sestdiena, 2014. gada 12. aprīlis

Palīgražošana - Podnieki #


Skats no Podnieku ielas uz Polietilēna ceha administratīvo ēku








 


Daļa no kolektīva: 2.rinda nokreisās Pēteris  ___, Tamāra Punāne, Biruta Vimba, Lizaveta Bluzika, Ņina Lēvalde, Anita Ratniece, Velta Fārenhorste, Ārija Ļitvinova, Antra Kubile, Inguna Kozlovska, Viktorija Siliņšmite, Dzidra Ozoliņa, Geiza Cauners. Pirmajā rindā no kreisās: Uldis Lovnieks, Aivars Gulbis, Jānis Straume, Artūrs Valers, Anatolijs Ivanovskis, Anatolijs Mihailovs, Reinis Birze, Juris ____. 

Polietilēna plēves ražošanas cehs

SILTUMNĪCAS AR ATJAUNOTĀM PLĒVĒM 

Šāda ceha pagaidām nav nevienā citā saimniecībā ne vien mūsu republikā, bet arī visā mūsu zemē. Tāpēc te bieži iegriežas kaimiņi un arī tālāki viesi. Vai tas kaut kur redzēts: Ādažu kolhoza meistari iemanījušies vecas, saplīsušas, savu laiku nokalpojušas sintētiskās plēves pārvērst jaunā plēvē, ko atkal var izmantot siltumnīcu un skābsiena glabātavu segšanai un citām vajadzībām. Ādažu dārzeņu audzētāji ar polietilēna plēvi sargā no aukstuma dārzeņu plantācijas septiņu hektāru kopplatībā. Tuvākajos gados pavasara siltumnīcas paplašinās vēl vairāk. Šādu iespēju nodrošina kolhoza jaunais cehs, kurā no vecajām sintētiskajām plēvēm izgatavo jaunu plēvi. Kā rāda statistika, pēdējos 10 līdz 15 gados mūsu zemē krasi palielinājusies lecekšu un siltumnīcu kopplatība: zemstikla platības palielinātas par vienu trešdaļu un ar plēvi segtās platības desmit reizes. Taču plēve kalpo ne ilgāk par gadu, un rūpniecība pagaidām nespēj apmierināt saimniecību vajadzības. Kolhozā sāka domāt par ķīmisko rūpnīcu iespējām pārvērst ražošanas atkritumus atkal granulās, no kurām var ražot jaunu produkciju. Varbūt saimniecībā varētu pārstrādāt vecās plēves? Šo ideju atbalstīja daudzi. Sākumā Latvijas ķīmisko tautas saimniecības patēriņa preču ražošanas firmā iegādājās norakstītu mašīnu polietilēna izgatavošanai no granulām. To salaboja, saveda kārtībā. Bet vēl bija vajadzīgs granulators. Kolhoza racionalizatori to izgatavoja saviem spēkiem. Radās vēl viena problēma. Vecās plēves bija netīras, tādā veidā tās nevarēja laist iekšā granulatorā. Ko darīt? Sākumā izlīdzējās ar parasto veļas mazgājamo mašīnu. Plēve kļuva tīra, taču darbs veicās gausi. Drīz vien atrada citu izeju. Talkā nāca sadzīves pakal
pojumu dienests kolhozam nodeva norakstītās veļas mazgātavu mašīnas. Sekmīgi atrisināja arī plēvju žāvēšanas jautājumu: izgatavoja plēvju nospiešanas veltņus un iekārtoja speciālu žāvētavu.
Ceha noliktavā ruļļos satīta stāv polietilēna plēve. Gluži kā jauna. Un tikai ceha priekšnieks Igors Dzahovs, bijušais Olaines plastmasu rūpnīcas darbinieks, kas tagad ir pensionārs, un viņa palīgi aparātu uzraugi Ādolfs Graudiņš un Aleksandrs Daģis zina, cik daudz pūļu prasījusi plēves masveida ražošanas noorganizēšana. Patlaban veco plēvju pārstrādes cehā strādā 30 cilvēku. Viņi visi ir kolhoznieki un karstākajos darba cēlienos piedalās ražas audzēšanā un novākšanā. Kad rudens darbi apdarīti, viņi ieņem savas vietas pie granulatoriem un citām mašīnām, dara kolhozam ļoti vajadzīgu darbu. Daži no viņiem mācījušies ķīmiskajās rūpnīcās un pēc tam apmācījuši savus biedrus. Pagājušajā gadā kolhoza cehs izgatavoja 300 tonnu sintētiskās plēves. Tas ne tikai apmierināja pašu saimniecības vajadzības, bet arī piegādāja šo deficīta materiālu citiem Rīgas rajona kolhoziem. Nelielā palīguzņēmuma kolektīvs devis kolhozam ceturtdaļmiljona rubļu tīras peļņas. Patlaban kolhoza meistari cenšas visas operācijas apvienot tehnoloģiskā līnijā, lai vēl vairāk samazinātu darba izlietojumu un pazeminātu jauniegūtās plēves pašizmaksu.

G. Belova, LATINFORMA korespondente  
* Darba Karogs (Valka) / 14.01.1975
 
Ražoja polietilēna izstrādājumus, t.sk. ūdenscaurules
 

Galošas ar kaķēņu, bumbierzapte... 
Nieks, prieks vai ienaidnieks? 

Pat krietni nonēsātam ārzemju «firmas maisiņam», uzlīmējamai vai novelkamai bildītei pie mums joprojām ir neapstrīdams prestižs. Līdz šim trūka pašmāju konkurentu. Bet nu šķiet, ka to saradies vesels lērums — beidzot ir pārvarētas gan deficīto materiālu, gan fondu, gan izgatavošanas tehnoloģijas grūtības, taču . . citzemju produkcija joprojām valdzina. Kāpēc tā? Lielais vairums šo iepirkumu maisiņu, pat niecīgākā uzlīmīte vai «novelcene» ir ne vien nevainojami mākslinieciski noformēta (citādi nemaz nepirktu), bet arī apveltīta ar konkrētu saturu un informatīvi (parasti — reklāma) noslogota. Šos lietišķās grafikas izstrādājumus mēdz veltīt noteiktiem tematiem (piemēram. «Javas» draugu kārtējais salidojums) vai arī kādas organizācijas, firmas, pasākuma prestiža vairošanai un propagandai, produkcijas reklāmai. Efektīga krāsaina un melnbaltā grafika, foto izpildījums veicina šis atribūtikas iedarbību, «audzinošo» lomu. Un tas viss — uz pirmklasīga materiāla. 

Tagad arī pie mums tā kā būtu pirmklasīgi materiāli un tehniskās iespējas, ir garum gara rinda potenciālu pasūtītāju, kas vēlētos reprezentēties, propagandēties un reklamēties, bet . . . vērojot kioskus pārplūdinošo praktiskās atribūtikas produkciju, jāsecina, ka kautros gaidītājus rupji pagrūdušas malā slikta gaume un nemākulība. Ko prezentē galošās iekritušais kaķēns uz Ādažu agrofirmā ražotā maisiņa? Kā kādreizējais reklāmas speciālists varu nožēlot, ka palaista garām komerciāla izdevība: atliktu tikai pievienot attēlam «Sarkanā kvadrāta» vai kādas citas galošfirmas nosaukumu, lai noformējums iegūtu jēgu un pāris tūkstošu reklāmas fonda rubļu papildinātu «Ādažu» bankas rēķinu. Bet pašreizējais kaķēns vairāk personificē bezpalīdzīgos ražotājus, kuri īsti nezina, ar ko izgreznot savu produkciju . . . Būtu ražojuši vairāk maisiņu ar skaisto «Ādažu» emblēmu, kuru rotā vārpa, varbūt cilvēki nēsājot drusciņ justu gandarījumu par mūsu pirmrindas agrofirmas sasniegumiem visās jomās! Varētu būt pat vesela sērija, kas veltīta «Ādažu» dzīvei un darbam. Un cik gan daudzu rūpnīcu un uzņēmumu reklāmas speciālisti «nekož pirkstos», nerazdami iespēju ieņemt nelaimīgā kaķa vietu! Tiesa, šiverīgākajiem, ceļojot uz Igauniju, vai arī tais pašos Ādažos šis tas ir izdevies (esam redzējuši maisiņus ar VEF, Radiotehnikas, Automoto amatieru biedrības, Kinodienu, Preses svētku simboliku), bet tas ir gaužām maz .. . Nemākulības kalngalus dcmonstrē uzlīmju ražotāji. Atceros — komjaunatnes Limbažu rajona komitejai bija izdevies nez kur «izsist cauri» ļoti māksliniecisku savas «firmas» emblēmu. Pēc tādas tīkoja daudzi, un kur gan šo emblēmu vēlāk neredzēja! Taču kur kaut ko kvalitātē līdzvērtīgu vai pat labāku var pasūtīt citi neskaitāmie un nelaimīgie gribētāji? Tai pašā laikā, beidzot ticis pie agrāk deficītā līmkartona fondiem, Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināts sācis pārplūdināt saimniecības preču veikalus ar uzlīmēm. Sak, nu tik pērciet simtiem un tūkstošiem, līmējiet visur, kur labi izskatās un kur pietrūkst! Bet kas redzams saimniecības preču veikalā nopērkamajās uzlīmēs? «Bumbieru ievārījums», «Ābolu ievārījums» utt. Bezspēkā savelkas dizaineru un propagandas darbinieku dūres, ieraugot tādu daudzumu bezsaimnieciski izķērnāta laba materiāla. «Preses apvienības» kioskos aplūkojams plašs novelkamo bildīšu klāsts. Bet tam diemžēl adresāts — bērni un pusaudži — vienaldzīgi iet garām. Varbūt retu reizi kādu izbadējušos vardulēnu, kas nepēj pārlēkt pār nolīkušu smilgu, nopērk kāda vecmāmiņa mazbērniem. Bet kur šais bildītēs ir mūsu «Zelta ripa», kur «Ādas bumbas» klubs, kur — mūsu sporta biedrību, firmu, populāru ansambļu emblēmas? Vai Rīgas kartonāžas fabrikai tādas ražot būtu grūtāk nekā «vardulēnus»? lelūkojoties Centrālā kolhozu tirgus motopreču kioskos, redzam plašā izvēlē Maskavas 2. mēbeļu rūpnīcas piegādātās pseidoārzemnieciskās uzlīmes. Var nopirkt gan ārzemju sacīkšu mašīnu attēlus ar ne visai precīziem nosaukumiem, gan no Rietumu žurnāliem pārfotografētu emblēmu kopijas kā «Mickev Mouse Club» — Mikimauss muzikants, bokseris u. tml. Padomju automobiļu  mūsu zemes realitāte acīmredzot šiem ražotājmankurtiem nav pazīstama, šķiet, tā arī vieglāk — nav jāmaksā kvalificētam grafiķim, nav Jānopūlas ar piedāvājumiem mūsu pašu organizācijām. Tikai reiz kādā grāmatnīcā blakus kartonāžas fabrikas ražotajām bālajām puķītēm (vai tas nav pārpalikums no tējkannu vēderu rotāšanai domātajām bildītēm?) izdevās saskatīt kaut ko īsti mūsdienīgu — skolēnu Dziesmu svētku emblēmu divos variantos: ar Rīgas gaili un ar tautumeitu. Vai kāds brīnums, ka ļoti drīz veikala plauktā paliek tikai puķītes? Bet tur varētu būt bildītes: Mākslas, Teātra. Skrējēju. Slēpotāju. Dzejas dienas. Kalnu Altaja kultūras dienas, varētu būt bērnu veloturnīrs. «Zelta mopēds» un vēl un vēl — katrs varam šo sarakstu papildināt garum garu. Un tas viss ar garantiju — izceļot tālu aiz Latvijas robežām, stāstot par tās dzīvi un tradīcijām visas PSRS, pat visas pasaules tautām. Šajā kontekstā būtu vērts pakavēties arī pie mūsu papīrrūpniecības (Līgatnes. Liepājas, Rīgas papīrražotnes pasta aploksnes) un mūsu sērkociņu rūpniecības (pēdējā interesantā mūsu republikas tematikai veltītā sērija «Bieriņu motoskolai 5 gadi» Iznāca 1963.  gadā!) parādiem mūsu saimniecības, komjaunatnes dzīves, kultūras un sporta propagandā. Bet tas jau ir vesela raksta temats. Jājautā: vai tiešām visas šīs «produkcijas» ražotājus un izplatītājus tās mākslinieciskā, ideoloģiskā, patriotiski audzinošā un reizē arī finansiālā mazspēja nebūt neinteresē? Ja atribūtikas un simbolikas nozarē arī turpmāk grožus turēs nemākulīgas rokas, varam palikt gan bez zirga, gan bez ratiem. Ja, iespējams, kādā nozarē mākslas padomju un citu regulējošu instanču ir par daudz, tad, manuprāt, aprakstītajā nozarē vienotu politiku realizējoša spēka vispār nav. Bet tāds varētu būt — tam būtu centralizēti jāpieņem un jāizvieto atribūtikā ieinteresēto neskaitāmo organizāciju un grupu pasūtījumi, būtu jānodarbina kvalificētākie mākslinieki un jākontrolē izpildījuma līmenis. Un tad apmierināti būtu gan neizdarīgie ražotāji, kas tagad aiz neziņas izdomā noformējumus ievārījuma burciņām, gan lielā un pagaidām bezpalīdzīgā mūsu simbolikas un atribūtikas pasūtītāju armija, gan potenciālo lietotāju miljoni. 

ALEKSANDRS BRIEDIS

Redakcijas piezīme. Uzskatam, ka rakstā aplūkotie jautājumi ir visnopietnāko pārdomu un rīcības vērti. Gaidām ieinteresētas atbildes no iespējamiem simbolikas v. c. pasūtītājiem, no ražojošajām organizācijām (Rīgas kartonāžas fabrikas, Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta, agrofirmas «Ādaži»). Gaidām arī mūsu reklāmas organizatoru — «Latvijas tirdzniecības reklāmas» un «Kooperācijas reklāmas» — domas. Ko par visu šo problēmu loku domā tirdzniecības darbinieki? Būsim gandarīti, Ja domu apmaiņa pārvērtīsies konkrētā darbībā. Un vēl. A. Brieža rakstu gatavojot publicēšanai, piezvanījām uz agrofirmas «Ādaži» plastmasu pārstrādes cehu, kur top polietilēna maisiņi. Pajautājām Mihailam Kacam, kas atbild par pasūtījumu pieņemšanu, kā tad īsti ir ar to kaķi galošās. Sarunā noskaidrojās, ka tas ir apvienības «Sarkanais kvadrāts» pasūtījums un tieši pasūtījuma ietvaros izgatavotie maisiņi bijuši ar apvienības firmas zīmi un nosaukumu. Taču Ādažu ceham,, ja iepatīkas pasūtītāja sniegtais zīmējums, ir tiesības, saskaņojot ar pasūtītāju, zīmējumu bez uzraksta izmantot arī turpmāk. Tā nu radās maisiņi ar «anonīmo» kaķi. Ādažos var izgatavot maisiņus, ja pasūtītājs spēj nodrošināt augstspiediena polietilēna fondus (Ādažos to neražo) — tātad tur valda princips: «Kas maksā, tas pasūta danci.» Uzņēmumiem pārejot uz saimniecisko aprēķinu, šis, protams ir pareizs princips, Ja vien maksātspējīgais pasūtītājs neatļauti neietekmē LPSR Tirdzniecības palātas mākslas padomi, kas acīmredzot patlaban nosaka daudzu atribūtikas un simbolikas izstrādājumu māksliniecisko līmeni. Par rakstā un komentārā izklāstītajām atziņām tā tad gaidīsim arī Tirdzniecības palātas speciālistu viedokli.

Galošas ar kaķēņu, bumbierzapte...
1987.01.17 Padomju Jaunatne
Redakcijas piezīmes autora-P. BANKOVSKIS

Tika ražoti dažādi polietilēna maisiņi

Maisi, maisiņi, caurules...
GUNTA TABORE 

Uzmini nu - kas tas ir? Ikdienas lieta, kas ļoti nepieciešama, ikvienam iepērkoties? Atbilde pavisam vienkārša - tas ir polietilēna maisiņš, kuru izmantojam gan produktu ielikšanai, gan saimniecības somas vietā. Kādreiz lepojāmies ar ārzemju košām plēves somām, staipījām tās, līdz krāsa nodila un stūrī līda ārā desas luņķis... Tagad šādas mantas netrūkst arī pašu mājās. Skaistus maisiņus prot saražot tepat, Ādažos, arī Neatkarīgā Cīņa lepojas ar firmas kulītēm, kas izgatavotas un apdrukātas akciju sabiedrības ražotnē ar iespaidīgu nosaukumu Ādažu polietilēna industrija. Stāsta uzņēmuma galvenā tehnoloģe Rasma Strance: - Mūsu akciju sabiedrība šādā veidolā pastāv jau gadu, to izveidoja a/s Ādaži kopā ar Anglijas firmu Hillari, kurai pieder 60 procentu akciju. Divas trešdaļas produkcijas ražojam ārzemēm, mūsu uzņēmumā ir nodarbināti 400 cilvēku. Ražojam polietilēna plēvi, no tās savukārt visdažādākos maisiņus - caurspīdīgus, krāsainus, apdrukātus. lespēju pasūtīt skaistus firmas maisiņus izmanto daudzi uzņēmēji Latvijā: Dzintarā, Aldarī, Koblenz, Riga-Union un citur. Nesen reprezentācijas iepakojumu pasūtīja slavenā firma Philips, maisiņi iznāca krāsaini un ļoti skaisti. Krāsu iepērkam Somijā, tādēļ savu produkciju varam ražot labā līmenī. Domāju, ka mūsu ražotie tā saucamie krekliņ maisiņi (kā krekliņš ar lencītēm) ir pietiekami lēti un tiešām izturīgi (parasti maisiņos var nest 3-5 kilogramus labumu). Kā esam ievērojuši, veikalnieki uzliek nežēlīgu realizācijas uzcenojumu - ir redzēta cena, kas pat desmit reižu pārsniedz mūsējo! Savu preci mēs tirgojam tepat, Ādažos, strādājām galvenokārt pēc pasūtījumiem, viens tirdzniecības punkts ir Rīgā, Sporta pilī. Latvijā ieplūst arī maisiņi no Lietuvas, Polijas un nedaudz no Igaunijas. Speciālisti ir atzinuši, ka Ādažu darinātajiem maisiņiem kvalitāte ir atzīstama un Baltijā tiem nav līdzvērtīgu. Mūsu akciju sabiedrība vēl ražo polietilēna caurules, plēvi siltumnīcām, visu polietilēna taru - pudeles, pudelītes, dozītes - kas nepieciešama Dzintara šampūniem un krēmiem. Jāteic, ka šobrīd šis cehs nestrādā ar pilnu slodzi, jo Dzintaram ar ražošanu iet grūti. Anglijas partneri ir uzstādījuši pie mums modernu iekārtu, ar kuru no otrreizējām izejvielām ražojam lielos atkritumu maisus, kādos ārzemēs liek visu ārā metamo. Šo produkciju visu sūtām prom. Ja Latvijā izlemtu atkritumus šķirot un izmantot tam šādus maisus (kas būtu tiešām civilizēti), mēs spētu saražot tos arī mūsu valstij. Ko piedāvā Ādažu polietilēna industrija:
* Polietilēna plēve siltumnīcām (100-120 mikroni, platums 2 m 40 cm), cena Ls 0,75 kilogramā (visas cenas minētas bez apgrozījuma nodokļa). 
* Polietilēna caurules (50 mm diametrā, var izmantot kanalizācijai, dārza laistīšanai, citām saimnieciskām vajadzībām), cena Ls 0,11 metrā. 
*  Maisiņi (krekliņtipa, vidējais izmērs 50 x 27 cm), cena 1-2 santīmi. 
* Maisiņi (40 x 50 cm), cena 3 santīmi. * Maisiņi (ar piestiprinātiem rokturiem), cena 6-8 santīmi. 
* Iepakojuma maisiņi (caurspīdīgi, 25 x 30 cm), cena Ls 7 par 1000 gab. Visi izstrādājumi par šādam cenām nopērkami tikai Ādažos.

NRA / 27.04.1994



Izpūšamās taras cehā top produkcija "Dzintaram"

Kokapstrādes ceha gatavā produkcija - logi, durvis

Tika ražotas arī vienkāršas, bet saimniecībā nepieciešamas lietas - lāpstu kāti

Kokapstrādes cehā - kokmateriālu pirmapstrāde
 

Darbs šūšanas cehā - stāv vadītāja Anna Prancāne

Palīgsaimniecības Podnieki ēdnīca

1989.gada sākumā darbu uzsāka izpūšamās taras cehs. Objektu cēla saimniecības speciālisti un tas bija aprīkots ar iekārtām no VFR un Šveices. Šeit ražoja taru ražošanas apvienībai  "Dzintars". 1989,gadā saražoja 15 miljonus pudelīšu, bet 1990.gadā ap 19 miljoniem. 

Kokapstrādes ceha mākslinieciskā produkcijas daļa














Somas  vietā polietilēna maisiņš
Viktors Zaķis

Ne vienmēr un ari  ne visu veikalā nopirkto var salikt somā. Īpaši tad, ja pirkums gadījies negaidīts vai liels. Tādēļ daudzi cenšas nēsāt sev līdzi arī kādu polietilēna maisiņu. Tas ir ļoti ērts un praktisks, jo somā aizņem maz vietas un ir bez svara. Tajā var ielikt gan piena pudeli, gan maizes kukuli. Izturīgākajos polietilēna maisiņos ar plastmasas rokturiem droši mājās var nogādāt pat 5 - 6 kilogramus kartupeļu. Pēcāk šādu «somu» itin viegli var izmazgāt un lietot vēlreiz, bet nekas jau nav mūžīgs. Pēc laiciņa plīst arī polietilēna maisiņi un tos nākas izmest atkritumos. Taču tā nav liela nelaime, jo polietilēna izstrādājumiem vēl aizvien ir samērā zemas cenas. Bet nopirkt jaunu polietilēna maisiņu var gandrīz uz katra stūra. Kā nekā tie ir praktiski un tādēļ lielā cieņā. Latvijā polietilēna izstrādājumus ražo akciju sabiedrība Ādažu polietilēna industrija. 
Firmas Ādažu polietilēna industrija ražotās pudelītes 

Firmas galvenā tehnoloģe Rasma Strance pastāstīja, ka uzņēmuma izstrādājumu klāstā ir polietilēna plēve, maisiņi un plastmasas pudelītes galvenokārt firmas Dzintars produkcijai. Pēc pasūtījuma firma izgatavo arī polietilēna maisiņus ar reklāmas noformējumu. Firmas izstrādājumi tiek apdrukāti ar Somijā ražotām krāsām, kas ir ļoti noturīgas. Pateicoties izdevīgam līgumam ar dažādiem piena kombinātiem, firma Ādažu polietilēna industrija sākusi arī piena un majonēzes iepakojuma ražošanu. Slokas papīrfabrikai firma savukārt ražo plēvi tapešu iesaiņošanai, bet lielāko produkcijas daļu uzņēmums realizē ārzemēs.

 Izstrādājumu realizēšana ārvalstīs saistīta ar to, ka firma Ādažu polietilēna industrija ir akciju sabiedrības Ādaži kopuzņēmums ar Anglijas firmu Hillary. «Tā kā lielākā uzņēmuma daļa pieder Anglijai, mēs nevaram sūdzēties par darba trūkumu. Nemitīgi mums tiek piegādāti visdažādākie pasūtījumi gan no Francijas, Anglijas, gan Holandes, Vācijas, gan ari daudzu citu ārvalstu firmām. Ādažu polietilēna industrijas izstrādājumi ārvalstīs tiek atzīti par kvalitatīviem,» pastāstīja Strance. Pēc Anglijas kolēģu pasūtījuma firma Ādažu polietilēna industrija ražo, piemēram, atkritumu maisus ar speciāliem uzrakstiem, kādiem atkritumiem tie domāti. Tas palīdz ārā metamo laikus sašķirot otrreizējai pārstrādei. «Polietilēna atkritumus jaunas produkcijas ražošanai izmantojam ari mēs, tādēļ aicinām Rīgas veikalus mums palīdzēt ar polietilēna atkritumu savākšanu. Mēs pat esam gatavi maksāt par vākumu. Arī apkārtējā vide no tā tikai iegūtu, jo mēslainē izmestie polietilēna atkritumi, kā zināms, nepadodas organiskajiem šķīdinātājiem un dabā tik pat kā nesadalās,» pastāstīja R.Strance. Polietilēna atkritumus no iedzīvotājiem vāc visā pasaulē. Tagad pirmos mēģinājumus šāda veida atkritumu savākšanai sākusi Vidzemes priekšpilsēta. Vācijā, piemēram, polietilēna plēve, kas domāta pārstrādāšanai, maksā 250 markas tonnā. Tādēļ tās izmešana mēslainē valstij ir pārāk dārgs prieks. Tomēr augstvērtīgajiem izstrādājumiem pamatizejvielas firma pērk Krievijā. Vienīgi piedevas, kas palielina maisiņu izturību un kvalitāti, firma iegādājas Anglijā un Holandē. No pārstrādājumiem firma pagaidām ražo vienīgi atkritumu maisus, jo pēc plastmasas caurulēm, kuras arī ražoja no pārstrādātā polietilēna, nav vairs pieprasījuma. Jāpiebilst, ka firmai Ādažu polietilēna industrija nav sava veikala. Nedaudz izstrādājumu tā pārdevusi Sporta manēžā, taču lielākā daļa nokļūst pie pasūtītājiem. Iepriecināt varu vienīgi dārzkopjus, jo Ādažos firmas ražotnē jebkurā daudzumā var iegādāties polietilēna plēvi siltumnīcas vai citām sadzīves vajadzībām. Cena nav liela 75 santīmi par kilogramu. Jāpaskaidro, ka vienā kilogramā ir aptuveni 4 metri 2,40 metrus plats plēves gabals. Tā tad par pāris latiem jūs ar Ādažu polietilēna industrijā ražoto polietilēnu varēsiet noklāt savas siltumnīcas jumtu, kurā jau pēc pāris mēnešiem varēsiet ievākt pirmo ražu.

Somas vietā polietilēna maisiņš
1994.05.19 Diena
Viktors Zaķis




* Komunārs ( Dobele ) / 14.10.1971

🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮🏮

* Komunārs ( Dobele ) / 29.12.1987

* Darba Balss / 24.12.1967

🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪🚪

* Darba Balss / 24.12.1967

🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌
Rita Arciševska

* Darba Balss / 03.07.1971

🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌🌌




Natālija Boiko - darbiniece palīgražošanā

23.01.2016



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru