pirmdiena, 2019. gada 25. novembris

Edgars Vinters ( 22.09.1919 – 29.04.2014 ) - gleznotājs #

Pie Baltezera / 1948.g.

Rīgas rajons krāsu paletē

Gleznotājs Edgars Vinters dzīvo Rīgā, bet viņa labākā darbnīca ir daba un visbiežāk Rīgas rajons, kas kā gredzens ieskauj republikas galvaspilsētu. E.Vinters ir ainavists, tāpēc viņu jo bieži var sastapt Ulbrokas apkaimē Brekšu upītes krastos vai arī gleznojot mežus un paugurus ap Stopiņiem. Mākslinieks ir daudz atainojis Gauju un tās senleju Ādažu apkaimē, īpaši ziemā, kad uz gaiša dzirkstoša sniega palaga asi iezīmējas brūnganpelēkie koku stumbri un zarotne. Ādažu astoņgadīgajā skolā viņš vairākkārt ir sarīkojis savu darbu skates. Gleznotājam patīk Gaujas krastu varenība Siguldas apkaimē rudeņos, kad lapu zelts vieš dabā brīnumainu krāsainību. Arī Siguldā, Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā viņam bija plaša darbu izstāde un tikšanās ar zinātniekiem. Daudz rosinoša E. Vinteram ir pavērusi Rīgas tuvākā apkaime. Viņš ir gleznojis marta sniegu Ropažu ciema pakalnos, ar gleznotāja kasti plecos ir izstaigāti Lielās Juglas krasti. Bajāru apkaimē dziļās gravas un krāčainā Juglas straume atmiņā izsauc Pērses ūdenskritumu pie Kokneses. Mazas Juglas krasti pavēruši māksliniekam kustošā sniega, briestošo pumpuru skaistumu. E. Vinters pieder pie tiem māksliniekiem, kas nemeklē īpaši skaistus momentus, bet katrā dzimtās zemes kvadrātpēdā tiecas saskatīt un atklāt nozīmīgas estētiskās vērtības, lai Dzimtenes tēls katra skatītāja apziņā iezīmētos emocionāli daudzkrāsains un spilgts. Māksliniekam ainavu gleznošana nav ierakšanās dabas idilē, aiziešana no sociāli nozīmīgas problemātikas. E. Vinters tiecas dzimtās zemes sejā nolasīt tos vaibstus, ko tur ierakstījis mūsu vērienīgais industrializācijas laikmets. Tāpēc nebrīnīsimies, gleznotāju satiekot pie Sauriešu celtniecības materiālu kombināta, Doles salā vai Daugavas krastos pašā galvaspilsētas pievārtē, kur top Rīgas HES. Cilvēka prāts un rokas te ainavai liek mainīties ik dienu, ik mēnesi. Daudzas E. Vintera gleznas ir kļuvušas par sava veida, krāsās formulētu mūsu laikmeta hroniku. E.Vintera ainavas nav tikai optiski nozīmīgā fiksējums dabā. Dzimtenes ainava mākslinieka traktējumā pāraug par kultūras dzīves, tautas revolucionāro cīņu. tās varonīgā darba emocionāli kāpinātu apliecinājumu. Gleznotājs atgādina, ka dzimtā zeme jāskata arī gara acīm, jātver ar sirdi un prātu. Tāpēc nav nejaušība, ka E. Vinters ir izstaigājis un gleznojis partizānu kustības tēva, Padomju Savienības Varoņa Otomāra Oškalna dzīves un darbības vietas. Mākslinieks vairākkārt ir atainojis Kākciema skolu, kur no 1927. gada līdz 1934. gadam O. Oškalns strādāja par skolotāju. Himniskos ritmos gūst atspoguļojumu latviešu tautas likteņupe Daugava, tās klinšainie krasti un varenā straume. E. Vinters tai veltījis daudzus desmitus audeklu. Rīgas rajona robežās Daugavu viņš gleznojis gan Ķekavas un Saulkalnes, gan arī Daugmales pilskalna un Nāves salas tuvumā, cenzdamies pamodināt tēlainas asociācijas par tautas brīvības cīņām pret iebrucējiem. Šie darbi ir savā laikā izstādīti kolhozā «Sarkanais strēlnieks» un ZA Bioloģijas institūtā Salaspilī. Daudzas E. Vintera gleznas radušas ceļu uz kolhoznieku mājām un strādnieku dzīvokļiem. Dzimtā zeme sniedz E. Vintera glezniecībai ne tikai idejisko saturu un emocionālās ekspresijas pamatlīnijas, bet palīdz rast arī saturam atbilstošu reālistisku māksliniecisko formu. Reālisms nav māksliniekam ārīga maniere, bet kā jaunrades metode dziļi sakņojas viņa pasaules uzskatā, estētiskajā pārliecībā, visā gleznotāja radošajā personībā. Tāpēc E. Vintera glezniecība ir tik tuva un saprotama skatītāju masām. 

mākslas zinātnieks J. Pujāts 
* Darba Balss / 13.05.1975
 * Cīrulītis / 01.06.1938

Baltezera apkārtne ir skaista. 

Edgars Vinters 

Baltezera vārdu būs dzirdējis katrs, bet ka vasarā tur tūristi var rast daudz skaista, to zinās maz. Baltezera tuvā atrašanās vieta pie Rīgas, dod katram iespēju tur nokļūt. Tur daudz skaistu dabas skatu, kādu varbūt  nebūs pat tādās vietās, kur tūristi brauc diezgan bieži.
Skaisti skati atveras pie kanāla, kas savieno Lielo Baltezeru ar Mazo Baltezeru. Turpat stāv Ādažu baznīca. Lejā pie baznīcas guļ L. Baltezers ar savām krāšņajām salām, ko Mežu departaments ņēmis apsardzībā, kā sargājamus dabas pieminekļus. Netālu no Baltezera stacijas, dzelzceļa malā guļ Sudrabezer, uz kura krāšņa saliņa.
Ejot no Baltezera stacijas, pāri Vidzemes šosejai, pa taku mežā var nonākt pie skaista mežezera — Langstiņezera, kas radies mākslīgi aizsprostojot Langstiņupi. Gar ezermalu saceltas daudzas vasarnīcas. Vasarnieki te klusumā, pie ūdens var labi atpūsties un pavadīt vasaru. 

  * Cīrulītis / 01.06.1938

* Darba Balss / 13.05.1975


 * Skolu dzīve / 01.05.1936

* Mazpulks / Darba prieks / 15.08.1938


Mazā Jugla / 1963

Edgara Vintera dzīvesgājums

Edgars Vinters ir vienīgais bērns daiļkrāsotāja Hermaņa Vintera (1874-1939) un viņa sievas Annas, dzim. Kalniņas, (1879-1953) ģimenē. Desmit gadu vecumā viņš iepazinās ar populāro pasteļgleznotāju Voldemāru Irbi, kurš zēnā saskatīja talantu un ierādīja viņam pamatus pasteļglezniecībā, iemācīja saskatīt skaistumu dabā šķietami nebūtiskajā.
Gauja pie Carnikavas
1935. gadā bērnu un jaunatnes žurnāli sāka publicēt Vintera nelielos rakstiņus, kurus viņš pats ilustrēja ar spalvas zīmējumiem un lingrebumiem. No honorāriem tika maksāta skolas nauda komercskolā, kurā viņš mācījās līdz 1940. gadam. Iepazīstoties ar gleznotāju Hugo Kārli Grotusu 1937. gadā, Vinters mainīja savu gleznošanas stilu. Grotuss viņam ieteica atteikties no „tumšās fāzes“, kas bija izveidojusies Irbes ietekmē, un izmantot gaišākas krāsas, kas ienestu svaigumu un krāsainību gleznās.
Kuzņecova porcelāna fabrika viņam uzticēja apgleznot vairākus porcelāna šķīvjus, kas bija paredzēti dāvināšanai prezidentam Kārlim Ulmanim. Pēc komercskolas pabeigšanas 1940. gadā Vinters iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1944. gadam pie profesoriem Jāņa Kugas, Leo Svempa, Jāņa Cielavas, Valdemāra Tones, Jāņa Annusa, Kārļa Miesnieka un Vilhelma Purvīša. Vācu okupācijas laikā Vinters publicēja savus zīmējumus un akvareļus arī vācu žurnālos. 
1944. gadā Vinteram bija jāpārtrauc studijas, jo viņu iesauca Latviešu leģionā un nosūtīja darbos uz Toruņu. 1945. gadā Vinters nokļuva krievu gūstā un nonāca kādā gūstekņu nometnē pie Maskavas. Krievu virsnieki saskatīja viņa talantu un deva iespēju izveidot orķestri un iekārtot sev darbnīcu gleznošanai. Šajā laikā tapa daudz zīmējumu un gleznu, kurus Vinters tikai 2012. gadā pirmo reizi parādīja kādam viņa mākslas cienītājam, kurš bija jau rakstījis par gleznotāja dzīvi un daiļradi un kurš jau tajā pašā gadā publicēja tos grāmatā. 1947. gadā Vinters atgriezās Rīgā un sāka strādāt skolā, kur mācīja tēlotājmākslu un rasēšanu. Paralēli darbam skolā viņš pats mācījās Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un 1949. gadā ieguva tur skolotāja darbam nepieciešamo pedagoģisko kvalifikāciju.
Mazā Jugla vasarā
Vinters glezno priekšmetiski, pārsvarā plenērā. Bērnībā un jaunībā viņš zīmēja ar zīmuli un tušas spalvu, tad kādu laiku sekoja linogrebumi un pasteļi līdz viņš nonāca pie darba ar eļļas krāsām. Ik pa laikam Vintera daiļradē parādījās akvareļi, un septiņdesmitajos gados kas īpašs – monotipijas. Gleznojot savas mīļās Latvijas ainavas visos gadalaikos, ziedus un pilsētas skatus, Vinters galvenokārt izmanto eļļas krāsas. 


Padomju varas gados viņa darbu izstādes tika organizētas Rīgā un citās Latvijas PSR pilsētās. Kad Latvija 1991. gadā atguva brīvību, Vintera daiļradei tika pievērsta arvien lielāka uzmanība un tā guva atzinību. Vintera darbu
personālizstādes notika regulāri ne tikai Latvijā, bet sākot ar 1993. gadu arī Anglijā un ASV un kopš 2006. gada Vācijā. Viņa darbi arvien vairāk tiek piedāvāti pārdošanā mākslas galerijās visā pasaulē.
Kad 2013. gada 2. aprilī valsts vizītē Latvijā viesojās Turcijas prezidents Abdullahs Gils, Latvijas prezidends Andris Bērziņš pasniedza Gila laulātajam pārim kā dāvanu Edgara Vintera gleznu.
Gaujas krauja / 1989.g.

1951. gadā Vinters apprecēja savu kolēģi skolotāju Helmu Krauzi. 1958. gadā viņiem piedzima dēls Ilmārs. 2014. gada 2. maijā Vinteru apbedīja blakus viņa mātei Rīgas 1. Meža kapos. 
Mazā Jugla agrā pavasarī / 1990.g.

2009. gada 16. novembrī prezidents Valdis Zatlers pasniedza Edgaram Vinteram Triju Zvaigžņu ordeni.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru