 |
| Plakāta fragments |
Izdevniecība "Latvijas
Mediji" laidusi klajā Visvalža Voina un biedrības “Kalngalieši” vēstījumu
par kopsakarībām viena ciemata dzīvē “Kalngale. Piejūras vējos.”
Kalngale, tāpat kā citi mazi
ciemati, iemieso īstu latvieša garu.
“Mēs, kangalieši, neesam lieli, bet mums ir bagāta vēsture, stiprs gars un
gaišas sirdis,” viņi saka.
Kur sajust Kalngales sirdspukstu? To var just
ļaužu kopībā, kas kā svētki vieno dažādas paaudzes, tuvākus un tālākus.
Notikumos, likteņos un darbā.
Kur slēpjas Kalngales dvēsele? Tā mīt katrā cilvēkā, kas šo vietu ir ievērojis,
sajutis tās vareno priežu mežu spēku, sadzirdējis jūras maigo viļņu dziesmu un
redzējis dabas brīvo garu kā vasarā, tā ziemā. Kalngale ir kā pavasara pumpurs,
kas tikko sācis plaukt, un kalngalieši ir tie, kas šo krāšņumu sarūpē un sargā,
lai Kalngale augtu un ziedētu vēl ilgi.
Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa veltījusi atzinīgus vārdus Kalngalei: “Man
spēku dod jūra. Kalngale man ir ļoti tuva, tur man mīļš ir katrs cilvēks, katrs
koks. Man ļoti sāp, ka es šobrīd vairs neesmu un droši vien vairs nekad arī
nebūšu Kalngalē. Es ar lielu pateicību izturos pret cilvēkiem, ar kuriem esmu
tur tikusies. Kalngale ir liels un svarīgs posms manā dzīvē. Tā ir sāpīga
daļiņa, kas šobrīd ir atgriezta no manis. Ja kāds mani tur vēl atceras, es būtu
ļoti priecīga, jo es katru dienu domāju par Kalngali.”
Kalngale laikmetu griežos no latviešu apdzīvotas vietas – jūras zvejnieku ciema
– kļuvusi par bagātā Carnikavas novada un lielpilsētas daudztautību iedzīvotāju
atpūtas un brīvā laika pavadīšanas vietu ar putnu vārdos nosauktām asfaltētām
ielām, skaistām, sakoptām vairākstāvu mājām un dabasgāzes pavardiem tajās.
Grāmata izdota ar Vidzemes plānošanas reģiona, Valsts kultūrkapitāla fonda un
Carnikavas novada domes atbalstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru