redzējusi.

Emīlija Podziņa un Radions Podziņš

Pirmajā pasaules karā dabūja karot arī mans tēvs Jāzeps Ozoliņš. Viņš karoja arī krievu-japāņu karā, tad I pasaules karā. Jau kara beigās viņš tika ievainots, kontuzēts. Trīs mēnešus nogulēja hospitālī Arhangeļskā. Pēc kara tēvs atgriezās mājās. Tad sāka dalīt zemi. Un tēvam arī kā kara dalībniekam, kā ievainotajam tika piešķirta jaunsaimniecība Ādažu pagastā. Ēku tur vēl nebija, pašiem bija jābūvējas. Tai laikā tēvabrālis Augusts Ozoliņš jau bija kapteinis. Tad nu abi mani brāļi Indriķis un Arvīds devās pie tēvoča un arī brauca jūrā, lai pelnītu mājas būvei naudu. Tikmēr mēs pārējie cirtām, izvedām kokus. Naudas, par ko algot strādniekus, nebija. Tāpēc visu veicām paši. Tēvs tik vienmēr skubināja: „Sarauj, sarauj vēl mazliet!”

Kokus saimniecības celtniecībai cirtām viņā Dūņezera malā. Tad tie bija jāved uz gateri Carnikavā. 

Kamēr būvējāmies, dzīvojām Ādažu muižā, pienotavā, turpat kur Krēsliņi. Ar Krēsliņu Mārtiņu, kas bija pirmais kolhoza „Ādaži” priekšsēdētājs, gājām Ādažos skolā vienā klasē. Jau skolas gados Mārtiņš bija gudrs, apķērīgs puika, labs rēķinātājs. Man gan tie rēķini lāga negāja. Tad vienmēr gāju Mārtiņam prasīt, viņš izpalīdzēja.

Te Ādažos arī iepazinos ar Radionu Podziņu, savu nākošo vīru. Vēl puisis būdams, viņš beidza šofera kursus, ieguva autovadītāja tiesības. 

Pats sakrāja naudu, nopirka kravas mašīnu un brauca peļņā. Un tā vienmēr viņš tik krāja naudu, lai nopirktu kādu mašīnu.  Vienmēr jau kaut kas notika, bija jāgādā mašīnas, jo ar to varēja nopelnīt ģimenei iztiku. Kad nodibinājās padomju vara, mums mašīnu nacionalizēja. Nopirkām zirgu. Kad vācieši kara beigās atkāpās, noņēma to zirgu. Tad nu pēc kara te, Ādažu muižā, bija MTS. Vīrs sāka tur strādāt, pulka naudas nopelnīja.

Mēs apprecējāmies, kad man bija 26 gadi. Sākumā dzīvojām pie vīramātes „Salniekos”, tad paši sākām meklēt, kur dabūt  zemi. Aizgājām uz Rembeķi. Māte pūrā iedeva govi. Dzīvojām ugunsdzēsēju mājā. 1940.gadā, kad nodibinājās padomju vara, mums iedeva zemi. Ienāca vācieši – zemi atkal noņēma. Un tad, kad vāciešus padzina, atkal nāca padomju vara un deva zemi. Piedāvāja vai nu Rembeķī, vai te, „Kārklos”. Nolēmām nākt šurp. Mums bija pusmāja, otra puse – Krēsliņai Mirdzai.

Ļoti labi atceros to dienu 1948. gada vasarā, kad te, pie mājas, pie „Kārkliem” pļāvām kviešus: skatāmies, pa ceļu nāk trīs cilvēki – Dzenītis, Pampe un mūsu partordze ( uzvārdu gan neatceros ). Pienāca pie mums, sāka runāt. Saka – jāsāk jauna dzīve, jādibina Ādažos kolhozs. Aicināja mūs uz sapulci.

Pirmajā sapulcē norunājām – dibināsim kolhozu. Kad apriņķa vadība bija devusi savu piekrišanu, sanācām ottreiz. Tad jau bija daudz vairāk ļaužu. Nu ievēlējām amatos, rakstīja protokolu. Spriedām, cik lopu, cik barības katrs dos. Rīgas apriņķa avīzītē bija arī raksts ielikts, saucās „Jauns kolhozs”, un klāt bilde, kur redzami jaunie kolhoznieki un valde. 

Visi jau kolhozā uzreiz nestājās. Citi iestājās vēlāk, citus izsūtīja. Atceros, tepat kaimiņos , „Baldonos”, dzīvoja viens zvejnieks, kas strādāja Carnikavā. Nebija jau nekāds bagātais. Tik mūsu kolhozā nestājās – tas jau nebija  viņa darbs. Ko nu viņš, zvejnieks , pie zemes  vai lopu darbiem. Bet viņu izsūtīja. Kāpēc – to nu īsti nezinu.

Tūlīt pēc kolhoza izveidošanas „Kārklos” turēja kolhoza zirgus. Pavisam te stāvēja 42 zirgi, no tiem viens stalts, brašs ērzelis. Un jau pirmajā gadā te piedzima viens kumeļš. Vēlāk jau kumeļu nāca aizvien vairāk. „Kārklos” zirgi stāvēja 6-7 gadus. Bet pirmajā gadā  bija ļoti grūti ar barību. Tad nu sestdienās ar vīru braucām uz ezeriņu pie „Rijkuļiem” un pļāvām ezera zāli. Tā tad nu iztikām. Kad jau zirgu fermu te  likvidēja, atstāja vēl dažus kumeļus – nebraucamus un iebraucamos. Ar tiem nu tad nodarbojās vīrs un dēli. Iebrauca un aizveda uz Muižu. 

Vīrs vēl strādāja MTS-ā. Es jau teicu, ka tur pulka naudu saņēma. Pa to atkal varējām ko nopirkt zirgiem barībai. Es arī pati aru piemājas lauciņu, audzēju kāļus, bietes u.c. saknes zirgiem barībai. Mums pašiem bija tāds arkls, ko varēja jūgt ar 2 zirgiem. Tā nu sastrādāju barību, līdz pamazām viss uzlabojās.

Kad visus zirgus pārvietoja prom, līdz Eimuru fermas uzcelšanai te atveda un es kopu 12 grūsnas teles. Un atkal bija grūtības ar barības sagādi, jo nebijām sagatavojušies te turēt tik daudz lopu. Bērni nu tās ganīja te pa krūmiem, mežmalu. Mēs ar vīru izpļāvām katru meža ielociņu.

Un kad nu Eimuru ferma bija gatava un gotiņas aizveda, es sāku strādāt „Birzniekos” dārzniecībā.

Runājot par pirmajiem kolhoza pastāvēšanas gadiem, jāteic, ka saimniecībā valdīja liela sirsnība, draudzība. Un, ja klājās grūti, viens otram palīdzējām. Reiz, kad vēl kolhozniekiem bija ziemā jābrauc cirst meži, mūsējos nosūtīja uz Ķeipeni. Mans vīrs tur smagi saslima. Atrakstīja, lai braucot pakaļ. Mašīnas kolhozam vēl nebija. Sarunāju ar kādu paziņu Rīgā, bet tur jāmaksā nauda. Un tieši tobrīd  naudas nebija. Arī priekšsēdētājs Mārtiņš Krēsliņš slims. Un kolhoza kase tukša ... Gadījās satikt Martu Beiteri, izstāstīju, kas par bēdām. Viņa tūlīt iedeva naudu no saviem ietaupījumiem. Un tā vienmēr kolhoznieki viens otram palīdzējuši, kur un kā vien varēdami.

Es jau stāstīju, ka man bija divi brāļi un divas māsas. Dzimta jau liela, jo radi tāpat bija mātei un tēvam. Tik nu mēs divas ar māsu Elzu esam palikušas, viņa dzīvo Ādažu ciema „Smilgās”. Otra māsa mirusi tālumā. Bet abi brāļi gāja bojā kara pirmajās dienās. Jaunākais Indriķis, kā sākt braukt jūrā, tā arī pieķērās  tai lietai. Beidza Liepājas jūrskolu, brauca uz kuģiem. 1940.-1941. gadā viņš  līdzdarbojās padomju varai, bija milicis Skultē. Precējies bija, dēls auga. Pirmajās kara dienās viņš bija te, Ādažos. Gatavojās braukt pie ģimenes uz Skulti. Nepaguva ... Atnāca tepat vietējie, ādažnieki, saņēma ciet un aizveda. Tik vēlāk dabūjām zināt, ka aizvests uz Rīgu un tur nomaitāts. Bet neko vairāk arī nezinām. Sieva ar dēlu aizbrauca prom. Dēls tagad ir kuģa kapteinis Amerikā. Arī otrs mans brālis Arvīds bija milicis, tikai Ropažos. Karam sākoties, sieva mudināja, ka viņam jābrauc prom, nedrīkst palikt. Arvīds palika ... Tā arī viņu kara sākumā nomaitāja. Palika sieva un trīs bērni. Palika, izdzīvoja un tagad saime kuplo tālāk. Pagājušā vasarā nosvinējām „Kārklos” Arvīda mazmeitai kāzas. 

Jā, 1989. gada vasara gan bija raiba!  Jūnijā nosvinējām manu 80. dzimšanas dienu. Un tad vasaras laikā vēl trīs kāzas te nogavilējām! Šito jautrību, kas te valdīja! Tā jau ir parasts, kā tik kādi svētki vai saiešanas, tā visi radi saka: „Tik uz „Kārkliem”! Nekur citur neiet tik labi un lustīgi kā „Kārklos”!” Lai nu tā būtu vienmēr!

Atmiņas pierakstītas Ādažu ciema „Kārklos” 1983, 1988, 1990 gadā.

Z.Dzintare. ( „Ādažu ritmi” 1990.gada janvāra, februāra, marta Nr. )

===